Un dzimtene — katrā no mums

Tuvojoties jaunam gadsimtam un tūkstošgadei, domas nereti kavējas pie spilgtākā un daudzkārt sāpīgākā pagātnē. Daudzi šausminošos notikumus piedzīvojušie vēl atrodas mūsu vidū, un mūsu jaunā paaudze ir šī gadsimta beigu norišu ne tikai aculieciniece, bet arī dalībniece.

Pirmais pasaules karš nesa līdzi daudz ciešanu un naida. Cik mātes netika raudājušas, pavadot dēlus karā ar cerību, ka reiz ieraudzīs savus lolojumus dzimtajā sētā. Lodes spindza gar ausīm, biedēdamas tā jau trīcošās sirdis.

Tumsa iestājās pār Latvijas zaļajiem laukiem, pat mēness slēpās aiz pelēkajiem, dūmakainajiem mākoņiem, it kā bīdamies, ka arī viņam atņems dzīvību. Latvieši ticēja Dievam un tam, ka aiz tumšās nakts būs atkal gaiša diena, kas smaidīs pretim, glāstīs vaigus. Ticība un mīlestība palīdzēja. Tika pasludināta Latvijas Republika.

Cik daudz atdots dzīvību par Latvijas brīvību. Mātes, kas bija pavadījušas savus dēlus lielajā karā, arī bija laimīgas, jo tās nepameta sajūta, ka kaut mazu daļiņu no šīs lielās prieka vēsts bija izcīnījusi viņu miesa un asinis. Latvija plauka, kļuva par attīstītu valsti, kaut arī karš bija atstājis savas pēdas ne tikai dabā, bet arī tautā. Latvieši visiem spēkiem centās atjaunot Rīgas spožumu, jo apzinājās, ka toreiz, kad bīskaps Alberts nolēma būvēt Rīgu pie Rīdzenes upes, viņš paredzējis tai lielu nākotni. Galvaspilsētas seja kļuva arvien latviskāka. Latviju palīdzēja turēt godā Kārlis Ulmanis. Ar viņa palīdzību savu vietu atguva senās tautas tradīcijas. Dzīvē ir tā, ka visam labajam ir arī otra puse — sliktā. Varbūt tieši Kārļa Ulmaņa neizlēmības dēļ nāca atkal jaunas ciešanas. Ticēsim, ka Valsts prezidents gribēja savai tautai tikai to labāko. Tomēr otro reizi šajā gadsimtā pār Latviju vēlās kara vilnis, cirzdams dziļas brūces jau tā cietušajā tautas dvēselē. Tauta jau nojauta, ka padomju okupanti tik viegli neatstāsies. Un cerības reizēm brūk kā smilšu pils, kad to samīda kāda kāja. Šoreiz šī kāja bija Krievija, liela loma te bija arī Vācijai. Latvija bija īsts karalauks, kuru ik brīdi apslacīja ar kāda asinīm. Sauli aizēnoja sāpes. Sāpes par dzimteni, saviem mīļajiem. Daudzi ticēja, ka pats svarīgākais ir tas, lai Latvija vismaz mūsu sirdīs būtu brīva, tad Dievs dos un šī ticība reiz īstenosies. Žēl, ka tā nedomāja pilnīgi visi, jo vislielākais spēks ir vienotībā, kopīgā un nedalītā lūgšanā.

Tie, kuriem nebija šī spēka, devās svešumā. Bija grūti noskatīties, kā Latvija kļūst arvien kailāka un aukstāka, jo katrs latvietis, kurš aizgāja, paņēma sev līdzi mazu daļiņu no dzimtenes.

Izkļuvuši brīvībā, daudzi apvienojās un centās palīdzēt tēvzemei. Tas nebija daudz, tomēr arī viena ūdens lāse izkaltušā ceļinieka mutē spēj sniegt, kaut nelielu, tomēr jūtamu spirdzinājumu. Pārdomājot šo latviešu rīcību, daudziem šķiet, ka lielāks labums būtu bijis, ja viņi nebūtu devušies prom. Taču Dieva ceļi ir neizdibināmi. Tāpēc, iespējams, visam ir sava dziļāka jēga. Jo citus aizveda ar varu uz Sibīriju. Sāpju, izmisuma un ciešanu viļņi bangoja Baltijas jūras krastā.

Cik latvieši var būt stipri savā ticībā, mīlestībā un pārliecībā? Cerības un ilgas lidinājās augstu drūmajās debesīs. Jā, arī Sibīrijas debesīs. Tur, muguras neatliekuši, strādāja ļoti daudzi latvieši. Arī svešā zeme tika slacīta ar latviešu asarām un asinīm. "Latvija, mūsu dzimtene, mūs nepameta pat Sibīrijā," šādus vārdus teica tie izsūtītie, kas tomēr atgriezās no moku zemes. Latvijā palikušajiem nebija vieglāk. Arī te cilvēki cieta, bet apziņa, ka viņi ir savā zemē, deva vairāk spēka.

Vārds "nāve" ikvienam iedveš bailes no nezināmā. Bet nebrīves laikā mūsu apspiedējiem tas bija vispārīgs jēdziens. Cilvēki mira, nomocīti koncentrācijas nometnēs. "Nav nekā vienkāršāka, atvedīs citus!" Tāds bija moto latviešu nīdējiem. Viņi bija pārliecināti, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Par spīti baismajiem apstākļiem, latviešu možais gars nepadevās. Tas ir raksturīgi mūsu tautai. Ne velti teic, ka latvietis esot sīksts un izturīgs. Vienīgi ticība bija tā, kas palīdzēja izturēt un arī svešatnē esošajiem atgriezties mājās. Latvieši saprata to, ka jāturas kopā, citādi nebūs Latvijas. Visi kopā, visi par vienu.

Atmoda. Atmoda no letarģiskā sāpju un ciešanu miega. Latvieši pierādīja, ka spēj vienoties ar kaimiņiem un izveidot Baltijas ceļu, sadodoties rokās. Visu sirdis stiprināja tas, ka tie varēja redzēt savās rokās valsts karogu. Tajā bija ieausts tūkstošiem sarkanu sāpju, tūkstošiem baltu ceļu.

Šis gadsimts ir bijis tehnisks, asiņains, pilns ar zinātniskiem atklājumiem un politiskām cīņām. Tieši vislielākie pārdzīvojumi, ko liktenis mums bija lēmis šajā gadsimtā un tūkstošgadē, stiprināja tautas vienotību, lika izvēlēties savu nākotni.

Jāatceras, ka mūsu priekšteči atdeva savas dzīvības par mūžīgu, latvisku Latviju. Mūsu tauta spēja saprast, ka Latvija nav tikai zemes gabals, kas robežojas ar citām valstīm. Latvija nozīmē daudz vairāk. Mēs paši veidojam savu dzimteni — tā ir mūsos pašos, ja mēs gribēsim, tā dzīvos ne tikai mūsos un ap mums, bet dzīvos arī mums!

Zane Stabulniece, Rīgas 45.vidusskola