Runa jauno tiesnešu svinīgā solījuma reizē 11.janvārī Rīgas pilī:

Augsti godājamais ministra kungs (tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš),

Augsti godātās tiesneses un tiesneši!

Vispirms vēlos apsveikt Tieslietu ministriju ar šo jauno pienesumu mūsu, Latvijas, tiesnešu korpusam, kas ir nozīmīgs solis tādā nozīmē, ka pietiekams skaits tiesnešu Latvijā uzlabo jebkura atsevišķa iedzīvotāja izredzes vajadzības gadījumā nonākt tiesas priekšā pēc iespējas īsākā laikā un tajos laika ietvaros, kādi ir paredzēti Eiropas Savienībā. Latvijai diemžēl šajā ziņā līdz šim brīžiem ir klājies grūti. Mums ir bijuši ļoti daudzi gadījumi, kad lietas izskatīšana tiesā nokavējusies nepieļaujami ilgi. Tiesnešu skaita palielināšana ir viens no soļiem, kas to var uzlabot.

Otrs aspekts, kam es gribētu šeit, izmantojot izdevību, pievērst tieslietu ministra uzmanību, ir tas, ka Latvijas tiesu sistēmā mani kā Latvijas prezidenti atkal un atkal nebeidz pārsteigt tas, cik bieži tiesas tiek atliktas man nesaprotamu iemeslu dēļ – tādēļ, ka nav ieradies, piemēram, advokāts, kam profesija to prasītu, ja viņš ir uzņēmies kāda aizstāvamā aizstāvību, un tad tas būtu pirmais viņa pienākums un darbs zināmā datumā arī ierasties tiesā. Ir zemes, kurās šāda neierašanās tiesā tiek uzskatīta kā apvainojums pret tiesu, un tas ir krimināli sodāms pārkāpums. Mums tiek atliktas tiesas atkal un atkal tādēļ, ka kāds no apsūdzētajiem nav uzskatījis par vajadzīgu ierasties. Tiesas tiek atliktas skandalozi daudz reižu. Ir tādi gadījumi, par kuriem man ienākušas sūdzības, kur 15 reizes tikusi atlikta tiesas prāva un līdz šai dienai daudzu gadu garumā vēl arvien nav notikusi. Es uzskatu, ka tāda situācija tiesiskā valstī nav pieņemama un gan Tieslietu ministrijai, gan arī pašiem tiesnešiem būtu ļoti rūpīgi par to jāpārdomā. Esmu vairākkārt arī vērsusies pie likumdevējiem. Protams, šajā jautājumā nopietna loma ir arī Tieslietu ministrijai, mums savā likumdošanā tomēr jāpadomā, ko ir bijis iespējams paveikt citās valstīs, kur nenotiek šādas skandalozas tiesu atlikšanas, jo ir veidi un mēri, un nav tā, ka to nav cilvēciski iespējams nokārtot un ka cilvēka lieta tiek izskatīta saprātīgos laika termiņos.

Vēl viens jautājums, ar ko mūsu tiesneši saskarsies – ar savas kvalifikācijas celšanu mūža garumā, jo mūsu jaunajiem tiesnešiem raksturīgi, ka viņi ir ne vien amatā jauni, bet arī jauni gados. Tas nozīmē, ka dzīves pieredze viņiem vēl arvien ir pietiekami ierobežota. Tādēļ mans vēlējums būtu, lai visi tiesneši sava mūža garumā apzinātos, ka viņu karjera nebeidzas tajā brīdī, kad viņi saņem savu amata nozīmi vai ķēdi, bet gan tikai sākas, un ka sava profesionālā mūža garumā ir jādomā gan par dzīves pieredzes uzkrāšanu, vispārēju kultūras bagātināšanu, sekojot līdzi sabiedrības norisēm un tam, kas notiek gan zinātnes, gan citos laukos, kam ir kāds iespaids uz jūsu spriedumiem. Bet galvenokārt, lai Tieslietu ministrijas sniegtās izdevības būtu pietiekamas un tās tiktu arī izmantotas, turpinot savu izglītību kā tiesnešiem, it īpaši iepazīstoties ar tiesu praksi citur Eiropas Savienībā un ar tām regulām, kas tiek pieņemtas Eiropas līmenī, bet kurām ir atbalss arī šeit, mūsu zemē.

Noslēgumā vēlos atgādināt, ka tauta sagaida no tiesnešiem taisnu tiesu. Mums savulaik Tiesas namā, tagadējā valdības namā, bija iegravēta šī spārnotā frāze: “Viens likums visiem.” Demokrātiskā, brīvā valstī tā tam arī būtu jābūt, un nedrīkst būt tā, ka viens likums ir bagātniekiem un cits nabagiem vai arī ka organizētā noziedzība vai noziedzīgi ļaudis, kam tieši tādēļ, ka viņi ir noziedzīgi, ir pietiekami līdzekļi ar savu naudu un citiem resursiem korumpēt mūsu tiesu sistēmu. Ja tas notiek, tad tiek grauti un drupināti visi demokrātiskās valsts pamati – ne tikai valsts prestižs, ne tikai uzticība valsts varai un savai neatkarīgai republikai un tās eksistencei, bet ir jāsaprot, ka tiek grauti arī paši sabiedrības pamati viselementārākajā līmenī. Jo, ja tiesā sabiedrībai bīstams noziedznieks, kura rīcība ir nodarījusi lielu kaitējumu sabiedrībai, atkārtoti mūsu tiesā saņem nosacītu sodu, turpretim, kā man nākas Apžēlošanas dienesta ietvaros redzēt, sīks zaglis, kas vienreiz nozadzis 15 latus, citreiz 49 un nākamreiz 36, kā recidīvists un atkārtoti noziegumu izdarījis saņem ļoti smagu, bargu sodu, tad man tiešām rodas izbrīns un neizpratne, pēc kādām vadlīnijām mūsu tiesu sistēmā tiek spriesta šī taisnīgā tiesa.

Es ļoti vēlētos vērst tiesnešu uzmanību uz to, ka likums jums dod lielu brīvību, spriežot tiesu, un konkrētais likuma pants, ko jūs izlemjat pielietot un kas ir adekvāts, nosaka sodu apmēru “no – līdz”, bet šis “no – līdz” uzliek ļoti smagu nastu tieši sprieduma spriedējam, viņa saprātam, godaprātam, taisnīgumam un atbildībai pret sabiedrību. Ja šis “no – līdz” un arī iespēja ņemt vērā vainu mīkstinošus apsvērumus nonāk līdz tam, ka jebkuram cilvēkam, kuram ir māte, kura viņu laidusi pasaulē, ir sodu mīkstinošs apstāklis, tad visa tiesu sistēma kļūst smieklīga. Vai, ja nopietna nozieguma gadījumā ar lielu kaitējumu par sodu mīkstinošu apstākli tiek uzskatīts tas, ka līdz šim viņš šādā noziegumā nebija noķerts, arī tā ir ļoti biedējoša parādība.

Es domāju par to, cik situācija ir nopietna, norāda tas, kāda ir tautas attieksme un izpratne pret mūsu tiesu sistēmu un kāda ir uzticība Latvijas tiesām – ne tikai politiķiem, ne tikai likumdevējiem, ne tikai visiem ierēdņiem visur valstī, bet arī tieslietu sistēmai, tās pārstāvjiem un īpaši tiesnešiem. Arī viņiem ir ļoti būtisks pienesums tam, vai mēs esam tiešām pelnījuši, ka mums ir sava brīva un demokrātiska Latvijas Republika, vai mēs esam cienīgi turēt to godā un rūpēties par to, lai tā pastāvētu, lai tās iedzīvotāji un pilsoņi tai var uzticēties, raudzīties nākotnē un saskatīt nākotni šeit, ne tikai paši savām dzīvēm, bet arī saviem bērniem un bērnu bērniem, lai viņiem nebūtu jābrauc projām uz Lielbritāniju vai Īriju, vai citām tālām zemēm, bet ka viņi var uzticēties tam, kas notiek Latvijā, šeit veidot, piemēram, savu uzņēmējdarbību un saprast, ka viņiem, piemēram, Zemesgrāmatā tiks korekti ierakstīs īpašums un ka visur viņi saņems taisnīgu, atklātu un atvērtu attieksmi no visas tieslietu sistēmas.

Tie ir smagi uzdevumi. Mēs esam pēdējā gadā piedzīvojuši gadījumus, kad uz apsūdzēto sola ir nonākuši arī tik augstu amatu ļaudis kā tiesneši. Tās ir skumjas ziņas, no vienas puses, bet, es uzskatu, ka tās ir ļoti labas, no citas puses, jo es ceru, ka tas būs kā atgādinājums visiem tiesnešiem, ka viņu darbā, kaut gan strādā demokrātiskā iekārtā un tiesiskā valstī, kur tiesas nav politiski iespaidojamas, nedrīkst valdīt patvaļa un korupcija un tiesnešiem ir jāpakļaujas ne tik vien likuma burtam, bet arī likuma garam – taisnīguma un patiesības garam.

Es novēlu, lai jūs kā jauni tiesneši būtu pie tiem, kas nāk Latvijas tiesu sistēmā ne tik vien ar savu fizisko klātieni un savām darba rokām, mazinot savu kolēģu darba nastu, ko veido lielais izskatāmo lietu skaits, bet arī ar garīgu pacēlumu, morāliem standartiem, ar pietiekami augstu latiņu savai profesionalitātei un savai sirdsapziņai. Lai jūs gādātu par to, ka, tāpat kā mēs vēlamies lepoties ar savu zemi kā paraugu citām ar to, ka tauta, kas vēlas brīvību, spēj šo brīvību arī izmantot un uz šī pamata izveidot taisnīgu un demokrātisku republiku, arī jūsu darbs visa mūža garumā būtu tāds, ka visi jūsu kolēģi un visa sabiedrība, kas ar jums nonāk kontaktā, var būt pārliecināta, ka pie mums valda taisnīga tiesa un viens likums visiem.

Es novēlu, lai jums būtu gandarījums savā profesionālajā dzīvē! Es apsveicu jūsu vecākus un ģimeni par jūsu centību un sekmēm, nonākot līdz šim augstajam amatam. Novēlu, lai jums nekad nebūtu jākaunas par saviem lēmumiem, lai jūs mūža galā, amata ķēdi noņemot, varētu teikt ar vislielāko pārliecību un gandarījumu – es esmu darījis visu, lai Latvijas tiesa būtu visaugstākajā iespējamajā prestiža līmenī. Vēlu jums visiem laimi un sekmes!