Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vilhelms Mihailovskis: manas 1999. gada 365 dien. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.12.1999., Nr. 446/451 (1906/1911) https://www.vestnesis.lv/ta/id/15079

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vilhelms Mihailovskis: manas 1999. gada 365 dienas

Vēl šajā numurā

30.12.1999., Nr. 446/451 (1906/1911)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mani Latvijas cilvēki ar mūžības garu un balsi

Pasaku un teiku glabātājs Jēkabs Preizis no Sinoles Brāļi Kaudzītes ar savu darbu "Mērnieku laiki" Kultūras un dzīves pētnieks, krievu rakstnieks Roalds Dobrovenskis par Raini un mums

Kāds tīrradnis Vidzemes vidienē

JEKABS.JPG (19870 BYTES) Jēkabs Preizis Foto no Jāzepa Rudzīša kolekcijas

Šī gada priekšpavasarī Dr.philol.Jāzeps Rudzītis ienesa "LV" redakcijā apjomīgu, vairāk nekā trīsdesmit lappušu biezu manuskriptu par, viņaprāt, izciliem latviešu vēstītājfolkloras zinātājiem — Jēkabu Preizi (Preisi) no Sinoles (tagadējā — Gulbenes rajonā) un Kazimiru Jukšu no Līksnas (Daugavpils rajons). Ar šiem vīriem, kuriem jau tolaik bijis pāri pusmūžam, Jāzeps Rudzītis ticies piecdesmito gadu vidū, vēl būdams jauns folklorists, studijas nesen pabeidzis entuziasts.

Pavadvēstulē Dr.philol. Jāzeps Rudzītis raksta:

"Izcili pasaku, teiku un tamlīdzīgu vēstītājfolkloras žanru zinātāji, glabātāji un stāstītāji, plašā šāda veida materiālu repertuāra īpašnieki latviešu tautas mutvārdu tradīcijā vēl XIX gs. otrā pusē un XX gadsimtā pelna tiklab pētījumus, kā arī publicējumus. Tā ir Eiropas jaunlaiku vēstures apstākļos savdabīga, tikai latviešu kultūrai piemītoša parādība." ( Apcerējumu par Kazimiru Jukšu skat. "LV" 1999.gada 19.maija numurā. ) Un tālāk:

"Patlaban strādāju, lai tālāk risinātu tematu par latviešu tautas pasaku, teiku, nostāstu un anekdošu teicējiem un klausītājiem. Man tas liekas bezgala interesanti. Ceru "Latvijas Vēstnesim" iesniegt zinātnisku rakstu par kādu senu latviešu tautas ieražu XIX gs. otrā pusē un XX gs.sākumā, kas tika piekopta īpaši rudenī un ziemā..." Bet pirms solītā raksta — apcerējums par Jēkabu Preizi. "LV"

Jēkabu Preizi (Preisi) pirmoreiz redzēju 1953.gadā Rīgā, Zeltiņu ielā 27, savas nākamās sievas Mirdzas (1926—1991) māsas Ilgas kāzu vakariņās. Taču pirmā tuvākā saskarsme radās 1953.gada vasarā, kad mēs ar viņa meitu Mirdzu no Rīgas ieradāmies viņa mājās Gulbenes rajona (bij.Valkas apr.) Sinoles pagasta Birzniekos.

Pēc tam, 1954.gada decembrī, 1955.gada aprīlī un 1956.gada jūlijā Mirdza no tēva pierakstīja 17 folkloras prozas vienības, 26 ar svētkiem, svinamām dienām un darbu veikšanu saistītus ticējumus, 16 mīklas un dažas dziesmas. Meita pierakstīja arī tēva un mātes biogrāfijas datus, daudzpusīgas, saistošām detaļām bagātas ziņas par viņu dzimtām un senčiem.

1967.gadā pirmajos Ziemassvētkos nopirku portatīvo magnetofonu "Komēta". "Komētas" svars bija trīs kilogrami. Tolaik šāds padomijā ražots aparāts tika uzskatīts par mazu un vieglu. Šim aparātiņam esmu pateicīgs par visiem savu vēstītājas folkloras teicēju ierakstiem skaņu lentē.

Kādā ziemas vakarā 1968.gadā no Preiža ierakstīju divas teikas, vienu pasaku, vienu nostāstu un Franča Šūberta dziesmu "Liepa" ar Vilhelma Millera tekstu veclaicīgā latviešu tulkojumā. Plaša vēstītājas folkloras repertuāra pierakstīšana mēdz būt ilgstošs process. Ar magnetofonu pie viņa ierados sešas reizes. Pavisam ierakstītas 154 folkloras prozas vienības, no tām vienā variantā 114, divos — 20 vienības. Kopumā, ieskaitot sievas ar roku pierakstītos tekstus, iegūts 171 nostāstu, anekdošu, teiku, arī pasaku teksts, no tiem 129 neatkārtojas, vairāk nekā 20 atkārtojas.

Teicēja atstātās garīgās bagātības ir daudzveidīgas. Filoloģe Maiga Putniņa, sākot ar 1974.gadu, no Jēkaba Preiža ieguvusi ļoti plašu Sinoles izloksnes leksikas materiālu ar viņa sniegtiem vārdu paskaidrojumiem, pierakstījusi tekstus par gadskārtu svētku un atzīmējamo dienu ieražām. Leksikoloģijas darbs bija ļoti tālu pavirzījies, taču netika pabeigts sakarā ar teicēja nāvi.

Latviešu šaha vēstures pētnieks Imants Blaus ir izmantojis Preiža atmiņas par Velēnas draudzes skolas pārziņa šahista Kārļa Tarziera aizraušanos ar šahu.

Jēkabs Preizs (arī — Preizis) dzimis 1899.gada 18.novembrī Cēsu apriņķa (tagad Gulbenes rajona) Lizuma pagasta Rubenēs kalpa, arī mežstrādnieka ģimenē. Tēvs Jānis — sinolietis, māte Līze — lizumiete. Kopā ar vecākiem līdz 1924.gadam dzīvojis Lizumā, Galgauskā, Sinolē, tad atkal Lizumā, pēc tam Lejasciema Lielpurvos. Šie pagasti bija ļoti tuvu cits citam, turklāt Sinoles pagasts robežojās ar Lejasciema un Lizuma pagastu. Sinolē viņš dzīvoja no 1903. līdz 1912.gadam, vēlāk tur pagāja viņa mūža pēdējie piecdesmit gadi.

1923.gadā Preizs kā Latvijas neatkarības cīņu dalībnieks ieguva nākamo Sinoles pagasta Birznieku zemi. Birznieki—Gaujas kreisajā pusē, ejot pa Sinoles Mālmuižas ceļu, apmēram trīsarpus kilometrus no Sinoles centra. Uz piešķirtās zemes veca mājiņa zemiem griestiem. Saimniecības lielākā daļa (kopplatībā —19 hektāri) — mežs un krūmi. Meita Mirdza atmiņās rakstīja:

"Manu vecāku dienas aizritēja līdumā sūrā darbā. Katrs solis auglīgās zemes bija jāatkaro mežam un krūmājam. Agros pavasaros un vēlos rudeņos līdz tumsai šķindēja zāģis un klaudzēja cirvja cirtieni mežmalā. Sīkstas saknes bija šiem krūmiem, kas negribēja atdot vietu auglīgām druvām. Drīz vien pacēlās gaisā uguns liesmas un dūmu mutuļi. Līduma dūmos veidojās tēva jaunā saimniecība un, neapzinoties šo vecāku darba sūrmi, aizlidoja mani agrās bērnības gadi."

Strādīgajai ģimenei nācās dzīvot ļoti taupīgi un pieticīgi, sīksti.

Preižus—Jēkabu un Emmu — spārnoja doma par labāku, gaišāku nākotni bērniem. 1940.gada 17.jūnijs un lauksaimniecības piespiedu kolektivizācija pārvilka svītru viņu cerībām.

Jēkabs Preizis mira 1977.gada 24.janvārī septiņdesmit sešu gadu vecumā. Apglabāts Lizuma Sila kapos, kādu kilometru no Velēnas centra.

Jēkaba Preiža vēstītājas folkloras materiālu avoti ir viņa tēvamāte Anna (1849—1917), tēvs Jānis (1869—1943), māte Līze (1872—1933), sievasmāte Emīlija (1863—1948), sievastēvs, sievastēva brālis Kārlis, daudzi Sinoles, Lizuma un citu tuvāko pagastu ļaudis.

Tematikā, saturā, personāža ziņā Preiža repertuārs lielākoties ir saistīts ar viņa dzimto pusi — Sinoli, Lizumu, Velēnu, Galgausku, Lejasciema pagastu un Tirzu. Sacerējumos darbojas latvieši, vācieši, čigāni, ebreji, krievi. Lauku ļaudis — saimnieki, kalpi, ganuzēni. Mežstrādnieki, grāvrači. Ubagi. Baroni, viņu ģimenes locekļi. Sinoles baronu fon Mengdenu dzimtas dažādu paaudžu pārstāvji. Muižas ierēdņi un dienestnieki — vagars, sulainis, barona virtuvene, Sinoles muižas brūveris, Lizuma barona mežkungs vai mežzinis. Muižas riju kūlēji, šķūtnieks. Luterāņu mācītāji, luterāņu mācītāja palīgs — šķesteris jeb ķesteris. Galgauskas un Balvu pareizticīgo popi. Tiesneši, apsūdzētie. Skolēni, skolotāji, pārkrievošanas laiku skolu inspektors. Studenti, Latvijas brīvvalstslaika lektori. Rekrūši. Pirmā pasaules kara karavīri. Senu laiku sirotāji. Pēteris Pirmais un citas personas. Dominē zemnieku, latviešu lauku ļaužu, muižnieku un muižas tēlojums. Zēna un pusaudža gados Preizis pats bija redzējis Sinoles un Lizuma baronus, dzirdējis ļaužu sarunas partiem.

Daļu savu nostāstu, anekdošu par muižas kungiem un muižu viņš bija dzirdējis no pusmūža un veciem cilvēkiem, kas visu savu mūžu vai mūža lielāko daļu bijuši saskarsmē ar muižu. Tāpēc viņa stāstījumos ir tik pārliecinoša muižas laiku un apstākļu noskaņa. Teicējs bija ielāgojis par saviem novadniekiem stāstītās anekdotes un nostāstus, ļoti vērīgi vērojis dzimtās puses ļaudis, viņu dzīvi, raksturus, no paša pieredzētā veidojis anekdotes un nostāstus par tiem.

Vairāku savu nostāstu persona ir pats teicējs.

Viņš visu mūžu bijis čakls grāmatu lasītājs. Zēna gados un jaunībā izlasījis vai visu daiļliteratūru, kas bija pieejama Lejasciema un Velēnas bibliotēkās. Divpadsmit gadu vecumā sev ļoti tuvu lasāmvielu viņš sastapis kādā grāmatiņā — anekdošu un joku pasaku sakopojumā par Pūcesspieģeli.

Jēkaba Preiža prozisko sacerējumu darbības norises vietas ir zemnieka sētā, pļavā un citur uz saimniecības zemes, muižā, pie barona pils, pilī, mežā, vietējo baronu rīkotajās medībās, luterāņu vai pareizticīgo mācītāja dzīvoklī pieņemamajā istabā, baznīcā, ceļā, tālos braucienos, šķūtnieku ceļā ar zirgiem no Lizuma uz Pleskavu un atpakaļ, kā arī viņu apmešanās vietās, nepārtraukti vairākas diennaktis ilgā ceļā ar zirgu no Lizuma uz Rīgu un tūdaļ atpakaļ, lai pārvestu mājās Rīgā nomirušu radinieku; pēc klaušu darbos pavadītas nedēļas ar zirdziņu ceļā no Adulienas muižas uz māju; pēc drēbnieka darbā pagājušas nedēļas vēlu sestdienas vakarā ceļā uz māju Tirzā; Lejasciema pagastā nakti ceļā no jauniešu vakara saiešanas vietas uz mājām — Lejasciema Lielpurviem; vakarā krēslā vai nakti ceļā caur mežu no Sinoles uz Sinoles Mālmuižu; Lejasciema tirgū; Lejasciema tējnīcā; Rīdūžu pagastskolā un Velēnas draudzes skolā; Velēnas biedrības mājā; tiesas zālē; Velēnas kapsētā; Sinoles Roznieku ezerā un pie ezera; Latvijas brīvvalsts laikā Rīgas Centrālviesnīcas restorānā.

Savu vēstītājas folkloras sacerējumu sākumā teicējs bieži norāda, ka tajos attēlotie notikumi ir seni. Senums viņam nav tikai hronoloģisks, bet arī būtisks jēdziens un bieži vien visvairāk tieši tas. Savos stāstījumos pie seniem viņš pieskaita arī notikumus, kas norisinājušies gadsimtu mijā, pirms sešdesmit gadiem kopš viņa teikšanas brīža. Šāda senuma izpratne izskaidrojama ar to, ka teicējs redz būtisku, radikālu atšķirību starp attēlojamā laika apstākļiem un apstākļiem viņa stāstīšanas laikā. Taču viņam ir teksti, kas attiecas uz notikumiem pirms vairāk nekā simt vai vairākiem simtiem gadu.

Viņa repertuāram piemīt kultūrvēsturisks kolorīts. Viņš tiecas ievest klausītāju attiecīgā laika apstākļos, laikmeta gaisotnē. Kultūrvēsturisks elements viņa tekstos izpaužas personāža, kā arī darbības vietu izvirzījumā un tēlojumā. Viņš ir etnogrāfiskām un sadzīves detaļām bagāta tēlojuma un kultūrvēsturiska portreta cienītājs. Tematikā, kultūrvēsturisko elementu, attēloto notikumu un personu dažādībā viņam ir teicēja — tautas dzīves enciklopēdista — ievirze. Sižeta ziņā visdažādākajos nostāstos, anekdotēs un pasakās viņam tīk ne vien pievērsties etnogrāfiskām detaļām un kultūrvēsturiskiem aspektiem, bet arī paskaidrot to mūsdienu klausītājam.

Tādi ir paskaidrojumi par riju un piedarbu, to plānojumu un izmantošanu; par govīm domātu aplociņu kūts priekšā; par koka stīpām ratu riteņiem senāk; kā savulaik ar kaņepāju auklu iesēja izkapti pie koka kāta; par mētāšanu — graudu atšķiršanu no pelavām; par dziedāšanas norisi baznīcā sensenos laikos; kā kapsētā glabāja mirušos; par Latvijas brīvvalsts laika nabagmājām un to iemītniekiem u.c., kas ir sieks, modere, šķesteris utt.

Nostāsts par baronu rīkotajām medībām un par to, kā barons ar medību bisi sašāvis zvēru dzinējam pīpes galviņu:

"...bija divi stobri blakus, kā jau parasti divstobrenēm — medību bisēm. Un trešais stobriņš, tāds labi patievs, bijs apakšā starp tiem diviem stobriem, un tas nāca šaujams, ar mazu lodīti lādēts. Barons šāva ar šito lodīti pīpes galviņā. Jo, ja šautu ar skrotīm, lai tad tuvs gabals, skrots nāk izklaidus, tā ka večam pilnīgi deguns būtu pagalam."

Šie etnogrāfiskie un vēsturiskie ekskursi mūsdienu cilvēkam — toreizējo apstākļu nezinātājam — pauž ko neparastu, kādreiz ikdienišķais tagad ir neikdienišķs un labi iekļaujas teicēja vēstītājas folkloras sacerējumu neparastības gaisotnē.

Taču Jēkaba Preiža teksti izceļas ne tikai ar dažādu etnogrāfisku detaļu klātbūtni un kultūvēsturisku ieviržu izklāstu. Tajos ir interesants, prasmīgi veidots sižets, interesanti tēli un konflikti, asprātība, virmo kaislības, tajos mākslinieciska valoda. Teicējs sižetiem dažkārt izvēlas ārkārtējas situācijas un neparastus notikumus.

Daudzus nostāstus Preizis dzirdējis no tēva mātes Annas. Otrs nostāsts devis ierosmi Jāņa Kalniņa savdabīgajam stāstam "Nakts viesis" (publicēts dažādu latviešu autoru krājumā "Stāsti", 1979).

Teicēju saista novada ļaužu raksturi, īpatnības un dīvainības. Tas ir lielībnieks Eduards Aizupietis, jauns puisis, kas Lejasciemā, Berģa tējnīcā, izlielās saviem draugiem, ka viņš varētu apēst sešdesmit olas, un to arī izdara, taču tikko nenomirst. Preizis — notikuma aculiecinieks.

Lizumā dzīvo trīs brāļi — ārkārtīgi skopi, sīkstuļi. Nauda viņiem ir bijusi iekrāta. Pie Velēnas baznīcas kroga it kā par kaut ko ļoti svarīgu vienojas. Izrādās — ka par visiem trim kopā izdzers pusstopu alus...

Nabadzīgs kaimiņš Ruiga, sinolietis, neveiksmīgs zemkopis, atļauj turīgajam kaimiņam Vilnim uzrunāt viņu par "Lemperi" (lempi, neveikli), ja vien tas ar mieru aizdot labību. Šīs tiesības Vilnis — arī sabiedriskās vietās — vēlāk izmanto, un Ruiga to neņem ļaunā.

Ļoti savdabīgs raksturs ir Jēkabam Apenim no Lizuma Siltāju mājām, grāvracim. Strādādams smagu darbu, viņš iztiek ar nabadzīgu uzturu un neatlaidīgi krāj naudu. To viņš dara tikai tādēļ, lai reizi gadā lepnā kungu uzvalkā, gardibeni jeb cilindri galvā, vilciena labākas šķiras vagonā ierastos Rīgā un divus trīs vakarus pasēdētu smalkajā Rīgas Centrālviesnīcas restorānā, kur sastopami Rīgas sabiedrības t.s. labākie pārstāvji.

Folkloristika krāj (diemžēl nepietiekamā mērā) un vērtē tautas teicēju deomas par dažādu folkloras žanru iezīmēm. Viņu izteicieni pauž teicēja un attiecīgā laika cilvēku attieksmi pret folkloras žanriem un dažreiz var pat dot ierosmes to izpratnei un pētīšanai. Arī Preizis ir izteicis spriedumus par tautas pasakām, teikām, anekdotēm un nostāstiem:

"Pasakas ir īsti meli. Teikas ir tas, kas iet no paaudzes uz paaudzi, it kā tas patiesi tā noticis. Teika ir puslīdz ticama, pasaka — izgudrojums. Teika vēlāk atklājas ar pierādījumiem, ka tieši tā noticis."

"Teika iet... pār daudzām paaudzēm. Kur divi trīs augumi atpakaļ, kur pat ir zināms pirmais stāstītājs, tā nav teika."

"Anekdote: kaut ko no ļaudīm dzirdi, pats pieliec klāt, lai ir humors... Anekdotē par desmit vārdiem viens ir patiesība. Anekdote ir tiešais notikums ar piepušķojumiem."

Īpaši šajā gadījumā savrup jāmin Jēkaba Preiža atmiņas par Kārli Tarzieru (1860.g. 26.febr. — 1918.g. 4.apr.). Tarziera vārds ir pazīstams folkloristiem un latviešu šaha vēstures pētniekiem. Pagājušā gadsimta pēdējā ceturksnī viņš bija rosīgs latviešu folkloras vācējs. Viņa tautas pasaku vākumi izmantoti Fr.Brīvzemnieka un A.Lerha–Puškaiša latviešu tautas pasaku un teiku publicējumos. Viņa Druvienā pierakstītā pasaka par Lāčaugaini ir saistījusi Raiņa uzmanību, strādājot pie traģēdijas "Kurbads". 1890.gadā Valmierā iznāca K.Tarziera un V.Sama (1864—1917) sastādītais krājums "Rotaļas mājai un skolai" — viens no pirmajiem latviešu rotaļu krājumiem. Kārlis Tarziers saraksta pirmo šaha grāmatu latviešu valodā "Īsa šahspēles mācība". Grāmatu 1892.gadā Lejasciemā izdod Jānis Misiņš.

Jēkaba Preiža atmiņas atsedz dažus mazāk pazīstamus Tarziera personības aspektus. No tām redzams, ka skolēnu vidū Tarzieram ir bijusi laba matemātiķa autoritāte un pat slava. Viņš dedzīgi atbalstījis savu audzēkņu interesi par šaha spēles mākslu. Vakaros savā dzīvoklī viņš šahu spēlējis viens pats, dažreiz vai līdz rīta gaismai, visu nakti kombinējot dažādus gājienus.

Viņa stāstījums ir ļoti brīvs, raits, dzīvs, spraigs un diezgan straujš. Jēkabam Preizim labi padodas sižeta veidošana, to viņš veido bez saminstināšanās, kompozicionālā ziņā veikli, loģiski, secīgi. Akcentējot saturu, viņš atsevišķās vietās te pastiprina balsi, te palēnina stāstījumu, satura izcelšanai atļaujas īsas pauzes. Individualizē personāža balsi, atkarībā no situācijas dažādo tās skanējumu. Koncentrējot izteiksmi un panākot lielāku vēstījuma straujumu, tiek izlaisti vārdi, kas teikumā iederētos, bet bez kuriem teikums saprotams. Vienlaikus, lai akcentētu saturu un domu, teicējs teikumā bieži atkārto atsevišķas tā daļas vai vārdus, atkārto gan burtiski, gan kontekstuālā ziņā jēdzieniski tuvā veidā.

Preizis stāstīja ne sinoliešu izloksnē, bet literārā valodā, kādā viņš runāja arī mājās, ģimenē, ar kaimiņiem un citiem sinoliešiem, kādā lielākoties jau viņa repertuāra pierakstīšanas laikā runāja sinolieši. Tomēr viņa stāstījumos — tāpat kā viņa sarunu valodā vispār — retumis sastopamas atsevišķas Sinoles izloksnes vārdu formas. Piemēram: ļauži, visādies, mumsiem (mums) , gājs, bijs, dzīvojši, " no " ar nozīmi " nost ", miksts (mīksts), vei (lūk; palūk).

Teicējs stāstīja ģimenē, tuviniekiem. No viņa mūža nogales ir zināms, ka viņš, citu uzmudināts, atpūtas brīžos ir stāstījis kopsaimniecības siena novācējiem pļavā. Taču daudz ko viņš bija desmitiem gadu glabājis savā lieliskajā atmiņā un, pēc viņa apgalvojuma, pirmoreiz stāstījis man — pierakstītājam.

Par to viņš 1970.gada 7.martā, septiņus gadus pirms nāves, teica:

"Tagad es šo tā cilāju, es atšķetinu no jauna. Tas ir ieaudzis neizdzēšamiem burtiem no seniem laikiem, stāstījis citiem to nemaz neesu. Tikai noklausījies, nekad neesu cilājis, tikai vecumā atceros, lai gan ne tik gaiši, bet apmēram." Pierakstītos materiālus viņš ārpus jebkādas pierakstīšanas, tāpat pats pēc savas vēlēšanās un ierosmes, tika man stāstījis daudzas jo daudzas reizes.

Jēkabs Peizis ar sirdssāpēm bieži runāja: "Cik žēl, ka man ir tik maza izglītība!" Nezinādams, kā viņu iepriecināt, noskumis klusēju, jo man likās, ka manu domu, ja es to izteiktu, viņš nesaprastu.

Taču katrreiz domāju:

"Ja tu būtu apmeklējis augstas un augstākās skolas, tu nebūtu tik interesants, šīs mācību iestādes būtu nivelējušas tevi, darot līdzīgu visiem, daudziem. Lai kādā darbā tu strādātu, ar savu augstāko izglītību, apdāvinātību, čaklumu tu nebūtu viduvējība. Tu varbūt būtu ļoti labs skolotājs, inženieris, augstskolas pasniedzējs, zinātnieks vai kaut kas cits tamlīdzīgs, bet tu nebūtu ļoti oriģināls un spožs folkloras teicējs."

Dr.philol. Jāzeps Rudzītis — "Latvijas Vēstnesim"

Divi brāļi, divi prāti vienai tautai, vienai kultūrai

Šogad klusi pagājušas divas savstarpēji cieši saistītas jubilejas — 160. dzimšanas diena Kaudzītes Reinim (12. maijā) un 120 gadi kopš "Mērnieku laiku" pirmā izdevuma iznākšanas. Varbūt ņemts vērā zināmais Ķenča teiciens: "... kas liels bijis, tas, kā sacīt jāsaka, liels paliek tāpat no sevis uz visu mūžu...."

Tā arī netika izrādī divreiz uzņemtie "Mērnieku laiki", neskanēja radiolasījums, nebija dzirdams, ka pie Alauksta notiktu brīvdabas izrāde kā kādreiz — ar vecpiebaldzēnu brīnišķajā meldijā dziedātu "Brūklenāju" noslēgumā.

Tomēr grāmata "Mērnieku laiki" dzīvo savu dzīvi — iznākusi 22 reizes (tātad vidēji ik pēc 5,5 gadiem) — nepārspēts rekords. Protams, ka visvairāk — 14 — izdevumu ir Rīgā, bet pats pirmais — Jelgavā pie H.Alunāna, tad nākamie trīs Vecpiebalgā — Cēsīs ( J.Ozola apgādā). Īsi pirms slēgšanas un sekojošām represijām 1937.gadā Maskavā "Mērnieku laikus" izdod apgāds "Prometejs". Īpaši blīvi romāns (rakstnieku apzīmējums — stāsts) izdots kara laikā, kad 1942. gadā iznāca pat divas reizes, pēc tam 1944. gadā. Laikam, zemei degot, mājas pametot, tuviniekus zaudējot, grāmata devusi īpašu spēku. Divas reizes "Mērnieku laikus" izdevuši trimdas latvieši — Vācijā 1948.gadā un Dānijā 1958.gadā, pēdējā ar plašu un interesantu P. Ērmaņa pēcvārdu. Savukārt 1983.gada izdevumam sērijā "Skolas bibliotēka" ļoti vērtīgus komentārus devis O.Čakars. Pēdējais izdevums ir 1998.gada "Zvaigznes ABC" Zelta sērijā.

Taču, kā jau 1940.gadā rakstīja Kārlis Egle:

"...būtu nepieciešams "Mērnieku laiku" rūpīgs un pamatīgs akadēmisks izdevums, ar visiem variantiem un piezīmju iespiedumiem, stāsta izcelšanās un tapšanas literārzinātniskiem pētījumiem un komentāriem. Šis stāsts, respektīvi, romāns ir ne vien pirmais plašākais latviešu prozas darbs, stāstu rakstniecības stūrakmens, bet tas ir arī tik īpatns, vienreizīgs un spēcīgs mākslas darbs, ka savu nozīmi tas nezaudē nekādos apstākļos un laiku maiņās. Laiks akadēmiskam izdevumam sen jau nobriedis un pienācis."

Tā nu šis vēlējums pāriet uz jauno gadsimtu, uz romāna 125 gadu jubileju. Darbs kļuvis tik populārs un iemīļots, ka laikam jebkuram lasītājam būtu interesanti, piemēram, iepazīties ar Ķenča lūgšanas sākotnējo variantu, kas tomēr ir diezgan atšķirīgs. Varētu arī minēt, kas tā par personu, kas plānā ieskicēta šādi: Pāvuls Zvejnieks — Paul Fišer, Vējēnu mājas saimnieks, švindlēns, vieglprātīgs, smagi iet, lielas kājas, mute, tirgo drusku ar liniem. Tas ir Švauksts, kā zināms, dzīvs joprojām (skat. "Literatūra un Māksla Latvijā" pēdējā numurā A.Freimaņa apceri par švaukstiādi).

Neapšaubāmi, par vispopulārāko un iemīļotāko tēlu kļuvis Ķencis. (Vai nav kaut kas līdzīgs čehu Šveikam?) Neviens lielāks saviesīgs pasākums bez viņa nenotiek, iekaitot pat Dziesmu svētkus. Neaizmirstams ir novadnieka Paula Putniņa izveidotais Ķenča lūgšanas variants pirms vēlēšanām par labu Zemnieku savienībai: "Lai viņi ar savām platformām domā labāk uz savu pēdējo stundiņu...Lai demisionē demonetizē vai denominē... Aizvedīsim uz vēstures kapsētu kā brūtgānus..."

Pavisam interesanti "Mērnieku laikus" skata vēsturnieks Edgars Dunsdorfs Austrālijā. Pieminot, ka darbs ir daudzšķaitnains — apvienots kriminālromāns ar sentimentālu mīlestības romānu un stipri satīriskas nokrāsas laikmeta sadzīves tēlojumu — rakstītājs atklāj vēl vienu — futoroloģisko aspektu. Pirmkārt, tas ir kriminālais elements — gangsteri nozog mērnieku Feldhauzenu un atlaiž tikai tad, kad samaksāta liela izpirkšanas maksa. Kaudzīšu laikos šāda parādība bijusi ļoti reta, turpretī tagad — plaši izplatīta. Otrkārt, Švauksta fantāzijās par goda maltītes ēdieniem, "kas nākšot aizzieģelētos dubultos dzīvā sudraba katlos, kuros ielikšot vien sausu vārāmo un izvārīšot zupu ar gaisu vien bez ūdens un uguns, beidzot aplaidīšot zibeni apkārt un verdošu atsūtīšot šurp". Te bez grūtībām varot saskatīt ne vien spiedienvārītāja ideju, bet arī moderno mikroviļņu krāsni. Teikts arī, ka maizi vedīšot "ar elefantiem pa gaisu" — tagadējās milzu strūklulidmašīnas saucot par "džumbo džetiem" — elefantu jeb ziloņu džetiem.

Savukārt rindās: "Satek atomi un rodas/Progresīgi meteors" utt. varot saskatīt kodolieroču izraisītās eksplozijas ainu.

Ka noru noklās ar gumijas vilnas tepiķiem, par to nav tagad jābrīnās, jo mākslīgie mauriņi ir visai pazīstami. Tāpat kā Žils Verns neapzinājās, ka viņa tēlotie fantastiskie tehnikas sasniegumi mūsu laikos būs realizēti, arī brāļi Kaudzītes neapzinājās, ka savā satīriskajā tēlojumā viņi samērā precīzi aprakstījuši tehnikas sasniegumus simt gadus vēlāk.

Nevar nepieminēt, ka vairākkārt izteiktas šaubas, vai romāna autori ir brāļi Kaudzītes. Ir minējumi, ka rakstnieks varētu būt Kronvalda Atis vai Jēkabs Zvaigznīte. Paradoksāli, bet starp daudzajām literatūrpētnieciskajām grāmatām par Kaudzīšu romānu, pēdējā ir dota 1991.gada ASV (uzrakstījis to jurists Jānis Zariņš Latvijā jau ap 1975.gadu), un tā saucas "Kas bija "Mērnieku laiku" un "Izjuriešu" autors?" Lieku reizi apliecinājums, ka vajadzīgs akadēmiskais romāna izdevums. Bet kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons (kurš tāpat kā viņa draugs Uldis Ģērmanis labu daļu no romāna zinājuši no galvas) par autoru problēmu izsakās šādi:

"Mītus un leģendas nekad nav radījusi viduvējība. Atcerēsimies, ka izteiktas 17 hipotēzes par Šekspīra darbu "īsto piederību". Ja par "Mērnieku laiku" "īstajiem" autoriem izteiktas kaut divas hipotēzes, tad mūsu apstākļos arī tas ir lieks pierādījums šī romāna izcilajai vērtībai."

Vēl mazliet par Reini Kaudzīti. Viņa "Domu izteikumi" vairākkārt izdoti, zināmi. Trīs reizes izdots nepabeigtais romāns "Izjurieši". Kaut nepabeigts, tomēr vērtīgāks par dažu labu pabeigtu, ironiski sarkastiskais skatījums uz cilvēkiem, viņu rīcību mijas ar spilgtiem tēlu raksturojumiem, arī portretiskiem. Šķiet, ka te kaut ko ieskatījis varētu būt A.Upīts, rakstot "Sūnu ciema zēnus", un J.Jaunsudrabiņš guvis savdabīgo velna tēlu romānā "Jaunsaimnieks un velns"

Bet 1878.gadā, apceļojot Vidzemes augstieni, Reinis Kaudzīte atstāj mums šādu liecību: "Uz Gaiziņa atradām linus gandrīz pašā augstumā iesētus un diezgan kupli paaugušus."

Velga Kince —  speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Atmiņas par brāli Reini

Viens kā otrs rakstīdami, bijām ieraduši savstarpīgi visu pārspriest un kopīgi pārrunāt. Reinim tas, visvairāk iesākumā, bija vajadzīgs pareizrakstības izlabošanas un teikumu kārtas nogludināšanas labad, kā tas turpinājās pat līdz vēlākiem gadiem, un man bij derīgi viņa spriedumi un ne reti arī padomi. Tā pamaz attīstījās kopdarbība arī pie "Mērnieku laikiem", par ko vairāki ir vaicājuši, cik un ko katrs pie viņiem darījis. Tur atbilde tikai šāda: abi dibinājām plānu, kopā spriezdami, bet es visu rakstīju un vēlāk visu norakstīto, kopā lasot, apspriedām; kur bij vajadzīgs, tur labojām, kas rādījās derīgs, to atstājām, kur kas bij liekams klāt, to nospriedām pielikt, kur kas bij lieks, to dzēsām, un pēc tam atkal viss bij darāms man, pārpārim dažādi grozot un labojot. Vairāk gabalus es rakstīju arī bez abu izdarīta iepriekšēja nospraudījuma, tik uz vēlāku pārspriedumu no abiem. Visā darbā valdīja pilnīga vienprātība un saderība. Līdza ar visiem citiem rakstu darbiem Reinis krāja gadu gadiem savus domu teikumus, atrazdams vielu tiem pat vai visniecīgākos dzīves gadījumos, kam citi nepiegriež ne mezākās vērības, vai arī dziļākā prātniecībā. Pats viņš savos uzskatos tad jau pamaz bij pārgājis uz radikālas prātniecības pusi, pieņemdams un atzīdams tik to, ko var sasniegt ar gaišu prātu.

Kaudzītes Matīss. Atmiņas no tautiskā laikmeta. Rīga. 1994.

 

KAUDZ1.JPG (13218 BYTES)
Matīss Kaudzīte, 1880
KAUDZ2.JPG (11051 BYTES)
Reinis Kaudzīte, 1920

 

 

Un pāri visam dzejnieks pats

GRAMATA.JPG (9076 BYTES) Roalds Dobrovenskis ir rīdzinieks kopš 1975.gada. 1999.gadā kļuvis par populārāko rakstnieku ar triloģijas trešo grāmatu "Rainis un viņa brāļi". Pie tam, kā saka pats autors, — "Laiks atzīties (ja kāds līdz šim to nav sapratis): divas trešdaļas no mūsu romāna par Raini ir uzrakstījis pats Rainis."

Izlasāms ar vislielāko interesi. Pārsteidz ar plašajiem atvēzieniem laikmetā, vēsturē. Visās intervijās, sarunās rakstnieks uzsver, ka romāna galvenā ass ir Raiņa strīds ar Pēteri Stučku. Varbūt tas bijis galvenais 20.gadsimta strīds.

Tāpēc gribot negribot pārfrazējas zināmās rindas:

"Dziedi man, mūza,

par Raiņa un Stučkas strīdu

Liktenīgo, kas pasaulei

nesa bez gala daudz likstu."

Stučka nogalināja brīvību, bet Rainis ir tās iemiesojums. Rainim visa politika balstās uz mīlestību, Stučkam — uz naidu.

Taču romāns ir arī par daudz ko citu. Un ir visai jūtams, ka autors ir gan dzejnieks, gan mūziķis. Romāns nav pārstāstāms, tas jālasa katram pašam. Un galvenais tā panākums — tas liek ņemt vēlreiz un pārlasīt šķietami sen zināmos Raiņa darbus. Un brīnīties pašiem par sevi, piemēram, kā tas var būt, ka ne reizi šajos gados uz Ziemassvētkiem nav iestudēts "Zelta zirgs" — Raiņa mīļākā un tomēr bērniem veltītā luga — ar visām lielajām domām. Aug paaudze, kam liekas, ka zelta zirgs ir mototrase, bet stikla kalns — ilustrācija īpaši neslīdošām riepām.

Nāk prātā kontrasts — pirms gada vakars A.Upīša muzejā, kur R.Dobrovenskis stāstīja par savu romānu ne vairāk kā desmit cilvēkiem, un plašais sarīkojums Dailes teātrī šoruden, grāmatu prezentējot. Rakstnieks mūs uzvarēja ar savu mīlestību pret Raini. Tikpat lielu un saprotošu kā pret Borodinu un Musorgski — abu pirmo biogrāfisko romānu varoņiem. Ir interesanti romānus salīdzināt un just to stīdziņu, kas tiešām ļauj nosaukt tos visus par triloģiju. Varbūt tomēr romāns par Raini ir visinteresantākais. Grāmatās par Borodinu un Musorgski ļoti pietrūkst iespējas dzirdēt attiecīgo mūziku, tas gan laikam tikai nemūziķiem. Bet interesanti tie tāpat, un jāpiekrīt mūzikas zinātniecei, kas atzīst, ka rakstnieka literārās dotības ir gluži ārkārtējas. Grāmatā par Musorgski, protams, noformējumā izmantots attēls ar izteiksmīgo Zaļkalna skulptūru, taču, diemžēl, nav interesantā fakta par Melngaiļa centieniem Musorgska operas "Boriss Godunovs" labā, kas autoram zināms. Grāmatā par Borodinu interesanta viņa vēstule par ceļojumu uz Vāciju caur Latviju (šeit minēti saskares mirkļi; bet romāni ļoti saistoši neatkarīgi no tā).

Ir dzirdēts, ka Roalds Dobrovenskis strādā pie nākošā romāna, kura ģeogrāfiskais plašums vien ļoti ievērojams. Līdzšinējais darbs ļauj cerēt, ka literārais plašums nebūs mazāks. Vēlam veiksmi!

Velga Kince — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!