Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1992.gada 17.jūnija sēdes stenogramma Vakara sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.12.2006., Nr. 202 https://www.vestnesis.lv/ta/id/150181

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par maza attāluma bezvadu ierīču frekvencēm visā ES

Vēl šajā numurā

20.12.2006., Nr. 202

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1992.gada 17.jūnija sēdes stenogramma

Vakara sēdē

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu Pūķa kungu tribīnē! Ščipcova kungs vēlas jautāt. Lūdzu.

O.Ščipcovs: */Cienījamais pretendent! Pēdējā laikā es lasīju presē, ka Kurzemes rajona valde pārsniedz savas pilnvaras, piemēram, ņemot lielāku samaksu par komunālajiem pakalpojumiem. Par to prokuratūra jūsu pārvaldei ir aizrādījusi, bet tam nekādu rezultātu nebija. Vai tas atbilst īstenībai, un kā jūs paredzat sevi kā valsts kontrolieri, ja šie fakti tiešām atbilst īstenībai? Vai jūs pildāt prokuratūras un Ministru padomes rīkojumus?/

M.Pūķis: Patiešām bija prokurora protests pret īres maksu, ko mēs bijām noteikuši Rīgas Kurzemes rajonā. Šo prokurora protestu mēs izskatījām atbilstošajā periodā. Pēc prokurora protesta saņemšanas mēs savu lēmumu apturējām. Pēc izskatīšanas turpinām iekasēt īres maksu.

Informācijai: šī īres maksa atbilst Ministru padomes noteiktajai kārtībai. Ministru padomes noteiktā kārtība pieļauj sākt 1992.gadā vai nu pirmo etapu, kurā ir fiksēta īres maksa, vai arī otro etapu, kurā ir iekļauti ekspluatācijas izdevumi. Tā kā mēs sedzam 40 procentus no māju ekspluatācijas izdevumiem, mēs uzskatījām, ka mūsu pozīcija ir pareiza. Šis jautājums tika plaši analizēts Ministru padomē, un pēc šīs analīzes mūsu lēmums ir atstāts spēkā.

Tātad fakts, ka bija prokurora protests, ir taisnība, un mēs to izskatījām atbilstoši likumam. Ja būs tiesas vai Augstākās padomes lēmums, kas atceļ mūsu rīcību, tad, protams, rīkosimies saskaņā ar likumu.

O.Ščipcovs: */Un vēl tajā pašā griezumā. Cik tāda veida protestu prokuratūrā ir bijis un cik no tiem ir apmierināti? Cik ir bijis tādu gadījumu, kad pilsoņiem izrādījusies taisnība? Viens, divi vai vairāki?/

M.Pūķis: Jautājumā par to, kad pilsoņiem ir bijusi taisnība. Tāds gadījums līdz galam vēl neviens nav izskatīts. Protesti ir bijuši vairāki. Viens no protesta piemēriem, kas ļoti raksturīgs šinī gadījumā, ir jautājums par Kara veterānu organizāciju. Izanalizējot gan šīs organizācijas sastāvu, gan tās statūtus – viņi lūdza mūs to reģistrēt mūsu rajonā –, mēs tās darbību apturējām līdz brīdim, kamēr tiks pieņemts likums par sabiedriskajām organizācijām, kurā tiks precīzi noteikta kārtība. Jo mēs uzskatījām, ka cilvēki, kuri ir šīs organizācijas vadībā un kuri vēl rudenī piederēja pie aizliegtajām organizācijām, ja viņi izvirza politiskas prasības, tad mēs savā rajonā šādu viņu darbību apturējām. Tas ir viens no protesta piemēriem, kuru mēs arī noraidījām. Ja gadījumā būs pretējs lēmums, mēs, protams, to atcelsim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl kādi jautājumi Pūķa kungam? Lūdzu, Čepāņa kungs!

A.Čepānis: Vai esat mēģinājis saskaitīt, cik pašlaik Latvijas Republikā jau darbojas kontrolējošās organizācijas? Ja jā, tad kā jūs kā galvenais valsts kontrolieris domājat koordinēt to darbību, jo katru no tām atsevišķi jau nosaka Latvijas Republikas likumdošana?

M.Pūķis: Tās visas es neesmu saskaitījis.

A.Čepānis: Bet es esmu – tādas ir 34.

M.Pūķis: Es tikai gribēju turpināt, ka to pašlaik ir ļoti daudz. Un kaut arī tas precīzi likumā nav noteikts, es domāju, ka pēc tam, kad valsts kontrole sāks strādāt, tā sagatavos priekšlikumus, kā reglamentēt un izveidot visu šo sistēmu. Tas ir viens no tiem uzdevumiem, kuri tiešā vai netiešā veidā ir ielikti likumā “Par valsts kontroli”, jo tur ir runa par to, ka gadījumā, ja kaut kādi likumi vai kārtība nedarbojas un neļauj realizēties valdības programmām un likumiem… Taču šajā gadījumā tāds daudzums dažādu kontroles institūciju to neļauj, un tad viens no šiem uzdevumiem ir papildus analizēt situāciju un gatavot priekšlikumus Augstākajai padomei, lai šo situāciju mainītu.

A.Čepānis: Es šo jautājumu uzdevu tādā sakarībā, ka agrākajos laikos tika izdarīti aprēķini un tika konstatēts, ka tad, ja šīs 34 organizācijas vienlaikus sāktu darboties, tad Latvijas Republikas ekonomiku tās varētu sagraut divu mēnešu laikā. Vai jums nav tādu aprēķinu?

M.Pūķis: Man tādu aprēķinu nav. Taču es uzskatu, ka pirmām kārtām šīs organizācijas nedrīkst dublēt. Un, ja tām ir kaut kādi uzdevumi, tad šie uzdevumi tām šodien ir jāpilda. Taču sagatavot priekšlikumus, kā visu šo sistēmu ievērojami vienkāršot, ir viens no galvenajiem uzdevumiem.

Priekšsēdētājs: Vairs jautājumu Pūķa kungam nav. Paldies.

Godātie kolēģi, tikko jums tika izdalīts materiāls par vēl vienu kandidatūru, kuru ierosinājis Bojāra kungs. Tātad tas ir Austris Kalniņš Tālivalža dēls. Tā kā tas ir izdarīts laikus un mums vēl kandidātu apspriešana nav beigusies, lūdzu tribīnē Kalniņa kungu. Jums vārds desmit minūšu ilgam ziņojumam.

A.Kalniņš, galvenā valsts kontroliera amata kandidāts: Ilggadīgi darbojoties valsts īpašuma sardzē – esmu nostrādājis 18 gadus tā sauktajā “?????” dienestā –, nācies bieži saskarties ar tādiem gadījumiem, kad mūsu Kriminālkodeksa un Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas ir bijušas bezspēcīgas. Pārkāpums it kā ir, ir nodarīts kaitējums valsts interesēm, ir gājusi mazumā nacionālā bagātība, bet tiesiskā veidā, krimināltiesiskā veidā mēs šim cilvēkam, ļaundarim, neko padarīt nevaram. Šajā virzienā es arī redzu valsts kontroles turpmāko, galveno darbības lauku. Tur, kur nedarbojas tiesībaizsargājošie orgāni mūsu tradicionālajā izpratnē, plašākā jomā ir jādarbojas valsts kontrolei – tai jāraugās par valsts interešu aizsardzību plašākā jomā. Piemēram, pašlaik, kad asi tiek apspriesti dažādi privatizācijas jautājumi, mēs saskārāmies ar to, ka valsts īpašums par smieklīgi mazu cenu tika iztirgots tā sauktajiem priekšniekiem vai nomenklatūrai. Turklāt šāda parādība bija diezgan plaši izplatīta. Agrāk mēs rakstījām uz Centrālo komiteju, tagad ir priekšlikums par šiem jautājumiem rakstīt valsts kontrolei, un, es domāju, ka šāda atbildes reakcija uz to būtu daudz asāka.

Tālāk. Par valsts īpašuma izvazāšanu, kas pašlaik notiek nekontrolēti. Mūsu tiesību normas nedarbojas. Šeit klātesošais Niedres kungs zina, cik tās ir mazefektīvas, jo, pārejot uz tirgus attiecībām, mums tiesas neveido attiecīgus tiesu precedentus, baidās to darīt, lai gan varbūt varētu piemērot arī vecās tiesību normas. Un tā daudzas parādības paliek nenosodītas un bez kādas reakcijas.

Tāpat sakarā ar mūsu starptautisko sakaru paplašināšanos kopuzņēmumiem ir dažādi līgumi starp firmām. Daudzi no tiem ir ļoti aizdomīgi un neatbilst mūsu augstākajām valsts interesēm. Piemēram, pats esmu saskāries ar tā saukto skandalozo “Laukceltnieka” lietu, kad mūsu rubļi tika pārvērsti valūtā un pārvesti uz kādu Rietumvācijas (toreiz vēl – Rietumvācijas) firmu. Šo firmu faktiski pārstāvēja viens cilvēks – tā bija fiktīva firma. Tāpat ir notikuši arī valūtas pārvedumi uz ārzemju banku kontiem. No sākuma tas bija it kā ļoti pozitīvi, jo mēs atradāmies vēl Maskavas ietekmes sfērā, bet tajā pašā laikā šeit izlaupītās summas pārveda uz ārzemju kontiem un pēc tam paši aizbrauca uz turieni dzīvot. Tāda bija tā sauktā Bramņika lieta par valsts akciju uzņēmumu “Noma”, kad tika pārvesti 150 tūkstoši dolāru. Tagad šis cilvēks atrodas Kanādā, ir pat zināma viņa adrese. Taču, tā kā mums nav savstarpējās tiesiskās palīdzības līguma, mēs nevaram šo cilvēku dabūt uz šejieni, lai tiesātu.

Tālāk. Uzskatu, ka Finansu inspekcija nedarbojas tādā veidā, kādā tai būtu jādarbojas un kā tādas institūcijas darbojas ārzemēs. Galvenie nodokļu maksātāji ir cilvēki ar fiksētajiem ienākumiem. Tajā pašā laikā privātās firmas, kuras negrib, tās nemaksā; tās maksā tik, cik tās grib. Šeit, es uzskatu, ir jādarbojas ar operatīvajām policijas metodēm, lai atklātu šo firmu patieso apgrozījumu, jo, kā zināms, darījumi notiek skaidrā naudā un bez dokumentu noformēšanas. To visu var atklāt tikai operatīvā ceļā. Ārzemēs finansu inspekcijas tieši tā arī darbojas.

Neviens neuzdrošinās mums pārbaudīt lielākus pirkumus un nepieprasa no cilvēkiem deklarācijas par viņu ienākumu avotiem. Mēs esam ļoti kautrīgi. Ārzemēs – ASV – tas tiek darīts, turpretī mēs esam ļoti demokrātiski un liberāli šajā jomā, lai gan mums visu laiku ir saskare starptautiskā mērogā ar lielāku darījumu cilvēkiem, taču līdz šim tajos saimnieciskajos līgumos, kas mums tiek slēgti ar ārvalstīm, nav paredzēts viens punkts – punkts par savstarpējo juridisko palīdzību, tas ir, lai mēs varētu tos cilvēkus, kuri šeit ir veikuši kaut kādas mahinācijas, dabūt uz šejieni, lai sauktu viņus pie tiesas un piedzītu to kaitējumu, ko viņi ir nodarījuši mūsu jaunajai valstij.

Tālāk par informācijas ieguves avotiem. Es domāju, ka šīs jaunās iestādes darbs jābalsta uz sabiedrību, tai ir jābūt sabiedriskajiem palīgiem – katram cilvēkam jāizjūt patriotisks pienākums palīdzēt ar informāciju. Bez tam, kā jau minēju, milzīgi daudz informācijas ir mūsu tiesībsargājošajām iestādēm, kuru tās nerealizē krimināllietās, bet pēc kurām ir redzams, ka ar šīm darbībām tiek nodarīts kaitējums valstij.

Vēl daži apsvērumi. Piemēram, par tradicionālo spekulācijas jautājumu. Pats esmu iesniedzis priekšlikumus Tieslietu ministrijai, bet tie nav guvuši realizāciju, attiecībā uz tā saukto spekulāciju vecajā izpratnē. Cilvēki pie mums tirgojas, un tas nav ļauni, ka viņi tirgojas par dārgāku cenu, nekā pirkuši, bet ļauni ir tas, ka viņi nemaksā tirgus nodevu valstij vai arī nav izņēmuši patentu. Mums arī šie cilvēki ir jāķer, un ir vienalga, vai to darīs policija vai kāds cits dienests, bet lai viņi daļu no savas peļņas tomēr atstātu valstij. Man bija tādi priekšlikumi.

Tas man apmēram būtu viss.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi būtu jautājumi? Jautā Freimaņa kungs.

J.Freimanis: Kalniņa kungs, man ir pusotra jautājuma. Pirmais ir ļoti īss: sakiet, lūdzu, kad jūs beidzāt Universitātes Juridisko fakultāti un kas bija jūsu diplomdarba vadītājs?

A.Kalniņš: Mana diplomdarba vadītājs bija pašreizējais deputāts Plotnieks.

J.Freimanis: Un tad vēl otrs jautājums: sakiet, Kalniņa kungs, vai jūs savā darbībā ievērosit arī tādu jēdzienu un vai jūs kvalificēsit kādas iestādes vai personas darbību kā politisko kaitējumu valsts interesēm? Un, ja tā, tad kā jūs uz to reaģēsit?

A.Kalniņš: Eksistē vispārnacionālās intereses, kas stāv augstāk par visu. Un, tā kā man ir paprāva ģimene, tad es uzskatu, ka šīs nacionālās intereses izprotu arī no latviskā viedokļa un no visādiem citādiem viedokļiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl kādi jautājumi? Lūdzu, Apsīša kungs!

R.Apsītis: Sakiet, lūdzu, kā jūs rīkosities, lai iespējami operatīvi iedarbinātu valsts kontroles aparātu un tā struktūras?

A.Kalniņš: Pirmām kārtām es atradīšu cilvēkus – savus domubiedrus. Protams, ir jāatzīst, ka, kaut arī man visu laiku ir bijis ekonomiskais novirziens, tomēr esmu jurists, taču, piemēram, finansu jautājumos, darba algas normēšanas jautājumos man būtu nepieciešami cilvēki, kas man palīdzēs izstrādāt štatus, un attiecīgi vēl nav izšķirts arī finansu jautājums.

Priekšsēdētājs: Jautā Kurdjumova kungs.

L.Kurdjumovs: */Cienījamo pretendent! Man jums ir tāds jautājums. Es šeit stāvu no jums pa labi. No jūsu uzstāšanās var secināt, ka jūs lieliski saprotat, ka daudzi likumu pārkāpumi notiek tādēļ, ka, maigi izsakoties, pašreizējā republikā nav likumu. Vēl vairāk. Valsts pārvaldes struktūru līdzdalība tajos noved pie smagām sekām. Vai jūs paredzat uzstāties ar savu likumdošanas iniciatīvu, lai likvidētu jums acīm redzamus pārkāpumus, un, ja tā, vai jums ir savs viedoklis par to, kas ir prioritārais likumdošanā, lai novērstu ļaunprātības, jo bez likumiem, bez šī instrumenta jums nebūs iespējams pret tām cīnīties? Tā es to saprotu./

A.Kalniņš: Es sapratu jautājumu. Pirmkārt, no mana redzesleņķa, svarīgs ir likums par valsts kalpotāju.

Attiecībā uz korupciju varu teikt, ka ir dažādi varianti un priekšlikumi. Es uzskatu, ka esošās tiesību normas var sekmīgi piemērot, piemēram, Kriminālkodeksa 162.pantu. Tikai mūsu tiesas nezin kādēļ nerada tādu precedentu un baidās drošāk darboties. Mūsu tiesību normu lielākā daļa ir pietiekami labas, tās tikai ir jāpiemēro. Te ir tikai piemērošanas vaina. Vai es atbildēju uz jautājumu?

L.Kurdjumovs: Vai es drīkstu uzdot vēl vienu jautājumu? */Kādi teritoriālie vai reģionālie orgāni, jūsuprāt, republikā jāizveido, lai jums būtu instrumentārijs varai uz vietām?/

A.Kalniņš: Es domāju, ka skaitliski nedaudzos rajonos varētu padomāt par pārstāvjiem, taču, kā jau norādīju, galvenais ir šis sabiedriskais aktīvs. Ja nebalstīsimies uz sabiedrību un uz esošajām valsts tiesībsargājošajām iestādēm, arī uz pašpārvaldi, tad tik un tā neko nepanāksim. Mēs vārīsimies paši savā sulā.

L.Kurdjumovs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Bojāra kungs.

J.Bojārs: Man ir divi jautājumi. Pirmais. Ņemot vērā to, ka jūs tik ilgi strādājāt “?????”, vai jūs varētu minēt kādas ievērojamas izlaupīšanas lietas? Jo acīmredzot valsts monopols mums daudzās nozarēs vēl pastāvēs labu laiku un arī valsts īpašuma izlaupīšana kā nozieguma veids vēl pastāvēs.

Un otrs: vai jums ir iestrādes un informācijas avoti mafiozās struktūrās, kas jums var noderēt nākamajā darbā, ja jūs ievēlētu šajā amatā?

A.Kalniņš: Vislielāko iespaidu pēdējā laikā uz mani ir atstājis skandāls ar “Laukceltnieku”. Tiesa gan, tur neviens netika notiesāts vienkārši tā iemesla dēļ, ka naudas pārskaitījumi beidzās ārzemēs. Un līdz ar to mums bija grūti noskaidrot, kā īstenībā tas viss ir noticis. Tāpēc es arī šajā gadījumā nevienu negribu apvainot, arī “Laukceltnieka” toreizējos vadītājus ne. Taču tur tika ieguldīts liels darbs, un mēs centāmies kaut ko izdarīt šajā jomā.

Attiecībā uz pašreizējo stāvokli. Jā, tāda informācija ir, bet es taču nesākšu jums par to pašlaik stāstīt.

Priekšsēdētājs: Jautā Biezā kungs.

J.Biezais: Man jautājums nav gluži personisks, jo es jūs kaut cik pazīstu, bet drīzāk tas ir organizatoriski psiholoģisks jautājums. Jums ir ļoti laba anketa. Kāpēc jūs te parādījāties pēdējās sekundēs? Vai jums ir kontakts ar Tautas fronti? Un kāpēc jūs, teiksim, neatnācāt uz “Satversmi” aprunāties? Gandrīz vai iznāk tā, ka mēs provocējam kopā ar jums pusstundu ilgu pārtraukumu.

A.Kalniņš: Redziet, mans lēmums varbūt patiešām ir diezgan pēkšņi radies, bet tas ir briedis ilgāku laiku. Pirmām kārtām tas, ka, kā jūs zināt, iekšlietu sistēmā – un to zina arī mūsu deputāti, tie, kuri pārstāv mūsu iekšlietu sistēmu – bija reorganizācija. Tas ļoti negatīvi atsaucās uz šo bijušo tā saukto Sociālistiskā īpašuma aizsardzības dienestu vai kā tagad to sauc – Ekonomisko dienestu. Tas dara vajadzīgu darbu. Attiecībā uz Rīgas pilsētu tas ir palicis, turpretī lauku rajonos tas faktiski ir likvidēts. Un tā pamazām, redzot, ka nekas uz labu nevēršas, es nonācu pie secinājuma, ka tomēr man jāizvirza sava kandidatūra un jādod kaut kāds ieguldījums šajā jomā. Protams, man ir arī savi personīgie pārdzīvojumi un domas šajā jomā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Rikarda kungs!

R.Rikards: Vai jums kā juristam ir pazīstams 1937.gada Civillikums? Un kā jūs vērtējat, izejot no 1937.gada Civillikuma viedokļa, to privatizāciju, kas notikusi līdz šim? Piemēram, Teikmaņa izsoli, kura notika pirms divām nedēļām un kurā viņš iznomāja zemi, kas piederēja citam īpašniekam, uz 99 gadiem?

A.Kalniņš: 1937.gada Civillikums man nav pazīstams, jo caurmērā no pulksten astoņiem līdz divdesmitiem es pavadīju darbā. Man ir paprāva ģimene, un man līdz šim nav bijis laika Civillikumā iedziļināties, lai gan es to uzskatu par ļoti lielu trūkumu. Cik esmu lasījis presē par šiem Teikmaņa privatizācijas gājieniem, es tomēr sliecos tos novērtēt negatīvi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl kādi jautājumi Kalniņa kungam? Nav. Paldies.

Debatēs pagaidām pierakstījušies divi deputāti: deputāts Godmanis un deputāts Biezais. Tā kā Godmaņa kungam ir valdības sēde, viņa šobrīd nav zālē, tad pirmajam vārds Biezā kungam.

J.Biezais: Cienītais sēdes vadītāj, cienītie klātesošie! Valsts kontroles iedibināšana blakus tikko jau iedibinātajai Civillikuma atjaunošanai un varbūt arī zemesgrāmatu atjaunošanai droši vien ir smagākie un ieilgušākie parādi mūsu darbībā. Tā ka tos kārtot sen būtu laiks. Protams, šis parāds ļoti tieši attiecas arī uz mani, jo es pats kādu laiku esmu nodarbojies ar šiem jautājumiem. Iespējams, ka man nepietika caursites spēka un vispār pēc rakstura es esmu reflektējošs, taču atbilde, liekas, ir cita. Galvenais iemesls ir tas, ka pastāvošā un topošā nomenklatūra, partija (es domāju Komunistisko partiju un tās pēcnācējus), kā arī saimnieciskā elite acīmredzot atrada par vēlamāku dzīvot un rīkoties šādā tiesiskā vakuumā un nihilismā vai krēslā. Un tas arī bija galvenais iemesls.

Par minētajiem kandidātiem. Kalniņa kunga kandidatūra parādījās pēkšņi. Profesionāli es neko sliktu par viņu nevaru teikt. Taču no agrāk pazīstamajiem cilvēkiem uz mani lielāku iespaidu ir atstājis Greiškalna kungs. Protams, viņš ir spurains un āķīgs un, iespējams, daudziem ir kaut ko sariebis, un varbūt, Dievs dos, sariebs vēl, ja darbosies. Taču es esmu pārliecināts, ka viņš pa šo ceļu ies uz priekšu, kā teicis amerikāņu rakstnieks Koldvels, neskatoties uz svaigām govs “karašām”. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl kāds deputāts, kurš vēlas runāt debatēs? Nav. Paldies. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu sekretariātu zvanīt. Reģistrēsimies. Rezultātu! Reģistrējušies 93 deputāti.

Godātie kungi, jūsu dēļ mums būs jāpārreģistrējas, jo ir gaidāma liela balsošana. Lūdzu vēlreiz reģistrācijas režīmu! Lūdzu pasaukt arī Apvienoto budžeta komisiju! Vēlreiz reģistrēsimies. Lūdzu reģistrācijas rezultātu. Reģistrējušies 100 deputāti.

Tātad balsosim šādā kārtībā – Avotiņš, Greiškalns, Pūķis, Kalniņš.

Pirmā kandidatūra – Avotiņa kunga kandidatūra. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Rezultātu! Par – 18, pret – 34, atturas – 35.

Nākamais balsojums būs par Greiškalna kunga kandidatūru. Balsošanas režīms ir ieslēgts, lūdzu balsot. Rezultātu! Kides kungs, jūs ieradāties vēlāk? Paldies. 33 – par, pret – 21, atturas – 36. Lūdzu dzēst.

Nākamā kandidatūra – Pūķa kunga kandidatūra. Balsošanas režīmu! Lūdzu balsot. Rezultātu! Par – 23, pret – 35, atturas – 33. Lūdzu dzēst.

Nākamā ir Kalniņa kunga kandidatūra. Balsošanas režīmu! Lūdzu balsot. Rezultātu! Par – 71, pret – 1, atturas – 20.

Līdz ar to mums ir jānobalso par lēmumu, kurā gan nav uzrādīts spēkā stāšanās laiks. Tātad: “Latvijas Republikas Augstākā padome nolemj ievēlēt Austri Kalniņu par Latvijas Republikas galveno valsts kontrolieri.” Un 2.punkts: “Lēmums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.” Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Rezultātu! 81 – par, 2 – pret, atturas – 10. Apsveicam Kalniņa kungu ar ievēlēšanu. (Aplausi.)

Nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”. Lūdzu referentu tribīnē! Man diemžēl nav zināms, kurš referēs. Apsīša kungs?

R.Apsītis: Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti, pārējie klātesošie! Augstākās padomes Likumdošanas jautājumu komisija…

Priekšsēdētājs: Apsīša kungs, es ļoti atvainojos, es mēģināšu mazlietiņ nomierināt zāli. Godātie kolēģi, lūdzu ievērot zālē klusumu!

Lūdzu, Apsīša kungs!

R.Apsītis: Augstākās padomes Likumdošanas jautājumu komisija iesniedz jūsu izvērtēšanai un analīzei pirmajā lasījumā likumprojektu “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”. Jāatzīmē tas, ka mums Latvijas Republikā pašreiz nav likuma par to, kādā kārtībā nekustamu īpašumu var atsavināt valsts vai sabiedriskajām vajadzībām. Līdz šim šādus jautājumus ir reglamentējuši Ministru padomes pieņemtie lēmumi. Tagad Ministru padome ir iesniegusi Augstākajai padomei izskatīšanai likumprojektu “Par nekustamās mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai pašvaldību vajadzībām”, norādot, ka šis likumprojekts ir izstrādāts, ievērojot Latvijas Republikas Saeimas pieņemto likumu “Par nekustamas mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”, un arī lūdz šo savu likumprojektu izskatīt kā steidzamu, lai galvenokārt praktiski risinātu jautājumu par telpu piešķiršanu ārvalstu pārstāvniecībām. Katrā ziņā pavadvēstulē šis ir minēts kā viens no galvenajiem šā likumprojekta izstrādāšanas un attiecīgā likuma pieņemšanas argumentiem. Bez tam, balstoties uz šādu likumu, nākotnē ir paredzēts piešķirt telpas bankām, valsts pārvaldes institūcijām un arī dažām citām valstiskām vajadzībām.

Likumdošanas jautājumu komisija, izskatījusi šo likumprojektu, nonāca pie secinājuma, ka likumprojektā ietvertie noteikumi tomēr aizskar īpašnieku intereses. Bez tam, izstrādājot šo likumprojektu, nav pilnīgi izmantots Latvijas Saeimas 1923.gadā pieņemtais attiecīgais likums, kā arī nav ņemti vērā būtiski šā likuma papildinājumi un grozījumi, kas tika izdarīti 1936. un 1937.gadā. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad likuma papildinājumi un grozījumi ir ļoti būtiski, kurus mēs nedrīkstētu ignorēt.

Jāsaka tā, ka šis valdības iesniegtais likumprojekts laikam vismaz daļēji tika izskatīts arī citās mūsu pastāvīgajās komisijās. Piemēram, Rūpniecības komisija ir izskatījusi šo likumprojektu un iesniegusi savu atsauksmi, kopumā iebilstot pret šo projektu, pret tā saturu. Tā uzskata, ka nav nepieciešams šo likumprojektu izskatīt kā steidzamu.

Bez tam kritiskas piezīmes par valdības iesniegto likumprojektu ir izteicis arī Latvijas Pašvaldību savienības pirmais kongress, kas notika šā gada maija beigās. Pašā pēdējā brīdī mūsu komisija un Augstākās padomes Juridiskā pārvalde ir saņēmusi Augstākās padomes Prezidijam adresētu valdības atsauksmi savukārt par Likumdošanas jautājumu komisijas izstrādāto likumprojektu, kurā tā aizstāv savu projektu – un tas ir saprotami – un lūdz izskatīt šos abus projektus kā alternatīvus variantus.

Jums šie abi projekti ir izdalīti – gan valdības iesniegtais, gan Likumdošanas jautājumu komisijas kopā ar Juridisko pārvaldi izstrādātais. Tātad abi šie projekti ir jūsu rīcībā, un mēs varam par abiem šiem projektiem spriest. Mans uzdevums ir aizstāvēt Likumdošanas jautājumu komisijas un Juridiskās pārvaldes izstrādāto likumprojektu.

Tātad atļaujiet vispirms īsumā izklāstīt mūsu likumprojekta saturu un pēc tam tāpat īsumā raksturot atšķirības starp valdības projektu un Likumdošanas jautājumu komisijas izstrādāto projektu. Mūsu likumprojekta 1. un 2.pants (tāpat kā Saeimas pieņemtajā likumā) nosaka, ka nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana valsts vai sabiedriskajām vajadzībām pieļaujama tikai uz atsevišķa likuma pamata un ka atlīdzība par šo īpašumu ir nosakāma naudā.

Protams, par šiem principiem varētu strīdēties. Tā, piemēram, valdība savā atsauksmē ierosina, ka katrā atsevišķajā gadījumā nevajadzētu pieņemt likumu, jo likuma pieņemšanas procedūra ir ļoti sarežģīta, tajā ir trīs lasījumi, ka pietiktu tikai ar Augstākās padomes lēmumu. Jā, tāds variants arī ir iespējams. Taču vienlaikus mums vajadzētu paturēt prātā to, ka principā nekustama īpašuma atsavināšana būtu pieļaujama tikai ārkārtējos gadījumos. Katrs šāds atsavināšanas gadījums pats par sevi ir ārkārtējs. Un arī šai vajadzībai būtu jābūt ļoti lielai, lai nekustamu īpašumu varētu atsavināt. Līdz ar to, ja mēs pieņemam likumu trijos lasījumos, tad varam daudz rūpīgāk izsvērt šo attiecīgo vajadzību, taču vienlaikus, protams, varētu arī runāt par otro variantu, proti, par to, ka par to varētu pieņemt Augstākās padomes lēmumu.

Mūsu likumprojektā ir noteikts, ka attiecīgo likumprojektu katrā atsevišķajā gadījumā iesniedz Ministru padome, sniedzot ziņas par šo īpašumu un pamatojot atsavināšanas nepieciešamību. Pēc likuma pieņemšanas tiek uzlikts aizliegums atsavināt šo īpašumu vai to apgrūtināt ar parādiem. Pēc likuma pieņemšanas resors, uz kura ierosinājuma pamata nekustamais īpašums tiek atsavināts, piedāvā īpašniekam noslēgt vienošanos par īpašuma atsavināšanu, piesolot attiecīgu samaksu vai atsavināmā īpašuma apmaiņu pret citu. Ja vienošanās tiek panākta, jānoslēdz attiecīgs līgums, kurš jāapliecina notariālā kārtībā. Tas ir paredzēts mūsu likumprojekta 3., 4. un 5.pantā.

Tālāk. Likuma 8.–15.pants reglamentē īpašuma atsavināšanas kārtību, ja vienošanās nav panākta. Likumprojekta 8.pants noteic, ka šādos gadījumos resors, uz kura ierosinājuma pamata īpašums tiek atsavināts, griežas tiesā. Tiesa uzdod izpildītājam aprakstīt un novērtēt nekustamo īpašumu. Pie novērtēšanas tiek pieaicinātas abas puses un eksperti lietpratēji, kuriem abas puses uzticas. Ja puses nevar vienoties par šādiem ekspertiem, tad tos ieceļ tiesa. Pusēm paliek iespējas pieteikt lietpratējam noraidījumu, ja viņa objektivitāte rada pamatotas šaubas. Šis pants arī nosaka, ka pie novērtēšanas ir pieaicināmi kreditori, ja resora piedāvātais novērtējums ir zemāks par atsavināmā īpašuma hipotekārajiem parādiem. Novērtējums tiek noteikts pēc vietējām cenām, tas ir, pēc tirgus cenām šajā attiecīgajā apvidū. Īpašnieks var prasīt novērtēt īpašumu arī ienesīguma ziņā. Novērtējot atsavināmo īpašumu, netiek ņemts vērā vērtības pieaugums, kas atkarīgas no mērķa, kuram mantu atsavina. Piemēram, sakarā ar ceļa izbūvi var pieaugt zemes vērtība. Šo pieaugumu neņem vērā. Pēc tam lietu izskata tiesa, turklāt tiesā tiek pieaicinātas abas puses. Hipotekārajiem parādniekiem, ņemot vērā arī ekspertu atzinumu, nosaka atlīdzības apmēru vai nu pēc vietējās cenas, vai arī pēc ienesīguma.

Likumprojekta 16., 17. un 18.pants reglamentē kārtību, kādā notiek norēķināšanās ar īpašnieku un viņa kreditoriem. Ja atlīdzība ir mazāka par parādiem, tiesa nosaka, kā starp viņiem šī summa ir sadalāma. Īpašniekam papildus tiesas noteiktajai atlīdzībai gadā pienākas arī procenti no nekustamā īpašuma pārņemšanas, tas ir, no aprakstīšanas dienas, kad tas notiek, līdz samaksas dienai. Jāatzīmē, ka Saeimas pieņemtajā likumā šeit bija noteikti 6 procenti. Tāds pats procents paredzēts arī Civillikumā, taču, ņemot vērā inflāciju, komisija pieļauj arī iespēju, ka šo procentu varētu noteikt tiesa. Tikai pēc norēķināšanās ar īpašnieku atsavinātais nekustamais īpašums pāriet valstij kā īpašniecei.

Likumprojekta 18.pants paredz, ka iestādei, kura ieguvusi atsavināto īpašumu, ir jānovērš visas neērtības, kas varētu rasties sakarā ar šā īpašuma izmantošanu. Piemēram, ierīkojot dzelzceļu, ir jābūvē attiecīgās pārbrauktuves un tamlīdzīgi.

Likumprojekta pēdēji trīs panti – 19., 20., 21.pants – nosaka, ka gadījumā, ja atsavinātais īpašums izrādījies valstij nevajadzīgs – un arī tādi gadījumi varētu būt –, tad piecu gadu laikā bijušais īpašnieks ir tiesīgs šo īpašumu atgūt, samaksājot saņemto atlīdzību. Bet tad, kad šis termiņš ir pagājis, viņam saglabājas pirmpirkuma tiesības.

Tālāk par to, kāpēc mēs uzskatījām par nepieņemamu Ministru padomes iesniegto projektu. Valdības sagatavotais likumprojekts visumā tomēr pārkāpj principu, ka visi īpašnieki – gan fiziskās personas, gan juridiskās personas, tajā skaitā arī pašvaldības, – savās tiesībās ir līdztiesīgi, ka visi šie subjekti ir līdztiesīgi. Un visiem šiem īpašniekiem tiek garantēta vienāda aizstāvība. Šeit valsts netiek pacelta augstākā līmenī. Tāpēc nevar uzskatīt par pieļaujamu, ka pašvaldība var ierosināt jautājumu par īpašuma atsavināšanu tikai tāpēc, ka kādai iestādei, teiksim, ir nepieciešamas telpas. Šis iemesls nav pietiekams gan pēc Likumdošanas jautājumu komisijas, gan arī pēc Augstākās padomes Juridiskās pārvaldes ieskata.

Saeimas pieņemtajā likumā par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu gan nebija konkretizēts, kādos gadījumos atsavināšanu var ierosināt, taču tas tolaik bija paredzēts citos likumos. Piemēram, Pilsētas zemes likuma 5.pants konkrēti noteica, ka saskaņā ar likumu “Par nekustamas mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām” pilsētas robežās nekustamo manu var atsavināt jaunu ielu un ceļu ierīkošanai, satiksmes līdzekļu stāvvietu un sabiedrisko laukumu paplašināšanai, ielu pārplānošanai un regulēšanai. Tātad īpašums piespiedu kārtā tika atsavināts, lai to izmantotu tik tiešām valsts un visas sabiedrības labā.

Ministru padomes iesniegtā likumprojekta 3.pants, neņemot vērā īpašnieka intereses, pieļauj noteiktu atlīdzību sertifikātos, kuriem ir ierobežotas lietošanas iespējas. Mūsu likumprojektā, kā jau sacīju, ir noteikts, ka mēs paredzam noteikt atlīdzību naudā. Cits jautājums – kā to izmaksāt. Ja ieinteresētajai personai ir vēlēšanās saņemt nevis naudu, bet sertifikātus, lūdzu, izmaksāt varētu arī citos maksāšanas līdzekļos.

Šā likumprojekta 7.pants, runājot par īpašuma novērtēšanu, pieļauj piemērot to mantas novērtēšanas kārtību, ko izmanto, nosakot īpašuma nodokļa apmērus. Tātad vērtību varētu noteikt pēc Finansu ministrijas instrukcijas. Tas ir vienpusēji, tātad valsts tomēr vienpusēji nosaka šo kārtību. 8.pants valdības projektā savukārt noteic, ka, novērtējot mantu, nav ņemams vērā tās vērtības pieaugums, kas radies pēc īpašuma tiesību iegūšanas bez mantas vērtības faktiskās palielināšanas. Mēs nevarējām saprast šā panta saturu, tāpēc uzskatām, ka mūsu 13.pantā pamatdoma ir noteikta un formulēta daudz skaidrāk.

Tālāk. Valdības likumprojekta 12.pants reglamentē tos gadījumus, kad nekustamais īpašums, kas ir atsavināts valsts vajadzībām, izrādījies nevajadzīgs. Ministru padome uzskata, ka šajā gadījumā bijušajam īpašniekam ir priekšrocības attiecībā uz tiesībām atpirkt šo īpašumu. Likumdošanas jautājumu komisija uzskata, ka ir saglabājama tāda kārtība, kāda bija noteikta Saeimas 1923.gadā pieņemtajā likumā ar vēlākajiem papildinājumiem. Tātad piecu gadu laikā īpašnieks var saņemt atpakaļ īpašumu, savukārt atdodot saņemto atlīdzību. Bez šaubām, te var strīdēties, jo sakarā ar lielo inflāciju bijušā īpašnieka saņemtā atlīdzība var izrādīties ļoti maza. Taču te varētu atrast arī citu risinājumu, piemēram, saīsinot šo piecu gadu termiņu vai arī lēmumā par likuma spēkā stāšanās kārtību nosakot, ka saņemtā atlīdzība ir atdodama, piemērojot inflācijas koeficientu.

Ministru padomes iesniegtais variants neparedz gadījumus, kad īpašums varētu būt ieķīlāts, bet īpašnieka adrese varētu būt nezināma, un tāpēc likums nereglamentē, kā šajos gadījumos notiek atsavināšana un norēķināšanās. Likumdošanas jautājumu komisija uzskata, ka šie jautājumi likumprojektā būtu risināmi tāpat, kā tas bija Saeimas pieņemtajā likumā.

Tālāk. Ministru padomes iesniegtais lēmuma projekts par šā likuma spēkā stāšanās kārtību izsauc šaubas. Šā lēmuma 2.punkts (pretēji likumā iekļautajai normai) paredz, ka piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai uz Augstākās padomes akta pamata, taču pieļauj Ministru padomei trīs gadu laikā tomēr atņemt īpašniekam nekustamo mantu ar Ministru padomes lēmumu.

Un beidzot jāsaka, ka šāds likumprojekts ir ļoti nepieciešams. Kāpēc? Tāpēc, ka to diktē pati dzīve, un šādi gadījumi arī mūsu valstī jau nāk arvien biežāk priekšā. Otrkārt, tāpēc, ka 1937.gada Civillikuma 1033.pantā ir nosaukti tie seši gadījumi, kad īpašnieks zaudē tiesības uz īpašumu. Un viens no šiem gadījumiem ir arī, lūk, šāda nekustama īpašuma piespiedu atsavināšana.

Ņemot vērā visu teikto, lūdzu pieņemt izskatīšanai Likumdošanas jautājumu komisijas izstrādāto likumprojekta variantu, bet vienlaikus, gribēdams būs solīds pret citu autoru kolektīvu, pret valdības autoru kolektīvu, atgādinu, ka ir arī, lūk, šis otrais variants, šis alternatīvais variants, kurš arī varētu tikt apspriests. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi? Pirmais jautājumu uzdod Bērza kungs.

A.Bērzs: Man jautājums varbūt ir domāts pašizglītošanās nolūkā. Mēs zinām, ka tagad stāsies spēkā, tiks atjaunots Civillikums. Jūs, referējot par Likumdošanas jautājumu komisijas izstrādāto likumprojektu, visnotaļ pozitīvi atsaucāties par Latvijas Republikas attiecīgo likumu un tā labojumiem. Tāpat jūs pārliecināti pierādījāt arī Likumdošanas jautājumu komisijas varianta priekšrocības attiecībā uz analogu likumprojektu, ko iesniegusi Ministru padome.

Mans jautājums ir tāds: kāpēc šādā jautājumā mēs nevarējām iet to pašu ceļu, ko gājām, atjaunojot Civillikumu? Kāpēc mēs nevarējām atjaunot šā Latvijas Republikas likuma darbību attiecībā uz nekustamās mantas piespiedu atsavināšanu, jo acīmredzot tas bija saskaņots ar 1937.gada Civillikumu. Vai jūs, izstrādājot savu projektu, ar eksperta skatu saskaņojāt to ar Civillikuma normām? Vai tas neizraisīs pretrunas?

R.Apsītis: Redziet, pagājušajā nedēļā, tad, kad profesors Vēbers nevarēja ierasties Augstākās padomes plenārsēdē, lai aizstāvētu savu projektu, proti, par Civillikuma Lietu tiesību daļas atjaunošanu un šīs daļas apspriešanu pirmajā lasījumā, tad bija paredzēts apspriest arī šo likumprojektu, par kuru es tikko referēju. Un tad es kā vienu argumentu minēju to, ka šis likumprojekts ir tik cieši saistīts ar Civillikuma Lietu tiesību daļu, ka nav iespējams to izskatīt pirms Lietu tiesību daļas analīzes. Vakar mēs pirmajā lasījumā pieņēmām šo Civillikuma daļu. Loģiski, ka tagad ir iespējams vienoties par šo likumu, jo primārais taču ir Civillikums, un arī šis projekts balstās uz Civillikumu.

Es sapratu jūsu jautājumu. Ja nemaldos, jūsu doma bija tāda: kāpēc tagad vajag pieņemt jaunu likumu, runāt vispār par jaunu likumu, ja varbūt mēs varējām pieņemt veco, tā sakot, 1923.gadā pieņemto likumu ar 1936. un 1937.gadā izdarītajiem labojumiem? Varbūt bija iespējams iet arī tādu ceļu, un es to absolūti nenoraidu. Taču redziet, mēs jau absolūti nerestaurējam arī Civillikumu tieši tādā izskatā, burts burtā, kādā tas pastāvēja un kādā tas tika pieņemts 1937.gadā un stājās spēkā ar 1938.gadu. Jā, un tur tomēr šis spēkā esošo vai atstājamo normu skaits procentuālā ziņā ir krietni lielāks nekā šeit, kaut gan lielum lielo daļu šā jaunā likuma normu veido, lūk, šis vecais likums un tā papildinājumi. Tā ka te ir tāds pagarš jautājums. Nosaukt šo par veco likumu pašlaik it kā neļauj sirdsapziņa, jo galvenokārt tiek izmantoti šie vecie likumi. Tomēr šeit ir iemontētas arī laika prasības.

Priekšsēdētājs: Celmiņa kungs, lūdzu!

J.Celmiņš: Pēc būtības mans jautājums gandrīz vairāk ir saistīts ar to, kā stāsies spēkā šis likums. Jo šeit ir principiāls jautājums: vai tie īpašumi, kuri zemes reformas laikā laukos un arī pilsētās netiek atjaunoti, vai šie īpašumi būs šā likuma objekts? Vai tie tiks... vai faktiski nonāks citu īpašnieku rīcībā caur izpirkšanu, apejot šo likumu? Vai arī šie īpašumi būs šā likuma objekts?

R.Apsītis: Nē, tas nav plānots, ka par šiem īpašumiem vajadzētu runāt šā likumprojekta ietvaros. Te visa uzmanība ir pievērsta galvenajam priekšmetam – regulēšanas priekšmetam. Tas ir, lūk, šis nekustamā īpašuma atsavināšanas mehānisms valsts vai sabiedriskajām vajadzībām, pie tam iespējami augstu paceļot šo sabiedrisko vajadzību līmenī. Ne jau katrā gadījumā, teiksim, būs vajadzīgas darba telpas kādam kantorim, iestādei, organizācijai vai uzņēmumam. Ne jau katrā ziņā! Jo mēs esam pasekojuši arī vēsturei, kā šis likums savā laikā praksē ir ticis piemērots. Ziniet, tās tiešām ir bijušas ļoti nozīmīgas vajadzības, piemēram, dzelzceļa būve, šoseju vai zemes ceļu ierīkošana. Tiesa gan, atsevišķos gadījumos ir atsavinātas arī ēkas, bet šie gadījumi varbūt ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Piemēram, 1923.gada jūlijā īsi pēc šā likuma pieņemšanas tika atsavināts nams valsts vajadzībām toreizējā Nikolaja ielā 3 (tagadējā Krišjāņa Valdemāra ielā 3) valsts vajadzībām Ārlietu ministrijas personā. Arī trīsdesmito gadu otrajā pusē tika atsavināts nekustamais īpašums, lai paplašinātu Kara muzeju (tā ir Pulvertorņa piebūve), vai, teiksim, Finansu ministrijas ēkas būvei tepat Vecrīgā, kā arī dažos citos ļoti nozīmīgos gadījumos, piemēram, Ķeguma spēkstacijas būvei vai Latvijas–Igaunijas robežas nospraušanai dabā. Un tas viss saistījās ar nekustamo īpašumu atsavināšanu.

J.Celmiņš: Tādā gadījumā man ir neliels papildinājums: vai tomēr tad likumā nevajadzētu ietvert kādu pantu, kurā norādītu, kas ir likuma objekts. Un kā šinī gadījumā var saprast, ka likums attiecas uz tiem īpašumiem, kuri tiek atjaunoti? Tātad, kā es saprotu, būtu pareizi, ja norādītu, ka likums stājas spēkā attiecībā uz tiem īpašumiem, kuru īpašnieku tiesības tiek atjaunotas, tātad pēc šīs atjaunošanas. Varbūt jūs uzskatāt, ka šeit nekādas papildu norādes kādā no pantiem nav vajadzīgas?

R.Apsītis: Es domāju, ka mana pozīcija būtu apstrīdama, ja es stingri nostātos, ka ir tikai tā, bet ne citādi. Mums šis likumprojekts ir jāveido visiem kopā. Šis ir tikai pirmais lasījums. Tā ka ir iespēja, ja jums personīgi ir radies šāds priekšlikums, to attiecīgi formulēt un iesniegt. Pēc tam mēs to izlemsim.

J.Celmiņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu Apsīša kungam vairāk nav. Apsīša kungs, kā es saprotu, speciālu ziņotāju par valdības projektu nav?

R.Apsītis: Nav. Un sakarā ar to, ka mēs saņēmām valdības atsauk­smi par mūsu likumprojektu ļoti vēlu, ir jāsaka, ka tā atkal ir atsevišķa tēma, diskusiju vai strīdu priekšmets. Un tas ir briesmīgi, ja šī atsauksme ir uzrakstīta 5.jūnijā, bet tikai 9.jūnijā to ir saņēmusi Augstākā padome. Vakar, 16.jūnijā, tā ir nonākusi līdz Likumdošanas jautājumu komisijai. Ja mēs būtu laikā to saņēmuši, mēs arī šo dokumentu būtu pavairojuši, lai jums būtu iespēja ieskatīties valdības viedoklī.

Priekšsēdētājs: To varētu izdarīt uz nākamo – otro – lasījumu.

R.Apsītis: To varētu izdarīt, jā!

Priekšsēdētājs: Paldies. Debatēs pierakstījies deputāts Rikards. Lūdzu, Rikarda kungs!

R.Rikards: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es esmu iepazinies ar abiem variantiem – gan valdības, gan Likumdošanas jautājumu komisijas iesniegto. Un jāteic, ka valdības iesniegtais ir visnotaļ nepieņemams, jo tas nebalstās uz 1937.gada Civillikumu un vispār pieļauj diezgan lielu patvaļību šinī atsavināšanas momentā. Ja mēs gribam balstīties, teiksim, uz īpašuma tiesībām arī nākotnē, lai mums būtu ārvalstu investīcijas, tad tomēr ir jābūt kaut kādam solīdam likumam, kas regulētu šo atsavināšanas iespēju. Tātad es ierosinātu, pirmkārt, ņemt par pamatu Likumdošanas jautājumu komisijas un Juridiskās pārvaldes izstrādāto variantu.

Šajā likumā būtiskākais ir 1.pants, ka atsavināšana notiek tikai uz atsevišķa likuma pamata un nekā citādi. Valdības projektā tā nav. Un, lūk, tas nozīmē, ka likumā ir noteikts, kad vispār ir šie sevišķi svarīgie iemesli, tas ir, jaunas ielas, ceļi, dzelzceļi, tilti un citi. Teiksim, mums būs jāiedala zeme Ziemeļu tiltam, un tad noteikti būs jāatsavina gruntsgabali. Teikmaņa gadījums pirms divām nedēļām ir tipisks piemērs tam, ka... Teikmanis vienkārši pasludināja kaut kādu graustu par valstiski svarīgu objektu un iznomāja zemi uz 99 gadiem, kura viņam pašam vispār nepieder. Un, lai tā nenotiktu, lai būtu tiesiska kārtība, ir vajadzīgs noteikts likums. Ja kādam ir ļoti vajadzīgas ēkas, teiksim, kaut vai banku ēkas, un viņš ir pietiekami bagāts, tad viņš var pirkt sev tās ēkas, un te nav vajadzīga nekāda atsavināšana. Tātad es iestājos par to, lai pamatā būtu Likumdošanas jautājumu komisijas variants.

Ko tad nozīmē šis atsevišķais likums? Teiksim, man te ir viens likums, ko Saeima ir pieņēmusi 1931.gada 30.aprīlī un ko ir parakstījis valsts prezidents Kviesis. Šis likums tā arī saucas: “Likums par nekustamas mantas atsavināšanu”, teiksim, Valmieras šaursliežu pievedceļu vajadzībām. Tas vienkārši sastāv tikai no trim pantiem, un es varbūt jūs ar to nedaudz iepazīstināšu.

1.pants. Saskaņā ar likumu “Par nekustamas mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām” (tāds un tāds likumu krājums 1923.gadā) Valmieras šaursliežu pievedceļu Valmieras stacijas vajadzībām tiek atsavināts Valmieras šaursliežu pievedceļu akciju sabiedrības pilnā īpašumā esošā Kauguru muižas “Gaidas” māju, gruntsgabala Nr.22 (zemesgrāmatas reģistrs Nr.1448), dienvidu daļa 2217 kvadrātmetru platībā ar piederumiem.

Tālāk 2.pantā ir minēts, ka šā zemes gabala atsavināšanas un realizēšanas atlīdzības izmaksas zemes gabala tiesību līdzšinējam turētājam nokārtojamas saskaņā ar likumu “Par nekustamas mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”.

Un 3.pants. Šā likuma realizēšana ir uzlikta Satiksmes ministrijai.

Pavisam vienkārši un elementāri. Respektīvi, lai nenotiktu tas, kas notika ar Teikmaņa nekontrolēto un faktiski nelikumīgo darījumu. Tas nozīmē, ka par katru objektu, ja tas ir valstij un sabiedrībai svarīgs, ir jāizlemj parlamentam, Saeimai vai Augstākajai padomei. Un tā tik tiešām arī izlemj, jo parlaments kopumā aizstāv gan valsts un sabiedrības intereses, gan arī atsevišķu pilsoņu intereses. Un tad parlaments izlemj, vai tad tiešām šis ir tas labākais gadījums. Tātad parlaments ir tas, kurš to izlemj. Līdz ar to es aicinu ņemt par pamatu un pieņemt pirmajā lasījumā Likumdošanas jautājumu komisijas un Juridiskās pārvaldes izstrādāto variantu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputātu, kuri vēlētos uzstāties debatēs, vairs nav. Es lūdzu Apsīša kungu tribīnē pateikt savus ierosinājumus, kā mēs balsosim. Vispirms acīmredzot būs jābalso par to, kuru likumprojektu ņemt par pamatu.

Lūdzu, Apsīša kungs!

R.Apsītis: Jā, acīmredzot par to mums vajadzētu vienoties pirmām kārtām. Es atkārtoju vēlreiz: Ministru padome ir pirmā izstrādājusi savu likumprojektu, arī tur cilvēki ir pūlējušies un gribējuši visu to labāko, bet nu mēs tomēr kopā ar Juridisko pārvaldi, iedziļinoties šajā projektā, atradām dažas vainas. Tā ka, es uzskatu, mūsu projekts tomēr ir izsvērtāks un, kā jau teicu, tajā visi īpašnieki ir nostādīti vienā rangā – gan fiziskās personas, tātad atsevišķas personas, gan arī valsts kopumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Vispirms balsosim par valdības iesniegto variantu un pēc tam – par Likumdošanas jautājumu komisijas variantu. Lūdzu reģistrēties. Rezultātu! Reģistrējušies ir 60 deputāti.

Vispirms balsosim par valdības variantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! Par – 18, pret – 11, atturas – 26.

Tagad balsosim par Likumdošanas jautājumu komisijas variantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! 49 – par, pret – nav, 7 – atturas. Tātad tālākajai apspriešanai par pamatu ir pieņemts Likumdošanas jautājumu komisijas variants.

Lūdzu, Apsīša kungs, kādi būs konceptuālie balsojumi? Varbūt mēs varam balsot par likumprojektu kopumā?

R.Apsītis: Es domāju tā, ka mēs varētu balsot arī par likumprojektu pirmajā lasījumā kopumā, kaut arī pie labas gribas te varētu saskatīt dažus konceptuālus balsojumus, piemēram, vai katrā atsevišķā gadījumā ir vajadzīgs Augstākās padomes lēmums par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu vai arī likums? Es gribētu, lai visi deputāti apzinātos, ka tolaik Saeima lēmumus nepieņēma, bet pieņēma likumus. Mums ir lielāka iespēja variēt – pieņemt lēmumus vai likumus. Lēmums tiek pieņemts vienā, bet likums – trijos lasījumos. Ar likumu mēs pamatīgāk izsvērtu katru lietu, vai šis īpašums ir atsavināms vai nav.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka šos jautājumus mēs varam atrisināt otrajā lasījumā, tādēļ lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo likumprojektu pirmajā lasījumā kopumā. Balsošanas režīmu! Lūdzu balsot. Rezultātu! Par – 46, pret – nav, 10 – atturas. Likumprojekts ir pieņemts pirmajā lasījumā.

Nākamais darba kārtības jautājums ir Administratīvo pārkāpumu kodeksa jautājums, konkrēti, naudas aizsardzība. Vai ir ziņotājs? Paldies.

Nākamais jautājums – īpašuma aizsardzības jautājumi. Lūdzu, Aizsardzības un iekšlietu komisija! Vai ir ziņotājs? Lūdzu, Niedres kungs!

A.Niedre, Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Es gribētu runāt par 543.dokumentu – “Par grozījumiem un papildinājumiem Kriminālkodeksā un Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Šis projekts ir izskatāms otrajā lasījumā. Taču vispirms gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šajā projektā viens pants, konkrēti, priekšlikumi par Kriminālkodeksa 149.pantu, kas nosaka kriminālatbildību par spekulāciju, bija palicis pirmajā lasījumā, tas ir, tas netika apstiprināts pirmajā lasījumā. Par šo pantu bija vairāki priekšlikumi – deputātam Ēlertam, deputātam Edmundam Krastiņam, deputātei Marjašai, deputātam Panteļejevam. Ņemot vērā šos priekšlikumus un arī balsošanas rezultātus, abām komisijām – Likumdošanas jautājumu komisijai un Aizsardzības un iekšlietu komisijai – tika iesniegts jauns variants, kas ir publicēts jums izdalītajā dokumentā.

Bez tam ir vēl arī otrs priekšlikums – vispār izslēgt 149.pantu no Kriminālkodeksa.

Apvienotajā komisiju sēdē tika ierosināts vēl variants, un šos abus variantus komisija nolēma pirms Augstākās padomes plenārsēdes aizsūtīt tiesību aizsardzības iestādēm, lai šīs iestādes dotu savas atsauksmes. Šādas atsauksmes ir saņemtas, jums ir izdalīts arī materiāls par to, kādu otro variantu ieteica abas komisijas, kādas ir šīs atsauksmes un kāds ir šo atsauksmju apkopojums. Šajā sakarā darba grupas secinājumi pēc iepazīšanās ar atsauksmēm bija šādi: virzīt jums izskatīšanai pirmo variantu, kas ir publicēts 543.dokumentā, un izvirzīt apspriešanai arī otro variantu ar jaunu nosaukumu “Preču trūkuma mākslīga radīšana” kā 149.3.pantu.

Ņemot vērā to, ka piekrišanu zināmā mērā ir guvuši abi šie projekta panti, viens no tiem – 149.pants – ierosinātajā redakcijā būtu pārejas laika pants, kas der tikai tādam laikam, kad ir noteiktas valsts maksimālās cenas, atsevišķos gadījumos tādas ir un, iespējams, arī vēl būs, bet varbūt arī nebūs… Pašreizējā laikā tādas ir degvīnam un medikamentiem.

Attiecībā uz otro variantu varu teikt, ka pēc komisijas priekšlikuma tas lielā mērā ataino to variantu, kāds bija iesniegts pirmajā lasījumā. Un arī atsauksmes rāda, ka tas iegūst atsaucību, lai novērstu monopolu ražošanā un tirdzniecībā, kā arī negodīgu konkurenci.

Lūk, tas ir attiecībā uz šo atsevišķo kompleksu.

Runājot par priekšlikumiem projekta otrajam lasījumam, es gribētu sacīt, ka šeit ir ievēroti deputātu Panteļejeva un Muciņa izteiktie priekšlikumi attiecībā uz projekta 143., 146. un 146.2.pantu, bet nav ņemti vērā deputāta Ēlerta priekšlikumi, kuri galvenokārt sastāvēja no priekšlikumiem pastiprināt sankcijas 142., 143. un 146.pantā, kā arī deputāta Muciņa priekšlikumi paplašināt dispozīciju 144.pantam un paredzēt vēl atsevišķu atbildību par ieroču lietošanu.
Nav ņemts vērā arī deputāta Edmunda Krastiņa priekšlikums – papildināt projektu ar jaunu 147.1.pantu, jo spēkā esošais 147.pants jau tādu atbildību paredz.

Attiecīgā uzziņa par šiem jautājumiem arī tika pavairota un izdalīta deputātiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Niedres kungs! Tagad, es domāju, mēs skatīsim pa pantiem un tajos gadījumos, kur ir deputātu priekšlikumi vai varianti, attiecīgi nobalsosim.

Tātad vai pirmajā lappusē ir vēl kādi priekšlikumi, kas būtu balsojami? Jā, diemžēl arī es neredzu šos priekšlikumus, kuros deputāti ir izteikuši savus… Vai sekretariāts nevarētu paskaidrot to, vai šeit pie 543.dokumenta ir vēl klāt kāds dokuments vai nav? Te ir tikai izziņa.

A.Niedre: Man vēl ir dokuments, kas, atšķirībā no izziņas, saucas “Uzziņa”.

Priekšsēdētājs: Vai šī uzziņa ir deputātiem izdalīta?

A.Niedre: Es to parakstīju 21.maijā.

Priekšsēdētājs: Tie ir deputātu priekšlikumi, par kuriem mēs varētu pēc kārtas balsot, vai tos pieņemt vai nepieņemt. Jā, tas ir tas, kas ir vajadzīgs. Divas lapas?

Es lūgtu sekretariātu šo jautājumu nekavējoties nokārtot. Tādā gadījumā mēs rīkosimies šādi: šo dokumentu vajag nekavējoties pavairot un izdalīt deputātiem, bet līdz brīdim, kamēr tas tiks izdalīts deputātiem, pārtrauksim šā likumprojekta apspriešanu un apspriedīsim to dokumentu, kuru nevarējām izskatīt, jo nebija ziņotāja.

Droši vien būtu labāk, ja būtu visi priekšlikumi pēc kārtas, jo mēs skatīsim pa lappusēm un pa pantiem. Vai godātajiem deputātiem nebūs iebildumu, ka pārtraucam apspriešanu, kamēr tiks izdalīti deputātu priekšlikumi? Paldies.

Endziņa kungu lūdzu tribīnē, lai ziņotu par iepriekšējo jautājumu – par naudas apgrozījumu un par naudas aizsargāšanu.

A.Endziņš: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Jums ir izsniegts 616.dokuments. Tie ir papildinājumi un grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā saistībā ar naudas – ar Latvijas rubļa – aizsardzību.

Gatavojot šo projektu trešajam lasījumam, ir ņemtas vērā piezīmes, kas tika izteiktas otrā lasījuma gaitā, proti, Edmunda Krastiņa priekšlikums par 160.1.panta formulējumu. Tātad priekšlikums par atteikšanos oficiāli pieņemt apgrozībā esošās naudas zīmes kā likumīgus maksāšanas līdzekļus maksājumos valsts un vietējos budžetos, par kuru bija balsojums otrā lasījuma gaitā, ir saglabāts. Citu izmaiņu šajā projektā nav.

Kaut gan jāsaka, manis personiski nebija klāt otrajā lasījumā, kad tika nobalsots par šādu formulējumu par atteikšanos oficiāli pieņemt apgrozībā esošās naudas zīmes kā likumīgus maksāšanas līdzekļus maksājumiem valsts un vietējos budžetos, kā arī samaksai par precēm un pakalpojumiem – un tālāk viss kā tekstā. Un tas nozīmē tikai to, ka visā drīzumā Augstākās padomes Prezidijam būs jādod izskaidrojums, kas ar to šeit ir saprotams. Taču tāds balsojums ir bijis, un tāds tas šeit ir ietverts. Tātad te nav atrisināts tas jautājums, kas ir jāsaprot ar oficiālajiem maksāšanas līdzekļiem un kas pie mums ir oficiālais maksāšanas līdzeklis – vai tas ir Latvijas rublis, PSRS rublis, Krievijas rublis, ASV dolārs, vācu marka, somu krona un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, es domāju, neapspriedīsim šo jautājumu. Tas ir nobalsots, bet valūtu ir daudz…

A.Endziņš: Tieši tāpēc es saku, ka šāds fakts ir noticis. Plenārsēde par to ir nobalsojusi, un tāpēc es šeit tikai plātu rokas un šajā gadījumā brīdinu, ka mums drīz vien nāksies atgriezties pie šā jautājuma. Tikai nevis plenārsēdē, bet Prezidijā, lai dotu praktiskajiem darbiniekiem izskaidrojumu. Līdz ar to mēs momentāni radām juridisku kazuistiku.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, nevienam no deputātiem piezīmju vai papildinājumu par pantiem nav, bet šķiet, ka šodien nebūtu ieteicams balsot. Tāpēc es ierosinātu šo dokumentu uzskatīt par apspriestu trešajā lasījumā un nobalsot par to paredzētajā laikā. Tiesa, varētu piekrist arī Endziņa kunga ierosinājumam un nobalsot par to rīt no rīta, jo nākamajā otrdienā mums būs svētki. Vai deputātiem nav iebildumu? Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums ir par transporta izmantošanas noteikumiem otrajā lasījumā – 8.3.pants. Vai ziņotājs ir? Man šķiet, ka Endziņa kungam būs jānāk. Endziņa kungs, tur nav neviena priekšlikuma!

A.Endziņš: Tur jau ir tā lieta, ka nav, bet es vienkārši… jo es tajā brīdī nebiju Rīgā uz vietas…

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs to aizstāvēja.

A.Endziņš: Plotnieka kungs to aizstāvēja – šeit it kā viss būtu kārtībā. Tas ir 634.dokuments.

Priekšsēdētājs: Godātie deputāti! Vai kādam no kolēģiem neviens priekšlikums šajās dienās darba gaitā nav ienācis? Vai deputātiem ir priekšlikumi?

A.Endziņš: Es vienīgi gribētu vērst deputātu uzmanību konkrēti uz 116.pantu. Acīmredzot, gatavojot šo projektu uz trešo lasījumu, šis pants, kas saucas “Jūras transporta noteikumu pārkāpšana”, manuprāt, būtu jāprecizē, jo šeit ir 11 gadījumi, par kādiem notiek jūras transporta noteikumu pārkāpšana un… nenotiek sodu diferenciācija.

Es domāju, ka cienījamie deputāti neiebildīs, ja mēs uz trešo lasījumu centīsimies dot gradāciju un mēģināsim šo jautājumu saskaņot arī ar mūsu Jūras lietu komisiju. Citu priekšlikumu vai iebildumu par šo projektu tik tiešām nebija.

Priekšsēdētājs: Nav neviens dokuments ienācis par to. Nekādu priekšlikumu nav. Tādēļ es lūgšu balsošanas režīmu, lai mēs balsotu par šo likumu otrajā lasījumā. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! 42 – par, 8 – atturas. Likumprojekts ir pieņemts otrajā lasījumā.

Ir izdalītas arī piezīmes, kuras saistītas ar Niedres kunga pārstāvēto likumprojektu. Es domāju, mēs varam līdz pārtraukumam vai nu turpināt, vai ļausim Niedres kungam turpināt pēc pārtraukuma? Piecas minūtes atlikušas.

Paldies, kolēģi! Sākas pārtraukums.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu Niedres kungu tribīnē! Tagad mēs varētu izskatīt likumprojektu pa lappusēm.

A.Niedre: Par projekta tekstu, kas ir 1.lappusē, nekādu priekšlikumu nav.

Priekšsēdētājs: Ja neviens no deputātiem neuzstāj, nav nepieciešamības balsot. Lūdzu, skatīsim nākamo lappusi.

A.Niedre: Nākamajā lappusē bija priekšlikums par 142.pantu – runājot par krāpšanu, papildināt sankciju ar vārdiem “konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas”. Motīvi ir norādīti. Es vēl gribētu piebilst tikai to, ka mēs esam pēc iespējas centušies ierobežot tādu soda veidu kā konfiskāciju, ņemot vērā, ka tas vairāk skar nevis vainīgo, bet gan viņa ģimenes locekļus.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi papildinājumi, piezīmes? Vai ir nepieciešamība balsot? Nav. Lūdzu, tālāk.

A.Niedre: Par 143.pantu būtībā ir tie priekšlikumi, kuri nav ņemti vērā, konkrēti arī attiecībā uz mantas konfiskāciju. Šeit tādi ir paredzēti kā iespējamā alternatīva tiesai atstāt iespēju piemērot konfiskāciju vai arī nepiemērot. Taču priekšlikums bija šo nepiemērošanas iespēju izslēgt. Mūsu motīvi tātad ir tādi, ka, nosakot sodu, nevajadzētu tiesai liegt šo izvēles iespēju.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi iebildumi vai papildinājumi? Vai ir nepieciešamība balsot? Nav.

A.Niedre: Par otro priekšlikumu, ko bija izvirzījis deputāts Muciņš. Viņš ieteica, ka 143.panta pirmajā daļā vajadzētu atsevišķi norādīt “piedraudot ar ieročiem”, taču, pēc mūsu ieskata, frāze “piedraudot ar vardarbību cietušajam” un tā tālāk aptver arī to.

Priekšsēdētājs: Vai kāds no deputātiem uzstāj par šīs izmaiņas balsošanu? Nē. Paldies.

A.Niedre: Un vispēdējais. Tas viss ir ievērots un attiecas uz 143.pantu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, tālāk.

A.Niedre: Tālāk 3.lappusē nekādu priekšlikumu nav. Es tikai vēršu jūsu uzmanību uz to, ka rekets tagad ir izdalīts atsevišķā pantā, lai novērstu tās neskaidrības, kādas bija līdz šim un par kurām runāja arī deputāti.

Bez tam lūdzu jūs pievērst uzmanību 4.lappusē 146.pantam, kur ir noteikta atbildība par mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu. Šeit arī bija priekšlikums – papildināt sankciju ar iespēju kā sodu noteikt konfiskāciju. Es varētu bez iepriekšējiem apsvērumiem vēl minēt tikai to, ka 146.pantā ietvertā mantas iznīcināšana nav mantkārīgs noziegums, un principā mums, izņemot ļoti retus atsevišķus gadījumus, nekur par nemantkārīgiem noziegumiem konfiskācija netiek piemērota.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Cienījamais Niedres kungs, diemžēl man tomēr ir jāatgādina, ka mantas tīša iznīcināšana vai bojāšana ir viens no galvenajiem reketa darbības veidiem. Tātad izspiešana praktiski laikam nekad nenotiek tieši piedraudot, kā tas ir minēts 143.pantā. Privātuzņēmējam vienkārši liek saprast – pat bez vārdiem –, un viņš to lieliski sapratīs, ka viņam ir jāmaksā, jo pretējā gadījumā viņa manta tiks iznīcināta. Es diemžēl biju iesniedzis arī priekšlikumu par sankcijas pastiprināšanu, bet acīmredzot tas ir vai nu pazudis, vai nav pamanīts. Es katrā ziņā protestēju, ka šajā pantā ir noteikts mazāks sods nekā par zagšanu. Es līdz trešajam lasījumam iesniegšu jums priekšlikumu, bet es tomēr uzstāju arī par šo iespēju noteikt sankciju ar vai bez mantas konfiskācijas.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, 146.pantā ir jūsu papildinājums!

I.Ēlerts: Jā, bet bija arī vēl papildinājums par sankcijas palielināšanu gan attiecībā uz cietumsoda termiņu, gan uz naudas soda palielināšanu. Taču es to iesniegšu uz trešo lasījumu. Tas tagad nav balsojams.

Priekšsēdētājs: Tātad jūs ierosināt balsot par trešo priekšlikumu 146.pantam?

I.Ēlerts: Jā.

Priekšsēdētājs: Sakiet, lūdzu, jo šeit nav saprotams, vai tas attiecas uz 146.panta pirmo vai otro daļu?

I.Ēlerts: Acīmredzot tas varētu attiekties uz abām daļām.

Priekšsēdētājs: Tātad mums faktiski ir jābalso par katru daļu atsevišķi.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Es arī gribētu iebilst un atbalstīt Niedres kungu, jo šeit ir runa tiešām par mantkārīgiem noziegumiem. Lai šeit piemērotu sankciju, acīmredzot ir jāzina mazliet arī prakse, kā tas izskatās. Diemžēl lielākoties paredzēt šādu sankciju – mantas konfiskāciju... Šim reketierim vai kādam citam nekādu mantu jūs nevarēsit konfiscēt, jo mašīna nav vis uz viņa, bet uz kāda cita vārda un tamlīdzīgi. Taču šeit jau bez kriminālatbildības, ja ir nodarīti mantiskie zaudējumi, ja vainīgais ir atrasts un ja viņš tiek tiesāts, tad no viņa tiek piedzīti un viņam ir jāatlīdzina arī nodarītie zaudējumi, kāda tās mantas vērtība ir bijusi. Un šinī gadījumā tas neko papildus klāt nedod.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Es varētu piekrist godātajam Ēlerta kungam, ka varbūt šis sankcijas pastiprināšanas paņēmiens varētu tikt izmantots, lai cīnītos pret reketu, bet diemžēl prakse ir tāda, ka pagājušajos gados mantas konfiskāciju izmantoja visur kur, lai biedētu to nabaga cilvēciņu, ka tūlīt tevi atstās bez jebkā. Tāpēc šodien mums vajadzētu būt, manuprāt, ārkārtīgi piesardzīgiem un tiešām paredzēt mantas konfiskāciju tikai tajā gadījumā, kad ir runa par tīšu noziegumu, turklāt par mantkārīgu noziegumu ļoti šauros tā ietvaros.

Attiecībā uz reketieri, kurš tīši iznīcinās mantu, mēs varam šo 146.pantu savienot ar citiem. Viņam taču būs jāatbild ne vien pēc 146., bet viņam acīmredzot būs jāatbild arī pēc 143.1. vai 143.panta, un tur attiecīgais sastāvs ir mantas konfiskācija. Tāpēc to šeit nevajadzētu ieviest.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Felsa kungs!

A.Felss: Es domāju, ka zālē klātesošajiem šodien vajadzētu principiāli izšķirties par to, vai viņi uzskata par vajadzīgu pastiprināt šeit atbildību vai ne. Un, ja balsojums, teiksim, ir pozitīvs un ja deputāti uzskata, ka to vajag pastiprināt, tad tādā gadījumā vajag izstrādāt šo variantu līdz trešajam lasījumam. Tāds ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Tas man būtu jājautā Ēlerta kungam, vai viņš piekrīt, ka mēs balsojam par Felsa kunga variantu. Tātad, godātie kolēģi, Felsa kungs ierosina un Ēlerta kungs piekrīt, ka mēs nobalsosim par to, vai pastiprinām 146.pantā minēto sankciju, un līdz ar to tādā gadījumā darba grupa iestrādās šajā pantā konkrēto sankciju.

Lūdzu reģistrācijas režīmu. Vispirms reģistrēsimies. Lūdzu reģistrēties. Rezultātu! Ir 62 deputāti.

Vispirms tātad tiek balsots par Felsa kunga priekšlikumu – 146.pantā pastiprināt sankciju, atstājot zināšanai un grupas izlemšanai, kā tieši to formulēt. Lūdzu balsot. Rezultātu! Par – 41, pret – 1, atturas – 9. Tātad priekšlikums ir pieņemts.

Mēs varētu vēl nobalsot par to, ka atstājam pantu pašreizējā redakcijā, taču šoreiz acīmredzot tas nav nepieciešams. Tātad vairākums uzskata, ka sankcija ir jāpastiprina, un darba grupa uz trešo lasījumu dos savus priekšlikumus. Paldies. Virzīsimies tālāk!

A.Niedre: Nākamais priekšlikums par 146.2.pantu ir pieņemts. Un tālāk ir par 149.pantu. Es atvainojos, ka manā tekstā tas bija apvilkts, ņemot vērā, ka tas no jauna ir pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Niedres kungs, mums ir tie varianti, kuri ir šeit tieši tekstā.

A.Niedre: Tekstā ir divi varianti: viens ir darba grupas izstrādātais, bet otrs variants vispār izslēdz 149.pantu. Bez tam es esmu pārliecināts, ka cienījamajiem deputātiem ir uzziņa – 582.dokuments, kurā ir formulēts, ka otrais variants (pirmais variants atkārto to, kas ir tekstā) – par spekulāciju – šeit ir nosaukts, un tas tika formulēts kā alternatīvs variants abu apvienoto komisiju sēdē un tika izsūtīts tiesīb­aizsardzības iestādēm, lai tās dotu savu slēdzienu.

Tālāk šeit uzziņā konspektīvi ir norādīts, kāds ir šis slēdziena saturs, un darba grupa ir izdarījusi tādu secinājumu, ka 149.pantu varētu ievietot kodeksā citā redakcijā – tajā, kura ir lasāma jums izdalītajā projektā.

Bez tam varētu formulēt jaunu – 149.3.pantu “Preču trūkuma mākslīga radīšana”, kas saskan ar apvienoto komisiju formulēto tekstu, kurš skan: “Par preču trūkuma mākslīgu radīšanu tirgotājam vai rūpniekam, kā arī uzņēmuma vai iestādes vadītājam, noslēpjot, iznīcinot vai sabojājot šīs preces, pārtraucot to pārdošanu vai ražošanu nolūkā pārdot preces par nesamērīgi augstām cenām…”

Par šo priekšlikumu ir izteikusies republikas prokuratūra, un, lai gan tā norādīja, ka to vajag ievietot nodaļā par uzņēmējdarbību, taču, pēc darba grupas ieskatiem, tas sašaurinātu subjektu loku, jo tur subjekti ir tikai uzņēmēji, bet šeit ir domātas arī jebkuras citas iestādes vai uzņēmumi, kas vēl nav reģistrēti kā uzņēmēji, darbinieki, attiecīgie subjekti. Šo priekšlikumu atbalsta arī Tieslietu ministrija. Pēc būtības to pašu atbalsta arī Policijas akadēmija, norādot vienīgi to, ka nebūtu iespējams objektīvi noteikt, kas ir nesamērīgi augsta cena. Viņu priekšlikums, kā jūs redzat, te ir atspoguļots. Viņuprāt, par cenu vispār nav ko runāt, ja rada deficītu, tad…

Priekšsēdētājs: Niedres kungs, tātad mums ir 149.panta viena redakcija, kas ir pamatdokumentā. Otrs variants ir vispār izslēgt 149.pantu. Un 149.panta redakcija, kas ir 582.dokumentā…

A.Niedre: Jā, ar indeksu – 149.3.; tas tagad tā sauksies.

Priekšsēdētājs: Šeit tieši tā indeksa nav klāt. Tas ir 1.lappuses teksts.

A.Niedre: 1.lappuses tekstā tas ir domāts kā variants spekulācijai, bet darba grupa iesaka to formulēt ar atsevišķu nosaukumu – kā 149.3.pantu. Un tas ir beigās.

Priekšsēdētājs: Tātad mums būs vienkārši jābalso, ka papildinām likumprojektu ar 149.3.pantu.

A.Niedre: Jā.

Priekšsēdētājs: Taču attiecībā uz spekulāciju mēs izšķirsimies no šiem trim balsojumiem – ir viens variants, ir otrs variants un ir izslēgšanas variants.

Lūdzu, Marjašas kundze!

R.Marjaša: Ziniet, kolēģi, es piekrītu pirmajam variantam, jo šeit ir pavisam reāli kritēriji. Runa ir tikai par tām precēm, kurām ir noteiktas valsts cenas, tātad par tām precēm, kas uzpirktas tikai tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, lai pārdotu… Tas viss ir ļoti reāli un konstatējams. Taču, ja mēs ņemam otro variantu – “Preču trūkuma mākslīga radīšana” –, tad šeit ir tādi kritēriji kā nesamērīgi augstas cenas. Es konkrēti tagad nostādu sevi izmeklētāja vietā – kas te būs objektīvais kritērijs, vai tā cena ir samērīga vai nesamērīga? Ja tāda kritērija nav, tad, iespējams, neizbēgami būs ļoti šaurs vai plašs traktējums.

Un vēl šajā normā ir viens moments, kas man ne visai patīk: “pārtraucot to ražošanu nolūkā pārdot par cenām…” Ja pārtrauc ražošanu nolūkā pārdot… Redziet, šis teksts tomēr ir ļoti jēls (tas attiecas uz otro variantu). Pirmajam es piekrītu, tāpēc atsaucu savus iebildumus. Es sākumā vispār biju pret šo pantu, bet šim pirmajam variantam es piekrītu, jo te ir pateikts konkrēti, bet attiecībā uz otro es ļoti lūdzu jūs izvērtēt tieši no šā viedokļa – kas ir samērīgas un kas ir nesamērīgas cenas; kas ir pārtraukta ražošana nolūkā pārdot…

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Vispirms balsosim par priekšlikumu – izslēgt 149.pantu vispār. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! 22 – par, 17 – pret, 14 – atturas.

Nākamais balsojums ir par 149.pantu pamatdokumenta redakcijā. Krastiņa kungs vēlas ko teikt? Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par – 28, pret – 14, 7 – atturas.

Nākamais balsojums ir par panta otro variantu, kas lasāms 582.dokumentā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu. Par – 20, pret – 12, atturas – 12. Tiek pieņemts pamatvariants.

Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Tā kā ir pieņemts pamatvariants, tad tādā gadījumā man rodas jautājums par šiem soda mēriem. Es biju iesniedzis priekšlikumu šos soda mērus pielīdzināt 142.pantā noteiktajiem, proti, par krāpšanu. Saņemtajā atbildē par noraidītajiem priekšlikumiem nav nekāda pamatojuma, kāpēc tie tiek noraidīti, jo šeit par spekulāciju minimālais brīvības atņemšanas laiks ir trīs gadi, nevis tā, kā gadījumā, teiksim, par krāpšanu, kas, manā skatījumā, ir ne mazāk bīstams pārkāpums un kur ir noteikta brīvības atņemšana uz laiku līdz…

A.Niedre: Atbalstot jūsu priekšlikumu, varu piebilst tikai to, ka tiesībaizsardzības iestādes ierosina samazināt.

E.Krastiņš: Taču, ja jūs atbalstāt manu priekšlikumu, tad kāpēc tas šeit nav iestrādāts?

A.Niedre: Redziet, mēs iesniedzām jaunu redakciju un darba grupa savos priekšlikumos…

E.Krastiņš: Jūs iesniedzāt priekšlikumu svītrot šo pantu?

A.Niedre: Nē, nē, tieši otrādi.

E.Krastiņš: Taču šis soda mērs nekur nav manīts.

A.Niedre: Ja jūs ierosināt, ka vajag samazināt šos soda mērus, tad man nav iebildumu.

E.Krastiņš: Niedres kungs, es to jau ierosināju un iesniedzu šai darba grupai, bet darba grupa, kā es saprotu, šo manu priekšlikumu ir noraidījusi. Tāpēc, ja arī jūs atbalstāt, es tomēr lūdzu par to šeit nobalsot, ka soda mērs tiek noteikts līdzīgi tam, kā ir 142.pantā (proti, par krāpšanu), nenosakot minimālo, bet nosakot tikai maksimālo soda mēru.

Priekšsēdētājs: Paldies, Krastiņa kungs! Liksim šo priekšlikumu uz balsošanu.

Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Man godātajam priekšsēdētājam vai referentam tagad ir jautājums, kurš it kā būtu procedūras rakstura, bet arī pēc būtības. Mēs it kā pretstatījām 582.dokumentā formulēto sastāvu un izteicām 149.pantu jaunā redakcijā, līdzīgu tai, kāda ir 543.dokumentā. Taču faktiski runa ir par diviem dažādiem sastāviem. Varbūt mums vajadzētu padomāt arī no tā viedokļa, ka šis 149.pants, tāds, kādu mēs to saglabājam, ir tīri formāls? Te ir runa tikai par dažām preču grupām, turpretī 149.pantam, man šķiet, ir jālieto pilnīgi cits numurs, un tas jāievieto citā vietā. Tomēr šis sastāvs ir ārkārtīgi būtisks, jo runa ir par mākslīgu preču deficīta radīšanu. Tātad te nav pretstata, un tos nevar balsot kā variantus. Tie ir divi dažādi sastāvi.

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, mums ir vēl nākamais balsojums, kad būsim tikuši galā ar šo pantu. Būs speciāls balsojums par pantu, kas sauksies “Preču trūkuma mākslīga radīšana”. Tā mēs vienojāmies. Taču vispirms izšķirsim jautājumu par soda minimālās sankcijas noņemšanu. Tātad Krastiņa kungam ir priekšlikums – nenoteikt minimālo sankciju šajā pantā –, un tas tiek likts uz balsošanu.

Lūdzu balsošanas režīmu. Endziņa kungs, ir jau balsošanas režīms! Lūdzu balsot par Krastiņa kunga priekšlikumu. Rezultātu! Par Krastiņa kunga priekšlikumu ir – 31 balss, pret – 1, atturas – 16.

Tagad mums ir jābalso par to, ka saglabājam sankciju tādu, kāda tā ir minēta.

A.Niedre: Es atvainojos, tas jau ir pieņemts.

Priekšsēdētājs: Jā, bet mums ir faktiski jāsalīdzina, kāds būs nākamā balsojuma rezultāts, jo varbūt atstātgribētāju būs vairāk. Tātad balsojums būs par to, ka tiek saglabāta iepriekšējā sankcija, kādu ir noteikusi darba grupa. Lūdzu balsot. Rezultātu! 12 – par, 8 – pret, atturas – 23. Tātad šajā pantā sankcija tiek formulēta bez minimālās robežas.

Nākamais balsojums par to, ka paredzam papildu pantu, kurš ir formulēts kā 149.3.pants, un tas ir – “Preču trūkuma mākslīga radīšana”. Acīmredzot šā panta redakciju nāksies līdz nākamajam lasījumam uzlabot.

Lūdzu balsošanas režīmu. Kas ir par to, lai būtu šāds papildu pants? Lūdzu balsot. Rezultātu! Par – 32, pret – 6, atturas – 10. Pieņemts.

Lūdzu, turpināsim.

A.Niedre: Paldies. Ņemot vērā to, ka balsošana jau ir notikusi, es varētu vienīgi precizēt. Tā varbūt būtu arī atbilde uz deputāta Krastiņa kunga neizpratni, ka, runājot par sankcijām, nebija darba grupas, bet gan komisiju lēmums. Tātad es domāju, ka šinī gadījumā balsojums visu ir parādījis.

Tālāk šajā lapaspusē nekādu labojumu vairs nav.

Vēl ir labojums un jauni priekšlikumi attiecībā uz 167.1.panta papildināšanu un vēl jaunu 218.pantu. Priekšlikums ir papildināt ar jaunu pantu jautājumu par klientu un korespondentkontu noguldījumu un veikto operāciju noslēpumu izpaušanu. Darba grupā tas neguva atbalstu, jo līdzās esošais 167.pants, kas saucas “Neizpaužamu ziņu izpaušana”, jau paredz atbildību par šāda veida nodarījumiem.

Tiesa gan, šeit 167.1.pantā ierosinātajā redakcijā ir ietverts priekšlikums noteikt bargāku atbildību, paredzot šim pantam otru daļu par to pašu nodarījumu, ja tam ir bijušas smagas sekas. Tad kā sankcija ir paredzēta brīvības atņemšana uz laiku no trim līdz astoņiem gadiem, turpretī 167.pantā, ko es šeit nosaucu, šī sankcija ir zemāka, konkrēti – par neizpaužamu ziņu, kuras tomēr nav valsts noslēpums, izpaušanu, ko izdarījusi amatpersona, ir paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz vienam gadam vai labošanas darbi uz tādu pašu laiku, vai atbrīvošana no amata. Šeit ir izdalīti arī speciāli gadījumi par Latvijas Banku un citu kredītiestāžu klientu un korespondent­kontu noguldījumu un veikto operāciju noslēpumu izpaušanu. Tā ir formulēts.

Priekšsēdētājs: Vai Krastiņa kungs uzstāj, ka ir nepieciešams balsojums? Nē? Paldies. Vai kāds no deputātiem uztur Muciņa kunga priekšlikumu – paaugstināt sodu par ieroču nēsāšanu?

A.Niedre: Principā 218.pantā sankcija par aukstajiem ieročiem ir līdz trim gadiem, bet par šaujamajiem ieročiem – līdz pieciem gadiem. Par šaujamo ieroču nēsāšanu un nelikumīgu glabāšanu, es atvainojos, ir līdz pieciem gadiem, un līdz diviem gadiem ir par aukstajiem ieročiem – somu dunčiem un citiem aukstajiem ieročiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad vairs priekšlikumu nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu otrajā lasījumā kopumā. Lūdzu balsot. Rezultātu! Par – 49, pret – 1, atturas – 3. Likumprojekts otrajā lasījumā ir pieņemts. Paldies.

Nākamais Ābiķa kunga projekts par Valodu likumu un administratīvo atbildību. Mēs gaidām jūs! Vai Plotnieka kungs uzstāsies? Paldies. Es atvainojos, lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Nepretendējot uz speciālista lomu latviešu valodas jautājumos, es tomēr pāris vārdos gribētu iepazīstināt jūs ar situāciju, kāda ir ar šo likumprojektu.

Tātad laikposmā kopš pirmā lasījuma līdz šai dienai mēs esam saņēmuši divus priekšlikumus. Viens no tiem ir datēts ar 10.jūniju (diemžēl pie mums, komisijā, tas ir nonācis pavisam nesen), bet otrs ir datēts ar 16.jūniju. Mēs ar Ābiķa kungu esam vienojušies, ka veselu virkni to ideju, kuras ierosina Valsts valodas centra vadītāja un valsts ministrs reizē kā deputāts, mēs varētu iestrādāt, taču tad ir nepieciešams, šo projektu gatavojot trešajam lasījumam, tomēr to saskaņot ar visu to likumu bloku, kuri reglamentē attiecīgās attiecības, un reizē arī uzklausīt Valsts Valodas centra vadītājas informāciju šajā sakarībā. Tāpēc mēs šobrīd jums nepiedāvājam attiecībā uz šīm idejām, kuras ir skartas šajā priekšlikumā, nekādu jaunu pozīciju.

Par deputātes Ždanokas materiālu un Dīmaņa priekšlikumiem. Tie ir datēti ar 16.jūniju, tātad praktiski mēs šodien nevaram dot par tiem vērtējumu, bet man tūdaļ jāsaka, ka tie sasaucas ar to pozīciju, varbūt tikai nedaudz citā aspektā, kura ir izklāstīta šajā Valsts valodas centra sagatavotajā priekšlikumā. Tāpēc mūsu nostāja būtu tāda, ka šodien mums citu priekšlikumu nav. Ja šajā zālē tiks izteikti priekšlikumi, mēs esam gatavi tos ņemt vērā, pilnveidojot likumprojekta redakciju trešajam lasījumam. Šodien mēs to varētu pieņemt otrajā lasījumā un tādā formulējumā, kāds tas ir jūsu priekšā, un gatavot galīgo redakciju trešajam lasījumam.

Priekšsēdētājs: Vai kolēģiem par pantiem būtu kādi speciāli balsojumi? Nāk Zaļetajeva kungs un Ždanokas kundze.

Lūdzu, Zaļetajeva kungs!

S.Zaļetajevs: */Par 221.–226.pantu. Tajos lietots tāds termins: “ja viņi neizmanto valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo pienākumu pildīšanai”. Vai jūs nevarētu pateikt, kādi dokumenti reglamentē šo valodas izmantošanas nepieciešamo apjomu?/

A.Plotnieks: Zaļetajeva kungs, runa tātad ir par valsts valodu?

S.Zaļetajevs: Par valsts valodu…

A.Plotnieks: Mēs šodien kopīgi ar jums jau komisijas sēdē runājām par to, ka attiecīgos jautājumus reglamentē dažādu likumu pamatoti akti. Tādi akti šodien daļēji eksistē un daļēji tie tiek gatavoti. Katrā ziņā nevar saukt pie administratīvās atbildības tajā gadījumā, ja nav neviena dokumenta, kas nosaka attiecīgo zināšanu apjomu. Vienlaikus kopīgi vienojāmies, ka, salīdzinot šo tekstu ar Valodu likuma tekstu un pārējiem normatīvajiem aktiem, kuri būtu ņemami vērā, mēs iespēju robežās šo sastāvu precizēsim, bet hipotēzē tiks ieviesti attiecīgie terminoloģiskie grozījumi. Tā ka es šobrīd neredzu iemeslu, par ko mums šajā ziņā vajadzētu strīdēties, jo galīgo redakciju kopīgi ar jums sagatavosim trešajā lasījumā. Es domāju, aicināsim arī Ābiķa kungu piedalīties un informēsim jūs par to, kādu likumu pamatoti akti šodien eksistē šajā jomā un kādi projekti tiek gatavoti.

S.Zaļetajevs: */Labi. Ja atļausit, es, lai neizvērstu debates, gribu nocitēt deputātu zināšanai, kas teikts Valodu likuma 4.pantā: “Cilvēkiem jāzina un jālieto valsts valoda un citas valodas tajā apjomā, kas nepieciešams, lai izpildītu savus profesionālos pienākumus.” Tālāk teikts: “Valodu zināšanu apjoms, kas nepieciešams šiem darbiniekiem, noteikts nolikumā, kuru apstiprinājusi Latvijas Republikas Ministru padome.” Tiešām ir nolikums, kurā noteikts zināšanu apjoms. Bet par apjomu, kādā valoda jālieto, Valodu likumā nekas nav teikts, un atbilstoši tam nekādu normatīvo aktu šobrīd nav. Tas ir, mēs tagad izdarām izmaiņas Administratīvo pārkāpumu kodeksā par to nolikumu pārkāpumiem, kuru pašlaik nav. Varbūt nākotnē tie tiks izstrādāti, bet pašlaik to nav./

A.Plotnieks: Zaļetajeva kungs, es atļaušos jums iebilst, jo mēs par šo jautājumu sēdē it kā runājām, bet diemžēl acīm redzami vēl neesam tomēr viens otru sapratuši. Runa šinī gadījumā ir par tām vai citām zināšanām un par obligātu priekšrakstu saskaņā ar Valodu likumu, lai šīs zināšanas izmantotu praksē. Tātad tas, kam un kāda terminoloģija ir jāpārzina, izriet no nolikuma. Piemēram, ārstam ir jāpārzina medicīnas terminoloģija, savukārt, ja tas būs kulinārijas speciālists, tad viņam ir jāpārzina speciālā kulinārijas terminoloģija. Taču, ja ārsts, sarunājoties ar slimnieku, ir gatavs lietot latviešu valodu kulinārijas tematu iztirzāšanai, bet nav gatavs lietot latviešu valodu, runājot par slimībām, un tiepīgi ignorē slimnieka sniegto informāciju... Bojāra kungs šeit piedāvā vēl arī citas, tā sakot, intīmākas sfēras, bet tas, tā sakot, nebūtu oficiālas diskusijas vērts... Tātad šajā gadījumā ir arī jākonstatē, ka tā vai cita amatpersona šo terminoloģiju likuma pantu ietvaros, to pārzinot, tomēr nelieto, un tikai tad, kad tiks šāds tiesību pārkāpums fiksēts, tad iestāsies juridiskā atbildība. Taču es vēlreiz atkārtoju – mēs ar jums vienojāmies, ka pašu sastāvu varētu nedaudz precizēt, lai šāds jautājums nerastos.

Priekšsēdētājs: Vai Ābiķa kungs vēlas papildināt Plotnieka kungu?

Dz.Ābiķis: Jā, es gribētu Zaļetajeva kungam paskaidrot, ka Ministru padome ir pieņēmusi nolikumu par valsts valodas prasmes atestāciju, un šajā nolikumā ir paredzēti šie trīs līmeņi, un pamatā ir arī uzskaitītas attiecīgās profesiju grupas, kam un kādā līmenī zināšanas tiks pārbaudītas. Respektīvi, izejot no šā nolikuma, to var piemērot arī šajā pantā.

Priekšsēdētājs: Ždanokas kundze, lūdzu!

T.Ždanoka: Cienījamais Plotnieka kungs! Kā jūs zināt, mēs savā priekšlikumā izvirzījām radikālu domu – vispār noņemt šo 201.26.pantu. Varbūt es varētu to īsi pamatot? Mums liekas, ka visi pārējie panti principā aptver tos visus gadījumus, kur tiešām cilvēks nelieto valsts valodu tādā apjomā, kāds ir nepieciešams. Taču šinī ziņā šeit ir tāds nenoteikts formulējums. Es piekrītu Ābiķa kungam, ka, teiksim, būs eksāmens un tas pārdevējs... Viņš noliks eksāmenu, viņš zina valodu, bet, ja, teiksim, veselu dienu pie viņa griežas tikai krievu, angļu vai vācu valodā, kā tas ir valūtas veikalā? Tad viņš visu dienu neizmantos valsts valodu. Un tad arī varbūt sodu... Ko tad? Šeit ir tas formulējums... Un, kā šeit ir minēts, tad nav arī nekādu normatīvo aktu, un tāpēc, Plotnieka kungs, man nav skaidrs, kāpēc mēs šodien nevaram nobalsot par šo priekšlikumu?

A.Plotnieks: Ždanokas kundze! Tātad, ja jūs uzstājat par balsojumu, tad tā šinī gadījumā jau ir sēdes vadītāja kompetence. Ja mēs vēlamies risināt jautājumu tādējādi, lai šis projekts iegūtu visnotaļ korektu un nevainojamu veidolu tajā momentā, kad to pieņemsim kā likumu, tad es vēlreiz atkārtošu to, ko jau teicu Zaļetajeva kungam. Mums šinī gadījumā acīm redzami ir iespēja – un mēs varam to darīt – precizēt hipotēzi, lai būtu skaidrs, ka tad, ja cilvēks, veicot tos vai citus profesionālos pienākumus, apzināti ignorē latviešu valodu, par to iestājas šī atbildība. Es vēlreiz uzsveru – tikai tad! Bet šodien mēs vēl neesam gatavi jums piedāvāt šo formulu tāpēc, ka jūsu priekšlikums ir datēts ar vakardienu. Mēs šodien to pārrunājām, bet nevarējām tik spontānā tempā rast tādu precizējumu, kas apmierinātu jūs un reizē dotu arī iespēju mums šo sastāvu vērtēt kā juridiski ļoti precīzu sastāvu.

T.Ždanoka: Vai jums neliekas, Plotnieka kungs, ka varbūt tad vienkārši tas ir jāatliek tieši uz otro lasījumu, jo trešais lasījums vairs nav konceptuāls?

A.Plotnieks: Ždanokas kundze, es ierosinātu darīt tā: tā kā šeit ir Ābiķa kungs, kurš pārstāv Valodas centra intereses, un ir arī daži priekšlikumi no Valodas centra, tad tā rezultātā var parādīties jauns pants jaunā redakcijā, kas it kā šo pantu detalizē. Mēs acīmredzot tos saskaņosim. Lūdzu, mēs esam gatavi uzaicināt jūs uz komisijas sēdi un kopīgi sagatavot pantu trešajam lasījumam tādā redakcijā, kas neizraisītu nekādas domstarpības. Ja mēs tagad atliksim dažus pantus no šā jau tā ne visai apjomīgā likumprojekta, tad uzreiz atkal ir nākamais...

T.Ždanoka: Jūs taču saprotat – ja deputāti tagad balsos, tad iznāks, ka formāli visi panti ir nobalsoti “par”. Es personīgi nevaru balsot.

A.Plotnieks: Ždanokas kundze, es vēlreiz atkārtoju – mēs esam panākuši, sauksim to par džentlmenisku vienošanos ar Ābiķa kungu un piedāvājam šo vienošanos otra priekšlikuma trim autoriem, ka kopīgi strādāsim pie šīm dažām normām, kuras šobrīd izraisa domstarpības. Tas galarezultātā nav konceptuāls jautājums, tas tomēr ir tikai tehniski precīzu formulu jautājums. Un mēs sagatavosim trešā lasījuma projektu, kas visus apmierina.

Priekšsēdētājs: Ždanokas kundze, es vēlētos precizēt – vai jūs ierosinājāt svītrot šo 201.26.pantu un balsot par to?

T.Ždanoka: Tātad man nav skaidra šī procedūra, jo mums līdz šim otrajā un trešajā... Es piekrītu tam, ka varētu būt cits formulējums, bet es tikai nesaprotu, kā to var izdarīt trešajā lasījumā, ja mēs būsim balsojuši. Man ir priekšlikums vienkārši šo pantu pagaidām atlikt. Mēs otrajā lasījumā balsosim par pārējiem, nevis par šo te – par 26....

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, vai jūs par procedūru?

A.Endziņš: Lieta ir tāda, ka trešais lasījums notiek tad, kad mēs esam ar projektu jau šeit, zālē, un jums ir projekts uz rokas. Taču posmā no otrā līdz trešajam lasījumam ir starplaiks, kurā tiek gatavots šis dokuments. Tieši par to pašreiz jau ir runa.

Priekšsēdētājs: Es arī saprotu tā, ka līdz nākamajam, trešajam, lasījumam tiks iesniegti visi priekšlikumi, kuri vēl var kaut ko precizēt, jo katram ir iespējas vēl iesniegt priekšlikumus.

Lūdzu, Mucenieka kungs!

V.Mucenieks: Es gribēju izkliedēt Ždanokas kundzes bažas par to, ka, teiksim, valūtas veikalā pārdevējam uzdos jautājumus angļu valodā, bet viņš it kā nevarēs izrunāt vajadzīgo vārdu skaitu valsts valodā. Tieši tāpēc jau šeit arī ir rakstīts, ka tādā apjomā, kāds nepieciešams. Ja būs nepieciešamība runāt ar ārzemnieku citā valodā, tad tas jau netiks uzskatīts par sodāmu nodarījumu. Tā ka, es domāju, redakcija ir ļoti veiksmīga, ļoti pragmatiska un saprotama.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, lūdzu!

G.Preinbergs: Es gribētu vērst savu kolēģu uzmanību uz to, ka 201.26.pants ir vienīgais pants šajos labojumos, kas skar personisko atbildību par savu prasmi vai neprasmi. Ja mēs šo pantu izsvītrosim, tad mūsu Valodu likums paliks absolūti bezzobains. Tas šobrīd nav runāšanas vērts, un es gribētu vērst arī kolēģes Ždanokas vērību uz šo momentu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai Ždanokas kundze uzstāj par balsojumu? Jo es varētu likt uz balsošanu šādu priekšlikumu: nobalsot par šo likumprojektu otrajā lasījumā ar šo 201.pantu vai bez tā.

T.Ždanoka: Es ļoti atvainojos, jo es nedzirdēju, ko jūs tikko teicāt.

Priekšsēdētājs: Es teicu, ka es varu likt uz balsošanu priekšlikumu nobalsot par likumprojektu otrajā lasījumā, vai nu akceptējot visu likumprojektu kopumā, vai bez 201.26.panta.

T.Ždanoka: Tātad mans priekšlikums ir akceptēt visus pārējos pantus, bet šo 26. atstāt uz trešo lasījumu. Mums tādi gadījumi ir bijuši ļoti daudzi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad, godātie kolēģi, vispirms mēs balsosim par Ždanokas kundzes priekšlikumu – akceptēt šo likumprojektu otrajā lasījumā, izņemot 201.26.pantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Viena balss papildus “pret”. Lūdzu rezultātu. Par – 18, pret – 25, atturas – 8.

Tagad uz balsošanu tiek likts viss likumprojekts otrajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot. Viena balss papildus “par”. Un kādu viedokli izsaka Krastiņa kungs? “Par”. Divas balsis papildus “par”. Lūdzu rezultātu. 42 – par, 4 – pret, atturas – 8. Likumprojekts ir pieņemts otrajā lasījumā. Paldies.

Godātie kolēģi! Nākamie jautājumi ir ārlietu jautājumi. Lūdzu ziņotāju tribīnē! Tas ir lēmuma projekts par Eiropas Enerģētikas hartu. Blumberga kungs, lūdzu! Cik minūtes jums vajadzēs ziņojumam?

O.Blumbergs: Trīs.

Priekšsēdētājs: Paldies.

O.Blumbergs: Godājamie deputāti! Jūsu izskatīšanai un iespējamai akceptēšanai tika nodots 29 valstu 1991.gada 17.decembrī Hāgā parakstīts dokuments, proti, Eiropas Enerģētikas harta. Šis lēmuma projekts ir 556.dokuments. Šo dokumentu ir parakstījušas praktiski visas Eiropas valstis, un tam ārpus Eiropas ir pievienojušās Austrālija, Kanāda, Kazahija, Kirgīzija, Japāna. No Eiropas valstīm to nav parakstījušas Krievija, Dienvidslāvija, Polija, Lietuva, Rumānija, Ukraina un Moldāvija. Tas par savu uzdevumu vai mērķi starptautiskā mērogā Eiropas ietvaros sprauž informācijas iegūšanas pieejamību un atklātību kopējo ekoloģiskās aizsardzības interešu nodrošināšanai, vienotu pasākumu veikšanu enerģētikas attīstībā un ilgtermiņa programmās, kā arī privātās iniciatīvas veicināšanu starpvalstu mērogā kapitālieguldījumu politikā un investīciju normalizēšanā Eiropas Kopienas ietvaros. Hartas uzdevums ir novērst diskrimināciju enerģētisko produktu un resursu tirgū un nodrošināt brīvu enerģijas resursu un enerģētisko produktu pārvietošanu starp valstīm, savstarpējās informācijas apmaiņu zinātniski tehnoloģiskajā jaunradē un tehnoloģijā, kā arī panākt maksimāli saimniecisku integrācijas politiku enerģētikā, nolūkā nodrošināt resursu visefektīvāko izmantošanu.

Ir arī citi mērķi, kas Latvijai varētu būt kopīgi ar pārējām Eiropas un citām valstīm, kuras ir pievienojušās šiem dokumentiem. Es lūgtu šo dokumentu ratificēt. Valdība to jau ir parakstījusi. Latvijas valdības vārdā to ir izdarījis rūpniecības un enerģētikas ministrs Millera kungs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi būtu jautājumi Blumberga kungam? Jautājumu nav. Vai ir kāds, kurš vēlētos uzstāties debatēs? Nav. Tādējādi, manuprāt, plenārsēde akceptē to, ka šis dokuments ir apspriests, un mums par to būs jānobalso kopā ar pārējiem dokumentiem rīt no rīta, kad būs kvorums un kad apspriedīsim Mūzikas akadēmijas Satversmi un pārējos jautājumus. Vai Blumberga kungam nav iebildumu? Paldies.

O.Blumbergs: Paldies. Man nav iebildumu.

Priekšsēdētājs: Nākamais jautājums ir likumprojekts “Par ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku iecelšanas kārtību” otrajā lasījumā. Lūdzu Lūša kungu tribīnē!

J.Lūsis, Ārlietu ministrijas Administratīvā departamenta direktors: Godātais sēdes vadītāj, Augstākās padomes deputāti! Jūsu rīcībā ir divi projekti otrajam lasījumam ar Bojāra kunga un citu deputātu priekšlikumiem un papildinājumiem…

Priekšsēdētājs: Lūša kungs, varbūt sāksim ar 563.dokumentu. Izskatīsim vienu un pēc tam otru dokumentu, jo tie ir savstarpēji saistīti.

J.Lūsis: Jā, tie ir saistīti, un, ja drīkstētu, tad es vispirms sniegtu vispārējos komentārus.

Priekšsēdētājs: Labi.

J.Lūsis: Mums ziņoja, ka attiecībā uz tehniska rakstura priekšlikumiem Ārlietu komisija kopā ar Ārlietu ministrijas atbildīgajām personām tos ir ņēmušas vērā un izlabojušas pieļautās kļūdas.

Runājot par diviem likumprojektiem un tajos paredzētajiem papildinājumiem un grozījumiem par vēstnieka iecelšanas kārtību un noteikto procedūru, kura ir atšķirīga, jāteic, ka jau pirmajā lasījumā iesniegtajos variantos bija mēģinājums saskaņot šo procedūru. Jaunākajā no šiem abiem likumiem, tas ir, 1991.gada 9.oktobra likumā, ir noteikta tāda kārtība, ka vēstnieku ieceļ Augstākās padomes priekšsēdētājs pēc ārlietu ministra priekšlikuma un Ārlietu komisijas rekomendācijas. Turpretī 1991.gada 17.septembra likuma pants ir papildināts, nosakot Ārlietu komisijai tiesības dot šādu rekomendāciju.

Taču šeit ir arī viens konceptuālāks jautājums. Kā zināms, praksē ne vienmēr ieņemamais amats pārstāvniecībā atbilst tam rangam, kurš ir piešķirts likumā noteiktajā kārtībā, tas ir, var gadīties, ka persona, kurai ir pirmā sekretāra rangs vai varbūt vispār nav diplomātiskā ranga, var tikt iecelta vēstnieka amatā. Protams, pieņemot abus šos likumus, parlaments par to jau ir padomājis, un tāpēc vienā likumā ir runa par rangu piešķiršanu, bet otrā likumā būtībā ir runāts par iecelšanu atbildīgajā amatā. Tāpēc tiek paredzēta atbilstoša procedūra. Šeit tad arī ir šī atšķirība, kura būtībā ir izteikta ar diviem darbības vārdiem “piešķirt” un “iecelt”. Kā jūs redzat, mēs uzskatāmības labad nošķīrām diplomātiskos un konsulāros rangus. Jo prakse ir tāda, ka diplomāts var pildīt konsulārā darbinieka funkcijas, bet otrādi tas nav pieļaujams.

Būtiska atšķirība saskaņā ar Vīnes konvencijām ir saistīta arī ar imunitātēm. Lai tas būtu vieglāk saprotams, likumā ir redzamas tabulas. Mums tika izteikts aizrādījums, ka abas Vīnes konvencijas reglamentē nevis rangus, bet šā dienesta klases. Tā ir patiesība, jo konvencijas tekstos tiek lietots šis termins “klases”, taču, kā zināms, ir izveidojusies tāda pieredze, ka visas pasaules valstis savā diplomātiskajā un konsulārajā dienestā rangus nosaka atbilstoši šīm klasēm. Mūsuprāt, atsaukties uz šīm konvencijām nav nekāda aplamība.

Attiecībā uz konkrētajiem priekšlikumiem mūsu vērtējumi ir pievienoti dokumentiem, kuri ir jūsu rīcībā.

Par proponētajiem rangiem un amata nosaukumiem es došu īsus paskaidrojumus un dažus citātus, kas atbalstīs mūsu viedokli, ka proponētajā tabulā esam saskaņojuši ieteikumus ar starptautisko praksi. Piemēram, ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka nozīmējums pilnīgi atbilst starptautiskajām normām. Šeit es pirmajā vietā citēšu avotu, kuru sauc par “Diplomātisko rokasgrāmatu”. Nodaļā par pārstāvniecības vadītāja amata nosaukumu teikts (es citēju brīvā tulkojumā): “Ir starptautiskā paraža, ka vēstnieks tiek apzīmēts ar titulu “ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks”.” Otrais citējums nāk no grāmatas “Starptautisko attiecību vārdnīca” (un atkal brīvā tulkojumā), ka diplomāta tituli un rangi tika nozīmēti Vīnes kongresā 1815.gadā šādā kārtībā. Pirmais rangs – ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks. Trešo šinī gadījumā es citēju Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Džordža Buša notu Augstākās padomes priekšsēdētājam Gorbunova kungam (un atkal brīvā tulkojumā): “Esmu iecēlis Intu Siliņu, izcilu Amerikas Savienoto Valstu pilsoni, kā manu pārstāvi Latvijas Republikā, viņu nozīmējot kā Amerikas Savienoto Valstu ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku.” Tā ka, man liekas, nebūtu nemaz par ļaunu ārpus kārtas arī mums uzturēt šādu nosaukumu.

Runājot par ārkārtējo un pilnvaroto ministru, jāteic, ka šis rangs pasaules diplomātiskajā praksē gandrīz ir izzudis. Nodibinot diplomātiskās attiecības vēstniecības līmenī, kā līdz šim Latvijas Republika to ir darījusi, praksē ir pieņemta šāda kārtība. Vēstniecības vadītājs parasti ir ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, turpretim, ja dibina attiecības sūtniecības pakāpē, tad misijas vadītājs parasti būs ārkārtējais un pilnvarotais sūtnis.

Arī šajā gadījumā es gribētu citēt no “Diplomātiskās rokasgrāmatas” par starptautiskajiem likumiem un līgumu attiecībām (un atkal brīvā tulkojumā): “Šobrīd starptautiskās diplomātiskās attiecības tiek dibinātas ar ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka akreditāciju.” Šā iemesla dēļ starptautisko likumu komisija un Vīnes konference ar pilnvarotajiem pārstāvjiem ir pārrunājusi jautājumu par sūtņa un pilnvarotā ministra ranga neiekļaušanu starptautiskajā diplomātijā, jo uzskata, ka šis rangs ir lieks un ka tas drīz izzudīs no diplomātiskās prakses. Un tā iemesla dēļ arī mēs proponējam šo rangu svītrot.

Par nosaukumu “eksperts” es citēju no grāmatas “Modernās diplomātijas likumi” brīvā tulkojumā: “Valstīm nav diplomāta ranga atbilstoši ekspertam. Šis apzīmējums vienīgi ir personām, kuras izpilda speciālus uzdevumus Apvienoto Nāciju Organizācijas komandējuma laikā.”

Un pēdējais – par ģenerālkonsula rangu. Citu valstu diplomātiski konsulārie rangi, ģenerālkonsula un citu darbinieku konsulārie rangi ir novietoti proponētā līmenī, jo tie ir pakļauti vai nu vēstniecībai, vai tieši Ārlietu ministrijai. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, tātad, lai mums būtu zināma secība, vispirms uzdosim jautājumus Lūša kungam par 563.dokumentu. Par 563.dokumentu jautājumu nav. Vai ir kāds no deputātiem, kurš vēlētos uzstāties debatēs par 563.dokumentu? Nav. Kramiņa kungs vēlas? Piedodiet, taču debašu nav. Tātad par šo dokumentu nekādi papildinājumi nav ienākuši. Mēs varam balsot otrajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot 563.dokumentu. Rezultātu! 40 – par, pret – nav, 1 – atturas.

Pārejam pie 555.dokumenta. Skatīsim to pa pantiem, jo otrajā lasījumā ir tāda kārtība. Tātad runāsim par 1.lappusi.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Redziet, mēs atkal atduramies pie nosaukuma. Ja jau tālāk rakstām par diplomātiskajiem un konsulārajiem rangiem un atsaucamies uz konvencijām, tad es gribu atgādināt, ka konvencijas regulē iestāžu klases, nevis diplomātu rangus. Un tas ir pieņemts tāpēc, ka šīs klases nosaka konsulāro un diplomātisko pārstāvniecību klases atkarībā no tā, kas vada šo iestādi. Tātad tās klases tieši no otra gala pielīdzina, bet te tajā nosaukumā mums vajadzēja ierakstīt šos konsulāros rangus, ja reiz vispār rakstām šeit iekšā rangus un ja mēs atsaucamies uz konsulāro konvenciju. Taču te mums nosaukumā atkal parādās tikai diplomātiskie rangi. Bez tam šajā dokumentā mēs rangojam arī konsulus.

Tātad nosaukumam vajadzētu būt – “Par diplomātiskajiem un konsulārajiem rangiem”. Mēs tieši rangojam viņus.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, vai jūs uzskatāt par nepieciešamu par šo jautājumu balsot?

J.Bojārs: Man liekas, ka mēs to varam izlemt gan ar balsošanu, gan bez balsošanas, jo, es uzskatu, tas vienkārši elementāri ir līmeņa jautājums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tad es lūgšu Lūša kungu apsvērt šo jautājumu līdz trešajam lasījumam.

J.Bojārs: Vēl viens aizrādījums. Es tikai gribu teikt, ka ir dažādas “handbooks”. Tepat mums augšā Likumdošanas komisijā arī ir “handbook”, kur bija teikts tā, kā es teicu. Taču tas nav tik briesmīgi. Es varētu visam cienījamā Lūša kunga teiktajam šoreiz arī piekrist, bet vienu lietu gan mums vajadzētu labot: nekādu ģenerālkonsulu nevar pielīdzināt padomniekam, jo padomnieks nekad nevada nekādu diplomātisko iestādi. Padomnieks nekur un nevienā valstī nav bijis vadītāja rangs. Turpretim ģenerālkonsuls parasti vada pārstāvniecību, kura – pilnīgi pareizi – ir pakļauta vēstniecībai, bet, lūk, šis ģenerālkonsuls… Piemēram, Kijevā, pirms izjuka Padomju Savienība, kādreiz bija Amerikas ģenerālkonsuls. Tas ir vesels ļoti liels reģions. ASV ģenerālkonsuls bija arī Ļeņingradā, tāpēc es ieteiktu… Redziet, to konsulu mēs varētu pielīdzināt pirmajam sekretāram, tas ir pareizi; vicekonsulu – otrajam, bet ģenerālkonsulu es tomēr uzskatu par pareizāku pacelt līdz patstāvīgas pārstāvniecības līmenim, kuru vada pilnvarotais lietvedis vai lietvedis, jo ģenerālkonsuls praksē tiešām pilda šādas funkcijas – veselā lielā reģionā viņš pārstāv savu valsti. Tāpēc viņu nevar pielīdzināt padomniekam – tie ir nesalīdzināmi lielumi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bērziņa kungs!

I.Bērziņš: Es gribētu atbildēt uz Bojāra kunga pirmo jautājumu. Bojāra kungs, tieši tādēļ jau arī Ārlietu ministrija un Ārlietu komisija to visu dara un maina, jo, ja jūs, runājot par 555.dokumentu, būtu izlasījis ne tikai nosaukumus, bet arī tālāk, tad jūs pamanītu, ka pēc 1.punkta seko teksts: “Izteikt likuma nosaukumu šādā redakcijā…”

J.Bojārs: Nē, nē! Jūs redzat – ģenerālkonsuls ir nolikts…

I.Bērziņš: Nē, es runāju par pirmo jūsu priekšlikumu. Jūs savā pirmajā priekšlikumā apstrīdējāt nosaukumu – “Par diplomātiskajiem rangiem”. Un pilnīgi pamatoti! Bet, ja jūs būtu izlasījis visu tekstu, tad pamanītu, ka tekstā tas viss jau ir pateikts.

J.Bojārs: Jā, tas ir ļoti jauki, bet vajag taču govi saukt par govi un zirgu par zirgu…

I.Bērziņš: Pagaidiet, pagaidiet, bet par šo zirgu un šo govi jūs, Bojāra kungs, nobalsojāt 1991.gada 17.septembrī. Un mēs šinī vecajā likumā izdarām grozījumus, jo vecā likuma nosaukumu jau nevaram mainīt. Un tālāk 1.punktā seko tieši mūsu un tagad arī jūsu priekšlikums. Tikai par to ir runa.

J.Bojārs: Man tāpēc ir priekšlikums ielikt iekšā arī par konsulārajiem…

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, es ļoti atvainojos, bet tas jau ir izlemts un ielikts. (Smejas.)

I.Bērziņš: Tādēļ jau mēs to likumu labojam.

J.Bojārs: Jā. Un man ir vēl viens lūgums, cienījamie kungi! Pavisam neliels. Ņemot vērā to, ka mums šeit, tā teikt, divu speciālistu vidū ir radušās tik lielas domstarpības, kā tulkot vienu vai otru lietu, tad vēl vairāk domstarpību var rasties ārzemniekiem. Tāpēc es lieku priekšā varbūt mazliet atkāpties no mūsu Valodu likuma un ņemt vērā to, ka šis likums skar starptautisko praksi, katram no šiem terminiem vajadzētu klāt pielikt angļu analogu, lai nebūtu nekādu domstarpību. Jo tam ir arī diplomātiskā protokola nozīme, kā kuru kurā vietā pieņemšanā nosēdinās; kuru pieņems pirmo un kuru – otro. Tas ir arī protokola jautājums, un ārzemniekiem tad tomēr ir labāk pareizi zināt. Jūs jau pateicāt vienu terminu. Pareizi! Tas ir svarīgi arī tad, kad viņi mums raksta notu, kas ir mūsu analogs. Es tomēr izdarītu tā: es pieliktu blakus angļu tekstu... terminu, lai viņiem būtu pilna skaidrība, kas ir kas.

J.Lūsis: Mums nebūtu nekādu grūtību to izdarīt.

J.Bojārs: Jā, es varētu piekrist tam, ko jūs teicāt, jo tas ieviestu ļoti lielu skaidrību pretējai pusei attiecībā uz mūsu vēstniecībām, ja tas šajā likumā būtu. Un, tā kā tas ir protokola jautājums, tad jūs jau obligāti iepazīstināsit vēstniecības ar to.

J.Lūsis: Vai es drīkstētu atbildēt?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Lūša kungs!

J.Lūsis: Es tikai gribētu paskaidrot cienījamajiem deputātiem par Bojāra kunga minēto otro punktu, respektīvi, par ģenerālkonsulu, kur viņš būtu jānovieto šinī tabulā.

Es esmu pārrunājis šo jautājumu ar vairākām Ārlietu ministrijām: ar Šveices, ar Anglijas un citu ministriju ļoti augsti stāvošām personām. Viņi man praktiski ieteica, un es esmu vienisprātis ar viņiem, ka ģenerālkonsulam vajadzētu būt padomnieka līmenī. Turpretim, ja Latvijas Augstākā padome grib piešķirt ģenerālkonsulam rangu, kas būtu līdzīgs pilnvarotajam lietvedim vai pat vēstniekam, tad Latvijas Augstākā padome to var darīt, jo neviens pasaulē to tai nevar aizliegt.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, vai jūs nevarētu precizēt, tieši par kuriem priekšlikumiem vajadzētu nobalsot plenārsēdē?

J.Bojārs: Ja mēs vienojāmies par to, ka skaidrības labad tomēr tos angļu terminus parādām, tad te nav ko balsot. Es tomēr būtu par to, ka ģenerālkonsulu kā vienīgo pielīdzinām lietvedim. Runa jau nav par to, ka viņš ir jāpielīdzina ārkārtējam vai pilnvarotajam sūtnim... vēstniekam. Mēs jau varam nobalsot, dabiski, par jebkuru muļķību, bet es vēlreiz gribu atgādināt praksi, kāda ir. Tas ir absolūti patstāvīgs cilvēks, kas patstāvīgi risina jautājumus, protams, vajadzības gadījumā saskaņojot ar vēstnieku.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bērziņa kungs, lūdzu!

I.Bērziņš: Nē, es... Par to otro Lūša kungs izteiksies. Taču par to valodu... Ziniet, mēs varam dot precīzu tulkojumu, te es piekrītu Bojāra kungam, ka šādam tulkojumam jābūt, un tas ir jāizdala visām vēstniecībām, visām ieinteresētajām personām. Un tomēr es iebilstu, ka pēc mūsu valsts valodas likuma pieņemšanas savā likumā rakstītu angļu vai franču valodā. Tas ir jātulko precīzi, te Bojāra kungam ir taisnība. To visu var parādīt, un visiem būs pilnīga skaidrība, bet, ja tas ir likums, tad tas ir likums, un tam ir jābūt tādā valodā, kāda ir valsts valoda, neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai nepatīk. Paši tā esam nolēmuši.

Priekšsēdētājs: Lūša kungs, es domāju... Vai jums ir vēl kādi komentāri?

J.Lūsis: Nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Mēs jau varētu arī tā. Mēs vienkārši savā notā... Mēs varam to nerakstīt likumā, bet katrā ziņā, manā uztverē, vajadzētu Ārlietu ministrijai sagatavot speciālu notu, kur tas būtu pateikts. Tas gan būtu vajadzīgs.

Priekšsēdētājs: Bojāra kungs, to vajadzētu fiksēt stenogrammā un uzskatīt, ka tas tiešām ir nepieciešams.

J.Bojārs: Tas būtu minimums.

Priekšsēdētājs: Nevienam pret to nav iebildumu. Tādējādi stenogrammā tas tiek fiksēts.

Godātie kolēģi, tātad pirmais balsojums būtu par to, vai mēs ģenerālkonsulam piešķiram pilnvarotā lietveža rangu. Otrs balsojums – vai atstājam šo rangu tādu, kāds ir Ārlietu komisijas variantā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Bojāra kunga priekšlikumu – pielīdzināt ģenerālkonsulu pilnvarotā lietveža statusam. Lūdzu, balsosim. Rezultātu! Par – 15, 2 – pret, atturas – 18.

Otrs balsojums ir par darba grupas variantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Rezultātu! Par – 29, 1 – pret, atturas – 4. Tādējādi paliek darba grupas variants.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojektu kopumā. Lūdzu balsot. Rezultātu! 40 – par, pret – nav, atturas – nav.

Lūdzu, Bērziņa kungs!

I.Bērziņš: Es gribētu runāt par iespēju nobalsot par šo likumprojektu trešajā lasījumā, pirms mēs dodamies atvaļinājumā. Kā jūs saprotat, visas pretrunas vairāk vai mazāk šeit tika atrisinātas balsojot. Papildu priekšlikumu, es domāju, vairs nebūs līdz nākamajam lasījumam. Šajā gadījumā teksts ir tieši tāds, kāds tas bija, līdz ar to jaunu tekstu arī nav vajadzības sagatavot. Vai es drīkstētu lūgt tiesības nobalsot par šo te...

Priekšsēdētājs: Tātad liksim uz balsošanu jautājumu par to, ka rīt plenārsēdes pirmajā pusē kvoruma apstākļos mēs izskatām šo projektu arī trešajā lasījumā.

Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot! Rezultātu! Paldies. 38 – par, pret – nav, atturas – 1. Bērziņa kungs, es gribētu precizēt: vai tas attiecas uz abiem likumprojektiem? Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par patērētāju tiesību aizsardzību” pirmajā lasījumā. Lūdzu Čepāņa kungu tribīnē!

A.Čepānis: Cienījamie kolēģi! Es lūdzu vērst jūsu gaišos skatus un asos prātus uz 528.dokumentu, kas ir izdots deputātiem jau pirms laba laika. Ļoti īsi gribu pastāstīt par lietas būtību. Lūdzu mani uzklausīt un tad pieņemt lēmumu.

Dokumentā ir ietverti 46 panti, kas sastāv no septiņām nodaļām. Pirmā nodaļa, kurā ir astoņi panti, regulē likumprojektā lietoto terminu jēdzienus, likuma mērķi, patērētāju tiesības, preču izgatavotāju, pārdevēju un patērētāju savstarpējās attiecības.

2.nodaļā ir desmit pantu, kuros noteiktas preču un pakalpojumu regulējošās normas un garantijas saistības.

3.nodaļā ir septiņi panti, kuri regulē juridiskās normas informācijā par preci un pakalpojumiem.

4.nodaļā ir seši panti, kas regulē preču un pakalpojumu drošumu prasības, preču ekspertīze.

Es ļoti lūdzu vērst jūsu uzmanību uz 5.nodaļu, kura ir izteikta divos variantos: viens variants – piecos, otrs variants – četros pantos. Un tas būtu mūsu likumprojekta “sāls” – vismaz mēs tā domājam –, kur ir mēģināts regulēt patērētāju tiesību aizsardzības institūciju sistēmu. Un mums, kolēģi, šodien būtu jāizlemj, cik nu mēs te esam palikuši un cik esam lemtspējīgi, vai šo regulāciju uzticam valsts institūcijām vai sabiedriskajām organizācijām. Šo 5.nodaļu komisija tāpēc izlēma iesniegt divos variantos, un es lūdzu izdarīt konceptuālu balsojumu par to, vai to darīs valsts vai sabiedriskās organizācijas atkarībā no mūsu pieņemtā varianta.

Es gribu izteikt arī savu personīgo viedokli. Domāju, ka to varētu atstāt sabiedrisko organizāciju pārziņā. Ja šodien esam apstiprinājuši jau valsts kontrolieri, tad es ceru, ka šis dienests attīstīsies, un tad to varētu uzticēt tam, jaunu neko neveidojot, lai tādējādi nepalielinātu mūsu, manuprāt, jau tā ļoti lielo pārvaldes aparātu, vai arī otrajā variantā, ja jūs to uzskatīsit par pieņemamu, to varētu atstāt sabiedriskajām organizācijām.

Tālāk. 6.nodaļa ir tikai ar diviem pantiem, kas regulētu patērētāju interešu aizsardzību un sabiedrisko organizāciju darbību.

Un pēdējā nodaļā, kas sastāv no astoņiem pantiem, ir izklāstīta atbildība par patērētāju tiesību pārkāpumiem.

Es, kolēģi, gribētu arī atgādināt, ka 528.dokumentā – konkrēti 22., 23. un 24.lappusē – deputātu zināšanai ir ievietota informācija par tām 28 komisijām, ministrijām un organizācijām, kas iesniegušas savus priekšlikumus par likumprojektu. Tā ka mēs pie tā strādājām diezgan ilgi. Darba grupa konkrēti strādāja trīs juristu sastāvā, tad mēs uzskatījām par nepieciešamu šā likumprojekta materiālu jau pirms plenārsēdes izdalīt ļoti plašam sabiedrisko un valsts organizāciju lokam, kas dotu savus slēdzienus. Tagad ir saņemti 133 priekšlikumi, un tie ir izteikti par likumprojekta 35 pantiem. Darba grupa un komisija uzskatīja, ka no tiem pieņemami ir 46, daļēji pieņemti 13 un noraidāmi ir 73 priekšlikumi. Tur gan nav motivācijas, tātad deputāti to var izteikt šodien.

Darba grupa likumprojektā ir iestrādājusi iesniegtos papildinājumus arī vēl 4., 6., 11., 38. un 44.pantā. Mēs esam saņēmuši, cienījami kolēģi, arī atsevišķu deputātu, konkrēti Aivara Berķa un atsevišķu amatpersonu, piemēram, Viktora Avotiņa, vēstules gan par pašu likumprojektu, gan par valodu, gan par tā būtību. Augstākās padomes aparāta redaktori, protams, nolīdzinās valodas negludumus, un es ceru, ka deputāti pirmajā lasījumā izteiks arī savus spriedumus par konceptuālām lietām.

Ideja, kungi, mums ir tāda: pieņemt projektu pirmajā lasījumā, ja jūs uzskatīsit par vajadzīgu piedāvāto likumprojektu, un pēc tam, ņemot vērā sabiedrības ļoti lielo interesi par šīm problēmām, to varētu publicēt. Otrajā lasījumā, es domāju, jau pēc parlamenta brīvdienām, mēs varētu apkopot tos materiālus, kas mums vēl ienāks no iedzīvotājiem, varbūt arī no kādas komisijas, un tad skatītu likumprojektu pa pantiem otrajā lasījumā. Protams, ja tas ir pieņemami.

Neatkarīgi no šodienas apspriešanas gaitas komisijas vārdā gribu izteikt pateicību patērētāju interešu aizstāvības klubam un darba grupai, kuru vadīja Universitātes profesors Torgāna kungs. Es, kungi, labi apzinos, un arī mūsu komisija apzinās, ka piedāvātais likumprojekts preču deficīta apstākļos ir tikai “vīģes lapa”, citiem vārdiem sakot, tikai mēģinājums ar administratīvām metodēm ietekmēt ekonomiku. Taču ceru, ka situācija mainīsies uz labo pusi, un, ja mums preču deficīts tomēr samazināsies, tad likumprojektam varētu būt arī pozitīva loma.

Un nobeigumā es gribu pateikt, ka sakarā ar šā likumprojekta izstrādi mūsu komisija iesniegs arī Augstākās padomes Prezidijam un attiecīgajām komisijām nepieciešamās izmaiņas Latvijas Republikas Kriminālkodeksā un Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kuras noteikti būs vajadzība izdarīt, ja šis likumprojekts vispār tiks pieņemts. Viss. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi Čepāņa kungam? Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Visumā, liekas, likumprojekts ir samērā pieņemams, katrā ziņā – pirmajā lasījumā. Taču man ir daži jautājumi par 39. un 40.pantu, respektīvi, par atbildības jautājumiem. Jūs jau zināt precedentu ar tām krevetēm, un ir bijuši visādi citādi saindēšanās gadījumi. Un, lūk, es te neredzu, kur precīzi būtu pateikts, kā varēs atlīdzināt tiem, kuru veselībai ir radīts zaudējums. Vai, teiksim, ražotājs segs ārstēšanās izdevumus? Lūk, tas šeit, manuprāt, nav redzams.

A.Čepānis: Jā, Bojāra kungs! Es tik smalki nevarēšu paskaidrot, to varētu izdarīt profesors Torgāns, tāpēc ka viņš strādāja konkrēti pie šiem pantiem. Taču, ja jūs uzskatāt, ka to vajag, tad dodiet šurp priekšlikumus, mēs tos ņemsim pretī un ņemsim arī vērā.

J.Bojārs: Runa ir par to, kā materiāli atlīdzinās kaitējumu, kas radīts veselībai.

Priekšsēdētājs: Vairs jautājumu nav. Vai ir kāds deputāts, kurš vēlētos uzstāties debatēs? Neviens nav pierakstījies. Čepāņa kungs, tātad mēs ar konceptuālu balsojumu vienīgi izšķirsim 5.nodaļu – pieņemsim tās pirmo vai otro variantu.

Krastiņa kungs, jūs par balsošanas motīviem? Lūdzu.

E.Krastiņš: Es vienkārši šeit gribētu paust Ekonomikas komisijas viedokli, ka mēs izskatījām šo likumprojektu un galvenās konceptuālās piebildes radās tieši par šo 5.nodaļu. Kā redzat, pie noraidītajiem priekšlikumiem tas ir arī izlasāms, ka attiecīgā komisijas darba grupa ir noraidījusi mūsu iebildes. Un šīs iebildes bija šādas: šinī grūtajā situācijā, kādā ir Latvija ar visu tās budžetu, ar visu valsts struktūras veidošanu, radīt vēl vienu kontrolējošu institūciju ar jauniem štatiem, ar jauniem izdevumiem, ar jaunām izmaksām, mūsu skatījumā, godīgi runājot, būtu neprāts. Mums likās, ka vismaz šajā sākumposmā, tas jāuzliek par pienākumu tām kontroles iestādēm, kas jau pastāv un darbojas. Un vismaz pašlaik nevajadzētu veidot neko jaunu, bet varētu pagaidīt, kad šis likums sāks darboties, un, ja tad radīsies nepieciešamība veidot jaunas kontroles institūcijas, tad varbūt arī varētu izšķirties par to, taču nevajadzētu sākt šā likuma darbību ar jaunas birokrātijas radīšanu. Tāpēc aicinu jūs balsot par otro variantu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Lūdzu balsošanas režīmu. Vispirms balsosim par pirmo variantu. Ja es pareizi saprotu, tad tā ir valsts kontrole. Un otrais variants – tā ir sabiedriskā. Tātad vispirms balsosim par pirmo variantu.

Balsošanas režīmu! Pirmais variants – tā ir valsts kontroles jauna institūcija par budžeta līdzekļiem. Lūdzu balsot. Rezultātu! Par – 6, pret – 11, atturas – 16.

Otrais balsojums būs par otro variantu – to veic sabiedriskā kontrole. Lūdzu balsot. Rezultātu! Par – 30, pret – 3, atturas – 3. Pieņemts otrais variants.

Lūdzu balsot par likumprojektu pirmajā lasījumā kopumā. Balsosim. Rezultātu! Par – 35, pret – nav, atturas – nav. Likumprojekts ir pieņemts pirmajā lasījumā. Līdz ar to plenārsēdi pasludinu par slēgtu.

 

(Sēdes beigas)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!