
11.novembrī — Lāčplēša dienā
Valsts prezidentes runa Brāļu kapos:
Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs [Indulis Emsis]! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs [Aigars Kalvītis]! Godātie Saeimas, valdības un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji! Augsti godātie diplomātiskā korpusa locekļi! Godātie klātesošie! Dārgā Latvijas tauta!Karavīri bēdājās,
Asiņaina gaisma aust.
Nebēdājiet karavīri –
Sidrabota saule lēca.
Tieši šorīt, 11.novembrī, mūsu varoņu piemiņas un Lāčplēša dienā, gaisma pa visu austrumu pamali ausa sarkana un asiņota, it kā atgādinot mums par tām asinīm, kam bija jālīst, lai Latvijas proklamētā republika tiešām kļūtu brīva un varētu pievienoties brīvām un neatkarīgām valstīm mūsu Eiropas kontinentā un lai tā varētu turpināt cīnīties par savu neatkarību. Un, jā, šajā 11.novembrī kā atgādinājums tam, ka šīs cīņas nav bijušas veltīgas, šajā vēlā rudens dienā ir uzlēkusi spoža un sidrabota saule, kas mums atgādina, ka tas upuris, ko nesa mūsu brīvības cīnītāji, nav bijis veltīgs, ka tie sapņi, par kuriem viņi gāja cīņā, ir tagad piepildījušies, ka tā brīvība, kas sūri un grūti ar asinīm bija izpelnīta, tagad ir mūsu rokās.
|
Aizsardzības ministrs Atis Slakteris, Valsts prezidente Vaira
Vīķe-Freiberga, Nacionālo bruņoto spēku komandieris brigādes ģenerālis Juris
Maklakovs un Rīgas garnizona komandieris pulkvedis Igors Rajevs, pieņemot militāro
parādi Rīgā pie Brīvības pieminekļa (aiz Valsts prezidentes — Valsts
prezidenta adjutants kapteinis Valts Āboliņš) |
|
Mēs nācām pa Pārdomu ceļu šeit, nonākot pie Mātes Latvijas
tēla, kas sēro par saviem kritušajiem dēliem. Viņa sēro par visiem tiem, kas krita
Brīvības cīņās toreiz, kad Latvijas armija tikai veidojās, kad armijai bija
jāsastāv no brīvprātīgajiem, kas nebija ne kārtīgi apģērbti, ne paēdināti, ne
apgādāti. Bet viens, kas viņiem bija, – tā karstā mīlestība pret savu tēvu zemi.
Viņiem bija karstas brīvības alkas sirdīs, viņiem sirdīs dega šī liesma, kas pie
Mūžīgās uguns mums atgādina par viņu upuri.
Šajā svētajā zemē ir guldīti tie, kas toreiz krita par Latvijas
neatkarību, bet Māte Latvija sēro arī par vēlāk kritušiem dēliem, un man kā
Valsts prezidentei šķiet piemēroti, ka mēs šajā dienā pieminam visus tos, kas ir
krituši ar Latvijas mīlestību sirdī un domu par to, ka viņi aizgāja cīņā par
Latvijas brīvību. Daudzi no viņiem ir apglabāti daudzās Latvijas vietās un
atsevišķās kapsētās. Es aicinu visus iedzīvotājus, kritušo pēcnācējus un
radiniekus godam pieminēt viņus un viņu atdusas vietas šajā 11.novembrī. Ir vēl
daudzi citi, kā mans tēva brālis, kas palika kaut kur Volhovas purvos vai citur, un
viņu miesas palika bez apbedīšanas un kapa vietas. Arī daudzās Latvijas vietās ir
neatpazīti un svētā vietā neapbedīti karavīri, un es vēlos izteikt pateicību
visiem tiem, kas aiz savas privātas iniciatīvas rūpējas un gādā par to, lai viņu
pīšļi arī nonāktu svētā vietā.
Šeit, pie Mātes Latvijas kājām, dus par viņu kritušie, bet tajās
kapu rindās stāv arī mūsu karavīru jaunā audze, un tā atgādina, ka tie, kas krita
par Latvijas brīvību, nav darījuši to velti, jo tā brīvības lāpa, ar kuru viņi
aizgāja cīņās, nav izdzisusi. Mums tagad ir Latvijas bruņotie spēki, mēs esam
stiprā un spēcīgā aliansē kā pilntiesīgi locekļi, kas var doties cīņā pret
jebkuru ienaidnieku.
Latvijas drošība nav nekad bijusi tik labi nosargāta. Taču
drošība nav bijusi nekad tikai ārējās robežas nosargāšana, teritorijas atgūšana
no svešiem pulkiem. Drošība arī ir tā ikdienas dzīve, kurā katrs no mums dzīvojam,
kādu mēs veidojam savu valsti katrs ar savu darbu. Tā cīņa nekad nebeigsies – pret
ļaunumu, pret tumsu, pret negatīvismu, pret bezcerību, pret vienaldzību, pret vīzijas
trūkumu. Ar tiem cilvēkiem, kam Latvija nav dārga, mums ir jāsadzīvo blakus, ar tiem
cilvēkiem, kas nenes viņas mīlestību sirdī, arī mums ir jāsadzīvo, bet tas
nenozīmē, ka mums nav sevī jācenšas turēt dzīvu šo brīvības, tautas un valsts
mīlestības liesmu. Es aicinu katru Latvijas iedzīvotāju atcerēties, ka šī zeme būs
tikai tik laba, cik katrs tās iedzīvotājs būs gatavs to mīlēt, turēt tās brīvību
augstu un svētu un savā ikdienas solī, ik darbā, ko padara, domāt – es nedaru to
tikai sev, bet arī kopībai, es daru to tautai, es daru to valstij, un es daru to
nākamajām paaudzēm, kas nāks pēc manis un pārņems lāpu no manām rokām.
Lai šī diena mums atgādina būt pateicīgiem par to, ko citi mums
dāvājuši, lai tā arī iekur mūsu sirdīs drosmi un pašapziņu cīnīties tāpat kā
cīnījās viņi. Ja mums būs visiem tāda pati drosme un sirdsdegsme kā bija viņiem,
tad Latvija būs tāda, par ko visi varēs tikai priecāties un pēcnācēji būt lepni.
Lai Dievs mūs sargā, lai Dievs svētī Latviju!
Valsts prezidentes runa pie Brīvības pieminekļa:
Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs [Indulis Emsis]! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs [Aigars Kalvītis]! Aizsardzības ministr [Atis Slakteris]! Bruņoto spēku virspavēlniek [Juris Maklakovs]! Karavīri! Diplomātiskā korpusa pārstāvji! Dārgā Latvijas tauta!Šodien Latvijai ir piemiņas diena. Svētsvinīga, bet ne sērīga, – tā ir prieka diena. Un gluži kā šorīt, kad 11.novembra rīts uzausa ar sarkani asiņainu rītausmu, tā 11.novembra diena kļuva par sudrabotas saules apspīdētu kā atgādinājums mums, ka tās asinis, kas ir tikušas lietas par Latvijas brīvību, nav bijušas veltīgas, bet ir atnesušas mūsu valstij neatkarību un brīvību.
Šodien, 11.novembrī, mūsu varoņu piemiņas un Lāčplēša dienā, mēs dalāmies savās svinībās ar daudzām rietumu demokrātiskajām valstīm, taču precīzie notikumi, ko šajā dienā atceras, nav gluži vienādi. Demokrātiskā rietumu pasaule 1918.gada 11.novembri atceras kā dienu, kad pulksten vienpadsmitos vienpadsmitā mēneša vienpadsmitajā dienā tika noslēgts pamiers un beidzās Otrais pasaules karš. Tikai nedēļu vēlāk, 1918.gada 18.novembrī, Latvija proklamēja savu neatkarīgo republiku. Taču mums karš toreiz vēl nebūt nebija beidzies. Pēc Latvijas teritorijas tīkoja gan Vācijai lojāli spēki, kas cerēja pievienot Latviju Vācijai un kas pat iecēla Niedras nodevīgo valdību, cerot aizstāt 1918.gada 18.novembra dibināto Latvijas valdību. Uz austrumu un ziemeļu robežas vēl bija lielinieku spēki, kuri taču starplaikā vēl paguva nodibināt Stučkas valdību un kuru mērķis nebija nekas cits, kā pievienot komunistisku Latviju topošajai komunistiskajai Padomju Savienībai.
Bija vajadzīga drosme un ticība Latvijas suverenitātei un neatkarībai vairāk nekā gada garumā, lai visgrūtākos iespējamos apstākļos bez apgādājuma un bez līdzekļiem, bez pietiekama apbruņojuma, tikai ar drosmi, sirdsdegsmi un pārliecību Latvijas tobrīd vēl topošie bruņotie spēki spētu ar savām asinīm izpirkt Latvijai brīvību, atbrīvot Latvijas teritoriju no svešiem kara pūļiem un garantēt, ka 18.novembra republika patiešām varētu turpināt dzīvot.
|
|
Šī rudens saule, kas šodien mūs apmirdz, arī atgādina, ka šī
brīvība ir dārga manta un ka mums tā vienmēr tāda ir jāpatur sirdīs. Mūsu
bērniem skolās visiem vajadzētu mācīt un zināt, kā tapa Latvijas valsts, par kādu
cenu un ar kādām grūtībām. Katram skolas bērnam vajadzētu zināt, kādi varoņi
bija tie, kas Latvijas brīvību izcīnīja. Šajā varoņu piemiņas dienā es aicinu
tautu atcerēties arī visus tos Latvijas dēlus un vīrus, kas krituši dažādās
kaujās, bieži par nožēlu darot to ne Latvijas bruņoto spēku, bet svešās
uniformās, taču ar domu par Latvijas brīvību, ar vēlmi ar savu augumu stāties pretī
pretspēkam, ko viņi saskatīja kā tajā brīdī lielāko Latvijas ienaidnieku.
Es aicinu tautu šajā brīdī pieminēt visu laiku varoņus no
vissirmākās senatnes līdz pat neseniem laikiem, bet, protams, šī ir īpaša diena
brīvības cīnītājiem, un tāpēc mēs stāvam šeit, Brīvības pieminekļa priekšā,
ko tauta uzcēla pati par saviem brīvprātīgi saziedotiem līdzekļiem.
Šodien pulksten 11 mēs godinājām kritušos mūsu Brāļu kapos, un
tur pie Mūžīgās uguns mēs ne tikai godinājām tos, kas guldīti zemes klēpī, tos,
par kuriem raud Māte Latvija un tauta, kas zaudēja tik daudz dzīvā spēka, bet arī
mēs redzējām, ka starp kapu rindām stāv mūsu tagadējo bruņoto spēku kareivji, un
viņi ir tie, kas pārņēmuši stafeti no saviem priekšgājējiem, un viņi ir tie, kas
tagad var stāties kaujā ar Latvijas Bruņoto spēku uniformu mugurā un darīt to zem
sarkanbaltsarkanā karoga.
Šajā dienā es arī aicinu tautu cienīt un godāt mūsu bruņotos
spēkus, kas ir izveidoti atkal kā toreiz, tikko neatkarību ieguvušiem, ar lielām
pūlēm un pašaizliedzīgu darbu. Mēs šogad atsakāmies no senās tradīcijas, kad
bruņotajos spēkos bija obligātās karaklausības kareivji. Mēs tagad pilnībā
pārejam uz profesionālu armiju, uz gaisa spēkiem, uz jūras spēkiem, un mēs tagad
veidojam tādu kontingentu ar labi sagatavotiem profesionāļiem, kas var aizstāvēt
valsti gan savās robežās, gan starptautisko operāciju ietvaros. Tie ir un paliek mūsu
dēli un mūsu meitas, mēs Latvijā esam par viņiem lepni, es kā prezidente par mūsu
bruņotajiem spēkiem esmu it īpaši lepna. Viņi nav pārcilvēki, viņi nav nekādi
Rembo, viņi ir cilvēki, bet mēs viņus audzinām un izglītojam, veidojam par
profesionāliem kareivjiem, un par tādiem viņi arvien vairāk kļūst. Mēs redzam, kā
viņi ar katru gadu uzlabojas, un man kā prezidentei ir nācies dzirdēt tikai
viscildinošākos atzinības vārdus par to, kādā līmenī ir spējīgi darboties tieši
Latvijas Bruņoto spēku locekļi.
Mums, paldies Dievam, Latvijā nekad vairs nebūs jābūt tādā
situācijā, kādā Latvija bija Pirmā pasaules karā, un vēl sliktākā – Otrā
pasaules karā. Mēs esam iekļāvušies visspēcīgākajā militārajā aliansē, kāda
līdz šim ir dibināta, kas pusgadsimta garumā ir spējusi uzturēt mieru un
stabilitāti tajās valstīs, kas ir tās locekles.
Mums būs tas gods pēc dažām dienām šeit pat, mūsu sirmajā
Rīgā, uzņemt NATO alianses visus valstu un valdību vadītājus, kas tiksies šeit NATO
galotņu sanāksmē. Tas ir vienreizējs un unikāls notikums, kas liecina, ka Latvija nav
vairs pasaules vai Eiropas nostūris, Latvija vairs nav tāda zeme, kas, konfliktiem
rodoties, tiks pamesta un aizmirsta savam liktenim, tagad mēs esam kopā plecs pie pleca
kā sabiedrotie. Jebkuri draudi, kas mums draudēs, būs arī viņu draudi, jebkurš
ienaidnieks, kas mums vēlēsies darīt pāri, būs arī viņu ienaidnieks, un mums būs
tam jācīnās pretī ar kopējiem spēkiem.
Mūsdienu pasaulē tas nozīmē, ka par šo drošību, ko mēs
saņemam, mēs sniedzam arī savus spēkus pretī. Pasaule ir kļuvusi par tādu, kur tas,
kas notiek vienā pasaules malā, iespaido to, kas notiek citās. Mēs esam daļa no
globālās pasaules, bet tajā mēs ieejam kā līdzīgs ar līdzīgu un ar stipriem
sabiedrotajiem pie sāniem.
Mums tagad ir iespēja savu dārgi izcīnīto brīvību sargāt, veidot
savu valsti pēc savām domām un pārliecības, pēc saviem ideāliem, un es novēlu, lai
šajā darbā ikviens latvietis jūtas, ka tas ir viņa pienākums un tas prasa tikpat
lielu drosmi un apņēmību kā karavīram kara laukā. Ikdienas dzīve un darbs arī ir
cīņa, kas prasa drosmi, sirdsdegsmi un nodošanos. Ja mēs visi būsim spējīgi atdot
savus darbus, savas pūles Latvijas labā, tad tā mūžam zels un plauks. Lai Dievs mums
uz to palīdz! Dievs, svētī Latviju!
Valsts prezidentes runa, pasniedzot valsts apbalvojumus Rīgas Latviešu biedrības namā 2006.gada 11.novembrī:
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs [Aigars Kalvītis]! Augsti godātais Ordeņu kapitula kanclera kungs [Mārtiņš Virsis]! Kapitula locekļi! Ekselences! Dāmas un kungi!Valsts privilēģija ir piešķirt ordeņus un atzinības tiem pilsoņiem un savas valsts draugiem, kādus tā ir izraudzījusies, un tā ir suverēnas valsts privilēģija. Gluži kā senos laikos tā bija karaļu, ķeizaru un monarhu privilēģija. Šodien man kā Valsts prezidentei tiešām būs tas gods caur savām rokām jums, godātie apbalvojumu saņēmēji, pasniegt šīs valsts pateicības zīmes suverēnas Latvijas valsts vārdā, šīs valsts vārdā, par kuras eksistenci mēs varam pateikties tiem brīvības cīnītājiem, tiem varoņiem, kurus šodien pieminam gada 11.mēneša 11.datumā.
Tieši šajā dienā gandrīz gadu pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas 1919.gadā vēl Latvijas bruņotajiem spēkiem bija jācīnās par galvaspilsētas Rīgas atbrīvošanu ar gandrīz četras reizes lielāku pārspēku. Citās Eiropas valstīs jau kopš 1918.gada valdīja pamiers, karš bija beidzies, bet Latvijai vēl bija jācīnās par savas zemes kontroli, par savas zemes suverenitāti. Nebūt ar Rīgas sargu uzvaru šī cīņa nebija beigusies – tā turpinājās vēl līdz 1920.gadam, kad izšķirošās Cēsu kaujas ar igauņu palīdzību un kaujas ar Polijas armijas palīdzību pašā Latgalē pret boļševiku spēkiem atbrīvoja visu Latvijas teritoriju, un Latvija beidzot bija brīva, un latvieši varēja būt kungi paši savā dzimtajā zemē.
Brīvība bija dārga, un toreiz, kad cīnījās Latvijas dēli, nebūt nebija skaidrs, vai mēs to iegūsim vai arī mums tas tomēr neizdosies. Ienaidnieki bija no visām pusēm, mūs arī māca šaubas un neziņa, bet ļaudīm bija šī apņēmība un drosme iet cīņā par savu valsti.
Apņēmība un drosme ir vajadzīga arī miera laikos, un tagad, kad baudām savu atjaunoto neatkarību, mums ir šī izdevība katru dienu iet cīņā par savu valsti un tās godu, katram savā dzīves izraudzītā ceļā un laukā darot pašu labāko, ko mums ir iespējams sasniegt. Tā ir cīņa, kas nekad nebeigsies, tā ir cīņa bez asinīm, bet ar asarām bieži izcīnīta, un tā ir cīņa, kurā vislielākais ienaidnieks esam mēs paši – mūsu vājības, mūsu nespēks un neticība mūsu valstij, tās nākotnei, mums pašiem.
|
|
Drosme, ticība, paļāvība, lepnums – tie ir kareivja dotumi un
īpašības, un tieši šīs īpašības, tieši šie tikumi ir nepieciešami mums visiem.
Tamdēļ kā Valsts prezidente esmu lepna par visiem tiem, kas gadu no gada pievienojas ar
ordeņiem apbalvoto saimei, un es apsveicu jūs visus šodien godinātos par to, ko esat
devuši Latvijas tautai un valstij. Es apsveicu arī visus jūsu tuviniekus, kas jūs
savās dzīves gaitās ir atbalstījuši, jūsu ģimenes locekļus un īpaši jūsu
bērnus, kam šis apbalvojums paliks uz nākamajām paaudzēm kā mūžīgs dzimtas
mantojums.
1920.gadā tika nodibināts Lāčplēša ordenis, ar kuru apbalvoja
tikai mūsu Brīvības cīņu varoņus. Visi šie ordeņa saņēmēji šodien jau
piepulcējušies veļu pulkiem, un šis ordenis vairs netiks atjaunots, jo tas atzīmēja
unikālas cīņas un notikumus. Taču tiem, kas gādā par Latvijas drošību, tiem, kas
ir gatavi iet par mūsu valsti cīņā, jau Latvijas pirmās brīvības laikā tika
dibināts Viestura ordenis, atceroties seno un drosmīgo ķēniņu, kas cīnījās pret
krustnešiem ar tik lielu varonību un tik lielu spītu, ka viņu atceras pat senās
hronikas. Viestura ordenis tiek piešķirts militārpersonām ar šķēpiem un
civilpersonām bez šķēpiem.
Latvijas pirmajā brīvvalsts posmā tika atjaunots arī pats senākais
Latvijas ordenis, un tas ir Atzinības krusts. Tas pirmo reizi dibināts jau 1710.gadā,
kad jaunais Kurzemes hercogs Frīdrihs Vilhelms, atgriezies no trimdas, cerēja
nostiprināt Kurzemes un Zemgales hercogisti un, meklēdams atbalstu šim savam mērķim,
nodibināja ordeni, kam moto bija “
Šobrīd mēs esam atjaunojuši abus šos ordeņus, un tie paplašina to ordeņu klāstu, ko Latvijas valstij ir iespējams izsniegt kā valsts pateicību. Latvijas ordeņi nav tādi kā citās valstīs ar senām monarhijas tradīcijām, kur, piemēram, ordenis, ar ko mūs vizītē apbalvoja Lielbritānijas karaliene, Lielbritānijā apbalvotiem cilvēkiem nes sev līdzi dažādas privilēģijas: tiesības nēsāt īpašas krāsainas mantijas, iet īpašās procesijās, katram ar noteiktu rangu un vietu, dažiem pat ir izcilās tiesības Vestminsteras katedrālē iedibināt īpašu sēdekli, pie kā piestiprināt savas dzimtas ģerboni. Mums tādas privilēģijas nepastāv, un arī ne tādas kā padomju laikos, kad atzinībām mēdza nākt līdzi īpašas pensijas un līdzekļi, taču man šķiet, ka tādēļ Latvijas ordeņa gods nav mazāks, jo tas apliecina gan valsts atzinību, gan visu līdzcilvēku cieņu.