Solvita Harbaceviča, Eiropas integrācijas biroja Sektorpolitiku departamenta vadītāja, — "Latvijas Vēstnesim"

— Valsts likumdošanas sistēma, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava. Tomēr ir likumprojekti, kuru pieņemšana svarīga ne vien Latvijas iekšējās dzīves sakārtošanai, bet arī tās veiksmīgam integrācijas ceļam Eiropas Savienībā (ES). Ko šādā kontekstā nozīmē jēdziens "prioritāri likumprojekti"?

— Lai to izprastu, jāatsauc atmiņā vairākas lietas. Vispirms Eiropas līgums, ko Latvija noslēdza 1995.gada vasarā. Tas gan stājās spēkā tikai 1998.gada februārī, bet var droši apgalvot, ka Latvijas administratīvā dzīve jau no 1995.gada notiek, ievērojot Eiropas līguma prasības un saistības. Eiropas līgumā ir panti, kas uzsver likumdošanas saskaņošanas nozīmi Eiropas integrācijas kontekstā un nosauc arī prioritārās jomas — tautsaimniecības nozares, kur šī nacionālās likumdošanas un Eiropas standartu saskaņošana ir veicama pirmām kārtām. Un galvenokārt tie ir ekonomiskās integrācijas jautājumi. Tā nav nejauša izvēle vai sakritība, bet vēsturiskās pieredzes diktēta nepieciešamība. Piemērs tam ir pati Eiropas Savienība, kas sākotnēji veidojās kā ekonomiska kopiena, vienota tirgus telpa, un tikai vēlākajos gados nāca klāt drošības un citi politiskie apsvērumi.

Prioritātes nav abstrakti izdomātas lietas vai teorētiski pieņēmumi, to pamatā ir daudzi dokumenti, par tām ir diskutējušas un atradušas kopīgu viedokli arī Latvijas valdība un Eiropas Komisija. Kopš 1998.gada ar Latvijas izstrādāto Nacionālo programmu integrācijai Eiropas Savienībā, ar tās atjaunoto versiju, kas laista klajā šogad, likumdošanas prioritātes jau ir stratēģiski fokusētas. Tas nozīmē, ka konkrēti likumprojekti jau ir iekļauti nacionālajā programmā, tiem noteikti izpildes termiņi.

Ja runājam par šobrīd aktuālākajiem nacionālajiem likumprojektiem no visa prioritāro loka, tad tie tiešām ir likumprojekti, kas galvenokārt regulē valsts ekonomisko dzīvi, — komerclikums, jaunais autortiesību likums un personu datu aizsardzības likums.

— Cik tālu ir šo likumprojektu izskatīšana Saeimā, cik laika vēl atlicis, lai varētu iekļauties noteiktajos laika rāmjos?

— Kas attiecas uz autortiesību likumu, situācija ir vairāk nekā nopietna, jo saskaņā ar Eiropas līgumu Latvijai līdz šī gada beigām ir jāsasniedz tāds intelektuālā īpašuma aizsardzības līmenis, kāds tas ir Eiropas Savienībā, kādu to nosaka ES standarti. Minimums būtu atbilstoši sakārtota likumdošana, kaut, atklāti sakot, ar to ir par maz. Būtu ne tikai jāieraksta likumos attiecīgās normas, bet arī jāraugās, kā tās tiek izpildītas, jānodrošina to izpilde. Būtu jābūt saskaņotai institūciju rīcībai, skaidrai informācijai par reālo situāciju, piemēram, mūzikas ierakstu tirgū, ko tās uzlabošanai dara policija un citas atbildīgās struktūras. Un autortiesības ir viena no tām retajām jomām, kuru sakarā Eiropas līgumā ir minēti konkrēti izpildes laiki. Tas rada nopietnas bažas un satraukumu — vai autortiesību likums tiks pieņemts laikā vai ne, vai tas būs atbilstošs Eiropas prasībām, jo, domāju, nevienam negribētos piedzīvot situāciju, ka nākamā gada progresa ziņojumā par Latviju pirmo reizi parādītos informācija par neizpildītām Eiropas līguma saistībām. Bet līdz gada beigām, kad autortiesību likumam būtu jābūt pieņemtam, laika ir atlicis pavisam maz...

— Autortiesību likuma, komerclikuma un personu datu aizsardzības likuma pieņemšana ir steidzamāk darāmie darbi, bet ne vienīgie.

— Protams, ne, ja paskatāmies Latvijas Nacionālo programmu integrācijai ES, tad redzam, ka vienlaikus ir noteiktas aptuveni simt prioritātes, ar kurām valdībai šobrīd būtu jāstrādā. Un katra no tām ietver arī likumdošanas pasākumus gan Saeimas, gan Ministru kabineta līmenī.

Šie trīs likumprojekti, kurus minēju jau vairākkārt, ir Eiropas Integrācijas biroja uzmanības degpunktā, jo tiem ir nozīmīga loma Latvijas integrācijas procesā. Komerclikums, piemēram, būtiski sakārto un regulē tādu svarīgu nozari kā uzņēmējdarbības tiesiskā vide. Likuma pieņemšanas termiņš gan ir 2000.gada jūnijs, bet jau tagad skaidrs, ka pieņemšanas process varētu būt ļoti ilgs, likumprojekta detalizētā analīze, kādu to ir apņēmusies veikt Juridiskā komisija, noteikti būs laikietilpīga.

Personu datu aizsardzības likums ir likums, kura mums trūkst jau vairākus gadus. No vienas puses, tas ir tikai viens atsevišķs likums, no otras, vesela ES spēkā esošo tiesību un pienākumu kopuma daļa. Un katru gadu, vērtējot Latvijas sasniegumus un uzsverot vēl darāmo, Eiropas Komisija redz, ka vienā sektorā nemainīgi ir nulles rezultāts. Un vēl — personu datu aizsardzības likums skar ne tikai ekonomiku, bet ir arī nopietna cilvēktiesību aizsardzības komponente, kas nebūt nav mazsvarīgi.

— Kur, jūsuprāt, slēpjas cēloņi tam, ka šie valstij tik svarīgie likumprojekti tomēr vēl nav izskatīti Saeimā un pieņemti? Varbūt nav pietiekamas informācijas par to nozīmi?

— Pieļauju, ka informētība par šo likumu nozīmi Eiropas integrācijas kontekstā varētu būt nepietiekama, bet ir vēl kāda problēma, kas ļoti spilgti parādās saistībā ar šiem trim prioritārajiem likumprojektiem — juristiem, kas izstrādājuši šos likumprojektus, un juristiem, kam tie jāanalizē Saeimā, brīžiem ir ļoti pretēji viedokļi par to, kādam būtu jābūt šo sfēru korektam tiesiskajam noregulējumam. Arī Eiropas tiesību ietvaros iespējamas diezgan plašas nacionālo likumu strukturēšanas iespējas, kas var radīt šos juridiskos strīdus, bet tas nebūt nevirza lietas uz priekšu. Sava nozīme ir arī mehānismiem, kā valdība sadarbojas ar parlamentu, un reizēm vietā ir jautājums par to efektivitāti. Tas ir mans subjektīvais viedoklis, bet man šķiet, ja Latvijas Satversme tiktu analizēta salīdzinājumā ar citu Eiropas valstu satversmēm, būtu jāatzīst, ka mūsu valstī Saeimai ir dotas ļoti plašas likumdošanas pilnvaras. Bet tā nav Eiropas valstu pieredzes norma, tā nav normāla situācija, ka aptuveni 30 procentu no visiem pieņemtajiem likumiem rodas pašā Saeimā. Manuprāt, valdības un parlamenta funkcijām būtu jābūt skaidrāk nodalītām, lai pirmkārt novērstu likumdošanas aktu projektu sastrēgumus. Ja likumprojekts valdībā ir izskatīts, ja to ir akceptējušas attiecīgās ministrijas, tad nevajadzētu tam iestrēgt Saeimā uz tik ilgu laiku, kā tas diemžēl bieži notiek. Protams, Saeimai demokrātiskā procesā pieder galavārds, bet Saeimas darbība ir vairāk politisks process un tajā grūti ko stingri paredzēt, prognozēt. Saeima kā pēdējā institūcija ir atvērta diskusijām, un tai tādai arī jābūt, bet bieži vien tas ir arī atklāts lobisms, kas var kavēt procesu brīžos, kad tas nu nemaz nav pieļaujams. Tā ka problēmu ir daudz un tās ir ļoti dažādas.

— Kādas vēl sekas bez jau minētās negatīvās atsauces progresa ziņojumā par Latviju (ar visu no tā izrietošo) varētu būt tam, ka prioritāro likumprojektu pieņemšana kavējas?

— Cerēsim, ka tiks darīts viss iespējamais, lai šāda negatīva informācija progresa ziņojumā tomēr neparādītos, tas būtu pats sliktākais iznākums, bet, runājot par tādiem likumprojektiem kā komerclikums vai personu datu aizsardzības likums, — tās ir lietas, kas cieši saistītas ar investīcijām labvēlīgas vides veidošanu. Šie likumi ir neatņemama civilizētu valstu tiesiskās sistēmas sastāvdaļa, tie reglamentē spēles noteikumus, ja tā var teikt, attiecīgos sektoros, bez tiem gluži vienkārši nevar iztikt, nevar normāli strādāt. Tas ir arī valsts prestiža un labās slavas jautājums, šo likumu trūkums neļauj uzskatīt mūs par vērā ņemamiem partneriem.

— Lai veicinātu likumprojektu ātrāku virzību, Eiropas Integrācijas birojs (EIB) nolēmis pastiprināt sadarbību ar ministriju parlamentārajiem sekretāriem.

— Jā, jo parlamentārie sekretāri ir saikne starp valdību, konkrēto ministriju un Saeimu. Tam arī vajadzētu būt visefektīvākajam lobēšanas mehānismam, un EIB kā integrācijas procesus koordinējošai vienībai valdībā būtu jābūt ciešai sadarbībai ar šo personu loku.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore