Par novecošanas izmaksām nākotnes Eiropā

Vidēji ilgā laikā panākot līdzsvarotus budžetus, ES dalībvalstis daudz paļāvīgāk varētu stāties pretī bažas izraisošajām novecojošo iedzīvotāju pensiju izmaksām. Ja mēs sasniegsim šo mērķi, vidējā ES parāda attiecība pret IKP pieaugtu no pašreizējiem 63% līdz aptuveni 89% līdz 2050.gadam, nevis 200%, ja turpinām līdzšinējo politiku. Šāds viedoklis izteikts paziņojumā Padomei un Parlamentam par valsts finanšu ilgtermiņa stabilitāti Eiropas Savienībā. Tajā konstatēts, ka dalībvalstis, kurās ir liela budžeta nelīdzsvarotība un sagaidāms ar iedzīvotāju vecumu saistītu izdevumu pieaugums, ir vairāk apdraudētas nekā citas valstis. Tikt galā ar iedzīvotāju novecošanas ietekmi uz budžetu – tas ir galvenais izaicinājums visai Eiropas Savienības politikai. Risinājums rodams valsts parāda samazinājumā, nodarbinātības līmeņa celšanā un produktivitātes uzlabošanā, turpinot pensiju, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmas reformu.

“Ja vien lielākā dalībvalstu daļa neveiks nopietnus pasākumus, lai noņemtu detonatoru bumbai ar laika degli, kas faktiski ir pašreizējā pensiju sistēma, tā uzsprāgs mūsu bērnu un mazbērnu rokās, sagādājot viņiem nepanesami smagu nastu. Tā ir problēma, kas jārisina, gan samazinot valsts deficītu un parādu, gan īstenojot turpmākās pensiju, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmu reformas. Ir gūti zināmi panākumi, bet ar to nekādā ziņā nepietiek, un iespēju logs, kurā joprojām pieaug darbspējīgo iedzīvotāju skaits un vispārējais nodarbinātības līmenis, drīz aizvērsies,” teica ekonomikas un monetāro lietu komisārs Hoakins Almunja.

Ņemot vērā zemos dzimstības rādītājus un to, ka pensijā dodas pēckara gados dzimusī paaudze, kā arī sagaidāmo dzīves ilguma pagarināšanos, Eiropas Savienības iedzīvotāji 2050.gadā būs daudz vecāki un tādējādi radīs valsts finansēm nepanesamu slogu, kā norādīts Eiropas Komisijas un Ekonomikas politikas komitejas pētījumā, kas publicēts šā gada februārī.

Paziņojums, ko 12.oktobrī pieņēma Komisija, un tam pievienotais pētījums par ilgtermiņa valsts finanšu stabilitāti Eiropas Savienībā, liecina, ka ieguvumi no valsts deficīta un parāda samazināšanas un strukturālo reformu turpināšanas ir milzīgi.

Pētījumā konstatēts, ka, nemainot pamatnosacījumus, gan ES, gan eiro zonā noturības plaisa, t.i., starpība starp strukturālo budžeta stāvokli 2005.gadā un noturīgu budžeta stāvokli, ir aptuveni 3,5% no IKP. Konkrētos skaitļos strukturālais deficīts ES kopumā 2005.gadā bija aptuveni 2% no IKP. Novēršot šo starpību, no šī deficīta rastos strukturāls pārpalikums aptuveni 1,5% no IKP.

Ja katras valsts īpašie vidēja termiņa budžeta mērķi¹, kas nosprausti ar reformēto stabilitātes un izaugsmes paktu, tiktu sasniegti līdz 2010.gadam, valsts parāda pieaugums samazinātos no ES vidējā rādītāja 63% no IKP 2005.gadā līdz aptuveni 80% no IKP 2050.gadā. Ja mērķus nesasniegs un turpmākas reformas neveiks, tiek prognozēts, ka parāda un IKP attiecība 2050.gadā sasniegs gandrīz 200% no IKP.

Pētījums arī liecina – ja nodarbinātības līmenis, jo īpaši gados vecāku darba ņēmēju vidū, palielinātos vairāk, nekā prognozēts, ievērojami uzlabotos fiskālā noturība.

Stabilas finanses un reformas ir izdevīgas

Dažās valstīs jau ir stabilas finanses, un daudzas citas valstis ir veikušas pensiju reformas un citas reformas, lai sāktu problēmas risināšanu. Šīs valstis var drošāk raudzīties nākotnē. Bet lielākajai daļai valstu vēl ejams tāls ceļš.

Pamatojoties uz pašreizējo budžeta stāvokli un prognozēto, ar novecošanu saistīto izmaksu pieaugumu, ES valstis var iedalīt trīs grupās, ņemot vērā to valsts finanšu ilgtermiņa noturīguma apdraudējumu:

– augsta riska valstis (alfabētiskā secībā) Čehija, Grieķija, Kipra, Portugāle, Slovēnija un Ungārija;

– vidēja riska valstis Lielbritānija, Beļģija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Malta, Slovākija, Spānija un Vācija;

– zema riska valstis Austrija, Dānija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Nīderlande, Polija, Somija un Zviedrija.

Pirmo grupu raksturo ļoti liels ar novecošanu saistītu izdevumu pieaugums, tādēļ ir vajadzīgas reformas. Tomēr steidzami ir vajadzīga budžeta konsolidācija, jo lielākajā daļā šo valstu ir liels deficīts (jo īpaši Grieķijā, Portugālē un Ungārijā, mazākā mērā – Čehijā un Kiprā).

Otrajā grupā ir valstis, kurās ir ievērojamas ar novecošanu saistītās izmaksas un ir vajadzīgas strukturālas reformas (Īrija, Luksemburga un Spānija), un citas, kurām vidēji ilgā laikā ir jākonsolidē valsts finanses (Lielbritānija, Francija, Itālija, Malta, Slovākija un Vācija), turklāt Itālijai tās ļoti lielais parāda līmenis noteikti ir jāsamazina. Uz Beļģiju zināmā mērā attiecas abu šo apakšgrupu iezīmes.

Trešā grupa visumā ir guvusi lielākos panākumus ar novecošanu saistīto problēmu risināšanā. Taču zems risks nenozīmē, ka attiecībā uz fiskālo noturīgumu riska vispār nav.

Trīsvirzienu stratēģija

Lai novērstu iedzīvotāju novecošanas ietekmi uz budžetu, ir vajadzīga trīsvirzienu stratēģija.

Pirmkārt, dalībvalstīm jāpanāk un jāsaglabā stabils budžeta stāvoklis un ātrāk jāsamazina valsts parāds; stabilas finanses rada arī zemas procentu likmes un ievērojamu un stabilu ekonomisko izaugsmi.

Otrkārt, dalībvalstīm jāpaaugstina nodarbinātības līmenis jo īpaši sieviešu un gados vecāku darba ņēmēju vidū un jāpalielina darba produktivitāte. 2005.gadā ES nodarbinātības līmenis bija 63,8%, salīdzinot ar 62,4% 2000.gadā, bet tas joprojām atpaliek no plānotajiem 70%, par ko vienojās dalībvalstis. Sekmīga tādu pasākumu īstenošana, kas palielina nodarbinātību un veicina produktivitāti atbilstīgi Lisabonas stratēģijas mērķiem, palielinātu iespējamās izaugsmes tempu un uzlabotu turpmāko dzīves kvalitāti, kā arī veicinātu ilgtspējību.

Treškārt, valdībai jāīsteno pensiju, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmu reforma, lai nodrošinātu to dzīvotspēju un piemērotību. Reformas, ko īstenoja aptuveni pusē dalībvalstu, samazināja iedzīvotāju novecošanas ietekmi uz budžetu. Taču pensiju reforma būs sekmīga tikai tad, ja pagarināsies arī darba dzīve. Tas dos iespēju uzkrāt vairāk pensijas tiesību un nākotnē pozitīvi ietekmēs pensiju līmeni salīdzinājumā ar algām; taču, lai to sasniegtu, būtu vajadzīgas vēl citas strukturālās reformas.

Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Preses un informācijas nodaļa

________________________________________________
¹ Vidējā termiņa mērķi ir budžeta līdzsvars vai budžeta pārpalikums valstīs ar lielu parādu un lēnu izaugsmi, bet valstīs ar nelielu parādu un lielu izaugsmes potenciālu — budžeta līdzsvars vai neliels deficīts.