Šīs rindas liktas kā moto stāstam par tiem, kas cēluši šīs pilsētas stiprumu, veidojuši ap sevi to, ko par dzimteni sauc, un ar saviem mūžiem palīdzējuši iesakņoties te stiprai cilvēku ciltij.

Šīs nodaļas varoņi ir skolotājs, sabiedrisks darbinieks, ciemata apzaļumošanas pamatlicējs Ernests Šneiders, kultūras un sabiedriskās dzīves organizators Žanis Kūdriņš, Pāvilostas novadpētniecības muzeja izveidotāja skolotāja Orida Grinberga un rakstnieks Arnolds Reimanis. Nākamā nodaļa stāsta par sabiedriski rosīgiem pāvilostniekiem ar radošu garu un māksliniecisku dvēseli, kuri te dzīvo un strādā vai atceras Pāvilostu kā savu bērnības zemi.

Stāsta Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera Ernesta Šneidera meita Velta Vītola (Šneidere):

Skolotājs Ernests Šneiders dzimis 1892. gada 22. decembrī Dzērves pagasta Gravu mājās. Bērnības gadi aizrit ganu gaitās tēva Jāņa Šneidera labi aprūpētajā saimniecībā. Pamatskolas laiks — Apriķu pagasta skolā. 1910. gadā beidz Aizputes apriņķa skolu. Pēc skolas seko karadienests cariskās impērijas bruņotajos spēkos. Pirmā pasaules kara laikā 1914. gadā šī armija iebrūk Austrumprūsijā, bet ātri nokļūst Vācijas karaspēka ielenkumā. E.Šneiders pavada četrus gadus kā karagūsteknis Francijā un Vācijā kā darbaspēks zemnieku saimniecībā. Jauneklis pilnībā apgūst vācu valodu, mācās vācu tautas priekšzīmīgās saimniekošanas metodes. 1920. gadā viņš atgriežas Latvijā. Eksterna eksāmenus kārtojot, tiek iegūtas skolotāja tiesības. Jaunajai, neatkarīgajai Latvijai tiek ziedoti visi turpmākie dzīves gadi. Ziedoti arī Pāvilostas skolai un darbam sabiedrības labā. No 1922. gada E.Šneiders kopsolī ar dzīvesbiedri I.Šneideri un skolotāju Zelmu Ķesteri (Dārziņu), Martu Dīķis (Teteris) un vēlāk arī citām pedagoģēm uzsāk Pāvilostas un Sakas bērnu izglītošanas un audzināšanas darbu. Vēsture, ģeogrāfija, dabas zinātnes — lūk, mācību priekšmeti, kas viņa darbošanās priekā it kā saplūst vienā telpā — skolas muzejā ar daudzām rūpīgā darbā savāktām kolekcijām, mācību līdzekļiem. Un visur blakus ir viņa skolēni, eksponātu zinātāji un vācēji. Līdztekus šim darbam Ernests Šneiders rakstīja skolas hroniku, kā arī Pāvilostas un Sakas novada vēsturi. Visu radošo mūžu viņš dalījās savās domās un iecerēs ar pedagogiem — Jāni Gresti, ģeogrāfiem N.Delli, Z.Lancmani, Cukermani, vēsturniekiem Stepiņu, K.Bahmani.

Nevar neminēt Ernesta Šneidera sabiedrisko darbu. Viņš piedalījās un atbalstīja iedzīvotāju ideju par Brāļu kalna norakšanu un Upmalas ielas planēšanu 1927.gadā, Pāvilostas 50 gadu jubilejas svinību un daudzu bērnu svētku un valsts svētku sarīkošanā, 1931.gadā ierosināja jauna zemes ceļa būvi no Sakas uz Pāvilostu, vairākus gadus bijis Sakas pagasta loceklis, līdz 1936.gadam vadīja ziedojumu vākšanu Brīvības pieminekļa fondam, bija rajona laikraksta "Kurzemes Vārds" ārštata korespondents, dibināja un vadīja Bērnu palīdzības savienības nodaļu un organizēja tautas dziesmu vākšanu (līdz 1933.gadam tika savākti 6304 tautas dziesmu varianti), vadīja ne tikai skolas, bet arī pieaugušo dramatisko kolektīvu un skolēnu stīgu orķestri, vadīja 426. mazpulku nodaļu skolā, lasīja lekcijas pieaugušajiem un regulāri organizēja Spodrības nedēļas.

Uzskaitījumu varētu turpināt, bet visam pāri — viņš bija Skolotājs — ar ikdienas rūpēm par skolu. Nešaubos, ka tēvs sajuta sevī prieku, 1929.gadā saņemot Latvijas Valsts goda zīmi — Triju Zvaigžņu ordeni. Tikai nekad viņš nemēdza par to runāt, būdams dzīvē ļoti vienkāršs un pieticīgs.

Ernests Šneiders pieteica cīņu ar kāpu putošām, vēju dzenātajām baltajām smiltīm. Un tā katru pavasari kopā ar saviem skolēniem viņš iziet Pāvilostas kāpās, lai dēstītu kokus un krūmus. Dažus nolauž, daži neiesakņojas, bet skolotājs dēsta no jauna...

Mana mamma atceras viņa teikto: "Es zinu, ka tad, kad koki būs lieli un rudens vai pavasara vētrās nolūzīs lielākie zari, kas kritīs uz ēku vecajiem jumtiem, tad pāvilostnieki mani atcerēsies, varbūt pat dusmosies..." Tēvs ar saviem skolēniem Pāvilostā iestādījis ap 3000 koku.

Un vēl viena no epizodēm mana tēva biogrāfijā — 1944.gada rudens. Pāvilostu pārņēmis lielais aizbraukšanas drudzis. Daudzi jau saņēmuši aizbraukšanas atļaujas un devušies ceļā. Arī māte kravā mūsu mantas, bet paps ir kluss un domīgs. Es viņam jautāju: "Pap, bet kad tad mēs brauksim?" Viņš sakrusto rokas uz sirds un saka: "Es nevaru aizbraukt." un acīs asaras. Tā arī mēs palikām, jo toreiz nezinājām, ka 1945.gada 15.maijā viņu kopā ar citiem 20 Pāvilostas vīriem padomju vara nosūtīs uz Karēliju, kur nebrīvē būs jāstrādā pie Baltijas — Baltās jūras kanāla atjaunošanas. Kad vēlā rudenī vīri atgriežas, skolas sētā ienāk fiziski noguris vīrs, svešiem sejas vaibstiem, 1946.gada rudenī viņu atjauno darbā, bet pēc "ideoloģiskās tīrīšanas" 1948.gadā spriedums ir nežēlīgs — atlaist no darba! Smagā slimība un dvēseles sāpes dara savu un 1948.gada 19.decembrī viņa šķirstu uz Pāvilostas kapsētu aiznes viņa skolēni — jūrnieku un zvejnieku dēli, kurus viņš bija mācījis un audzinājis.

Ilze Rūdolfa:

Pāvilosta — mana īstā vieta uz šīs pasaules. Manas mājas — Pāvilosta — tā ir mana pirmā un skaistākā skola, manas pirmās skolotājas — audzinātāja Helga Tarziere, darbmācības skolotāja Rita Lukševica, ģeogrāfijas skolotāja Orida Grinberga, skolotāja Laugale un skolotāja Ansone. Un kur tad vēl brīnišķīgā deju kolektīva vadītāja skolotāja Citskovska. Pāvilostas skolā — tās mirdzošie logi un spožās grīdas — tā ir manas bērnības Gaismas pils. Par to paldies toreizējai skolas saimniecei direktorei Vasiļčikai.

Un nevaru Pāvilostu iedomāties, bez manas bērnības sētas Dzintaru ielā 25. Tur tika spēlētas pirmās lomas un režisēti pirmie koncerti! Tur arī manas draudzenes — Sandra un Marita, Olita, Inta un Janita. Un mans bērnības labais draugs — Vilnis Freidenfelds...

Nu jau 17.sezonu strādāju Latvijas Nacionālajā teātrī. Mana šobrīd pēdējā loma — Mazā Raganiņa. Bet pati pirmā bija Pāvilostas kultūras namā — Mazā Laupītāja "Sniega karalienē". Ceļš no Mazās Laupītājas līdz Mazajai Raganiņai. Un ceļā mani arvien vēl silda manas bērnības Pāvilostas lielie jūras vēji, mazie kuģīši un pazīstamie vecie zvejnieki, veikali un pārdevējas, klusā tīrā aptieka un Upesmuižas parks, Sakas upe. Un pāri visam — mana baltā, labā omammīte...

Pāvilosta no baltās smilšu kāpas pārvērtusies par zaļu oāzi jūras krastā. Jau sen iznīkušas Lilienfelda stādītās trīs liepas, taču pāvilostnieki šeit iestādījuši tūkstošiem jaunu koku. Ik pēc 50 gadiem Pāvilosta kļūst par vienu parku bagātāka. Upesmuižas parkā aug simtgadīgi retu sugu koki, kurus stādījuši muižas dārznieki. 50 gadu parkā daudzu citu koku vidū aug Valsts prezidenta Gustava Zemgala stādītais ozols. G.Zemgals savulaik mācījies Sakas skolā, jo viņa tēvs — galdnieks — nolīdzis darbu pie Upesmuižas barona Lilienfelda. Pāvilostas 50 gadu jubilejas reizē 1929. gadā viņu šeit sagaidīja kā savējo.

Pats jaunākais ir simtgades parks, kas izveidots par godu pilsētas jubilejai. Aug un zaļo pirms divdesmit un piecdesmit gadiem stādītie koki. Par lieliem vīriem izauguši to stādītāji. Dzīve nestāv uz vietas.

No grāmatas "Mūsu Pāvilosta", 1999

Ostas kapteinis Haralds Lukševics

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"