Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Mēs esam pasaules konkurētspējīgi zinātnē". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.12.1999., Nr. 408/409 https://www.vestnesis.lv/ta/id/14469

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Mums ir daudz kopīga sociālajā aprūpē"

Vēl šajā numurā

09.12.1999., Nr. 408/409

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Mēs esam pasaules konkurētspējīgi zinātnē"

KALVINS.JPG (21168 BYTES) Prof. Dr.habil.chem. Ivars Kalviņš, Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, — "Latvijas Vēstnesim"

— Organiskās sintēzes institūta vārds savulaik bija pazīstams tālu pasaulē. Cik spējat šo skanējumu, šo pazīstamību uzturēt?

— Jā, patiešām institūta vārds bija pazīstams jau bijušās Padomju savienības laikos. Jo visā Padomju savienībā mēs bijām gandrīz vai vienīgie, kas spēja radīt zāles, kuras reģistrēja ārzemēs un eksportēja uz ārzemēm. Deviņdesmit pieci procenti no zāļu apjoma, ko eksportēja uz Japānu, bija radītas mūsu institūtā. Mūsu slavenākais pretvēža preparāts ftorafūrs jau vismaz gadus piecpadsmit ir Japānas tirgus līderis. Bet Japānas tirgus, kā zinām, ir otrs lielākais farmaceitiskais tirgus pasaulē. Pēc pārdošanas apjoma Japānas pretvēža zāļu tirgū šis preparāts ir pirmajā vietā.

— Ftorafūru ražo "Grindeks"?

— Jā, un eksportē uz Japānu. Diemžēl eksportē nevis gatavās zāļu formas, bet daudz lētāko darbīgo vielu.

— Esat sintezējuši arī citus pretvēža preparātus…

— Uz ftorafūra bāzes ir radītas vēl divas zāles, kuras diemžēl vairs nav mūsu. Jo jau deviņus gadus valstī netiek atbalstīta zāļu radīšana. Tāda ir realitāte. Uz mūsu izstrādes pamata jaunās zāles radījušas un ražo Japānas farmaceitiskā firma. Ftorafūrs ir iegājis vēl divās pretvēža zālēs, un vienas no tām ir reģistrētas Amerikas Savienotajās Valstīs un pašlaik tiek pārdotas. Tā ir ftorafūra kombinācija ar dabas vielu — uracilu. Darbīgā viela būtībā ir tas pats ftorafūrs.

— Ftorafūru taču lieto arī Latvijā?

— Lieto. Taču savā zemē jau praviešus neatzīst. Latvijā ftorafūru ārsti izmanto krietni vien mazāk nekā citās pasaules valstīs.

— Priekšroku dodot citviet radītajām un ražotajām zālēm?

— Mūsu apziņā viss citur ražotais vienmēr bijis labāks nekā tepat, Latvijā tapušais. Bet tās taču ir absolūtas blēņas! Jo daudzas no mūsu valstī importētajām zālēm būtībā nevajadzētu importēt.

Atbildot uz jūsu jautājuma otru pusi, kā mums izdodas noturēties līdzšinējās pozīcijās… Protams, tas ir ārkārtīgi grūti. Turklāt viss jādara pašiem, jo neviens mums nepalīdzēs. Ir taču teiciens, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Taču, lai kā varbūt kāds to vēlētos, mēs neatļausimies noslīkt. Lai gan mums, zinātniekiem, reizumis šķiet, ka zinātni un izglītību mūsu valstī kāds tīšuprāt cenšas bremzēt. Un dara to jau gandrīz desmit gadu. Jo katra valsts, kura grib izkulties no nabadzības un atpalicības, dara visu, lai ieguldītu līdzekļus zinātnē un izglītībā. Pie mums diemžēl notiek gluži pretējais… No pāri par 30 000 zinātnē Latvijā nodarbināto, četras piektdaļas esam paguvuši padzīt. Šie cilvēki tagad strādā, kur gadās un par ko gadās. Arī tiem, kas zinātnē palikuši, finansējums ir tāds (es pašlaik runāju par ķīmijas nozari), kādu Taivānas universitātē saņem viens profesors.

Kā redzat, citā valstī viens profesors saņem tikpat lielu finansējumu, kā mūsu valstī visa ķīmijas nozare kopā. Protams, šādā situācijā mums ir ļoti grūti konkurēt ar citām valstīm. Tomēr, lai cik tas liktos dīvaini, mēs esam konkurētspējīgi. Un, protams, mēs pārdodamies. Citādi to nevar nosaukt. Mēs pārdodam savas smadzenes. Jo citas iespējas mums nav. Labprāt pārdotu savas smadzenes Latvijai, taču, ja valsts tās nepērk… pārdodam rietumvalstīm, kuras tās pērk ļoti labprāt.

Shēma ir ļoti vienkārša: no ārzemju firmām, kuras vēlas mūsu institūtā kādu projektu realizēt, lūdzam līdzekļus. Šīs ārzemju firmas tādā gadījumā apgādā mūs par brīvu ar nepieciešamo aparatūru un reaģentiem, lai mēs varētu darbu paveikt. Vēl firma pārskaita mums attiecīgu summu darbinieku algām un nodokļiem. Tā, lūk, mēs strādājam! Radām produktus galvenokārt nevis Latvijai, bet pasūtītājiem no ārzemēm. Protams, varam jau lepoties par augstāko tehnoloģiju eksportu! Lepoties, ka spējam to izdarīt. Taču, manuprāt, pašlaik mums vajadzētu eksportēt nevis tehnoloģijas, bet produkciju. Neesam vēl nonākuši līdz tādai stadijai, lai varētu atļauties eksportēt vairs tikai tehnoloģiju. Starp citu, šāda iecere nākamajā tūkstošgadē ir Japānai. Taču šī valsts pagaidām eksportē arī produkciju. Tas ir process, kuram jāiziet cauri, pārlēkt pāri nevar.

— Jūs pats esat sintezējis pretvēža preparātu leakadīnu. Vai arī tas ārstiem un pacientiem mūsu valstī nav vajadzīgs?

— Ar šo preparātu situācija ir nedaudz sarežģītāka. Leakadīns savā ziņā ir unikāls preparāts. Tas nevis iznīcina vēža šūnas (kā rīkojas visas citas pretvēža zāles), bet iezīmē tās un padara organismam svešas. Jo īstenībā audzējs organismā nav svešķermenis. Tās ir paša organisma šūnas, kas izgājušas no tā kontroles mehānisma ietekmes sfēras. Leakadīns šīs šūnas marķē un padara organismam svešas. Protams, tas nav nekāds universāls līdzeklis. Taču, ja cilvēka imūnā sistēma pilnībā vēl nav sagrauta (piemēram, ar apstarošanu, ar ļoti augsti toksisku ķīmioterapiju u.tml.), tad organisma imūnsistēma pati šīs šūnas iznīcina, jo tās ir iezīmētas un tiek atpazītas kā svešas. Būtu jāvaicā, kas notiek ātrāk: ļaundabīgo šūnu vairošanās vai organisma aizsardzības spēku spējas šīs šūnas eliminēt? Ja organisma aizsardzības spējas dažādu apstākļu dēļ pilnībā nav likvidētas, tad noteikti ir garantēts, ka cilvēka dzīves ilgums būtiski pagarināsies, tāpat arī uzlabosies tās kvalitāte, kas pašlaik pie mums Latvijā ir nepelnīti noniecināts faktors. Jo visā pasaulē ļoti rūpējas arī par slimnieka dzīves kvalitāti. Šķiet, ka mūsu valstī ir svarīgi, lai pacients vai nu izveseļotos vai arī lai nomirtu. Bet nevienu neinteresē, kā cilvēks pavada savu dzīvi. Ja paskatāmies uz šo jautājumu filozofiski, trakākais ir, ka neviens no mums taču dzīvs nepaliks. Vismaz pēc 100–120 gadiem. Nomirsim visi. Tikai jautājums: kā mēs mirsim. Mokās vai cilvēcīgā atmosfērā un bez mokām? Kad radījām leakadīnu, tā galvenais mērķis bija pagarināt cilvēka mūžu un uzlabot dzīves kvalitāti, tāpat arī atvieglināt viņa ciešanas. Diemžēl daudziem ārstiem Latvijā tas nešķiet svarīgi. Jo operācija, apstarošana, spēcīgi ķīmioterapeitiskie preparāti dod acīmredzamu efektu. Un to var kontrolēt — var slimniekam labi parādīt: redziet, mēs audzēju izoperējam un tur tā vairs nav. Tas jau nekas, ka metastāzes ātri vien (varbūt pat ātrāk nekā neoperētam slimniekam) piebeigs cilvēku. Bet ārsts, lūk, savu darbu ir paveicis un viņam ir par ko atskaitīties. To pašu var teikt arī par stipru ķīmioterapiju. Spēcīga ķīmioterapija rada būtisku, vairāk par piecdesmit procentiem, audzēja masas samazinājumu. Taču lielā daļā gadījumu dzīves ilgumu tā nepagarina (kas būtībā cilvēkam ir pats svarīgākais) un neuzlabo viņa dzīves kvalitāti. Un no šīs terapijas kā ārstēšanas laikā tā arī pēc tās, slimnieks bieži vien jūtas stipri sliktāk, nekā neārstētais.

— Bet, ja kāds pacients, uzzinājis par leakadīnu, vēlētos to iegādāties? Vai "Grindeks" šīs zāles joprojām ražo?

— Leakadīnu pašlaik gluži vienkārši neražo. Kādēļ gan vajadzētu uzlabot slimniekam dzīves kvalitāti?!.. Diemžēl tāda ir loģika. Ceru gan, ka atkal reiz atsāks leakadīnu ražot. Taču, lai to darītu, ir jāzina, ka Latvijā kāds to vēlas lietot. Šoreiz es domāju ārstus, jo, manuprāt, pacienti leakadīnu labprāt izvēlētos.

— Vai sen leakadīns radīts?

— Pasen, jau astoņdesmito gadu beigās. Deviņdesmito gadu sākumā tas "iegāja" klīnikā.

— Jūs arī esat viens no šī preparāta autoriem?

— Jā, viens no diviem. Taču es negribētu, lai to uztvertu kā pašreklāmu vai vēlēšanos, lai Latvijā, lūk, atzītu šīs mūsu radītās zāles. Man gluži vienkārši nav pieņemama tāda pieeja zāļu lietošana un cilvēku ārstēšana, kāda tā ir pie mums, Latvijā, kad netiek ņemts vērā dzīves kvalitātes faktors. Pašlaik, cik zinu, Gaiļezerā, Onkoloģiskajā centrā, ir tā dēvētās paliatīvās terapijas nodaļas, kurās patiešām nodarbojas ar cilvēka ciešanu atvieglošanu, lai gan skaidri ir zināms, ka šis cilvēks ir nolemts. Mēs taču zinām, ka ir daudzas slimības (ne tikai ļaundabīgie audzēji), no kurām slimnieks nevar izārstēties. Bet vai tādēļ šim cilvēkam nav jāpalīdz!?.. Tas ir būtiskākais, ko cilvēks sagaida — viņa ciešanu atvieglošanu. Citam cilvēkam palīdz, ja patur viņa roku. Kaut vai to būtu darījuši!

— Vai ārzemēs leakadīnu var iegādāties?

— Pašlaik arī vairs nevar. Savulaik viena Japānas farmaceitiskā firma to no mums nopirka un uzsāka pētījumus. Būtiskākie pētījumi bija galvas smadzeņu audzēju gadījumos, t.i., ar praktiski neārstējamām vēža formām. Novērojumi rādīja, ka viena ārstēšanas kursa laikā audzējs tiešām samazinājās, taču vidēji par trīsdesmit procentiem. Un trīs mēnešus pēc ārstēšanas kursa audzējs tālāk neattīstījās. Bet… atbilstoši pasaulē pieņemtiem kritērijiem ir tā: ja vienā ārstēšanas kursā audzējs nesamazinās vairāk par piecdesmit procentiem jeb tā augšana neturpinās, tiek uzskatīts, ka ārstēšana ir neefektīva. Tas, ka slimnieka dzīves ilgums pagarinās, tiek uzskatīts nevis kā pozitīvs, bet gan kā negatīvs faktors, kas apgrūtina valsts un slimokasu budžetu. Jo visas zāles, visa kopšana slimniekiem ar ļaundabīgajiem audzējiem ir par brīvu. Tātad tā ir papildu nasta slimokasei. Vēl japāņu zinātnieki novēroja, ka leakadīna lietošanas rezultātā metastāzes, kas bija, piemēram, mugurkaulā, pazuda. Bet arī to neuzskatīja par labu efektu, jo audzējs, lūk, nebija samazinājies vairāk par piecdesmit procentiem. Protams, pie šādas pieejas ar tādu preparātu kā leakadīns nekur tālu nevaram tikt. Jo šis nav preparāts, kas iznīcina vēža šūnas. Bet, kā es jau teicu, šajā gadījumā iznīcināšanu veic pats organisms. Un tas tik ātri to nespēj. Divās nedēļās neviens organisms nespēj iznīcināt audzēju, kurš sver kādus piecdesmit gramus. Iedomājieties, kādas problēmas rada pat piecdesmit gramus smags augonis. Ar pretvēža preparātiem nav tik vienkārši. Toties tagad esam izdomājuši jaunu, daudz modernāku pieeju, vēža šūnā izsaucot nāves signālu. Jo starp šūnām notiek sazināšanās, un ir tādas vielas, kuras (ja tās parādās šūnā) izsauc šūnas dalīšanās apstāšanos un spontānu tās nāvi. Zinātniski to dēvē par apoptozi. Ir arī otrs šūnu miršanas veids, ko sauc par nekrozi, kad šūnas sabrūk, indējot organismu. Taču mūsu izvēlētais ceļš ir normāla šūnu miršana, un gandrīz visas vielas, kas rodas, tiek atkārtoti izmantotas. Mēs esam atraduši vielas, kas izsauc normālu šūnu miršanu, esam tās sintezējuši, pat arī jau pārbaudījuši. Un pašlaik viena Vācijas firma (diemžēl, ne Latvijas...) šo patentu no mums ir nopirkusi. Ceru, ka šī viela jau nākamā gada sākumā (tā vismaz ir plānots) tiks aprobēta klīnikā.

— Tātad atkal jūsu izgudrojumus izmantos nevis Latvijā, bet citviet pasaulē?

— Protams! Jo Lavijā jau laikam zāles nav vajadzīgas. Protams, mums ir tā dēvētā nacionālā zāļu izstrādes programma. Taču tā nav saistīta konkrēti ar zāļu radīšanu. Diemžēl. Tomēr es uzskatu, ka šis ir viens no virzieniem, kurā Latvijai bija un joprojām ir ļoti labi speciālisti. Varu jums pateikt par mūsu institūta zinātnieku darba efektivitāti. Varbūt tas izklausīsies pēc lepošanās, bet... Visā pasaulē 1998. gadā tika piereģistrētas 27 jaunas zāles un uzsākta to pārdošana. Tātad, visu valstu firmas kopā ir spējušas radīt tikai divdesmit septiņas jaunas vielas, kuras ir atļauts klīniski izmantot. Turpretim Organiskās sintēzes institūts savas pastāvēšanas laikā ir radījis septiņpadsmit (!) jaunas zāles. Tā ir milzīga starpība! Pašlaik strādājam kopīgi ar kādu vācu farmaceitisko firmu, kurai mēs izstrādājam jaunas zāles pret vecuma prāta mazspēju, pret atkarību no opiātiem (resp. no narkotikām), pret atkarību no alkoholisma, arī tādas kā Hantingtona slimības un arī Alcheimera slimības ārstēšanai.

— Vai nav žēl, vai reizumis nenolaižas rokas strādāt vien citvalstu pacientu labā?

— Bet, ja mūsu institūtā ir zinātnieki, kas to spēj izdarīt, ja ir potenciāls un cilvēki, kuri vēlas to darīt, tad nedarīt to būtu grēks. Kaut arī tas nav tieši mūsu valsts pacientu labā. Ko lai dara!? Mēs tomēr nezaudējam cerības, ka arī Latvijā ārsti atzīs un novērtēs mūsu radītās zāles. Nezaudējam cerības kādreiz saņemt arī lielāku valsts atbalstu, kad finansiālā situācija to atļaus. Turklāt par mūsu zāļu efektivitāti valdība, iespējams, nav pietiekami informēta. Jo, kā jau teicu, ārsti labprātāk lieto ķirurģiskās vai ķīmioterapeitiskās metodes, apstarošanu, varbūt arī importētās zāles.

Šajā gadā mēs esam iesnieguši divpadsmit jaunu preparātu patentus. Kas tā ir par bagātību, ko varētu radīt! Ja vien kāds par to padomātu. Protams, ir jāiegulda lieli līdzekļi sākotnējai attīstības fāzei. Toties pēc tam varētu iegūt astronomiskus līdzekļus!

Uzskatu, ka Latvija teorētiski nekad nebūs spējīga panākt ne Eiropas Savienību, ne attīstītās valstis citādi, kā radot produkciju ar augstu pievienotās vērtības daļu. Pat teorētiski to izdarīt ir neiespējami un praktiski ne tik, ja orientējas vienīgi uz tranzītu vai servisa biznesu. Jebkuras valsts eksperts pateiks, ka tas nav iespējams. Tātad mums ir nopietni jādomā, kā "izrauties" augsto tehnoloģiju jomā. Jo tikai tur pievienotās vērtības apjoms ir desmitkārtīgs, pat simtkārtīgs pret to, kas ir ieguldīts. Citu iespēju nav. Tāda maza valsts kā Somija ar vienu pašu firmu "Nokia" var saražot vairāk produkcijas nekā Latvijas nacionālais kopprodukts.

— Zinātnieku emigrācijai no Latvijas, šķiet, jau ir trešais vilnis. Vai no jūsu institūta emigrējuši daudzi zinātnieki?

— Aptuveni divdesmit pieci procenti no mūsu potenciāla ir ārzemēs. Pašlaik notiek piespiedu emigrācija. Jo mūsu pašu institūta zinātņu doktori, kas disertācijas aizstāvējuši Amerikas Savienotajās Valstīs, atbraukuši atpakaļ uz Latviju, par tik zemu atalgojumu (un, jo īpaši, izjūtot, ka zinātnieki šeit nav lielā cieņā) nevēlas te strādāt. Savulaik Hanss Seljē teicis, ka zinātnieki ir interesanta tauta, kurai jāmaksā daudz. Un ne jau tādēļ, ka bez naudas zinātnieki nestrādā, jo viņi ir gatavi strādāt pat tad, ja naudu nedod nemaz, bet gan tāpēc, lai parādītu sabiedrības attieksmi pret zinātni. To var redzēt arī Latvijā. Jo vairāk samazinās finansējums, jo vairāk pieaug zinātnisko darbu un publikāciju skaits, turklāt nopietnos ārzemju žurnālos. Tātad — loģikai pilnīgi pretēja tendence.

Grūti izprast, kādēļ uz zinātniekiem tiek attiecināti visi tie paši noteikumi kā uz lieltirgotājiem. Piemērs: ķīmiķis nevar iztikt bez reaģentiem. Man, teiksim, vajag 100 miligramu vienas vielas, divsimts miligramu — citas. Ievedot 100 miligramus vienas vielas, tas skaitās viena muitā deklarējama pozīcija. Tātad — par pieciem latiem man jāaizpilda muitas deklarācija un vēl jānomaksā nodoklis, arī pievienotās vērtības nodoklis. Ja viela maksā vienu latu, tad nodevas esmu samaksājis desmitkārtīgi. Kādēļ? Mēs, zinātnieki, taču neesam tirgotāji, kas ieved preci, lai to pārdotu! Mums nekas cits neatliek, kā pastiept roku un lūgt humanitāro palīdzību, jo ievest mēs nespējam!

Un vēl. Mūsu Akadēmiskā bibliotēka nav spējīga iegādāties jaunākos žurnālus. Paldies izdevniecībām, kas atļauj mums iegādāties literatūru par zemāku cenu! Bet mums šeit nav daudzu pašu svarīgāko žurnālu. Kā lai dzīvo, kā lai pēta bez jaunākās informācijas?!.. Ja nav no kā mācīties, tad nevar mācīties! Mums ir jāzina augstākais punkts zinātnē, lai varētu iet tālāk.

Bez izglītības un zinātnes Latvijai nākotnes nav! Un situācija kļūst kritiska. Dažās zinātnes nozarēs tā jau ir pat pāri kritiskajai robežai. Ko darīt, kad nomirst pēdējais speciālists nozarē? Pēdējais speciālists nozarē!.. Mēs esam tuvu pie šīs robežas. Latvijā drīz vairs nebūs neviena, kas pazīst, piemēram, Latvijas sēnes, vai kas spēs atšķirt Latvijas ērces, kas spēs pateikt, kā sauc vienu vai otru augu. Jo gluži elementāri ar laiku šo zinātnieku vairs nebūs. Neviens no jauniešiem neies strādāt tur, kur viņam par darbu atbilstoši nemaksās. Pienāks laiks, kad maksāsim milzīgu naudu, lai ataicinātu uz Latviju kaut vai kādu speciālistu. Arī pašlaik tā jau notiek. Mēs pieaicinām speciālistus (šoreiz nerunāju par zinātni), kas konsultē, piemēram, Privatizācijas aģentūru, lielos projektos. Un galu galā reizēm izrādās, ka šis konsultants pārstāv tādas firmas intereses, kura mēģina pārdot savu novecojušu tehnoloģiju.

— Šķiet, ka par spīti visam zinātnieki nezaudē optimismu, strādā, rada jaunus ārstnieciskus preparātus. Un cer, ka arī viņi savā tēvzemē tiks novērtēti.

— Kā redzat, Latvijā zinātne nav nomirusi. Un mirt negatavojas! Vienīgi vajadzētu tai palīdzēt. Lai augtu zinātnes loma. Jo, ja nav labu zinātnieku, labu profesoru, kas mācītu studentus, tad valstī nav izglītotu studentu. Ja nav labi izglītotu studentu, tad nav labi izglītotu skolotāju. Un, ja nav labi izglītotu skolotāju, nav labi izglītotu skolēnu. Viss ir likumsakarīgi.

— No Organiskās sintēzes institūtā izstrādātajiem septiņpadsmit oriģinālajiem preparātiem mūsu valstī lieto...

— ... Dažus. Mildronātu, ftorafūru, remantadīnu, foridonu un vēl dažus. Cerams, ka "Grindeks" uzsāks ražot jauno preparātu — neomildronātu. Tas varētu būt ekstraklases sirds asinsvadu slimību ārstniecības līdzeklis, ar tūlītēju iedarbību.

Armīda Priedīte, "LV" nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!