Bagātīgajā tautas mākslas pūrā

Latvijas Sporta muzeja lielajā zālē ar vērienīgu un košu izstādi decembrī savu četrdesmit gadu jubileju svin tekstilmākslas studija "Draudzība". Pie senatnīgā nama baltajām mūra sienām no grīdas līdz pat augstajiem griestiem rotājas segas, lielie lakati, dvieļi un kājceliņi, galdauti un galdautiņi, rakstaini cimdi un zeķes, tautiskās jostas un tautiskās lelles pilnā goda tērpā — viss, ko var noaust, izšūt, izadīt un iztamborēt, Latvju rakstos izpētīt, vecmāmiņu tīnēs atrast un izdomāt. Rīgas "Draudzība" līdz ar Liepājas "Dzintaru" un Jelgavas "Atspoli" bija pirmie lietišķās mākslas pulciņi, kas septiņdesmitajos gados iemantoja godpilno tautas studijas nosaukumu. Par savu vadītāju "Draudzības" sievas saka tā: "Kad Irisa Blumate pirms pārdesmit gadiem atnāca pie mums, mēs jau bijām pastrādājušas pie divām vadītājām, katra bijām ar savu raksturiņu. Un daudzas jau arī krietni gados. Viņa atnāca tik jauniņa, klusa un kautrīga, bet mākslas pasaulē jau labi pazīstama ar saviem gobelēniem. Tiem vienmēr izcēlušies un izceļas ne vien ar radošu māksliniecisko garu, bet arī ar perfektu amatniecisko izpildījumu. Un tādu pašu pamatīgumu viņa prasa arī no mums. Kaut gan vadītāja mazāk runā, vairāk uzklausa mūs. Katra varam justies kā māksliniece."

Un viņas visas tiešām ir mākslinieces, kaut arī stellēs vai pie adīkļa tiek tikai vaļas brīžos, kad ikdienas darbi apdarīti. Margarita Volganska, kas ir viena no vecākajām studijas dalībniecēm, par to saka tā: "Latvietis vienmēr strādājis ne tikai iztikšanai, bet arī priekš sirds. Būdami sabiedriski cilvēki, mūsu senči bija iecienījuši vakarēšanu, ko droši vien var uzskatīt par tagadējo pulciņu aizsākumu. Skujiņas, vilnīši, krustiņi un aplīši mazpamazām veidoja rakstus, kuru bagātību var tikai apbrīnot. Etnogrāfija ir pamatu pamats, bet mums patīk arī, ka varam ļaut brīvu vaļu fantāzijai, radīt kaut ko savu."

Un Margarita Volganska, būdama veikla izšuvēja un adītāja, pievērsusies visai retai mākslai. Viņa gatavo tautas tērpus leļļu zēniem un meitenēm. Par vienu no izstādes akcentiem kļuvusi lepnā kurzemniece Virgas novada tērpā, ap kuru pulciņā stāv suitu meitene Alsungas tērpā, puiši no Alūksnes un Piebalgas.

Margaritas kundzes meitas uzvārds bijis Sakale, un viņa domā, ka tas sasaucas ar Saku, jo tēva dzimta nākot no Kurzemes, no Aizputes apriņķa. Vecmāmiņa izaudzinājusi septiņus dēlus un meitas, jo vīru bija zaudējusi Piektā gada nemieros. Ne pie viena no bērniem nav gājusi dzīvot, bijusi lepna kā karaliene, un bērni arī izturējušies pret viņu ar vislielāko cieņu un mīlestību, kā pret karalieni. Mātes dzimtas saknes ir Krievijā, un vecāmāte par savu vecmāmiņu zinājusi teikt, ka viņa bijusi poliete, ko muižnieks dzimtbūšanas laikos uz kārtīm iespēlējis. Varbūt tā arī bijis, varbūt ne, bet māte bijusi ļoti sabiedriska, labi dziedājusi un dejojusi, mācējusi uzturēt sarunu.

"Jā, saknes man aiziet uz visām pusēm, bet es sevi saucu par kurzemnieci, jo tāda es visvairāk jūtos," saka Margarita Volganska. Šis uzvārds viņai no senas lībiešu dzimtas, kuras saknes ir Mazirbē, bet likteņu griežos viens dēls kļuvis par Valgumu, viņas nākamais vīrs par Volganski, bet trešais dēls izstudējis teoloģiju un palicis uz dzīvi Somijā. Tas ir tagad arī Latvijā labi pazīstamais mācītājs Edgars Valgamā. Tā caur svaini Edgaru un viņa dēlu Lauri Margaritas kundze jūtas cieši saistīta arī ar lībiešu un somu kultūru. Vīru viņai atņēmis karš un tam sekojošie sešpadsmit gadi Sibīrijā, no kurienes kādreiz staltais leitnants atgriezies ar galīgi salauztu veselību un drīz vien aizgājis mūžībā. Karš bija izjaucis arī viņas skološanās plānus. Pazudusi pat apliecība par Malnavas lauksaimniecības skolas beigšanu. Par šo skolu Margaritai Volganskai ir vislabākās atmiņas: "Tēvam kā robežsargam nācās dienēt dažādās vietās, bet ģenerālis Bolšteins zināja, ka viņam aug četras meitas, kam jāiet skolā. Tā nonācām Daugavpilī, un tēvs kādā braucienā pa apriņķi bija atklājis, ka Malnavā ir šāda skola. Mēs tur ieguvām patiesi labu un vispusīgu izglītību. Es te darināju arī savu pirmo goda kārtu. Tas bija Nīcas tautas tērps. Jau toreiz es apbrīnoju mūsu vecmāmiņu gudrību un čaklumu: kāda mums ir rakstu bezgalība, kādi krāsu salikumi! Pa trīs dažādām villainēm pie viena tērpa. Izšūti krekli, un izrakstīti ņieburi. Un kas par galvas rotām! Tautas tērpā var redzēt visu, ko var un prot mūsu audējas, izšuvējas un adītājas."

Lellītēm Margarita sākusi darināt tautas tērpus pirms kādiem Dziesmu svētkiem: "Lielajam tautas tērpam man spēki par vājiem, arī acis vairs tik labi nerāda. Bet gribējās kaut ko darīt, lai pievērstu cilvēku uzmanību pareizi veidotam novada tērpam. Lai nebūtu tā, ka brunči no Zemgales, bet sagša no Augšzemes."

Dažkārt tautiskās lelles dāvina ārzemniekiem kā raksturīgu mūsu kultūras zīmi. Tad jo sevišķi tām jābūt pareizi apģērbtām, lai nerodas greizi priekšstati par latviešu skaistuma izpratni, prasmi rotāties. Vairāki Margaritas Volganskas darināto tautisko leļļu pāri aizceļojuši tālu pasaulē, arī pašlaik gaidāma izstāde Somijā, tomēr par visu vairāk viņa gribētu izveidot tādu kolekciju, kurā būtu pārstāvēti visi deviņpadsmit kādreizējie Latvijas apriņķi. To viņa vēl papildinātu ar senlatvietes tērpu un lībietes līgavas tērpu.

Velta Kanneniece savukārt pieder pie tām nedaudzajām studijas dalībniecēm, kam ir arī speciālā izglītība. Viņa beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu un jau piecdesmit pirmo gadu ir darbmācības skolotāja. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa sākusi strādāt nedzirdīgo bērnu internātskolā un tā arī nav spējusi aiziet no šī tik grūtā darba lauka: "Starp mūsu audzēkņiem ir bērni, kas jau piedzimuši nedzirdīgi, ir bērni, kam dzirdes nervs ticis bojāts kādu nepareizi lietotu medikamentu ietekmē, un pēdējos desmit gadus aizvien biežāk parādās arī bērni, kuru vecāki uzskatāmi par alkoholiķiem. Pēdējiem ir visgrūtāk kaut ko iemācīt, jo viņiem parasti ir arī citi nervu darbības traucējumi. Strādāt šādā skolā tik tiešām nav viegli, un es varbūt to tik ilgi arī nebūtu spējusi, ja visu laiku nebūtu pati nodevusies rokdarbiem, dziedāšanai un, cik vien iespējams,— arī ceļošanai."

Jaunības gados Velta bija kalnu tīristu instruktore un ceļoja lielākoties ar mugursomu plecos, tagad viņa uzticas tūrisma firmai "Impro", jo tajā par gidiem strādā arī viņas kādreizējie kājnieku tūrisma biedri un firmas nosaukuma pamatā ir tāds jēdziens kā improvizācija, kas tuvs viņas dabai. Bet savas kordziedātājas gaitas (arī piecdesmit gadu garumā) Velta ieaudusi garā, baltā jostā. Līdzās dažādu novadu tautiskajām jostām izstādē var apskatīt viņas improvizāciju par šo tēmu — jostu ar visu līdz šim notikušo Latviešu dziesmu svētku gadaskaitļiem. Kur citiem mājās goda vietā bufete ar kristāla glāzēm un trimo spogulis, tur Velta atradusi vietu divējām stellēm. Vienas dreļļiem un šatieriem, otras jostām un prievītēm. Kad nav noskaņojuma uz aušanu, Velta ķeras pie adīkļa. Cimdu rakstus viņa komponē pati, jo aklu etnogrāfijas kopēšanu neatzīst. Šai reizē viņa rāda pamatīgus ragavu dūraiņus, greznus baltos cimdiņus un veselu bagātību ikdienā valkājamu cimdu latviskā krāsu izjūtā un rakstu harmonijā.

Svētdien Adventes vainagā iededzot otro sveci, domās bijām ar tiem, kas ar savu darbu un personību spēj vērst gaišāku mūsu ikdienu. Latvijas Sporta muzeja lielā zāle šais dienās ir gaismas un siltuma pārpilna. Aiz katra izrakstītā zeķu pāra un villaines, aiz katras sedziņas un galdauta — rokdarbniece ar savu sirds gudrību un likteni, ar savu prasmi darīt dzīvi pilnīgāku, priecāties un sagādāt prieku citiem.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"