Ar gluži studentisku izdomu izceļas Latvijas Universitātes studijas "Vāpe" jauniešu darinājumi. Kā saka vadītāja Helga Melbārde–Krisberga: "Mums nav ne Latgales, ne Kurzemes keramika, mums ir pašiem savējā." Studija gatavojas savai 25 gadu jubilejas skatei, tomēr septiņi autori izstādās arī te. Gunta Gabrāne savu kompozīciju nosaukusi par dzērveņu podiņu. Un viņas apaļīgās sārtvaidzes tiešām izskatās kā odziņas uz purva ciņa. "Kaut kas salapojis zaļš" — tā varētu teikt par Ingūnas Briedes izteiksmīgo grupu. Viņai, tāpat kā daudziem "Vāpes" audzēkņiem, jau ir pašai savi skolnieki. Andas Lases brīnumainās sveces ir stipri apdzīvotas ar dažnedažādiem zvēriņiem, jo viņa ir liela sīkplastikas meistare, bet Līgas Rudzišas sveces izskatās kā tādas muciņas. Vadītāja gan saka, ka vispareizāko svečturi uztaisījis Reinis Maskavs — viņa lielais māla putns sveci tiešām tur savā knābī. Un, lai aina būtu pilnīga, turpat ir arī otrs putns, kas brīnās. Viņi ir studenti, maģistranti, skolotāji — īsi sakot, ļaudis, kam nekad laika nepietiek. Kas viņus velk uz "Vāpi"? Anda saka tā: "Siltums. Te var atnākt un būt starp savējiem. Materializēt savas domas."

Tāpēc jau arī te izstādē koncentrējies tāds spēks un stiprums. Tas nāk no sensenām tautas tradīcijām, kuru klātbūtne te ir visā jaušama. Tas nāk no daudzu domu gaišuma un daudzu roku siltuma.

Bet par villainēm vislabāk var pastāstīt Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centra speciāliste, šīs izstādes saimniece Vija Ābele.

Praktiskā lietojuma secībā:

mēlene — zilas pamatkrāsas villaine ar metāla rotājumu,

sagša — vilnas auduma, ornamentēta, izrakstīta villaine,

sedzene — balta vilnas auduma vienkārša villaine,

snātene — balta linu auduma sedzene,

kuča — mīkstas vilnas rūtaina plecu sedzene,

lakats — liels rūtains vilnas auduma apmetnis.

Villaines sākotne meklējama pāri par 1000 gadu tālā Latvijas vēsturē, kad latvieši vēl nebija nācija, bet tikai atsevišķu cilšu grupa. Pēc arheoloģiskajiem izrakumiem Latvijā villaine sagša pazīstama jau 7. gs. un šīs senās sagšas lielums ir gluži tāds pats kā pēdējo laiku sedzenēm. Villaines un lakati ir kalpojuši sievietes ķermeņa augšdaļas — plecu, muguras, krūšu un roku apsegšanai.

Villainei ir taisnstūra veids, tās galos, retāk malās mēdz būt vienas vai vairākkrāsu dziju bārkstis. Izcilākā vieta starp latviešu villainēm ir sagšām — balta vilnas auduma villainēm ar krāsainu ornamentējumu galos un malās, rakstainu jostiņu apmalojumu un krāsainu bārkšu pušķiem. Sagša ir latviešu sievietes tautas tērpa greznums ar skaidri izteiktu simbolisku nozīmi kā tērpa daļai, kuras izgatavošanai jāpatērē ļoti daudz darba. Sagšu sedz tikai sevišķi svinīgos brīžos, lielos godos, kā arī tad, ja grib kādu īpaši godināt.

Visā Latvijā, izņemot Rietumkurzemes novadu, villaini valkā uzsegtu abiem pleciem, saspraužot to uz krūtīm ar sudraba vai kāda cita metāla saspraudi — saktu. Rietumkurzemē villaini sedz uz pleciem, bet apņem ar to sievietes ķermeņa vidu zem plecu joslas, saspraužot ar saktu virs labās rokas elkoņa. Tomēr galvenās atšķirības Latvijas atsevišķu novadu villaiņu tipos izpaužas sagšu apdarinājumā, to raksta, ornamenta izvietojumā, rakstu un krāsu saskaņā.