Paziņojot par lēmumu kandidēt uz ANO ģenerālsekretāra amatu 2006.gada 16.septembrī:

Labdien, dāmas un kungi!
Būsiet jau saņēmuši ziņu, ka, atsaucoties Latvijas, Igaunijas un Lietuvas valdību aicinājumam, pēc nopietnām pārdomām es esmu nolēmusi oficiāli prezentēt savu kandidatūru Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra postenim, kas kļūs vakants nākamā gada 1.janvārī, kad patlabanējais ģenerālsekretārs Kofi Annana kungs beigs savu otro piecu gadu termiņu šajā amatā. Šis lēmums nebija viegli pieņemams, un bija vairāki apsvērumi, kas pie tā noveda.
Pirmais ir tas, ka mēs vēlamies pasvītrot visu triju Baltijas valstu solidaritāti, nostādot sevi kā līdzvērtīgus pasaules apritē pēc tik daudziem ilgiem gadiem, kad mēs tajā neatradāmies, ļoti ilgus un garus gadu desmitus mūsu karogi pat neplīvoja pie Apvienotajām Nācijām. Tagad, kad ir pienācis laiks izvēlēties nākamo ģenerālsekretāru, mēs vēlējāmies uzsvērt to, ka šīm vēlēšanām būtu jābūt iespējami atklātām, caurskatāmām, demokrātiskām un tajās vajadzētu paredzēt iespējami plašu kandidātu loku, nevis to sašaurināt uz jau desmit gadus iepriekš noteiktu šaurāku loku, kas mums nešķiet saskaņā ar tiem demokrātijas principiem, par kuriem stāv Apvienotās Nācijas. Šīs ģeogrāfiskās rotācijas princips līdz šim vairāk vai mazāk ir iepriekšējā praksē izmantots, tas nekur Apvienoto Nāciju statūtos nav ierakstīts. Mums šķita, ka visai Austrumeiropai, ja runājam par rotāciju, arī līdz šim nav bijusi izdevība tikt pārstāvētai kā reģionam Apvienoto Nāciju augstākajos līmeņos.
Ir vēl cits apsvērums. Šajos 60 gados, kopš pastāv Apvienotās Nācijas, nav bijusi neviena sieviete ģenerālsekretāre un pat kandidātu vidū tikai sen, pirms pusgadsimta, tikusi prezentēta kandidāte sieviete un vairāk arī nē. Domājot par to nozīmi, kas Apvienotajām Nācijām ir jebkura cilvēka tiesību aizstāvēšanā gan attīstītās, gan attīstības valstīs; gan bagātos, gan nabagos; gan sievietes, gan vīriešus, jāatzīmē, ka sievietes ir viena no plašākajām cietēju grupām ļoti daudzās pasaules malās un dažādos veidos. Šķiet savā ziņā pat nepiedienīgi, ka 60 gadu garumā Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra amatā nav bijusi sieviete. Protams, šāds pavērsiens nevar notikt arī šajās vēlēšanās, ja vispār neviena sieviete savu kandidatūru neizvirza, ja neviena valsts neprezentē sievietes kandidātes. Līdz šim tas nav noticis.
Es ļoti augstu vērtēju tos kandidātus, ko ir prezentējušas vairākas Āzijas valstis. Es vairākus no viņiem pazīstu un izturos pret viņiem ar vislielāko cieņu, taču uzskatu, ka tieši šis atvērtības princips mani pamudinājis gan kā Austrumeiropas pārstāvei, gan kā sievietei uz šo posteni kandidēt.
Es uzskatu, ka Apvienotajām Nācijām ir priekšā ļoti nopietns gan iekšējās pārveidošanās process, gan jāspēj stāties pretim ļoti daudziem starptautiskiem izaicinājumiem. Mēs redzam, ka katru dienu uzliesmo starptautiskās krīzes, ļoti bieži neparedzētos veidos un vietās. Apvienotajām Nācijām ir jāspēj turpināt visu to svētīgo darbu, ko tās ir veikušas 60 gadu garumā, īpaši humanitārās palīdzības jomā. Taču tām arī jāspēj pārveidoties, kļūt rīcībspējīgākām ļoti daudzos veidos, jāturpina tās reformas, kuras ģenerālsekretārs Kofi Annans ir centies virzīt un ko arī es kā viena no viņa izraudzītām īpašajām sūtnēm kopš pagājušā gada esmu palīdzējusi virzīt. Tās man šķiet būtiskas Apvienoto Nāciju prioritātes.
Katrā ziņā es ceru, ka tad, kad gan Drošības padome, gan Ģenerālā asambleja būs nonākušas pie sava lēmuma, vienalga, kura persona tiks izraudzīta par nākamo ANO ģenerālsekretāru, es ceru, ka mēs visas valstis varēsim kopā strādāt, lai turpinātu veidot Apvienotās Nācijas kā nozīmīgu un rīcībspējīgu spēku pasaules līmenī, kas spēj izpildīt to lomu, kas ir nepieciešama pasaulē un uz ko tic un cer tik daudzas ļaužu grupas tik ļoti daudzās vietās pasaulē.