
Paziņojot par lēmumu kandidēt uz ANO ģenerālsekretāra amatu 2006.gada 16.septembrī:
Labdien, dāmas un kungi!
Būsiet jau saņēmuši ziņu, ka, atsaucoties Latvijas, Igaunijas un
Lietuvas valdību aicinājumam, pēc nopietnām pārdomām es esmu nolēmusi oficiāli
prezentēt savu kandidatūru Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra postenim, kas kļūs
vakants nākamā gada 1.janvārī, kad patlabanējais ģenerālsekretārs Kofi Annana
kungs beigs savu otro piecu gadu termiņu šajā amatā. Šis lēmums nebija viegli
pieņemams, un bija vairāki apsvērumi, kas pie tā noveda.
Pirmais ir tas, ka mēs vēlamies pasvītrot visu triju Baltijas valstu
solidaritāti, nostādot sevi kā līdzvērtīgus pasaules apritē pēc tik daudziem
ilgiem gadiem, kad mēs tajā neatradāmies, ļoti ilgus un garus gadu desmitus mūsu
karogi pat neplīvoja pie Apvienotajām Nācijām. Tagad, kad ir pienācis laiks
izvēlēties nākamo ģenerālsekretāru, mēs vēlējāmies uzsvērt to, ka šīm
vēlēšanām būtu jābūt iespējami atklātām, caurskatāmām, demokrātiskām un
tajās vajadzētu paredzēt iespējami plašu kandidātu loku, nevis to sašaurināt uz
jau desmit gadus iepriekš noteiktu šaurāku loku, kas mums nešķiet saskaņā ar tiem
demokrātijas principiem, par kuriem stāv Apvienotās Nācijas. Šīs ģeogrāfiskās
rotācijas princips līdz šim vairāk vai mazāk ir iepriekšējā praksē izmantots, tas
nekur Apvienoto Nāciju statūtos nav ierakstīts. Mums šķita, ka visai Austrumeiropai,
ja runājam par rotāciju, arī līdz šim nav bijusi izdevība tikt pārstāvētai kā
reģionam Apvienoto Nāciju augstākajos līmeņos.
Ir vēl cits apsvērums. Šajos 60 gados, kopš pastāv Apvienotās
Nācijas, nav bijusi neviena sieviete ģenerālsekretāre un pat kandidātu vidū tikai
sen, pirms pusgadsimta, tikusi prezentēta kandidāte sieviete un vairāk arī nē.
Domājot par to nozīmi, kas Apvienotajām Nācijām ir jebkura cilvēka tiesību
aizstāvēšanā gan attīstītās, gan attīstības valstīs; gan bagātos, gan nabagos;
gan sievietes, gan vīriešus, jāatzīmē, ka sievietes ir viena no plašākajām
cietēju grupām ļoti daudzās pasaules malās un dažādos veidos. Šķiet savā ziņā
pat nepiedienīgi, ka 60 gadu garumā Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra amatā nav
bijusi sieviete. Protams, šāds pavērsiens nevar notikt arī šajās vēlēšanās, ja
vispār neviena sieviete savu kandidatūru neizvirza, ja neviena valsts neprezentē
sievietes kandidātes. Līdz šim tas nav noticis.
Es ļoti augstu vērtēju tos kandidātus, ko ir prezentējušas
vairākas Āzijas valstis. Es vairākus no viņiem pazīstu un izturos pret viņiem ar
vislielāko cieņu, taču uzskatu, ka tieši šis atvērtības princips mani pamudinājis
gan kā Austrumeiropas pārstāvei, gan kā sievietei uz šo posteni kandidēt.
Es uzskatu, ka Apvienotajām Nācijām ir priekšā ļoti nopietns gan
iekšējās pārveidošanās process, gan jāspēj stāties pretim ļoti daudziem
starptautiskiem izaicinājumiem. Mēs redzam, ka katru dienu uzliesmo starptautiskās
krīzes, ļoti bieži neparedzētos veidos un vietās. Apvienotajām Nācijām ir jāspēj
turpināt visu to svētīgo darbu, ko tās ir veikušas 60 gadu garumā, īpaši
humanitārās palīdzības jomā. Taču tām arī jāspēj pārveidoties, kļūt
rīcībspējīgākām ļoti daudzos veidos, jāturpina tās reformas, kuras
ģenerālsekretārs Kofi Annans ir centies virzīt un ko arī es kā viena no viņa
izraudzītām īpašajām sūtnēm kopš pagājušā gada esmu palīdzējusi virzīt. Tās
man šķiet būtiskas Apvienoto Nāciju prioritātes.
Katrā ziņā es ceru, ka tad, kad gan Drošības padome, gan
Ģenerālā asambleja būs nonākušas pie sava lēmuma, vienalga, kura persona tiks
izraudzīta par nākamo ANO ģenerālsekretāru, es ceru, ka mēs visas valstis varēsim
kopā strādāt, lai turpinātu veidot Apvienotās Nācijas kā nozīmīgu un
rīcībspējīgu spēku pasaules līmenī, kas spēj izpildīt to lomu, kas ir
nepieciešama pasaulē un uz ko tic un cer tik daudzas ļaužu grupas tik ļoti daudzās
vietās pasaulē.