
Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna simboliskā kļavas stādīšanā pie Rīgas pils 2006.gada 31.augustā:
|
|
Ekselences, dāmas un kungi!
Man šķiet, šis ir dziļi simbolisks brīdis un laipns vēstnieces (Kanādas
vēstniece Latvijā Klēra Pulēna) žests – simboliski kā Kanādas dāvinājumu
iestādīt kļavu Latvijas zemē abu valstu diplomātisko attiecību atjaunošanas 15.
gadskārtā, kas sakrīt arī ar mūsu neatkarības de facto atjaunošanu. Turklāt
Kanāda no visām lielvalstīm pirmā to atzina. Tas ir arī labas gribas žests, gaidot
nozīmīgo valstsvizīti, kad es kā Valsts prezidente un Latvijas delegācija tiksim
sagaidīti Kanādā no 20. līdz 26.septembrim.
Raugoties uz šiem ļaudīm, kas šodien šeit ir klātienē, man
šķiet, šis koks apliecina vēl ko citu – to, ka ievērojama daļa ļaužu, ko
savulaik dažādi kara un pēckara vēji aizdzina visā pasaulē, tajā skaitā uz
Kanādu, ir atgriezušies atpakaļ savā senču zemē. Es ceru, ka šis kļavas koks
varēs iesakņoties šeit, Rīgas pils priekšā, tāpat kā jūs un daudzi citi jums
līdzīgie, kas esat atgriezušies no Kanādas un atkal no jauna iesakņojušies šeit,
savu vecāku, vecvecāku vai savā dzimtenē. Tajā pašā laikā tie gadi, kas pavadīti
Kanādā, ir bijuši jums, jūsu vecākiem, vecvecākiem ārkārtīgi svētīgi un ir
devuši mieru un patvērumu, gluži kā cilvēkam patveroties zem kuplas kļavas lapām.