Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar mīlestību pret savu valsti. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.12.1999., Nr. 399 https://www.vestnesis.lv/ta/id/14254

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar "Latvijas Vēstnesi" uz 2000. gadu kopā ejot

Vēl šajā numurā

02.12.1999., Nr. 399

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar mīlestību pret savu valsti

Par ikgada piemiņas reizi "Melnās kafijas vakaru" Nacionālajā aizsardzības akadēmijā

Pirms 80 gadiem

Viss 1919. gads pagāja kaujās pret lieliniekiem un Rīdigera fon der Golca armiju. Latvijas armija nemitīgi papildinājās līdz 39 tūkstošiem vīru, bet trūka virsnieku. 13. septembrī Rīgā atvēra Kara skolu virsnieku kadru papildināšanai. Tajā varēja iestāties vidusskolu beigušie. Uz aicinājumu atsaucās tāpat kā Cēsu kauju dienās, tāpat kā pirmo latviešu strēlnieku bataljonu formēšanas laikā. Kara skolas telpas bija izraudzītas toreizējās Rīgas Pareizticīgo skolas ēkā Suvorova ielā 99 (tagad K.Barona 99, blakus sporta biedrības "Daugava" sporta namam). 8. oktobrī bija jāsākas mācībām. Kopš rīta Jelgavas pusē dunēja kauju troksnis. Bija sācies bermontiešu uzbrukums. Kadeti bija spiesti aizvērt savas burtnīcas, jo pienāca pavēle saformēt divas kaujas rotas. 9. oktobra novakarē pirmie kadeti devās uz pozīcijām Ziepniekkalnā. Latviešu vienības atkāpās uz Daugavas labo krastu. Tiltu apsargāšana tika uzticēta studentu rotai un kara skolai.

1919.gada 10. novembrī sākās Latvijas vienību uzbrukums Daugavas kreisajā krastā. Kara skola saņēma uzdevumu veikt izlūkošanu pāri Daugavas tiltiem. Šajā izlūkgājienā krita pirmie divi kadeti Beļinka un Dēliņš.

Kad bermontieši tika padzīti, turpinājās ienaidnieka vajāšana Jelgavas virzienā. Pie Lielupes, Vareļu un Plāņu māju rajonā, kur nonāca kadetu rotas, bermontieši bija pamatīgi nostiprinājušies. Virsleitnanta Veckalniņa vīri uzbrukumā bermontiešus padzina, bet izveidojās ķīlis un ielenkuma draudi. Kadetiem nācās atiet pa klaju lauku, kur tos vācieši sagaidīja ar sprostuguni. Šajā kaujā pie Vareļiem pārstāja pukstēt divpadsmit jaunas, karstas sirdis, trīspadsmit kadetus ievainoja, septiņus saņēma gūstā.

Pēc Jelgavas atbrīvošanas, veikuši garnizona dienestu, kadeti 30. novembrī atgriezās savā mītnē. Nogurums, kauju pārdzīvojumi jaunajās sejās bija atstājuši dziļas pēdas. Tie vairs nebija pusaudži. Pie skolas ēdnīcas galdiem apsēdās Latvijas dēli, kas dažās nedēļās kļuvuši par vīriem, kuri ar ieročiem iemācījās rīkoties kaujas laukā. Ēdnīcā tovakar nekā vairāk nebija kā melna cigoriņu kafija bez cukura, rupjmaize un marmelāde.

1938. gads.

Tradīcijas iedibināšana

Bija pagājuši deviņpadsmit gadi kopš Kara skolai traģiskajām kaujām. Tajā pašā 30. novembrī, kad no Zemgales kaujām pāri Daugavas tiltiem 1919. gadā atgriezās noguruši kadeti. 1938. gadā pa to pašu ceļu soļoja citas paaudzes puiši — jaunās Latvijas topošie virsnieki. Varbūt kaut kur pusceļā viņi sastapās ar kritušo ēnām — bija veļu laiks, kad viss iespējams.

Tas bija skaists gājiens cauri visai Rīgai ar gaismu un siltumu logos, ar ormaņiem un ubagu pie stūra. Lejā tecēja citi Daugavas ūdeņi, bet tilta spraišļi bija tie paši, gar kuriem gāja kadetu izlūku patruļa 1919. gadā. "Varoņu slava gaida mūs!" — kadeti dziedāja savu Kara skolas himnu.

Gājiens bija nogurdinājis kadetus, apsēdušies ēdnīcā, kur uz galdiem bija tikai kafija, rupjmaize un marmelāde, viņi klusi kavējās domās par kritušajiem:

"Viņiem netika nekas no tā, ko mēs baudām: mācāmies taktiku, paukošanu, dejojam, sapņojam par leitnanta zvaigznēm. Viņi bija ziedojušies, devuši mums. Mums bija labi dzīvot ar domām, ka toreiz viss tā izdevās. Bet ja nebūtu izdevies?" Tādu domu nemaz nebija.

Brāļu kapos apglabāja tikai Dēliņu. Bet kadeti trīsdesmito gadu sākumā klajumā pie Vareļiem uzcēla uzbērumu un pieminekli.

1994. gads.

Tradīcijas atjaunošana

"Melnās kafijas vakara" tradīciju Nacionālajā aizsardzības akadēmijā atjaunoja toreizējais krīvu krīvs, nu jau aizsaulē aizgājušais, pulkvežleitnants Inārs Bīskaps kopā ar Latvijas armijas Kara skolas absolventiem. No rīta kadeti brauca uz svētbrīdi pie Vareļu pieminekļa, bet vakarpusē krīvi atveda lāpu ar mūžīgā uguns liesmu no Brāļu kapiem, no kuras aizdedzināja četrpadsmit piemiņas svecītes vakara jundas laikā.

1999. gads.

Tradīcijas turpinājums

Kā ik gadu, 30. novembris sākas ar ziedu nolikšanu pie Kara skolas pieminekļa kritušajiem kadetiem Vareļos un pie pieminekļa Jelgavas atbrīvotājiem. Vareļos kopā ar 4. kursa kadetiem ir akadēmijas vadība, Ozolnieku vidusskolas jaunsargi, zemessardzes 52. bataljona vīri. Runā NAA rektors pulkvežleitnants Ilmārs Vīksne, Latvijas brīvvalsts armijas virsleitnants Voldemārs Veldre, jelgavnieki Aldis Hartmanis, 4. kursa kadets Edgars Strods.

Vakarpusē NAA pulcējas vecie virsnieki. Akadēmijas personālsastāvs nostādīts vakara pārbaudei. Ar virsniekiem un kadetiem sasveicinās aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un NBS komandieris ZS pulkvedis Raimonds Graube. Sākas vakara pārbaude.

— Kadets Beļinka!

Pēc īsa klusuma brīža atskan skarbi un nežēlīgi.

— Kritis par Latviju pie Daugavas tiltiem!

Un tā — īsi un aprauti — četrpadsmit atbildes. Kā šauteņu zalves. Četrpadsmit svecītes tiek aizdegtas no mūžīgās uguns liesmas.

Diemžēl mūsu vidū Latvijas laika Kara skolu absolvējušo virsnieku paliek arvien mazāk. Sakarā ar mūsu armijas astoņdesmito gadskārtu ministrs un NBS komandieris apbalvo vairākus vecos virsniekus. Apbalvoto vidū — arī leģendārais zemūdens "Ronis" komandieris, komandkapteinis Hugo Legzdiņš, kurš pēc dažām dienām atzīmēs savu 96. dzimšanas dienu. Hugo Legzdiņš saka:

— Mazām valstīm ir svarīgi arī šādi ieroči, jo mums nav lidmašīnu, tanku. Māciet kadetiem mīlēt Latviju, patriotismu un disciplīnu… un dodiet arī rokās karstos ieročus, lai nebūtu jāpiedzīvo tas, ko es redzēju 1941. gadā, kad Pļaviņu stacijas sargs milicis šāva ar pistoli uz vācu uzbrūkošajām lidmašīnām.

Ģirts Valdis Kristovskis:

— Mēs katru gadu sanākam kopā, lai pie melnās kafijas pieminētu tos puišus un vīrus, kuru vairs nav kopā ar mums, kuru cerības un nepiepildītā mīlestība dzīvo mūsos un ar kuru kopā mēs ceļam savu valsti, lai noticētu savam darbam, lai godam paveiktu tās mācības, kas gaida kadetus ikdienā…

… Karavīrs nav tikai cilvēks, kurš iet kaujā. Karavīrs ir arī tautas lepnums, tās gods. Karavīrs, virsnieks — tā ir īpaša cilts, īpaša tautas daļa. Ar šo domu es aicinu dzīvot, jo sevišķi kadetus un jaunos virsniekus. Un lai vienmēr, ja jums kāds prasa, vai esat gatavi nolikt savu galvu par Tēvzemi, jūs varētu sacīt:

"Jā! Bet es strādāju, lai tas nebūtu jādara nevienam no mūsu valsts, no mūsu tautas. Es strādāju, lai valdītu miers un stabilitāte."

Lai mums izdodas! Lai mums būtu veiksmīgāks liktenis nekā daudziem karavīriem no iepriekšējām paaudzēm.

K3.JPG (44732 BYTES) K4.JPG (33707 BYTES) K5.JPG (39493 BYTES)
4.kursa kadeti pie pieminekļa kritušajiem Kara skolas kadetiem Vareļos

Ģirts Valdis Kristovskis ar aizsardzības ministra Goda zīmi apbalvo komandkapteini Hugo Legzdiņu

Četrpadsmit piemiņas liesmiņas. Arī no 4.kursa kadeta virsseržanta Edmunda Svenča svecītes

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!