Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1992.gada 10.marta sēdes stenogramma Vakara sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.08.2006., Nr. 135 https://www.vestnesis.lv/ta/id/142189

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Politiskā organizācija "Pensionāru un Senioru partija" 9.Saeimas priekšvēlēšanu programma

Vēl šajā numurā

24.08.2006., Nr. 135

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1992.gada 10.marta sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Kā vienojāmies pirms pārtraukuma, vārds Grūtupa kungam ziņojumam. Pēc tam, neatklājot debates, sāksim pieņemt dokumentus.

Lūdzu, Grūtupa kungs! Cik laika jums vajadzētu?

A.Grūtups: 10 minūtes, ja varētu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

A.Grūtups: Cienījamie kolēģi! Man jāsaka, ka mēs ar Punovska kungu diezgan cītīgi strādājām un panācām arī daļēju vienošanos. Viņam ir pilnīgi taisnība attiecībā uz 1.punktu jeb 1.punkta pirmo daļu, kas nosaka aizliegumus atsavināt un nojaukt, tāpat arī daļēji aizliegumu rekonstruēt un pārbūvēt. Minētajā jautājumā esam panākuši tādu formu, kas apmierināja abas puses, un attiecībā uz pirmo un otro daļu man nebūtu nekas iebilstams. Noklausoties debates, kurās izskanēja jautājums, kāpēc tur nav ietverta izlikšana, šo situāciju es varu komentēt.

Prasīt, lai kādu izliktu, var no tā brīža, kad īpašniekam ir prasījuma tiesības. Bet prasījuma tiesības ir tikai no tā brīža, kad viņam pilnībā tiek atjaunotas īpašuma tiesības. Respektīvi, tad, kad viņš ir saņēmis tiesas spriedumu, kas ir stājies spēkā, vai tad, kad viņš ir saņēmis denacionalizācijas apliecību. Līdz tam brīdim, kamēr bijušais īpašnieks vai mantinieks šādus dokumentus nav saņēmis, prasījuma tiesības izlikt var būt tikai pašreizējam valdītājam.

Tālāk– jautājums par trešo daļu un par termiņiem. Punovska kungs piedāvā 20.jūniju. Mans priekšlikums ir 20.septembris. Cienījamie kolēģi, man būtu lūgums, balsojot par vienu vai otru variantu, nepārsteigties un tomēr nebalsot par īso aizliegumu termiņu– 20.jūniju. Jo, ja līdz šim saskaņā jau ar 30.oktobra lēmumu aizliegums tika noteikts uz trīs gadiem, tad ar šiem grozījumiem, ja mēs tomēr vienosimies par 20.septembri, tāpat jau šis aizliegums tiek samazināts par vairāk nekā divām trešdaļām. Es domāju, ka nevajadzētu tomēr noteikt šo īso termiņu, tā kā tas turpmākajā tiesu un vispār konfliktu izskatīšanas praksē varētu radīt tomēr daudzas ļoti nepatīkamas sekas, ja atceramies lēmumu par pilsonības pamatprincipiem, un šo problēmu ar dubulto pilsonību. Tā kā mēs šo problēmu nebijām atrisinājuši, tad nemaz ilgi nebija jāgaida, kad sekoja mūsu ārvalstu tautiešu sašutuma un protesta vētra. Es negribētu, lai 20.jūnijs kļūtu par līdzīgu datumu, kas izsauktu īstu sašutuma un protesta vētru, jo– ticiet man– tāda vētra būs. Šobrīd eksistē zināms pārsvars un spiediens no privatizācijas puses, bet drīz vien tā runga ar vēl lielāku spēku nāks no otras puses. Un mūsu uzdevums tomēr ir pieņemt līdzsvarotu variantu un atrast kompromisu. Tāpēc es tomēr gribētu likt pie sirds padomāt par 20.septembri kā optimālāku datumu, jo, atcerēsimies, šo aizlieguma termiņu jau esam samazinājuši par divām trešdaļām, vairāk nekā par divām trešdaļām.

Tālāk– jautājums, ko darīt ar dzīvojamo telpu īres līgumiem? Mans priekšlikums ir līdz 20.septembrim paturēt tomēr visus aizliegumus, proti, ne tikai dzīvojamo telpu, kuras būs domātas ofisiem un tā tālāk nomas aizliegumu, bet arī paturēt aizliegumu slēgt jaunus dzīvojamās telpas īres līgumus attiecībā uz atbrīvotajām telpām. To darīt tikai nolūkā, lai saglabātu šīs platības tiem īpašniekiem un mantiniekiem, kuri vēlēsies dzīvot savā mājā. Ja šīs telpas tiks saglabātas, mēs noņemsim milzīgu sprieguma daļu, jo bijušajiem īpašniekiem un mantiniekiem atkritīs vajadzība griezties tiesā un prasīt kāda pašreizējā īrnieka izlikšanu, tā kā mēs jau daļēji būsim rezervējuši. Es piekrītu argumentam, ka daļa no šīm brīvajām telpām varbūt tiks aizņemta patvarīgi, daļa varbūt tiks demolēta, bet tāda ir reformas nelaime, ka šādas darbības vienmēr notiek, un no tām mēs nevaram būt pasargāti. Tomēr tas būs mazāks ļaunums nekā tas, ja mājā nebūs nevienas brīvas telpas un sāksies tiesas un citu institūciju stīvēšanās, kad tiks izvirzītas bijušā īpašnieka vai mantinieka pretenzijas.

Tāpēc man būtu lūgums tomēr līdz 20.septembrim paturēt kā nomas, tā arī dzīvojamās telpas īres līgumu aizliegumus. Šajā kopēji izstrādātā lēmumā mani varianti ir visi tie, kuri ir iekļauti iekavās. Līdz ar to ceturtā daļa ir atkarīga no tā, kā pieņemsim šo trešo daļu. Ja ceturtajā daļā paliekam pie 20.septembra, tad, respektīvi, arī jauni īres un nomas līgumi uz atbrīvotām telpām līdz 20.septembrim netiek slēgti.

Kas attiecas uz dzīvokļu apmaiņu, šo problēmu dažos vārdos es mazliet tomēr gribu jums aprakstīt. Prezidijs, izskaidrojot 30.oktobra lēmumu, it kā vadījies tikai pēc viena kritērija, proti, ka apmaiņas rezultātā jau notiek tikai īrnieku apmaiņa un nekāda telpa netiek atbrīvota, par ko netiek lemts. Bet es domāju, ka šeit ir jābūt vēl citam aspektam, proti, ka bijušajam īpašniekam nav vienalga, kāds īrnieks viņu sagaidīs šajā mājā. Un līdz ar to nevar piekrist tiem, kas uztur prasību, ka šī apmaiņa būtu atļaujama visu laiku. Es domāju, ka apmaiņas atļaujas došana pēc tam, kad īpašnieks ir pieteicies, ir tikai viņa ziņā, jo viņam nav vienalga, vai dzīvos Pēteris vai Jānis. Īpašnieks savus īrniekus noteikti skatīsies no dažādiem aspektiem un kritērijiem, izvērtējot, kurš īrnieks viņu apmierina un kurš neapmierina. Un līdz ar to arī maiņai ir būtiska nozīme.

Es nedaudz gribu pieskarties arī cienījamā Čepāņa kunga priekšlikumiem, tas ir, 274.dokumentam. Tajā ir priekšlikums papildināt šo lēmumu ar vairākiem apakšpunktiem. Man jāsaka, ka visiem šiem minētajiem apakšpunktiem nav vis jāpapildina lēmums, bet ir jādiskutē par likumu. Tā, piemēram, 8.punkts ir likuma jautājums, bet ne šā lēmuma lieta. 8.2.punkts– par valsts un sabiedriskām vajadzībām– ir speciāla likuma, Civilkodeksa vai arī Civillikuma jautājums. Tas attiecas ne tikai uz bijušajiem īpašniekiem, bet uz jebkuru īpašumu, ko valsts, attiecīgi motivējot, var izņemt un kompensēt.

8.3.punkts ir jau reglamentēts Nolikumā par denacionalizācijas kārtību. Minētais nolikums ir publicēts.

8.4.punkts man īsti nav saprotams. Bet es domāju, ka arī šis punkts ietver domu, kas varētu būt speciāla likuma jautājums, proti, par valsts un sabiedriskām vajadzībām.

Kas attiecas uz cienījamā Rolanda Repšas izvirzīto priekšlikumu par 20.aprīli, man liekas, ka šā lēmuma kontekstā tas tomēr uzskatāms par pārspīlētu termiņu, tas zināmā veidā ir civiltiesisks ekstrēmisms, kas ne ar ko nav pamatots, un es tur neredzu nekādu loģiku. Cilvēki piesakās. Un, jo vairāk šeit diskutējam par šiem jautājumiem, jo arvien vairāk piesakās. Manuprāt, šiem cilvēkiem, kas dzīvo tālu no Latvijas, lai viņi varētu pieteikties, tomēr dosim termiņu 20.septembri.

Attiecībā uz rekonstrukciju un pārbūvi, es gribu tikai uzsvērt, ka lēmuma pirmā punkta 1.daļas redakcija attieksies uz tiem gadījumiem, kad šī pārbūve un rekonstrukcija tiek sākta jau pēc īpašnieka pieteikšanās vai pēc likuma pieņemšanas. Visi tie gadījumi, kad rekonstrukcija un pārbūve ir sākta pirms tam, bez šaubām, pilnīgi pieļauju– būs jārisina ar kādu kolīzijas normu. Un, cik man zināms, tad ir nodibināta darba grupa, kurā arī es esmu iekļauts. Tā ka tas ir turpmākā darba jautājums. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Čepāņa kungs nāk pie mikrofona. Viņš, protams, pateiks, ko domā par savu dokumentu un par turpmāko rīcību.

A.Čepānis: Es pateicos Grūtupa kungam par viņa skaidrojumu attiecībā uz 274.dokumentu. Kolēģiem gribu pateikt tikai to un atvainoties Grūtupa kungam, ka vakar ar viņu mēs šo lietu nepārrunājām, jo vienkārši neiznāca laika. Mēs šos jautājumus pārrunājām ar Punovska kungu un ar Juridisko pārvaldi. Konkrēti mani, Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas un citus deputātus dzīve spieda šos priekšlikumus iesniegt.

Kolēģi, tas saistīts ar to, ka namīpašuma denacionalizācijas un tā atdošanas likumīgajiem īpašniekiem procesā ir radusies vēl kāda problēma, kas saistīta ar vairāku, mums jau pašlaik zināmu, tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu faktisku izlikšanu no denacionalizētajām un īpašniekiem atdotajām ēkām. Konkrēti, ar ēdnīcu “Pulvertornis”, par kuru vakar bija televīzijas sižets, un arī pārtikas veikals Valdemāra ielā 37. Es nemaz nerunāju par viesnīcu “Metropole”, kas faktiski arī ir sakarā ar šo jautājumu.

Ja deputāti uzskata, ka manis iesniegtie priekšlikumi neskar lēmumu, bet tie ir izdarāmi kā grozījumi likumdošanā, tātad likumā, mēs esam gatavi tos iesniegt arī mūsu noteiktajā kārtībā kā labojumus likumā. Vakar, strādājot pie šiem priekšlikumiem, mēs domājām, ka tie varētu būt arī papildinājumi lēmumā. Bez tam gribu kolēģiem teikt, ka šie papildinājumi ir pilnībā saskaņoti ar 1937.gada Civillikuma 1033.panta sesto daļu, kurā paredzēts, ka, atsavinot likumā paredzētā kārtībā īpašumu valsts vai sabiedriskām vajadzībām, šie jautājumi tiek risināti. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Čepāņa kungs ir piekritis, ka viņa ieteiktos priekšlikumus varētu realizēt likumdošanas grozījumu kārtībā. Tas attiecīgi saskaņojams ar Prezidiju, arī jautājums par iekļaušanu darba kārtībā. Paldies.

Tādā gadījumā mums tribīnē ir jāaicina Punovska kungs, lai sāktu lēmuma pieņemšanu pa punktiem. Lūdzu, Punovska kunga!

A.Punovskis: 1.punktu acīmredzot vajadzēs balsot vai nu pa rindkopām, vai arī pa tiem variantiem.

Priekšsēdētājs: Sākumā par preambulu.

A.Punovskis: Par preambulu nav nekādu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Deputātiem arī pašlaik nav nekādu priekšlikumu. Tā kā tūlīt būs balsošana, lūdzu, vispirms reģistrēsimies! Rezultāts: 83 deputāti ir reģistrējušies.

Pirmā rindkopa. Tajā ir viens rakstisks papildinājums, ko ierosina deputāts Plotnieks un deputāts Apsītis. Lūdzu, Punovska kungs, jūsu komentārs!

A.Punovskis: Es jau izteicos, ka neuzskatu par nepieciešamu šajā lēmumā iekļaut īrnieka izlikšanu, it sevišķi 277.dokumentā dotajā redakcijā. Jo šeit ir skarts tikai viens moments, tas ir gadījums, kad telpas ir ieņemtas patvarīgi. Un šis projekts neapskata tos gadījumus, kad beidzas nomas un īres līgumu termiņi. Neapskata tos gadījumus, kad par dzīvojamā vai nedzīvojamā fonda bojāšanu ir nepieciešama izlikšana, kuru patlaban paredz Dzīvokļu kodekss. Neapskata arī izlikšanu, kura nepieciešama, lai varētu veikt nama kapitālo vai cita veida remontu. Tādēļ, manuprāt, šādu labojumu nevajadzētu pieņemt, jo pretējā gadījumā acīmredzot ir aizturēta visu nomnieku un īrnieku izlikšana, pat to izlikšana, kuri būtu jāizliek saskaņā ar šiem trijiem gadiem, kurus es nupat minēju. Līdz ar to šie nomnieki vai īrnieki šajā namā atrastos piespiedu kārtā un tādējādi nenestu labumu ne namam, ne arī tā potenciālajam un faktiskajam īpašniekam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš: Es gribētu atbalstīt Punovska kungu un izteikt izbrīnu par mana kolēģa jurista šādu priekšlikumu. Ja arī mēs šādu ierakstu lēmumā pieņemsim, tad tas tik un tā būs pretrunā ar spēkā esošo likumu, un tiesa vadīsies pēc likuma, nevis pēc šā lēmuma. Tā ka tas ir pilnīgi lieks.

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, lūdzu!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Mēs esam tādā situācijā, ka mūsu tiesiskā kārtība un likumdošana ir viens vienīgs ielāpu “deķis”, kurā viens ielāps ir pretrunā ar otru. Kāpēc piedāvājam šādu papildinājumu? Tāpēc, ka šajā gadījumā šis lēmums pašreizējā traktējumā arī ir pretrunā ar spēkā esošo likumdošanu, jo tas paredz visdažādākos izņēmumus. Un tad jājautā: kāpēc, piemēram, tas, kas attiecas uz atsavināšanu vai nojaukšanu, mūs interesē kā likumdevējus, paredzot šai namu grupai kaut kādu īpašu režīmu, bet tas, kas attiecas uz izlikšanu, mūs neinteresē? Tomēr nevar būt tā, ka ar vienu lietu nodarbojamies kādā aktā, bet citas– ignorējam. Vai nu vispār nenosakām nekādu īpašu režīmu, vai nu šo īpašo režīmu precizējam visās detaļās. Tāpēc arī mēs ierosinām šādu papildinājumu, nebūt neuzskatot, ka šeit ir kaut kāda pretruna ar pārējo šā lēmuma tekstu. Tas visnotaļ ir vērts uz izņēmumu kā tādu regulēšanu šajā namu grupā.

Priekšsēdētājs: Vispirms tātad balsosim par pirmo rindkopu kopumā un pēc tam– par deputāta Plotnieka un deputāta Apsīša ieteikto papildinājumu. Tātad– sākumā balsosim par tekstu, ko uztur spēkā deputāts Punovskis, ko atbalstīja deputāts Endziņš. Pēc tam– par papildinājumu. Lūdzu, balsosim par pirmo rindkopu redakcijas variantā. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par– 47, pret– 4, atturas– 16. Tātad šī rindkopas daļa ir akceptēta.

Lūdzu balsosim par deputāta Plotnieka un deputāta Apsīša papildinājumu, kuru neatbalsta komisija! Rezultāts: par– 26, pret– 14, atturas– 25. Papildinājums nav pieņemts. Paldies.

Otrā rindkopa, kas sākas ar vārdiem “minētie aizliegumi” un beidzas ar– “noilguma termiņš”.

A.Punovskis: Šeit nekādu labojumu, papildinājumu un strīda situāciju nav.

Priekšsēdētājs: Paldies, bet tik un tā nobalsosim. Lūdzu balsosim par otro rindkopu! Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par– 51, pret– 1, atturas– 13. Šī rindkopa ir pieņemta.

Attiecībā uz trešo rindkopu mums jābalso par variantiem. Tātad ir varianti– 20.jūnijs, 20.septembris un 20.aprīlis, kā ieteica deputāts Repša. Komentāri tika izteikti par 20.aprīli.

A.Punovskis: Es negribu komentēt, es ierosinu par procedūru, proti, varbūt balsot tomēr augošā secībā– vispirms par 20.aprīli, tad par 20.jūniju, pēc tam par 20.septembri.

Priekšsēdētājs: Mēs gan parasti vispirms balsojam par komisijas variantu.

A.Punovskis: Es redzu iespēju, ka šādā veidā rezultātu var optimizēt.

Priekšsēdētājs: Parasti optimālais ir pirmā balsojuma rezultāts. Tā ir tāda veca taktiska lieta. Punovska kungs, jūs taču arī labi to zināt! Lūdzu, deputāt Ābiķi!

Dz.Ābiķis: Es tomēr aicinātu atbalstīt deputāta Grūtupa izvirzīto variantu, proti, 20.septembri, jo tiešām ar mūsu ārzemju tautiešiem būs ļoti lielas problēmas, ņemot vērā to, kā strādā mūsu pasts, kā strādā mūsu sakaru sistēma un viss pārējais, par 20.aprīli vispār nevarētu runāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muceniek!

V.Mucenieks: Es gribu runāt šajā pašā sakarībā. Grūtupa kungs izteicās, ka daudziem ārzemju tautiešiem varētu tikt sabojāti svētki– Jāņu diena un tā tālāk. Vai ne? Bet galu galā likumus pirmām kārtām mēs tomēr izstrādājam tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šeit. Un es jūtu, ka lielam skaitam cilvēku jau pirms Jāņiem daudz kas būs sabojāts. Proti, tiem, kurus met ārā no Vaļņu ielas nama, kā arī liek izvākties ēdnīcai un tā tālāk. Un tas notiek jau šodien.

Un šajā sakarībā es gribu teikt vēl to, ka mēs esam sagrāvuši valsts ekonomisko sektoru un galīgi neļaujam izveidoties privātajam sektoram. Un ar šo jautājumu attālināšanu mēs tās bremzes joprojām paturam. Ir jāsaprot, ka nevar apturēt zemeslodes un laika ritēšanu. Tāpēc es ierosinu, ka, balsojot par šo jautājumu, jāizvēlas pēc iespējas tuvāks termiņš, ņemot vērā ne tikai ārzemju latviešus, bet arī vietējos iedzīvotājus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad ir izteikti “par” un “pret”. Punovska kungs, jūs pastāvat, ka jāsāk ar agrāko termiņu?

A.Punovskis: Es domāju, ka tas būtu normāli, jo acīmredzot katrs deputāts var balsot divas reizes.

Priekšsēdētājs: Trīs reizes arī var balsot. Balsošanas skaits nav ierobežots. Tādā gadījumā pirmais balsojums mums būs par Repšas kunga piedāvāto 20.aprīli. Reģistrācija nav vajadzīga, jo visi, kas bija laikā atnākuši, reģistrējās. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par– 26, pret– 25, atturas– 20. Paldies.

Nākamais termiņš– 20.jūnijs. Lūdzu balsosim par šo variantu! Divas balsis papildus “par”. Rezultāts: 46– par, 9– pret, 15– atturas. Paldies. Trešais balsojums– 20.septembris. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par– 33, pret– 16, atturas– 20. Tātad ir palicis 20.jūnijs. Labi, ka termiņš nav 20.septembris, kas ir viena liela valstsvīra dzimšanas diena– vēsturnieki zina. Tātad turpinām. Šīs rindkopas nākamajā rindiņā ir divi balsojumi. Pirmais ir– “pārtraukt jaunu nomas līgumu slēgšanu”. Un otrs balsojums būs par variantu, kas ir iekavās. Laikam tā? Pirmais balsojums, kas ir bez iekavām, otrais– par to, kas ir iekavās. Tā vieglāk orientēties.

A.Punovskis: Vai drīkstētu tikai nedaudz piebilst, ka minētais balsojums acīmredzot ir visbūtiskākais balsojums šajā lēmuma tekstā, tā kā ar šo balsojumu izšķirsies turpmākās rīcības iespējas attiecībā uz nama izmantošanu. Un, vairs neatgriežoties pie tā, ko es teicu, pirmajā variantā tātad ir runa par to, ka mēs apturam tikai nomas līgumu slēgšanu attiecībā pret nedzīvojamām telpām. Otrajā variantā ir runa par to, ka tiek apturēts gan nomas, gan īres līgums, tajā skaitā arī attiecībā uz dzīvojamām telpām. Tātad, pieņemot otro variantu, nekāda īrnieku iemitināšana dzīvojamās telpās, protams, vairs nevar notikt. Joprojām paliek atklāts jautājums, ko darīt ar to nabaga namu, kurš šobrīd stāv tukšs un kurā nevar ielikt īrniekus?

Priekšsēdētājs: Grūtupa kungs, lūdzu, kāda ir jūsu motivācija?

A.Grūtups: Es arī par balsošanas motīviem. Cienījamie kolēģi, tā kā ir uzvarējis termiņš 20.jūnijs, kurš ir pavisam tuvu, tad es neredzu nekādu šķērsli, lai mēs noteiktu pilnu aizliegumu paketi līdz 20.jūnijam. Ja tas ir tā, tad aizliegumam tomēr jābūt konsekventam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš: Es arī gribētu par balsošanas motīviem. Ja mēs šo termiņu noteicām un paredzam, ka šajā termiņā nedrīkst pat apmainīt dzīvokli, kad būtībā nekas nemainās, tad, manuprāt, mēs vēl vairāk pasliktinām pat mūsu līdzšinējo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Motivācija ir izteikta. Tātad pirmais balsojums par variantu bez iekavām, tas ir, tikai par nomas līgumiem. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 35– par, 13– pret, 21– atturas. Paldies.

Un otrais balsojums par variantu, kas ir iekavās, tas ir, pilnīgs aizliegums. Viena balss papildus “par”, viena– “pret”. Rezultāts: par– 29, pret– 21, atturas– 18. Viena balss vēl papildus bija “par”. Es atvainojos– 30– par. Tātad ir pieņemts pirmais variants. Proti, tikai par nomas līgumu aizliegšanu. Paldies.

A.Punovskis: Nākamais balsojums ir saistīts, tādēļ praktiski vairs nav jābalso, jo bija tikai redakcionāli labojumi.

Priekšsēdētājs: Tātad nākamais balsojums mums vairs nav vajadzīgs. Paldies. Nobalsosim kopumā par šo rindkopu un par šiem jau nobalsotajiem variantiem. Divas balsis papildus “par”. Rezultāts: 46– par, 8– pret, 10– atturas. Šo rindkopu esam akceptējuši.

Tālāk. Tātad pirmais balsojums laikam atkrīt, jo mēs esam nobalsojuši par 20.jūniju. Arī otrais balsojums atkrīt. Tā ka mums ir jābalso tikai par akceptēšanu variantā bez iekavām, jo “iekavas” mēs jau esam nobalsojuši iepriekš. Lūdzu, balsosim par nākamās rindkopas akceptēšanu! Rezultāts: 39– par, 6– pret, 16– atturas. Esam akceptējuši.

Un pēdējās rindkopas akceptēšana. Vai nav nekādu iebildumu un kādu jautājumu? Paldies. Lūdzu, balsosim par pēdējās rindkopas akceptēšanu! Divas balsis papildus “par”. Rezultāts: 45– par, esam akceptējuši.

Jautājums Punovska kungam: vai mums šeit jārunā par spēkā stāšanās laiku vai parastajā kārtībā? Paldies.

Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Es gribētu izteikties par galīgās balsošanas motīviem.

Priekšsēdētājs: Lūdzu! Un vienlaikus es lūgšu sekretariātu zvanīt!

L.Muciņš: Cienījamie deputāti! Es aicinu kopumā balsot pret šo lēmumu. Divas reizes, runājot par šo lēmuma projektu. Motīvus es jau esmu izklāstījis. Vienreiz, kad to iesniedza likumdošanas jautājumu komisija. Otro rizi par šāda lēmuma pieņemšanas nepieciešamību es runāju pagājušajā nedēļā, kad tika iesniegts šis deputāta kolēģa Punovska izteiktais variants. Es saku, ka mūsu pieņemtais likums par namīpašumu atdošanu, ir pietiekami korekts. Gan pašvaldību pārstāvji, gan arī Punovska kunga un it sevišķi ventspilnieku pārstāvju izteiktie argumenti absolūti nav pamatoti. Tad jājautā, kur visas šīs pašvaldības bija 50 gadu, ka tikai patlaban tās ir nolēmušas sākt tiešām kopt, vākt un ievietot un tā tālāk? Es domāju, ka mūsu toreiz pieņemtais likums kopā ar lēmumu par spēkā stāšanos ir pietiekami korekts un atsevišķi gadījumi nerada nekādu nepieciešamību grozīt šo likumu.

Bet es ceru, ka tuvākajā laikā, iesniedzot lēmumus un likumus par Civillikuma atjaunošanu, mums radīsies iespēja šos jautājumus nokārtot civilizēti. Bet, ja mēs turpināsim šeit rakstīt līdzīgus vāja līmeņa izlolotus mēģinājumus civilajās tiesībās, tas tikai novedīs, kā pareizi teica Plotnieka kungs,– pie lupatu “deķa” civiltiesībās, ka ne tikai tiesas nespriedīs pēc pamatlikumiem. Mums vispār ir radies tāds stāvoklis, ka juristi nezinās, vadoties pēc kādiem likumiem, taisīt spriedumu. Tad es aicinu atstāt tomēr spēkā tā, kā tas bija, un balsot pret šādu lēmumu!

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Grūtupa kungs!

A.Grūtups: Cienījamie kolēģi! Līdzdarbojoties šā lēmuma projekta sagatavošanā, es gāju uz kompromisiem. Tā kā šie kompromisi tika noraidīti, tad arī es neuzskatu par iespējamu balsot par šo lēmumu kopumā. Un acīmredzot kompromisa meklēšana būs vēl jāturpina.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Punovska kungs!

A.Punovskis: Cienījamie kolēģi! Es savukārt tomēr aicinātu jūs, protams, balsot par šo lēmumu! Tajā skaitā arī tos deputātus, kuri, balsojot pa daļām, atturējās no balsošanas. Un es domāju, ka šis lēmums tiešām jau ir kompromisa lēmums. Un šajā lēmuma tekstā ir redzama pietiekami liela piekāpšanās gan no vienas puses, gan no otras puses. Runājot par lēmuma korektumu, domāju, ja šis lēmums un attiecīgi arī likums par denacionalizāciju būtu pietiekami korekti izstrādāts, tad patlaban plenārsēdē mēs nebūtu tam veltījuši tik daudz uzmanības. Tā ka acīmredzot mums būtu tiešām rūpīgāk jāizstrādā likumi, tad, kad tos šeit apstiprina pirmo reizi galīgā variantā. Un, ja ir atrastas kaut kādas nepilnības un kļūmes, tad mums tās tomēr vajadzētu atzīt un laikus izlabot, ko es arī piedāvāju patlaban darīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts: 81 deputāts ir reģistrējies. Lūdzu, balsosim par šo lēmumu– 271.dokumentu ar jau izdarītajiem balsojumiem pa rindkopām! Rezultāts: par– 41, pret– 18, atturas– 18. Lēmums nav pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums– likumprojekts “Par radio un televīziju”. Otrajā lasījumā. Lūdzu, Beļska kungs!

N.Beļskis: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Mēs pagājušajā nedēļā palikām pie 14.panta, nobalsojot par šā panta konceptuālo saturu. Tagad acīmredzot ir balsošana satura ziņā vai nu pa rindkopām, vai par šiem atsevišķajiem apakšpunktiem. Konceptuālais saturs būtībā ir iekļauts pirmajā rindkopā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Birkava kungs mani informēja, ka iepriekš par šo pantu ir nobalsots konceptuāli. Esot bijuši vairāki papildinājumi un iebildumi. To laikam var atrisināt tādā veidā, ka mums būs daudz un dažādu balsojumu par katru no šiem apakšpunktiem, proti, no kā tad sastāv šis padomes sastāvs. Citādāk to atrisināt nav iespējams. Visi ir reģistrējušies, klāt neviens nav nācis, tādējādi lēnā garā patlaban visu varēsim nobalsot.

Pirmais pēc kārtas mums ir balsojums par Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju. Lūdzu, balsosim vienkārši ar balsu vairākumu! Rezultāts: par– 29, pret– 5, atturas– 17. Akceptēts.

Nākamais balsojums par Latvijas Rakstnieku savienības pārstāvi. Es gan dzirdēju, ka tāpat vēl viena Rakstnieku savienība. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par– 39, pret– 4, atturas– 12. Akceptēts.

Nākamais balsojums par Mākslinieku savienības pārstāvi. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 40– par, 2– pret, 12– atturas, Akceptēts.

Nākamais balsojums par Komponistu savienības pārstāvi. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 38– par, 1– pret, 10– atturas. Akceptēts.

Nākamais balsojums par Kinematogrāfistu savienības pārstāvi. Rezultāts: par– 40, pret– 1, atturas– 9. Akceptēts.

Nākamais balsojums par Teātra darbinieku savienības pārstāvi. Rezultāts: 38– par, 2– pret, 9– atturas. Paldies.

Nākamais balsojums par Žurnālistu savienības pārstāvi. Papildus viena balss “par”. Rezultāts: 42– par, 1– pret, 8– atturas. Akceptēts.

Nākamais balsojums par Latvijas Kultūras fonda pārstāvi. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 37– par, 2– pret, 7– atturas. Akceptēts.

Nākamais balsojums par trīs Latvijas Republikas Augstākās padomes ievēlētajiem deputātiem.

Deputāte Buķele vēlas izteikties? Lūdzu!

E.Buķele: Nedod Dievs, kas notiks tad, ja mūsu Augstākā padome sadalīsies kādās 10 frakcijās. Kā tad mēs tiksim galā un izvirzīsim šos trīs deputātus? Tad tā padome vispār nestrādās.

Priekšsēdētājs: Buķeles kundze, bet deputāti taču tur būs nospiedošā mazākumā, tā ka lielas starpības nav.

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Es atgādināšu, ka pagājušajā reizē bija priekšlikums, ko šodien nevajag atkārtot,– atstāt vienu deputātu. Bet es nevaru iedomāties, kā mēs varēsim ievēlēt vienu deputātu. Es domāju, ka trīs deputātus mēs gan varēsim ievēlēt šajā padomē, atrodot kompromisa variantu. Turklāt šī padome noteikti nesanāks katru dienu. Varbūt apmēram reizi divos mēnešos tai būs darbs tieši kopā ar balsošanu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Šteins izteiksies.

V.Šteins: Man ir priekšlikums, ka tur nevajag neviena deputātu pārstāvja.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Škapar!

J.Škapars: Es domāju, ka tas tomēr būs mūsu pašu tiešais kontakts ar Augstāko padomi. Un varētu būt konkurss– piedalītos ne tikai trīs deputāti, bet arī vairāki. Un tad jau redzēsim, kurus ievēlēsim. Bet es domāju, ka diez vai nevajadzētu atstāt mums šos trīs deputātus. Tad būtu normāli kontakti.

Priekšsēdētājs: Škapara kungs! Vai tad vienīgā iespēja kontaktēties ar Augstāko padomi ir, iekļaujoties Radio un televīzijas padomē? Tā nu tas sanāca pēc jūsu teiktā. Lūdzu, deputāt Ābiķi!

Dz.Ābiķis: Es uzskatu, lai nevajadzīgi neizsauktu uguni uz sevi, šie trīs deputāti būtu jāsvītro.

Priekšsēdētājs: Balsojot to mēs visu noskaidrosim. Domas “par” un “pret” ir izteiktas. Tātad, ja balsu vairākums būs par šo punktu, tad deputātu nebūs. Bija arī ierosinājums par vienu deputātu. Vai kāds uztur šo ierosinājumu? Neuztur. Tātad balsosim par piedāvāto variantu par trim deputātiem. Ja neiegūs balsu vairākumu,– nebūs deputātu, nebūs arī nekādu problēmu. Lūdzu balsosim par trīs Latvijas Republikas Augstākās padomes ievēlētiem deputātiem. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 32– par un 31– pret. Tātad ar vienas balss vairākumu pieņemts lēmums, ka deputāti šajā padomē tomēr būs. Paldies! Viena balss papildus “par”. Tā ir Beļska kunga balss. Tā ka neko nevar darīt, jo ar vienas balss vairākumu mēs esam nolēmuši, ka šie deputāti būs.

Godājamie kolēģi, neuztraucieties! Es ceru, ka, izskatot trešo lasījumu, klāt būs vairāk deputātu. Un, ja kāds ierosinās svītrot, to varēs arī izdarīt. Nekādas lielas briesmas pagaidām nav, jo patlaban ir otrais lasījums.

Nākamais balsojums– Latvijas Republikas Augstākās padomes Sabiedriskās konsultatīvās tautību padomes pārstāvis. Lūdzu balsosim! Rezultāts: 29– par, 10– pret, 19– atturas. Tātad 29 pret 29– nav vairākuma. Tātad šis punkts pagaidām nav akceptēts. Beļska kungs necēla roku. Cēla? Es atvainojos, tādā gadījumā ar vienas balss vairākumu ir iekļauts.

N.Beļskis: Es pacēlu roku. Tātad no tā jāsecina, ja?

Priekšsēdētājs: Es varbūt tiešām kļūdos. Nemanīju. Taču, ja Beļska kungs uzstāj, ka viņš ir cēlis roku, mēs nekā nevaram darīt. Tātad ar vienas balss vairākumu tas ir iekļauts.

Nākamais– Latvijas Republikas Augstākās padomes Reliģijas lietu konsultatīvās padomes pārstāvis.

Lūdzu, Seiksta kungs!

A.Seiksts: Cienījamie kolēģi! Skatoties, cik patlaban impozanti notiek mūsu nodarbība, man ir ļoti bail, ka mēs šo punktu tādā veidā neizmetam. Es lūgšu vārdu, kad tiks runāts par 23.pantu, jo man ir ļoti svarīgi argumenti. Taču es baidos, ka tad mēs nevarēsim risināt jautājumu ne tikai par 23.pantu, bet vispār neko vairs nevarēsim darīt tad, ja šo neiebalsosim. Jo, kā Krastiņa kungs pagājušajā reizē teica, televīzijā šajos jautājumos ir kriminogēna situācija. Tāpēc ļoti lūdzu ar lielu atbildību,– nevis Reliģisko lietu padomes pārstāvis, bet Reliģisko lietu padomes pilnvarots pārstāvis, kurš var būt arī laicīga persona, bet šim cilvēkam ir ļoti nopietni argumenti, ka viņam ir jābūt. Es ļoti lūdzu būt uzmanīgiem!

Priekšsēdētājs: Es varu izteikties, ka analoģiskas vēstules Augstākajā padomē ir saņemtas praktiski no visu konfesiju vadītājiem, kas lūdz šo jautājumu izlemt pozitīvi. Man ir jāinformē, jo tieši pirms šā likuma izskatīšanas tika saņemtas tieši tāda satura vēstules.

N.Beļskis: Jā, to es varu apliecināt. Mēs arī saņēmām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsosim par Reliģisko lietu konsultatīvās padomes pārstāvi. Rezultāts: par– 38, pret– 7, atturas– 13. Ir akceptēts.

Nākamais– Latvijas Kultūras ministrijas pārstāvis. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 35– par, 7– pret, 8– atturas. Ir akceptēts.

Nākamais– Latvijas Radio valsts uzņēmumu pārstāvis. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 38– par, 3– pret, 12– atturas.

Nākamais balsojums– Latvijas Televīzijas valsts uzņēmumu pārstāvis. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 32– par, 5– pret, 12– atturas. Akceptēts.

Ozola kungs? Jūs par kuru punktu?

I.Ozols: Man ir jautājums Beļska kungam.

Priekšsēdētājs: Bet sakarā ar ko jums ir jautājums? Mēs pašlaik balsojam.

I.Ozols: Sakarā ar nākamo ierosinājumu, ko jūs ieteiksit?

Priekšsēdētājs: Ozola kungs, tad jūs tagad neko nevēlaties teikt? Paldies.

Nākamais balsojums– par divu citu radio un televīzijas uzņēmējsabiedrību pārstāvjiem. Lūdzu, Ozola kungs vēlas izteikties pirms balsojuma.

I.Ozols: Beļska kungs! Ja būs septiņas citas radio un televīzijas uzņēmējsabiedrības, kā tad izšķirsies, kuri tad būs tie divi pārstāvji?

N.Beļskis: Izvirzīšanas kārtība sīkāk tiks paredzēta attiecīgā nolikumā. Acīmredzot šīm sabiedrībām būs jāvienojas, kurus tās deleģēs. Tas ir neizbēgami.

Priekšsēdētājs: Beļska kungs, ar to vienoties būs pagrūti. Šāds ierosinājums ir, jautājums tika uzdots, atbilde arī tika saņemta. Balsosim par divu citu Radio un televīzijas uzņēmējsabiedrību pārstāvjiem. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par– 32, pret– 78, atturas– 15. Akceptēts.

Lūdzu, Krastiņa kungs!

I.Krastiņš: Man jautājums Beļska kungam par valsts elektrosakaru inspekcijas pārstāvi. Vai Beļska kungs nebūtu tik laipns un nepaskaidrotu, kā šis cienījamais pārstāvis rūpēsies, lai tiktu ievērotas visas sabiedrības intereses? Kāpēc tieši viņš un kāpēc, teiksim, ne veterinārās inspekcijas pārstāvis?

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Valsts elektrosakaru inspekcija šobrīd ir uzņemta arī attiecīgajā starptautiskajā organizācijā. Valsts elektrosakaru inspekcija uzrauga to, vai Latvijas radioamatieri, arī profesionālais radio, nepiesārņo ēteru. Tā kā Valsts elektrosakaru inspekcija ir uzņemta starptautiskajā organizācijā, tad tieši no tās konsultācijām būs atkarīgs, kāds slēdziens tiks pieņemts par attiecīgas radiofrekvences atņemšanu kādai no organizācijām. Protams, šo jautājumu var izšķirt arī tādējādi, ka kāds no inspekcijas pārstāvjiem tiek iekļauts ekspertu sastāvā, kuri būs attiecīgajā padomē. Bet jums ir jābalso par šo jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsosim par valsts elektrosakaru inspekcijas pārstāvi. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par– 37, pret– 5, atturas– 13. Akceptēts.

Nākamais balsojums– par Latvijas Valsts radio un televīzijas centra pārstāvi. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 28– par, 7– pret, 13– atturas. Akceptēts.

Nākamais– Latvijas Sociologu asociācijas pārstāvis. Vai ir vajadzīgi kādi komentāri? Lūdzu balsosim par sociologiem! Viņa balss papildus “par”. Rezultāts: 32– par, 10– pret, 13– atturas. Arī sociologi tika iekšā šajā padomē.

Nākamais– trīs pašvaldību radio un televīzijas uzņēmējsabiedrības pārstāvji. Nav komentāru? Lūdzu balsosim!

Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 29– par, 7– pret, atturas– 11. Tātad arī ir akceptēts.

Līdz ar to ir akceptēti visi šajā dokumentā minētie.

Tagad skatīsimies rakstiskos papildinājumus. Vai pie 14.panta mums vēl ir rakstiskie ierosinājumi? Jā, Seiksta kunga ierosinājums. Starp citu, mums rakstisku ierosinājumu nav, vismaz man nav.

No zāles. Vai par šo punktu vēl varētu izteikties?

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

No zāles: Godātie kolēģi! Manā uztverē, mēs pašlaik izveidojam tipisku monstru, kāds mums jau bija komunistu laikos. Ar plašu žestu mēs veidojām un bijām locekļi tik daudzās komisijās, kuras sākumā vienmēr pulcējās ar pompu un kafijas dzeršanu. Turpmākajās sanāksmēs puses dalībnieku vairs nebija. Un pēc trešās sanāksmes jau tika paziņots, ka darbība beidzas. Un tad vēl partijas biroji ir vēlējuši…

Sakiet, vai tad šajā pantā nav pretrunas, ja jau pirmajā teikumā ir rakstīts: “Pārstāv visas sabiedrības intereses”? Bet es saskaitu, ka te ir minēti tikai 23 sabiedrības pārstāvji, kuru intereses ir ņemtas vērā. Bet, kur tad ir izglītība, veselība un visas pārējās formas? Un interesantākais, ka pašās beigās lasām, ka nolikumu sastāda Augstākās padomes Prezidijs. Manuprāt, te ir tik daudz pretrunu, tādēļ es aicinu balsot pret.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godājamie kolēģi! Man atliek tikai izteikt izbrīnu un nožēlu, ka rakstveidā iesniegtais priekšlikums par to, ka, ja jau mēs šādu monstru jeb ziloni veidojam, tad ignorēt zinātni un neiekļaut Latvijas Zinību biedrību ir vienkārši paradoksāli, jo mēs pat runājām par to, ka būtu vajadzīga programma. Tāpēc es lūdzu, ja jau reiz šis papīrs ir pazudis, tomēr likt uz balsošanu un papildināt šajā monstrā iekļauto organizāciju sarakstu ar Latvijas Zinību biedrību.

Priekšsēdētājs: Vienīgi ir jautājums, kāds tai sakars ar zinātni? Zinātni taču pārtāv Zinātņu akadēmija.

Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Jau iepriekšējā nedēļā, kad izskatījām šo pantu, mēs izdebatējām un tika pierādīts, kādēļ ir vajadzīga šāda padome, kura darbojas uz sabiedriskiem pamatiem. Pirmkārt, jau tāpēc, ka tā ir alternatīva Latvijas Republikas Radio un televīzijas komitejai– tipiskai stagnātiskai valsts pārvaldes institūcijai, kura vada šo nozīmīgo sabiedriskās dzīves jomu. Tādēļ mūsu komisija ierosina iet rietumvalstu ceļu, izveidojot sabiedrisku institūciju. Tātad, ja nobalsosim pret šo institūciju, tad paliks Radio un televīzijas komiteja. Un kas to vēlas, to mēs visi ļoti labi zinām. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Blumberg! Pēc tam– deputāts Šteins.

O.Blumbergs: Es saprotu, ka latvieši ir dziedoša, spēlējoša un dancojoša tauta, bet es domāju, ka latviešiem vajadzētu būt arī ražojošai tautai. Un šeit vispār nav runas par kādu pārstāvi no tām organizācijām, kuras interesē tautsaimniecības jautājumi. Vai nebūtu saprātīgi, ja jau mēs kaut ko tādu taisām, ka rēķināmies arī ar to, ka mums būs ražošana, būs programmas, kuras vajadzīgas gan lauksaimniekiem, gan rūpniekiem, ka būs arī juridiskie skaidrojumi un tā tālāk. Tāda nostādne rāda, ka mēs joprojām turpināsim dancot, dancot un vēlreiz dancot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bet te gan ir paredzēti trīs universāli speciālisti– trīs Augstākās padomes deputāti–, kuri orientējas absolūti visās lietās un visu zina.

Lūdzu, Šteina kungs!

V.Šteins: Visu mūžu esmu strādājis zinātnē, bet nekad neesmu sastāvējis iepriekšminētajā Zinību biedrībā. Tad jau drīzāk vajadzētu iekļaut Zinātnieku savienību, kas tomēr apvieno zinātniekus. Taču man būtu priekšlikums izbeigt izvirzīšanu un sākt balsošanu.

Priekšsēdētājs: Mēs tik tiešām izbeigsim. Taču deputāti neievēroja, ka otrajā lasījumā mēs balsojam tikai rakstiskos priekšlikumus. Tā ka gan Plotnieka kunga, gan citu kungu ierosinājumi patlaban nav ņemami vērā un nav balsojami. Paldies. Tātad balsojam kopumā.

Beļska kungs, jūs vēlaties komentēt kopumā? Lūdzu!

N.Beļskis: Jā, kolēģi, es vēl atgādināšu, ka daudzi no jums šeit nebija. Pirmkārt, viņi nepārstāv visas sabiedrības intereses, bet gan sabiedrības intereses. Es jau jūs informēju, ka šāda pieredze praktiski ir visās JUNESCO valstīs. Ieviešot šo likumu, mēs būtībā radām pilnīgi jaunu sabiedriski tiesisku institūciju, kura atšķiras no tām padomēm, radošajām savienībām un visām pārējām institūcijām, kuras darbojās piecdesmitajos gados. Pie kam šīm institūcijām nav pārvaldes funkcijas, kas bija Radio un televīzijas komitejai un pārējām attiecīgajām institūcijām. Šīs institūcijas galvenais uzdevums tiešām ir pārstāvēt. Un šoreiz mēs izvirzījām principu vairāk izvēlēties radošās inteliģences pārstāvjus, jo pašreizējā radio un televīzijas darbā visvairāk jūtam tieši radošā potenciāla attīstības trūkumu. Es uzskatu, ka pēc 3– 5 gadiem, kad mums izveidosies visas sociālo slāņu struktūras, būs gan uzņēmēju asociācija, gan zemnieku biedrība vai kāda apvienība, un mēs to varēsim realizēt precīzi, teiksim, pēc Eiropas modeļa, bet pašreizējā situācijā to nevaram izdarīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad jūs dzirdējāt Beļska kunga komentāru. Ir gan mūsu kolēģa Brieža iesniegums, kurā viņš lūdz svītrot šo pantu. Bet tas ir balsojums, ja neakceptēs, tad netiks iekļauts. Taču rakstiski iesniegtie priekšlikumi ir pavairoti un izdalīti deputātiem.

Lūdzu, balsosim par 14.panta akceptu otrajā lasījumā! Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par– 37, pret– 11, atturas– 12. 14.pants ir akceptēts. Paldies.

15.pants. Rakstiskus priekšlikumus neredzu.

Lūdzu, deputāt Ozol!

I.Ozols: Cienījamais Beļska kungs! Vai jūs neuzskatāt, ka būtu daudz korektāk, ja padomes priekšsēdētāju mēs ievēlētu nevis uz trīs gadiem, bet uz attiecīgā sasaukuma Augstākās padomes pilnvaru laiku? Tādu ceļu mēs esam gājuši citās likumu normās, lai mūsu apstiprinātā amatpersona nebūtu arī…

Priekšsēdētājs: Ozola kungs! Mēs taču esam pēdējā Augstākā padome! Vairāk jau nebūs. Lūdzu, Beļska kungs, komentējiet!

N.Beļskis: Es varu atbildēt tikai to pašu, ko jau Krastiņa kungs teica, neko jaunu es vairs nepateikšu. Tāds ir arī mans viedoklis.

Priekšsēdētājs: Tātad komisija uzskata, ka tas nebūtu vajadzīgs.

Lūdzu, godājamie kolēģi, balsosim par 15.panta akceptēšanu otrajā lasījumā! Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par– 41, pret– 3, atturas– 7. Paldies.

16.pants. Rakstisku labojumu nav.

Ozola kungs, lūdzu.

I.Ozols: Cienījamais Beļska kungs! Pēc konsultācijas Tehniskajā inspekcijā es nevaru piekrist formulējumam, ka viena no funkcijām ir noteikt frekvenču, televīzijas kanālu un raidlaika iedalījumu. Izrādās, ka to nosaka starptautiskās tiesību normas. Neviena inspekcija to nedara. Un tāpēc man jums ir jautājums. Kā jūs raugāties uz tādu redakciju, ja rakstītu, ka attiecīgajiem masu informācijas līdzekļiem apstiprina frekvenci, televīzijas kanālu?

N.Beļskis: Šo frekvenču, kuras izdalītas, tā teikt, no starptautiskajām normām un attiecīgās starptautiskās nodaļas, turētāja pie mums ir Valsts elektrosakaru inspekcija. Šeit bija doma, ka, ņemot vērā, ka frekvenču skaits ir ierobežots un jau tagad uz šīm frekvencēm pieteikumu ir daudz vairāk, tad, lai neizveidotos tās, kas pirmās iegūst monopolu, bet lai šīm frekvencēm diennakts laikā varētu tomēr piekļūt konkursa kārtībā vai kā citādi. Bet jūs iesniedziet šo savu redakciju, es domāju, ka tur principā pretrunu nevarētu būt. Iespējams, tas precizē.

Priekšsēdētājs: Tātad Beļska kungs atzīst, ka var būt vienkārši redakcionāls labojums.

I.Ozols: Proti, jāraksta vārds “apstiprināt”, nevis vārds “iedalīt”.

N.Beļskis: Jā, es principā piekrītu, iesniedziet redakcijā.

Priekšsēdētājs: Tātad par 16.pantu citu iebildumu nav. Tur mums ir gaidāms redakcionāls labojums trešajā lasījumā. Rakstiski nav iesniegts. Varam arī principā nebalsot.

17.pants. Rakstisku labojumu nav. Vai deputātiem ir kas sakāms? Arī nav.

5.nodaļa– 18.pants. Ir deputāta Ēlerta priekšlikumi. Deputāts Ēlerts atmāj ar roku. Citiem deputātiem ir jautājumi? Nav. Paldies.

19.pants. Nav iebildumu. 20.pants. Nav. 21.pantā ir pieņemts priekšlikums.

Lūdzu, deputāte Buķele!

E.Buķele: Es ļoti atvainojos, es palaidu garām 17.pantu. Varbūt, ka drīkst atgriezties? Runājot par finansējumu, mums 16.pantā ir rakstīts, ka ir divi algotie darbinieki, bet 17.pantā ir rakstīts, ka visu šo padomi “finansē no valsts budžeta”.

Priekšsēdētājs: Buķeles kundze, laikam ir noteikts, ka tas ir tāmes ietvaros.

N.Beļskis: Jā.

E.Buķele: Taču ir rakstīts, ka Radio un televīzijas padome tiek finansēta no valsts budžeta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, varbūt kāds izskaidros šo jautājumu? Škapara kungs, lūdzu!

J.Škapars: Tā gluži nav rakstīts, ka 2.2. ir vadītājs, priekšsēdētājs un vietnieks, bet 17.pantā ir rakstīts, ka Radio un televīzijas padomes darbu nodrošināšanai tiek izveidots Sekretariāts. Starp citu, ir paredzēts, ka Sekretariātā ietilpst arī četri līdz pieci eksperti. Tā tas ir visās Eiropas valstīs, ka padomei praktiski ir šie eksperti, kuri tomēr izšķir šos ļoti sarežģītos profesionālos jautājumus. Un nākamajā teikumā, dabiski, ir pateikts, ka viņi tiek finansēti, jo viņiem taču ir jādzīvo, jo kā tad viņi iztiks?

Priekšsēdētājs: Buķeles kundze, priekšniekam jau arī jāmaksā alga.

Varbūt šo jautājumu savstarpēji varētu atrisināt Buķeles kundze un Škapara kungs? Par 17.pantu laikam nav nekādas…

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Es vēl gribu pateikt dažus vārdus. Es arī izpētīju šādas padomes darbu Vācijā. Jāsaka, ka tajās dienās, kad reizi mēnesī vai divreiz mēnesī notiek minētās padomes sēdes, un, ja padome ir sanākusi darba dienās, tad šīs darba dienas tiek kompensētas, bet tas nenozīmē, ka padomes locekļiem tiek maksāta pamatalga.

Priekšsēdētājs: Paldies. 21.pants. Nav problēmu. 22.pants. Nav. 23.pants. Deputāta Šteina priekšlikumi.

Lūdzu, Šteina kungs! Te rakstīts, ka priekšlikumi ir noraidīti. Nav nekādu priekšlikumu. Nav problēmu.

23.pants. Lūdzu, deputāt Seikst!

A.Seiksts: Cienījamie kolēģi! Ļoti lūdzu uzmanīgi mani uzklausīt, jo es neatkārtošu jau debatēs teikto. Izlasiet, lūdzu, papildinājumu pie 23.panta, kur ir rakstīts: “Mēs neprasām, kurā programmā vai kādā veidā to organizēt, mēs tikai liekam priekšā…” Es nosaukšu četrus argumentus, un jūs redzēsiet, ka runa nav vis par reliģijas raidlaika palielināšanu, bet runa ir par kaut ko pavisam citu. Kolēģi, lūdzu, uzmanīgi.

Pirmkārt, es neatkārtošu tos izteiktos argumentus, kad runa bija par to, ka reliģiskās organizācijas, kuras pašreizējos finansiālajos apstākļos pastāv, pateicoties ziedojumiem, šo raidlaiku nekad nenopirks.

Otrkārt, vai ir morāli vai amorāli likt pirkt par ziedojumiem? Treškārt, es jau runāju par to, ka tā nav partiju cīņa un reliģiskās organizācijas tādiem mērķiem to neizmanto.

Lūdzu, cienījamie kolēģi, ieklausieties– es tagad atšifrēšu šo pašreizējo situāciju. Pats galvenais,– slēpjoties aiz reliģisko organizāciju izkārtnes, dažādas finansu organizācijas vai dažādi citi veidojumi uz reliģisko organizāciju rēķina nopērk stundām ilgu raidlaiku, lielā mērā aizskarot visu konfesiju intereses. Ieliekot šo raidlaiku uz valsts rēķina, mēs panāktu, pirmkārt, ka padome nolemtu, cik daudz un kā. Otrkārt, piedodiet, es runāšu atklātā tekstā, dažādi mahinatori vairs nevarētu izmantot ne tikai raidlaiku savās interesēs, bet arī netiktu aizskartas reliģisko konfesiju intereses. Šodien viena šaura grupa, kas aizsedzas aiz reliģiskās izkārtnes, laiž visu, ko grib. Vēl vairāk– tas plaģiāts, ko raida, nav saskaņots ar autoriem. Vai tā ir tikai cieņa pret mūsu jauno valsti, ka nav izcēlies starptautisks skandāls? Tāpēc atkārtoju,– ja mēs šo raidlaiku ieliekam uz valsts raidlaika rēķina un slēdzam visus citus, tad šis raidījumu skaits varbūt pat samazināsies, bet toties tas būs Latvijā reģistrēto reliģisko organizāciju kompetencē un, piedodiet, nevis kaut kādu mahinatoru izdarības. Es ļoti lūdzu atbalstīt, jo es saskatu, ka tikai šādā veidā mēs varam ieviest šeit kārtību. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, runa ir tikai par 24.pantu. Labojumos ir tehniska kļūda.

Lūdzu, deputāt Cālīti!

I.Cālītis: Es gribētu paskaidrot, ka šis likumprojekts nenosaka raidlaika pirkšanu, pārdošanu. Un maksa par raidlaiku vispār netiek paredzēta. Katrai redakcijai, katram programmas īpašniekam, lai šis raidījums nonāktu ēterā, jāmaksā par tehnisko līdzekļu izmantošanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vēl Seiksta kungs!

A.Seiksts: Kolēģi, jūs, protams, varat neņemt vērā, ja es nepārliecināju ar argumentiem. Taču var palikt kriminogēnā situācija. Es tikai gribu sniegt informāciju, ka ir Augstākās padomes Reliģisko lietu konsultatīvās padomes kopējā vēstule, kurā izteikts visu reliģisko konfesiju lūgums ievērot šos viņu priekšlikumus, par kuriem es nupat teicu, kā arī uzstāju uz balsošanu šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, par 24.pantu.

N.Beļskis: Es izteikšos konkrēti par deputāta Seiksta priekšlikumu, ka valsts televīzijas programmā nodrošināms raidlaiks Latvijas Republikā reģistrētajām reliģiskajām organizācijām.

Priekšsēdētājs: Jā, ir deputāta Seiksta un Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšlikums– papildināt 24.pantu ar šo tekstu.

Lūdzu, balsosim par deputāta Seiksta un Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšlikumu. Divas balsis papildus “par”. Rezultāts: 42– par, 5– pret, 7– atturas. Tātad šis papildinājums ir akceptēts un iekļaujams 24.pantā. Paldies. Vēl par 24.pantu? Es atvainojos, Ābiķa kungs, tur ir kļūda, jo 24.pantā vēl ir jūsu ierosinājums.

N.Beļskis: Attiecībā uz 24.pantu.

Priekšsēdētājs: Uz citiem pantiem. Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Šī problēma, kas saistās ar maniem priekšlikumiem, kuri ir noraidīti, iziet ārpus televīzijas šaurās specifikas. Tā ir daudz plašāka problēma, tā ir gan politiska problēma, gan arī problēma, kas saistās ar valsts valodu un tā tālāk. Kāpēc es ierosināju minētos priekšlikumus, respektīvi, es šoreiz runāju par noraidītajiem priekšlikumiem attiecībā uz 24.pantu?

Redziet, projektā ir rakstīts, ka Latvijas Radio un televīzijas valsts uzņēmumu II programmā tiek atvēlēts raidlaiks nacionālo minoritāšu raidījumiem. Pirmkārt, jau pašreiz televīzijā ļoti uzskatāmi ir redzams, ka nav jau runa ne par kādiem minoritāšu raidījumiem plašākā šā jēdziena izpratnē. Latvijā ir vairāki desmiti minoritāšu. Pagaidām reāli II programma ir vienas minoritātes, respektīvi, krievu minoritātes, programma. Tas ir viens aspekts.

Otrs. Skatoties uzmanīgi Latvijas televīzijas II programmas raidījumus krievu valodā, mēs redzam, ka bieži vien šo raidījumu atrašanās II programmā nav visai loģiska. Kādēļ? Tā, piemēram, Latvijas televīzijas I programmā, tātad turpmāk nacionālajā programmā, notika raidījums, kurā žurnālisti tikās ar televīzijas vadību. Viss raidījums bija latviešu valodā. Starp citu, ierakstīts raidījums. Pēc nedēļas šo pašu ierakstīto raidījumu rāda tā saucamajā II programmā jeb programmā, kas skan krievu valodā. Tātad rāda atkal pilnīgi to pašu raidījumu, tikai visu tā saturu dublējot krievu valodā. Šis nav raidījums, kā tas ir rakstīts Valodu likumā, jo šajā, mūsu pašu pieņemtajā likumā, 13.1.pantā ir rakstīts, ka Latvijas Republikas Valsts radio un televīzijas komitejas televīzijas pārraidēm, izņemot cittautiešiem adresētiem tiešiem raidījumiem, jābūt dublētām, nodrošinātām ar diktora tekstu vai subtitriem valsts valodā. Ja runā par šo konkrēto raidījumu, tas ir loģisks risinājums, kas daudz labāk palīdzētu krieviski runājošos integrēt Latvijas sabiedrībā, proti, ja šis ierakstītais raidījums tiktu nodrošināts ar subtitriem, tādējādi divkārtīgi samazinot raidlaiku. Līdz ar to rodas iespējas rādīt citus raidījumus. Tajā pašā laikā krieviski runājošie reizē skatoties gan raidījumu latviešu, gan arī krievu valodā, sekmīgi apgūst latviešu valodu.

Šajā sakarībā es tomēr aicinātu padomāt– varbūt tiešām no tā mana priekšlikuma izsvītrot vārdu “radio”, jo tas, iespējams, nav tik būtiski. Un radio arī tehniski ir grūtāk nodrošināt. Tur praktiski vienīgais paņēmiens ir dublēšana, kas vispār apgrūtina uztveri. Tātad, ja mēs pieņemtu manis piedāvātajā redakcijā, tad mans pirmais priekšlikums– šeit vēl varētu būt runa par zināmu kompromisu, ka 20 procentus raidlaika, ko mēs atvēlētu raidījumiem nacionālo minoritāšu valodās, aizvietot, teiksim, ar 30 procentiem. Varbūt par to vēl varētu diskutēt. Jo citādi, ja mēs televīzijas likumu pieņemsim komisijas variantā, neizbēgami nonāksim pretrunā ar Valodu likumu. Sāksies visādas kolīzijas un katrā ziņā šis jautājums var tikt stipri samezglots.

Un arī otrs mans priekšlikums, kas attiecas uz to, ka īrētājam jānodrošina raidījuma dublēšanas diktora teksts vai subtitri valsts valodā, arī ir diezgan būtisks. Jā, mēs varam teikt, ka privātīpašnieks raida, kā grib. Piedodiet, privātīpašniekam savā tirdzniecības iestādē, pakalpojumu iestādē satiksmē ar iedzīvotājiem arī ir jālieto valsts valoda. Un uz televīziju, kas ir stiprs propagandas ierocis, valsts valodas likums tātad attiecas vēl lielākā mērā.

Starp citu, šie priekšlikumi nav konkrēti tikai mani priekšlikumi, tie ir Valsts valodas komisijas priekšlikumi, un es aicinātu par tiem nobalsot. Vienīgi, kā es saku, es piekristu uz kompromisu,– proti, varbūt no pirmā priekšlikuma svītrot vārdu “radio” un atstāt “televīziju”, kā arī, iespējams, varētu vēl diskutēt par šiem 20 vai varbūt drusku vairāk procentiem. Es atvainojos, ka es tik ilgi kavēju jūsu uzmanību!

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs! Ja jūs gribat, lai balso, jums ir jāsaka precīzi, vai svītrojat vārdu “radio”, vai nesvītrojat? Vai 20 procentus vai 28 procentus?

Dz.Ābiķis: Es pastāvu uz to, ka nav jāsvītro, bet, ja šis balsojums negūst vairākumu, tad varbūt…

Priekšsēdētājs: Paldies. Tad jūs rakstiski iesniegsiet jaunu labojumu.

Dz.Ābiķis: Jā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muceniek! Bet es atvainojos, vai tas ir pie 20.panta?

No zāles: 24.pants.

V.Mucenieks: Es domāju, ka šeit vispār nevajadzētu runāt par radio un televīzijas I un II programmu. Teiksim, mēs varam uzrakstīt, ka vienā no programmām tiek atvēlēts raidlaiks nacionālo minoritāšu jautājumiem, bet nekādā gadījumā it kā, ka pastāv tikai divas programmas un viena no tām ir nacionālā un otra ir minoritāšu programma. Principā programmu skaits var mainīties. Acīmredzot tas pieaugs. Es tā domāju.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Gavar!

J.Gavars: Žēl, ka te nav paskaidrots, kāpēc ir noraidīts Dzintara Ābiķa priekšlikums, jo principā tas ir pareizs priekšlikums. Vienkārši šobrīd, ņemot vērā reālo situāciju, Latvijas televīzijai nav ne tehnisku, ne arī fizisku iespēju nodrošināt vēl vienu programmu latviešu valodā. Tīri tehnisku iespēju nav. Un šobrīd Latvijas televīzija tā saucamajā II programmā raida apmēram vienu stundu dienā. Protams, ja mēs izejam no šīs vienas stundas, tad es pilnīgi balsoju par Ābiķa kunga priekšlikumu un to atbalstu. Bet tad mums tūlīt ir jāatsakās no Maskavas Ostankinas TV translācijas. Protams, to mēs varam izdarīt, bet tad ir jāpiešķir pietiekami lieli valūtas līdzekļi, lai televīzija spētu iegādāties tehniku un šo otro kanālu nodrošinātu tiešām latviešu valodā. Mēs varam to izdarīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ābiķi! Pēc tam– deputāts Šteins un deputāts Lagzdiņš.

Dz.Ābiķis: Es pilnīgi piekrītu Gavara kungam, ka šodien, šajā brīdī, tiešām tehnikas nav. Ir gan jāsaka, ka mūsu valdība visu laiku pret tiešas subtitrēšanas problēmu ir attiekusies ļoti nenopietni, jo, piemēram, Igaunijas televīzijā šis jautājums tiek risināts nesalīdzināmi labāk, un ļoti daudz ierakstīto pārraižu, kuras subtitrēt tehniski nav pārāk sarežģīti, tiek nodrošinātas gan ar tulkojumu igauņu valodā, gan ar tulkojumu krievu valodā.

Bet šajā sakarībā es tomēr aicinātu balsot par manu priekšlikumu ar tādu piebildi, ka mēs šīs iebildes attiecībā uz II programmu noformulētu lēmumā par likuma stāšanos spēkā. Proti, ka tas stājas spēkā, teiksim, ar kādu attālinātu termiņu, jo tiešām nav reāli šajā budžeta situācijā nodrošināt uz 5.maiju.

Es tomēr aicinātu balsot par šo variantu un atrisināt šīs pretrunas. Man ļoti patika Gavara kunga uzstāšanās, ka viņš principā neiebilst. Tādējādi mēs varētu nobalsot ar norunu, ka šā panta attiecīgās sadaļas stāšanos spēkā mēs nedaudz atvirzām uz vēlāku laiku.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Štein!

V.Šteins: Klausoties šo radušos nelielo diskusiju, es domāju, ja valsts nevar, kā saka, apēst to otro programmu un nav ne tehnikas, ne arī pārējā, tad, kā es te biju rakstījis, ir jāatdod komerciālām studijām, kas spēs to nodrošināt. Līdz ar to es paturu spēkā to savu priekšlikumu, kas šeit ir nodrukāts, proti, svītrot pantu.

Priekšsēdētājs: 23.pantu?

V.Šteins: Tā ir kļūda…

(No zāles nosauc skaitli, kuru nevar saprast.)

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Lagzdiņ!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Nav vērts mums pieņemt Valodu likumu, nav vērts dažādām organizācijām izvirzīt lozungu par latvisku Latviju, ja mēs reāli izskatot kādu likuma un lēmuma projektu, ar kuru mēs tik tiešām varam kādu solīti spert šīs latviskās Latvijas virzienā, šeit stundām ilgi debatējam par vispārpieņemtām un saprotamām lietām. Es aicinu pieņemt Ābiķa priekšlikumu!

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Kirštein!

A.Kiršteins: Vakar bija informācija televīzijā, ka noslēgts līgums ar amerikāņu televīzijas sabiedrībām. Vai tas būs minoritāšu vai papildu laiks? Vai arī tā būs trešā programma? Vai tā ies ar subtitriem? Kas tas tagad būs? Kā visi tie līgumi patlaban iekļausies mūsu jaunajā likumā, kurā mēs vispār par to nerunājām? Faktiski tas mums arī pagāja garām. Man vienkārši ir jautājums par tiem procentiem– vai tas ir pareizi patlaban to ierakstīt? Varbūt, ka to vienkārši vajag mest ārā?

Priekšsēdētājs: Mums jābalso par iesniegto priekšlikumu, pēc tam mēs varēsim mest ārā, Beļska kungs, ja mēs gribam balsot, mums ir palicis ļoti maz laika līdz pārtraukumam. Es ieteiktu tomēr pasteidzināt mūsu balsojumus.

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Pirmkārt, pašlaik neviena komercstudija nespēj apmaksāt tehnisko līdzekļu izmantošanu, kuri nepieciešami kādas programmas pārraidīšanai vienā no kanāliem, tajā skaitā arī otrajā kanālā. Pirmajam kanālam neapšaubāmi ir jāpaliek kā vispār nacionālajai programmai. Kas attiecas uz otro kanālu, tad es personīgi piekrītu Ābiķa kunga priekšlikumam. Tikai, runājot par minēto piemēru, proti, par Igauniju, ir jāsaka, ka tur ir pavisam cits aspekts. Igauņi bija tik gudri, ka savā laikā piekrita rīkot pie sevis olimpiskās spēles, tādējādi iegūstot visu šo nepieciešamo tehniku.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Balsosim par deputāta Ābiķa papildinājumiem. Tie ir divi pēdējie papildinājumi pie 24.panta. Rezultāts: 27– par, 14– pret, 12– atturas. Ar vienas balss pārsvaru šie papildinājumi ir pieņemti.

Tātad šis papildinājums pie 24.panta ir pieņemts. Paldies!

Nobalsojam, lūdzu, kopumā par 4.pantu ar šiem pieņemtajiem papildinājumiem. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par–32, pret– 10, atturas– 12. Esam akceptējuši. Reizē mēs arī nobalsojām par Šteina kunga priekšlikumu svītrot šo pantu. Proti, pants tika akceptēts, tādējādi Šteina kunga priekšlikums nav pieņemts.

25.pants. Nav. Paldies.

Lūdzu, balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā!

I.Ozols: Es atvainojos, man ir jautājums.

Priekšsēdētājs: Notiek balsošana! Četras balsis papildus “par”. Rezultāts: par– 46, pret– 2, atturas– 14. Likumprojekts akceptēts otrajā lasījumā. Paldies.

Mums vēl ir divas minūtes laika. Lūdzu, Ozola kungs, jūs vēlējāties ko teikt?

I.Ozols: Jā, es vēlējos pajautāt, bet nu jau nav nozīmes runāt.

Priekšsēdētājs: Ja nav nozīmes, tad pārtraukums 30 minūtes.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Pēdējais šodienas darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Laulības un ģimenes kodeksā un citos kodeksos bērnu tiesību aizsardzības jomā”. Tas ir bijušais rītdienas 20.darba kārtības punkts.

No zāles. Man ir piekšlikums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu!

I.Geige: Darba grupa lūdz vārdu Rektiņas kundzei.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu! Kolēģi, tā kā ir otrais lasījums, apspriežam pa pantiem, ņemot vērā rakstiski iesniegtos labojumus un papildinājumus. Protams, izņemot svītrojumus, par kuriem var nobalsot tāpat. Lūdzu!

A.Rektiņa, organizācijas “Glābiet bērnus!” juriste: Labdien, godājamie deputāti! Droši vien, šodien es vairs tik sīki un smalki nerunāšu, kā es runāju pagājušajā reizē, analizējot katru vārdu, jo es domāju, ka nav nekādas nepieciešamības atkārtoties. Es tikai gribu pateikt pašu galveno. Tātad es vēlreiz gribu atkārtot, ka par pamatu visiem šiem iesniegtajiem priekšlikumiem, labojumiem un papildinājumiem Laulības un ģimenes kodeksā ir tas, ka mūsu valsts pagājušā gada septembrī ir pievienojusies konvencijai “Par bērnu tiesībām”. Un visi šie labojumi ir izdarīti ciešā saskaņā ar konvencijas prasībām, jo konvencijā ir skaidri un gaiši pateikts, ka valstij, kura ir pievienojusies konvencijai, ir jāveic visi administratīvie un likumdošanas pasākumi, lai iespējami īsā laikā īstenotu visas konvencijas prasības.

Tātad pirmais labojums vai papildinājums attiecas uz Laulības un ģimenes kodeksa 106.pantu. Tur faktiski būtība ir tikai tāda, ka vecajā redakcijā adopcija bija tādā veidā, ka adopcijai ir jāprasa vecāku piekrišana. Šeit ir papildināts ar noteikumu, ka ir jāprasa arī aizbildņa vai aizgādņa piekrišana, jo ļoti bieži ir tādi gadījumi, ka bērnam ir nodibināta aizbildnība vai aizgādnība, un tas aizgādnis vai aizbildnis ir vecmāmiņa. Tāpēc būtu ļoti nepareizi, ja adopcija varētu būt iespējama bez šīs vecmāmiņas atļaujas.

Otrais labojums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mums te drusku citāda kārtība. Tātad par 106.pantu mums nebija neviena rakstiska papildinājuma un labojuma. Nākamais mums ir 107.pants. Pie tā ir viens priekšlikums, ko ir devusi Likumdošanas jautājumu komisija. Šis labojums nav pieņemts.

Lūdzu, Endziņa kungs, jums ir kādi komentāri? Nav. Paldies. Tātad, jautājumu par 107.pantu mums arī nav. Ir! Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Man rodas redakcionāls jautājums attiecībā uz trešo lasījumu. Proti, vai nebūtu vajadzīgs arī attaisnojošs iemesls, ka netiek dzīvoti šie seši mēneši, ne tikai nepiedalīšanās bērna audzināšanā. Abos gadījumos būtu vajadzīgs, ka bez attaisnojoša iemesla. Kā jūs uz to skatāties?

A.Rektiņa: Es gribētu pateikt, ka šā panta redakcija nav izteikta visai veiksmīgi, bet tas attiecas arī uz to, ja viņi bez attaisnojošiem iemesliem nepiedalās bērna audzināšanā un vairāk kā sešus mēnešus nedzīvo kopā ar bērnu. Es saprotu, ka tie ir vienlīdzīgi teikuma locekļi un tur ir saiklis “un”. Tātad attaisnojošie iemesli attiecas gan uz audzināšanu, gan uz nedzīvošanu.

L.Muciņš: To es tā nesaprotu. Man liekas, ka šo domu vajadzētu redakcionāli noslīpēt, lai būtu pietiekami skaidrs, jo saprotu, ka abos gadījumos vajadzētu vārdus “bez attaisnojoša”. Tam es piekrītu. Vai tā ir domāts?

A.Rektiņa: Jā.

L.Muciņš: Tad uz trešo lasījumu vienkārši vajadzētu pasvītrot, lai tas būtu skaidrāk.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Muciņa kungs, uz trešo lasījumu arī iesniegt!

Paldies. Par 107.pantu jautājumu vairāk nav.

Nākamais gan ir minēts 106.pants. Tas nav tas. Paldies. To mēs jau izskatījām.

110.pants. Pie šā panta ir deputāta Punovska ierosinājums, kas nav pieņemts. Deputāts Punovskis neuztur savus labojumus. Paldies. Mēs varam turpināt.

Nākamais ierosinājums ir par 141.panta redakciju– 3.punkts. Lūdzu, deputāte Buķele!

E.Buķele: Mūsu komisijai bija priekšlikumi, un es nezinu, kāpēc tie ir kaut kur it kā pazuduši. Es tomēr ierosinātu trešajā lasījumā tos pieņemt, jo mēs bijām ierosinājuši ņemt vērā to atlīdzību ne tikai šeit minētajā gadījumā, bet arī tad, ja uz ģimenes locekli nav iztikas minimuma.

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs saka, ka beigās tas esot. Te vienkārši ir sajaukts. Šajos labojumos nav ievērota pantu secība, kas apgrūtina darbu.

E.Buķele: Labi, tādā gadījumā man gribētos dzirdēt argumentu, kāpēc tas ir noraidīts.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jūsu komentāru. Tas ir pats pēdējais labojums, kur ir atzīme, ka nav pieņemts.

A.Rektiņa: Es vienīgi varu pateikt to, ka tas ir saskaņā ar mūsu likumdošanu, kur ir noteikts, ka visiem tuvajiem radiniekiem aizbildņa pienākumi jāpilda bez maksas. Tas ir saskaņā arī ar Latvijas Civilkodeksu. Teiksim, ja kādā ģimenē nav šā iztikas minimuma un kāds bērns nesaņem šo savu iztikas minimumu, es domāju, ka nekādā gadījumā nevarētu būt izņēmums, vai tas ir bērns, kas atrodas aizbildniecībā, vai tas ir bērns, kas aug ģimenē. Vai nu viņš aug audžu vecāku ģimenē vai parastajā ģimenē, jebkurā gadījumā bērnam ir jānodrošina šis iztikas minimums. Un faktiski visai šai pabalstu sistēmai tādai ir jābūt. Arī valdībai šādus priekšlikumus ir iesnieguši un valdības komisija bērnu tiesību aizsardzības jautājumos nākamajā savā sēdē paredz izskatīt šo pabalstu sistēmu. Tā ka es domāju, vai tas būtu jāsaka tieši Laulības un ģimenes kodeksā? Tas, manuprāt, ir pilnīgi dabisks jautājums, kas jārisina nevis ar likumu, bet ar pārējiem normatīvajiem aktiem, ar Ministru padomes lēmumiem.

Priekšsēdētājs: Lūk, atbilde ir sniegta.

E.Buķele: Ja nu tā mīlestība neiet caur naudas maķeli, tad lai Dievs dod, ka tas tā notiek!

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais ir 4.pants– par 212.panta otro un trešo daļu. Nav nekādu iebildumu? Paldies. 5.pants– par 213.panta otro daļu. Arī te ir pieņemts labojums. Paldies. 6.pants. Liekas, ka šeit nav nekādu komentāru. Proti, par aizstāšanu ar citu terminu. Paldies. 7.– par 203.panta pirmo daļu, 204.panta pirmo daļu utt.

Lūdzu, Buķeles kundze!

E.Buķele: Es par 111.pantu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tad mēs turpināsim. Paldies. Lūdzu,– 8.pants. Arī nav. 9.pants. Nav. 10., 11.pants.

E.Buķele: Par 10. un 11.pantu.

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

E.Buķele: Mīļie kolēģi! Man liekas, ka šos grozījumus mēs taču izdarām ar domu par pastiprinātu atbildību. Bet par cietsirdīgu apiešanos ar bērniem mēs esam atstājuši tik ļoti liberālus sodus, ka man gribētos sacīt: Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas viedoklis šeit gan būtu jāņem vērā un jāliek…

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Buķeles kundze, mēs pašlaik izskatām mūsu likumprojekta 10. un 11.pantu, jūs laikam runājat par otro sadaļu– “Par Kriminālkodeksa papildinājumiem”.

E.Buķele: Jā.

Priekšsēdētājs: Bet mēs tik tālu vēl neesam tikuši.

E.Buķele: Es atvainojos!

Priekšsēdētājs: Lūdzu– 12., 13. un 14.pants. Laikam šeit nav iebildumu. Tie ir tīri tehniski panti. Paldies.

Lūdzu, vārds Buķeles kundzei par otrās sadaļas 1.pantu– par Kriminālkodeksa 1111. un 1261.pantu.

E.Buķele: Kolēģi, izveidojas tāda situācija, ka bērnu var spīdzināt, bērnu var nosist, un par to var dabūt tikai sešus gadus, pat divus vai trīs gadus, vai pat nieka naudas sodu. Es principā esmu pret tik ļoti liberālu attieksmi jautājumā par cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem. Es gribētu, lai šo Sociālās nodrošināšanas komisijas priekšlikumu tomēr liktu uz balsošanu. Mēs esam pārāk liberāli. Es īstenībā uzskatu, ka tie ir noziedznieki, kuri var savus bērnus spīdzināt un nosist, turklāt nesaņemot par to nekādu sodu.

Priekšsēdētājs: Buķeles kundze! No vietas skan Marjašas kundzes balss. Lieta tāda, ka Kriminālkodeksā nāves sekas ir citiem pantiem. Tas neattiecas uz šiem pantiem. Te ir izdalīts speciāls sastāvs, kurš neattiecas uz pieaugušajiem.

Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Deputātes kolēģes Buķeles izvirzītais jautājums man sāk atgādināt situāciju, kā savā laikā pastiprināja atbildību par miesas bojājumu nodarīšanu vai dzīvības atņemšanu milicijas darbiniekiem un kārtības sargiem. Rezultātā tā atbildība faktiski tika mīkstināta. Ja pirms tam 99.pantā bija noteikts, ka pietika, ja viņš izpilda savus darba pienākumus, tad pēc tā dekrēta pieņemšanas vajadzēja pierādīt vēl kādus sevišķus gadījumus. Taču, ja mēs viscaur neskatāmies kontekstā ar Kriminālkodeksu, tad tiešām var rasties jautājums, kādu izvirza kolēģe Buķele. Es varbūt sākšu no pamatiem. Man ir tāds jautājums, uz kuru mani faktiski uzvedina piemērs, kas saistīts ar grozījumiem Kriminālprocesa kodeksā, proti, par administratīvo atbildību par necieņu pret tiesu un ar to visu saistītajām lietām. Mums eksistē pašas Augstākās padomes, vai tās Prezidija iecelta komisija Kriminālkodeksa izstrādāšanai. Lai šie visi grozījumi pirmām kārtām būtu saskaņoti, tie vismaz ir jāuzrāda šai komisijai. Es nejautāju patlaban par Likumdošanas jautājumu komisiju.

Priekšsēdētājs: Kam jūs jautājat?

L.Muciņš: Referentei par darbu grupu.

A.Rektiņa: Cik man zināms, tad Augstākās padomes Juridiskā pārvalde visus šos ierosinājumus ir izsūtījusi pilnīgi visām iestādēm, ar kurām tas ir jāsaskaņo. Un, ja runā ar necieņu pret kādu darba grupu vai tiesu, tad es gribu teikt, ka faktiski saskaņā ar konvenciju, kurai mēs esam pievienojušies, pirmām kārtām būtu jādomā par to, lai mums būtu cieņa pret šo bērnu un lai vispirms būtu aizstāvētas bērnu tiesības. Jo, kā jau es teicu, konvencijā ir skaidri un gaiši noteikts, ka ir jāveic visi nepieciešamie likumdošanas un administratīvie pasākumi, lai īstenotu konvencijā noteiktās bērnu tiesības. Organizācija “Glābiet bērnus!” un es personīgi kā bijušais prokuratūras darbinieks, kas 14 gadus nostrādājis prokuratūrā, varu teikt, ka šie cietsirdīgās izturēšanās gadījumi pret bērniem ir ļoti, ļoti bieži. Un, ja no tiesas patlaban paprasītu visas vecāku tiesību atņemšanas lietas, tad tur būtu redzams, ka katrā šajā gadījumā pamats vecāku tiesību atņemšanai tieši ir cietsirdīga izturēšanās pret bērnu. Bērni nepārtraukti tiek sisti, pat nosisti. Un vai tad tiešām patlaban būtu vietā runāt par to, vai šāds pants būtu pieņemams vai atliekams vēl uz pusgadu vai gadu, kad varēs pieņemt jaunu Kriminālkodeksu, un gaidīt, lai tos bērnus turpina sist? Jo šis varbūt nav tik daudz juridisks jautājums kā tas ir politisks jautājums. Jo vienreiz taču visiem šiem jautājumiem ir jāpievērš sabiedrības uzmanība, un tiem vecākiem ir jāsaprot, ka viņi nedrīkst savu bērnu sist. Un ne tikai vecāki, ir arī daudzi skolotāji, kuri sit bērnus. Tādējādi tas attiecas arī uz šiem skolotājiem. Jo šeit ir rakstīts, ka personas, no kurām cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs. Tā ka, manuprāt, šis labojums ir jāpieņem un vispār nevar būt runas, ka to varētu nepieņemt.

L.Muciņš: Es laikam sapratu tā, ka jūs manu jautājumu nesapratāt. Es gribētu, lai jūs atbildētu “jā” vai “nē”, proti, vai jūs esat saņēmusi atsauksmi nevis no Likumdošanas jautājumu komisijas, nevis no Aizsardzības un iekšlietu jautājumu komisijas, bet no šīs darba grupas. Jo es saku– viens tāds gadījums jau ir bijis, ka šie absolūti nesaskaņotie izstrādātāji faktiski izjauc visus Kriminālkodeksa vai Kriminālprocesa kodeksa principus. Man ir jautājums, vai jūs esat saņēmuši atsauksi no darba grupas, kura ir oficiāli iecelta jaunā Kriminālkodeksa izstrādāšanai un kura šobrīd arī faktiski nodarbojas ar visiem kārtējiem jautājumiem. Jūs saprotat, dažādas komisijas nevar nodarboties ar Kriminālkodeksa labošanu. Tad beigās iznāk, ka vieni panti nonāk pretrunā ar citiem pantiem. Es jautāju par to, kā arī runāšu turpmāk.

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, jums tūlīt atbildēs Marjašas kundze.

R.Marjaša: Es gribu atbildēt, varbūt Rektiņas kundze nezina. Kad mēs komisijā vairākkārt apspriedām dažādas šā kodeksa grozījumu redakcijas, piedalījās Augstākās Tiesas un prokuratūras darbinieki, personīgi arī Niedre, kas vada Kriminālkodeksa jaunā varianta izstrādāšanu. Bez tam mūsu komisijā jūs varat pārliecināties, ka par visiem šiem projektiem ir arī rakstiskas atsauksmes. Tātad ar šo lietu mēs ļoti ilgi nodarbojamies, un es lūdzu deputātus to ņemt vērā.

L.Muciņš: Uz šo jautājumu es tā arī nesaņēmu atbildi: “jā” vai “nē”.

Priekšsēdētājs: “Jā”, jums atbildēja– “jā”, Muciņa kungs! Visi, izņemot jūs, saprata, ka “jā”.

L.Muciņš: Es personīgi sapratu, ka “nē”.

Priekšsēdētājs: Tā ir jūsu personīgā darīšana, Muciņa kungs. Es saprotu, ka ir vakars un visiem ir tā, bet jums nupat taču atbildēja, ka “jā”.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: 1111.panta otrā daļa. Acīmredzot šeit ir ieviesusies drukas kļūda. Pēdējā, priekšpēdējā rindiņā– “ja šādām darbībām nav bijušas panta trešajā un ceturtajā daļā norādītās sekas”. Ja mēs atstāsim “un”, tas nozīmē, ka ir jābūt kopā. Šeit vajag– gan vidēji, gan smagi. Te vienkārši ir drukas kļūda.

Priekšsēdētājs: Paldies. To izlabos.

E.Buķele: Cienījamie kolēģi! Es ceru, ka jūs saprotat. Es, protams, neesmu speciālists juridiskajos kāzusos, bet tīri cilvēcīgi es gribētu saprast, vai ar šiem labojumiem visos likumdošanas aktos, kādi mums ir par bērnu tiesību aizsardzību, patiešām tiek aizsargātas bērnu tiesības un viņu dzīvība, un veselība? Un vai tiek pastiprināta vecāku atbildība? Tas man pagaidām nekļūst skaidrs.

A.Rektiņa: Vecāku atbildība jebkurā gadījumā te ir pastiprināta, jo šādu pantu Kriminālkodeksā līdz šim nebija. Ir cits jautājums. Cik es saprotu, ir jautājums par sodiem, par sodu bargumu. Par to es absolūti neņemos spriest. Tie ir mūsu priekšlikumi. Savus labojumus ir izdarījušas arī komisijas. Un, ja deputāti nolemj, kāds sods būtu vai nu mīkstināms, vai arī uzliekams bargāks, es par to absolūti neņemos spriest. Es domāju, ka tas ir jāizlemj deputātiem.

Priekšsēdētājs: Buķeles kundze, jūs pastāvat uz balsojumu? Paldies. Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Varbūt atļaujiet man arī atbildēt Buķeles kundzei. Referente jums jau paskaidroja, ka te būtībā runa ir par jaunu pantu. Un vēl es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ko teica Buķeles kundze par nosišanu un tamlīdzīgi, ka par to vispār ir kriminālatbildība. Un šeit ir tieši otrādi– visur šajās turpmākajās daļās atbildība ir vēl vairāk pastiprināta. Te tik tiešām vienkārši ir palielinātas sankcijas. Bet to, ko izvirza Buķeles kundze, vai ar to mēs varam garantēt? Es domāju, ka neviens sodu likums to nevar garantēt. Tad mums visiem ir jāizmaina apziņa.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Deputāts Muciņš aicina balsot par to, ka šis 1111.pants ir jāsvītro, jo tas absolūti neatbilst tagadējā Kriminālkodeksa koncepcijai, kā arī nav saņemtas atsauksmes par to, kā tas ietilpst Kriminālkodeksa izstrādes koncepcijā, ar ko nodarbojas Augstākās padomes ieceltā darba grupa. Mēs nevaram pieļaut, ka katra komisija tagad ķersies klāt vienotam likumdošanas aktam Kriminālkodeksā un grozīs to, kā ienāk prātā. Es neielaidīšos šeit konkrētos paskaidrojumos, bet principā faktiski ir iets otrs ceļš. Teiksim, patlaban iznāk, ja smagus miesas bojājumus bērnam nodarīs svešs cilvēks, tad viņu sodīs mazāk nekā tad, ja to nodarīs cilvēks, kas viņu audzina vai no kura viņš ir atkarīgs. Es nezinu, tas jautājums ir diskutējams.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, tātad mums ir divi balsojumi. Deputāte Buķele lūdz balsot viņas komisijas doto 1111.panta variantu. Šie labojumi praktiski attiecas uz sankcijām. Deputāts Muciņš ierosina šo pantu svītrot. Te svītrošanas nav, jo, balsojot par akceptēšanu, ja nenobalsosim, tad pants arī tiks svītrots. Tā ka ir iespējami abi balsojumi.

Godājamie kolēģi, tātad vispirms balsosim par deputātes Buķeles ierosinājumu par šīm sankcijām 1111.pantā. Un pēc tam balsosim par panta akceptēšanu kopumā otrajā lasījumā. Lūdzu reģistrēsimies. Rezultāts: 74 deputāti ir reģistrējušies. Paldies. Tātad pirmais balsojums par deputātes Buķeles un komisijas ierosināto 1111.panta redakciju par sankcijām, kas ir 10.labojums. Rezultāts: 39– par, 9– pret, 19– atturas. Tādējādi ir akceptēts deputātes Buķeles un Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas ierosinājums par sankciju grozīšanu 1111.pantā.

Godājamie kolēģi! Mums vēl ir trešais lasījums, kura laikā vēl kaut ko var labot. Ņemsim vērā pašreizējo situāciju.

Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Kad balsoju, es personīgi sapratu, ka tiek balsots par komisijas piedāvāto variantu. Un tā balsoja lielākā daļa deputātu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es ļoti atvainojos, es esmu neskaidri izteicies, tā kā nenosaucu deputātes Buķeles pārstāvētās komisijas pilnu nosaukumu. Tā ir tiešām mana vaina, proti, mēs balsojām par deputātes Buķeles un komisijas ieteikto variantu.

A.Endziņš: Tādā gadījumā es lūdzu…

Priekšsēdētājs: Ja ir kļūda, tad mums ir nepieciešams pārbalsot. Balsojums par deputātes Buķeles ierosināto 1111.panta redakciju, kurā tiek pastiprinātas sankcijas. Lūdzu, balsosim par šo deputātes Buķeles ierosinājumu! Rezultāts: 27– par, 20– pret, 21– atturas. Šis labojums nav pieņemts.

Un tagad balsosim par otrās sadaļas 1.panta, 1111. un 1261.panta redakciju akceptēšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: 50– par, 5– pret, 8– atturas. Akceptēts ir otrās sadaļas 1.punkts. Deputāt Muciņ, mēs balsojam par šā likuma pantiem.

L.Muciņš: Es izvirzīju priekšlikumi par 1111.panta izslēgšanu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Nobalsosim par deputāta Muciņa ierosinājumu, tas būs ātrāk. Lūdzu, balsosim par deputāta Muciņa ierosinājumu izslēgt no otrās sadaļas 1.panta 1111.panta redakciju. Rezultāts: par– 8, pret– 29, atturas– 21. Deputāta Muciņa ierosinājums nav guvis vairākumu.

Trešā sadaļa– par grozījumiem Latvijas Kriminālprocesa kodeksā. Vai ir kādi labojumi? Nav. Paldies.

Paldies, cienījamā Rektiņas kundze, par ziņojumu.

Mēs nupat kā esam nobalsojuši un mums atliek tikai balsojums kopumā par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā. Lūdzu, balsosim par likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā! Rezultāts: 55– par, 2– pret, 4– atturas. Likumprojekts akceptēts otrajā lasījumā. Paldies.

Godājamie kolēģi! Līdz ar to šīsdienas darba kārtību mēs esam izskatījuši. Kādi būtu ierosinājumi par to, kuru no rītdienas darba kārtības jautājumiem mēs varam skatīt? Lūdzu, Caunes kungs!

I.Caune: Ja Krastiņa kungs būtu ar mieru, mēs varētu skatīt likumprojektu “Par autoceļiem” un balsošanu atstāt rīt no rīta.

Priekšsēdētājs: Caunes kungs, es ar visu ko esmu mierā, bet te šādi kolēģi sēž zālē, jūs varbūt nepamanījāt.

I.Caune: Tiem, kas ir šeit, nevar būt nekādu iebildumu, tikai tiem, kuri ir projām, var būt kādi iebildumi.

Priekšsēdētājs: Autoceļi, trešais lasījums. Caunes kungs, tīri no taktikas apsvērumiem es jums neieteiktu pašlaik izvirzīt skatīšanai likumprojektu “Par autoceļiem”. Noteikti izgāzīs jūsu likumprojektu.

Lūdzu, deputāt Ābiķi!

Dz.Ābiķis: Es aicinātu deputātus varbūt izskatīt pirmajā lasījumā labojumus Valodu likumā, jo šeit mums galvenokārt jāizšķiras konceptuāli. Tā kā laika vēl ir pietiekami, es domāju, mēs to šodien varētu izdarīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Geige!

I.Geige: Cilvēku tiesību komisijai arī ir priekšlikums, proti, izskatīt vēl 11.punktu– likumprojektu “Par politiski represēto personu statusa noteikšanu” pirmajā lasījumā. Tas arī ir ilgi gaidīts.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Mums ir jāizlemj, pirmkārt, kuru no šiem jautājumiem mēs izskatīsim šodienas plenārsēdē, jo visi tie ir iekļauti mūsu darba kārtībā.

Tātad ienākšanas kārtībā– būsim objektīvi– pirmais bija deputāta Caunes priekšlikums izskatīt likumprojektu “Par autoceļiem”. Deputāts Caune atsauc. Paldies. Tātad pirmais ir deputāta Ābiķa priekšlikums izskatīt likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR valodu likumā”. Un otrs piedāvājums ir likumprojekts “Par politiski represēto personu statusa noteikšanu”. Abi šie likumprojekti ir pirmajā lasījumā. Ābiķa kungs, jūs vēl kaut ko vēlējāties? Mums ir ļoti maz laika.

Dz.Ābiķis: Sarakstā vispirms ir mans jautājums. Varbūt mēs varētu vadīties pēs saraksta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Es varu piedāvāt arī 14.punktu– likumprojektu “Par grozījumiem dažos likumdošanas aktos simbolikas jautājumos”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Balsosim par visiem trim. Lūdzu, balsosim par deputāta Ābiķa ierosinājumu skatīt likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR valodu likumā”! Rezultāts: 29– par, 12– pret, 20– atturas. Paldies.

Nākamais balsojums– jautājums par politiski represēto personu statusa noteikšanu. Rezultāts: 51– par, 4– pret, 10– atturas. Paldies.

Pēdējais balsojums– Endziņa kunga ierosinājums izskatīt 14.punktu– par grozījumiem dažos likumdošanas aktos simbolikas jautājumos. Rezultāts: 41– par, 5– pret, 14– atturas.

Pirmo sāksim izskatīt deputāta Geiges ierosināto rītdienas 11.darba kārtības jautājumu. Pēc tam skatīsim deputāta Endziņa ierosināto jautājumu par simboliku. Noslēgsim ar Valodu likumu, ja izdosies.

Lūdzu, Preinberga kungs, vārds ziņojumam par likumprojektu “Par politiski represēto personu statusa noteikšanu”!

G.Preinbergs: Cienījamie kolēģi! Cienījamo priekšsēdētāj! Likumprojekts “Par politiki represēto personu statusa noteikšanu” šeit jau izskanēja februāra sākumā. Taču minētajā likumprojektā bija paredzēts tādējādi, ka par politiski represētajiem būtu nosaucami tikai tie cilvēki, kuri bijuši izsūtījumos, miruši, vārdu sakot, kuri atradušies ārpus republikas. Protams, šādā veidā pat mūsu Augstākajā padomē minētais likumprojekts neizgāja cauri. Tika izveiota komisija, kas nodarbojās ar šā likumprojekta pārstrādāšanu.

Šis likumprojekts ir rūpīgi pārstrādāts. Būs ne tikai viens, bet faktiski veidosies likumu pakete par represētajiem un par politiski represēto personu statusa noteikšanu. Patlaban skatāmais likumprojekts ir tikai viens no šīs paketes. Vēl ir paredzēts izveidot komisiju likuma izstrādāšanai par konvenciālo normu izpildi Latvijā attiecībā uz totalitārā režīma cēloņiem un sekām. Tieši to gaida tauta, gaida represētie un tautā to apzīmē par komisiju Nirnbergai-2. Protams, vēl ir paredzēts trešais likums, kur būtu runa par represētajiem piešķiramajām kompensācijām.

Kas attiecas uz šodien iesniegto projektu, tajā visi represētie faktiski ir sadalīti trijās grupās. Pirmā grupa būtu tie, kas ir politiski represēti, noslepkavoti vai miruši politisko represiju rezultātā, ieslodzīti cietumos, geto, koncentrācijas nometnēs un tā tālāk. Es negribētu visu to nolasīt jums priekšā. Tas viss ir atspoguļots 251.dokumentā. Kas attiecas uz divām pārējām grupām, tad te ir runa par netieši represētajiem. Un šajā grupā būtībā ir iekļautas divas grupas. Vienā grupā ir tie, kuru pretdarbība šiem režīmiem netika atklāta un kuri tieši netika pakļauti vardarbīgām represijām vai arī spēja izvairīties no tām. Un trešajā grupā ir personas, kuras reāli tika pakļautas civilo, ekonomisko, politisko un sociālo tiesību ierobežojumiem. Respektīvi, bija liegta izglītība, tika izliktas no savām mājām, apliktas ar paaugstinātiem nodokļiem vai arī kaut kādā citādākā veidā ierobežotas.

Īpaši gribētos uzsvērt, ka mēs faktiski pirmo reizi pasakām to, ko būtībā Latvijas tauta gaida. Tas ir– atzīt par noziedzīgām komunistisko un nacionālsociālistisko organizāciju īstenotos totalitāros režīmus Latvijas teritorijā un arī ārpus tās. Patlaban, kad mēs pirmo reizi to varam pateikt, mēs jums iesniedzam šo likumprojektu. Pieņemsim mēs to vai nepieņemsim– tas jau ir mūsu ziņā.

Priekšsēdētājs: Paldies, Preinberga kungs. Lūdzu, jautājumus. Lūdzu pierakstīties Sekretariātā. Lūdzu, Čepānes kundze!

I.Čepāne: Cienījamais Preinberga kungs! Man ir jautājums par 4.punktu. Tātad 226.dokuments, ja?

G.Preinbergs: 251.dokuments.

I.Čepāne: Bet arī 251.dokumentā ir līdzīga norma, kur ir runa par šo kaitējumu atlīdzināšanu. Vai arī jūs esat izslēguši par to kaitējumu atlīdzināšanu?

G.Preinbergs: Nē, kaitējumu atlīdzināšana paredzēta galvenokārt tiem cilvēkiem, kas ietverti pirmajā grupā– politiski represētajiem.

I.Čepāne: Jā, bet vienalga šajā sakarībā man ir jautājums, jo cilvēkiem acīmredzot ir nepareiza informācija, un mani vēlētāji arī jau zvana un prasa: sakiet, lūdzu, kādas amatpersonas, kādas institūcijas par to būs atbildīgas? Un no kādiem līdzekļiem mēs patlaban šiem cilvēkiem atmaksāsim kompensācijas, jo, cik es saprotu, ir runa gan par materiālām kompensācijām, gan arī par morālām kompensācijām.

G.Preinbergs: Jā, kas attiecas uz materiālām kompensācijām, tas tiek apspriests ar Augstākās padomes priekšsēdētāju Gorbunova kungu, kad mūsu komisija sanāk kopā ar represētajiem. Mēs meklējam līdzekļus, meklējam iespējas, kā viņiem atlīdzināt. Varbūt te nav tik daudz runas par naudu, kaut gan ir arī naudas jautājums, bet, protams, tas izšķirsies atkarībā no tā, cik līdzekļu varēs atvēlēt Latvijas budžets un vai vispār varēs. Šeit galvenokārt domāta medicīniskā aprūpe, var būt jautājums par telefona ievilkšanu un citām tādām priekšrocībām, ko šie vecie cilvēki noteikti ir pelnījuši.

I.Čepāne: Bet tad es gribētu vēl pajautāt– tātad jūs domājat, ka šīs kompensācijas būs galvenokārt no valsts budžeta?

G.Preinbergs: Jā, tas ir iespējams, ka maksāsim no valsts budžeta.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai ir jautājumi Preinberga kungam? Jautājumu nav. Deputāts Matvejevs vēlas jautāt. Lūdzu!

K.Matvejevs: */Ja es pareizi sapratu likumprojekta saturu, tad tajā pie politisko represēto personu kategorijas nav pieskaitāmi tie cilvēki, kas politiskām represijām tika pakļauti intervālā no 1934. līdz 1940.gadam. Pirmais jautājums: vai tā tiešām ir? Un otrais: ja tas tā ir, tad kāpēc? Kāds ir jūsu viedoklis?/

G.Preinbergs: Redziet, jūs acīmredzot to neesat īsti ieklausījies, ka pašā pirmajā teikumā ir atzīmēts, ka atzīt par noziedzīgām komunistisko un nacionāli sociālistisko organizāciju īstenotos totalitāros režīmus Latvijas teritorijā un ārpus tās. Te ir domāts 1934. un 1936.gads, kad Latvijā nebija ne viens, ne otrs režīms, ne arī cilvēku represijas.

K.Matvejevs: */Atvainojiet, bet ja nu reāli cilvēki tomēr ir? Ja viņi iesniegs savas pretenzijas, tad, ņemot vērā jūsu likumprojekta būtību, viņi ne uz ko nevar cerēt?/

G.Preinbergs: Kāpēc gan ne? Šis jautājums tiks izšķirts katrā individuālā gadījumā.

K.Matvejevs: */Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Berklav!

E.Berklavs: Preinberga kungs! Vai jums neliekas, ka otrajā grupā ir pazudusi viena liela cilvēku daļa, kas tīri politisku iemeslu dēļ tika represētas 1959.gadā un sešdesmitajos gados, proti, vienīgi politisku iemeslu dēļ tika atbrīvoti no amata?

G.Preinbergs: Jūsu jautājums ir vietā, Berklava kungs! Bet es domāju, ka tā tas nav, jo mēs runājām, ka visas represijas līdz 1991.gada 21.augustam. Tādējādi jūsu pieminētie gadi iekļaujas šajā laika periodā, proti, līdz 1991.gada 21.augustam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl jautājumi Preinberga kungam? Nav jautājumu. Paldies, Preinberga kungs, par ziņojumu. Kas, lūdzu, ir pieteicies debatēs? Nav neviens pieteicies debatēs.

Lūdzu, balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā! Vēl viena balss “par”. Rezultāts: par– 53, pret– 5, atturas– 5. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Godājamie kolēģi, nākamais mums ir jāizskata deputāta Endziņa ierosinātais likumprojekts “Par grozījumiem dažos likumdošanas aktos simbolikas jautājumos” pirmajā lasījumā.

Lūdzu, deputāt Endziņ!

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jums tiek iesniegts likumprojekts “Par grozījumiem dažos likumdošanas aktos simbolikas jautājumos”. Tas pirmām kārtām ir saistīts ar to, ka Augstākā padome ir saņēmusi Latvijas Bankas iesniegumu ar lūgumu atļaut tai izmantot Latvijas Republikas ģerboni. Tas būtu viens aspekts. Tāpēc nolikumā par Latvijas valsts ģerboni tiek izdarīts grozījums 5.punktā, nosakot, ka tiek dota iespēja izmantot Latvijas Bankai. Un pārējie labojumi, kā jūs paši redzat, ir tīri tehniski un saistīti ar reālajā dzīvē notikušajām izmaiņām sakarā ar 1990.gada 15.februāra likuma pieņemšanu. Tas man īsumā būtu viss.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi Endziņa kungam? Lūdzu, deputāt Muciņ! Pēc tam deputāts Preinbergs.

L.Muciņš: Vai, apspriežot šo likumprojektu, neradās doma par to, vai nebūtu nepieciešams noteikt administratīvo vai kāda cita rakstura pastiprinātu atbildību par nelikumīgu ģerboņa lietošanu. Konkrēti, Latvijas Patērētāju biedrību savienība, līdzīgi kā Latvijas PSR laikos, juzdamās valstiska struktūra, patlaban pie savām durvīm kā visas ministrijas ir uzkārusi Latvijas Republikas mazo ģerboni. Es saprotu arī šo Latvijas Patērētāju biedrību savienību, ka tā visu laiku jūtas kā ministrija. Bet vai tas būtu gluži pareizi? Vai šeit nevajadzētu kādu papildinājumu?

A.Endziņš: Acīmredzot, ka šāda nepieciešamība ir, taču konkrētus priekšlikumus mēs netikām saņēmuši.

L.Muciņš: Otrs jautājums. Pie manis ir griezušies arī vairāki vēlētāji. Tādēļ rodas jautājums, vai pie reizes nebūtu nepieciešams nolikumā par valsts karogu izdarīt dažus papildinājumus un grozījumus, jo ir bijuši iebildumi no valsts varas struktūrām, ka pasaulē bieži ir pieņemts valsts karogu pacelt ne tikai tā, kā mums bija noteikts agrāk vecajos nolikumos, kas daļēji saglabājies arī nolikumā par Latvijas Republikas valsts karogu, proti, karogu tikai kaut kādās konkrētās svinīgās dienās, bet karogs būtu jāpaceļ arī ģimenes un līdzīgos svētkos.

Mums šajā nolikumā tas nav paredzēts. Taču man ir tādas ziņas, ka no pašvaldībām vai no policijas ir bijuši aizrādījumi par to, ka pie jūsu firmas plīvo valsts karogs, jo nav taču nekādi svētki, ne arī svinamā diena vai ģimenes vai kādas citas svinības. Pamatojoties uz to, karogu liek noņemt, tā kā tas izlikts nelikumīgi. Kā jūs skatāties uz to? Vai pie reizes nebūtu jāpapildina nolikums par karogu?

A.Endziņš: Es domāju, ka tas ir diskutējams jautājums. Arī tad, kad iepriekš nolikumā par valsts karogu tika izdarīti grozījumi, bija uzskaitīti tie gadījumi, pie kādām ēkām un kad var uzvilkt karogu. Taču toreiz jautājums būtībā tika noraidīts ar motivāciju, ka līdz ar to, ka tas tiek izkārts pie jebkuras iestādes, valsts karogam zūd jēga. Šeit būtībā jau ir noteikts, ka šādam nolikumam tieši ir jāparedz, kādas iestādes var un kādas ne. Ja ir konkrēti priekšlikumi, mēs varam pie tā visa atgriezties un diskutēt par šo jautājumu. Pašreiz nav.

L.Muciņš: Paldies. Amerikāņi tā neuzskata.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Endziņa kungs! Sakiet, lūdzu, vai šobrīd būtu vietā arī jautājums par karoga aizsardzību?

A.Endziņš: Tas ir sakarā ar Muciņa kunga priekšlikumu. Dodiet konkrētus ierosinājumus.

G.Preinbergs: Es vairāk domāju par to notikumu, kas risinājās Valmierā, proti, kad par karoga noraušanu tiesa piesprieda sodu tikai 15 dienas. Vai, jūsu skatījumā, šis sods atbilst valsts simbolikas apgānīšanai?

A.Endziņš: Man ir grūti jums atbildēt par konkrētu gadījumu, kas ir noticis Valmierā, proti, vai pareizi ir piespriests šāds administratīvs sods, vai arī bija jāpiemēro cita atbildība. Pašreiz spēkā esošā likumdošana paredz arī kriminālo atbildību, tādēļ, nezinot lietas apstākļus, es nevaru atbildēt.

G.Preinbergs: Paldies, es sapratu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai tieši par šo dokumentu ir jautājumi? Pagaidām tādu nav bijis. Nav. Paldies, Endziņa kungs. Vai kāds ir pierakstījies debatēs? Nav. Lūdzu, balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā! Piecas balsis papildus “par”. Rezultāts: par– 52, pret– 2, atturas– 5. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Ābiķa kungs, lūdzu! Cik jums vajadzētu laika ziņojumam par likumprojektu “Par grozījumiem Latvijas PSR valodu likumā”?

Dz.Ābiķis: Piecas minūtes.

Priekšsēdētājs: Lūdzu! Un deputātus lūdzu pierakstīties jautājumu uzdošanai un debatēm.

Dz.Ābiķis: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Pavisam īsi– kāpēc vecajā 1989.gadā pieņemtajā likumā bija nepieciešams izdarīt labojumus. Pirmkārt, 1989.gada pieņemtais Valodu likums atsevišķos pantos ir nonācis pretrunā ar jau pašreiz pieņemtajiem citiem likumiem. Tāpēc šie labojumi agri vai vēlu neizbēgami bija jāizdara. Tā, piemēram, Valodu likumam ir pretruna ar likumu par izglītību jautājumā, kas attiecas uz mācību valodu augstākajās mācību iestādēs. Vecajā Valodu likumā diezgan daudzas normas bija uzrakstītas samērā neskaidri. Un mēs nevaram sākt būvēt ēku, respektīvi, īstenot Valodu likumu, pārbaudīt valodu zināšanas, izdarīt labojumus citos likumdošanas aktos, teiksim, Administratīvo pārkāpumu kodeksā, balstoties uz likuma normām, kas ir diezgan pretrunīgas. Atcerieties kaut vai gadījumu, kad mēs strīdējāmies par Valodu likuma īstenošanu Augstākās padomes telpās. Pat mūsu juristi nevarēja īsti tikt skaidrībā, kā gan tur īsti ir domāts.

Tieši pašā pēdējā laikā valstī ir sākušās nopietnas aktivitātes, lai šo Valodu likumu tiešām varētu realizēt dzīvē. Protams, ir jāatzīst, ka daudz kas ir nokavēts, jo iepriekšējā Valodu komisija un arī valdība nevelta sevišķi lielu uzmanību valsts valodas ieviešanai. Bet pašreiz Ministru padomē ir izveidota attiecīga institūcija, kas kopā ar Izglītības ministriju šodien intensīvi strādā pie nolikumiem un instrukcijām, kas saistītas ar valodas zināšanu pārbaudi. Darbs ir iekustējies, bet es vēlreiz atkārtoju, ēku nevajadzētu būvēt uz ļodzīgiem pamatiem. Tāpēc būtu vēlams šos labojumus iespējami īsākā laikā iestrādāt Valodu likumā.

Bija arī tāda koncepcija, ka mums vajag pilnīgi jaunu valsts valodas likumu. Perspektīvā acīmredzot tāds būs jārada. Bet katrā ziņā– šā vecā likuma struktūru mēs nelauzām. Vecā likuma struktūra pamatā ir saglabājusies. Jaunā valodas likuma pieņemšana nekādā veidā neatsauksies konkrēti uz atsevišķa indivīda valodas zināšanām, bet galvenokārt skars valodas jautājumu valsts un pārvaldes institūcijas, reglamentēs kā daudzos un dažādos gadījumos attiecīgi lietot valsts valodu un tā tālāk.

Tāpēc, manuprāt, tiem, kuri uztraucas par to, ka jaunie Valodu likuma labojumi nostādīs galīgi neizdevīgā situācijā cilvēkus, kuri valodu vēl nav apguvuši pilnībā un kuri orientējas uz veco likumu, nav jāpārdzīvo. Šajā ziņā jaunais Valodas likums principā nekā jauna neienes, tā ka uztraukumam šeit nav vietas.

Runājot par izdarītajiem labojumiem, jāsaka, ka tie ir izdiskutēti Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijā, kā arī principiāli atbalstīti Valsts valodas komisijā. Protams, laikā, kamēr likumprojekts cirkulēja Augstākās padomes attiecīgajās institūcijās, komisijās, mēs esam saņēmuši konkrētus priekšlikumus no Rūpniecības komisijas, no Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas, bet es uzskatu, ka, tā kā lielākoties tie nav konceptuāli, visus šos priekšlikumus var rūpīgi izskatīt un veiksmīgi iestrādāt likumprojekta otrajā lasījumā.

Principiālākie ir iebildumi pret pantu, kas skar lietvedības valodu iestādēs, uzņēmumos un organizācijās. Patlaban zināmā mērā ir citādāka situācija nekā 1989.gadā, kad galvenokārt bija tikai valsts uzņēmumi, pat gandrīz simtprocentīgi. Tagad situācija ir mainījusies. Bet acīmredzot tādā variantā, kā tas ir tapis mūsu komisijā, šeit īsti palikt nevarēs, jo Rūpniecības komisijas iebildumi ir vērā ņemami. Proti, pārvēršoties, pārtopot valsts lielajiem uzņēmumiem– VEF, Alfai, RAF un tā tālāk– par akciju sabiedrībām, tomēr nevaram pieļaut, ka iekšējā apritē valsts valoda no šiem uzņēmumiem pazustu. Tāpēc, sagatavojot otro lasījumu, mēs rūpīgi izskatīsim priekšlikumus, kurus ir iesniegusi Rūpniecības komisija, kā arī citas komisijas, un, kā es teicu, nonāksim pie kopējā viedokļa. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, kādi ir jautājumi? Lūdzu deputāts Freimanis! Vairāk neviens nav pieteicies. Pēc tam ir deputāts Preinbergs un pēc tam deputāts Caune. Pārējos lūdzu pieteikties sekretariātā!

J.Freimanis: Ābiķa kungs! Acīmredzot jūsu rīcībā jau ir dokumentācija, priekšlikumi no citām komisijām, no citām frakcijām. Sakiet, lūdzu, kāds ir jūsu viedoklis, ja mēs papildinātu (es gan nezinu, kurā vietā to vajadzētu iekomponēt), ka valsts valodas zināšanas valsts iestādēs strādājošiem ierēdņiem iespaido atalgojumu un kategoriju? Jūs saprotat, tas ir profesionālās piemērotības kritērijs. Un manas domas ir tādas, ka, regulējot šo jautājumu, mēs panāksim vairāk nekā ar pierunāšanu. Kādas ir jūsu domas? Vai šāds priekšlikums jau ir pazibējis jums iesniegtajā dokumentācijā jeb tas būs man tagad jāiesniedz rakstiski?

Dz.Ābiķis: Šāds priekšlikums pazibējis nav. Es varbūt īsti negribētu piekrist, ka Valodu likumā būtu jāreglamentē iespējamais atalgojums, kaut gan reāli, protams, tā ir normāla prasība un galu galā valodu zināšanas ir arī cilvēku kvalifikācijas rādītājs. Patlaban mēs jau ļoti labi redzam, ka privātajās iestādēs, jaunajās akciju sabiedrībās darbā tiek pieņemti cilvēki, kuri pēc iespējas vairāk zina valodas. Vai tas būtu jāatspoguļo Valodu likumā,– par to ir jādiskutē.

J.Freimanis: Labi, tātad šo ierosinājumu es varu iesniegt?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Cienījamais Ābiķa kungs! Man liekas, mēs pamatoti uztraucamies, ja mūsu republikā konference, seminārs un tamlīdzīgi pasākumi notiek tikai krievu valodā. Sakiet, kāda ir jūsu nostāja attiecībā uz šādiem semināriem, konferencēm, simpozijiem un citiem saietiem, ja tajos sarunu valoda bez tulkojuma ir angļu vai vācu valoda?

Dz.Ābiķis: Ja jūs būtu lasījis uzmanīgi, tad pamanītu, ka likumā ir paredzēts, ka atklātajos pasākumos, vienam sanāksmes, konferences vai sēdes dalībniekam pieprasot, rīkotājiem ir jānodrošina tulkojums valsts valodā. Bet no Cilvēka tiesību komisijas puses mēs saņēmām arī iebildumus, ka šo pantu tomēr vajadzētu atšifrēt sīkāk, jo galu galā arī, teiksim, pareizticīgās baznīcas dievkalpojums ir atklāts pasākums. Un, ja dievkalpojumā viens klausītājs pēkšņi pieprasīs, lai popam blakus noliktu tulku, tad var izveidoties ne visai pareiza situācija. Un tāpēc acīmredzot uz otro lasījumu šis pants ir jāizstrādā nedaudz sīkāk, proti, mazliet jāreglamentē. Bet šāda prasība, ka atklātajos pasākumos rīkotājiem ir jānodrošina tulkojums valsts valodā, jau ir atspoguļota likumprojektā. Tā ka es nedomāju, ka šeit būtu lielas problēmas. Mēs jau rakstām, ka, ja Augstākajā padomē kaut vai viens no zālē sēdošajiem cilvēkiem pieprasītu tulkojumu valsts valodā, tad attiecīgi mūsu aparāta darbiniekiem šī prasība būtu jānodrošina. Kaut gan pagaidām šāds punkts vēl nav stājies spēkā arī vecajā Valodu likumā. Bet es domāju, ka šeit minēto jautājumu mēs atrisināsim praksē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Caune!

I.Caune: Sakiet, lūdzu, vai jūs neuzskatāt, ka 7.panta trešajā rindkopā vārdi “un citas” būtu svītrojami, jo tas “citas” ir tāds abstrakts jēdziens, kas neko konkrētu nenosaka. Tālāk ir runa par to, ka nepieciešamo valodu apjomu nosaka Ministru padomes apstiprinātais nolikums. Varbūt jūs padomātu, kā izteikt citādi, nomainot vārdus “un citas”. Vai jūs varētu tam piekrist?

Dz.Ābiķis: Jūs laikam domājat 4.panta 7.punktu?

I.Caune: Jā, es teicu– 4.panta 7.punkts.

Dz.Ābiķis: Jā, jums zināmā mērā var piekrist. Bet, kas attiecas uz nolikumu, tad pašreiz Ministru padome kopā ar Izglītības ministriju šādu nolikumu tiešām izstrādā. Faktiski jau pagājušā gada pavasarī vēl iepriekšējā Valodu komisija pieņēma nolikumu, kas to reglamentē, tiesa, visai aptuveni. Tāpēc patlaban ir vajadzība šo nolikumu konkretizēt, jo tur ir paredzēti trīs valodu zināšanu līmeņi. Praksē tas izskatīsies apmēram tādējādi, ka attiecīgās ministrijas un resori, saskaņojot ar Valsts valodas centru, un ar Valsts valodas komisiju, uzraksta un iesniedz Valsts valodas komisijā savu darbinieku profesiju sarakstu, norādot, kādam valodas līmenim būtu jāatbilst konkrētās profesijas attiecīgajam amatam, līdz ar to arī tā cilvēka zināšanām, kas ieņem attiecīgo amatu. Un Valsts valodas komisija, vadoties pēc vienota, Latvijā noteikta principa, šo sarakstu apstiprinās. Atbilstoši tam cilvēki kārtos eksāmenus. Pēc tam viņiem tiks izsniegts dokuments– vienota parauga apliecība, ka šie cilvēki ir ieguvuši attiecīgā līmeņa valsts valodas zināšanas. Ja runātu vēl konkrētāk, tad acīmredzot pirmajā posmā, kad ne visi uzreiz varēs izpildīt augstākā līmeņa prasības, iespējams, komisijai tiks dotas tiesības atļaut šīm amatpersonām vēl kādu laiku papildināt savas zināšanas. Tātad jautājuma izskatīšanu par viņu atrašanos ieņemamajā amatā varēs atlikt, teiksim, uz sešiem mēnešiem. Tādējādi tiks dots laiks, lai pēc sešiem mēnešiem šie cilvēki zināšanu pārbaudi varētu atkārtot. Tātad praktiski pats galvenais, lai viss šis process notiktu likumīgi, stingri reglamentēti, lai nebūtu nekādas patvaļas, lai, teiksim, no vienas puses, nerastos tāda situācija, ka ir izveidota komisija, kas sastāv no valsts valodas nepratējiem, kuri paši nav spējīgi pārbaudīt zināšanas. Un, no otras puses,– lai arī atsevišķi cilvēki, kas ir komisijā, neuzstādītu kaut kādas pārcilvēciskas prasības, kas nav saskaņotas ar attiecīgajiem nolikumiem, instrukcijām un tā tālāk.

I.Caune: Otrs jautājums– vai Valodu komisijai un tās priekšsēdētājam ir zināms, ka mūsu Ministru padome izdod dokumentus, rīkojumus un lēmumus krievu valodā? Un kas tiks darīts un kur būs ierakstīts, ja tas vajadzīgs, lai tā nenotiktu?

Dz.Ābiķis: Es Valodu komisijas priekšsēdētāja amatā atrodos tikai kādas pāris nedēļas. Konkrēti man tādas informācijas nav. Kaut gan pilnīgi pieļauju, ka atsevišķās ministrijās tā varētu būt. Katrā ziņā, ja pieņemsim šos Valodu likuma labojumus, tad pēc 5.maija šādā gadījumā ministrijas darbība tiks kvalificēta kā nelikumīga un attiecīgās amatpersonas tiks sodītas.

I.Caune: Ābiķa kungs, es atvainojos. Jums vajag klausīties uzmanīgāk. Proti, ne ministrijās, bet Ministru padomē.

Dz.Ābiķis: Es pilnīgi pieļauju, ka arī Ministru padomē tāda situācija varētu būt. Es pilnīgi pieļauju.

I.Caune: Vai jūs neuzskatāt par vajadzīgu kaut kur…

Dz.Ābiķis: Likumā attiecīgajos pantos ir paredzēts, ka valsts vara un pārvaldes institūcijās darba valoda, dokumentu, sarakstes un izsniedzamo dokumentu valoda ir valsts valoda. Tādējādi valsts varas un valsts pārvaldes institūcijās valodai ir jābūt valsts valodai.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk jautātāju nav. Vēl, papildinot Caunes kungu, vienīgi varu pateikt, ka Latvijas radio un televīzija vēstules, kas adresētas Augstākajai padomei, arī sūta krievu valodā. Tas tā tikai ilustrācijai.

Dz.Ābiķis: Jā, šeit es varu piebilst pavisam īsi, ka šodien tikos ar mūsu jūrniecības pārstāvjiem gan no jūrniecības departamenta, gan no dažādām iestādēm un organizācijām, kas saistītas ar jūrniecību. Ļoti labi pateica Rīgas Kuģu remontu rūpnīcas direktors, proti, tas, kā mēs spēsim ieviest valsts valodu un konsekventi realizēt šo valsts valodas ieviešanas programmu, būs ne tik daudz atkarīgs no cittautiešiem, kā no mums pašiem– no latviešiem. Diemžēl tā tas ir.

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs! Līdz beigām mums ir palikušas 28 minūtes. Turklāt vēl ir debatētāji.

Lūdzu, jautājumu uzdod Preinberga kungs.

G.Preinbergs: Man ir pavisam vienkāršs jautājums. Šodien mēs apstiprinājām augstskolu satversmes. Es arī uzdevu šo vienu jautājumu, proti, sakiet lūdzu, kāda būs attieksme pret šogad beigušajiem augstskolu studentiem pēc tam, kad spēkā stāsies valsts Valodas likums, ja viņi nepratīs valodu sarunvalodas līmenī? Ņemsim vērā, ka visās augstskolās šī valoda ir mācīta.

Dz.Ābiķis: Es domāju, ka uz tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas beidz augstskolas, attieksies likums tādā pašā mērā kā uz visiem pārējiem. Un šie augstskolu absolventi ļoti labi zināja, ka Valodu likums tika pieņemts jau 1989.gadā un ka valsts valodas zināšanas būs nepieciešamas. Vienīgi mēs vēl varam diskutēt par to, vai šajos likuma labojumos augstskolu absolventiem atstāt eksāmenu valsts valodā. Kaut gan mans uzskats ir tāds, ka tā kā augstskolu absolventiem, sākot ar 1993.gada otro pusi, otrā mācību gada mācību pamatvaloda ir latviešu valoda, tad, absolvējot augstskolu, eksāmens īpaši nebūtu nepieciešams. Bet, ja mēs tiešām redzam, ka tuvākajā laikā situācija varbūt ir arī citādāka, tad šajos likuma labojumos varbūt varētu arī ierakstīt to, ka arī augstskolu absolventiem būtu nepieciešams kārtot eksāmenus valsts valodā. Jo Izglītības likuma 5.pants neparedz, ka šie noteikumi attiektos uz tiem studentiem, kas jau ir sākuši studēt kaut kad, teiksim, divus trīs gadus atpakaļ, ka, sākot ar 1993.gadu, no otrā kursa mācību pamatvaloda viņiem obligāti būs valsts valoda. Tas attieksies uz tiem, kas augstskolā stājas šogad. Bet mans personīgais viedoklis ir tāds, ka perspektīvā mums ir jāiet tas ceļš, kuru iet Kultūras akadēmija, proti, ka mācības augstskolā galvenokārt ir latviešu valodā. Bet, ja Latvijā nav speciālistu, kas attiecīgās lekcijas varētu lasīt valsts valodā, un tiek uzaicināti labāki speciālisti no citurienes– gan no Austrumiem, gan no Rietumiem,– tad studentiem būtu jāprot vismaz pāris svešvalodu, lai viņi šīs lekcijas varētu klausīties. Šajā ziņā Kultūras akadēmija ir ļoti pozitīvs piemērs, kad nav lielas problēmas, jo studenti to spēj.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ābiķa kungs! Jūs esat atbildējis uz visiem jautājumiem.

Dz.Ābiķis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Laiks debatēm. Tajās ir pieteikušies vairāki deputāti. Pirmajam vārds deputātam Ģirtam Krūmiņam! Gatavojas deputāts Kramiņš.

Ģ.Krūmiņš: Izskatot labojumus un papildinājumus likumprojektam “Par grozījumiem Latvijas PSR valodu likumā”, mēs Rūpniecības komisijā nospriedām, ka arī šie labojumi ir krietni jāpalabo, jo tie, varētu teikt, ir stingri atpalikuši no dzīves, neskatoties uz to, ka šie labojumi izdarīti samērā nesen.

Redziet, šajā likumā ir pieņemtas dažas aplamas koncepcijas. Viena no tām– mūžīgi paliks tā, kā tas ir pašreiz un to visu nosaka esošie valsts uzņēmumi un budžeta iestādes. Tā tas nebūs. Ja mēs sāksim privatizāciju, tad valsts iestādes, valsts uzņēmumi ies mazumā. Un, ja mēs valodu likumu taisām tagad, tad mums jārēķinās nevis ar to, ka 99 procenti ir valsts uzņēmumi, bet ar to, ka valsts uzņēmumi mums būs apmēram 10 procenti.

Otra, manuprāt, maldīga koncepcija šeit ir tā, ka pastāv tikai divu valodu problēma, proti, ka ir tikai latviešu un krievu valoda un patlaban starp tām jāatrod kāda izeja, kā ar tām rīkoties, pilnīgi vai daļēji ignorējot visas pārējās valodas. Skatot pa punktiem, es tūlīt mēģināšu pierādīt, ka tas tā tiešām ir.

Ja mēs skatām šā likumprojekta 10.punktu, kur ir runa par 7.pantu, tad redzam, ka ierosinām svītrot visu, kas seko aiz pirmā teikuma, jo šeit ir sacīts, ka nacionālajām kultūras biedrībām, privātajām iestādēm, organizācijām, uzņēmumiem, kā arī privātajām fiziskajām un juridiskajām personām lietvedība valsts valodā nav obligāta. Jūs saprotat, ko tas nozīmē! Ja šeit kāda japāņu firma atvērs savu filiāli, tas nozīmē, ka visu oficiālo lietvedību tā vedīs japāņu valodā. Un ko tad darīs, teiksim, finansu nodaļas revidenti, kuriem vajadzēs šajā uzņēmumā taisīt kaut kādu revīziju? Tas būs absurds, ja būs rakstīts kaut kādā nesaprotamā valodā. Tā ka mēs ierosinām svītrot visu, kas attiecas gan uz šīm nacionālajām kultūras biedrībām, gan uz privātajām iestādēm, un atstāt tikai to, ka Latvijas Republikas iestādēs, uzņēmumos un organizācijās lietvedības valoda ir valsts valoda. Paralēli savu grāmatvedību var vest savā valodā. Tā ir cita lieta. Tātad teksts ar visiem palīgteikumiem nekur neder. Tas ir jāsvītro.

Tagad par 11.punktu. Mēs ierosinām to izteikt redakcijā, ka dokumentiem, kurus iesniedz valsts varas un valsts pārvaldes institūcijas, kā arī visas iestādes, uzņēmumi un organizācijas, ir jābūt valsts valodā, valsts varas un valsts pārvaldes institūcijām, kā arī visām iestādēm, uzņēmumiem un organizācijām iesniedzamiem dokumentiem ir jābūt valsts valodā un citās valodās iesniegtajiem dokumentiem jāpievieno apstiprināts tulkojums. Un tikai tā! Jo pretējā gadījumā mēs savārīsim lielu putru. Un šeit nelīdz arī tās piebildes, ka, izņemot iesniegtajiem dokumentiem latviešu, angļu, vācu un krievu valodā, pārējiem jāpievieno notariāli apliecināms tulkojums. Šeit mēs taisām absolūti nejēdzīgu diskrimināciju. Kādēļ mēs izceļam angļu, vācu un krievu valodu? Kāpēc ne lietuviešu, igauņu vai kādu citu valodu? Mēs taču nevaram taisīt šādu diskrimināciju! Tādēļ es ierosinu, kā tas savā laikā ir bijis, ka visiem oficiālajiem iesniegumiem ir jābūt valsts valodā, vai ja tādu nevar nodrošināt, tad jābūt apstiprinātam tulkojumam. Es neprasu, lai tas būtu notariāli apstiprināts, bet pietiekami autoritatīvi apstiprināts ar zīmogu un kāds būtu parakstījies, ka tulkojumu apstiprina un tā tālāk. Es nezinu, kā uz to lietu skatās jurists.

Runājot par 12.punktu, mēs ierosinājām to pilnīgi izslēgt, jo šeit ir tāda norma, ka amatpersonām uz pilsoņu iesniegumiem un sūdzībām ir jāatbild tajā valodā, kurā persona pie tām ir griezusies. Bet mēs taču pieļaujam, ka bez krievu valodas eksistē vēl vairākas valodas. Turklāt ne tikai angļu un vācu, bet arī ķīniešu, japāņu, čigānu valoda un tā tālāk. Kā tad valsts iestāde varēs nodrošināt atbildes sniegšanu šajās valodās? Es domāju, ka tas ir svītrojams.

Tāpat arī 19.punktā, kur ir runa par nepieciešamību zīmogu dublēt citā valodā. Nav tādas nepieciešamības, tas ir jāsvītro ārā.

Tagad jautājums, ko šeit minēja Freimaņa kungs, proti, par piemaksām par valodas zināšanu. Lai man piedod Freimaņa kungs, šeit pamatā atkal ir aplamā tēze, ka mums būs valsts rūpniecības uzņēmumi, ka mums būs milzums budžeta iestāžu, kurās par valodas prasmi maksās pēc kaut kādām tarifa likmēm. Bet šai lietai ir jāpieiet daudzpusīgi, jo nav runa tikai par krieviem, kas zina latviešu valodu. Tas ir jāattiecina arī uz latviešiem, kas zina krievu, angļu, vācu, japāņu valodu un tā tālāk, tas minēto sistēmu sarežģīs. Bet es uzskatu, ka tas ir galīgi nevajadzīgi, jo, virzoties uz tirgus attiecībām, būs arī darbaspēka tirgus, kad uzņēmējs slēgs līgumu, un, vienojoties par algu, tiks ņemtas vērā cilvēka zināšanas, tādējādi vienojoties par maksu. Ja mēs runājam par kaut kādām budžeta organizācijām, tad jāsaka, ka tām dāmiņām, kas savu laiku tērē galvenokārt pie kafijas galda, būs ļoti patīkami, ja par kaut kādām valodu zināšanām viņas dabūs vienu balli augstāk. Bet es domāju, ka iekļaut to kā likuma normu, nav nekādas vajadzības. To visu noteiks pieprasījums un piedāvājums.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kramiņ, lūdzu!

A.Kramiņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es uzreiz teikšu, ka es pilnībā atbalstu iepriekšējo runātāju nostādnes attiecībā uz Valodu likumu, jo mēs strādājām kopā Rūpniecības komisijā, bet es tomēr nepiekrītu referentam, kurš no šīs tribīnes izteica domu, ka Valodu likumā neesot konceptuāli labojumi. Es tomēr gribētu pastāvēt uz to, lai mēs šodien šeit nobalsotu par vienu konceptuālu lietu. Vai mēs Valodu likumā un šajos labojumos ietversim domu par to, ka privātajos uzņēmumos un privātajās firmās lietvedība bez latviešu valodas var vēl pastāvēt arī citā valodā? Kolēģi, es dzirdēju, ka šeit tika izteikta doma, ka 10.punktā, tas ir 7.panta redakcijā, aiz komata ir ietverta frāze: “…bet valsts pašvaldību iestādēm vai amatpersonām iesniedzamiem pārskatiem, ziņojumiem un atskaitēm ir jābūt valsts valodā.” Bet, kolēģi, piedodiet, viņi tos pārskatus mums var iesniegt valsts valodā. Bet, teiksim, ja Finansu inspekcija, kura gribēs šos pārskatus pārbaudīt, ieradīsies attiecīgajā firmā, kā šeit jau teica– japāņu firmā– un ieraudzīs, ka tur visa lietvedība ir japāņu valodā, tad pasakiet man, kā viņi pārbaudīs?

Un otrs aspekts, par kuru mums šodien ir jārunā diezgan skaļi, jo tādi procesi pašlaik jau notiek. Mēs zinām, ka mums ir ārkārtīgi daudz bijušo Vissavienības uzņēmumu, kuros tomēr pārsvarā strādā krieviski runājošie, kā arī vadība tur ir krieviski runājoša. Un pašlaik veidojas nostāja,– kāpēc vadītājam būtu jāmācās latviešu valoda, ja, pieņemsim, manā firmā nestrādās neviens latvietis? Tādā gadījumā man latviešu valodu nevajadzēs zināt. Un pašlaik notiek tādi procesi, vismaz man ir tādi signāli, ka viena otra firma jau tagad atbrīvojas no latviski runājošajiem, lai valodu jautājumā firmā nebūtu absolūti nekādu problēmu. Tāpēc es tomēr pastāvu uz to, lai mēs par šo konceptuālo jautājumu šodien nobalsotu jau pirmajā lasījumā. Tādējādi, vadoties pēc šā mūsu balsojuma rezultātiem komisija jau otrajā lasījumā varēs mums iesniegt šo likumprojektu ar attiecīgajiem labojumiem. Paldies!

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk neviens deputāts nav pieteicies. Tātad mums būs jāizdara deputāta Kramiņa šis ieteiktais konceptuālais balsojums. Lūdzu, deputāts Ābiķis vēlas teikt galavārdu.

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Es jau savā ievadrunā pieminēju, ka acīmredzot ir jāatbalsta Rūpniecības komisijas iesniegtie labojumi. Jo tik tiešām, pārvēršoties mūsu lielajām rūpnīcām, kur strādā tūkstošiem un pat desmitiem tūkstošu strādājošo, acīmredzot lietvedības valodai būtu jāpaliek valsts valodai. Ne visiem iebildumiem, ne visai tai kritikai, kas attiecas uz citiem jautājumiem, es varētu simtprocentīgi piekrist. Teiksim, šeit mēs jau esam paredzējuši, ja, veicot pārbaudi, Finansu inspekcija, tātad valsts institūcija, pieprasa iesniegt dokumentus, tad tiem obligāti ir jābūt valsts valodā. Tāpat ir arī iespējams, ka lietvedība varētu būt citās valodās. Tā, piemēram, nacionālo kultūru biedrību asociatīvajiem locekļiem, vai arī mācību iestādēs, kuras veidotas tīri pēc valodu principa, teiksim, poļu vidusskolā, tomēr kaut kādi izņēmumu gadījumi varētu būt. Tajā pašā laikā ir paredzēts, ka sarakstē ar valsts varas iestādēm obligāti jālieto valsts valoda, kā arī dokumentiem, kurus iesniedz valsts varas iestādēs, tajā skaitā Finansu inspekcijā, ir jābūt valsts valodā.

Taču es principā nevaru runāt komisijas vārdā, bet gan savā vārdā. Un es atbalstītu šo abu deputātu izvirzīto konceptuālo priekšlikumu, ka organizācijās un iestādēs lietvedības valodai tomēr ir jābūt valsts valodai. Tātad es atkārtoju, ka var būt kādi atsevišķi izņēmumi tīri specifiskām organizācijām. To ir ierosinājuši arī Cilvēka tiesību un nacionālo attiecību komisijas pārstāvji. Bet nu es aicinu atbalstīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Par balsošanas motīviem deputāte Marjaša.

R.Marjaša: Ziniet, pirms mēs balsojam par to koncepciju, es gribētu, lai visi kopā padomā par tādu konkrētu situāciju, ka pie mums tiešām nodibināsies kāda japāņu firma jeb kādas citas firmas. Kā mēs tās piespiedīsim visu iekšējo lietvedību veikt latviešu valodā? Es to mehānismu nevaru iedomāties. Un ko mēs ar tiem japāņiem, kas mums ekonomiski būs ļoti vajadzīgi, izdarīsim, ja viņi gadījumā nepildīs šo likumu? Es tikai dalos ar jums savās pārdomās. Varbūt mēs tomēr vēl nebalsosim par to koncepciju, nesaistīsim sev rokas, bet vēl līdz otrajam lasījumam komisijā mazliet apspriedīsim šo koncepciju, kurai principā ir pamats. Es tikai šaubos, vai tas likums strādās. Mums jau ir viegli par to nobalsot. Bet, kā būs pēc tam, ņemot vērā, ka mēs esam ieinteresēti, lai no ārzemēm pie mums nāk firmas? Redziet, ārzemēs visi tie inspektori zina angļu valodu. Es ceru, ka pie mums finansu inspektori ar laiku arī varbūt zinās angļu valodu. Bet tas ir profesionalitātes jautājums. Es tikai izsaku savas šaubas.

Priekšsēdētājs: Nekas, Marjašas kundze, visi toties zinās latviešu valodu. Lūdzu, par motīviem: deputāts Krūmiņš, deputāts Budovskis, deputāts Laķis, deputāts Freimanis un deputāts Bels.

Ģ.Krūmiņš: Atbildot Marjašas kundzei, es gribētu teikt, ka tas latviešiem nodrošinās darbavietas ārzemju firmās. Un, ja mēs tagad vērojam procesu, ka latvieši, var teikt, masveidīgi tiek atlaisti no uzņēmumiem, kur pārsvarā ir krievvalodīgie strādājošie, tad notiks pretējais process, jo bez šiem latviešiem minētās firmas nevarēs vest savu lietvedību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Budovski!

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Es nupat atbraucu no Somijas. Gribu pateikt, ka ziemeļniekiem praktiski ir pieaugoša bezdarba problēma. Viņi meklē jaunas vietas. Un jaunu firmu ienākšana no tās puses būs obligāti saistīta ar viņu darbaspēka piesaisti. Un, ja mums faktiski nebūs tāda likuma, kas noteiks, ka šai dokumentācijai ir jābūt valsts valodā, tad ir divi ļaunumi. Pirmais– izveidosies absolūtas ārvalsts saliņas. Otrais– mūsu cilvēki netiks arī iesaistīti šo firmu darbā. Es domāju, tas ir nopietns apsvērums, kas liek runāt un balsot par valsts valodu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāt Laķi, lūdzu!

P.Laķis: Šajā gadījumā es varu atbalstīt Ābiķa kungu praktiski komisijas vārdā, jo mēs šo situāciju jau bijām modulējuši un nonācām pie viedokļa, ka šis Ābiķa kunga piedāvātais variants varētu būt arī praktiski mūsu komisijas viedoklis. Tiešām, var būt tikai atsevišķi gadījumi, kā, piemēram, ja šeit dibinās kaut kas tāds, kas bija Latvijas laikā, teiksim, Angļu institūts, vai Herdera institūts, tātad augstākā mācību iestāde, attiecībā uz kuru konkrētās valodas apgūšanas labad mēs pieņemam šādu speciālu atrunu. Bet es domāju, ka tas varētu būt saistīts tikai ar speciālajām mācību iestādēm, augstākajām mācību iestādēm, bet ne ar ko citu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Kolēģi! Es domāju, ka mums šis dokuments būtu noteikti jāatbalsta. Ābiķa kungs un viņa kolēģi ir veikuši lielu darbu. Tas ir pirmkārt. Un es gribētu aģitēt, zināmā mērā arī atbildot uz godājamās Marjašas kundzes, tā sakot, bailēm, ko nu mēs darīsim, ja ķīnieši nemācīsies latviski. Es domāju, ka mēs esam par daudz ilgi tos “ķīniešus” pierunājuši un mums ir jāsoda ar rubli. Krūmiņa kungs, ja kategorija ir 1000 rubļi un ja kāds “ķīnietis” neprot latviski, tad viņam ir jāmaksā 800 rubļi. Tādējādi viss ir šausmīgi vienkārši. Tādēļ es aicinu atbalstīt un iestrādāt tos punktus, pēc kuriem vadoties, visi “ķīnieši” sāks mācīties latviski.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Bel!

A.Bels: Šeit jautājums ir ārkārtīgi delikāts. Redzat, kad mēs šo jautājumu iztirzājām komisijā, mans viedoklis bija, ka mēs lāpām vecu padomju “fufaiku”, nemitīgi liekot virsū ielāpus. Tajā pašā laikā mums skapī ir ļoti labs pirmskara mētelis. Tas ir šis likums par valsts valodu, kas tika pieņemts 1935.gadā. Tur ir ārkārtīgi demokrātiskas normas. Taču mani kolēģi uzskata, ka šodien situācija vairs neatbilst tā laika demokrātiskajām normām. Taču, runājot tieši par šo problēmu, kurai pieskārās Krūmiņa kungs un Kramiņa kungs, vecajā, labajā pirmskara likumā tomēr šī demokrātiskā norma ir fiksēta ļoti precīzi, proti, ka privātajām fiziskajām un juridiskajām personām grāmatvedība valsts valodā nav obligāta, bet viņam uz valsts vai pašvaldību iestāžu vai amatpersonu pieprasījuma iesniedzamajiem pārskatiem, ziņojumu rakstiem un dokumentiem, ja to oriģināli nav saskaņoti ar valsts valodu, jāpievieno tulkojumi latviešu valodā. Tas būtu jādara arī jebkurai firmai– japāņu, franču, spāņu vai itāļu. Šādā gadījumā, saglabājot demokrātisku pieeju, tomēr panāksim kādu skaidrību un arī atvērsim ceļu šo firmu darbībai Latvijā, pat neatsakoties no savas valodas prioritātes. Tāpēc varbūt šodien nevajadzētu šo konceptuālo balsojumu izdarīt, bet pieņemt likumu pirmajā lasījumā un katram tomēr paskatīties avotos, kā tas ir risināts, kā tas bija risināts, un otrajā lasījumā izlemt.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kramiņš un deputāts Ābiķis.

A.Kramiņš: Es tomēr vēlreiz gribētu pastāvēt uz savu priekšlikumu, ņemot vērā arī vēl to, kāda ir pašreizējā situācija Latvijas Republikā, un cik liels procents šeit ir pamatiedzīvotāju. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu deputāt Ābiķi!

Dz.Ābiķis: Es ļoti cienu Bela kungu, bet viņš jums nolasīja tikai panta vienu fragmentu. Un īstenībā tā nebūt nebija, kā varēja saprast no Bela kunga teiktā, jo tiešām pirmskara Latvijas likumā ir stipri vairāk reglamentēts. Atcerēsimies, ka tad jau lielākā daļa bija privātie uzņēmumi. Šeit ir rakstīts arī tas, ka uzņēmumiem, kas izpērk pirmās vai otrās šķiras tirdzniecības vai rūpniecības zīmi, ekspedīcijas un transportuzņēmumiem, kā arī visiem uzņēmumiem un organizācijām, kam saskaņā ar pastāvošajiem likumiem vai noteikumiem jādod pārskati par savu darbību grāmatvedībā, ieskaitot visus uz grāmatvedību attiecošos dokumentus, un sarakstoties ar adresātiem iekšzemē, jālieto valsts valoda. Un tikai tālāk ir tas Bela kunga teiktais papildinājums, ka pārējām, šeit neminētajām organizācijām un tātad, tās organizācijas, kam bija vadošā loma ekonomikā, tirdzniecībā, rūpniecībā, tomēr bija spiestas lietvedībā lietot valsts valodu.

Mēs varbūt varētu konceptuāli nobalsot, kas tomēr būtu konceptuāli galvenajā virzienā, bet pieļaut arī izņēmumu, teiksim uz atsevišķām mācību iestādēm, kā te minēja deputāts Laķis, un arī uz nacionālo kultūrbiedrību asociatīvajām loceklēm. Es domāju, ka to mēs likumā varētu atstāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies, cienījamie kolēģi! Rezultātu: 63 deputāti ir reģistrējušies. Paldies. Lūdzu, pirmais balsojums, kas ir konceptuāls. To ierosināja deputāts Krūmiņš, deputāts Kramiņš, praktiski to ierosināja visi deputāti un atbalstīja arī Ābiķa kungs, proti, ka lietvedībai visos uzņēmumos, iestādēs, organizācijas Latvijas Republikā ir jābūt latviešu valodā, tas ir, valsts valodā. Lūdzu, balsosim par šo konceptuālo balsojumu! Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 48– par, 6– pret, 8– atturas. Tātad šāds labojums konceptuāli akceptēts. Lūdzam Ābiķa kungu to iestrādāt otrajā lasījumā. Paldies.

Vēl mums ir balsojums par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu, balsosim kopumā par šā likumprojekta akceptu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 51– par, 5– pret, 6– atturas. Paldies.

Pulkstenis ir 18.30. Plenārsēde ir slēgta. Uz redzēšanos līdz rītdienai.

(Sēdes beigas)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!