Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 3. maijā

Intervija Latvijas Radio 3.maija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Pēdējo reizi mēs šeit tiekamies 20 minūtes, nākamreiz būs 15 — tas klausītājiem zināšanai, ka mums turpmāk būs konkrētāks raidlaiks.

A. Bērziņš: —Tas nozīmē, ka premjeru mēģina ierobežot viņa tiesībās pateikt sabiedrībai visu taisnību!

— Tas nozīmē, ka premjeram ir jāmāk īsi un korekti, ātri atbildēt uz visiem jautājumiem.

A. Bērziņš: — Es mēģināšu.

— Runājot par jautājumiem, un daudzi ir tieši par "Latvijas kuģniecību", man ir vairāki jautājumi nākuši no klausītājiem. Mēģināsim saprast dažnedažādas lietas, ko cilvēki ir uzdevuši. Ja vispār runājam par pašreizējo situāciju, vai jūs esat šobrīd vismaz iepazinušies ar starptautisko konsultantu ierosinājumiem?

A. Bērziņš: — Pašlaik tie ir Privatizācijas aģentūrai iedoti. Privatizācijas aģentūras padome skatīs šos jautājumus, es pieņemu, ka pieliks kaut ko klāt no sevis, un tad sūtīs ekonomikas ministram. Es tos, protams, būtu varējis pieprasīt arī tūlīt, bet neesmu to izdarījis, vienkārši, ļausim, lai lietas notiek savā gaitā.

— Tā sava gaita būs līdz pirmdienai?

A.Bērziņš: — Jā. Pirmdien tos iesniegs Ministru kabinetā, un acīmredzot otrdien mēs tos skatīsim valdībā.

— Jebkurā gadījumā tālāk par rīcību šobrīd mēs runāt vienkārši nevaram?

A. Bērziņš: — Tieši tā! Es ar šiem priekšlikumiem neesmu iepazinies, un, otrkārt, valdībai jau jālemj par visiem šiem jautājumiem.

— Man jums tīri personisks jautājums. Prezidente vakar, runājot par Investīciju bankas piesaisti, sacīja, ka tur ir savs mīnuss un savs pluss. Kā jums šķiet, kā tur ir vairāk — mīnusu vai plusu?

A. Bērziņš: — Man ir grūti teikt, bet, protams, ir iespējama arī tāda metode — atdot privatizēt to kādai investīciju bankai, bet tas nozīmē faktiski bez iespējām jebkādā veidā šo procesu ietekmēt, un šeit es domāju galvenokārt cenu. Tātad mēs nevarēsim noteikt nekādu cenu, mēs vienkārši atdosim, sakot — pārdodiet par labāko cenu, par kādu jūs varat; un tad šī kompānija par tādu cenu, kādu kuģniecība varētu maksāt vai par kādu kāds būs gatavs to pirkt, vienkārši būs jāpārdod. Šeit tā bīstamība ir tikpat liela, faktiski tīri ārpolitiski varbūt mums visi sitīs uz pleca un teiks — jūs esat malači, redz, kā jūs atdevāt to starptautiskai bankai privatizēt, bet var izrādīties, ka šī cena ir stipri mazāka nekā tā, par kuru valdība atļāvās to kuģniecības procentu privatizēt, un tad, protams, mums teiks — paklausieties, kā jūs to varējāt atdot vienkārši tā? Ja privatizācijas process nebūtu tik šausmīgi politizēts pie mums šobrīd un ja nebūtu privatizācijai tik daudz pretinieku vai gribētāju, vai negribētāju, ka uzņēmums tiek privatizēts, tad, protams, būtu daudz vieglāk izšķirties.

— Vienīgi — tirgu tāpat neapmānīs: tik, cik tirgū dos par to kuģniecību, tik dos, un neko vairāk jūs arī nevarat izžmiegt.

A. Bērziņš: — Teši tā! Šeit ir divas lietas, divas komponentes šajā kuģniecībā. Pirmā komponente ir tā tirgus daļa, ko "Latvijas kuģniecība" šodien aizņem starptautiskajā tirgošanās biznesā jeb kuģošanas biznesā — tā ir viena summa, kura ir nedefinējama un netverama.

— Kā maksa? Niša?

A. Bērziņš: — Jā, tirgus niša, kura maksā noteiktu naudas summu. Un tad ir otra daļa — tās materiālās vērtības, kuras pašas par sevi, atrauti no šīs tirgus nišas, maksā pavisam citu naudu. Jautājums ir, kā salikt šīs divas lietas kopā, lai dabūtu par šīm abām lietām iespējami lielāku naudas summu. Jo ir jau pasaulē pietiekami daudz kuģošanas kompāniju, kuras ir absolūti ieinteresētas, lai Latvijā "Latvijas kuģniecību" noliek pie steķiem, lai kuģus, pa vienam lēnām pārdod metāllūžņos, un tad šo tirgus nišu varētu paņemt vispār bez maksāšanas — vienkārši sadalot savā starpā.

— Jautājums par Investīciju banku — ja mēs tai atdodam, tā arī ir ieinteresēta nopelnīt visvairāk un pārdot par vismazāko cenu?

A. Bērziņš: — Nu, protams, tur ir kādi procenti jāmaksā par attiecīgām investīcijām — pusotra, divi vai kaut kādi, vienalga. Tas ir atkal sarunu, diskusiju jautājums, bet mēs jau esam Pasaules banku kā konsultantus piesaistījuši, tā ka es domāju, ka pietiekami caurspīdīgs ir viss šis process.

— Sociāldemokrāti saka: nevajadzētu privatizēt vispār.

A. Bērziņš: — Sociāldemokrātu ideoloģija jau vispār ir neko neprivatizēt, visu sadalīt līdzīgi visiem.Tai pašā laikā, protams, ir jāsaprot, ka "Latvijas kuģniecība" ir tīrs peļņas uzņēmums, kas nav saistīts ar valstiski dzīvību nodrošinošām lietām, tādām kā, teiksim, ūdensvadi, kanalizācija, elektroenerģija.

— Šobrīd kuģniecība budžetā dod ļoti minimāli — tā es saprotu.

A. Bērziņš: — Faktiski tā tikpat kā neko nedod — 300—400 cilvēku saņem pašā "Kuģniecībā" algu, viņi samaksā iedzīvotāju ienākuma nodokli un sociālās apdrošināšanas maksājumus. Mana valdība strādā pie kuģniecības ideoloģijas nomaiņas, Ministru kabinets jau ir noteicis, cik būtu jāmaksā pašiem jūrniekiem par sociālo apdrošināšanu, lai viņi piereģistrētos šeit kā sociālās apdrošināšanas maksājumu maksātāji, vēl ir jautājums par dažādiem atvieglojumiem, lai šos kuģus dabūtu atpakaļ zem Latvijas karogiem, un tad mēs varam cerēt, ka viņi kļūs par nodokļu maksātājiem šeit. Pretējā gadījumā viņi, protams, dzīvos lētākajās karogu valstīs.

— Klausītājs sacīja tā: ja runājam par kuģniecības privatizāciju, varbūt par to kuģu dabūšanu zem karogiem vajag pirms privatizācijas domāt, jo pēc privatizācijas — nebūs smuki.

Andris Bērziņš: — Tās faktiski nav saistītas lietas. Nu, daļēji varbūt ir saistītas, bet, ja jau kuģniecības privatizācijas noteikumos ir teikts, ka ir jāpaliek šeit, Latvijā, reģistrētam uzņēmumam, tam ir jāturpina darboties ar kuģniecības biznesu kā tādu, tad tas nozīmē, ja šeit apstākļi būs labāki, tad cilvēki vienkārši ņems un pārreģistrēs tos kuģus šeit.

— Kāds klausītājs salīdzināja šo jautājumu ar mašīnām ar Lietuvas numuriem, kad bija runa, protams, par izdevīgumu — izdevīgāk Lietuvā nekā Latvijā ...

A. Bērziņš: — Tieši tā!

— Šajā situācijā varēja ar likumu noteikt, ka nevar vairs ar tiem lietuviešu numuriem šeit braukt, un tad tās lietas notiek šā vai tā. Vai nevar arī šeit tādā pašā veidā piespiest ar likuma spēku, lai tie kuģi nevarētu aiziet zem citiem karogiem?

A. Bērziņš: — Nu, tur jau pirmkārt tika izlīdzināti visi šie maksājumi ar tīri ekonomiskām metodēm, jo tikai ar administratīvu spēku nekad nevienam nav izdevies atrisināt to vai citu problēmu.

— Bet kāpēc? Ja mēs sakām, ka nevar braukt zem tā cita karoga "Latvijas kuģniecība", bet brauc zem Maltas karoga — nu nevar, obligāti jābrauc zem Latvijas! Kāpēc to nevar?

A. Bērziņš: — Nē, nē — to mēs varam pateikt, bet tad mēs vienkārši šo kuģniecības biznesu deformējam, iejaucoties uzņēmuma saimnieciskajā darbībā, ko faktiski nedrīkst darīt, tad mēs faktiski mākslīgi paaugstinām uzņēmuma sniegto pakalpojumu pašizmaksu.

— Tas nozīmē, ka kuģniecībai pēc tam ir zaudējumi?

A. Bērziņš: — Kuģniecībai uz kaut kā rēķina ir jākompensē tie zaudējumi jeb tas sadārdzinājums, ko rada šāds administratīvs lēmums, — tieši tāpēc ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar administratīvu iejaukšanos uzņēmuma saimnieciskajā darbā.

— Un cik ilgi mums būs tā ekonomiskā ieinteresētība, lai tie kuģi patiešām atnāk atpakaļ? Kāds process ir vajadzīgs, cik garš termiņš?

A. Bērziņš: — Pašlaik valdībā mēs jau esam izskatījuši šo kuģošanas koncepciju, tiek gatavoti attiecīgi normatīvie akti, tā ka Saeima visā drīzumā par to varēs lemt. Tātad es pieņemu, ka nākamā gada vidū, iespējams, visi kuģi varētu jau būt atpakaļ.

— Kāda klausītāja zvanīja un sacīja tā: Naglis ir paziņojis — jā, viņš ir kļūdījies, bet paziņojis, zinot, ka viņu nenoņems. Kalvītis arī Ķelnē zina, ka neviens viņu nenoņems. Jautājums ir par atbildību.

A. Bērziņš: — Es nezinu gan, ka Naglis būtu paziņojis par to, kur viņš ir kļūdījies. Pēc būtības konsultanti ir piedāvājuši versiju, un šajā gadījumā valdība ir pamatā pieņēmusi centrālos lēmumus.

— Tā ka lielāka atbildība valdībai, nevis Privatizācijas aģentūrai?

A. Bērziņš: — Nē, Privatizācijas aģentūrai ir sava daļa atbildības, bet šeit es nesaskatu nekā traģiska — kur te kāda traģika, ja mums nav izdevies pārdot kuģniecību par saprātīgu, normālu cenu, kuru valdība noteikusi. Es vēlreiz gribu teikt — nevienam mēs par sviestmaizi to netaisāmies atdot.

— Jūsuprāt, — kur ir kļūda vai iemesls, kāpēc tomēr notika tā, kā notika?

A. Bērziņš: — Es domāju, vairāki iemesli ir. Pirmām kārtām varbūt tiešām valdības apstiprinātā cena ir par augstu, bet tad ir, protams, jādomā, kas un kā. Otra lieta — es domāju, ka faktiski Latvijā jau pēdējos trīs gadus tiek darīts maksimāli viss, lai šo privatizācijas procesu diskreditētu — no daudzām un dažādām pusēm. Es pieņemu, ka droši vien kāds negrib, lai kuģniecība tiktu privatizēta; varbūt kāds grib pats privatizēt kuģniecību — grūti pateikt. Katrā gadījumā tā lielā ažiotāža, kas sacelta ap šo uzņēmumu un vispār šo privatizācijas procesu, jau neveicina nekādu normālu ekonomisko darbību, un, ja es būtu investors, atnāktu, paskatītos un teiktu — vai, tur viens otru apvaino, tur kaut kādas nemitīgas diskusijas, tur avīžu raksti kaut kādi, apgalvojumi bez pietiekoša pamata, labāk es tur tuvumā neeju, tur kaut kas nav kārtībā!

— Tas nozīmē, ka ir jāuzņemas arī opozīcijai atbildība par notikušo?

A. Bērziņš: — Nu, ne tikai opozīcijai — es domāju, ka kopumā visai sabiedrībai! Opozīcijai ir savi mērķi — nepieļaut privatizāciju, acīmredzot tā. Kaut gan jāsaka, ka opozīcija man brīžiem nav izprotama. Tad tā ir pret privatizāciju; tad, kad privatizācijas process kādā etapā ir neveiksmīgs, tad viņi saka — kāpēc neveiksmīgs, kas tā par lietu. Iznāk, ka tanī brīdi opozīcija ir it kā par privatizāciju, ja jau tā pārdzīvo, ka process ir neveiksmīgs. Tā ka šeit jārunā par konsekvenci, un ar konsekvences meklēšanu ir stipri pagrūti.

— Vispār pievērsīsimies arī citiem jautājumiem, kas šodien mums atnākuši. Pāris jautājumu ir pa internetu nonākuši: kāpēc līdz šim brīdim nav sauktas pie atbildības vainīgās personas "Latvenergo" trīs miljonu pazušanā, un kāda būtu jūsu loma, lai tomēr tās personas tiktu sodītas?

A. Bērziņš: — Ar šo jautājumu acīmredzot jāvēršas pie ģenerālprokurora, kurš izvērtē šo lietu, izmeklē. Es zinu, ka ir ierosināta virkne lietu; man liekas, ka daļa lietu jau ir aizsūtītas uz tiesu. Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu — ir varu dalīšanas princips, un katrs atbild par savu varas daļu.

— Andrejam, kas uzdeva šo pirmo jautājumu , ir arī otrs jautājums: kāpēc tik grūti virzās korupcijas apkarošana Latvijā, varbūt par to vajadzētu kaut kādā veidā uzņemties atbildību?

A. Bērziņš: — Faktiski ir novērtējums, ka Latvijā administratīvā korupcija ir viena no viszemākajām visās Austrumeiropas valstīs. Tai pašā laikā tiek uzsvērts, ka ļoti daudzi un dažādi politiskie lēmumi tiek pieņemti to vai citu ekonomisko grupu ietekmē, un to ir teikuši šeit pat iekšējās aptaujās mūsu pašu uzņēmēji, un uz tā pamata šis secinājums izdarīts. Tātad, pēc manām domām, centrālais ir jautājums, kādā veidā norobežot politisko varu jeb politiku no ekonomiskās ietekmes. Un te ir vairākas lietas, par kurām visā drīzumā mēs sūtīsim uz Saeimu likumus. Starp citu, nākamajā otrdienā jautājumu par to, kā mums veicas ar korupcijas likumdošanas gatavošanu, mēs skatīsim valdībā, tur ir likums, piemēram, par partiju finansēšanu no budžeta, tātad likumprojekts, kuru, iespējams, mēs iedarbināsim varbūt kaut kad vēlāk, bet vismaz par šo tēmu mums ir jāsāk runāt. Tas ir veids, kā mēs varētu panākt, lai partijas nebūtu tik atkarīgas no saviem sponsoriem, un tas ir veids, kādā mēs varam panākt reālu sponsoru ietekmes samazināšanos vispār uz politisko procesu. Pēc manām domām, sabiedrībai tas izmaksās daudz lētāk, un tas būtu daudz caurspīdīgāk nekā saglabāt esošo sistēmu viens pret vienu. Tā ka ir vēl viena virkne jautājumu, kas saistīti ar nulles deklarācijas ieviešanu, un jautājumi, kas saistīti ar legālās prezumpcijas ieviešanu. Tieslietu ministre mums tur stāstīs, kādā milzīgā teorētiskā diskusijā un absolūtās pretrunās pašlaik ir nonākušas mūsu juristu grupas, kur vieni saka absolūtu "nē" legālajai prezumpcijai, citi atkal "jā" legālajai prezumpcijai, un ir jāatrod kaut kāds kopsaucējs visās tajās lietās. Ar šīm lietām mēs strādājam valdībā.

— Un tie būs jautājumi, par kuriem neapšaubāmi mēs vēl interesēsimies.

A. Bērziņš: —Tieši tā, un, es domāju, tās būs ārkārtīgi plašas un lielas diskusijas Saeimā.

— Viena klausītāja zvanīja un jautāja: vai jums tā kaklasaite ar hokeja simboliku vēl ir?

A. Bērziņš: — Šorīt nomainīju kaklasaiti, uzsēju citu!

— Nebija vērts acīmredzot!

A. Bērziņš: — Nē, nu lai jau mūsu puišiem veicas! Protams, man ir sarūgtinājums tikpat liels kā laikam visiem pārējiem par šādu neveiksmi vakar, bet tur neko nevar darīt.

— Vēl kāds jautājums, tas gan īsti nav jautājums jums, ir par Liepiņa kungu, kurš atkal atjaunots amatā Rīgas pašvaldības policijā. Klausītāja saka tā: kam vēl jānotiek, lai cilvēki, kuri izšķērdējuši naudu, amorāli rīkojušies, nevarētu tomēr ieņemt augstus amatus Latvijā?

A. Bērziņš: — Šajā gadījumā tas ir tiesas atbildības jautājums, un tiesa ir tā lēmusi, un ir attiecīgas nākamās, otrās instances tiesa, kurā acīmredzot var lēmumus pārsūdzēt tie, kurus šie attiecīgie pirmās instances tiesas lēmumi neapmierina, un droši vien, ka tā arī rīkosies. Katrā gadījumā es negribētu būt tiesas vietā, un teikt, ka Liepiņš ir vainīgs vai nevainīgs. Tādēļ ir tiesa, lai tā tiek skaidrībā.

— Jautājums ir par to, cik juristi spējīgi aizstāvēt vienu vai otru viedokli.

A. Bērziņš: — Es tikai gribu teikt, ka tieši šīs valdības laikā ir pirmoreiz ierosināts jautājums par tiesneša atstādināšanu no sava ieņemamā amata — to tieslietu ministre pirms trīs nedēļām ir izdarījusi. Ir jāskatās — lielākā daļa tiesnešu absolūti godprātīgi pilda savus pienākumus, bet, ja tiešām var pierādīt un skaidri saskatāms, ka ir kaut kādas ieinteresētības jeb interešu konflikta pazīmes, tad vienkārši, šāds tiesnesis no darba ir jāatstādina.

— Acīmredzot jautājums ir tomēr par kontroles mehānismu, kā tiesas tiek uzraudzītas, cik tas process ir godīgs.

A. Bērziņš: — Tiesu vara ir neatkarīga vara demokrātiskā valstī, bet ir jābūt instrumentam, kā to uzraudzīt, un tieslietu ministres funkcijas ir uzraudzīt šos procesus. Un, ja, teiksim, tiesnešu sabiedriskā institūcija saka — jā, mēs redzam, ka tur ir interešu konflikts, tad, protams, bez šaubīšanās šādi tiesneši ir jāatstādina no savu pienākumu pildīšanas.

— Jautājums par naftu, kas kaut kur tek no zemes, — bija laikrakstā arī kaut kur publicēts viens raksts, — pat krāns pievienots. Interesējas klausītāji: vai tur nākotnē nevarētu meklēt tomēr naudu budžetam?

A. Bērziņš: — Ir vēl laikam kādi četri urbumi kopš padomju laikiem palikuši, tur, iespējams, dažiem vēl krāni palikuši klāt, šie ir izmēģinājuma urbumi, kas liecina, ka kaut kādas naftas iegulu pēdas, šeit pat Latvijā, arī sauszemē, ir palikušas. Bet, lai rūpnieciski apstrādātu, ir ārkārtīgi milzīgi kapitālieguldījumi jāieliek. Tā informācija, kas ir ģeoloģijas dienesta rīcībā, neliecina par to, ka būtu lietderīgi to darīt sauszemē, drīzāk otrādi — ka jāsāk meklēt šī nafta jūrā. Ekonomikas ministrs pirms trim nedēļām Londonā rīkoja prezentāciju , kur uzsauca konkursu tieši naftas meklēšanai Baltijas jūrā, uz šo prezentāciju, ja es pareizi atceros, bija atnākušas 24 starptautiskas, kompānijas. Tātad šobrīdi ir jāsaprot, ka mūsu rīcībā nav tādu resursu, tehnoloģiju un arī cilvēku, lai paši sāktu urbt jūrā. Tātad tas ir jādara, un to mēs darīsim. Ka Latvijas valsts kontinentālā šelfa teritorijā ir kādas naftas iegulas, tas ir skaidrs; cik lielas — to pašlaik nevar pateikt precīzi.

— Cik ilgs laiks varētu paiet?

A. Bērziņš: — Varbūt kādus gadus divus trīs šie izpētes urbšanas darbi varētu būt.

— Klausītāja zvanīja un interesējās par individuālajām "točkām" laukos. Viņa saka: vai nevar pieņemt kādu likumu, lai tās likvidētu, jo : policija zina, bet plāta rokas— neko nevar izdarīt.

A. Bērziņš: — Tur ir pašvaldība, policija...

— Viņi jau zina, nevar laikam — es nezinu, kāpēc nevar.

A. Bērziņš: — Nu, jāskatās, vai tur atkal nav kāds interešu konflikts. Jāmeklē ir cēlonis, kāpēc tā notiek.

— Likums saka, ka var?

A. Bērziņš: — Likums saka, ka nevar. Kāpēc nelegāla alkohola tirdzniecība? Likums nosaka, kurš drīkst tirgot alkoholu, viņam ir jābūt speciālai licencei.

— Jā, bet mēs zinām, ka laukos tā patiešām notiek, un acīmredzot tā cīņa ir nesekmīga.

A. Bērziņš: — Tiktāl, kamēr mēs paši, visa sabiedrība, tā mierīgi skatīsimies un teiksim — tā notiek, un lai viņš tur tirgo, tikmēr tā būs. Nu, neiesim un nepirksim tur, tajā "točkā"! Viņš izputēs pats no sevis!

— Nu, to jūs dzērājiem nepateiksit!

A. Bērziņš: — Jā, varbūt tas ir tā, bet es nevaru iedot nekādu unikālu recepti, kā cīnīties katrā konkrētā gadījumā ar katru konkrētu postu un nelaimi.

— Jautājums ir par to, cik policija spējīga vai mazspējīga šeit, šajā valstī!

A. Bērziņš: — Arī policijas pienākums ir kontrolēt un uzraudzīt. Protams, ja ir kādas ziņas, ka policija kaut kur kaut ko nekontrolē, lūdzu, rakstiet man! Sodīsim policistus, atlaidīsim no darba!

— Rakstiet kaut vai uz Radio, es nodošu jums! Es tā ceru vismaz!

A. Bērziņš: — Vienalga, jā!

— Man vēl viens klausītājas jautājums ir par tiem invalīdiem, kuriem pienāk pensijas vecums un kuriem ir tās mazās pensijas; mēs pārrunājām to ar premjeru iepriekš un aicinām šo klausītāju rakstīt individuāli vēstuli, vai nu uz Ministru prezidenta biroju, vai šeit pat uz Latvijas Radio ar konkrētu situācijas aprakstu, un tad mēs varētu nedaudz vairāk iedziļināties tajā. Esam atbildējuši uz visiem jautājumiem, kādi šobrīd mums ir atnākuši. Paldies , ka atnācāt uz studiju! Nākamreiz mūsu intervija būs ierakstā — tas nozīmē, ka mēs runāsim jau atsevišķi sarunā, un visticamāk, ka tā būs telefonintervija.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā