Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Grāmatas - pētnieku takās. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.12.2000., Nr. 466/469 https://www.vestnesis.lv/ta/id/13939

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Labi nokārtoto neder pārkārtot: Advents ir Advents

Vēl šajā numurā

22.12.2000., Nr. 466/469

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Grāmatas — pētnieku takās

Par godu 475.gadadienai kopš pirmās latviešu grāmatas iespiešanas 2000.gads Latvijā izsludināts par Grāmatas gadu

Jubilejai veltītos pasākumus ievadīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīkotā konference Rīgas Latviešu biedrības namā no 8.līdz 10.novembrim. Tās referātu teksti apkopoti un publicēti divsējumu grāmatā un nu pieejami arī tiem, kam nebija iespējas būt klāt konferencē. Grāmatas gada emblēmas rotā arī dažus citus iespieddarbus. Grāmatniecības un bibliotēku vēstures pētnieku pēdējo gadu darba rezultāti apkopoti Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa sagatavotajā rakstu krājumā "Grāmata". Pašlaik tiek veidota latviešu grāmatniecības darbinieku biogrāfiska vārdnīca. Tajā paredzēts apkopot visu ar nozari saistīto personu dzīves un darba rezultātu aprakstus. Laika aptvērums — no pirmsākumiem līdz 1918.gadam. Materiāli tiek ievadīti elektroniskajā datu bāzē, un, lai arī darbs vēl nav pat līdz pusei, jau ir izstrādātas un šajā nodaļā lietotājiem pieejamas 380 biogrāfijas. Starp tām daudz tādu, kas nav atrodamas nevienā citā biogrāfiskā vārdnīcā. Reto grāmatu nodaļa grāmatas jubilejas gadā sagatavojusi un izdevusi nelielā grāmatiņā biogrāfijas līdz 1800.gadam, aptverot visus zināmos senākā perioda latviešu grāmatniecības darbiniekus.

 

Latviešu grāmatu izpētes aizsākums

Pirmie latviešu grāmatu pieminējumi literatūrā saistīti ar baltvācu autoru sīkām piezīmēm literāros vai vēsturiskos sacerējumos. Līdz 18. gadsimta beigām latviešu grāmata kā patstāvīgs, apskates cienīgs objekts tomēr nenonāca viņu uzmanības lokā. Apgaismības gadsimtā, saasinoties interesei arī par vienkāršo tautas slāņu garīgo dzīvi, līdztekus latviešu laicīgās grāmatas izveidei daži mācītāji sāka apkopot ziņas par gandrīz triju gadsimtu gaitā pakāpeniski saražoto grāmatprodukciju, galvenokārt reliģiska satura literatūru. Atšķirīgi no pārējo amatbrāļu vienpusīgās profesionālās intereses rīkojās mācītājs Heinrihs Baumanis, sastādot visu latviešu grāmatu reģistru par laika posmu no 1766. līdz 1683. gadam. Lai gan šajā pirmajā latviešu bibliogrāfijas mēģinājumā ziņas neprecīzas, daudzas grāmatas aprakstītas pēc norādēm literatūrā, tomēr saraksts ir anotēts un te var iegūt informāciju par vēlāk zudušiem grāmatu eksemplāriem. Diemžēl Baumaņa darbs netika publicēts, tā manuskripts pašlaik pieejams arhīvā. Agrīnajā periodā ziņas par grāmatām apkopojis arī Rūjienas mācītājs un grāmatu iespiedējs, nozīmīgas personiskas bibliotēkas un bagātas Bībeļu kolekcijas īpašnieks Gustavs Bergmanis, tomēr arī viņa bibliogrāfiskais devums netika sagatavots publikācijai. Par pirmo Latvijas grāmatniecības vēsturnieku pamatoti varam uzskatīt Rīgas mācītāju, brīvmūrnieku Liboriju Bergmani. Viņa interese par Latvijas grāmatspiestuvju vēsturi saistīta ar baltvācu vēstures pētniecību, tomēr apcerē "Kurze nachrichten von rigischen Buchdruckern ūberhaupt und den Stadtbuchdruckern insbesondere" (1795, "Īsas ziņas par Rīgas spiestuvēm un īpaši par pilsētas spiestuvi") minēti arī ievērojamākie iespieddarbi latviešu valodā.

 

Faktu uzkrāšanas laiks 19.gadsimtā

19. gadsimta vācu inteliģence turpināja retrospektīvus pētījumus Latvijas spiestuvju vēsturē. Parādījās raksti par grāmattirdzniecības vēsturi un atsevišķām grāmatām vai to grupām. Baltvācu vēsturnieku intereses aprobežojās ar grāmatu ražošanas jautājumiem un atsevišķu ievērojamu izdevumu apraksti, latviešu tautības lasītāju auditorija viņu uzmanības lokā neietilpa. Pētnieciskā darba metodes bija empīriskas, bet to veica akadēmiski izglītoti cilvēki ar profesionālām metodēm. Šajā laikā pakāpeniski tika uzkrāts bagātīgs faktu materiāls, parādījās arī autentisku dokumentu tekstu publikācijas — uz izveidotās avotu bāzes savus meklējumus varēja balstīt vēlākie zinātnieki.

19. gadsimta vācu laikrakstos regulāri tika publicētas ziņas par grāmatu jaunumiem. Vienlaikus radās interese arī par retrospektīvo bibliogrāfiju, un ar profesionāla vēsturnieka zinātniskām metodēm pie latviešu grāmatu bibliografēšanas ķērās mācītājs, pagātnes pētnieks un arī cenzors Karls Eduards Napjerskis — viņa sastādītais bibliogrāfiskais darbs tika publicēts Latviešu literārās biedrības krājumā "Magazin" četros sējumos un aptvēra laika periodu no pirmsākumiem līdz 1864. gadam.

 

Kad Latvijā sāka svinēt grāmatu jubilejas?

Pirmais Latvijā plašāk svinētais ar grāmatām saistītās jubilejas pasākums nebija veltīts latviešu grāmatniecībai. 1888. gadā vācu inteliģences aprindas ar Rīgas Vēstures un senatnes pētīšanas biedrību priekšgalā atzīmēja grāmatiespiešanas trīssimtgadi Rīgā — ar šo gadaskaitli, kā zināms, datēts pirmā Rīgas grāmatiespiedēja N. Mollīna senākais iespieddarbs vācu valodā. Par jubilāres — baznīcas rokasgrāmatas eksistenci jau tolaik vēstīja tikai literatūras avoti, jo pašas grāmatas sabiedrības rīcībā vairs nebija. Pasākumu virknē iekļautais pētnieciskais darbs tika uzticēts vēsturniekam un bibliotekāram Ārendam Būholcam. Būholcam tas nekļuva tikai par ķeksīti pasākumu sarakstā, bet tapa priekšgājēju vākumā balstīts materiālu apkopojums, vēl mūsdienās aktuāla kapitāla monogrāfija par grāmatu iespiešanas vēsturi Rīgā no 1588. līdz 1888. gadam "Geschichte der Buchdruckerkunst in Riga" (1890). Īpaši akcentēts un detalizēti izpētīts N. Mollīna devums — grāmatā ietverta apcere par viņa dzīvi un darbību, sastādīta spiestuves produkcijas bibliogrāfija, publicēti Rīgas rātes dokumentu teksti: iecelšanas raksts, privilēģijas, materiāli sakarā ar konfliktu starp iesējēju un iespiedēju. Jubilejas pasākumu laikā latviešu grāmatu produkcija netika īpaši akcentēta.

 

Grāmatu izpētei pievēršas latvieši

Latviešu autori līdz 19. gadsimta 80.–90. gadiem visai maz pievērsās nopietnai grāmatniecības vēstures pētniecībai, bet, ja epizodiski veltīja kādu rakstu šim tematam, tad tie bija baltvācu vēsturnieku tradīcijās balstīti raksti vai populāras publikācijas presē. 19. gadsimta 90. gados parādās atsevišķas publikācijas par grāmatniecības jautājumiem, pastāv tendence apjēgt grāmatniecības procesu kā atsevišķu nozari ar savu specifiku, pētījumiem tomēr ievirzoties empīriskā gultnē, arī teorētiski vispārinājumi grāmatniecības vēstures jomā ir izplūduši. Ap gadsimtu miju tendencē uzkrāt un apkopot iespējami pilnīgu informāciju par vai katru cilvēku darbības jomu iekļaujas grāmatu repertuāra uzskaite. Šis laiks izvirza tādas personības kā Āronu Matīss un Jānis Misiņš, kuri pievēršas nacionālajai bibliogrāfijai. 20. gadsimta sākumā parādās kā nozaru grāmatu apskati, tā atsevišķi tematiski pētījumi, arī mēģinājumi caurlūkot grāmatas attīstības gaitu vairāku gadsimtu garumā. Par grāmatas vēstures problēmām, par tirdzniecības jautājumiem, par tālaika aktualitātēm rakstīja cilvēki ar nepietiekamu akadēmisko izglītību — Ansis Gulbis, Jānis Misiņš, Kaudzītes Matīss un citi. Jūtams arī detaļpētījumu trūkums, tādēļ vispārīgie pārskati balstās uz nepietiekamas faktu bāzes. Turpmākā grāmatniecības vēstures pētniecības gaita pierādīja faktoloģisku un apkopojošu studiju nepieciešamību.

 

Pirmais katehisma izdevums latviešu valodā

Īpaši nozīmīgs atklājums latviešu grāmatniecībā saistās ar laiku pirms Pirmā pasaules kara – tas ļāva revidēt latviešu grāmatas sākotni, pārceļot to par vienu gadu atpakaļ. Visus iepriekšējos gadsimtus baltvācu autori pirmās latviešu grāmatas faktu saistīja ar luterāņu izdevumiem, pastāvēja pat uzskats, ka katolisku kontrreformācijas tekstu nav bijis, jo vecākā zināmā un K. E. Napjerska bibliografētā grāmata bija M. Lutera katehisms "Enchiridion" (1586). Jau pēc 1910. gada starptautiskajās zinātniskajās aprindās pavīdēja ziņa, ka Upsalas universitātes bibliotēkā redzēts jezuītu sagatavots katehisma iespiedums latviešu valodā, ko rosījās publicēt un komentēt Zviedrijas pētnieki, taču publikācija kavējās. Pirms tam par katehisma eksistenci kāds Ļvovas zinātnieks bija informējis lietuviešu profesoru, pēc izcelsmes ar Latviju saistīto Pēterburgas Zinātņu akadēmijas vēsturnieku un filologu Eduardu Volteri. Volteris pirmais pievērsās nozīmīgā teksta izpētei un 1915. gadā kādā Pēterburgas Zinātņu akadēmijas rakstu laidienā publicēja nozīmīgo tekstu un apcerējumus par to. P. Kanīzija katoļu katehisma vienīgais eksemplārs joprojām glabājas Upsalā, kur tas nonācis jau 17. gadsimta sākumā poļu-zviedru kara laikā.

 

Pētījumiem bagātais Latvijas Republikas laiks

Vajadzēja paiet vēl vairāk nekā 50 gadiem, līdz nākamais lielais atradums lika atkārtoti pārskatīt pirmās latviešu grāmatas sākumgadu. Šo gadu laikā grāmatniecības vēstures pētniecība, pašu latviešu virzīta, bagātinājās ar daudzu zinātnieku vākumiem arhīvos, apkopojumiem, analīzi. Valodnieki J. Endzelīns, A. Augstkalns, J. Zēvers, vēsturnieki J. Straubergs, G. Šaurums, B. Brežgo bagātināja grāmatniecības kopainu ar detaļpētījumiem vai atsevišķu grāmatu grupu analīzi. Latgales kultūras darbinieki īpaši atzīmēja latīņu raksta aizlieguma atcelšanu, senākās Latgales grāmatas pētījumiem tie veltīja mazāk vērības. 20.–30. gados A. Auziņš ar nelieliem pārskatiem aizsāka poligrāfijas vēstures izpēti, grāmatiespiedēju veikumu sāka apzināt V. Peņģerots, šādā virzienā rakstīja arī J. Misiņš un Rīgas pilsētas bibliotēkas pārzinis N. Bušs. Tomēr 20.–30. gados grāmatniecības vēsture vēl nebija izveidojusies par patstāvīgu zinātnes nozari, netika meklēti un formulēti tās metodoloģiskie principi, trūka (un joprojām trūkst) nozares izpētes centra ar no citiem pienākumiem atbrīvotiem zinātniskiem darbiniekiem.

 

Trimdas zinātnieku atradumi ārvalstu arhīvos

Pēc Otrā pasaules kara, vairumam profesionālu zinātnisku darbinieku dodoties bēgļu gaitās, šie cilvēki ārvalstu arhīvos un bibliotēkās meklēja un atrada materiālus par latviešu grāmatniecību, turpināja pētījumus par tās senāko periodu (16.–18.gs.). Ar atradumiem īpaši veicās B. Jēgeram — 1954. gadā viņš uzgāja jaunus senāk J. Strauberga pētītā latvieša J. Reitera Tēvreizes eksemplārus. Agrāk zināmie šā izdevuma eksemplāri bija karu un nemieru laikā zuduši. 70. gados B. Jēgeram gadījās vēl lielāks ķēriens — pēc viņa norādījumiem kāds Upsalas universitātes bibliotekārs atrada pēc aprakstiem literatūrā zināmu, bet laika gaitā zudušu izdevumu — J. Reitera Bībeles tulkojuma fragmentus. Šā teksta publikācija ar Jēgera apcerēm arī ir viens no vērtīgākajiem pienesumiem 20. gadsimta senākās grāmatniecības vēstures izpētē.

 

Grāmatniecība kopsakarā ar pasaules kultūru

Padomju Latvijā pēckara gados grāmatniecības vēstures pētniecībā valdīja panīkums. Rosība aizsākās 60. gados, kad bibliotēku darbinieki un grāmatas vēstures pētnieki Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas paspārnē nodibināja grāmatniecības vēstures komisiju. Komisijas sēdes notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās, tās darbu organizēja un virzīja A. Apīnis, K. Karulis, J. Paeglis, E. Peile, S. Šiško, M. Lāce… Pusgadsimta laikā grāmatniecības vēsture ar entuziastu pulciņa spēkiem izauga par stingri zinātnisku nozari ar savām pētniecības metodēm. Grāmatniecības vēstures principu izstrādē galvenā loma pieder Aleksejam Apīnim. Viņš latviešu grāmatniecību skatīja kopsakarā ar pasaules kultūras strāvojumiem un, balstoties uz krievu un ārvalstu teorētiķu atziņām, paplašināja nozares robežas, iekļaujot grāmtniecības jomā arī lasīšanas vēsturi. Līdz šim neviens nav sniedzis pilnīgāku grāmatniecības definīciju: "Ar sacerētāja, pārrakstītāja, izdevēja, iespiedēja darbību kultūra iepriekšmetojas grāmatā, iegūst konkrētu veidolu vārdos, attēlos, izklāsta loģiskajā struktūrā. Grāmatas patērēšanas, lasīšanas procesā kultūras elementi, kas tajā iemiesoti, atpriekšmetojas — top atkal par sabiedrības darbīgās kultūras sastāvdaļu, turpina dzīvot un attīstīties ļaužu apziņā. Gan iepriekšmetoto kultūras elementu, gan pašas grāmatas īstais nozīmīgums atklājas šajā atpriekšmetiskošanas stadijā, kad notiek teksta nestās informācijas recepcija sabiedrībā." (A. Apīnis)

 

Ziņa par 1525.gada grāmatām sasniedz Latviju

60. gados no Vācijas Federatīvās Republikas latviešu un igauņu grāmatniecības vēsturniekus jau bija sasniegusi svarīgā ziņa: kāds vācu vēsturnieks Šlēzvigas Zemes arhīvā atradis Lībekas pilsētas domkapitula dekāna J. Branda 1525. gadā rakstītu protokolu, kas liecina, ka šajā Ziemeļvācijas pilsētā tikušas aizturētas divas vātes (mucas) ar protestantiskajām luterāņu grāmatām igauņu un latviešu valodā. Kad protokola kopija nonāca Baltijā, nelielais teksts tika tulkots, skaidrots un aprakstīts rakstos, un, kā zinām, tas izrādījās gadsimta atklājums par pirmajām latviešu un igauņu grāmatām. 1975. gadā igauņi sarosījās grāmatas 450 gadu jubilejas svinībām, bet Latvijā šis laiks pagāja klusi, notikumam tika veltīts tikai A. Apīņa raksts "Karogā", jo valdošās partijas aprindas uzskatīja, ka nebūtu īpaši reklamējams ar reliģiskām grāmatām saistīts notikums.

Varbūt kompensējot pirms 25 gadiem aizliegtās svinības, šogad svarīgā notikuma aktualizēšana grāmatniecības vēsturniekiem šķita īpaši būtiska.

Lai arī jūtams grāmatniecības vēstures jomā strādājošu pētnieku trūkums un trūkst līdzekļu jaunu cilvēku piesaistei nozarei, tomēr grāmatas vēstures izzināšana nav apstājusies, arī pats grāmatu ražošanas process, par spīti elektroniskajai informācijai, turpina attīstīties.

Soc.mag. Lilija Limane — "Latvijas Vēstnesim"

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!