Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Saeimas priekšsēdētāja biedrs - intervijā Latvijas Televīzijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 22.12.2000., Nr. 466/469 https://www.vestnesis.lv/ta/id/13917

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru kabineta instrukcija Nr.6

Grozījumi Ministru kabineta 1998.gada 22.decembra instrukcijā Nr.3 "Instrukcija par gada publisko pārskatu sagatavošanas kārtību"

Vēl šajā numurā

22.12.2000., Nr. 466/469

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Saeimas priekšsēdētāja biedrs:

— intervijā Latvijas Televīzijā

Intervija Latvijas Televīzijā raidījumā "4. studija" pulksten 19. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Labvakar gada vistumšākajā naktī! Cik es zinu, šobrīd Saeimā sākas dejas, un jūs sēžat šeit studijā un kavējat pirmo valsi.

R.Pīks: — Nu, pašreiz tā varētu būt. Bet man vēl pēc televīzijas pārraides ir kopīgs pasākums ar bērniem, un tikai pēc tam es došos uz Saeimas namu.

— Tad jūs uz kāpostu zupu pēc divpadsmitiem?

R.Pīks: — Es būšu uz valša otro cēlienu.

— Šodien tāda neparasta diena. Šīs tūkstošgades pēdējā Saeimas sēde. Sakiet, ir dzirdēti komentāri, ka koalīcija ne tā ir nobalsojusi. Ir bijuši jautājumi, kur "Tēvzemei un Brīvībai" iebilda pret abiem pārējiem koalīcijas locekļiem.

R.Pīks: — Jāsaka, tas bija negaidīti, runājot par lauksaimniecības likuma izmaiņām. Radās liela diskusija par to, kas tad ir lauksaimniecība. Vai tā ir tīrā lauksaimniecība, vai vēl tur nāk klāt arī pārstrāde. Mūsu vidū saradās tik daudz lauksaimniecības speciālistu, ka diskusija ilga vairāk nekā stundu.

— Nu, bet nopietnāks strīds, man liekas, bija par Komerclikumu, kad jūsu partija prasīja pusgadu, bet nobalsoja tikai par trīs mēnešiem. Tur, man liekas, bija nopietnākas pretrunas.

R.Pīks: — Jā, mēs jau ļoti nopietni iebildām tad, kad Komerclikums vēl tikko parādījās. Neskatoties uz to, ka likums ir ārkārtīgi vajadzīgs, tajā pašā laikā tur ir iestrādātas ļoti daudzas normas, kur nav skaidrs, kādas izmaksas tās prasa uzņēmējiem un cik ilgā laikā var veikt šīs izmaiņas. Mēs uzaicinājām frakcijā likuma autorus un jautājām par vairākām situācijām, kuras mēs bijām devuši uzņēmējiem pārbaudīt. Mēs savācām informāciju no uzņēmējiem, kā viņi uz to skatās. Piemēram, tagad vairs nav uzņēmējs, ir komersants, nav uzņēmējdarbība, ir komercdarbība. Likuma autori atbildēja, ka nekādas problēmas nebūs, tāpat būs jātaisa gada pārskats, kas jānes uz Uzņēmumu reģistru, kur tad arī varēs pārreģistrēt visus rekvizītus, taču tik vienkārši tas nav. Uzņēmējs saka: man, piemēram, ir jābrauc uz ārzemēm, ja firmas nosaukumā ir vieni rekvizīti, mēs saucamies par komercuzņēmumu, bet mašīnas dokumentos rakstīts, ka tā pieder firmai vēl ar veco nosaukumu. Mani taču nelaidīs pāri robežai. Ir virkne lietu, kas faktiski ir līdznākošas.

— Ir vajadzīgs pārejas periods.

R.Pīks: — Bet tas prasa lielas izmaksas, tāpēc iebildām. Arī citas frakcijas nāca pie atziņas, ka tas ir pietiekami nopietns darbs. Es skatos, ka arī "Dienas Bizness", nopietnākā uzņēmējavīze, iestājas par to, ka tas ir jāsakārto, ir jāaprēķina, cik tas maksā un kas valstij jāuzņemas. Ir dažādi priekšlikumi, kā to visu realizēt, jo tas nav tik vienkārši.

— Bet galvenais, ka jūs šonedēļ esat bijis Maskavā un runājis ar augstiem ierēdņiem. Manuprāt, šis ir diezgan unikāls gadījums.

R.Pīks: — Es runāju ne tik daudz ar ierēdņiem, kā ar politiķiem. Mēs bijām parlamenta delegācija, mums bija oficiāls uzaicinājums no Krievijas Domes pirmās vicespīkeres Ļubovas Sviskas. Mēs pārstāvējām visu Saeimas spektru, atskaitot vienu frakciju, kuras pārstāvis nokavēja vilcienu.

— Īpatnēji, ka tā bija tieši Jurkāna partija. Interesanti, kāpēc viņu pārstāvis nebrauca?

R.Pīks: — Jāsaka, ka mēs ar Jurkāna kungu par to šodien runājām. Viņš arī ir ļoti pārsteigts un neapmierināts, jo viņa izraudzītais kandidāts par savu neaizbraukšanu nebija viņam paziņojis. Viņš šo ziņu uzzināja tikai no žurnālistiem. No Jurkāna frakcijas bija citi kolēģi, kuri arī būtu gribējuši braukt, tā kā Jurkāna kungs bija patiesi neapmierināts. Jurkāna partija ir tā, kas visvairāk kontaktējusies ar Krieviju. Tiesa gan, individuāli. Krievijas Domes pārstāvji ir braukuši uz šejieni gan oficiālās, gan neoficiālās vizītēs.

— Sakiet, vai attiecībās ar Krieviju mums ir vērojams kāds gaismas stariņš?

R.Pīks: — Pirmkārt, pats fakts, ka notika šāda līmeņa delegācijas brauciens, otrkārt, ļoti intensīvās divu dienu sarunas. Katru dienu bija piecas tikšanās, sākot ar pirmo vicespīkeri.

— Mani ļoti interesē tāds cilvēks kā Žirinovskis. Vai viņš ir klauns, vai tikai aktieris, kas spēlē savu lomu? Jo esmu dzirdējis, ka patiesībā viņš ir gudrs cilvēks.

R.Pīks: — Es ar viņu esmu ticies dažādos starpparlamentu pasākumos, konferencēs, un, man liekas, ka viņš pietiekami labi zina un saprot, ko dara. Viņš vienkārši ir izvēlējies tādu lomu, un loma, kā zināms, drusku veido arī cilvēku. Šoreiz bija interesanti tas, ka mums nebija paredzēta ar viņu tikšanās, bet otrā dienā pirms pusdienām mums saka, ka Žirinovskis ļoti gribētu ar mums satikties. No sākuma es domāju, varbūt mums ir jāatsakās, jo grafiks ir ļoti blīvs, un Žirinovskis ir diezgan neparedzams cilvēks. Mums Krievijas Domes protokola pārstāvji ieteica tikties ar Žirinovski. Jāsaka, šī tikšanās mūs pārsteidza. Viņam bija tāda vispārēja un novecojusi informācija par Latviju. Vienā brīdī mums izdevās apturēt viņa runas plūdus. To izdarīja mūsu brīnišķīgās dāmas — Ingrīda Ūdre, Monika Zīle un Helēna Demakova. Dāmas viņu pārtrauca. Man pēc protokola kā delegācijas vadītājam to būtu neērti izdarīt, jo man būtu jāgaida, kad viņš beidz runāt. Ingrīda Ūdre viņu jauki pārtrauca, un mēs brīnišķīgi varējām šo viņa "izteikumu kravu" salādēt atpakaļ. Mēs daudzas lietas viņam paskaidrojām. Viņš izteica savu izbrīnu par investīcijām. Krievijā taču tik daudziem esot nauda, kāpēc viņi to nevarētu investēt. Kāpēc nevarētu RAF autobusus sūtīt uz Krieviju? Kāpēc nevarētu sūtīt "Spīdolas" aparātus, kāpēc jāsūta "Sony" aparāti? Tad mēs viņam paskaidrojām, ka pie mums jau sen eksistē tirgus konkurence un diemžēl mēs paši pērkam "Ford" busiņus. Ja viņš vēlas investēt RAF, lūdzu, viņam ir visas iespējas to darīt. Saruna beidzās ļoti labi, Žirinovskis izteica vēlmi atbraukt uz Latviju. Viņš gan atzina, ka viņa priekšstati ir novecojuši, jo pēdējo reizi Latvijā viņš bijis 1989. gadā. Un 1990. gadā viņš esot tikai cauri braucis visām trim Baltijas republikām. Saruna beidzās ar to, ka Žirinovskis izteica vēlmi savākt uzņēmēju delegāciju un atbraukt pie mums ciemos.

— Sakiet, vai galvenie pārmetumi ir par krieviski runājošo iedzīvotāju it kā ļoti slikto stāvokli?

R.Pīks: — Jā, šis jautājums dažādos veidos tika skarts nemitīgi. Bet šīs interpretācijas, protams, atšķīrās. Vieni skaidri formulēja, ka viņi rūpējas par Krievijas pilsoņiem, par krievvalodīgajiem. Es gan aizrādīju, ka termins "krievvalodīgie" nav īsti korekts, labāk būtu teikt — krievu izcelsmes Latvijas iedzīvotāji. Profesionālajās diskusijās tika debatēts, un mēs sniedzām informāciju, kā norit naturalizācija. Mums bija līdzi arī naturalizācijas eksāmena jautājumi, jo viņi esot dzirdējuši, ka tie ir ļoti stingri un šo eksāmenu nemaz nevar nolikt. Daudzos gadījumos tās bija tīri lietišķas sarunas par to, kuri vēlas un kuri nevēlas naturalizēties. Es ierosināju, ka Krievijas pusei vajadzētu būt diferencētai savā attieksmē. Viena ir attieksme pret savas valsts pilsoņiem, kas dzīvo citā zemē, — Krievijas pilsoņi, kas dzīvo pie mums, un otra ir attieksme pret Latvijas nepilsoņiem.

— Nu, bet diezgan daudzi jau ir naturalizējušies.

R.Pīks: — Jā, bet daudzi joprojām ir nepilsoņi, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ joprojām nav naturalizējušies. Varētu teikt, ka tā arī ir lielākā problēma. Tas ir motivācijas jautājums, jo naturalizācija un pilsonības iegūšana jau nevar notikt piespiedu kārtā. Kā mēs redzam pēdējā aptaujā, deviņi procenti nepilsoņu saka — viņi nesaprot latviešu valodu. Divdesmit procenti saka, ka viņi saprot, bet nevar runāt, bet pārējiem nav sevišķu problēmu ar latviešu valodu. Naturalizācijas eksāmenā lielākā barjera vairs nav valodas nezināšana, bet svarīga ir motivācija, kādēļ man vajadzētu būt pilsonim.

— Starp Latviju un Krieviju ir ļoti labi attīstījusies kontrabanda. Man stāstīja, ka Latvijas pierobežā par vienu latu un piecdesmit santīmiem var dabūt labu krievu šnabi. Tas nozīmē, ka kontrabandisti strādā. Bet sakiet, vai jums ir arī kāda laba ziņa?

R.Pīks: — Es vēlreiz gribētu pasvītrot, ka laba jau ir pati dialoga iespēja, jo līdz šim mēs saņēmām tikai kaut kādu vienu uzskatu un reakciju uz mūsu likumdošanas aktiem, kādus Ārlietu ministrijas paziņojumus jeb politiķu izteikumus. Šajā tikšanās reizē bija dialoga iespējas. Dažreiz jautājumi bija jānostāda diezgan asi. Piemēram, runājot par to, kāpēc nevarētu būt divas valsts valodas, kāpēc visus nevarētu automātiski ieskaitīt pilsoņos. Es teicu, ka tādā gadījumā viņi laikam grib, lai mēs parakstām latviešu tautai nāves spriedumu. Viņi saka: kādēļ jūs tik asi, tā neviens nedomā. Es saku: bet atcerieties padomju laikus, kad formāli tiesības bija visiem vienādas, bet, ja es uzdrošinātos uzņēmumā publiskā sapulcē kā vadītājs runāt latviski, es uzreiz tiktu uzskatīts par nacionālistu. Ja es runātu krieviski, tad es būtu internacionālists. Mēs arī paskaidrojām, kādēļ ir vajadzīga tikai viena valsts valoda — ne jau lai ierobežotu citus, bet lai ļautu runāt latviešu valodā.

— Tagad gan vairāk runā angļu valodā.

R.Pīks: — Atgriežoties pie jautājuma par lietišķām un patīkamām sarunām, tad, piemēram, ar domes Enerģētikas, transporta un sakaru komitejas priekšsēdētāju Petrenko kungu mums bija ļoti patīkama saruna. Mēs runājām par viņu pieredzi privatizācijā, viņi izteica vēlmi atbraukt un paskatīties, kā mums veicas labos un ne tik labos gadījumos. Protams, viņiem arī šobrīd notiek tas pats privatizācijas process, kas pie mums, tikai Krievijas apjomi ir daudz lielāki. Mums bija ļoti lietišķa domu apmaiņa arī ar Ārlietu komitejas priekšsēdētāja vietnieku Šabanova kungu, jo Ragozina kungs, kas pirms tam bija Rīgā, sakarā ar Eiropas Parlamentārās asamblejas sēdi mūsu vizītes brīdī nebija Maskavā. Šabanova kungs gan pārstāv komunistu partiju, bet viņš ir pieredzējis cilvēks ārlietās, līdz ar to mums bija ļoti lietišķa saruna. Mums bija veiksmīga saruna arī ar Platonova kungu, Maskavas domes priekšsēdētāju, kurš arī ir Federācijas Padomes vicespīkers. Protams, viņu arī interesēja viņa tautiešu jautājumi. Tieši viņš bija tas, kas gribēja redzēt valodas eksāmena jautājumus. Viņš arī ierosināja, ka varētu noslēgt sadarbības līgumu ar Maskavu.

— Es pa radio dzirdēju, ka jūs ļoti slikti izteicāties par Ordžonikidzes kungu.

R.Pīks: — Jā, es pat biju pārsteigts. Es esmu Maskavā studējis, man ir draugi un paziņas, kas mācījās Maskavā Starptautisko attiecību institūtā, un es pazinu ne vienu vien padomju diplomātu. Mani pārsteidza tas, ka Ordžonikidzes kungs atnāca uz sarunu pavisam nesagatavots, no papīrīša viņš lasīja kaut kādus formulējumus.

— Apmēram tā kā Brežņevs.

R.Pīks: — Jā, apmēram tā. Tie formulējumi, maigi sakot, bija diezgan cieti, bez apelācijas iespējām: lūk, jūs to darāt nepareizi un to arī. Viņš minēja tādu vārdu kā "davajovivaķ". Es viņam prasu: Ordžonikidzes kungs, ko tas nozīmē? Tad iestājās pauze, viņš skatās uz saviem palīgiem, mēģina to kaut kā interpretēt, jāsaka, es biju pārsteigts par šo līmeni. Es biju domājis, ka slavenā padomju diplomātija ir atlasījusi tikai pašus labākos. Tas mani vedināja uz pārdomām, ka pēc būtības mēs kā valsts Krievijai neesam sevišķi svarīgi. Tas arī ir saprotams, jo Krievijai ir savas iekšējās problēmas, ir attiecības ar lielajām valstīm. Un tomēr Ārlietu ministrija ir tā, kas formulē kaut kādu politiku, dod informāciju, kuru savukārt saņem no vēstniecības. Tas mani vedināja uz pārdomām, ka šī informatīvā ķēde ir ļoti vienpusēja un ļoti šaura.

— Man liekas, ka šie cilvēki no saviem formulējumiem gan neatkāpjas, tāpat kā Rietumos daudziem ir stereotipi par Latviju, ka šeit fašisti staigā pa ielām, sit krievus un dzen tos ārā no dzīvokļiem.

R.Pīks: — Šādus apgalvojumus mēs dzirdējām tikai no viena biedra, kurš mierīgi paziņoja, ka visi zina, ka mēs nelatviešus izliekam no dzīvokļiem, ka krievu skolas ir slēgtas un tā tālāk. Un kad viņam saka: cienītais Čehojeva kungs, situācija ir pavisam cita, tad ir jūtams, ka viņš pat to īsti negrib zināt.

— Bet tomēr ir ļoti labi, ka ir šāda dialoga iespēja. Vai viņi jūsos arī ieklausījās?

R.Pīks: — Jāsaka, ka arī Sviskas kundze, kas mūs uzaicināja, uzdeva šādus jautājumus par naturalizācijas procesu, par eksāmenu gaitu. Bet tur bija dialogs. Bet tad, kad es neoficiālās tikšanās reizē vērsu uzmanību uz Ārlietu ministrijas ne visai korekto darbu, vismaz attiecībā pret mūsu valsti, viņa mums atbildēja, ka Krievija ir liela valsts un cilvēki tajā ir dažādi. Viņa vairākkārt man apliecināja, ka prezidenta Putina iekšpolitiskā programma ir pragmatiski patriotiska un ārpolitiskā programma arī ir pragmatiski lietišķa, arī attiecībā uz Baltijas valstīm. Protams, ja tas ir tā, tad mēs varam tikai priecāties un strādāt šajā virzienā. Mums jau ir sagatavoti dažādi starpvalstu līgumi.

— Mums nav robežlīguma.

R.Pīks: — Šis līgums atrodas tajā pusē...

— Pīka kungs, jūs esat interesants cilvēks jaunāko laiku vēsturē ar to, ka jūs bijāt pirmais, kas atkāpās korupcijas skandāla dēļ. Nupat bija ļoti līdzīgs gadījums ar ekonomikas ministru Kalvīša kungu, taču prokuratūra pateica, ka nekas nav noticis. Kā jūs uz to skatāties? Vai cīņa ar korupciju ir kļuvusi maigāka un pielaidīgāka?

R.Pīks: — Es personīgi varu teikt, ka tieši šī norma — kurā valdē vai padomē tu esi — ir diezgan pārspīlēta. Tāda nebija pirmskara Latvijā un arī daudzās Rietumvalstīs tādas nav šobrīd. Bieži šie cilvēki noslēpjas kaut kādā ofšorā, un citi pēc tam brīnās, ka viņiem kāds nelaiķis ir novēlējis pāris miljonus. Es domāju, ka daudz labāka ir atklātā un caurspīdīgā forma, kur var redzēt, ka cilvēks, esot valsts darbā, nemēģina neko ietekmēt par labu savam uzņēmumam. Runājot par šiem pārkāpumiem, trīs gadus atpakaļ visas šīs lietas nebija pietiekami sakārtotas. Es atkāpos tādēļ, ka pēc Uzņēmumu reģistra datiem izrādījās, ka es esmu valdes loceklis diviem uzņēmumiem, kuru dibināšanā es piedalījos 1991. gadā. Šie uzņēmumi vispār nesāka nekad strādāt.

— Bet Kalvīša kungs pat bija sēdēs piedalījies un pieņēmis kaut kādus lēmumus.

R.Pīks: — Es tiešām neesmu tajā iedziļinājies, bet, man liekas, ka tas bija tā atļautā mēneša laikā. Kad tevi apstiprina par deputātu un tu uzrādi, ka esi kādā uzņēmuma valdē, tiek dotas trīsdesmit dienas, lai no šī uzņēmuma valdes aizietu. Ja tu esi valdes loceklis, tad tevi var atbrīvot tikai pilnsapulce.

— Sakiet, vai jūs esat iemācījies Ziemassvētku dzejolīti?

R.Pīks: — Es nebiju gatavojies šodien skaitīt kādu dzejolīti.

— Bet Ziemassvētkiem sagatavojis jūs to esat?

R.Pīks: — Ziemassvētkiem mēs visi gatavojamies. Pirms vēl es nācu pie jums uz raidījumu, es nodomāju, tas vēl ir darbs, bet pēc tam man jau būs šī Ziemassvētku sajūta. Žēl, ka nav sniega, būtu sniedziņš, būtu šī sajūta lielāka.

— Ragaciemā ir sniegs.

R.Pīks: — Tuvojošos svētku sajūta ir, brīvdienu sajūta arī ir. Dāvanas bērniem ir jāpērk.

— Vai tad jūs to neizdarījāt Maskavā?

R.Pīks: — Nē, tur man neiznāca laika. Tur es tikai izbraucu pa ielām, kuras Lužkova kungs ir brīnišķīgi izgaismojis.

— Es savā un Pīka kunga vārdā novēlu jums priecīgus Ziemassvētkus! Tā ir tiešām gada tumšākā nakts, kuru gaišu var padarīt tikai ar savām domām. Es domāju, ir labi, ka mūsu deputāti bija Maskavā un runāja, paliek labāk ap sirdi, kad ar kaimiņiem var aprunāties.

R.Pīks: — Es gribētu novēlēt gaišus Ziemassvētkus, mierīgu prātu un labas sirdis.

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!