Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1992.gada 22.janvāra sēdes stenogramma Vakara sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.06.2006., Nr. 88 https://www.vestnesis.lv/ta/id/136818

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kopsavilkumā

Vēl šajā numurā

07.06.2006., Nr. 88

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1992.gada 22.janvāra sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Vai tagad nav par vēlu paziņojumam? Labi, tad, kad sanāks. Pagaidīsim kolēģus kādu minūti.

Lūdzu reģistrāciju. Lūdzu rezultātu. 71. Vārds paziņojumam Zeiles kundzei.

V.Zeile: Apvienotā budžeta komisija paziņo, ka šī ir pēdējā nedēļa, kad pastāvīgās komisijas var izskatīt savas attiecīgās ministrijas vai resora budžeta projektu savā komisijas sēdē. Komisiju priekšsēdētājus lūdzu nodot savus protokolus Apvienotajai budžeta komisijai. Nākamajā nedēļā pēc īpaši sastādīta grafika, kuru komisiju priekšsēdētāji saņems rīt Prezidijā, mēs sāksim izskatīt budžeta projekta kopsavilkumu. Lūdzu uzskatīt, ka tas nākamajās desmit dienās ir mums svarīgākais uzdevums. Mēs paturam tiesības nepieciešamības gadījumā noturēt sēdes paralēli plenārsēdei šeit, blakuszālē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mūsu darba kārtībā apspriežamajā jautājumā debates, tātad debates par Abrenes jautājumu. Debates uzsāk deputāts Berķis, gatavojas deputāts Budovskis.

A.Berķis: Godātās dāmas un kungi! Es ļoti nožēloju, ka šodien nepaņēmu līdzi Latgales lauksaimniecības izstādes katalogu, kas ir manā rīcībā. Šī izstāde notika Latgalē 1938.gadā. Pirmo reizi šo katalogu ieraudzījis, es ar pārsteigumu konstatēju, cik daudz tur ir bijis zemkopju no tagadējā Pitalovas rajona, cik labi ir bijuši viņu sasniegumi. Tur, piemēram, ir bijuši, kā tas Latgalē ir tradicionāli, lieliski zirgu audzētāji, arī šķirnes lopu audzētāji, šķirnes sēklu audzētāji, krievi un latvieši. Tie bija ļoti spēcīgi saimnieki, tur bija ļoti spēcīgas saimniecības. Tā nebija panīkusi zeme, tas bija viens no spēcīgākajiem Latgales novadiem. Tie, kas bijuši Baltinavā, zinās. Abrenē bija tādas pašas auglīgas zemes, kādas tās ir Baltinavā. 93 tūkstoši hektāru lieliskas lauksaimniecības zemes, kuras, kā jau referents minēja, ir novērtētas piecu miljardu dolāru vērtībā, vērtējot pēc pasaules cenām. Šajā novadā, kā to varēja redzēt pēc izstādes kataloga, pārsvarā ir dzīvojuši krievu tautības iedzīvotāji, kaut gan tā īsti to apgalvot nevar. Jo mēs zinām, ka daudzas senās latviešu dzimtas, vēlēdamās vieglāku likteni, pieņēma uzvārdus un pārgāja pareizticībā, tā ka grūti pateikt, kādu asiņu šie cilvēki ir. Šis Pitalovas novads ir arī mums visiem zināmā Aleksandra Ņikonova dzimtā vieta.

Tagad mēs Zemnieku savienībā esam daudz saskārušies ar tiem cilvēkiem, kuri nāk ar saviem iesniegumiem. Zemes komisijās viņus pretī neņem, jo šo zemi nav iespējams atdot, tāpat arī šie pieteikumi nekur nav reģistrēti, tos nevar reģistrēt. Varbūt tā ir kļūda, ka tie nav reģistrēti. Līdz ar to nav uzskaites par to, cik vēlas saņemt zemi. Bet viņi nāk un jautā. Ko lai mēs darām, kā lai tiekam atpakaļ uz savām bijušajām zemēm? Kur mums ierādīs zemi tās vietā? Kas maksās kompensāciju? Tā ka tas jautājums ir ļoti, ļoti nopietns.

Es arī domāju, ka nevajadzētu mierīgu sirdi norakstīt šo novadu no mūsu Latvijas zemes. Tagad tur ir pārāk daudz nelatviešu. Tas ir tiesa. Ja šo jautājumu risinās ar referendumu, tad, protams, referendumā mēs zaudēsim, jo visi tie cilvēki, kuriem toreiz tur bija bagātās saimniecības, lielāko tiesu atnāca uz Latviju, viņi nevēlējās tur palikt. Protams, tagad tur ir ienācēji, kuri nobalsos par to, lai paliktu pie Krievijas. Ja tādu referendumu vai aptauju rīko, tad katrā ziņā ir jāprasa toreizējo iedzīvotāju un viņu pēcteču domas. Mans un mūsu Zemnieku savienības viedoklis ir tāds, ka šo novadu nekādā gadījumā nedrīkst atdot. Par to ir jācīnās un jārunā. Es gribu atgādināt, ka 12. un 13.gadsimtā mūsu senči, arī senās baltu ciltis dzīvoja pat Maskavas apgabalā. Ja paskatāmies baltu cilšu areālu, tad redzam, ka tās aizņēmušas ļoti plašu teritoriju, bet vēlāk mēs esam atspiesti un zaudējuši ārkārtīgi lielu teritoriju. Bet kur ir tā pēdējā robeža, pie kuras jāsaka: “Pietiek! Vairāk mēs nevaram atdot.”

Es domāju, ka vispirms mums, protams, ir jāpieņem un jāatbalsta šis lēmuma projekts, bet mums ir jābūt arī gataviem runāt tālāk, nevis tā kā norakstīs. Es jums saku, ka tas nav tikai dzelzceļa mezgls, tā ir sena latviešu zeme, kas vienmēr piederējusi Latvijai.

Priekšsēdētājs: Deputāts Budovskis, gatavojas deputāte Seile.

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi! Abrenes apriņķa pievienošana Krievijas Federācijai faktiski notika tajā pašā rokrakstā un tajā pašā staļiniskās rīcības manierē, kā tas notika ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā. Atcerieties, lūdzu, tās kartes, kuras 1939.gadā bija izdotas Padomju Savienībā. Tajās jau mūsu teritorija bija iezīmēta kā PSRS sastāvdaļa. Pēc protokoliem varam redzēt, kā ir lemts Abrenes liktenis. Kā jūs paši redzējāt, PSRS Augstākā padome un tās Prezidijs lēmumu ir pieņēmis jau 23.augustā, tajā pašā laikā šī pievienošana ir akceptēta it kā tikai 7.septembrī no Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija puses. Es gribētu runāt par to, ka Prezidijam vispār tādas tiesības nekur nav dotas, lai spriestu par teritoriāliem jautājumiem. Bet tas ir noticis.

Manuprāt, lieki ir runāt par visas šīs procedūras nelikumību, par ko attiecīgi runājām pirmajos punktos. Es tomēr gribētu teikt vienu lietu, kas arī ir zināms norādījums tam, kādā veidā šis jautājums tika risināts. Varbūt jums nav bijis laika izlasīt vai arī jūs uzskatījāt par nevajadzīgu izlasīt to, ko toreiz teicis Vilis Lācis. Es atļaušos jums nolasīt:

“Lielisks un skaists ir šis pārdzīvojumu laiks! Armija sava ģenerālā virspavēlnieka Padomju Savienības maršala biedra Staļina vadībā ir atbrīvojusi jau lielāko daļu Padomju Latvijas teritorijas un patlaban veic vēl atlikušo Latvijas pilsētu un apriņķu galīgu atbrīvošanu. Noslēgumā par dzimteni, par tēvu sētu un skolu. Mūžīgā pateicībā pieminēsim Sarkano armiju un tautu draudzību, boļševiku partiju un lielo bērnu draugu– Staļinu.”

Pēc šiem svinīgajiem vārdiem tālāk pāriet pie balsošanas. Vienbalsīgi nobalso “par”. Es gribētu jums atgādināt, par ko tad tur vienbalsīgi balsoja, pie tam optumā. Optumā balsoja par 35 Augstākās padomes dekrētiem. Visi pieņemti vienbalsīgi, bez diskusijas, bez kādiem izteikumiem arī par personāliju apstiprināšanu. Šajā brīdī par Valsts drošības tautas komisariāta priekšsēdi ir apstiprināts Alfons Noviks. Šeit ir arī Tautas mākslinieku goda nosaukumu piešķiršana. Šeit ir dekrēts par LPSR Augstākās padomes vēlēšanu atlikšanu, tajā pašā laikā arī par Abrenes rajona pievienošanu PSRS, lietojot cariskās Krievijas vietu nosaukumus.

Kolēģi, man liekas, ka tas nav mūsu diskusiju objekts, cik likumīgi vai cik nelikumīgi šis tirgus darījums tika noslēgts. Es gribētu runāt par tām politiskajām reālijām, kas mūsu vidū it kā izskan. Ar ko tas varēja beigties un kā tas izskatās šodien.

Pirmkārt, kolēģi, man ir jāmin viena lieta. Ja runājam, kā tas izskatīsies, kā Krievijas Federācija tagad ratificēs mūsu līgumu, tad es gribu teikt, ka nedod Dievs mums nolaisties tik zemu, ka gribam izspēlēt, lai ratifikācija pamatotos uz politiskām spekulācijām. Es domāju, ka ikvienā ratifikācijā, kas nosaka divu valstu attiecības, var būt skaudra vai mazāk skaudra, bet jābūt šai realitātes izjūtai, kas mēs esam un kādas ir mūsu savstarpējās attiecības. Es gribētu arī runāt par tām pēcsekām, kas varētu būt tālākajā mūsu sarunu gaitā. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka visi šie lēmumi par Abreni ir nelikumīgi kopš pieņemšanas brīža. Tāpēc nevar uzskatīt, ka Latvijai ir kaut kādas teritoriālas pretenzijas, lai arī kādā veidā to kāds gribētu izspēlēt. Vienīgā, kurai ir bijušas pretenzijas pret Latvijas teritoriju, ir bijusī PSRS. Un jautājums ir tāds: vai arī demokrātiskajai Krievijai, kas ir ieguvusi pilnīgi jaunu seju, pastāvēs šīs pašas teritoriālās pretenzijas pret Latviju? Es šaubos. Es domāju, ka Krievijas parlaments pareizi iztulkos mūsu lēmumu. Neskatoties uz to, ka daudzi būtu ieinteresēti, lai šis lēmums, ko šodien gatavojamies pieņemt par Abrenes aneksiju, tiktu iztulkots citādi.

Es nezinu, kā mums šodien būs ar mūsu deputātu sastāvu. Vai būsim spējīgi nobalsot? Vai būs pietiekami daudz cilvēku. Bet neatkarīgi no tā, ko izdarīsim noslēguma brīdī ar šo jautājumu, es gribētu izteikt vēlēšanos apturēt Ministru padomes aktivitātes attiecībā uz Baltijas dzelzceļa pārvaldē esošo punktu nodošanu Oktobra dzelzceļam. Es domāju, ka šādu vitāli tik svarīgu jautājumu risināšanai neviens Ministru padomi nav pilnvarojis. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Seile! Gatavojas deputāts Stepičevs.

A.Seile: Cienījamie deputāti! Es runāšu ļoti īsi un mēģināšu izteikties kodolīgi. Manuprāt, sagatavotais lēmuma projekts ir ļoti kodolīgs un tieši tāds, kādam tam jābūt, jo mēs šobrīd nevaram cīnīties par to, lai Abrene nonāktu Latvijas valsts sastāvā. Mēs šobrīd varam tikai lūgt, lai šo jautājumu iekļauj sarunās ar mūsu brālīgo Krievijas kaimiņvalsti. Tāpēc es atbalstu tā pieņemšanu tieši šādā redakcijā. Varbūt preambula varēja būt nedaudz īsāka, bet būs laba arī tāda.

Bet mani kā Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas locekli interesē cits jautājums. Mēs nevaram turpināt zemes reformas otrās kārtas izskatīšanu, kamēr nav principiāli noskaidrots šis jautājums un kamēr nav zināms, kā tas virzīsies, jo Ministru padomes sagatavotajā lēmuma projektā par zemes atdošanu īpašumā, tā saukto zemes reformas otro kārtu, par šo Abrenes jautājumu vispār nekas nav teikts. Tajā pašā laikā es gribu teikt, ka Lauksaimniecības komisijā šie iesniegumi ir ienākuši, tie tiek reģistrēti, bet saskaņā ar zemes reformas pirmo kārtu mēs nevaram viņiem iedot lietošanā tādu zemi, kura nav Latvijas Republikas teritorijā. Atcelt visus nelikumīgos lēmumus, kādi ir minēti sagatavotā lēmuma projekta pirmajos punktos, ir ārkārtīgi liela nepieciešamība. Šodien nav jādomā par piederību vienai, otrai vai trešajai frakcijai. It sevišķi es gribu aicināt frakcijas “Līdztiesība” un krieviski runājošos deputātus balsot par šo lēmumu. Jo tieši pašreiz tie iesniegumi, kas ir ienākuši Lauksaimniecības komisijā, pārstāv krieviski runājošos pilsoņus. Izrādās, ka liela daļa no viņiem dzīvo tepat Rīgā, bet otra daļa– Daugavpilī. Aizstāviet savus tautasbrāļus! Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Stepičev! Gatavojas deputāts Seiksts.

M.Stepičevs: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Pirms gada es stāvēju šajā tribīnē un aizstāvēju tieši to, ko jūs šodien aizstāvējāt, bet tad mani priekšlikumi tik dedzīgu atbalstu neguva. Toreiz mani bloķēja mūsu opozīcija un nez kur šie pārējie kungi sēdēja un klusēja. Tā ka man pašam nācās to kamolu norīt un pierādīt, ka Abrene ir mūsu. Mans viedoklis nav mainījies pa šo laiku. Abrene ir mūsu. Man tikai nav skaidrs, kāpēc mēs šodien pēkšņi sākām par to tā klaigāt. Un te es saskatu divus momentus: politisko un juridisko. Ja, runājot par politisko aspektu, man kāds mēģina iegalvot, ka šis lēmums, ja mēs to pieņemsim, būs spēcīgāks par spēkā esošo likumu, tad tas mani nepārliecina. Tāpat kā mēģinājums pierādīt, ka tas ir kaut kāds likums, kas pieņemts pārejas laikā, bet nu šis lēmums būs tas, kas visu sagraus. Un mums ies kā pa sviestu.

Pirmkārt, sēžoties pie galda ar Krievijas pārstāvjiem un parādot šo lēmumu, kuru nosauksim par Abrenes aneksijas neatzīšanu, būtībā vispirms nozīmē iedot sarunu partnerim pa purnu un pēc tam ar viņu runāt. Diez vai mums tas izdosies. Man nav nekādas alerģijas pret to visu, kas ir uzrakstīts, te viss ir ļoti pareizi pateikts, bet politiski tas ir nepareizi pateikts. Tāpēc tas viss ir jāmaina. Tā ievaddaļa, tas garais vēsturiskais ekskurss diez vai šai lēmumā ir vajadzīgs. Diez vai to lasīs un diez vai tas kaut ko izskaidros. Jo tas ir diezgan nesaprotams tad, ja nezina dažus vēstures faktus. Un lēmumu šī daļa nepastiprina, tieši otrādi– zūd šā lēmuma jēga. Tā ka šo formulējumu “aneksija” un to garo preambulu vajadzētu atmest, ielikt kaut ko citu.

4.punktā ir teikts: “Apstiprināt, ka Latvijas Republikas un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas robežu juridiski joprojām nosaka 1920.gada 11.augusta miera līguma starp Latviju un Krieviju 3.pants.” Mīļie draugi! Tas līgums nav atcelts, tas tā nosaka. Bez tam mums vēl ir pieņemts likums. Kādēļ tad jāatsaucas uz līgumu, kurš ir pirms tik daudz gadiem, ja mums ir likums, kas pieņemts pirms gada. Tie taču viens otru neizslēdz. Ja atsaucamies uz šo likumu, tad viss pārējais var palikt. Un tas, ka mēs atceļam šos lēmumus un dekrētus… Plotnieka kungs pareizi aizrādīja, ko var atcelt un ko var grozīt, es pilnīgi piekrītu tam formulējumam, ka būtībā šajā lēmumā jāizsaka šīs izmaiņas neatzīšana. Un tad šim lēmumam ir jēga.

Tātad mēs, sēžot pie sarunu galda, varam paziņot pretējai pusei, ka, lūk, šie lēmumi bija nelikumīgi, mēs tos atceļam tādā formulējumā, kā šeit izteikts, mēs tos neatzīstam vai kā citādi, to mēs izteiksim galīgajā rezolūcijā. Bet, cenšoties kaut kam iekost, diez vai mēs gūsim kādus panākumus.

Es ierosinu nosaukt to par lēmumu par PSRS Augstākās padomes dekrētu un Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija lēmumu atcelšanu, kuri attiecas uz Abrenes pilsētas un Abrenes apriņķa teritorijas pievienošanu KPFSR. Tas būtu lēmuma nosaukums, izmetot šo nevajadzīgo ļoti radikālo, mums varbūt pieņemamo, bet diez vai sarunām atbilstošo virsrakstu.

Es uzskatu, ka visu šo lielo preambulu varam svītrot un tās vietā rakstīt: “Balstoties uz Latvijas Republikas likuma “Par Latvijas Republikas valsts robežu” pirmās nodaļas 2.pantu par Latvijas Republikas valsts robežas noteikšanu tās apsardzības nodrošināšanai, nolemj…” un rakstīt to, ko mēs nolēmām. Tas varētu būt tas pats lēmums, kas ir iesniegts, izņemot 4.punktu, jo tas jau ir izteikts šā likuma 2.pantā. Būtībā nemainot koncepciju, bet pieņemot šo lēmumu apstrādātā veidā un neapvainojošā formulējumā, mēs pasakām savu nodomu. Tāds ir mans priekšlikums. Es iesniegšu to Prezidijam. Es domāju, ka tā būtu mazliet solīdāk un pareizāk, jo mēs pieņemam lēmumu ne jau piketētājiem. Tas arī presei, arī vakara ziņās tas ļoti labi noskanēs, bet sarunām diez vai palīdzēs. Es pilnīgi pievienojos tiem, kuri izteica savu sašutumu. Saprotiet, man nekādas alerģijas nav, bet es tomēr gribētu, lai tas izskatītos pēc solīda lēmuma.

Priekšsēdētājs: Paldies. Savus priekšlikumus iesniedziet nevis Prezidijam, bet Rikarda kungam, jo viņš vadīs šā lēmuma pieņemšanu.

Lūdzu, deputāt Seikst! Gatavojas deputāts Cibulis.

A.Seiksts: Cienījamie kolēģi deputāti! Man ir ļoti patīkami, ka Vidzemes un galvaspilsētas tautasbrāļi tik aktīvi iestājas par problēmu, kas visvairāk sāp latgaliešiem. Man tuvu sēdošā kolēģe izteicās, ka nu tik sāksies erudīcijas apliecināšana. Es gandrīz vai gribēju atsaukt savu runāšanu, ja nebūtu dzirdējis tos argumentus, kuri izskanēja, uzdodot jautājumus referentam. Un tāpēc tomēr runāšu.

Pirmkārt, šodien klusēt nedrīkst kaut vai tādēļ, ka ir sākušās mūsu Ministru padomes institūcijas– Satiksmes ministrijas– aktivitātes. Ja Krievijas Augstākā padome nestrādās tik haotiski kā mēs, tad tur privatizācijas process sāksies konsekventāk un aizies tālāk. Bet mēs dabūsim tādu pretargumentu, pret kuru cīnīties pēc gada būs daudz grūtāk nekā šodien. Zemes, kas tiks privatizētas šajā nolaistajā, bet auglīgajā novadā, būs tas arguments, no kura Krievijas iedzīvotāji vai ieceļotāji negribēs atteikties. Un tad viņi varēs apelēt ne tikai pie demogrāfiskās situācijas, bet arī pie iedzīvotāju svētajām privātinteresēm.

Otrkārt, arī es pagājušajā gadā, runājot par valsts robežu, skāru šo problēmu, taču toreiz man lika pretī tādu argumentu, ka Krievijas Federācija, respektīvi, toreizējā Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika, nevar atbildēt par PSRS nodarījumiem. Šodien politiskā situācija ir kardināli mainījusies Latvijas labā. Un, proti, šobrīd ne tikai ir pilnīgi neatkarīga Krievijas Federācija, bet tā oficiāli uzņēmusies saistības, kādas izriet no PSRS septiņdesmit gadu vēstures. Līdz ar to mums ir konkrēts starptautisko tiesību subjekts, ar ko runāt un kā runāt.

Cienījamie kolēģi! Izskanēja doma, ka, lūk, tas bremzēšot sarunas Maskavā un draudēšot ar līguma neratificēšanu. Es gribētu teikt tikai to, ka igauņi šīs tā sauktās pretenzijas izvirzīja vai, godīgāk sakot, teritoriālo restitūciju (juristi zina, ko tas nozīmē) pieprasīja agrāk un tas nav bijis par traucēkli sarunās. Jo atteikšanās atjaunot tagadējo Pečoras apgabalu Igaunijas valsts sastāvā Krieviju var nostādīt ļoti neizdevīgā starptautiskā situācijā. Un es neparedzu, ka tur būs nozīmīga valstiska līmeņa opozīcija. Žirinovska opozīcija, bez šaubām, būs. Vai tad mēs rēķināsimies ar to, ko teiks Žirinovskis vai vēl kāds?

Es piekrītu referentam, ka neviens jau negrasās tūlīt pat ar zemessargiem stāties uz šīs robežas, bet, ja mēs šoreiz skaidri un gaiši neapliecināsim savu nostāju, ka šo jautājumu adresējam valdības delegācijai starpvalstu sarunām ar Krieviju, tad skriesim pakaļ vilcienam, kuru diez vai panāksim.

Man ļoti sāp, ka starp deputātiem ir kolēģi, kuri izsaka tādus argumentus, sak, kādēļ mums vajadzīgs apgabals ar mums tik neizdevīgu demogrāfisko situāciju, apgabals, kuru iedzīvotāji skaidri izsaka nelojalitāti pret Latvijas Republiku.

Es atkāpjos no juridiskā aspekta un pāreju pie psiholoģiski cilvēciskiem aspektiem. Pēc šādas loģikas arī Daugavpils vairs nevarētu būt Latvijas sastāvā, un es nevaru galvot, ka pēc 30–40 gadiem atkal kāds negribēs cirst logu uz Eiropu un mainīt šeit demogrāfisko situāciju.

Cienītie kolēģi! Ir jāsaka skaidri un gaiši, ka šādas pretenzijas no lielā kaimiņa puses ir tas pats, kas Vācijas Sāras apgabalā un Sudetijas apgabalā. Kurš vēsturi zina, tam nav jāskaidro, par ko ir runa.

Pēdējais, ko gribēju pateikt, ekonomējot laiku. Es uzskatu, ka tā referenduma organizēšana šobrīd mums ir jāapsteidz ar savu argumentāciju. Ārlietu ministrija nepietiekami propagandēja pilsonības jautājumu Rietumos, no kurienes atskan šaubas par to, vai mūsu Pilsonības likums ievēro cilvēktiesību aspektu, bet Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai darbs Austrumos ir jāveic labāk, lai tur sabiedriskā doma tiktu sagatavota vismaz valsts institūciju līmenī, vismaz inteliģences līmenī.

Un visbeidzot. Es, kolēģi, domāju, ka ieekonomēšu laiku. Kas šodien balsos pret šo lēmumu, tas samierinās ar esošo, tas ir gatavs atdot arī nākamo apgabalu. Pie šādas piekāpšanās politikas pēc 100 gadiem robeža ies pāri Meksikai! Piedodiet, tās jau bija emocijas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Cibuli! Debates noslēgs deputāts Indulis Bērziņš.

J.Cibulis: Es runāšu ļoti īsi. Ja mēs šodien arī nobalsosim par šo lēmumu, tas nebūt nenozīmē, ka rīt Latvijas kartē parādīsies Jaunlatgales apriņķis vai Abrenes rajons. Abrenes jautājumu var atrisināt tikai starpvalstu sarunās. Tas ir vienīgais korektais ceļš, ko arī paredz šis lēmums “Par Abrenes aneksijas neatzīšanu”. Es tikai gribēju minēt dažus faktus, tā sakot, ir dzīves.

Pirmais. Pagājušajā gadā Balvos notika daudzu bijušo abreniešu tikšanās. Pēc šīs tikšanās abrenieši pieņēma aicinājumu Latvijas Republikas Augstākajai padomei beidzot pieņemt vismaz vienu oficiālu lēmumu Abrenes sakarā. Es nezinu, vai šis aicinājums ir nonācis Augstākajā padomē un pie kā tas ir apstājies. Runa jau nav tikai par vēsturisko taisnīgumu. Runa ir par daudziem cilvēkiem, Latvijas Republikas pilsoņiem, kuriem tur pieder zeme un īpašums. To minēja arī deputāte Seile. Pagaidām šie cilvēki ir atstāti, tā teikt, aiz borta.

Otrais fakts. Kādā no “Labvakar” raidījumiem tika minēts, ka Pitalovā– Abrenē ir tikai viens latvietis, kurš protot runāt latviski. Es esmu bijis Abrenē vairākas reizes komandējumā no laikraksta “Izglītība” redakcijas, un tur ir vismaz 30 cilvēku, kuri vēl pašreiz prot runāt latviski. Diemžēl Pitalovas rajonā ir desmit reizes vairāk vjetnamiešu, kuri tur ievesti kā lēts darbaspēks. Varbūt mums atliek gaidīt, kamēr tur augs banāni, un tad Abrene būs vēl kārdinošāka.

Trešais. Par to, ka šī Latvijas valsts daļa pēc 1944.gada nekad nav tikusi pilnīgi sovjetizēta vai pārkrievota, liecina tas fakts, ka jūs varat ieiet daudzās krievu mājās Gauru ciemā vai arī citos ciemos, un tur ieraudzīsiet pie sienām vecas fotogrāfijas, kurās šīs mājas saimnieki krievi ir Latvijas armijas virsnieka vai karavīra formā. Es esmu runājis ar atsevišķiem krieviem, viņi visi ir par to, lai Abrene atkal tiktu pievienota Latvijai. Tie ir tie krievi, kas bija Latvijas Republikas pilsoņi.

Ceturtais. Visus šos gadu desmitus Pitalova jeb Abrene kā svarīgs dzelzceļa mezgls nekad nav bijusi pakļauta ne Oktobra, ne Maskavas dzelzceļam, tā ir Baltijas dzelzceļa pārziņā. Tas bija un ir sava veida dubultabsurds. Bet tagad mūsu pašu Ministru padome grib Abreni vēlreiz iztirgot.

Piektais. Vēl pirms trim gadiem, kad biju Pitalovas novadpētniecības muzejā, kurš izvietots bijušajā luterāņu baznīcā, šīs baznīcas sienu rotāja uzraksts – “Vsja vlasķ sovetam” (“Visu varu padomēm”– Red.). Tolaik muzejā nebija neviena stenda, kas liecinātu vai sniegtu kādu informāciju par to, ka Abrene pievienota Krievijai. Kopš pagājušā gada muzejā jau ir šāds stends. Tātad viņi apsteidz notikumus, bet mēs vēl velkamies astē.

Un, visbeidzot, Pitalovā tika atvērta jauna kafejnīca, kuru rotā grezns uzraksts latviešu burtiem “Rītupe”. Cik tad ilgi mēs vēl vilksimies notikumu astē? Es aicinu balsot par šo lēmumu.

Priekšsēdētājs: Paldies! Deputāts Indulis Bērziņš. Un vēl ir pieteicies deputāts Plotnieks, kas vēlas teikt pāris vārdu. Lūdzu.

I.Bērziņš: Cienījamie kolēģi! Pirmkārt, es deputātam Seikstam gribu teikt, ka mums ir vajadzīgs šis apgabals, un es nedomāju, ka lielākā daļa par šo šaubās. Deputātam Cibulim gribu teikt, ka ir jau karte. Ārlietu komisija pieņēma lēmumu, ka mums ir jāvadās no 1922.gada līguma, un, pats galvenais, Ārlietu komisijai ir jāvadās no likuma, ko pieņēmusi Augstākā padome. Par nožēlu jāteic, ka Ministru padome to ne vienmēr saprot. Ārlietu komisija, izskatot šo jautājumu par karti, vadījās no likuma “Par valsts robežu”, par kuru mēs visi draudzīgi nobalsojām. Un, ja tā ir nobalsots, kā deputāti lems, tā būs. Bet Ārlietu komisijai bija vienkārši jāizpilda likums. Un, paldies dievam, komisija to izpildīja. Un, ja visi mūsu valstī pildītu likumus, labus vai sliktus, tad arī būtu labi.

Bet es gribēju izteikt tomēr nožēlu, ka mēs uzvedamies kā mazi bērni. Mēs mēģinām iebalsot kaut ko. Nav jau runa tikai par šo lēmumu. Es pats, Godmanim neesot klāt, balsoju par to iepriekšējo lēmumu, citas izejas vairs nebija, jo Godmanis nebija izsaukts. Bet Godmanis, piedodiet, var noburkšķēt, ka viņš to nevar izpildīt, viņš nav bijis klāt, neviens viņam nav prasījis.

Šobrīd es izteikšu tikai vienu pretenziju, kopumā atbalstot šo lēmumu. Kāpēc mēs tā steidzāmies, ka neļāvām to izskatīt Ārlietu komisijai? Ārlietu komisija no politiskā aspekta izsvērtu, ko, kad un kā, un normāli kā jebkura komisija izteiktu savu viedokli. Jūs visu pārmetāt ārlietām, un pareizi darījāt, es arī biju kritiski noskaņots un esmu kritiski noskaņots pret Ārlietu komisijas darbu, bet ir jābūt korektiem un koleģiāliem. Ja tāda komisija ir, tad atļaujiet tai izvērtēt šos jautājumus. Un, tā kā man citas iespējas nebija, es palūdzu Ārlietu ministrijas ekspertīzi. Viņi man to atnesa. Ja jūs atļausit, cienījamie kolēģi, es īsi nolasīšu, lai jūs zinātu Ārlietu ministrijas nostāju.

Cik es saprotu, frakcija “Satversme” šo jautājumu izvirzīja nevis tāpēc, ka tai pēkšņi iegribējās to izvirzīt, bet tāpēc, ka ir sarežģīta problēma sakarā ar dzelzceļu. Vai es pareizi esmu sapratis? Es domāju, ka frakcijas vadība tieši tāpēc šodien šo jautājumu izvirzīja.

Priekšsēdētājs: Es varu informēt. Rīt, 23.datumā, tiek lemts jautājums par Baltijas dzelzceļa īpašuma daļas pāriešanu Oktobra dzelzceļa īpašumā, tajā skaitā arī visas būves un tā tālāk. Laikam tāpēc šis lēmums tiek šodien diskutēts.

I.Bērziņš: Jā, jā, tieši tā. Tāpēc es arī paskaidroju, ka lūdzu, lai Ārlietu ministrija savā ekspertīzē atspoguļo arī šo jautājumu. Lai būtu skaidrs, kāda ir Ārlietu ministrijas nostāja, es jums īsumā nolasīšu.

“Abrenes dzelzceļa mezgls ietilpst Baltijas dzelzceļā, un tā pārņemšana Latvijas Republikas jurisdikcijā pašlaik, bez pastāvošo robežu pārskatīšanas, nav domājama. Tāpēc Latvijas Republikas Satiksmes ministrija vienojās par robežu noteikšanu starp Latvijas dzelzceļu un Oktobra dzelzceļu, Krievijas Federāciju, vadoties pēc pašreizējās administratīvās robežas. Šāda vienošanās bija nepieciešama dzelzceļa saimniecības darbības veikšanai. Jautājums par Abrenes rajonu ir jārisina sarunās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju šim nolūkam izveidotām delegācijām. Lai problēma tiktu atrisināta ar visām juridiskajām sekām. Kad tādu sarunu rezultātā Abrenes teritorija tiktu atgūta, tad arī Abrenes dzelzceļa mezgls nonāktu Latvijas Republikas teritorijā un jurisdikcijā. Satiksmes ministrijas rīcība ir vērsta uz saimniecības darbības noregulēšanu un nekādā mērā nevar tikt uzskatīta par Latvijas Republikas atteikšanos no Abrenes rajona.” Tāda ir Ārlietu ministrijas nostāja.

Nobeidzot diemžēl varu pateikt tikai savu viedokli, jo, kā es minēju, Ārlietu komisijas sēde nav bijusi.

Cienījamie kolēģi! Visskumjākais šodien būtu tas, ja mēs kārtējo reizi būtu tikai satricinājuši gaisu, tāpat kā toreiz, kad draudzīgi nolamājām armiju, kura joprojām šeit atrodas, un tā arī nepanācām, ka kāds karavīrs būtu aizgājis. Mēs vienkārši šajās telpās tā varonīgi cits citam stāstām, cik tā armija ir slikta. Ja šodien nenobalsosim par lēmumu, būs tikai satricināts gaiss uz ilgu laiku, tāpēc aicinu jūs visus tomēr balsot arī par Stepičeva kunga mērenāko variantu, jo, cik es saprotu, mēs balsosim par diviem variantiem. Manuprāt, šā varianta priekšrocība ir tāda, ka juridiski tas ir korekts no tā viedokļa, ka tiek likvidēti tie nelikumīgie juridiskie akti, kuri tika pieņemti. Es konsultējos ar juristiem, un, par nožēlu, jāteic, ka tie netika likvidēti, pieņemot likumu “Par valsts robežu”. Tad varbūt nebūtu problēmas, ja viennozīmīgi būtu pateikts, ka jāatceļ šie nelikumīgie akti, lai mēs varētu pieņemt kaut kādu reālu lēmumu. Tā ir mana nostāja. Es tiešām aicinu balsot par, bet ar šādiem labojumiem. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Plotnieks vēlas īsi uzstāties. Lūdzu.

A.Plotnieks: Godātie deputāti! Taupot mūsu dārgo laiku, es apsolu 10 minūtes nerunāt. Un tomēr man šķiet, ka ir atsevišķi momenti, kuri šajā sakarībā mums būtu visā pilnībā jāapzinās.

Pirmais jautājums. Tas ir jautājums par to, kam ir adresēts šis lēmums un kādā apjomā tam jāsatur tās vai citas izziņas vai arī normatīvais materiāls. Es gribētu teikt, ka šis lēmums tomēr vairāk ir adresēts mūsu kaimiņvalstij, nevis Latvijas Republikai un tās pilsoņiem. Un no šā viedokļa, lai kā es arī cienītu šīs argumentācijas autorus un pašu argumentāciju, kas izskanēja šajā zālē, es tomēr gribētu teikt, ka lēmumā ir jābūt aprakstošai daļai. Jo tikai no aprakstošās daļas izriet tā vai cita mūsu nostāja. Un vēl man jāsaka jums no tās pieredzes, ko esmu guvis, izmantojot iespēju darboties Krievijas Federācijas Augstākajā padomē, ka šajā parlamentā informācijai ir jābūt pilnā apjomā katram uz galda. Neviens neskraidīs apkārt un neko nemeklēs lai paustu savu nostāju tajā vai citā jautājumā. Ja gribam, lai šis lēmums tā vai citādi ietekmētu situāciju, lai tam būtu tas vai cits reāls, pozitīvs rezultāts, ir jābūt aprakstošai daļai. Varbūt ir vajadzīgas kaut kādas korekcijas, bet tas ir cits jautājums. Varbūt šo daļu pat vajadzētu paplašināt, bet aprakstošajai daļai, manuprāt, ir jāsaglabājas.

Runājot par to, kāds var būt tas vai cits mūsu Latvijas institūciju darbības rezultāts, manuprāt, no debatēm faktiski izrietēja arī pieņēmums, ka bez parlamenta nostājas var reāli eksistēt arī pārvaldes institūciju nostāja, ka vienā vai otrā gadījumā mēs esam apsteigti, ka tas vai cits jautājums jau ir saskaņots, ka parlamentam šajā sakarībā vairs nav ko teikt un tam ir jāklusē.

Es gribētu vēlreiz atgriezties pie mums tik sāpīgā jautājuma– kas īsti ir parlamenta prerogatīva? Kad parlamentam ir jāizpauž sava nostāja, lai pēc tam izpildinstitūcijas to realizētu? Es domāju, ka bez parlamenta izpildinstitūcijas nevar piekrist viena vai otra jautājuma risinājumam. Es visnotaļ piekrītu Bērziņa kungam: mazāk plātīsimies šajā zālē, pēc iespējas mazāk, bet izstrādāsim tādus lēmumus, kas spēj ietekmēt reālo situāciju. Es domāju, ka tādos pamatjautājumos kā valsts teritorijas robežas un pilsonība savas pilnvaras izpildinstitūcijām mēs atdot nevaram. Un tāpēc izpildinstitūcijas piekrišana vienam vai otram risinājumam pirms parlamenta nostādnes, manuprāt, ir gluži vienkārši nepieļaujama un nosodāma.

Attiecībā uz to formulējumu, kuru es jums piedāvāju jautājuma veidā, manā rīcībā nav Rikarda kunga tās vai citas attieksmes, izņemot to, ko viņš teica no šīs tribīnes. Šis formulējums nav pavairots, tāpēc es tomēr atļaušos vēlreiz atgādināt, ka saglabāt lēmuma projektā tādu formulējumu attiecībā uz PSRS Augstākās padomes Prezidija aktu, kāds tas ir šeit, nav korekti. Mēs nevaram citas valsts aktus šajā valstī, kas vairs neeksistē, un tajā daļā, kurā ir runa tikai par vēsturi, nedz pasludināt par spēkā esošiem, nedz pasludināt par spēkā neesošiem. Mēs varam dot tiem juridisku kvalifikāciju un tikai Latvijas Republikas teritorijā izteikt savu viedokli un atzinumu par tām vai citām juridiskajām sekām. Tāpēc es aicinātu, ja tas vēl nav izdarīts, šo 1.punktu formulēt ļoti korekti, juridiski korekti un tā, lai tas neizraisītu nekādas domstarpības.

No mūsu debatēm izrietēja vēl viens moments: kas atlīdzinās kaitējumu? Es atzīstos, ka neesmu oriģināls, jo šajā zālē vairākkārt esmu jautājis: kas atlīdzinās kaitējumu tai vai citai daļai? Runājot par Abrenes apriņķa pilsētas iedzīvotājiem, Latvijas Republikas pilsoņiem, izvirzās jautājums: kas atlīdzinās šo kaitējumu, kas viņiem ir nodarīts? Vai nebūs tā, ka pēc ļoti saspringtas un visai vētrainas diskusijas šajā zālē mēs maksāsim no Latvijas Republikas budžeta vai vēl precīzāk– no nodokļu maksātāju kabatas.

Šai sakarībā es iestātos par vēl vienu papildinājumu. Tā kā iepriekšminētais papildinājums nav pavairots, es domāju, ka mēs neko neesam zaudējuši, jo to vēl var pavairot un pavairos. Man šķiet, ka vajadzētu papildus iekļaut šajā lēmumā vēl vienu punktu. Tā būtu zināmā mērā atbilde uz to, ka mēs saprotam, ka ar šīs teritorijas inkorporāciju Latvijas Republikai un tās pilsoņiem ir nodarīts ļoti būtisks mantisks zaudējums. Un šis mantiskais zaudējums jāatlīdzina tam, kas to ir nodarījis. Formulējums varētu būt šāds: “Augšminētajos pagastos un Abrenes pilsētā dzīvojošajiem Latvijas Republikas pilsoņiem nodarītā kaitējuma apjoms un atlīdzības kārtība atrisināma starpvalstu sarunās starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju.” Tādā gadījumā mēs atbildētu arī uz to, ko vēlamies panākt. Es lūgtu, ja ir iespējams, šo formulējumu, ja tas ir nepieciešams, pavairot, bet tas noteikti jāliek uz balsošanu. Paldies par jūsu uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debates ir beigušās. Rikarda kungs var teikt galavārdu. Liekas, ka pavairot nav sevišķas vajadzības, jo pir­majam labojumam Rikarda kungs piekrita. Tas ir, atzīt nevis par spēkā neesošu, bet par antikonstitucionālu. Rikarda kungs izteiks apsvērumus par visiem labojumiem. Alternatīvais projekts mums tik tiešām nav vēl ne pavairots, ne izdalīts. Mums ir tikai viens lēmums. Tas ir projekts, kuru iesniedza Rikarda kungs.

Lūdzu, jūs varat teikt savu vārdu. Un pa to laiku, cerams, sanāks deputāti. Papildinājums arī ir jūsu rīcībā. Lūdzu.

R.Rikards: Cienījamie kolēģi! Paldies visiem, kas uzstājās. Paldies par vērtīgajiem priekšlikumiem. Es sākšu ar pēdējo– ar deputāta Plotnieka priekšlikumu. Es jau teicu, ka tas Plotnieka priekšlikums, kuru viņš izteica jautājumā– par citādu 1.punkta redakciju, ir pilnīgi skaidrs, to ierosina ne tikai Plotnieks, arī Apsītis ir parakstījis šo priekšlikumu,– atzīt par antikonstitucionālu PSRS Augstākās padomes Prezidija 1944.gada 23.augusta dekrētu “Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā” un pasludināt par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža tā noteikumus attiecībā uz Latvijas Republikas Abrenes apriņķa Kacēnu, Upmales, Linavas, Purvmalas, Augšpils un Gauru pagastu un Abrenes pilsētas teritoriju pievienošanu Krievijas PFSR. Šis punkts ir ļoti korekts. Tātad 1.punkta vietā varētu būt Plotnieka un Apsīša formulējums.

Otrs deputāta Plotnieka ierosinājums ir papildināt 5.punktu. 5.punkts projektā ir šāds: “Uzdot Latvijas Republikas delegācijai risināt Abrenes jautājumu starpvalstu sarunās ar Krievijas Federāciju.” Deputāts Plotnieks ierosina minēt par mantisko kaitējumu. Viņš liek priekšā šādu redakciju: “Augšminēto pagastu un Abrenes pilsētā dzīvojošajiem Latvijas Republikas pilsoņiem mantisko kaitējumu atlīdzināšanas kārtība atrisināma starpvalstu sarunās ar Krievijas Federāciju.” Šis ir tas precizējums. Bet, manuprāt, šis formulējums nav gluži precīzs, jo visi jautājumi tiek risināti starpvalstu sarunās, arī mantiskie un visi pārējie, pie tam ne tikai attiecībā uz pilsoņiem, bet attiecībā arī uz Latvijas valsts īpašumu, teiksim, dzelzceļu, kas bija Latvijas valsts īpašums. Es domāju, ka nevajadzētu iekļaut, jo tā ir tikai viena puse– pilsoņu īpašums. Bet ir arī Latvijas valsts īpašums. Šis formulējums, kā bija sākotnējā tekstā, ietver visu jautājumus, kuri risināmi starpvalstu sarunās. Teiksim, visi īpašumu jautājumi. Man liekas, ka to nevajadzētu iekļaut, bet, ja deputāti vēlas papildināt ar šo tekstu, tad to varētu izšķirt balsojot.

Attiecībā uz priekšlikumu, ko izteica deputāts Stepičevs un deputāts Bērziņš. Viņi ierosina šā lēmuma formulējumu būvēt uz starptautisko līgumu pamata. Tas ir augstāks par iekšējo likumu. Iekšējais likums, piemēram, likums “Par valsts robežu”, būtu jāizpilda robežsargu departamentam. Lai šo likumu izpildītu, robežsargiem būtu jāstāv Masļeņkos, uz īstās Latvijas robežas, tas ir viens.

Otrkārt, Krievija varētu jautāt, kāpēc mēs nebalstāmies uz starp­tautisko līgumu, bet uz savu iekšējo likumu? Šajā likumā varbūt var to minēt, bet nevar balstīt visu šā lēmuma konstrukciju. Pamatā ir jābūt starptautiskajam līgumam, un tas ir 1920.gada miera līgums. Tā 3.pants arī nosaka robežu. Tas ir starptautisks dokuments, kuru parakstījušas abas puses, bet šo likumu ir pieņēmusi tikai viena puse. Tajā likumā ir konstatācija, kas ir it kā direktīva mūsu robežsargiem nospraust robežu tur, kur tā bija 16.jūnijā. Pie tam tur ir runāts nevis konkrēti par robežu ar Krieviju, bet par visas Latvijas robežu, arī par Igauniju un Lietuvu, bet šeit konkrēti ir runa par robežu ar Krieviju, un robežu ar Krieviju nosaka 1920.gada miera līgums. Un tur ir visi pielikumi ar kartēm pēc 1920.gada miera līguma, tātad robeža būtu jānosprauž tieši pēc šiem pielikumiem, pēc šiem protokoliem saskaņā ar 1920.gada miera līguma 3.pantu.

Es piekrītu, ka preambula ir par garu, tā ir pat ļoti gara. Ja svītrotu to otro rindkopu, kas ir gara, lēmums juridiskajā ziņā neko nezaudētu, bet tur ir savukārt tā problēma pasniegta. Tātad kā lemj. Ja nolemj svītrot otro rindkopu, kurā ir aprakstošā formā stāstīts, kā notikusi tā Abrenes aneksija, tad var to lēmumu attiecīgi sagatavot, saglabājot to, kas nepieciešams. Tas deputātu zināšanai.

Priekšsēdētājs: Paldies, Rikarda kungs! Bet neviens nav ierosinājis svītrot otro rindkopu, bija tikai varianti attiecībā uz garumu vai īsumu, bet bija arī pretējas domas, ka šī preambula ir par īsu. Tā ka mēs laikam varam balsot tikai par konkrētiem priekšlikumiem. Tātad jūsu darba grupa ir pieņēmusi deputāta Plotnieka labojumu par 1.punkta formulējumu un par 5.punkta, kā jūs izteicāties, papildinājumu. Man gan liekas, ka te ļoti īsi var papildināt: “Uzdot Latvijas Republikas delegācijai risināt Abrenes, arī Latvijas valstij un pilsoņiem nodarītos zaudējumus.” Jautājums jārisina starpvalstu sarunās.

R.Rikards: Varbūt vajadzētu par Plotnieka priekšlikumu nobalsot?

Priekšsēdētājs: Bet jūs jau pieņēmāt to.

R.Rikards: Bet varbūt deputāti nepieņēma.

Priekšsēdētājs: Bet Rikarda kungs, vai tad jūs pirmo reizi esat Augstākās padomes plenārsēžu zālē? Tā izskatās. Vai jūs nezināt, kādā veidā tiek pieņemti labojumi? Vai jūs beigu beigās esat ieinteresēts to lēmumu pieņemt vai ne? Man nav īsti skaidrs.

Lūdzu, Stepičeva kungs!

M.Stepičevs: Es īsti laikam nesaklausīju, kā būs ar lēmuma nosaukumu? Vai jūs nosaukumu maināt vai atstājat?

R.Rikards: Tas ir lēmums par Abrenes aneksijas neatzīšanu. Faktiski pēc 1944.gada visi tie PSRS Augstākās padomes un Latvijas PSR Augstākās padomes dekrēti liecina par aneksiju. Par šo aneksiju ir vesels dokumentu kopums. Tātad mūsu lēmums ir par aneksijas neatzīšanu.

M.Stepičevs: Atzīmējiet labāk visu Latviju, visas Latvijas aneksiju. Kāpēc Abrenes aneksiju? Visa Latvija tika anektēta.

Priekšsēdētājs: Pa to laiku varbūt deputāts Plotnieks izteiksies? Lūdzu.

A.Plotnieks: Es aicinātu godājamo Rikarda kungu un visus pā­rējos mēģināt tomēr atrast konsensu arī otrajā jautājumā. Es saprotu referenta labo gribu un vēlējumu, ka starpvalstu sarunās tiks atrisināts Abrenes jautājums un līdz ar to arī visi citi ar to saistītie jautājumi. Bet, ļoti uzmanīgi izlasot visas šī normas, jākonstatē, ka tās tomēr ir tikai starptautisko publisko tiesību normas. Runa ir par teritoriālu strīdu un no tā izrietošajām sekām. Vai mums tas patīk vai nepatīk, bet diemžēl jāsecina, ka prakse starptautisko… (ja Bojāra kungs protestē, tad es apklusīšu…) tātad starptautisko tiesību praksē nav zināmi tādi gadījumi, ka, risinot strīda jautājumus par teritorijām, tiktu risināti arī civiltiesiski strīdi, tā ir pilnīgi cita sfēra. Iekams šeit neparādīsies starptautisko privāttiesību momenti, tie būs vienkārši civiltiesiski prasījumi. Cilvēki griezīsies pie mums, ka nedz viena zemes komisija, nedz otra, nedz trešā nerisina šos jautājumus un ka viņi neko nevar saņemt. Tāpēc ir jāiekļauj šī viena norma. Es saprotu, tā zināmā mērā ir kaut kāda tīro starptautisko tiesību ignorēšana, mēs šeit pārejam uz elementārām civiltiesībām. Bet pateiksim, ka tas, kas pārkāpj starptautisko tiesību normas un šo teritoriju inkorporē, tas būs spiests par visiem nodarītajiem kaitējumiem norēķināties pavisam citā jomā– civiltiesiskā jomā. Tāpēc es iestāšos, ka šī norma noteikti ir jāiekļauj, jo citādi atbildes uz šo jautājumu nav. Un diemžēl var rasties situācija, ka kaitējums būs jāatmaksā mums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Kolēģi, es gribētu ierosināt vienu vienkāršu konsensa priekšlikumu, turklāt, ievērojot Stepičeva kunga ierosinājumu un Druvja Skultes ierosinājumu, proti, nosaukt mūsu dokumentu ļoti vienkārši– lēmums “Par Abrenes statusu”. Un viss. Tādā gadījumā mēs nelietojam to nesmuko vārdu “aneksija” un rakstām– par Abrenes statusu, formulējot to, kā mēs to saprotam. Visi, manuprāt, varētu būt apmierināti. Kā domā Rikarda kungs?

R.Rikards: Tas ir viens no iespējamiem variantiem, tātad– statuss… Tad mēs pasakām, ka juridiski robeža iet tur un visas tās civiltiesiskās lietas jārisina sarunās un tā tālāk, bet īsti kaut kā neskan, jo Abrene nav valsts. Par valstisko statusu mums bija 21.augusta Konstitucionālais likums, bet tagad ir runa par Abrenes statusu.

Priekšsēdētājs: Skaidrs. Paldies. Deputāts Freimanis ierosināja tādu nosaukumu. Visi ierosina balsot, Rikarda kungs. Mēs vienīgi varam nobalsot par Plotnieka kunga priekšlikumu, ar kuru 5.punkts tiek papildināts ar šo civiltiesisko strīdu izskatīšanas kārtību. Visi dzirdēja trīs reizes, kā Plotnieka kungs motivēja. Es domāju, ka vairs par to nav vērts runāt. Lūdzu.

J.Celmiņš: Es ierosinātu attiecībā uz nosaukumu. Lēmumā mēs risinām jautājumu par Abrenes valstisko piederību, un tā arī šis lēmums varētu saukties. Tas nav Abrenes statuss, bet tā ir šīs vietas valstiskā piederība. Es ierosinātu nosaukt: lēmums “Par Abrenes valstisko piederību”.

Priekšsēdētājs: Ko mēs darīsim ar tiem sešiem pagastiem, ja tikai par Abreni runāsim? Godājamie kolēģi, tā mēs varam iet līdz bezgalībai. Mums tomēr ir jāsāk kaut kas lemt, jo ar laiku vēl daudzas un arvien labākas domas iešausies prātā.

Lūdzu reģistrāciju. Lūdzu, reģistrēsimies. Paldies. Lūdzu rezultātu. 92 deputāti ir reģistrējušies un laikam vēl arī Rikarda kungs.

Pirmais jautājums ir par nosaukumu. Te tika piedāvāti vairāki nosaukumi, darba grupa Rikarda kunga personā pastāv uz esošo nosaukumu. Lūdzu, balsosim. Tātad par jums izdalītā dokumenta pašreizējo nosaukumu.

R.Rikards: Es varu precizēt, tātad lēmums “Par Abrenes apriņķa sešu pagastu aneksijas neatzīšanu”…

Priekšsēdētājs: Lēmums “Par Abrenes un tās sešu pagastu aneksijas neatzīšanu”. Vai tā? Paldies. Lūdzu, balsosim par darba grupas variantu. Balsošanas režīmu! Balsosim. Lūdzu rezultātu. Par– 66, pret– 4, atturas– 15.

Otrs balsojums bija par Stepičeva kunga variantu. Stepičeva kungs, jūs varbūt atkārtotu savu priekšlikumu? Rikarda kungs nolasīs, kāds bija otrs variants.

R.Rikards: Tas ir par PSRS Augstākās padomes Prezidija dokumentiem. Visi tie dekrēti ir minēti, arī Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija dekrēti.

Priekšsēdētājs: Vai nosaukums tiešām ir tāds?

R.Rikards: Jā, visi dekrēti ir minēti, man tā lapiņa ar nosaukumu ir, bet Stepičevs liek visus tos dekrētus nosaukt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim par Stepičeva kunga variantu. Lūdzu rezultātu. 25– par, tas ir mazākums, tātad paliek iepriekšējais nosaukums.

Vēl mums ir viens balsojums par 5.punktu. 1.punktā labojumu pieņēma komisija, par to nav jābalso, jābalso par 5.punkta papildināšanu ar Plotnieka kunga formulējumu, iekļaujot par īpašumtiesību nodrošināšanu starpvalstu sarunās, par pilsoņu un valsts īpašuma tiesību nodrošināšanu. Balsosim par šo papildinājumu 5.punktā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Lūdzu rezultātu. 77– par, 1– pret, 5– atturas. Vairākums ir nobalsojis par šo papildinājumu.

Tagad varam balsot kopumā par visu lēmumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Uzmanību! Balsosim par šo lēmumu kopumā. Papildus divas balsis “par”. Lūdzu rezultātu. Par– 83, pret– 3, atturas– 3. Lēmums pieņemts. Paldies.

Godājamie kolēģi! Attiecībā uz nākamo– trešo darba kārtības jautājumu laikam ir viens paziņojums. Cik saprotu, daudziem deputātiem ļoti patīkams paziņojums.

Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Cienītie kolēģi! Kamēr šis nākamais darba kārtības punkts ir nonācis līdz plenārsēdei, par šo jautājumu ir pieci varianti. Šādā situācijā diez vai mums būs iespējams panākt kaut kādu kopīgu lēmumu. Bez tam katrs no šiem variantiem ietiecas 1992.gada pirmā pusgada budžeta projektā, ar mīnusa zīmi budžetā no 150 līdz 200 miljoniem rubļu. Es ļoti lūdzu Apvienotās budžeta komisijas vārdā noņemt pašreiz šo jautājumu no izskatīšanas un izskatīt to kopā ar budžeta projektu 1992.gada pirmajam pusgadam, lai izlemtu, no kādām tautsaimniecības vajadzībām mēs to vai citu summu kompensēsim.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Es saskatu pilnīgi pretējus argumentus. Lai mēs varētu normāli izspriest šo budžeta projektu, mums vispirms jātiek galā ar šiem lēmumiem un ar šīm summām, tikai tad varam lemt par budžetu, jo varam rīkoties tikai ar tām summām, kas mums ir, nevis ar tām, kas mums eventuāli varētu būt. Es uzskatu, ka šis lēmums tomēr ir ātrāk jāizskata.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kodoliņa kungs, vai jūs savā vai komisijas vārdā to sakāt? Mums ir jāzina, jo Zeiles kundze to teica komisijas vārdā.

A.Kodoliņš: Mēs, komisija, esam iesnieguši lēmuma projektu, tas arī liecina, ka komisijai ir savs viedoklis šajā jautājumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi, Ministru padomes iesniegtajā priekšlikumā šajā jautājumā es jau septembrī iesniedzu piecus variantus, bet tagad vairāk vai mazāk interpretēti katra komisija šos variantus apspēlē, taču manis piedāvātā lēmuma, ja jūs to uzmanīgi paskatīsities, 3.1.variantā viennozīmīgi ir pateikts, ka jautājums Ministru padomei jāatrisina līdz 1.aprīlim, kādā kārtībā un kādā veidā šie līdzekļi tiks atdoti. Ja mēs piekristu šim kompromisa variantam, tad lēmumu šajā jautājumā mēs būtu pieņēmuši, tas būtu spēkā. Es esmu informēts, ka sakarā ar to, ka neizlaida cauri trīs mēnešus ātrāk to tirdzniecības nodokli, tagad finansu inspekcijas atkal grib ieturēt 5 procentu Gorbačova nodokli. Tādā gadījumā mēs šo lēmumu apturētu, atceltu un uzdotu Ministru padomei atrast kaut kādu kompromisu, lai līdz 1.aprīlim šie līdzekļi tiktu atdoti. Pie viena varētu uzklausīt arī Ministru padomi. Tā ka kompromisa variants te ir.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Bula kungs!

A.Buls: Es esmu pilnvarots runāt Rūpniecības komisijas vārdā. Šodien tie dokumenti ir jāizskata, bet, lai to būtu mazāk, Rūpniecības komisija neuzstāj, ka jāizskata arī 71.dokuments. Mēs pievienojamies Ekonomikas komisijas 69.dokumentam. Tā kā satura ziņā tie ir ļoti līdzīgi, tad nebūtu racionāli abus izskatīt. Rūpniecības komisija noņem savu un pievienojas Ekonomikas komisijas dokumentam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ozol!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi, es ierosinātu nevis Budžeta komisijas vārdā, bet savā vārdā jautājumu izskatīt, tikai šaurāk, lai apturētu šā Ministru padomes lēmuma tālāku darbību. Finansiālie jautājumi jārisina, izskatot un saskaņojot budžetu kopumā, jo pašreiz mēs neredzam ne kopainu izdevumu daļai, ne arī mums ir precizēta ieņēmumu daļa, kas mūs pasargātu no pārsteidzīgu lēmumu pieņemšanas ar nopietnām finansiālām sekām budžeta apstiprināšanas gaitā.

Priekšsēdētājs: Atkārtoti vēlas runāt deputāts Buls un deputāts Ziediņš.

A.Buls: Atvainojiet, es kļūdījos ar numuru, ar 62.dokumenta numuru.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Ziediņš.

Z.Ziediņš: Man ir replika šim variantam. Saskaņojot šo jautājumu ar Latvijā strādājošajiem juristiem, kā arī ar rūpniekiem, kuriem šie līdzekļi ir izlaupīti, situācija ir tāda: ja tiks pieņemts jūsu piedāvātais variants, rīt visās tautas tiesās tiks iesniegtas prasības. Es un arī Augstākās padomes Juridiskā pārvalde uzskata, ka šie līdzekļi ir izlaupīti nelikumīgi, ka šis lēmums bijis nelikumīgs un ir nelikumīgs kopš tā pieņemšanas brīža, tas ir, no 1991.gada 1.janvāra, tātad ir pamats celt prasības par šo līdzekļu piedzīšanu no Ministru padomes. Mēs ieiesim bezjēdzīgā tiesas darbībā, kur visi argumenti būs uzņēmēju pusē. Tāpēc es piedāvātu tomēr izskatīt šo variantu un pieņemt 3.1.pozīciju, kurā mēs uzdodam Ministru padomei līdz 1.aprīlim izstrādāt kārtību. Tādā gadījumā šis tiesas process vienkārši tiks atlikts.

Priekšsēdētājs: Paldies, Ziediņa kungs, bet tas jau attiecas uz būtību. Es vēl varu paskaidrot, ka tautas tiesas neko neskatīs, jo tautas tiesu kompetencē nav šo jautājumu.

Lūdzu, Ozola kungs!

I.Ozols: Es vēlreiz gribētu, cienījamie kolēģi, aicināt jūs objektīvi izvērtēt budžeta veidošanas mehānismu. Valdība objektīvi ir šo lēmumu pieņēmusi Latvijas Republikas valstisko interešu vārdā, un es nedomāju, ka rūpniecības uzņēmumi nesaprot un neizvērtēs valdības lūgumu un priekšlikumu– līdz reālu finansiāli ekonomisko iespēju izvērtēšanai un varbūt pat radīšanai necelt nekādas pretenzijas. Es pilnīgi atbalstu to, ka šo Ministru padomes lēmumu darbība ir jāaptur, lai jautājumu izvērtētu, bet nepieņemsim priekšlaicīgi lēmumu, kuram iespējamas pagaidām neprognozējamas finansiāli ekonomiskās sekas.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, tā kā te iet jau trešais riņķis, tad norunāsim tā, ka Grūbes kungs pateiks savas domas, un pēc tam balsosim, vai skatīt vai neskatīt, jo te jau par būtību sāk spriest.

Lūdzu, Grūbes kungs!

G.Grūbe: Es cienījamiem kolēģiem vienkārši mēģinu attēlot to pozīciju, kāda pašreiz šeit ir. Tagad ir dažādas domas un dažādi projekti. Es lūgtu atbalstīt Zeiles kundzes priekšlikumu, ka vēlreiz šonedēļ pie šā jautājuma jāatgriežas Budžeta komisijai un jāizskata šie jautājumi. Mēs nobalsojām, ka nākamajā nedēļā šo jautājumu izskata galīgi un nāk ar vienu projektu. Pretējā gadījumā gan viena, gan otra puse mēģinās rupjā veidā varbūt arī tos, kuri balso, spārdīt ar kājām, bet lēmumu mēs tik un tā nepieņemsim.

Priekšsēdētājs: Paldies Grūbes kungam par ļoti drūmu perspektīvu. Bet situācija ir tāda… Es no pragmatiskā viedokļa izskaidroju, kāpēc daži deputāti lūdza atlikt šo izskatīšanu. Reāli novērtējot deputātu skaitu zālē, es varētu izteikt īstermiņa prognozi, ka 66 balsis viena puse sev par labu diez vai savāks. Bet mums ir jābalso.

Tātad ir divi priekšlikumi. Viens– skatīt tūlīt, otrs– atlikt izskatīšanu, turklāt Grūbes kungs precizēja, ka izskatīšana jāatliek uz nākamo nedēļu, varētu pat noteikt konkrētu laiku. Bet tas ir jāsaka Grūbes kungam vai tam, kurš ir kompetents. Divi varianti– skatīt tūlīt vai atlikt. Radikālākais variants laikam ir atlikšana. Zeiles kundze kaut ko teiks.

V.Zeile: Ja vienojamies par atlikšanu, tad es piedāvāju skatīt to trešdien, bet tikai ne pēcpusdienas plenārsēdē. Tas ir jāskata tad, kad ir pilna zāle un normāla darba atmosfēra.

Priekšsēdētājs: Pilna zāle ir otrdienās no rīta. Jūs kļūdījāties, trešdienās vairs nav pilna zāle jebkurā laikā.

V.Zeile: Mums vajadzētu trešdienu, jo tas ir nopietnas kopā sanākšanas jautājums, kuru mēs varētu skatīt pirmdien komisijas sēdē.

Priekšsēdētājs: Paldies, Zeiles kundze! Varbūt vispirms nolemsim par to, vai atlikt vai skatīt. Ja nolemsim atlikt, tad atsevišķi balsosim par to, uz kuru brīdi atlikt, jo vēl nav izlemts. Varbūt mēs šo jautājumu skatām tūlīt.

Radikālākais variants ir atlikšana. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Zeiles kundzes izteikto Budžeta komisijas piedāvājumu– atlikt šā jautājuma izskatīšanu. To lemsim ar vienkāršu balsu vairākumu. Balsosim par atlikšanu. Viena balss papildus “par”– Ozola kunga balss. Par– 50, pret– 4, atturas– 15. Paldies. Lūdzu dzēst.

Otrs balsojums– skatīt nekavējoties šo jautājumu. Lūdzu rezultātu. Par– 15, pret– 16, atturas– 34.

Tātad ir nolemts šā jautājuma izskatīšanu atlikt. Zeiles kundze piedāvāja to izskatīt nākamajā trešdienā, tas ir, 29.janvārī. Siliņa kungs, vai jums ir kas sakāms? Jums tas ir būtiski.

E.Siliņš, finansu ministrs: Cienījamais sēde vadītāj, cienījamie deputāti! Tā kā šodien tiek izlemts jautājums, ka izskatīšana jāatliek uz citu dienu, tad man būtu lūgums neizskatīt trešdienā, jo trešdienās notiek kabineta sēdes. Un man ir informācija, ka mūsu kabineta priekšsēdētājs premjera kungs pats gribēja piedalīties šai jautājumā. Šodien viņš nevarēja sakarā ar sēdi. Lai tas pats nenotiktu nākamajā trešdienā, varbūt varētu izvēlēties citu dienu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Zeiles kundze, vai ir iespējams tomēr izskatīt otrdien?

V.Zeile: Ja mēs strādājam trešdien no rīta no pulksten 10.00, tad es neuzskatu par neiespējamu šajā laikā piedalīties arī premjeram, jo Ministru padomes sēdes ir pulksten 14.00.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, šoreiz varbūt nebalsosim, kaut gan labāk balsosim, jo citādi būs pretenzijas, ka nav balsots, un tad atkal būs slikti. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par to, lai šis jautājums tiktu izskatīts nākamajā trešdienā, 29.janvārī, pulksten 10.00 no rīta. Viena balss papildus “par”– tā ir Ozola kunga balss. Lūdzu rezultātu. Par– 66, pret– nav, atturas– 3. Lēmums pieņemts. Šo jautājumu skatīsim nākamtrešdien pulksten 10.00 no rīta.

Ceturtais darba kārtības jautājums, atkal Ekonomikas komisijas dokumenti, respektīvi, 61., 69., 70.dokuments. Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Šie abi lēmuma projekti ir identiski, un, ja mēs nolēmām par 259.dokumentu, tad, manuprāt, tas pats jādara ar 61.dokumentu.

Priekšsēdētājs: Ja pati komisija saka, tad mums problēmu nav. Paldies. Atlikt arī ceturto.

Piektais jautājums– nolikuma projekts “Par revīzijas komisiju”. Lūdzu, Blažēviča kungs!

J.Blažēvičs: Tomēr…

Priekšsēdētājs: Es redzu lielas bažas Blažēviča kunga acīs, bet cerēsim uz vienprātību. Lūdzu.

J.Blažēvičs: Godāto sēdes vadītāj, godājamie kolēģi! Saskaņā ar likumiem par pagastu un pilsētu pašvaldību ir izstrādāts nolikums “Par revīzijas komisiju”. Nolikuma projekts saskaņots ar Finansu ministriju, Finansu inspekciju, Tieslietu ministriju, Juridisko pārvaldi un citām ieinteresētajām amatpersonām. Nolikuma sagatavošanā aktīvi piedalījās Augstākās padomes deputāti. Nolikums reglamentē komisijas veidošanas mehānismu, darbības formas un pamatfunkcijas. Pārējo jūs varat izlasīt mūsu piedāvātajā variantā.

Priekšsēdētājs: Kādi jautājumi Blažēviča kungam? Jautājumu nav. Vai ir kāds pieteicies debatēs? Debatēs neviens nav pieteicies. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 66.dokumentu. Lūdzu, balsosim. Paldies par rezultātu. Viena balss papildus “par”. Par– 62, pret– 3, atturas– 3. Lēmums nav pieņemts tehnisku iemeslu dēļ.

Lūdzu, Blažēviča kungs!

J.Blažēvičs: Tā kā šis nolikums ir ļoti aktuāls pašvaldībām, es ierosinu šo lēmumu tomēr iekļaut otrdienas darba kārtībā un par to nobalsot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Balsosim par iekļaušanu.

Lūdzu, Budovska kungs!

M.Budovskis: Cienījamie kolēģi, mums tomēr ir zināma pieredze un prakse, ka pirms balsojuma dodam zvanu. Es zinu, ka šobrīd blakustelpās atrodas vismaz 10 deputāti. Es, protams, nezinu, kā viņi būtu balsojuši. Es gribētu lūgt, ja arī šoreiz ar zvanu neatkārtojam, tad uz priekšu tomēr dot zvanu pirms balsojuma. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāti ierosina atkārtot balsojumu. Ļoti iespējams, ka man jāuzņemas sava vaina, jo sekretariātu nebrīdināju, ka būtu nepieciešams papildu zvans. Mēģināsim skaitīt tos deputātus, kas ieradīsies pēc zvana. Lūdzu, ieslēgsim reģistrāciju, lai visi, kas ierodas, var reģistrēties.

Reģistrēsimies. Labi, pagaidīsim vēl vienu minūti, pēc tam, lūdzu, neaizmirstiet reģistrēties. Tagad ir reģistrācijas režīms. Paldies. Lūdzu reģistrācijas rezultātu. 96 deputāti reģistrējušies. Paldies.

Vai Blažēviča kungs uzskata, ka mēs varam atkārtoti balsot, ņemot vērā to tehnisko kļūmi, kas bija iepriekšējā balsošanā? Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā lēmuma pieņemšanu un automātiski, protams, arī par iepriekšējā balsojuma atcelšanu. Viena balss papildus “par”, tā ir Daudiša kunga balss. Lūdzu rezultātu. 82– par, 2– pret, 5– atturas.

Grūbes kungs, varbūt tomēr labāk nevajag? Godājamie kolēģi, mums ir astoņas minūtes atlikušas līdz pārtraukumam. Nākamais mūsu darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par grozījumiem likumdošanas aktos sakarā ar Zemes kodeksa atzīšanu par spēku zaudējušu” otrajā lasījumā.

Grūbes kungs, jums vārds! Kā liekas, rakstiski labojumi nav iesniegti. Godājamie kolēģi, varbūt pašlaik tiešām varētu neatstāt plenārsēžu zāli, tūlīt būs balsojums. Līdz pārtraukumam ir atlikušas septiņas minūtes.

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! 77.dokumentā ir izdarīti nepieciešamie redakcionālie labojumi, taču būtībā citu labojumu nav un labojumi arī iesniegti nav.

Priekšsēdētājs: Paldies, Grūbes kungs! Vai ir deputātiem kādi labojumi? Nav. Lūdzu zvanu. Zvanīšana tiešām ir līdzējusi. Tā ka var ierasties visi deputāti, kas to vēlas, bet ilgāk gan vairs negaidīsim.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likuma “Par grozījumiem sakarā ar zemes kodeksa atzīšanu par spēku zaudējušu”, tas ir, 77.dokumenta, akceptēšanu otrajā lasījumā. Divas balsis papildus “par”. Lūdzu rezultātu. Par– 81, pret– nav, atturas– 3. Tā kā otrajā lasījumā nav ienākuši nekādi priekšlikumi un arī pēc pirmā nav bijuši, tad šis likums ir pieņemts galīgajā variantā. Tātad likums ir pieņemts.

Pārtraukums līdz pulksten 17.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Ieņemsim vietas. Lūdzu reģistrāciju. Reģistrēsimies. Katrs ar drošu roku spiež tikai to podziņu, kas ir priekšā. Lūdzu rezultātu. 61 deputāts. Vajadzēs laikam ierosināt, godājamie kolēģi, ka, nospiežot reģistrācijas pogu, iedegas lukturītis arī pie tās vietas, kur deputāts sēž. Es domāju, ka sesijas pārtraukumā mēs varētu palūgt, lai izdala vajadzīgos budžeta līdzekļus. Tas būtu amizants skats. Paldies.

Nākamais mūsu darba kārtības jautājums ir septītais– likumprojekts “Par autoceļiem” pirmajā lasījumā. Lūdzu, Caunes kungs! Godājamos kolēģus es lūdzu sagatavoties jautājumu uzdošanai un debatēm, pierakstoties sekretariātā.

I.Caune: Cienījamo priekšsēdētāj, dāmas un kungi! Šodien nododam jūsu vērtējumam likumu “Par autoceļiem”. Mūsu plenārsēdē piedalās autoceļu speciālisti, Autoceļu departamenta direktors Kronlaka kungs un viņa padomnieks Bindes kungs. Ar tiem jautājumiem, uz kuriem es ne īsti kā ceļu speciālists atbildēt nevarēšu, viņi man palīdzēs tikt galā.

Likums “Par autoceļiem” ir sagatavots ar nolūku sekmīgāk nokārtot autoceļu būvniecības, uzturēšanas un lietošanas tiesiskos jautājumus. Līdz šim šie jautājumi likumdošanas kārtībā nebija reglamentēti, tikai 1925. un 1935.gadā bija pieņemti likumi; tie ir dažos aspektos novecojuši, bet tur ir arī ļoti daudz vērtīgu punktu, kuri tika ņemti vērā, izstrādājot jauno likumu.

Mēs apspriežam 60.dokumentu. Likumprojekts sastāv no 32 pantiem, un tajā ir četras sadaļas. Pirmajā sadaļā ir fiksēts autoceļu kā kompleksas inženierbūves jēdziens un sastāvs. Lai norobežotu centrālo pārvaldes orgānu un pilsētu pašvaldības funkcijas, kā arī zinot, ka pilsētu ielas ir sarežģītāks un specifiskāks saimniecisks komplekss, ir noteikts, ka uz pilsētu ielām šis likums neattiecas. Paredzot, ka tuvākajā laikā mainīsies lauksaimniecības ražošanas organizatoriskā struktūra un notiks pakāpeniska pāreja uz individuālo saimniekošanas struktūru, likumprojektā ir ieviesti jauni jēdzieni– pagasta un māju ceļi.

Pagasta ceļi veidojas no bijušajiem saimniecību ceļiem, bet māju ceļi vairumā gadījumu būs jāizbūvē no jauna, līdz ar to paredzams arī kopējā ceļu tīkla garuma pieaugums. Šās sadaļas 3.pantā ir fiksēts ceļu iedalījums pēc to tautsaimnieciskās un administratīvās nozīmes, kā arī dotas ceļu kvalifikācijas pazīmes. 4.pantā autoceļi ir iedalīti pēc to piederības– valsts autoceļi, pagasta, uzņēmumu un māju ceļi. Šajā sadaļā ir noteikts, kādas valsts iestādes veic valsts pārvaldi ceļu nozarē.

Otrajā sadaļā noteikta kārtība autoceļu valsts reģistrācijā, kā arī noteikti tās pamatprincipi. Paredzēts izveidot vienotu ceļu reģistrācijas sistēmu, kurai jāveicina kompleksa ceļu attīstība, fiksēta kārtība, kādā tiek finansēta ceļu būvniecība un uzturēšana. Likumprojektā paredzēts, ka pagasta, uzņēmumu un māju ceļu būvniecību un remontu izņēmuma kārtā var arī finansēt no valsts ceļu fonda, bet galvenokārt paredzēts to darīt uz īpašnieku finansu rēķina. To kārtību, kādā šos ceļus varētu kādreiz finansēt no valsts ceļu fonda līdzekļiem, noteiks Augstākā padome. Jāuzsver, ka valsts ceļu fonds ir domāts valsts ceļu būvniecībai, remontam un uzturēšanai, bet lauku ceļu attīstībai, kā jau teicu, ir jārada speciāls finansēšanas avots. Tā kā šim nolūkam nepieciešami lieli resursi, nākotnē ir jādomā, kur šos naudas līdzekļus ņemt. Pašreiz, pēc zemes projekta 1990.gada datiem, mūsu valstī kopējais ceļu garums ir 33 tūkstoši 827 kilometri, to skaitā ar melno segumu ir 2,7 procenti, ar grants un šķembu segumu ir 51,9 procenti, ceļi ar uzlabotas grants segumu– 45,4 procenti. No visa ceļa kopgaruma pēc novērtējuma labā stāvoklī ir 30 procenti, apmierinošā stāvoklī– 21 un sliktā stāvoklī– 49 procenti ceļu.

Ļoti svarīgs ir jautājums par pagastu, uzņēmumu un māju ceļu uzturēšanu. Varbūt būtu lietderīgi atgriezties pie pirmskara prakses, kad pastāvēja klaušu sistēma, kas tajā laikā sevi labi attaisnoja.

Trešajā sadaļā ir reglamentēti autoceļu likumdošanas un aizsardzības noteikumi. 15.pants reglamentē, kādas darbības nedrīkst izdarīt uz ceļiem un kādām nepieciešama ceļu dienestu atļauja.

Sakarā ar to, ka autoceļu aizsardzībā liela nozīme ir ceļiem blakusesošo zemju lietošanas režīmam, likumā ir paredzēts, ka var noteikt ceļu aizsardzības kontrolējamās zonas ar īpašu zemes lietošanas režīmu.

16.panta pēdējā rindkopā ir speciāli fiksēts tas, ka ceļu būvniecības un remonta gadījumā, ja tiek bojāts apkārtējais ūdens hidroloģiskais režīms, par to ir jāatbild vainīgajām personām.

Projekta 19.pantā ir reglamentēta komunikāciju izvietošana gar autoceļiem. Sakarā ar pāriešanu uz tirgus ekonomiku ir jāmaina pastāvošā kārtība, ka ceļu nodalījumu joslā izvietotās komunikācijas, telefona kabeļi un elektropārvades līnijas ceļa remonta un rekonstrukcijas gadījumā jāpārvieto ceļu dienesta organizācijām par ceļu fonda līdzekļiem. Likuma 19.panta ceturtajā rindkopā paredzēts atgriezties pie kārtības, ka komunikācijas, kuras atrodas ceļu nodalījumu joslā un nav saistītas ar ceļu ekspluatāciju, ir jāuztur kārtībā, bet ceļu rekonstrukcijas un remonta gadījumā jāpārvieto to īpašniekiem par saviem līdzekļiem pēc valsts ceļu dienesta pieprasījuma. Šeit ir izņēmums par zemnieku saimniecībām, no kurām tas netiek prasīts.

Sakarā ar uzņēmējdarbības attīstību aktuāli kļūst jautājumi par reklāmas izvietošanu gar autoceļiem. Šos noteikumus reglamentē 21.pants.

23. un 24.pantā noteiktas valsts ceļu dienesta tiesības un pienākumi.

Lai ierobežotu transporta plūsmu kaitīgo ietekmi uz apkārtējo vidi, paredzēts noteikt sanitārās aizsardzības zonas gar ceļiem. To reglamentē 25.pants. Ir paredzēts, ka šo zemju izmantošanas režīma kārtību noteiks Vides aizsardzības komiteja.

Projekta 28.pantā, kurā noteikts ceļu nodalījumu joslas platums, ir paredzēts zemes nodalījumu joslu piešķirt arī vietējiem autoceļiem. Spēkā esošā likumdošana līdz šim to neparedzēja. Šāds stāvoklis ir nepieciešams arī sakarā ar to, ka mums veidojas daudz zemnieku saimniecību.

Likumprojekta ceturtajā sadaļā paredzēta ceļu lietotāju un valsts ceļu dienestu darbinieku atbildība par šā likuma prasību neievērošanu. Nodaļā ietvertie panti satur galvenokārt atsauces uz citiem likumiem, kuros paredzēts konkrētais atbildības veids.

Cienījamie kolēģi! Šie grozījumi Latvijas Republikas Administratīvo pārkāpumu kodeksā saistās ar ceļu lietotāju, ceļu īpašnieku un remontētāju atbildības izstrādāšanu. Nākamnedēļ jūs tos saņemsit. Tehnisku iemeslu dēļ šis dokuments nav pavairots. Man ir viens eksem­plārs. Šajos grozījumos ir pastiprināta atbildība par autoceļu lietošanas, aizsardzības un uzturēšanas likumu neievērošanu.

Sagatavojot grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā, pirmkārt, ir paredzēts paaugstināt soda naudas apmēru. Līdz šim soda nauda apmēram vidēji bija 10 rubļu līmenī, bet tagad, piemēram, par ceļu neuzturēšanu tādā kārtībā, kādu paredz noteikumi, ir paredzēts vainīgo personu sodīt līdz 2000 rubļiem. Šeit ir noteikts, kuras amatpersonas var šo sodu uzlikt. Līdz šim bija tāda kārtība, ka sodus uzlika izpildkomitejas, administratīvās komisijas, bet mēs uzskatām, ka tas nav lietderīgi. Šajos Administratīvo pārkāpumu kodeksa grozījumos ir paredzēts, cik lielu sodu var uzlikt attiecīgā amatpersona. Kā jau teicu, šos grozījumus jūs saņemsit jaunnedēļ.

Priekšsēdētājs: Paldies, Caunes kungs!

I.Caune: Es lūgtu kādu no ceļu speciālistiem nākt palīgā atbildēt uz jautājumiem. Tas varētu būt vai nu Kronlaka kungs, vai Bites kungs?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, nāciet palīgā Caunes kungam! Deputāts Freimanis pirmais uzdos jautājumu. Man arī būs jautājums Caunes kungam. Sakiet, ko jūs domājat ar tām klaušām? Tas ļoti sabaidīja deputātus.

I.Caune: Pirms kara katram saimniekam bija iedalīts ceļa gabals, par kuru viņam bija jāatbild, lai tas būtu kārtībā, un tās tad arī tika sauktas par klaušām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdod deputāts Freimanis, gatavojas deputāts Edmunds Krastiņš.

J.Freimanis: Caunes kungs, es gribētu izteikt lielu gandarījumu par to, ka mēs arī šajā nozarē ejam uz civilizētu saimniekošanu. Bet mani interesē 6.pants, kur ir rakstīts: “Maksa par autoceļu lietošanu”. Jautājums patiesībā sastāv no divām daļām. Vai jūs uzskatāt, ka, minot samaksu par ceļu lietošanu atsevišķos gadījumos, nav jābūt norādei uz kaut kādu papildu dokumentu, kāds ir gatavots?

Un otrs jautājums. Kā būs ar tiltiem? Attīstītajās Eiropas valstīs un ne tikai Eiropas valstīs daudz vairāk ir jāmaksā nevis par ceļu lietošanu, bet par tiltu lietošanu, bet tilts ir autoceļu organiska sastāvdaļa. Vai nevajadzētu iestrādāt arī vārdiņu “autoceļu”? Jo tilts ir ne tikai inženierbūve, bet arī ceļa ekonomiska daļa.

I.Caune: Problēma šeit ir tāda: ceļu lietošanas likumā ir noteikts, ka ir bez maksas. Bet izņēmums ir tie ceļi, kuri būvēti par privātiem līdzekļiem. Ja pa ceļiem pārvadā kravu, kas neatbilst ceļa tehniskajiem rādītājiem, tad ir tiesības par šo pārvietošanos ņemt maksu. Ja, piemēram, zemnieks uzbūvējis ceļu uz savu māju un pa to sāks braukt MRS un vest kokmateriālus, tad zemniekam ir tiesības ņemt maksu.

Jautājums par tiltiem ir ļoti aktuāls. Šeit izvirzījās arī jautājums par Rīgas un Pļaviņu HES tiltiem. Ir priekšlikums šos jautājumus izskatīt otrajā lasījumā. Būtu ļoti vēlams, lai arī jūs iesniegtu savu priekšlikumu.

J.Freimanis: Jā, Rietumos galvenā noķīlāšana ir uz tiltiem.

Priekšsēdētājs: Jautā deputāts Edmunds Krastiņš, un gatavojas deputāts Silārs.

E.Krastiņš: Daļēji manu jautājumu ietvēra Freimaņa kunga jautājums. Bet es konkrēti gribu zināt, kāpēc pagastu pašvaldības nevarētu ņemt maksu par savu ceļu lietošanu, ja tās iegulda tur līdzekļus un atbild par ceļiem? Kāpēc tām nav dotas tādas tiesības?

O.Kronlaks, Valsts autoceļu departamenta direktors: Principā maksā par autoceļiem te ir ietverta zināma perspektīva. Jebkuri autoceļi tomēr kalpo sabiedrībai kopumā. Mums patlaban nav neviena maksas ceļa. Perspektīvā paredzēts, ka būs maksas ceļi tāpat kā ārzemēs, ja ir ieguldītas investīcijas, kuras ir jādabū atpakaļ. Ārzemēs šiem maksas ceļiem ir paralēli bezmaksas ceļi, kas ved tādā pašā virzienā, bet nav tik kvalitatīvi. Maksas ceļi parasti tiek aprīkoti ar tādām elektroniskām iekārtām vai automātiskām kartītēm, lai varētu samaksāt un noregulēt transporta kustību. Tas būtu par lielajiem ceļiem. Bet attiecībā uz pagastu ceļiem tas ir ļoti iespējams. Kāpēc tad mēs šo punktu ielikām? Tāpēc, ka te arī varētu būt kādas…

E.Krastiņš: Precizējot jūsu informāciju par maksas ceļiem, es varu no savas personīgās pieredzes pateikt, ka no Vašingtonas uz Ņujorku ne pa kādu ceļu neaizbrauksit, nemaksājot diezgan lielas nodevas gan par tiltu, gan par tuneļu šķērsošanu. Un šī maksa saistās ne tikai ar tiltiem un tuneļiem. Un šī maksa ir ne tikai investīciju apmaksāšanai. Tā ir saistīta tieši ar to, ka ceļi ir štatu īpašums. Un tas ir vienkārši ceļu uzturēšanai un ekspluatācijas izdevumu segšanai.

Otrs jautājums par 5.pantu. Vai arī māju ceļu īpašniekiem būtu publiski jāziņo par ceļu lietošanas aizliegumu? Kas tādā gadījumā jāsaprot ar šo publisko ziņošanu? Vai šeit vietā nebūtu norma, ka šo māju ceļu lietotājiem jāsaskaņo savā starpā, lai no vienas mājas ceļa īpašnieka daļas ar savu aizliegumu neaizliedz piekļūšanu citai mājai, bet publiskums, manuprāt, nav īsti loģiski.

I.Caune: Krastiņa kungs, te principā ir domāts tas, kas visu laiku pie mums arī tiek praktizēts, ka nevis māju ceļi, bet valsts autoceļi uz kādu laiku, piemēram, šķīdonī, ir jāslēdz to sliktās kvalitātes dēļ. Te ir domāts, ka tas ir jādara zināms publiski. Bet tas, ko jūs teicāt attiecībā uz maksu, ir vietējās pašvaldības darīšana. Ja tā šo ceļu ir uzbūvējusi un uzskata, ka vajag maksu, tad tai ir tiesības pieņemt tādu lēmumu un iekasēt.

E.Krastiņš: Vadoties pēc 6.panta, pašvaldības tādu lēmumu pieņemt nevar. Tas ir viens. Otrs. 5.pantā nekur nav apzināts, ka māju īpašniekiem nebūtu jāziņo par ceļu lietošanas aizliegumu ierobežošanu publiski.

I.Caune: Jūs uzrakstiet savu priekšlikumu. Mēs to ņemsim vērā.

O.Kronlaks: Varētu papildināt, ka valsts ceļu lietošanas aizliegums publiski jāpaziņo.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Silār! Gatavojas deputāts Gulbis.

I.Silārs: Es vispirms gribu izteikt atzinību par profesionāli un kvalitatīvi izstrādāto likumu. Man tikai ir divi jautājumi. Vispirms par 21.pantu. Es visnotaļ atzīstu praksi, ka tiek ņemta maksa par tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas un citiem objektiem, ja tie izliek reklāmas vai paši ir izvietoti peļņas zemes nodalījumu joslā. Bet mani interesē tāda problēma: ja, teiksim, iztaisnojot ceļu, mans sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums nonāk tajā ceļu zemē, kur agrāk nav bijis, vai tad arī no manis ņems maksu?

O.Kronlaks: Ceļu nodalījumu josla ir tāda josla, kura kalpo šo ceļu uzturēšanai. Teiksim, tur ir bijis grāvis, 3 m izpļauts vai izrakts, vai paplašināts grāvis. Bet bieži vien mums ir lielas automašīnu stāvvietas. Un uz šo stāvvietu sāk pretendēt kāds sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums, lai atļauj uzbūvēt šajā stāvvietā kādu kiosku. Tas ir šādā gadījumā. Parasti tā zona, kas atrodas tālāk no esošajiem objektiem, ceļš nemaz nevar pieiet tik tuvu klāt šiem objektiem.

I.Silārs: Var gan. Taisnojot ceļus, tas bieži vien iet gar kādas privātmājas žogu. Bet šī māja var būt viesnīca jau pirms šī ceļa iztaisnošanas. Teiksim, viesnīciņa tā bija puskilometru nost no ceļa, bet tagad ceļš iet gar pašu māju. Vai var likt maksāt par to, ka tā tagad atrodas tajā joslā? Es domāju, ka mēs jau tā nodarām pāri un vēl liekam maksāt.

Tad pēdējais jautājums. Tas attiecas uz 23.pantu. Šis pants arī ir visnotaļ atzīstams, jo tas dod tiesības novākt pamestos transporta līdzekļus. Es domāju ne tikai kravas priekšmetus, bet pamestas autokravas, kas apdraud satiksmes drošību. Ārzemēs ir diezgan liela summa jāmaksā tam, kurš ir pametis savu avarējušo automašīnu, viņi cenšas izvīlēt ārā automašīnas numurus, jo ir izdevīgāk automašīnu pamest, protams, tur ir citas automašīnu cenas. Bet vai jūs esat kaut kur paredzējuši arī iekasēt no tā pametēja? Tā novākšana taču prasīs līdzekļus.

O.Kronlaks: Likumā mums nav paredzēts iekasēt.

I.Silārs: Tad jūs to darītu tā kā…

O.Kronlaks: Mēs to darīsim par velti.

I.Silārs: Par velti! Paldies.

I.Caune: Cienījamie kolēģi, es vēl mazliet jūs informēšu. Te izvirzījās daži jautājumi, kas ir zemes nodalījuma josla, ceļa nodalījuma josla un aizsardzības josla. Pēdējā lapaspusē ir shematiski parādīts un tehniski norādīts, pēc kādiem kritērijiem iedala joslas un kādās kategorijās. Tas bija Rūpniecības komisijas iebildums. Tā ka to var apskatīties.

Priekšsēdētājs: Deputāts Gulbis jautā. Un gatavojas deputāts Ziediņš.

J.Gulbis: Man ir vairāki jautājumi. Vispirms es gribētu dzirdēt no jums, vai jūs savā darba grupā esat apsprieduši, kā citās valstīs tiek risināti jautājumi par ceļu saimnieka atbildību māju īpašnieku priekšā. Tas ir domāts par tādām situācijām, kad šie valsts ceļi, kuri nav asfaltēti, iet gar pašu māju, tie ir uzbūvēti vēlāk, tā māja ir bijusi pirmā. Drausmīgi putekļu mākoņi tai veļas pāri, it sevišķi tad, ja tiek lietots smilšmāls. Vai par tāda jautājuma risināšanu jūs esat domājuši vai ne?

O.Kronlaks: Nu, mums ir paredzēts…

J.Gulbis: Man bija divu veidu jautājumi: vai tā māja bija pirmā, vai tā māja bija pēc tam. Tas ir būtiski.

O.Kronlaks: Ja tā māja jau ir un ceļš tiek uzbūvēts pēc tam, tad projektā vajadzētu paredzēt, kā nodrošināt, lai tādu situāciju nav, lai būtu ceļš vai nu noasfaltēts, vai noklāts ar kādu citu vieglu segumu. Tas ir ļoti būtisks jautājums. Bet ļoti bieži ir otra situācija, ka neievēro šo ceļa aizsardzības zonu, kura jāsaskaņo, un bez kādas saskaņošanas ciems šo māju uzbūvē, un ceļu iztaisnot vairs nevar. Tādi gadījumi ir ļoti bieži. Un pēc tam, kad ir saskaņots un uzbūvēts, iedzīvotāji sāk sūdzēties, ka viņiem nāk virsū putekļi. Bet mēs savā programmā esam paredzējuši, ka šo apdzīvoto vietu asfaltēsim. Tā mums bija līdz šim. Patlaban rodas arvien lielākas grūtības gan ar finansēm, gan ar bitumu, tāpēc tā programma tiek mazliet sašaurināta, bet tādas vietas ir paredzēts asfaltēt.

J.Gulbis: Es saprotu, bet likumā mēs pašreiz neko tādu neredzam.

O.Kronlaks: Likumā nav, jā.

J.Gulbis: Tas ir viens, kas mani interesē. Tad vēl otra lieta. Es varbūt to labi neizprotu. Vai tā zemes nodalījuma josla atrodas ceļa īpašnieka īpašumā?

O.Kronlaks: Jā, tā ir ceļa īpašnieka darbības zona.

J.Gulbis: Vai zemniekam tā tiek pieskaitīta?

O.Kronlaks: Nē. Tā tiek atskaitīta.

J.Gulbis: Netiek pieskaitīta. Paldies. Un vēl pēdējais jautājums. Varbūt es kaut ko esmu palaidis garām, tad es atvainojos. Sakiet, lūdzu, vai Vides aizsardzības komiteja paralēli izstrādā šo sanitārās zonas izmantošanas režīmu? Vai par to būs jāgādā pašiem?

O.Kronlaks: Jā, Vides aizsardzības komiteja ir sākusi strādāt. Vakar bija ieradušies tās pārstāvji, bet viņiem ir ļoti savāda nostāja. Viņi uzskata, ka par vides piesārņošanu, ko rada transporta līdzekļi šajā zonā, ir jāmaksā soda nauda, bet šī soda nauda nav vis jāmaksā transporta līdzekļiem, kas to rada, bet ceļiniekiem no valsts budžeta. Es domāju, ka tāda pieeja ir galīgi nepareiza, jo piesārņo taču transporta līdzekļi, rūpniecība, kas ražo šos tehniskos līdzekļus. Vides aizsardzības komitejai ar ekspertīzēm vai laboratoriju palīdzību būtu jānosaka tās piesārņotība un kā speciālistam jānorāda, ko var audzēt šajā zonā un kādus aizsardzības pasākumus varētu veikt.

J.Gulbis: Jā, es to saprotu, bet man būtu ļoti liela vēlēšanās, lai tas process neieilgtu, būtu vēlams, lai tas noritētu paralēli. Tas ir ļoti būtisks jautājums.

O.Kronlaks: Viņi vienkārši to nav izdarījuši.

J.Gulbis: Paldies. Tāpēc es uzdevu to jautājumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ziediņ!

Z.Ziediņš: Man ir divi jautājumi. Likums, es to nojaušu pēc mūsu kolēģu nostājas, Augstākajā padomē samērā viegli izies cauri. Taču likums balstās uz ceļu sadalījumu valsts autoceļos, pagastu ceļos, bez tam vēl ir ceļu sadalījums no 1. līdz 4.grupai. Tāpēc man ir tehnisks jautājums. Vai ir kaut kur redzama šī shēma, modelis, kam un kā tad šie Latvijas ceļi piederēs? Un mani kā uzņēmēju ļoti interesē, vai Rīgas–Berlīnes automaģistrāle ies caur Jelgavu vai caur Bausku? Kurā vietā, pieņemot šādu likumu, es varu rast konkrētu atbildi uz šo konkrēto jautājumu? Vai Rīgas–Eiropas automaģistrāle ies caur Bausku vai caur Jelgavu? Tas uzskaitījums ir pilnīgi pareizs, bet kur es to redzēšu reāli atspoguļotu?

O.Kronlaks: Te jau tā ir. Vispirms par autoceļu iedalījumu. Autoceļi iedalāmi pēc savas piederības. Vai nu tas ir valsts ceļš, vai pagasta ceļš un tā tālāk. Bet tas ceļš, kas iet uz Berlīni, protams, ir valsts ceļš. Jums jāgriežas Ceļu departamentā ar jebkuru jautājumu. Tur būs ceļu reģistrs katram ceļam, pat mājas ceļam būs zināms indekss. Ar šīs reģistrācijas palīdzību mēs veidosim ceļu datu bankas. Tas jau būs projektētāju ziņā, caur kurieni ies šis ceļš.

Z.Ziediņš: Es saprotu jūs. Es varbūt ne pārāk precīzi izvirzīju jautājumu. Vai jūs neuzskatāt, ka, pieņemot šo likumu trešajā lasījumā, tas ir jāsaista ar precīzu Latvijas autoceļu shēmu, jo tūlīt būs vesela rinda pagastu, kuri atteiksies no ceļiem, uzskatot, ka tie nes zaudējumus. Droši vien, būs arī vēl citas kolīzijas starp šiem uzturētājiem.

Es, piemēram, zinu pagastu, kas atsakās no visām dzīvojamām ēkām sakarā ar zemes reformu lauku apvidos. Es vienkārši gribētu jūs lūgt padomāt, vai trešais lasījums nav jāsaista ar šo shēmu. Jo haoss, kāds līdz šim bija mūsu likumdošanā par ceļiem, ir neaptverams. Es kā bijušais kolhoza priekšsēdētājs nekad nezināju, vai tas ir vissavienības, republikāniskais vai vietējās pakļautības ceļš.

O.Kronlaks: Pašlaik joprojām mums ir Ministru padomes apstiprināts valsts ceļu reģistrs, kurā ir doti visi nosaukumi. Tas varbūt vairāk ir valdības pasākums, nevis likuma uzdevums. Es domāju, ka likumā nevajadzētu pīt iekšā. Tas ir tāds sīkāks darba jautājums. Mums pašlaik ir Ministru padomes apstiprināts ceļu saraksts, tie ir valsts ceļi. Agrāk bija vissavienības ceļi, tagad to vairs nav. Tagad ir republikas nozīmes ceļi un vietējās nozīmes ceļi. Pārējie līdz šim bija sovhozu un lauksaimniecības organizāciju ceļi.

Z.Ziediņš: Es saprotu, paldies. Es ļoti gribētu trešajā lasījumā redzēt šādu shēmu. Otrs jautājums.

I.Caune: Ziediņa kungs, atļaujiet man papildināt.

Z.Ziediņš: Mani vienkārši interesē tā shēma. Otrs jautājums ir mazliet citāds. Mana bijušā zeme ir blakus vienai automaģistrālei. Kad jūs man to atņemsit saskaņā ar jūsu likuma pantu par 200 metru zonu, vai jūs ierobežosit apsaimniekot?

O.Kronlaks: 200 metru zona ir domāta tam, lai neizdarītu tādas darbības, kas varētu bojāt šo ceļu būvi vai apdraudēt kustības drošību. Jūs varat darīt, ko gribat uz tā lauka, bet, ja jūs uz jūsu zemes ceļa līkumā ļaujat uzbūvēt milzīgu torni, tas traucēs kustību un var izraisīt avāriju.

Z.Ziediņš: Es jūs sapratu. Uz manas zemes komunistu laikā ir uzbūvēts vissavienības rakstura autoceļš. Kāpēc jūs vēl pēc tam, kad jau ir izšķērdēta mana zeme, gribat diktēt man noteikumus, ko es tur sēšu un ko es tur pļaušu?

I.Caune: Ziediņa kungs, es atvainojos. Es mēģināšu atbildēt. Jūs izlasiet ļoti uzmanīgi 16.pantu, un tur atradīsit atbildi uz šo jautājumu. Es uz jūsu pirmo jautājumu mēģināšu vēl papildināt atbildi.

Tātad likumprojektā ir rakstīts: “ja autoceļu aizsardzības zonas zemes paliek lietotāju rīcībā un tiek izmantotas, ievērojot šā likuma noteikumus”. Kādi tie ir? Ceļu aizsardzības zonā bez valsts ceļu dienesta rakstiskas atļaujas ir aizliegts veikt celtniecības, montāžas un kalnrūpniecības darbus, kas var apgrūtināt ceļu ekspluatāciju, kā arī izcirst mežu un bojāt zemsedzi, kas var izraisīt noslīdeņus, grāvju, plūstošu smilšu un sniega sanesumu veidošanos. Pārējais viss jums ir atļauts.

Par otro jautājumu. Jautājums par to, kur ies šī lielā maģistrāle, ir jau projektēšanas uzdevums, un projektētāji šo uzdevumu risinās, izvēlēsies un skaņos projektu un vietas izvēli ar visām ieinteresētajām personām. Bet, ja tas, piemēram, būs “Via Baltica” un ies cauri jūsu zemei, Ziediņa kungs, jūs un arī es kā saimnieks to negribētu, šeit neko nevarēs darīt, būs vien jāpiekrīt. Jo arī tajā likumā, kas pieņemts 1935.gadā, pirmskara laikā, ir nodaļa, kurā rakstīts par zemes atsavināšanu ceļu vajadzībām. 55.punktā ir rakstīts: “Atsevišķos gadījumos, kad Šoseju un zemes ceļu departaments to atzīst par nepieciešamu, tas ir, būvējot ceļus, zemes platību, kas vajadzīga ceļu būvei, kā arī ceļu un to piederumu uzturēšanai, var atsavināt Satiksmes ministrijas īpašumā ar Ministru kabineta lēmumu. Katrā gadījumā ievērojot visās citās attiecībās likumu par nekustamās mantas piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedrības vajadzībām.”

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Blažēvičs.

J.Blažēvičs: Par 3. un 5.pantu. Šeit ir rakstīts, ka Satiksmes minis­trija daudzus pasākumus veic pēc vienošanās ar pašvaldību iestādēm. Tā arī pašlaik notiek. Daudzos jautājumos vienojas. Bet kādu mehānismu jūs paredzat, ja pašvaldības nepiekritīs Satiksmes ministrijas ieteikumam vai lēmumam? Jo padomes lēmumu vai valdes lēmumu var apturēt tikai Ministru padome, atcelt var tikai tiesa. Tas ir rakstīts pašvaldības likumā. Ja pašvaldība nepiekritīs kaut vai Berlīnes, kā Ziediņa kungs teica, ceļa būvei, tad jūs šo ceļu neuzbūvēsit bez Augstākās padomes lēmuma. Es gribētu, lai jūs atbildētu, kā šo mehānismu jūs paredzat.

O.Kronlaks: Šī problēma nav tikai mums, tā problēma ir jebkurā valstī, ja tiek izraudzīts pilnīgi jauns trases variants. Ceļinieki saskaras ar lielām grūtībām, tur var izvirzīties dažādi jautājumi. Tur varbūt gan apdzīvota vieta, gan dažādas lieguma zonas. Tās parasti risina, vai nu mainot maršrutu, vai nonākot pie kāda kopsaucēja. Parasti jau maina trases maršrutu. Bet tagad jautājums nonāk līdz izskatīšanai Ministru padomē un Augstākajā padomē. Tādi gadījumi arī var būt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Atbildes uz jautājumiem ir sniegtas, jautājumi ir uzdoti. Laiks debatēm. Bet pirms debatēm ir paziņojums, kuru lūdza nolasīt, kamēr vēl ir pietiekams skaits deputātu. Šobrīd zālē ir 60 deputāti.

Baltijas asamblejas organizatori ierosina atbrīvot galdus no personīgajiem materiāliem un lietām, kas ir plenārsēžu zālē. Šeit notiks Baltijas asambleja. Pretējā gadījumā nevar garantēt deputātu mantu drošību. Lūdzu, godājamie kolēģi, ņemiet vērā! Te gan ir piebilde, ka pazudušās mantas pēc tam varēšot saņemt Augstākās padomes atradumu galdā. Tas ir vēlējuma formā. Lūdzu, godājamie kolēģi, ņemiet vērā šo organizatoriskās komitejas brīdinājumu.

Godājamie kolēģi, kas vēlas debatēt? Sekretariāts purina galvu, tātad neviens negrib par autoceļiem debatēt. Lūdzu reģistrāciju. Lūdzu rezultātu. 72 deputāti reģistrējušies. Paldies. Tādā gadījumā lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likumprojekta “Par autoceļiem” akceptēšanu pirmajā lasījumā. Pēc balsojuma Caunes kungs ziņos, kāds ir vēlamais laiks iesniegt labojumus un papildinājumus. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. 65– par, 1– pret, 2– atturas. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Caunes kungs, mums pēc nolikuma jums vajadzētu izteikt vēlējumus, kad ir pēdējais laiks iesniegt rakstiskos labojumus otrajam lasījumam?

I.Caune: Es ceru, ka nākamās nedēļas laikā varētu paspēt.

Priekšsēdētājs: Jūs nākamās nedēļas laikā gaidiet šos iesniegumus. Paldies.

Godājamie kolēģi, mūsu šīsdienas darba kārtības pēdējais– astotais– jautājums “Par grozījumiem Latvijas Kriminālkodeksā”. Kā man teica, šajā jautājumā ziņos Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs Niedres kungs. Lūdzu. Pirmais lasījums. Sagatavoties jautājumu uzdošanai un debatēm.

A.Niedre, Advokātu kolēģijas Padomes priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Runa ir par projektu, kas saucas “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Kriminālkodeksā”. Šajā likumprojektā ir paredzēti trīs punkti, respektīvi, runa ir par triju pantu grozīšanu.

Šis likumprojekts tika izstrādāts sakarā ar Augstākās padomes Prezidija 26.novembrī izvirzīto uzdevumu– līdz pagājušā gada 15.decembrim iesniegt Augstākajai padomei priekšlikumus par šo pantu grozīšanu vai izslēgšanu, kā arī par dažu sevišķās daļas pantu izslēgšanu. Tas bija lēmums “Par pasākumiem situācijas uzlabošanai ieslodzījuma vietās Latvijas Republikā sakarā ar Latvijas Republikas valstiskā statusa grozīšanu”. Vienlaikus tika pieņemts lēmums izstrādāt projektu par amnestiju. Šis likums “Par amnestiju” jau ir pieņemts.

Tas bija nelielam ievadam. Tagad īsumā par tiem priekšlikumiem, kādi jums tiek iesniegti.

Ir priekšlikums izdarīt grozījumus Kriminālkodeksa 50.pantā. 50.pants risina jautājumus par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu no soda un soda aizstāšanu ar vieglāku sodu. Spēkā esošais likums paredz, ka atbrīvošanu var piemērot notiesātajiem, kuri ir sodīti ar brīvības atņemšanu, ja faktiski ir izciesta zināma daļa no soda. Ja notiesātais ir priekšzīmīgi izturējies, var izvirzīt jautājumu, ka pārējo soda daļu viņam var noteikt nosacīti. Vispārējais princips ir tāds, ka pēc tam, kad puse soda ir izciesta, var runāt par šādas atbrīvošanas piemērošanu.

Šajā pantā ir fiksēti arī ierobežojumi. Konkrēti šā panta 6.daļā, par kuru ir runa projektā, ir norādīts, ka tādā gadījumā, ja persona ir notiesāta ar brīvības atņemšanu līdz 3 gadiem, var runāt par pirmstermiņa atbrīvošanu. Šādu priekšlikumu var izvirzīt pēc tam, kad viņš ir izcietis pusi no soda. Pārējos gadījumos ir vismaz divas trešdaļas vai arī citi ierobežojumi. Ir priekšlikums pavirzīt nedaudz augstāk šo robežu, tas ir, no 3 gadiem līdz 5 gadiem. Šajā sakarībā šāds priekšlikums ir izvirzīts.

7.daļā ir norādīts, kā tas redzams no projektā ieteiktā teksta, ka nosacīta pirmstermiņa atbrīvošana zināmai daļai personu, kuras bijušas notiesātas par smagiem noziegumiem, piemērojama tādā gadījumā, ja tās ir izcietušas ne mazāk kā trīs ceturtdaļas no soda. Ja piekristu iepriekšteiktajam, tad līdz 5 gadiem par vispārējiem noziegumiem varētu pēc puses, virs 5 gadiem– pēc divām trešdaļām izciestā soda, bet par konkrētiem pantiem– pēc trijām ceturtdaļām, bez tam ir atsevišķi gadījumi, kad pirmstermiņa atbrīvošanu vispār likums neparedz. Lūk, šajā daļā ir norādīti tie panti, par kuriem varētu piemērot pirmstermiņa atbrīvošanu pēc trīs ceturtdaļām soda izciešanas. Salīdzinājumā ar spēkā esošo likumdošanu šī norma ir nedaudz plašāka, te ir pielikti klāt daži panti, kuri ir paņemti no nākamā panta, kas vispār neparedzēja pirmstermiņa atbrīvošanu, konkrēti, par slepkavību bez vainu pastiprinošiem apstākļiem, par izlaupīšanu sevišķi lielos apmēros, par kukuļdošanu un starpniecību kukuļdošanā un par huligānismu vainu pastiprinošos apstākļos.

Lūk, tagad šie panti ir papildināti, bet tajā pašā laikā daži panti ir izslēgti, kurus es nosaucu bez jau minētajiem, vēl varētu būt runa par valūtas operāciju noteikumu pārkāpšanu, šajā gadījumā varētu piemērot pirmstermiņa atbrīvošanu pēc divām trešdaļām. Tas ir attiecībā uz šā panta 7.daļu.

2.punktā ir runa par 50.1pantu, kurā ir risināti jautājumi par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu un soda aizstāšanas nepiemērošanu vispār. Šeit ir izslēgti tie panti, kurus es nosaucu, kā arī teksts, kas ir projekta 1.punkta beigās,– personām, kas agrāk atbrīvotas no brīvības atņemšanas vietām līdz tiesas noteiktā soda laika pilnīgai izciešanai nosacīti pirms termiņa vai nosacīti, obligāti iesaistot darbā, un no jauna izdarījušas tīšu noziegumu neizciestā soda daļas laikā vai laikā, kad tā obligāti iesaistīta darbā. Pašreiz viņiem vispār nepiemēro pirms­termiņa atbrīvošanu, bet projektā ir ieteikts to piemērot un tādu iespēju radīt pēc trīs ceturtdaļām soda izciešanas.

Un visbeidzot likumprojekta 3.punktā tiek ierosināts izslēgt no Kriminālkodeksa 57.pantu un 193.1pantu, vai arī otrs variants– izslēgt tikai 57.pantu. 57.pants regulē jautājumus par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu alkoholiķiem un narkomāniem. Pašreiz spēkā esošais likums paredz, ka soda izciešanas laikā tiesa ar spriedumu var noteikt šādu piespiedu ārstēšanu, taču prakse rāda, ka faktiski tāda ārstēšana nenotiek un nedod arī rezultātus, tāpēc arī ir priekšlikums šādu normu no Kriminālkodeksa vispār izslēgt.

193.1pants paredz konkrētu atbildību sevišķajā daļā par administratīvās uzraudzības noteikumu pārkāpšanu. Bet administratīvā uzraudzība pašreiz tiek realizēta saskaņā ar 1966.gada PSRS pieņemto nolikumu, kas katrā ziņā neatbilst šodienas prasībām. Tādu pārliecību izteica arī Aizsardzības un iekšlietu komisija, apspriežot šo jautājumu. Es varētu, ja cienījamos deputātus tas interesē, konkrēti nosaukt, kādas normas paredz šis nolikums. Tādēļ, izvirzot divus variantus, otrajā gadījumā, ja Kriminālkodeksā atstāj 193.1pantu, tiek ierosināts tuvākajā laikā izstrādāt jaunu Latvijas nolikumu par administratīvo uzraudzību.

Tātad ir jāizšķiras par vienu no diviem variantiem– vai saglabāt tādu administratīvo uzraudzību sevišķi bīstamiem recidīvistiem un vairākiem citiem par smagiem noziegumiem notiesātajiem un revidēt šos noteikumus, vai arī izslēgt vispār šo pantu no kodeksa.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir jautājumi? Pirmais pierakstījies deputāts Ivars Krastiņš, pēc tam deputāts Silārs, tad deputāts Plotnieks.

I.Krastiņš: Cienījamais Niedres kungs, es jau iepriekš ļoti atvainojos par savu analfabētismu, bet man jums ir divi jautājumi. Vai jūs nebūtu tik laipns un nepaskaidrotu, kāda ir starpība starp 1.pantā minēto slepkavību ar nodomu un otrajā pantā minēto tīšu slepkavību.

A.Niedre: Likumā šis jautājums ir risināts tā, ka tiek lietoti abi termini. 98.pants skan šādi: “Slepkavība ar nodomu (tīša slepkavība)”, respektīvi, šie jēdzieni ir analoģiski. Jūsu jautājumu es saprotu tā, ka ir nepieciešams precizēt, lai atbilstu likumam un lai nebūtu atšķirību vienā un otrā gadījumā.

I.Krastiņš: Un otrs jautājums. Vai jūs nebūtu tik laipns un tomēr sīkāk neargumentētu šā likuma 2.panta nepieciešamību? Manuprāt, tīša slepkavība vai slepkavība ar nodomu no morāles viedokļa tomēr ir tīša slepkavība. Un tas, vai tiesa šeit atrod pastiprinošus apstākļus vai ne, ko jūs patlaban proponējat, tomēr ir saistīts ar katra konkrētā jurista, piedodiet, spēju manipulēt ar dažādiem šīs slepkavības apstākļiem.

A.Niedre: Es jums varu teikt tikai to, ka tas, kas 2.punktā rakstīts par 98.panta izslēgšanu, korespondējas ar 1.punktu, kur šis pants ir iekļauts, tas agrāk tur nebija. Ja mēs runājam par tīšām slepkavībām, tad ir jāmin vairāki veidi. Viena ir bez pastiprinošiem un mīkstinošiem apstākļiem, otra– ar pastiprinošiem apstākļiem, un trešā– ar mīkstinošiem apstākļiem. Par mīkstinošiem apstākļiem atbildība ir noteikta 100., 101., 102.pantā, un par tiem mums vispār runas nav. Par pastiprinošiem apstākļiem atbildība noteikta 99.pantā, un tur tie ir precīzi uzskaitīti. Es gribu sacīt, ka visos šajos gadījumos tā ir slepkavība, tā ir dzīvības atņemšana, tīša dzīvības atņemšana otram cilvēkam. Taču likumdevējs līdz šim, un mums šajā ziņā nav nekādu priekšlikumu arī to grozīt, izdala divas grupas: tās slepkavības, par kurām var sodīt arī ar nāves sodu, un tās slepkavības, kurām šādu apstākļu nav. Lūk, šis iedalījums deva iespēju atzīt par mazāk bīstamu, lai gan katra slepkavība ir bīstama. 98.panta sankcija ir noteikta brīvības atņemšana uz laiku no 3 līdz 10 gadiem. 99.panta– par visiem šiem gadījumiem, kādi te ir izsmeļoši uzskaitīti,– brīvības atņemšana uz laiku no 8 līdz 15 gadiem vai nāves sods. Lūk, skatoties pēc sankcijām, tā starpība parādās. Es saprotu, ka cienījamā deputāta jautājums bija tādā virzienā– kā tad atšķirt slepkavību no slepkavības un vai tas būtu jādara? Es ceru, ka es esmu atbildējis.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Silārs, lūdzu. Pēc tam deputāts Plotnieks.

I.Silārs: Mani interesē, kā mēs varētu iziet no tās situācijas par 193.1pantu. Šeit tiešām ir pazudis tas, kas bija 602.dokumentā, kurā bija uzdots izstrādāt jaunu administratīvās uzraudzības nolikumu. Vai šeit būtu vajadzīgs lēmums par spēkā stāšanos?

A.Niedre: Jā, ir vajadzīgs. Kā man paskaidroja aparātā, šo lēmumu varētu sagatavot nākamajam lasījumam, ja piekristu šādam variantam– saglabāt 193.1pantu. Tik tiešām, jau ir sagatavots projekts.

I.Silārs: Paldies.

A.Niedre: Tā kā lēmums mums ir, es varētu nolasīt projektu, ja tas ir vajadzīgs…

I.Silārs: Paldies. Es tikai gribēju precizēt, lai zinātu, kā uzstāties.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek! Gatavojas deputāts Preinbergs.

A.Plotnieks: Godātais referent! Man būtu viens jautājums, bet it kā divos aspektos. Ja mēs uzmanīgi palasām šo likumprojektu, kurš ir veiksmīgi pagājis garām juridiskajam monstram, tas ir, Likumdošanas jautājumu komisijai, tad pamatā ir koncepcija, kas par savu izejas punktu ņem atzinumu, ka Latvijas Republikā sevišķi bīstami noziegumi pret dzīvību un veselību iet mazumā, tāpēc mēs tagad sodu politiku varam kardināli pārskatīt un mīkstināt tos līdzekļus, kurus mēs izmantojām cīņā pret to. Vai tā ir vai nav? Šeit nav nekāda pamata, nekādas faktu analīzes.

A.Niedre: Man jāsaka, ka pēc manas pārliecības tā gluži nav. Es gan nesapratu, kāds visam tam sakars ar kaut kādu monstru, bet acīmredzot ir.

A.Plotnieks: Tā ir vakardiena.

A.Niedre: Jā. Vakardiena. Ja šis projekts ir pagājis garām Likumdošanas jautājumu komisijai, tad acīmredzot tā ir mūsu vaina, jo man ir grūti vainot kādu citu šajā ziņā.

Attiecībā uz pamatojumu jāteic, ka par pamatojumu es minēju Augstākās padomes Prezidija lēmumu, kurā šāds pamatojums ir dots. Bet, kas attiecas uz pašu būtību, tad, pēc manas pārliecības, šeit nekādas soda mīkstināšanas nav. Šeit ir radīta papildu iespēja cilvēkiem, kuri saņēmuši sodu, pierādīt, ka viņi ir sapratuši šo sodu un ar savu uzvedību to pierādījuši. Tas nenozīmē, ka, lūk, tagad viņiem ir obligāti jāpiemēro tādā vai citā veidā, kā šeit ir norādīts. Tas to nenozīmē. Nekādā ziņā! Tas rada iespēju, tas rada, varētu sacīt, perspektīvu tam cilvēkam, kuram līdz šim netika dota iespēja. Konkrēti, runājot par 98.pantu, kad greizsirdības dēļ ir izdarīta slepkavība. Tādi gadījumi varētu būt, ka var cerēt, ja viņš labi uzvedīsies, tad varēs pretendēt uz pārējā laika noteikšanu nosacīti. Viņam taču netiek samazināts sods. Es tikai tā varu atbildēt.

A.Plotnieks: Tagad padomāsim tā. Mēs faktiski saskaņā ar šo likumprojektu jau atzīstam, ka tīša slepkavība un tīša smagu miesas bojājumu izdarīšana pastiprinošos apstākļos tomēr nav tie noziegumi mūsu apstākļos, kur mums būtu līdz galam konsekventi jāizmanto brīvības atņemšanas institūts. Es vados pēc tā, ko teica Krastiņa kungs, ka nav lielas starpības starp tīšu slepkavību vispār un tīšu slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos. Tas tomēr ir noziegums pret cilvēka dzīvību.

A.Niedre: Es diemžēl neko citu nevaru atbildēt kā vien to, ko es viņam atbildēju. Likums tādu atšķirību rada, un tāpēc šādam priekšlikumam bija pamats. Taču es negribu teikt, ka šajā jautājumā nevarētu būt arī citādas domas.

A.Plotnieks: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg! Gatavojas deputāts Muciņš.

G.Preinbergs: Man arī jāatvainojas par analfabētismu jurisprudencē, bet man nav īsti saprotams 2.punkts.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Preinberga kungs! Godājamie kolēģi! Niedres kungs vienkārši nevar dzirdēt, ko Preinberga kungs saka. Daudz labāk viņš dzird, ko Panteļejeva kungs vai kāds cits tajā pusē saka.

G.Preinbergs: Sapratu. Es atkal allaž domāju, ka es pārāk skaļi runāju. 2.punktā ir fiksēts, ka 50.1pants paredz aizstāt 3.daļā tādus un tādus vārdus ar tādiem un tādiem vārdiem. Ko tas dos noziedzniekam? Tāpat arī nākamajā rindkopā. Tur atkal izslēgt. Ko tas dos?

A.Niedre: Ko tas dod visiem? Arī sabiedrībai?

G.Preinbergs: Arī sabiedrībai.

A.Niedre: Es gribētu atkārtot, ka likums ir izveidots tā, ka paredz iespēju pirms termiņa nosacīti atbrīvot no soda personas, kas soda izciešanas laikā ir pietiekami labi uzvedušās. Tajā pašā laikā 50.1pantā, kas saucas – “Nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas no soda un soda aizstāšanas ar vieglāku soda nepiemērošana”, ir norādīti visi tie gadījumi, kad tāda piemērošana vispār nav pieļaujama.

G.Preinbergs: Skaidrs.

A.Niedre: Tie ir sevišķi bīstami recidīvisti, mēs par viņiem nerunājam. Daži punkti, kurus mēs šeit ierosinām pārskatīt, paredz konkrētus noziegumu sastāvus, kurus mēs ierosinām nedaudz sašaurināt. Ja esam aizstājuši 98. ar 99. un tikai ar 99. un pārcēluši 98., tas ir kaut kur 1.punkta 7.daļas vidū, tad mēs esam ierosinājuši pieļaut šiem cilvēkiem pēc trīs ceturtdaļu soda izciešanas pretendēt uz iespēju atbrīvoties pirms termiņa.

G.Preinbergs: Tātad arī tie pēc trim ceturtdaļām laika…

A.Niedre: Jā, pēc trim ceturtdaļām.

G.Preinbergs: Paldies!

A.Niedre: Ja jūs gribētu teikt, ka tas nav pieļaujams, tad mums būtu jāsvītro no 50.panta projekta un jāatstāj tur tā, kā ir.

G.Preinbergs: Es sapratu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Muciņš.

L.Muciņš: Man būtu jautājums, bet vispirms tomēr priekšlikums. Pēdējā laikā dažas komisijas un darba grupas veiksmīgi arī pievienojušas pašu pantu, lai mēs varētu salīdzināt, jo vismaz tā literatūra, kas man ir, nedod pilnīgu ieskatu. Man būtu jautājums par 50.panta 7.daļu. Es nedzirdēju pamatojumu, kādēļ tādi panti kā 72.– par bandītismu, 72.1– noziegumi, kas dezorganizē darbu labošanas darbu iestādēs, 121.panta 3.daļa un 4.daļa– izvarošana vainu pastiprinošos apstākļos, 186.1pants– policijas darbinieku un zemessargu dzīvības apdraudējumi līdz pat nāves nodarīšanai šeit ir pazuduši. Vai teksts ir tā novecojis, ka tas ir uzlabots kaut kādā 8.daļā?

A.Niedre: Vispirms attiecībā uz pirmo piezīmi. Pēc mūsu ieceres tiem vajadzēja iet kopā. Mums ir liels projekts par labojumiem Kriminālkodeksā, un tur tie panti ir klāt. Tā nu iznāca, ka ir atsevišķi.

Kas attiecas uz jūsu jautājumu pēc būtības, tad, manuprāt, tie panti ir palikuši tajā projekta pantā, kurā ir runa, ka nepiemēro vispār pirms­termiņa atbrīvošanu. Tie ir 50.1panta 3.punktā. Augstākā padome šādā redakcijā izteica 1991.gada 13.jūnijā.

L.Muciņš: Izrādās, ka mums ir dažādas redakcijas. Tad man skaidrs. Paldies.

A.Niedre: Es saprotu, man arī ir tādas pašas grūtības. Tas prasa ārkārtīgi lielu uzmanību visam izsekot līdzi, un es pieļauju, ka tas tiešām nav viegli.

Priekšsēdētājs: Novērtējot situāciju, es saprotu, ka arī deputāts Eglājs grib uzdod jautājumu, kaut gan viņš nav pierakstījies. Lūdzu.

V.Eglājs: Jūs visu laiku lietojat vārdiņu “mēs”. Mēs domājam tā, mēs rakstījām…

A.Niedre: Jūs interesē, kas ir “mēs”?

V.Eglājs: Jā. Kas ir šie “mēs”? Jo ne darba grupa, ne iesniedzēji šajā dokumentā nav norādīti. Mums ir pieņemts, ka jānorāda.

A.Niedre: Sacīdams “mēs”, es tik tiešām domāju darba grupu. Šo priekšlikumu darba grupa iesniedza Aizsardzības un iekšlietu komisijai, kurai ar manis jau nosaukto Augstākās padomes Prezidija lēmumu bija uzdots sagatavot. Komisija savukārt griezās pie mums, un mēs šo uzdevumu izpildījām. Es ceru, ka tas kaut kādā mērā tos pārmetumus varētu mazināt, kāpēc mēs nesniedzām citā komisijā. Tā nebija mūsu iniciatīva. Tas bija uzdevums. Es jums vēlreiz varu nolasīt, kā tas ir formulēts 26.novembra Augstākās padomes Prezidija lēmumā. Tur bija skaidri un gaiši uzdots komisijai. Tas ir viss, ko es jums varu paskaidrot. Bet es ceru, ka līdz ar to es kaut kādā ziņā esmu attaisnojies arī cienījamās Likumdošanas jautājumu komisijas priekšā. Mēs ļoti labprāt sadarbotos arī ar šo komisiju.

V.Eglājs: Parasti tieši šāda tipa projektus sagatavo Likumdošanas jautājumu komisija.

A.Niedre: Jā.

V.Eglājs: Paldies.

A.Niedre: Es labprāt gribētu tik tiešām būt ciešākos kontaktos, jo tad mēs varētu strādāt labāk.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Sākam debates. Deputāts Preinbergs dodas pierakstīties. Bet pirmais ir deputāts Silārs. Paldies, Niedres kungs, par ziņojumu un atbildēm uz jautājumiem.

I.Silārs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es pie reizes varu atbildēt uz Eglāja kunga jautājumu. Tajā sēdē, kad izskatījām šo konkrēto, jums visiem priekšā esošo dokumentu, piedalījās ne tikai jūsu komisijas pārstāvji, bet arī Juridiskās pārvaldes pārstāvji. Un projekts tika ļoti cītīgi caurskatīts un akceptēts tādā redakcijā, kādā tas patlaban atrodas. Tā ka šis konkrētais dokuments tika skatīts divās komisijās, piedalījās darba grupa un vēl pieaicinātie pārstāvji no prokuratūras. Tiem kolēģiem, kuriem tiešām nav Kriminālkodeksa un Kriminālprocesa kodeksa, varu teikt, ka šis dokuments tika veidots ar vienu domu– radīt jebkuram notiesātajam motivāciju censties būt labam, jo šeit ir iestrādāta iespēja, ka tas, kas ir labojies, varēs ātrāk iziet brīvībā. Šeit mēs paredzējām to, kas nebija paredzēts līdz šim. Būtībā notiesātajam aizvērās durvis no zvana līdz zvanam, jo nebija svarīgi, kāds viņš ir, viņam nebija nekādas jēgas censties kļūt labākam. Bet tas nenozīmē, ka ir reglamentēta norma, ka tiem visiem obligāti ir jāiziet ārā ātrāk. Katrs konkrēts gadījums tiek izvērtēts. Tas attiecas uz šā konkrētā likumprojekta 1. un 2.punktu.

Es gribu sīkāk pakavēties pie 3.punkta vai, pareizāk sakot, pie panta, kurā ir paredzēts variants. Par 57.panta svītrošanu no Kriminālkodeksa nebija nekādu domstarpību, tas tika pieņemts vienprātīgi. Paredzētā piespiedu medicīnas līdzekļu lietošana jau ir pilnīgi nepieņemama pašā pantu nosaukumā. Un kā tas tika praksē īstenots– to mēs ļoti labi zinām. Ja nevarēja ielikt psihiatriskajā slimnīcā, tad šādā veidā viņu varēja ietekmēt. Šāda prakse mūsu valstī ir jāizbeidz. Par to mūsu nostādne bija skaidra.

Bet attiecībā uz 193.1pantu tik vienkārši nebija. Pilnīga taisnība ir Niedres kungam, ka šo administratīvo uzraudzību ieviesa Maskava visās tās pakļautībā esošajās republikās, mērķis bija viens– ātrāk dabūt viņu atpakaļ, lai iecirkņu inspektoram būtu mazāk klapatu. Ja gada laikā viņu trīs reizes noķēra, ka viņš tajā laikā nav atgriezies mājās, kā viņam ir noteikts, tad tas bija iemesls atņemt viņam brīvību un notiesāt uz diviem gadiem. Ja jauns cilvēks ir saticies ar meiteni, tad viņam ir jāsaka meitenei, ka viņam ir pulksten tikos un tikos jābūt mājās, ka viņš nevar ballītē ilgāk uzkavēties. It kā elementāri. Es iestājos par šā panta svītrošanu, respektīvi, par atteikšanos no administratīvās uzraudzības vispār. It īpaši pašreizējā situācijā, kad mums ir pieņemts likums “Par amnestiju”, kad vienlaikus iznāca ārā lielāks skaits notiesāto un kad mums tomēr tik daudz smagu noziegumu. Administratīvajai uzraudzībai vispār vajadzētu būt, it īpaši tad, ja pastāv ļoti liels noziedzības recidīvs. Taču mani nomierināja Niedres kungs ar to, ka ir izstrādāts mūsu Latvijas Republikas administratīvās uzraudzības kārtības nolikums, uz ko es arī aicināju.

Es aicinu svītrot 57.pantu, bet pagaidām atstāt šo pantu kā tādu, jo mums ir jāmaina pašas šīs administratīvās uzraudzības noteikumi, lai tie kalpotu noziedzības profilaksei, nevis lai pēc iespējas ātrāk dabūtu atpakaļ, respektīvi, nav cilvēka, nav problēmas. Kā finansu ministrs mūs informēja, vēl joprojām cietumi Latvijā ir saimnieciskā aprēķina iestādes. Paldies Dievam, visi jau ir saņēmuši jauno likumu par ieslodzītajiem, kurā šī prakse tiek grozīta. Bet, pastāvot cietumam kā valsts budžetu papildinošai iestādei, ir skaidrs, ka šī administratīvā uzraudzība bija virzīta uz to, lai cietumā nepietrūktu darbaspēka.

Priekšsēdētājs: Deputāts Preinbergs. Līdz plenārsēdes beigām atlikušas 17 minūtes.

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Uz šīm problēmām, man liekas, mēs skatāmies diezgan vienpusīgi. Es šai problēmai redzu četras šķautnes. Likuma pārkāpējs, noziedznieks. Nezin kāpēc mēs allaž cenšamies skatīt visas problēmas tikai no šā viedokļa. Otrs ir laiks, kad tas notiek. Trešais ir upuri un to piederīgie. Ceturtais jautājums par uzraudzību. Šie faktori kaut kā nesedzas, nesaiet kopā, nesaķēdējas. Tāpēc es nekādi nevaru saprast, ka mēs likumprojektā to pašu normu 2.pantā, kurā atspoguļots 51.1pants– tīša slepkavība–, pārnesam uz 1.likumprojekta pantu, tātad pieļaujam, ka šo cilvēku pēc kāda laika varam izlaist ārā. Tas pats jautājums ir par tīša smaga miesas bojājuma izdarīšanu vainu pastiprinošos apstākļos, sevišķi ļaunprātīgu huligānismu un tā tālāk. Noziedznieks cilvēku iztaisa par kropli, viņš saņem astoņus gadus par to un pēc sešiem gadiem mierīgi nāk ārā. Kad jūs brauksit ar invalīda ratiņiem, viņš vēl jums pigu parādīs. Man tas iekšēji nav pieņemams, es to nekādi nevaru saprast.

Tagad padomāsim par tām pārējām lietām. Par likumpārkāpēju dzīvi ieslodzījumā ļoti labi izteicās Liepiņa kungs. Es tik tiešām labprāt aizbrauktu viņam līdzi, lai redzētu tos cilvēkus. Es centīšos saprast. Bet šobrīd es uz viņiem nevaru skatīties ar tādām acīm, ar kādām skatāties jūs. Jo man ir zināmi konkrēti gadījumi. Man viena studente neklātniece palika ar trim maziem bērniem, bet slepkava vēl šobrīd staigā pa Madonas ielām, nekā mēs nevaram izdarīt. Varam rakstīt prokuratūrai un tā tālāk. Ko tas dos? Ja viņu ieliks cietumā, viņš pēc tā trim ceturtdaļām nosēdētā laika nāks ārā. Kaut vai šīs vienas mātes un trīs bērnu dēļ es par šiem punktiem balsot nevaru. Neņemiet ļaunā. Tas pats attiecas uz sakropļotiem cilvēkiem, uz viņu bērniem, vecākiem, piederīgajiem un tā tālāk.

Par uzraudzību. Es saprotu, izlaidīsim ārā un to atlikušo vienu ceturtdaļu laika, ja es pareizi saprotu, viņu uzraudzīs. Mīļie kolēģi, padomāsim par vienu lietu! Mūsu uzraudzības iestādes, policija uz milicijas robežas atrodas pārejas periodā. Tās netiek galā ar saviem tiešajiem uzdevumiem. Vai jūs varat droši staigāt pa Rīgas vai Jelgavas ielām nakts laikā? Nav tādas drošības. Paskatieties avīzē, palasiet! Nezināms piekāvis, pārsitis galvu, nogalinājis un tā tālāk. Mēs taču to nevaram neņemt vērā. Uzraudzības praktiski nebūs. Tā ir tikai ilūzija, ko mēs gribam iestāstīt cits citam.

Trešais ir laiks. Šis laiks– pārejas laiks. Mēs zinām arī no vēstures, ka tieši šādā laika posmā 20.gadu sākumā ir bijis nozieguma pacēlums. Arī šobrīd tas ir tā. Es nezinu, kālab mēs esam nostājušies uz šā ceļa, ka tieši šajā laikā mēs varētu dot iespēju šiem cilvēkiem izdarīt noziegumus ar mazu soda mēru. Lai cik tas skumji būtu, es varu tikai izteikt nožēlu, ka cienījamam Niedres kungam ir bijis jāpieliek lielas pūles, bet personiski es nekādā gadījumā balsot par šo likumprojektu nevaru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Panteļejev!

A.Panteļejevs: Cienījamais priekšsēdētāj! Es aicinātu visus klāt­esošos tieši tās mātes un to triju bērnu dēļ balsot par šo likumu, nevis balsot pret šo likumu. Preinberga kunga vārdos vienkārši nav loģikas, jo viņš runā par fizisku nespēju sabiedrībai risināt šo jautājumu un par izolāciju. Tad vajag būt konsekventam. Ieviesīsim nāves sodu un šausim visus nost. Jo nav loģikas, vai viņš iziet pēc trim ceturtdaļām vai pēc četrām ceturtdaļām ārā. Mēs gribam teikt, ka sodam ir divas funkcijas– viena funkcija ir izolēšanas funkcija, un otra funkcija ir audzinošā funkcija. Līdz šim PSRS lielākais sasniegums ir bijis tas, ka audzinošās funkcijas absolūti nav bijis, tā ir bijusi ar mīnusa zīmi, jo cilvēki ir padarīti par noziedzniekiem. Lūk, šādu uzdevumu veiksmīgi pildīja šī funkcija. Preinberga kungs tagad piedāvā saglabāt tikai šīs izolēšanas funkcijas. Nocirtīsim viņam abas rokas, lai mātes staigā mierīgi, viņš nevienu vairs nenogalinās. Kaut kas tāds iznāk, sekojot jūsu loģikai. Bet šis likumprojekts taču piedāvā tieši to, lai mēs beidzot saprastu, ka ir individualitātes arī noziedznieku pasaulē. Kamēr mēs neieviesīsim individuālu pieeju katram noziegumam un katram noziedzniekam, tikmēr mēs no šī apburtā loka neizkļūsim, ka visi ir viena masa– noziedznieki.

Jūs visu laiku runājat par noziegumiem, bet katrs noziegums ir saistīts ar konkrēto personību, un katrā tiesas procesā ir konkrēts gadījums. Krastiņa kungs, piemēram, minēja, ka nav atšķirības starp tīšu slepkavību un tīšu slepkavību pastiprinošos apstākļos. Tas ir abstrakts apgalvojums! Krastiņa kungs, es jums varētu pateikt ļoti literārus piemērus un jūs elementāri piekristu, ka ir atšķirība. Vajag skatīties ne tikai uz sauso formulējumu, bet uz konkrēto gadījumu.

Un ko tad mēs te ieviešam? Nevienu jau nelaiž ārā ar šo lēmumu. Saprotiet taču! Nevienu nelaiž ārā, bet dod iespēju individuāli pieiet šiem gadījumiem. Individuāli pieiet, nevis pēc kaut kāda standarta noteikt cilvēku grupu, kuriem drīkst individuāli pieiet un kuriem nedrīkst individuāli pieiet. Tādā gadījumā vispār vajadzēja atteikties no jebkuras nosacīti pirmstermiņa atbrīvošanas, tad būtu pareizi, tad visi ir vienādi, nevienam individuāli nevar pieiet. Mēs nezin kāpēc sadalām grupās. Vieniem drīkst individuāli pieiet, otriem nedrīkst individuāli pieiet. Mēs mēģinām paplašināt to grupu, kuriem ir individuāli jāpieiet ieslodzījumu vietās, ņemot vērā visu, gan ieslodzījuma vietu, gan nozieguma raksturu un tā tālāk, un tā tālāk. Un, kamēr mēs to neatrisināsim, kamēr mēs štancēsim tikai noziegumus, tikmēr tā māte ar trim bērniem tiešām nevarēs justies laimīga, jo tikai pavairosies noziegumu skaits. Ja mēs visus šos cilvēkus metam pār vienu kārti, viņus pielīdzinām vienu otram un padarām viņu izdarīto darbību par neatgriezenisku jebkurā gadījumā un arī viņu tālāko dzīvi, tad konsekventāk ir viņus nogalināt. Es tiešām uzskatu, ka te runa ir par individualitāti.

Man būtu ļoti liels lūgums un priekšlikums. Ja konceptuāli tiks noraidīts šis likumprojekts, man ir grūti to prognozēt, tad vajadzētu vismaz atstāt iespēju, vismaz atstāt 3.punktu par 57.panta izslēgšanu, jo tas ir aktuāls jautājums. Tā Liepāja turpina veģetēt pilnīgi nesakarīgi, šīs te vietas pilnīgi nesakarīgi turpina veģetēt. Tas ir jautājums, kas ir jāatrisina jebkurā gadījumā.

Jautājums par administratīvo uzraudzības noteikumu ļaunprātīgu pārkāpšanu. Nedrīkst būt tā, tas ir amorāli, ka par nekriminālu nodarījumu tiek pielietots kriminālsods, nedrīkst būt tā, ka cilvēks par to, ka viņš neatnāk laikā mājās, tiek ievietots cietumā uz 2–3 gadiem. Te ir jāatrod kaut kāda cita sankcija. Tā nevar būt, jo tad faktiski iestājas kaut kāds dubultsods par iepriekšējo sodu. Viņam ir it kā otrreiz jāsamaksā par savu iepriekšējo nodarījumu, jo normālam cilvēkam, protams, par šādu administratīvu pārkāpumu nebūtu tāds sods. Tas ir morāli ētisks princips. Ne par vienu noziegumu cilvēku nedrīkst sodīt divkārt un atkārtoti. Viens sods par vienu noziegumu. Saskaņā ar 193.1pantu tagad faktiski iznāk, ka cilvēks, kurš ir izdarījis vienu noziegumu, pēc tam vēlreiz un vēlreiz var tikt sodīts atkal par šo noziegumu, jo viņam par sīku administratīvu pārkāpumu, par kuru nevar krimināli sodīt, piemēro faktiski kriminālsodu par it kā pietiekami smagu noziegumu. Es uzskatu, ka šis te pants ir jāizslēdz. Tur jādomā par kaut kādu jaunu tehnoloģiju. Tātad šis variants jāizslēdz, pēc tam var formulēt un Kriminālkodeksā iestrādāt, kā tā administratīvā uzraudzība veicama, bet pašreiz tas ir pilnīgi neadekvāti šiem principiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Neredzu, ka vēl kāds būtu debatēs pieteicies. Ir atlicis tikai pāris minūšu līdz plenārsēdes beigām. Vai Liepiņa kungs vēlas ko teikt? Repliku? Lūdzu.

K.Liepiņš: Cienījamie kolēģi! Liepiņš nevienu aiz rokas nevedīs uz šīm ieslodzījuma vietām. Es aicinu kolēģus deputātus, kuru vēlēšanu apgabalos ir šīs ieslodzījuma vietas, izdarīt mazu, mazu darbiņu– pacelt klausuli, piezvanīt uz šīm ieslodzījuma vietām, sarunāt dienu, kad jūs tur varat ierasties. Ticiet man, Augstākās padomes deputāti ir visgaidītākie cilvēki šajās ieslodzījuma vietās. Es aicinu uz to jūs… (Smiekli.) Nē, nē, ne uz sēdēšanu, bet tad jūs redzēsit šo reālo situāciju, jūs redzēsit to stāvokli, un jūsu domas par to, kas ir jādara, kas ir jāatbalsta un kas ir jānoraida, mainīsies.

Priekšsēdētājs: Ja es nemaldos, Preinberga kunga vēlēšanu apgabalā ir divas tādas vietas. Vēl repliku grib teikt Silāra kungs papildus debatēm.

I.Silārs: Mīļie kolēģi! Šī tīšā slepkavība un tīšā slepkavība vainu pastiprinošos apstākļos. Viens vienkāršs, manuprāt, visiem saprotams piemērs ir no 1991.gada tiesu prakses. Znots tiranizē meitu un mazdēlu, bet trauslā vecmāmiņa, nevarēdama to izturēt, ar iepriekšēju nodomu, lai pasargātu savu meitu un savu mazdēliņu no spīdzināšanas, ar bisi nošāva savu znotu. Vai jūs uzskatāt, ka viņai, šai večiņai, tiešām vajag visas četras ceturtdaļas. Nedod Dievs, ja iznāks kādu dienu ātrāk ārā… Es domāju, ka ir jāskatās no reālās prakses. Šeit ir dota iespēja individuāli lemt par šo konkrēto gadījumu, neliekot viņai no zvana līdz zvanam sēdēt, tāpat kā jāsēž tam, kas jau ceturto reizi slepkavo kā Rogaļovs.

Priekšsēdētājs: Mums turpinās repliku stunda. Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Es mēģināšu ilgi neaizkavēt godājamos kolēģus. Es domāju, ka šodien mums ir jānošķir divi uzdevumi. Pirmais uzdevums: ja mēs vēlamies izvērtēt tiesas darbību tajā laikā, kad eksistēja Latvijas PSR, tad, lūdzu, pieņemsim attiecīgu lēmumu un šīs lietas pārskatīsim. Otrais: ja runājam par tiesu praksi vispār, tad man tomēr šķiet dīvaini, ka mēs, no visas sirds it kā veidojot jaunu tiesu, paši tai neticam, jo tajā gadījumā, kad ir tādi apstākļi, kas liecina, ka noziegums ir kaut vai formāli, tad šo cilvēku nevajag tiesāt.

Es beidzu šo repliku ar vienkāršu piemēru, ka viena goda pilsone vecenīte bija nozagusi patvāri. Tā kā viņa bija goda pilsone, viņai bija jāstājas zvērināto piesēdētāju tiesas priekšā. Un slavenais advokāts Pļevako pateica trīs teikumus: “Krievijas impērija eksistē tik un tik simts gadus. Vecenīte nozaga patvāri. Krievijas impērija sagrūst.” Tiesa vecenīti attaisnoja, kaut viņa formāli vārda pilnā nozīmē bija izdarījusi noziegumu. Tad varbūt nodarbosimies ar tiesu, nevis ar tiesas spriedumu pārskatīšanu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Reģistrēsimies! Balsosim vispirms par vienu variantu un pēc tam konceptuāli par visu likumprojektu pirmajā lasījumā. Lūdzu reģistrāciju. Rezultātu! 66 deputāti ir reģistrējušies.

Godājamie kolēģi, pirmais balsojums par 3.pantu– izslēgt 57.pantu un 193.1pantu, un otrais balsojums par to, ka izslēdz tikai 57.pantu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par pirmo variantu– izslēgt 57. un 193.1pantu. Lūdzu rezultātu. 39– par, 2– pret, 15– atturas. Paldies. Lūdzu dzēst.

Otrs balsojums par otru variantu– izslēgt tikai 57.pantu. Lūdzu rezultātu. Par– 26, pret– 14, atturas– 20. Tātad pirmajā lasījumā tiek konceptuāli akceptēts, ka izslēdzami ir abi divi panti– 57. un 193.1pants.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim konceptuāli par šā likumprojekta pirmā lasījuma akceptēšanu. Lūdzu rezultātu. 45– par, 3– pret, 15– atturas. Likumprojekts ir akceptēts pirmajā lasījumā.

Paldies. Plenārsēde slēgta, tiksimies nākamnedēļ. Prezidija locekļiem atgādinu, ka rīt pulksten 16.00 Prezidija sēde.

(Sēdes beigas)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!