Par pašvaldību demokrātijas attīstību un nākotni

Piektdien, 8.decembrī, Jūrmalā notika Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) konference "Pašvaldību demokrātijas attīstība desmit gados un nākotnē"

Konferences mērķis bija analizēt Latvijas pašvaldību sistēmas izveidošanos, tās attīstības tempu un virzienus, novērtēt pašvaldību vietu un lomu demokrātijas attīstībā Latvijā un piedāvāt priekšlikumus turpmākai pašvaldību veiksmīgai attīstībai. Konferences vairāk nekā 400 dalībnieku vidū bija pašvaldību vadītāji un darbinieki, Saeimas deputāti, valdības partiju un dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Konferenci ar uzrunu atklāja Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga (uzruna publicēta atsevišķi).

Konference tika rīkota arī kā pēdējais lielsaiets šī sasaukuma pašvaldību deputātiem pirms gaidāmajām vēlēšanām 2001. gada pavasarī.

Konferencē noklausījās vairākus referātus par tādiem tematiem kā pašvaldību vieta Satversmē, pašvaldību finansu izlīdzināšanas sistēma, sarunu valdības un pašvaldību sistēma, Eiropas Vietējo pašvaldību hartas pamatprincipi un ietekme Latvijā.

Konferences dalībnieki dalījās atmiņās par pašvaldību sistēmas izveidošanos neatkarības atjaunošanas periodā un par Latvijas Pašvaldību savienības izveidošanu. "Latvijas Vēstneša" nākamajos laidienos būs iespējams iepazīties ar daļu konferencē nolasīto referātu, pieņemto lēmumu par latvijas pašvaldību attīstību un iegūt plašāku informāciju par konferencē runāto.

"LV" informācija

Tuvāk par konferenci —

kādā no nākamajiem

"Latvijas Vēstneša" laidieniem

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna Pašvaldību savienības konferencē "Pašvaldību demokrātija desmit gados un nākotnē" Jūrmalā, Zinātnes namā "Lielupe", 2000.gada 8.decembrī

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs, goda viesi, pašvaldību pārstāvji, dāmas un kungi!

Es jūtos pagodināta būt klāt jūsu saieta atklāšanā un novēlēt jums visiem, lai jūsu debates un lēmumi, pie kādiem eventuāli jūs nonāksit, palīdzētu virzīt uz priekšu attīstību mūsu valstī.

Pēdējā laikā itin bieži izskan doma par tautas atsvešinātību no valsts, un dzirdam balsis, kas saka: valsts ir tik slikta, ka man no tās ir jānorobežojas. Bet mans jautājums jums būtu: kā var norobežoties no valsts, kas ir mūsu pašu? Šī valsts, kurā dzīvojam, — 18.novembra Latvijas Republika — ir tā, par kuru krita un savas asinis lēja mūsu brīvības cīnītāji. Tā ir tā valsts, par kuru jūs un arī citi bijāt gatavi stāvēt un krist barikāžu laikā. Pašvaldību pārstāvji Daugavas stadionā 1990.gada aprīlī ar savu lēmumu jau sagatavoja ceļu 4.maija deklarācijai. Ļoti svarīgais jautājums — vai šajā kompetenču sadalē starp valdību un starp pašvaldībām ir atrasti visoptimālākie risinājumi, vai varbūt ir nepieciešams atgriezties pie veida, kādā šīs kompetences ir tikušas sadalītas, it īpaši domājot par to, kādā veidā kompetenču uzticēšanā līdzi ir nācis finansējuma nodrošinājums, jo, protams, nevar būt runa par kādas būtiskas, sabiedrībai svarīgas funkcijas izpildīšanu, ja līdzi tai nenāk atbilstošs racionāli un pamatoti taisnīgi izsvērts un izlemts finansējuma pamats. Nav nekas zvaigznēs rakstīts, kā tam ir jābūt. Katrā valstī šie jautājumi tiek risināti pragmatiski, pēc iespējas racionāli. Tie ir politiski lēmumi, kas tiek pieņemti, balstoties uz tautas un to pārstāvju izteikto gribu un vēlmēm. Šie ir politiski jautājumi, un pie tiem jūs varat atgriezties un pārdomāt, kā spējat izpildīt pašvaldībām uzticētās funkcijas labklājībā, izglītībā, kā varētu labāk sadarboties ar ministrijām gan līdzekļu, gan funkciju sadalījumā.

Cits jautājums ir par to, kādā veidā pašvaldības tiek organizētas, kā tās sadarbojas ar centrālo valdību tīri administratīvā plāksnē, īpaši domājot par to, ka nepaies necik daudz gadu, kad mēs būsim Eiropas Savienības (ES) loceklis tāpat kā pārējās dalībvalstis un mums būs pieejami tās fondi. Starp citu, tie mums kļūst pieejami, sākot ar nākamo gadu, tātad nepaies ne mēnesis, kad mums jau kļūs pieejami vairāki no ES fondiem, kādi tikai dalībvalstīm ir pieejami. Tas nozīmē, ka Latvijai ļoti rūpīgi jāpiestrādā pie tā, lai administratīvā kapacitāte, kas spēj šādus fondus pieprasīt, saņemt, pielietot, apstrādāt administratīvi, būtu atbilstošā līmenī.

Mēs tikko īsā sarunā ar valdi pieskārāmies jautājumam par to, kādā veidā notiek reģionālā refoma Latvijā un kas šai laukā būtu vēl darāms, it īpaši domājot par tiem līdzekļiem, kas nāks no Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem. Šeit jāatceras, ka Eiropa no mums tajā ziņā neko precīzu neprasa, ka Eiropa mums neuzspiež nevienu gatavu modeli, bet no mums gan sagaida, lai mēs spētu organizēt, plānot un atskaitīties. Lai mūsu procesi būtu pietiekami racionāli, pamatoti, izskaidroti, lai mehānismi, kādos visi līdzekļi tiek saņemti un izlietoti, būtu pilnīgi skaidri, lai procesi būtu atklāti, atvērti, caurspīdīgi, pārbaudāmi. Ļoti skaidru atbildības ķēdi ar precīzu atskaitīšanos — to gan no mums sagaida, un ne jau tikai Eiropas Savienības birokrāti, bet to no mums drīkst sagaidīt jebkurš Latvijas pilsonis un iedzīvotājs.

Pašvaldības ir tas valsts struktūru līmenis, kas ir vistuvāk iedzīvotājam. Un jums, pašvaldību atbildīgajām personām, nākas risināt tās problēmas, kas ir īpaši akūtas, kas skar cilvēku ikdienu, kur bieži viņi nonāk izmisumā. Man kā prezidentei regulāri pienāk liels skaits vēstuļu, kas izsaka izmisumu par situāciju, kurā viņi ir nonākuši. Ļoti bieži izmisums ir radies tādu situāciju dēļ, kas ietilpst pašvaldību kompetencē. Es uzsveru — ne vainā, bet kompetencē.

Viena no būtiskām problēmām, kas būs jārisina — un, es domāju, ļoti aktīvi — tuvākajā laikā, ir dzīvokļu jautājums maznodrošinātām ģimenēm. Nevaram pieņemt savā valstī, ja tā ir sevi cienoša valsts, ka ģimenes, it īpaši ģimenes ar bērniem, daudzbērnu ģimenes, administratīvā kārtā tiek izliktas uz ielas un tur arī paliek. Ja mēs dzīvotu kādā dienvidu klimatā, tas nebūtu tik dramatiski, bet Latvijas klimatā tā jau ir tikpat kā slepkavība. Tādas lietas mūsu valstī nedrīkst notikt. Un te pašvaldībām ir ļoti nopietni jādomā par resursiem, par iespējām, ko tās var piedāvāt maznodrošinātām ģimenēm, kas nonākušas izmisuma situācijā.

Cita nopietna problēma ir resursi, kas ir pieejami vietējā plāksnē, vietējā reģionā vai pagastā. Mums visiem ir skaidri zināms, ka Latvijā ir vietas, kur valda nepieņemami augsts bezdarba līmenis. Ir ļoti svarīgi, lai valsts līmenī pieņemtā politika atbalstītu uzņēmējdarbību reģionos, atbalstītu jaunos, mazos, vidējos uzņēmumus, kas varbūt nedod tūkstošiem darba vietu, bet kas vietējā pašvaldībā izdara milzīgu starpību iedzīvotāju vispārējā noskaņojumā un viņu skatā uz dzīvi.

Vēl tikko vakar vakarā man bija interesanta saruna ar Narkoloģijas centra pārstāvi, kas man stāstīja, ka Narkoloģijas centrā esot izstrādātas programmas alkohola apkarošanai. Diemžēl tādas pašlaik vēl nav valstiskā līmenī. Mēs savā sarunā runājām par to, ko vēlētos jums ierosināt kā priekšlikumu, — ka pašvaldības varētu uzņemties, negaidot to, ko dara valdība — vai tā būtu Izglītības un zinātnes ministrija vai kāda cita, — aktivizēt skolās, kas ir jūsu pārraudzībā, mācību programmas skolotājiem, audzinātājiem, apmācīt mācītājus, lai viņi varētu savukārt informēt mūsu bērnus un jauniešus, kas katastrofāli straujā tempā arvien vairāk pievēršas gan narkotiku, gan alkohola lietošanai, gan smēķēšanai. Man kā prezidentei, izskatot apžēlošanas lūgumus, ir redzams, cik ļoti daudzi no noziegumiem, par kuriem ļaudis nonākuši cietumā, ir izdarīti alkohola reibumā. Cīņa pret alkoholismu, pret narkomāniju skar katra iedzīvotāja veselību un dzīvību. Un es ļoti vēlētos aicināt, lai pašvaldības pievērstu tam īpašu uzmanību.

Savās pārrunās jūs pieskarsities jautājumam par dažādu struktūrvienību apvienošanos, par to, vai ir vēlams un cik lielā mērā vēlama pagastu pievienošanās mazpilsētām, kādas tam būtu sekas, labās un sliktās puses šāda veida procesam. Es jau runāju ar jūsu valdi un tās priekšsēdētāju par savu gatavību kā prezidentei būt jūsu rīcībā savu iespēju robežās, kaut vai tas būtu arī likumdošanas jomā. Es esmu gatava dialogam ar pašvaldību pārstāvjiem. Jūs pārstāvat to ļoti svarīgo posmu, kur iedzīvotājs ikdienā sajūt savu valsti daudz tuvāk, redzot, ko tā viņam dod vai nedod, nekā varbūt ar tiem, kas ir pārstāvēti Saeimā vai ministrijā. Principā nedrīkstētu būt atšķirība, jo katram ir sava loma, katram ir sava sūtība. Es nevēlētos uzstādīt šeit pretstatījumu vai cīņu starp pašvaldībām un valdību. Tai būtu jābūt sadarbībai, tai būtu jābūt vērstai uz vienu un to pašu mērķi — kā labāk sakārtot savu valsti, kā izveidot struktūras, kas atbild uz iedzīvotāju vēlmēm un vajadzībām, kas mums jādara, lai mēs gādātu par katra Latvijas iedzīvotāja labklājību, kas mums jādara, lai mēs gādātu par mūsu valsts saimniecisko un sociālo uzplaukumu.

Es novēlu jums visiem labas sekmes šajā saietā, bet it īpaši jūsu ikdienas darbā, kurā jūsu darītais skar katru jūsu rajona, pagasta vai pilsētas iedzīvotāju. Lai jums labi klājas!

Jānis Ūdris, "LV" ārpolitikas redaktors