Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru kabineta 2006. gada 18. aprīļa noteikumi Nr. 298 "Kārtība, kādā veic to infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, ar kurām slimo gan dzīvnieki, gan cilvēki". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.04.2006., Nr. 64 https://www.vestnesis.lv/ta/id/133374-kartiba-kada-veic-to-infekcijas-slimibu-profilaksi-un-apkarosanu-ar-kuram-slimo-gan-dzivnieki-gan-cilveki

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru kabineta noteikumi Nr.299

Grozījumi Ministru kabineta 2004.gada 18.marta noteikumos Nr.142 "Noteikumi par veterinārajām prasībām un kontroles un uzraudzības kārtību dzīvnieku izcelsmes produktu tirdzniecībai ar Eiropas Savienības dalībvalstīm"

Vēl šajā numurā

21.04.2006., Nr. 64

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Ministru kabinets

Veids: noteikumi

Numurs: 298

Pieņemts: 18.04.2006.

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ministru kabineta noteikumi Nr.298

Rīgā 2006.gada 18.aprīlī (prot. Nr.22 23.§)

Kārtība, kādā veic to infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, ar kurām slimo gan dzīvnieki, gan cilvēki

Izdoti saskaņā ar Veterinārmedicīnas likuma 25.panta 4.punktu

 

I. Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumi nosaka kārtību, kādā veic to infekcijas slimību (baktēriju, vīrusu, sēnīšu vai parazītu izraisītas infekcijas vai invāzijas slimības, kas tiešā vai netiešā ceļā no dzīvnieka var tikt pārnestas uz cilvēku (turpmāk – zoonozes)) profilaksi un apkarošanu, ar kurām slimo gan dzīvnieki, gan cilvēki (pielikums).

2. Ja dzīvnieka īpašnieks vai turētājs iegūtos dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus izmanto pašpatēriņam, valsts uzraudzībai netiek pakļauta:

2.1. salmonelozes un kampilobakteriozes kontrole mājputniem un mājas apstākļos audzētiem savvaļas putniem;

2.2. trihinelozes un ehinokokozes kontrole mājas un savvaļas cūku kautproduktos.

3. Komersants, dzīvnieka īpašnieks, turētājs vai laboratorijas vadītāja pilnvarota persona nekavējoties ziņo Pārtikas un veterinārā dienesta piln­varotajam veterinārārstam (turpmāk – veterinārārsts) vai Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālajai struktūrvienībai par laboratoriskajos izmeklējumos konstatēto zoonozi vai aizdomām par dzīvnieku saslimšanu ar kādu no zoonozēm.

4. Pārtikas un veterinārais dienests iegūst un apkopo informāciju par:

4.1. zoonožu uzliesmojumu un diagnosticēšanu dzīvniekiem;

4.2. jebkuru zoonozi, kuras klātbūtne valstī apstiprināta dzīvnieku labora­toriskajā diagnostikā;

4.3. dzīvnieku klīnisko saslimšanu ar zoonozēm.

5. Zoonožu profilaksi un apkarošanu saskaņā ar šo noteikumu prasībām veic:

5.1. mājputniem, nosakot salmonelozes ierosinātāju (S.pullorum, S.gallinarum un S.arizone) klātbūtni;

5.2. govīm, nosakot tuberkulozes ierosinātāja (M.bovis) klātbūtni;

5.3. govīm, nosakot kampilobakteriozes ierosinātāja (C.fetus) klātbūtni;

5.4. govīm, aitām un kazām, nosakot brucelozes ierosinātāja (B.abortus un B.melitensis) klātbūtni;

5.5. aitām, nosakot listeriozes ierosinātāja (L.monocytogenes) klātbūtni;

5.6. cūkām, nosakot brucelozes ierosinātāja (B.suis) klātbūtni;

5.7. cūku un viennadžu kautproduktos, nosakot trihinelozes ierosinātāja (T.spiralis) klātbūtni;

5.8. cūku kautproduktos, nosakot ehinokokozes ierosinātāja (E.granulosus) klātbūtni;

5.9. meža cūku kautproduktos, nosakot trihinelozes ierosinātāja (T.spiralis) un ehinokokozes ierosinātāja (E.granulosus) klātbūtni;

5.10. pret trakumsērgas ierosinātāju uzņēmīgiem dzīvniekiem (ieskaitot suņus, kaķus un mājas (istabas) seskus) un savvaļas dzīvniekiem, nosakot trakumsērgas ierosinātāja klātbūtni;

5.11. pret liesas sērgas ierosinātāju uzņēmīgiem dzīvniekiem (izņemot suņus, kaķus un mājas (istabas) seskus), nosakot liesas sērgas ierosinātāja (B.anthracis) klātbūtni.

6. Ja ir konstatēta dzīvnieku vai cilvēku saslimšana ar zoonozēm vai pārtikas produktos tiek atklāts kāds zoonožu ierosinātājs, valsts aģentūras "Sabiedrības veselības aģentūra" filiāle un Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālā struktūrvienība ne vēlāk kā divu dienu laikā savstarpēji sniedz rakstisku informāciju par:

6.1. zoonozes konstatēšanas vietu;

6.2. veiktajiem pasākumiem zoonozes ierobežošanai.

7. Salmonelozes un trihinelozes kontrolei paraugus var ņemt un nosūtīt uz akreditētu laboratoriju dzīvnieka īpašnieks, turētājs vai komersants, bet pārējo zoonožu kontrolei paraugus ņem un nosūta Pārtikas un veterinārā dienesta inspektors (turpmāk – inspektors) vai veterinārārsts.

8. Komersants, dzīvnieka īpašnieks vai turētājs zoonožu laboratorisko izmeklējumu vai veterinārās ekspertīzes rezultātus glabā ne mazāk kā trīs gadus. Laboratorijas vadītājs zoonožu laboratorisko izmeklējumu rezultātus glabā ne mazāk kā trīs gadus, bet izolēto zoonozes ierosinātāju – ne mazāk kā sešus mēnešus, ja pārtikas produktu derīguma termiņš ir līdz trim mēnešiem, vai ne mazāk kā vienu mēnesi pēc pārtikas produktu derīguma termiņa beigām, ja pārtikas produktu derīguma termiņš ir ilgāks par trim mēnešiem.

9. Aizliegta dzīvnieku profilaktiskā vakcinācija un hiperimūno serumu lietošana pret brucelozi un liesas sērgu (izņemot šajos noteikumos minētos gadījumus), kā arī pret salmonelozi un tuberkulozi. Aizliegta arī tuberkulozes vai brucelozes terapeitiskā ārstēšana.

10. Inspektors organizē dzīvnieku līķu, dzīvnieku izcelsmes atkritumu, dzīvnieku barības, inficētu produktu vai materiālu pārstrādi un iznīcināšanu. Tos pārstrādā vai iznīcina saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002.gada 3.oktobra Regulu (EK) Nr.1774/2002, ar ko nosaka veselības aizsardzības noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes blakusproduktiem, kuri nav paredzēti cilvēku uzturam.

11. Salmonelozes ierosinātāju (S.enteritidis un S.tiphymurium), kā arī citas zoonozes, kuras ir bīstamas cilvēku veselībai un kuru kontroles kārtība nav noteikta šajos noteikumos, kontrolē un apkaro saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 17.novembra Regulu (EK) Nr.2160/2003 par salmonellas un dažu citu pārtikā sastopamu zoonozes īpašu izraisītāju kontroli.

12. Šo noteikumu ievērošanas uzraudzību un kontroli veic Pārtikas un veterinārais dienests.

II. Salmonelozes profilakses pasākumi vaislas putniem un cāļiem

13. Salmonelozes ierosinātāju S.pullorum un S.gallinarum profilaktiski kontrolē visu veidu vaislas putnu ganāmpulkos, bet salmonelozes ierosinātāju S.arizonae – vaislas tītaru ganāmpulkos.

14. Lai profilaktiski kontrolētu salmonelozes ierosinātājus, ņem:

14.1. dūnu vai putekļu paraugus no inkubatora;

14.2. pakaišu vai ūdens paraugus no cāļu audzēšanas telpām;

14.3. vaislas putnu asins paraugus.

15. Salmonelozes ierosinātāju (S.pullorum, S.gallinarum un S.arizonae) profilaktiskai kontrolei pirms katras dēšanas sezonas ne mazāk kā 10 % putnu no vaislas ganāmpulka ņem asins paraugus.

16. Salmonelozes ierosinātājus (S.pullorum, S.gallinarum un S.arizonae) inkubatorā profilaktiski kontrolē pirms katras olu partijas ievietošanas inkubācijai, bet cāļu audzēšanas telpās – pirms cāļu ievietošanas audzēšanai.

17. Salmonelozes ierosinātājus (S.pullorum, S.gallinarum un S.arizonae) putnu gaļas iegūšanas uzņēmumā profilaktiski kontrolē, izlases veidā ņemot kopējo fekāliju paraugu no katriem 1000 nokautajiem putniem. Kopējo paraugu izveido no 10 nokauto putnu fekāliju masas.

18. Salmonelozes ierosinātāju (S.pullorum, S.gallinarum un S.arizonae) valsts uzraudzību un kontroli putnu gaļas iegūšanas uzņēmumā, vaislas putnu ganāmpulkā, cāļu audzēšanas telpās un inkubatorā inspektors veic ne retāk kā reizi gadā.

III. Salmonelozes ierosinātāju (S.pullorum, S.gallinarum, S.arizonae) apkarošanas pasākumi

19. Konstatējot šajos noteikumos minētās salmonellas, inspektors ņem attiecīgu paraugu. Ja novietnē ir vairākas ēkas, paraugu ņem katrā ēkā, kurā uzturas putni.

20. Ja inspektora ņemtajā paraugā konstatē salmonellas, veic šādus pasākumus:

20.1. zoonozes skartajā novietnē vai inkubatorā aizliedz ienākt personām, kas nav tieši saistītas ar inficēto putnu barošanu un kopšanu;

20.2. putnus pārvadā un kauj atsevišķi no veselajiem putniem;

20.3. pēc inficēto putnu pārvadāšanas transportlīdzekļus, būrus, materiālus un priekšmetus tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas garantē salmonelozes ierosinātāja iznīcināšanu;

20.4. mēslus, vircu un izmantotos pakaišus novieto biotermiskai apstrādei (dezinficējamā produkta pašsakaršana mikroorganismu ietekmē, kuras laikā temperatūra sasniedz 60 °C. Šādu temperatūru nodrošina ne mazāk kā divas nedēļas) vietās, kur netiek piesārņota vide un nav zoonožu izplatīšanās draudu cilvēkiem vai dzīvniekiem;

20.5. mirušos un nogalinātos putnus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

20.6. pie zoonozes skartās novietnes ieejas un izejas novieto ar dezinfekcijas šķīdumu piesūcinātus paklājus, kas iznīcina salmonelozes ierosinātāju;

20.7. putnus, kas paredzēti gaļas iegūšanai, ar inspektora vai veterinārārsta atļauju var nosūtīt uz kautuvi. No šiem putniem iegūto gaļu var izplatīt pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina salmonelozes ierosinātāju;

20.8. vaislas putnus ar inspektora vai veterinārārsta atļauju var nosūtīt uz kautuvi. Par alternatīvu vaislas putnu nosūtīšanai uz kautuvi vai iznīcināšanai var izmantot ārstēšanu ar antibiotikām, ievērojot normatīvajos aktos noteiktās prasības par ierobežojumiem veterināro zāļu lietošanā putniem;

20.9. patēriņam cilvēku uzturā paredzētās nemarķētās olas iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu, bet marķētās olas ar inspektora vai veterinārārsta atļauju nosūta olu produktu ražošanas komersantam. Olu produktu ražošanas komersants olas termiski apstrādā, izmantojot metodes, kas garantē salmonelozes ierosinātāja iznīcināšanu;

20.10. putnus, kas paredzēti gaļas iegūšanai, vaislas putnus, inkubējamās olas un diennakti vecus cāļus var iznīcināt saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

20.11. pēc visu putnu, olu vai inkubējamo olu izvešanas novietni vai inkubatoru veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina salmonelozes ierosinātāju.

21. Ja novietnē konstatē salmonellas, inspektors laboratoriskai izmeklē­šanai ņem paraugu arī no putnu barības.

22. Ja putnu barībā tiek atrastas salmonellas, inspektors:

22.1. veic izmeklēšanu un ņem paraugus dažādos putnu barības ražošanas posmos;

22.2. ārkārtas situācijā inspicē dzīvnieku izcelsmes atkritumu pārstrādes uzņēmuma darbību.

23. Pēc šo noteikumu 20.punktā minēto pasākumu veikšanas putnus vai inkubējamās olas var ievietot novietnē vai inkubatorā, ja:

23.1. ir veikta dezinfekcijas laboratoriskā kontrole un ir iegūts labvēlīgs iznākums. Šādā gadījumā inspektors drīkst atcelt noteiktos ierobežojumus;

23.2. pirms dēšanas sezonas 10 % no ievedamajiem šķirnes ganāmpulka putniem ir ņemti asins paraugi un rezultāti ir negatīvi (salmonelozes ierosinātāji (S.arizonae, S.pullorum un S.gallinarum) nav konstatēti).

24. Ja putnu gaļas iegūšanas uzņēmumā ir konstatēti salmonelozes ierosinātāji:

24.1. kautproduktus izmanto pārtikā tikai pēc termiskas apstrādes, kas garantē salmonelozes ierosinātāja iznīcināšanu, vai iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

24.2. pēc inficētās putnu gaļas partijas nosūtīšanas tehnoloģiskās līnijas un inventāru, kas nonācis saskarē ar inficētajiem kautproduktiem, veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina salmonelozes ierosinātāju;

24.3. pēc šo noteikumu 24.1. un 24.2.apakšpunktā minēto pasākumu veikšanas no tehnoloģiskajām līnijām, inventāra, sienām un grīdām ņem paraugus laboratoriskajai kontrolei. Ja kontroles rezultāti ir negatīvi (salmonelozes ierosinātāji nav konstatēti), putnus var nokaut.

IV. Tuberkulozes profilakses pasākumi govīm

25. Pamatojoties uz iepriekšējā gadā veiktajiem govju tuberkulinizācijas testiem, Pārtikas un veterinārais dienests piešķir ganāmpulkiem šādu statusu:

25.1. T1 tipa ganāmpulks – ganāmpulks, kurā līdz novietnes statusa noteikšanai dzīvnieku veselības stāvoklis un alerģisko izmeklējumu rezultāti nav zināmi;

25.2. T2 tipa ganāmpulks – ganāmpulks, kurā dzīvnieku veselības stāvoklis un alerģisko izmeklējumu rezultāti ir zināmi, dzīvniekiem tiek veikti alerģiskie izmeklējumi un ganāmpulks pretendē uz T3 tipa ganāmpulka statusu;

25.3. T3 tipa ganāmpulks – ganāmpulks, kas ir brīvs no tuberkulozes.

26. T1 un T2 tipa ganāmpulkos tuberkulinizāciju veic visiem dzīvnie­kiem, kas sasnieguši sešu mēnešu vecumu, bet ne retāk kā reizi sešos mēnešos līdz laikam, kad šis ganāmpulks iegūst T3 tipa ganāmpulka statusu.

27. Dzīvniekus pārvieto no viena ganāmpulka uz citu ganāmpulku šādā kārtībā:

27.1. no T1 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz citu T1 tipa ganāmpulku;

27.2. no T1 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz T2 tipa ganāmpulku, ja ir ievēroti šo noteikumu 28.punkta nosacījumi;

27.3. no T2 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz T1 tipa ganāmpulku;

27.4. no T2 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz citu T2 tipa ganāmpulku, ja ir ievēroti šo noteikumu 29.punkta nosacījumi;

27.5. no T3 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz T1 un T2 tipa ganāmpulku;

27.6. no T3 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz T3 tipa ganām­pulku, ja ir ievēroti šo noteikumu 30.punkta nosacījumi.

28. Pārvietojot dzīvniekus no T1 tipa ganāmpulka uz T2 tipa ganāmpulku, ievēro šādus nosacījumus:

28.1. ne mazāk kā 30 dienas pirms pārvietošanas dzīvniekus tuberkuli­nizē. Tuberkulinizācijas rezultātiem jābūt negatīviem;

28.2. ne mazāk kā 60 dienas pēc pārvietošanas dzīvniekus izolē. Šajā laikā veic atkārtotu tuberkulinizāciju. Tuberkulinizācijas rezultātiem jābūt negatīviem.

29. Pārvietojot dzīvniekus no T2 tipa ganāmpulka uz citu T2 tipa ganām­pulku, ievēro šādus nosacījumus:

29.1. ne mazāk kā 30 dienas pirms pārvietošanas dzīvniekus tuberkuli­nizē. Tuberkulinizācijas rezultātiem jābūt negatīviem;

29.2. pirms pārvietošanas dzīvnieki nedrīkst kontaktēties ar citiem dzīvniekiem, kuriem ir sliktāks veselības stāvoklis.

30. Pārvietojot dzīvniekus, kuru vecums pārsniedz sešas nedēļas, no T3 tipa ganāmpulka uz citu T3 tipa ganāmpulku, ievēro vienu no šādiem nosacījumiem:

30.1. ne mazāk kā 30 dienas pirms pārvietošanas dzīvniekus tuberkuli­nizē. Tuberkulinizācijas rezultātiem jābūt negatīviem;

30.2. ne mazāk kā 30 dienas pēc pārvietošanas dzīvniekus izolē. Šajā laikā dzīvniekus tuberkulinizē. Tuberkulinizācijas rezultātiem jābūt negatīviem.

31. Govju ganāmpulkam var piešķirt T3 tipa ganāmpulka statusu, ja:

31.1. dzīvniekiem nenovēro tuberkulozes klīniskās pazīmes;

31.2. dzīvniekiem, kuri sasnieguši sešu nedēļu vecumu, vismaz divas reizes ar sešu mēnešu intervālu ir veikti tuberkulozes alerģiskie izmeklējumi un iegūtie rezultāti ir negatīvi. Ja dzīvnieki ir pārvietoti no T3 tipa ganāmpulka, tos 60 dienu laikā pēc pārvietošanas alerģiski izmeklē;

31.3. dzīvniekiem, kurus ieved novietnē pēc ganāmpulka pirmās tuberku­linizācijas un kuru vecums pārsniedz sešas nedēļas, veic alerģiskos izmeklē­jumus. Izmeklējumus veic 30 dienas pirms vai 30 dienas pēc pārvietošanas. Ja dzīvniekus tuberkulinizē pēc pārvietošanas, pirms pievieno­šanas ganāmpulkam tos izolē ne mazāk kā 30 dienas.

32. Govju ganāmpulkam saglabā T3 tipa ganāmpulka statusu, ja:

32.1. tiek ievēroti šo noteikumu 31.1. un 31.3.apakšpunktā minētie nosacījumi;

32.2. dzīvnieki pārvietoti no cita T3 tipa ganāmpulka;

32.3. dzīvniekiem, kuru vecums pārsniedz sešas nedēļas (izņemot novietnē dzimušos teļus), ik pēc 12 mēnešiem veic tuberkulozes izmeklējumus.

33. Ja kādā Latvijas administratīvajā teritorijā (rajonā) visi ganāmpulki ir T3 tipa ganāmpulki un pēdējo divu gadu laikā veiktajos izmeklējumos ir konstatēts, ka alerģiski pozitīvo dzīvnieku skaits nepārsniedz 1 %, attiecīgajā teritorijā:

33.1. dzīvnieku tuberkulinizāciju var veikt reizi divos gados;

33.2. vīriešu kārtas nobarojamiem dzīvniekiem, kuri kopš atšķiršanas no mātes nav bijuši kontaktā ar citiem dzīvniekiem vai atvesti no cita T3 tipa ganāmpulka, var neveikt tuberkulozes izmeklējumus, ja nodrošina, ka minētos dzīvniekus neizmanto lecināšanai un pēc nobarošanas nosūta uz kautuvi.

34. Ja kādā Latvijas administratīvajā teritorijā (rajonā) visi ganāmpulki ir T3 tipa ganāmpulki un pēdējo divu gadu laikā veiktajos izmeklējumos ir konstatēts, ka alerģiski pozitīvo dzīvnieku skaits nepārsniedz 0,2 %, attiecīgajā teritorijā:

34.1. tuberkulozes izmeklējumus dzīvniekiem var veikt reizi trijos gados;

34.2. tuberkulinizāciju var veikt dzīvniekiem, kuri sasnieguši 24 mēnešu vecumu.

35. Ja kādā Latvijas administratīvajā teritorijā (rajonā) visi ganāmpulki ir T3 tipa ganāmpulki un pēdējo divu gadu laikā veiktajos izmeklējumos ir konstatēts, ka alerģiski pozitīvo dzīvnieku skaits nepārsniedz 0,1 %, attiecīgajā teritorijā veic vienu no šādiem pasākumiem:

35.1. tuberkulozes izmeklējumus dzīvniekiem var veikt reizi četros gados;

35.2. ievestos dzīvniekus pirms pievienošanas ganāmpulkam alerģiski izmeklē. Izmeklējumu rezultātiem jābūt negatīviem;

35.3. visus nokautos dzīvniekus pārbauda veterinārajā ekspertīzē. Tuber­kulozei raksturīgos audu bojājumus izmeklē histoloģiski un bakterioloģiski.

36. T3 tipa ganāmpulka statuss netiek saglabāts, ja:

36.1. netiek izpildītas šo noteikumu 32.punktā minētās prasības;

36.2. izmeklējumi ir alerģiski pozitīvi;

36.3. veterinārajā ekspertīzē ir konstatēti tuberkulozei raksturīgi audu bojājumi;

36.4. tuberkulozes ierosinātājs (M.bovis) tiek bakterioloģiski izolēts;

36.5. epizootoloģiskajos pētījumos tiek konstatēta iespējamība inficēties ar tuberkulozi.

V. Tuberkulozes ierosinātāja (M.bovis) apkarošanas pasākumi govīm

37. Ja zoonozes skartajā novietnē izmeklējumi ir alerģiski pozitīvi:

37.1. aizliegts ievest dzīvniekus novietnē vai izvest no tās, izņemot gadījumus, ja ar inspektora vai veterinārārsta atļauju tos nosūta uz kautuvi tūlītējai nokaušanai. Pēc nokaušanas veterinārārsts ņem paraugus bioloģiskai, bakterioloģiskai un histoloģiskai izmeklēšanai;

37.2. alerģiski pozitīvos dzīvniekus vai dzīvniekus, kuri rada aizdomas par saslimšanu, izolē.

38. Izolētos dzīvniekus inspektors vai veterinārārsts atkārtoti tuberkulinizē.

39. Šo noteikumu 37.punktā minētos pasākumus atceļ, ja atkārtotajā tuberkulinizācijā iegūti negatīvi rezultāti.

40. Ja atkārtotajā tuberkulinizācijā gūst apstiprinājumu, ka dzīvnieki ir slimi, zoonozes skartajā ganāmpulkā veic šādas darbības:

40.1. turpina veikt šo noteikumu 37.punktā minētos pasākumus;

40.2. alerģiski pozitīvos dzīvniekus marķē, lai nodrošinātu to izsekojamību;

40.3. pienu, kas iegūts no alerģiski pozitīvajiem dzīvniekiem, pēc termiskas apstrādes, kas garantē tuberkulozes ierosinātāja iznīcināšanu, var izbarot zoonozes skartajā novietnē esošajiem dzīvniekiem;

40.4. pienu, kas iegūts no alerģiski negatīvajiem dzīvniekiem, var nosūtīt piena pārstrādes vai apstrādes komersantam termiskai apstrādei, kas garantē tuberkulozes ierosinātāja iznīcināšanu;

40.5. alerģiski pozitīvo vai aizdomīgo dzīvnieku kautproduktus var izmantot dzīvnieku barības ražošanai vai, ņemot vērā veterinārās ekspertīzes rezultātus, pārtikas produktu ražošanai, nodrošinot, ka netiks izplatīts zoonozes ierosinātājs;

40.6. pēc alerģiski pozitīvo dzīvnieku nokaušanas novietnes telpas, to aprīkojumu, instrumentus, transportlīdzekļus, rampas un pārejas veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina tuberkulozes ierosinātāju;

40.7. mēslus, vircu un izlietotos pakaišus novieto dzīvniekiem nepie­ejamās vietās biotermiskai apstrādei, piesūcina ar dezinfekcijas līdzekļiem, kas iznīcina tuberkulozes ierosinātāju, un uzglabā ne mazāk kā trīs nedēļas;

40.8. notekūdeņus un vircu, ja to nesavāc un neglabā kā mēslus, dezinficē, pieberot krātuvēm dezinfekcijas līdzekļus, kas iznīcina tuberkulozes ierosinātāju.

41. Alerģiski pozitīvos dzīvniekus nokauj 30 dienu laikā pēc diagnozes noteikšanas, izņemot šādus gadījumus:

41.1. ja sieviešu kārtas dzīvniekiem līdz atnešanās brīdim ir atlikuši trīs mēneši un ja iegūtie rezultāti rada aizdomas par tuberkulozi, bet nav tuberkulozei raksturīgo klīnisko pazīmju. Šādus sieviešu kārtas dzīvniekus triju mēnešu laikā var nosūtīt uz kautuvi;

41.2. ja jānokauj viss ganāmpulks, kurā ir ne mazāk par 20 dzīvniekiem, un kaušanu tehnisku iemeslu dēļ nav iespējams veikt noteiktajā termiņā.

42. Pēc alerģiski pozitīvo dzīvnieku izvešanas:

42.1. veselos dzīvniekus ar inspektora vai veterinārārsta atļauju var nosūtīt uz kautuvi tūlītējai nokaušanai;

42.2. ganāmpulku var atjaunot, ja visus dzīvniekus, kuru vecums pār­sniedz sešas nedēļas, tuberkulinizē un divas reizes iegūst negatīvus rezultātus;

42.3. T3 tipa ganāmpulka statusu var atjaunot, ja dzīvniekiem, kuru vecums pārsniedz sešas nedēļas, divas reizes iegūti negatīvi tuberkulinizācijas rezultāti. Pirmo reizi tuberkulinizāciju veic 60 dienas pēc alerģiski pozitīvo dzīvnieku nokaušanas, otro reizi – ne agrāk kā pēc četriem mēnešiem un ne vēlāk kā pēc 12 mēnešiem.

VI. Brucelozes profilakses pasākumi govīm

43. Pamatojoties uz iepriekšējā gadā veiktajiem brucelozes laboratoriska­jiem izmeklējumiem, Pārtikas un veterinārais dienests piešķir ganāmpulkiem šādu statusu:

43.1. B1 tipa ganāmpulks – ganāmpulks, kura dzīvnieku veselības stāvoklis, laboratorisko izmeklējumu rezultāti vai vakcinācijas pasākumi pret brucelozi statusa noteikšanas dienā nav zināmi;

43.2. B2 tipa ganāmpulks – ganāmpulks, kura dzīvnieku veselības stāvoklis, laboratorisko izmeklējumu rezultāti un vakcinācijas pasākumi pret brucelozi ir zināmi, dzīvniekiem tiek veikta seroloģiskā izmeklēšana un ganāmpulks pretendē uz B3 tipa vai B4 tipa ganāmpulka statusu;

43.3. B3 tipa ganāmpulks – ganāmpulks, kas ir nosacīti brīvs no brucelozes;

43.4. B4 tipa ganāmpulks – ganāmpulks, kas ir brīvs no brucelozes.

44. Dzīvnieku pārvietošana no viena ganāmpulka uz citu notiek šādā kārtībā:

44.1. no B1 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz citu B1 tipa ganāmpulku;

44.2. no B1 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz B2 tipa ganāmpulku, ja ir ievērotas šo noteikumu 45.punktā minētās prasības;

44.3. no B2 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz B1 tipa ganāmpulku;

44.4. no B2 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz citu B2 tipa ganāmpulku, ja ir ievērotas šo noteikumu 46.punktā minētās prasības;

44.5. no B3 un B4 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz B1 un B2 tipa ganāmpulku;

44.6. no B3 tipa ganāmpulka dzīvniekus var pārvietot uz B4 tipa ganāmpulku un otrādi.

45. Pārvietojot dzīvniekus no B1 tipa ganāmpulka uz B2 tipa ganām­pulku, ievēro šādu kārtību:

45.1. dzīvniekus, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ne vēlāk kā 30 dienas pirms pārvietošanas izmeklē seroloģiski. Izmeklējuma rezultātiem jābūt negatīviem;

45.2. pārvietotos dzīvniekus izolē vismaz uz 60 dienām. Dzīvniekus, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, atkārtoti seroloģiski izmeklē un pievieno ganāmpulkam, ja izmeklējuma rezultāti ir negatīvi.

46. Pārvietojot dzīvniekus no B2 tipa ganāmpulka uz citu B2 tipa ganāmpulku, ievēro šādu kārtību:

46.1. dzīvniekus, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ne vēlāk kā 30 dienas pirms pārvietošanas izmeklē seroloģiski. Izmeklējuma rezultātiem jābūt negatīviem;

46.2. pirms pārvietošanas dzīvnieki nedrīkst kontaktēties ar citiem dzīv­niekiem, kuriem ir sliktāks veselības stāvoklis.

47. B3 un B4 tipa ganāmpulka statusa iegūšanai laboratoriskos izmeklējumus veic, ievērojot vienu no šādiem nosacījumiem:

47.1. divas reizes pēc kārtas ar intervālu, ne mazāku par trim mēnešiem un ne lielāku par 12 mēnešiem, ņem asins paraugus seroloģiskiem izmeklējumiem;

47.2. trīs reizes pēc kārtas ar triju mēnešu intervālu ņem piena paraugus antivielu noteikšanai un sešas nedēļas vēlāk – asins paraugus seroloģiskiem izmeklējumiem.

48. Ganāmpulkam var piešķirt B4 tipa ganāmpulka statusu, ja:

48.1. tajā nav pret brucelozi vakcinētu dzīvnieku, izņemot sieviešu kārtas dzīvniekus, kas vakcinēti ne vēlāk kā trīs gadus pirms statusa iegūšanas;

48.2. līdz statusa iegūšanai ne mazāk kā sešus mēnešus dzīvniekiem nav novērotas brucelozei raksturīgas klīniskas pazīmes;

48.3. visi dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ir laboratoriski izmeklēti saskaņā ar šo noteikumu 47.punktā noteikto kārtību;

48.4. dzīvnieki ir pārvietoti no citiem B4 tipa ganāmpulkiem;

48.5. atvestajiem dzīvniekiem, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ne vēlāk kā 30 dienas pirms vai pēc to ievietošanas ganāmpulkā ir veikti izmeklējumi, izmantojot seruma aglutinācijas reakciju, un iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā;

48.6. atvestos dzīvniekus, kuriem nav veikti seroloģiskie izmeklējumi saskaņā ar šo noteikumu 48.5.apakšpunktā noteiktajām prasībām, izolē un pievieno ganāmpulkam pēc atbilstošu rezultātu iegūšanas.

49. B3 un B4 tipa ganāmpulka statusa saglabāšanai laboratoriskos izmeklējumus veic, izmantojot vienu no šādām metodēm:

49.1. trīs reizes ar triju mēnešu intervālu ņem piena paraugus izmeklēšanai ar gredzena raudzi;

49.2. trīs reizes ar triju mēnešu intervālu ņem piena paraugus izmeklēšanai ar komplementa saistīšanas reakciju;

49.3. divas reizes ar triju mēnešu intervālu ņem piena paraugus izmeklēšanai ar gredzena raudzi un sešas nedēļas vēlāk – asins paraugus seroloģiskiem izmeklējumiem;

49.4. divas reizes ar triju mēnešu intervālu ņem piena paraugus izmeklēšanai ar ELISA testu un sešas nedēļas vēlāk – asins paraugus seroloģiskiem izmeklējumiem;

49.5. divas reizes ar intervālu, ne mazāku par trim mēnešiem un ne lielāku par 12 mēnešiem, ņem asins paraugus seroloģiskiem izmeklējumiem.

50. Ganāmpulkam saglabā B4 tipa ganāmpulka statusu, ja:

50.1. dzīvniekus izmeklē saskaņā ar šo noteikumu 49.punktā minētajām prasībām un tos ieved no citiem B4 tipa ganāmpulkiem;

50.2. atvestajiem dzīvniekiem, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ne vēlāk kā 30 dienas pirms vai pēc to ievietošanas ganāmpulkā ir veikti izmeklējumi, izmantojot seruma aglutinācijas reakciju, un iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā;

50.3. atvestos dzīvniekus, kuriem nav veikti seroloģiskie izmeklējumi saskaņā ar šo noteikumu 52.2.apakšpunktā minētajām prasībām, izolē un pievieno ganāmpulkam pēc atbilstošu rezultātu iegūšanas.

51. Šo noteikumu 50.2.apakšpunktā minētos dzīvniekus var seroloģiski neizmeklēt, ja tie:

51.1. tiek atvesti no valsts vai tās administratīvās teritorijas (rajona), kurā pēdējo divu gadu laikā bruceloze konstatēta ne vairāk kā 0,2 % ganāmpulku;

51.2. tiek atvesti no B4 tipa ganāmpulka;

51.3. pārvadāšanas laikā nenonāk saskarē ar dzīvniekiem, kuriem ir sliktāks veselības stāvoklis.

52. Ganāmpulkam saglabā B4 tipa ganāmpulka statusu, ja dzīvnieki tiek atvesti no B3 tipa ganāmpulka un:

52.1. atvestie dzīvnieki nav jaunāki par 18 mēnešiem;

52.2. dzīvniekiem, kuri ir bijuši vakcinēti pret brucelozi, vakcinācija ir veikta ne agrāk kā 12 mēnešus pirms nosūtīšanas uz B4 tipa ganāmpulku, kā arī ne mazāk kā 30 dienas pirms ievietošanas B4 tipa ganāmpulkā ir veikti izmeklējumi, izmantojot komplementa saistīšanas reakciju, un iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā.

53. B4 tipa ganāmpulka statuss tiek zaudēts, ja:

53.1. netiek izpildītas šo noteikumu 47., 48., 49., 50., 51. un 52.punktā minētās prasības;

53.2. laboratoriskajos izmeklējumos ir konstatēti seroloģiski pozitīvi dzīvnieki.

54. Ja seroloģiski pozitīvie dzīvnieki brucelozes apkarošanas laikā ir nokauti un nav iespējams atkārtoti paņemt paraugus laboratoriskai izmeklēšanai, ganāmpulkam drīkst atjaunot B4 tipa ganāmpulka statusu, ja visi dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ir divas reizes izmeklēti, izmantojot seruma aglutinācijas reakciju, un iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā.

55. Šo noteikumu 54.punktā minēto laboratorisko izmeklēšanu pirmo reizi veic 30 dienas pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku iznīcināšanas un otro reizi – 60 dienas pēc pirmā testa veikšanas.

56. Ja brucelozes apkarošanas laikā seroloģiski pozitīvie dzīvnieki ir izolēti, tos var pievienot ganāmpulkam un atjaunot B4 tipa ganāmpulka statusu, ja:

56.1. ir paņemti paraugi atkārtotai laboratoriskai izmeklēšanai;

56.2. veikti izmeklējumi, izmantojot seruma aglutinācijas reakciju, un iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā;

56.3. veikti izmeklējumi, izmantojot komplementa saistīšanas reakciju, un iegūti negatīvi rezultāti.

57. Pēc brucelozes apkarošanas pasākumu izpildes B4 tipa ganāmpulkā tā iepriekšējo statusu var atjaunot, ja ir ievērots viens no šādiem nosacījumiem:

57.1. visi dzīvnieki ir iznīcināti;

57.2. pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku nokaušanas dzīvnieki, kuri ir sasnieguši 12 mēnešu vecumu, divas reizes ir seroloģiski izmeklēti, un izmeklējumu rezultāti ir negatīvi.

58. Šo noteikumu 57.punktā minēto laboratorisko izmeklēšanu pirmo reizi veic 30 dienas pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku iznīcināšanas un otro reizi – 60 dienas pēc pirmā testa veikšanas. Grūsnos dzīvniekus otro reizi seroloģiski izmeklē 21 dienu pēc pēdējā dzīvnieka atnešanās.

59. Govju ganāmpulkam var piešķirt B3 tipa ganāmpulka statusu, ja:

59.1. pēdējo sešu mēnešu laikā dzīvniekiem nav novērotas brucelozei raksturīgas klīniskās pazīmes;

59.2. visi dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ir laboratoriski izmeklēti saskaņā ar šo noteikumu 49.punktu;

59.3. sieviešu kārtas dzīvnieki ir vakcinēti ar 19.celma dzīvo vakcīnu līdz sešu mēnešu vecumam vai ar nedzīvo 45/20 palīgvakcīnu līdz 15 mēnešu vecumam.

60. Ganāmpulkam saglabā B3 tipa ganāmpulka statusu, ja:

60.1. saskaņā ar šo noteikumu 49.punktu ir veikti laboratoriskie izmeklē­jumi;

60.2. saskaņā ar šo noteikumu 50.2. un 50.3.apakšpunktu un 51.punktu dzīvnieki ir pārvietoti no B4 tipa ganāmpulkiem;

60.3. dzīvnieki ir pārvietoti no citiem B3 tipa ganāmpulkiem un ir izpildītas šādas prasības:

60.3.1. dzīvniekus, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ne mazāk kā 30 dienas pirms vai pēc pārvietošanas izmeklē, izmantojot:

60.3.1.1. komplementa saistīšanas reakciju, un iegūtie rezultāti ir negatīvi;

60.3.1.2. seruma aglutinācijas reakciju, un iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā;

60.3.2. sieviešu kārtas dzīvniekus līdz 30 mēnešu vecumam, kuri ir vakcinēti pret brucelozi ar 19.celma dzīvo vakcīnu, izmeklē, izmantojot:

60.3.2.1. seruma aglutinācijas reakciju, un iegūts titrs no 30 līdz 80 IV mililitrā,

60.3.2.2. komplementa saistīšanas reakciju, un iegūtie rezultāti ir līdz 30 EEC vienībām, ja dzīvnieki vakcinēti ne vēlāk kā 12 mēnešus pirms izmeklējumu veikšanas, vai līdz 20 EEC vienībām, ja dzīvnieki vakcinēti agrāk nekā 12 mēnešus pirms izmeklējumu veikšanas.

61. B3 tipa ganāmpulka statuss netiek saglabāts, ja:

61.1. netiek pildītas šo noteikumu 59. un 60.punktā minētās prasības;

61.2. laboratoriskajos izmeklējumos konstatēti seroloģiski pozitīvi dzīvnieki.

62. Ja seroloģiski pozitīvie dzīvnieki, kuri nav vakcinēti, brucelozes apkarošanas laikā ir nokauti un nav iespējams atkārtoti paņemt paraugus, ganāmpulkam drīkst atjaunot B3 tipa ganāmpulka statusu, ja visi dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, divas reizes izmeklēti, izmantojot seruma aglutinācijas reakciju, un iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā. Laboratorisko izmeklēšanu pirmo reizi veic 30 dienas pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku iznīcināšanas un otro reizi – 60 dienas pēc pirmā testa veikšanas.

63. Ja brucelozes apkarošanas laikā seroloģiski pozitīvie dzīvnieki nav vakcinēti, bet ir izolēti, tos var pievienot ganāmpulkam un atjaunot B3 tipa ganāmpulka statusu, ja:

63.1. ir paņemti paraugi atkārtotai laboratoriskai izmeklēšanai;

63.2. veikti izmeklējumi, izmantojot seruma aglutinācijas reakciju, un iegūts titrs, zemāks par 30 IV mililitrā;

63.3. veikti izmeklējumi, izmantojot komplementa saistīšanas reakciju, un iegūti negatīvi rezultāti.

64. Brucelozes apkarošanas laikā seroloģiski pozitīvo dzīvnieku laboratorisko izmeklējumu rezultāti tiek atzīti par negatīviem, ja dzīvnieki, kuri ir vecumā līdz 30 mēnešiem, vakcinēti ar dzīvo 19.celma vakcīnu un iegūti šādi rezultāti:

64.1. seruma aglutinācijas reakcijā iegūts titrs no 30 līdz 80 IV mililitrā;

64.2. komplementa saistīšanas reakcijā iegūtie rezultāti ir līdz 30 EEC vienībām, ja dzīvnieki vakcinēti 12 mēnešu laikā pirms laboratoriskās izmeklēšanas, vai līdz 20 EEC vienībām, ja dzīvnieki vakcinēti agrāk nekā 12 mēnešus pirms izmeklēšanas.

65. B3 tipa ganāmpulka statusu pēc brucelozes apkarošanas pasākumu beigām var atjaunot, ja ir ievērots kāds no šādiem nosacījumiem:

65.1. visi dzīvnieki novietnē ir nokauti;

65.2. nevakcinētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 12 mēnešus, ir divas reizes seroloģiski izmeklēti (ar 60 dienu intervālu), un iegūtie rezultāti ir negatīvi. Pirmo reizi dzīvniekus izmeklē ne agrāk kā 30 dienas pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku nokaušanas;

65.3. grūsnos dzīvniekus otro reizi seroloģiski izmeklē ne agrāk kā 21 dienu pēc pēdējā dzīvnieka atnešanās;

65.4. ar 19.celma dzīvo vakcīnu vakcinētie dzīvnieki līdz 30 mēnešu vecumam ir seroloģiski izmeklēti, un iegūti šādi rezultāti:

65.4.1. komplementa saistīšanas reakcijā iegūts titrs no 30 līdz 80 IV mililitrā;

65.4.2. seruma aglutinācijas reakcijā iegūtie rezultāti ir līdz 30 EEC vienībām, ja dzīvnieki vakcinēti 12 mēnešu laikā pirms laboratoriskās izmeklēšanas, vai līdz 20 EEC vienībām, ja dzīvnieki vakcinēti agrāk nekā 12 mēnešus pirms izmeklēšanas.

VII. Brucelozes ierosinātāja (B.abortus) apkarošanas pasākumi govīm

66. Ja govju ganāmpulkā seroloģiski konstatēta bruceloze, zoonozes skartajā novietnē:

66.1. uzsāk izmeklēšanu un līdz rezultātu noskaidrošanai nodrošina ganāmpulka uzraudzību;

66.2. seroloģiski pozitīvos dzīvniekus vai dzīvniekus, kas rada aizdomas par saslimšanu, izolē;

66.3. uzņēmīgos dzīvniekus ar inspektora vai veterinārārsta atļauju var nosūtīt uz kautuvi tūlītējai nokaušanai. Novietnē, kur tiek audzēti nobarojamie buļļi, pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku izolēšanas var ievest kastrētus dzīvniekus, kurus pēc nobarošanas nosūta uz kautuvi;

66.4. atkārtoti paņem paraugus laboratoriskiem izmeklējumiem.

67. Ja atkārtotā laboratoriskā izmeklēšanā gūtie rezultāti liecina par brucelozes uzliesmojumu ganāmpulkā:

67.1. veic šo noteikumu 66.1. un 66.2.apakšpunktā minētos pasākumus;

67.2. pirms izolēšanas dzīvniekus marķē, lai nodrošinātu to izsekojamību;

67.3. no seroloģiski pozitīvajiem dzīvniekiem iegūto pienu pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju, izbaro novietnē esošiem dzīvniekiem;

67.4. no seroloģiski negatīvajiem dzīvniekiem iegūto pienu pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju, izved uz piena pārstrādes vai apstrādes uzņēmumu;

67.5. placentu, abortējušos augļus, nedzīvi dzimušos vai nobeigušos teļus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

67.6. pakaišus, mēslus un vircu, ja tā ir bijusi saskarē ar seroloģiski pozitīvajiem dzīvniekiem, nedzīvi dzimušajiem teļiem, placentu vai citiem zoonozes izcelsmes avotiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu aprok vietās, kur tie nerada inficēšanās draudus;

67.7. mēslus un vircu, kas tiek savākta no seroloģiski negatīvajiem dzīvniekiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu novieto biotermiskai apstrādei vietās, kur tie nerada inficēšanās draudus, un uzglabā ne mazāk kā trīs nedēļas;

67.8. vircas krātuvēs novieto dezinfekcijas līdzekļus, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju;

67.9. seroloģiski pozitīvos dzīvniekus nokauj 30 dienu laikā pēc diagnozes noteikšanas. Šo dzīvnieku kautproduktus pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju, izmanto dzīvnieku barības iegūšanai vai, ņemot vērā veterinārās ekspertīzes rezultātus, pārtikas produktu ražošanai, nodrošinot, ka netiks izplatīts zoonozes ierosinātājs.

68. Novietnes telpas, to aprīkojumu, materiālus un priekšmetus, transport­līdzekļus un to ekipējumu, kā arī rampas un pārejas, kas bijušas saskarē ar zoonozes pārnēsātājiem, veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju.

69. Ganības zoonozes skartās novietnes teritorijā atsāk izmantot ne agrāk kā 60 dienas pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku nokaušanas. Šo nosacījumu var neievērot, ja ganības paredzētas kastrētiem nobarojamiem buļļiem un šie dzīvnieki tiek nosūtīti uz kautuvi vai līdzīgas saimniecības novietni.

70. Pēc seroloģiski pozitīvo dzīvnieku nokaušanas novietnē drīkst veikt šādas darbības:

70.1. izvest uzņēmīgos dzīvniekus uz kautuvi tūlītējai nokaušanai;

70.2. kastrētu nobarojamo buļļu novietnē ievest tāda paša veida dzīvniekus;

70.3. izvest kastrētus nobarojamos buļļus uz tāda paša tipa novietni, kur tos pēc nobarošanas nosūta uz kautuvi;

70.4. pārvietot dzīvniekus, ja seroloģiskie izmeklējumi neuzrāda zoonozes esību ganāmpulkā;

70.5. ievest šķirnes dzīvniekus, ja tie nav jaunāki par 12 mēnešiem un pirms ievešanas ir seroloģiski izmeklēti attiecīgā tipa ganāmpulkiem noteiktajā kārtībā. Ja ievedamie dzīvnieki ir vakcinēti, seroloģiskos izmeklējumus veic pēc 18 mēnešu vecuma sasniegšanas.

VIII. Kampilobakteriozes profilakses un apkarošanas pasākumi govīm

71. Kampilobakteriozes ierosinātāja (C.fetus) laboratorisko kontroli veic vaislas buļļiem un govīm, kurām noticis aborts.

72. Vaislas buļļiem kampilobakteriozes ierosinātāja (C.fetus) klātbūtni pārbauda divas reizes gadā, izmeklējot spermas vai prepūcija noskalojuma paraugus trīs reizes ar 10 dienu intervālu.

73. Govīm, kurām noticis aborts, paraugus kampilobakteriozes ierosinātāja (C.fetus) izmeklējumiem ņem no dzemdes vai augļa.

74. Vaislas buļļus vai govis var izmantot vaislai vai piena iegūšanai, ja laboratoriskajos izmeklējumos nav konstatēts kampilobakteriozes ierosinātājs. Slimos dzīvniekus izolē un pēc nobarošanas nosūta uz kautuvi.

75. Novietnē, kurā konstatēta kampilobakterioze, veic šādus pasākumus:

75.1. pēc slimo dzīvnieku izolēšanas novietni, tās aprīkojumu un inventāru veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina kampilobakteriozes ierosinātāju. Transportlīdzekļus, rampas un pārejas mazgā un dezinficē pēc slimo dzīvnieku pārvadāšanas;

75.2. 20 dienas pēc mazgāšanas un dezinfekcijas dzīvniekus atkārtoti pārbauda izlases veidā;

75.3. slimo dzīvnieku pienu nosūta piena pārstrādes komersantam termiskai apstrādei, kas iznīcina kampilobakteriozes ierosinātāju;

75.4. laboratoriskai pārbaudei ņem tā ūdens paraugus, ar kuru tiek dzirdināti dzīvnieki. Dzīvniekus drīkst dzirdināt no dabiskajām ūdenskrātuvēm, ja tajās nav konstatēts zoonozes ierosinātājs;

75.5. pakaišus, mēslus un vircu, ja tā ir bijusi saskarē ar kādu zoonozes avotu, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu aprok;

75.6. pakaišus, mēslus un vircu, ja tā ir bijusi saskarē ar veselajiem dzīvniekiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu novieto biotermiskai apstrādei vietās, kur tie nerada inficēšanās draudus, un uzglabā ne mazāk kā trīs nedēļas;

75.7. vircu (ja to nesavāc atbilstoši šo noteikumu 75.5. un 75.6.apakš­punkta nosacījumiem) dezinficē krātuvēs, pievienojot dezinfekcijas līdzekļus, kas iznīcina kampilobakteriozes ierosinātāju.

76. Ja kampilobakteriozes ierosinātājs ir konstatēts dzeramajā ūdenī, inspektors organizē dzīvnieku dzirdināšanu ar ūdeni, kurā nav zoonozes ierosinātāju.

77. Novietnē dzīvniekus drīkst ievietot, ja:

77.1. veikti šo noteikumu 76.punktā minētie pasākumi;

77.2. atkārtoti veiktajos laboratoriskajos izmeklējumos nav konstatēts kampilobakteriozes ierosinātājs (C.fetus).

IX. Brucelozes profilakses pasākumi aitām un kazām

78. Aitu un kazu novietnei var piešķirt B2 tipa jeb no brucelozes brīva ganāmpulka statusu, ja:

78.1. pēdējo 12 mēnešu laikā dzīvniekiem nav novērotas brucelozei raksturīgas klīniskās pazīmes;

78.2. dzīvnieki nav vakcinēti pret brucelozi, izņemot tos, kuriem vakcinācija veikta ne vēlāk kā divus gadus pirms statusa piešķiršanas;

78.3. dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz sešus mēnešus, divas reizes ar sešu mēnešu intervālu ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi;

78.4. pēc seroloģiskajiem izmeklējumiem, kas veikti saskaņā ar šo noteikumu 78.3.apakšpunktā noteiktajām prasībām, novietnē atrodas dzīvnieki, kuri tajā ir dzimuši, vai dzīvniekus ieved no B1 vai B2 tipa ganāmpulkiem saskaņā ar šo noteikumu 84.punktā noteiktajām prasībām;

78.5. novietne atrodas administratīvajā teritorijā (rajonā), kas ir atzīts par brīvu no brucelozes.

79. Ganāmpulkam saglabā B2 tipa ganāmpulka statusu, ja:

79.1. tas atrodas teritorijā, kura nav atzīta par brīvu no brucelozes;

79.2. novietnē dzīvnieki tiek ievietoti saskaņā ar šo noteikumu 84.punktā minētajām prasībām;

79.3. visi vīriešu kārtas nekastrētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz sešus mēnešus, ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi;

79.4. novietnē, kurā ir 50 un vairāk dzimumgatavību sasniegušu sieviešu kārtas dzīvnieku, 25 % no tiem ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi. Novietnē, kurā ir mazāk nekā 50 šādu dzīvnieku, seroloģiski izmeklē visus dzīvniekus (100 %);

79.5. visi pēc iepriekšējās izmeklēšanas novietnē ievestie dzīvnieki ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi;

79.6. katru gadu dzīvnieki, kuri vecāki par sešiem mēnešiem, izlases veidā tiek seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi.

80. Ja administratīvajai teritorijai (rajonam) nav piešķirts no brucelozes brīvas administratīvās teritorijas (rajona) statuss, bet tajā vairāk nekā 99 % aitu un kazu ganāmpulku ir B2 tipa ganāmpulku statuss, Pārtikas un veterinārais dienests reizi trijos gados organizē šo ganāmpulku seroloģisko izmeklēšanu, nodrošinot, ka ganāmpulki, kuri nav B2 tipa ganāmpulki, ir pakļauti brucelozes apkarošanas pasākumiem.

81. B2 tipa ganāmpulka statuss netiek saglabāts, ja ganāmpulkā:

81.1. konstatē dzīvniekus, par kuriem ir aizdomas, ka tie varētu būt slimi ar brucelozi. Pārtikas un veterinārais dienests B2 tipa ganāmpulka statusu var īslaicīgi apturēt, ja šos dzīvniekus izolē vai iznīcina, kamēr apstiprina vai noraida aizdomas par dzīvnieku saslimšanu;

81.2. konstatē ar brucelozi slimus dzīvniekus.

82. Pārtikas un veterinārais dienests var īslaicīgi apturēt B2 tipa ganām­pulka statusu, kamēr ganāmpulkā:

82.1. nokauj visus inficētos vai pret zoonozes ierosinātāju uzņēmīgos dzīvniekus;

82.2. divas reizes (vismaz ar triju mēnešu intervālu) seroloģiski izmeklē visus dzīvniekus, kuri vecāki par sešiem mēnešiem, un rezultāti ir negatīvi.

83. Ja radušās aizdomas par brucelozes esību B2 tipa ganāmpulkā, kurš atrodas no brucelozes brīvā administratīvajā teritorijā (rajonā), vai aizdomas, ka dzīvnieki varētu būt saslimuši ar brucelozi akūtā formā, Pārtikas un veterinārais dienests par to nekavējoties ziņo Eiropas Komisijai un citām Eiropas Savienības dalībvalstīm un:

83.1. nodrošina visu šajos ganāmpulkos esošo inficēto dzīvnieku un pret zoonozes ierosinātāju uzņēmīgo dzīvnieku nokaušanu;

83.2. pastāvīgi informē Eiropas Komisiju un citas Eiropas Savienības dalībvalstis par situāciju zoonozes apkarošanā un tās attīstību;

83.3. veic epizootoloģiskos pētījumus, lai noskaidrotu brucelozes ierosinātāja izcelsmes vietu, izplatīšanās ceļus un iespējamos inficētos objektus;

83.4. ganāmpulkos, kuri epizootoloģiski saistīti ar inficēto ganāmpulku, divas reizes (vismaz ar triju mēnešu intervālu) seroloģiski izmeklē visus dzīvniekus, kuri vecāki par sešiem mēnešiem.

84. B2 tipa ganāmpulkā dzīvniekus var ievietot no cita B2 tipa ganāmpulka vai no B1 tipa ganāmpulka, ja tie:

84.1. ir identificējami, nav vakcinēti pret brucelozi vai vakcinēti ne vēlāk kā divus gadus pirms pārvietošanas, izņemot sieviešu kārtas dzīvniekus, vecākus par diviem gadiem, kuri vakcinēti līdz septiņu mēnešu vecumam;

84.2. ne vēlāk kā sešas nedēļas pirms pārvietošanas ir izolēti un šajā laikā divas reizes (ar sešu nedēļu intervālu) ir seroloģiski izmeklēti, un rezultāti ir negatīvi.

85. Lai iegūtu no brucelozes brīvas valsts vai tās administratīvās teritorijas (rajona) statusu, Pārtikas un veterinārais dienests izstrādā attiecīgu stratēģiju, kurā paredzēts izpildīt vienu no šādiem nosacījumiem:

85.1. valstī vai tās administratīvajā teritorijā (rajonā) ne mazāk kā 99,8 % aitu vai kazu ganāmpulku ir B2 tipa ganāmpulka statuss;

85.2. valstī vai tās administratīvajā teritorijā (rajonā):

85.2.1. ne mazāk kā piecus gadus sniegtas ziņas par stāvokli attiecībā uz aitu un kazu brucelozi;

85.2.2. ne mazāk kā piecus gadus bruceloze nav konstatēta;

85.2.3. ne mazāk kā trīs gadus ir aizliegta dzīvnieku vakcinācija pret brucelozi.

86. Pārtikas un veterinārais dienests pēc šo noteikumu 85.punktā noteiktā statusa iegūšanas valstī vai tās administratīvajā teritorijā (rajonā) izlases veidā organizē vienu no šādiem izmeklējumiem:

86.1. pirmajā gadā:

86.1.1. brucelozes ierosinātāja izmeklējumus novietnēs vai kautuvēs, nodrošinot, ka veiktajos izmeklējumos tiek iegūta 99 % liela ticamības pakāpe un iegūtais rezultāts norāda, ka inficēti mazāk nekā 0,2 % no kopējā ganāmpulku skaita;

86.1.2. seroloģiskos izmeklējumus ne mazāk kā 10 % aitu un kazu, kas vecākas par sešiem mēnešiem, un iegūtie rezultāti ir negatīvi;

86.2. otrajā un turpmākajos gados:

86.2.1. brucelozes ierosinātāja izmeklējumus novietnēs vai kautuvēs, nodrošinot, ka veiktajos izmeklējumos tiek iegūta 95 % liela ticamības pakāpe un iegūtais rezultāts norāda, ka inficēti mazāk nekā 0,2 % no kopējā ganāmpulku skaita;

86.2.2. seroloģiskos izmeklējumus ne mazāk kā 5 % aitu un kazu, kas vecākas par sešiem mēnešiem, un iegūtie rezultāti ir negatīvi.

87. Aitu un kazu novietnei var piešķirt B1 tipa statusu jeb nosacīti no brucelozes brīva ganāmpulka statusu, ja:

87.1. dzīvniekiem pēdējo 12 mēnešu laikā nav novērotas brucelozei raksturīgas klīniskās pazīmes;

87.2. vakcinētie dzīvnieki ir identificējami un vakcinācija ir veikta līdz septiņu mēnešu vecumam;

87.3. vakcinētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 18 mēnešus, ne mazāk kā divas reizes (ar sešu mēnešu intervālu) ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi;

87.4. nevakcinētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz sešus mēnešus, ne mazāk kā divas reizes (ar sešu mēnešu intervālu) ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi;

87.5. pēc seroloģiskajiem izmeklējumiem, kas veikti saskaņā ar šo noteikumu 87.3. un 87.4.apakšpunktā noteiktajām prasībām, novietnē atrodas dzīvnieki, kuri tajā ir dzimuši vai ievesti no citiem B1 tipa ganāmpulkiem saskaņā ar šo noteikumu 96.punktā noteiktajām prasībām.

88. Ganāmpulkam saglabā B1 tipa ganāmpulka statusu, ja:

88.1. katru gadu dzīvnieki izlases veidā tiek seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi;

88.2. visi vīriešu kārtas nekastrētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz sešus mēnešus un kuri nav vakcinēti, ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi;

88.3. visi vīriešu kārtas nekastrētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 18 mēnešus un kuri ir bijuši vakcinēti, ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi;

88.4. visi pēc iepriekšējās izmeklēšanas novietnē ievestie dzīvnieki ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi;

88.5. novietnē, kurā ir 50 un vairāk dzimumgatavību sasniegušu sieviešu kārtas dzīvnieku, 25 % no tiem ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi. Novietnē, kurā ir mazāk nekā 50 šādu dzīvnieku, seroloģiski izmeklē visus dzīvniekus (100 %).

89. B1 tipa ganāmpulka statuss netiek saglabāts, ja ganāmpulkā:

89.1. konstatē dzīvniekus, par kuriem ir aizdomas, ka tie varētu būt slimi ar brucelozi. Pārtikas un veterinārais dienests B1 tipa ganāmpulka statusu var īslaicīgi apturēt, ja šos dzīvniekus izolē vai iznīcina, kamēr apstiprina vai noraida aizdomas par dzīvnieku saslimšanu;

89.2. konstatē ar brucelozi slimus dzīvniekus.

90. Pārtikas un veterinārais dienests var īslaicīgi apturēt B1 tipa ganāmpulka statusu, kamēr ganāmpulkā:

90.1. nokauj visus inficētos vai pret zoonozes ierosinātāju uzņēmīgos dzīvniekus;

90.2. divas reizes (vismaz ar triju mēnešu intervālu) seroloģiski izmeklē dzīvniekus:

90.2.1. kuri ir vakcinēti un vecāki par 18 mēnešiem, un rezultāti ir negatīvi.

90.2.2. kuri nav vakcinēti un ir vecāki par sešiem mēnešiem, un rezultāti ir negatīvi.

91. B1 tipa ganāmpulkā dzīvniekus var ievietot no tāda paša tipa ganāmpulka, no B2 tipa ganāmpulka vai Pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzībā esoša ganāmpulka, kuram nav noteikts statuss, ja:

91.1. dzīvnieki ir identificējami;

91.2. šajā novietnē pēdējo 12 mēnešu laikā dzīvniekiem nav konstatētas brucelozei raksturīgas klīniskās pazīmes;

91.3. dzīvnieki pēdējo divu gadu laikā nav vakcinēti pret brucelozi, izņemot gadījumus, ja dzīvnieki vakcinēti līdz septiņu mēnešu vecumam. Dzīvniekus var vakcinēt ne vēlāk kā 15 dienas pirms pārvietošanas;

91.4. ne vēlāk kā sešas nedēļas pirms pārvietošanas dzīvnieki tiek izolēti, nevakcinētie dzīvnieki ir divas reizes (ar sešu nedēļu intervālu) seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi.

92. B1 tipa ganāmpulkam var piešķirt B2 tipa ganāmpulka statusu, ja:

92.1. ir pagājuši vismaz divi gadi kopš B1 tipa ganāmpulka statusa piešķiršanas;

92.2. divu gadu laikā šajā ganāmpulkā nav bijuši pret brucelozi vakcinēti dzīvnieki;

92.3. dzīvnieki ir ievesti saskaņā ar šo noteikumu 91.punktā minētajām prasībām;

92.4. otrā gada beigās visi dzīvnieki, kuri sasnieguši sešu mēnešu vecumu, ir seroloģiski izmeklēti un rezultāti ir negatīvi.

X. Brucelozes ierosinātāja (B.melitensis) apkarošanas pasākumi aitām un kazām

93. Ja laboratoriskajos izmeklējumos ir konstatēti seroloģiski pozitīvi dzīvnieki, zoonozes skartajā novietnē:

93.1. seroloģiski pozitīvos dzīvniekus un dzīvniekus, par kuriem ir aizdomas, ka tie varētu būt slimi, vai visus pret zoonozes ierosinātāju uzņēmīgos dzīvniekus nosūta nokaušanai divu nedēļu laikā pēc laboratorisko izmeklējumu rezultātu paziņošanas dzīvnieku īpašniekam vai turētājam. Kautproduktus pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju, izmanto dzīvnieku barības iegūšanai vai, ņemot vērā veterinārās ekspertīzes rezultātus, pārtikas produktu ražošanai, nodrošinot, ka netiks izplatīts zoonozes ierosinātājs;

93.2. veic epizootoloģiskos pētījumus, lai noskaidrotu zoonozes avotu un zoonozes izplatīšanās ceļus;

93.3. placentu, abortējušos augļus, nedzīvi dzimušos vai nobeigušos jaundzimušos dzīvniekus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

93.4. pakaišus, mēslus, vircu, ja tā ir bijusi saskarē ar seroloģiski pozitīvajiem dzīvniekiem, nedzīvi dzimušajiem teļiem, placentu vai citiem zoonozes avotiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu aprok;

93.5. mēslus un vircu, ja tā ir savākta no seroloģiski negatīvajiem dzīvniekiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu novieto biotermiskai apstrādei vietās, kur tā nerada inficēšanās draudus, un uzglabā ne mazāk kā trīs nedēļas;

93.6. vircas krātuvēs pievieno dezinfekcijas līdzekļus, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju;

93.7. pēc dzīvnieku iznīcināšanas novietni, tās aprīkojumu, inventāru, transportlīdzekļus, ar kuriem tiek pārvadāti uzņēmīgie dzīvnieki, rampas un pārejas veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju.

94. B2 tipa ganāmpulkam ierobežojumus var atcelt, ja:

94.1. novietne, tās aprīkojums un inventārs mazgāti un dezinficēti;

94.2. divas reizes (ar triju mēnešu intervālu) ir seroloģiski izmeklēti dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz sešus mēnešus, un iegūti negatīvi rezultāti.

95. B1 tipa ganāmpulkam ierobežojumus var atcelt, ja:

95.1. novietne, tās aprīkojums un inventārs mazgāti un dezinficēti;

95.2. divas reizes (ar triju mēnešu intervālu) ir seroloģiski izmeklēti:

95.2.1. nevakcinētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz sešus mēnešus, un iegūti negatīvi rezultāti;

95.2.2. vakcinētie dzīvnieki, kuru vecums pārsniedz 18 mēnešus, un iegūti negatīvi rezultāti.

96. Ierobežojumu laikā dzīvniekus no novietnes var nosūtīt uz kautuvi tūlītējai nokaušanai.

XI. Listeriozes profilakses un apkarošanas pasākumi aitām

97. Lai konstatētu listeriozes ierosinātāja (L.monocytogenes) klātbūtni, paraugus laboratoriskajiem izmeklējumiem ņem no dzimumgatavību sasniegušiem teķiem un aitām.

98. Listeriozes ierosinātāja kontroli veic reizi gadā šādā kārtībā:

98.1. ganāmpulkā, kurā ir ne vairāk par 10 dzīvniekiem, paraugus ņem no visiem dzīvniekiem (100 %);

98.2. ganāmpulkā, kurā ir vairāk par 10 dzīvniekiem, paraugus ņem no 10 % dzīvnieku.

99. Novietnē, kurā ir konstatēta listerioze, veic šo noteikumu 75.punktā minētos pasākumus, izņemot 75.4.apakšpunktā noteikto.

100. Novietnē dzīvniekus var ievietot, ja:

100.1. veikti šo noteikumu 75.punktā minētie pasākumi (izņemot 75.4.apakšpunktā noteikto);

100.2. atkārtoti veiktajos laboratoriskajos izmeklējumos nav konstatēts listeriozes ierosinātājs (L.monocytogenes).

XII. Brucelozes profilakses un apkarošanas pasākumi cūkām

101. No brucelozes brīvās novietnēs seroloģisko kontroli veic šādā kārtībā:

101.1. vaislas kuiļiem brucelozes ierosinātāja klātbūtni pārbauda ne retāk kā divas reizes gadā;

101.2. sivēnmātēm brucelozes ierosinātāja klātbūtni pārbauda ne retāk kā reizi divos gados;

101.3. remontcūkām brucelozes ierosinātāja klātbūtni pārbauda pirms lecināšanas.

102. Cūku vakcinācija pret brucelozi ir aizliegta.

103. Ja seroloģiskajos izmeklējumos konstatē brucelozi:

103.1. seroloģiski pozitīvos dzīvniekus izolē;

103.2. seroloģiski negatīvos dzīvniekus ar inspektora vai veterinārārsta atļauju var nosūtīt uz kautuvi;

103.3. ņem paraugus atkārtotai laboratoriskai izmeklēšanai, lai noteiktu diagnozi.

104. Pēc brucelozes diagnozes noteikšanas zoonozes skartajā novietnē veic vienu no šādiem pasākumiem:

104.1. seroloģiski pozitīvos dzīvniekus izolē, marķē, lai nodrošinātu to izsekojamību, un nosūta uz kautuvi divu nedēļu laikā;

104.2. visus uzņēmīgos dzīvniekus nosūta nokaušanai divu nedēļu laikā pēc laboratorisko izmeklējumu rezultātu paziņošanas dzīvnieku īpašniekam vai turētājam. Kautproduktus pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju, izmanto dzīvnieku barības iegūšanai vai, ņemot vērā veterinārās ekspertīzes rezultātus, pārtikas produktu ražošanai, nodrošinot, ka netiks izplatīts zoonozes ierosinātājs.

105. Brucelozes skartajā novietnē:

105.1. veic šo noteikumu 103.1. un 103.2.apakšpunktā minētos pasākumus;

105.2. placentu, abortējušos augļus, nedzīvi dzimušos vai nobeigušos jaundzimušos iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

105.3. pakaišus, mēslus, vircu, ja tā ir bijusi saskarē ar seroloģiski pozitīvajiem dzīvniekiem, nedzīvi dzimušajiem dzīvniekiem, placentu vai citiem zoonozes avotiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu aprok;

105.4. mēslus un vircu, ja tā ir savākta no seroloģiski negatīvajiem dzīvniekiem, pēc piesūcināšanas ar dezinfekcijas šķīdumu novieto biotermiskai apstrādei vietās, kur tā nerada inficēšanās draudus, un uzglabā ne mazāk kā trīs nedēļas;

105.5. vircas krātuvēs pievieno dezinfekcijas līdzekļus, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju;

105.6. pēc dzīvnieku iznīcināšanas novietni, tās aprīkojumu, inventāru, transportlīdzekļus, ar kuriem tiek pārvadāti uzņēmīgie dzīvnieki, rampas un pārejas veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina brucelozes ierosinātāju.

106. Brucelozes skartajā novietnē dzīvniekus var ievietot, ja:

106.1. novietne, tās aprīkojums un inventārs ir tīrīti, mazgāti un dezinficēti;

106.2. dzīvnieki pārvietoti no ganāmpulkiem, kas ir brīvi no brucelozes;

106.3. ne mazāk kā 30 dienas pirms pārvietošanas dzīvnieki ir izolēti, šajā laikā tie ir seroloģiski izmeklēti un iegūtie rezultāti ir negatīvi. Dzīvniekus var seroloģiski izmeklēt pēc to atvešanas, ja pirms pievienošanas ganāmpulkam dzīvniekus uz 30 dienām izolē.

107. Lai iegūtu no brucelozes brīvas novietnes statusu:

107.1. dzīvniekus, izņemot nobarojamos dzīvniekus, kuri sasnieguši sešu mēnešu vecumu, trīs gadus pēc kārtas divas reizes gadā (ar sešu mēnešu intervālu) seroloģiski izmeklē, un rezultāti ir negatīvi;

107.2. nobarojamos dzīvniekus seroloģiski kontrolē kautuvē, izlases veidā ņemot paraugus.

108. Šo noteikumu 107.2.apakšpunktā minētajiem dzīvniekiem kautuvē paraugus ņem šādā kārtībā:

108.1. ja grupā ir līdz 25 dzīvniekiem, paraugus ņem no 25 % dzīvnieku;

108.2. ja grupā ir vairāk nekā 25 dzīvnieki, paraugus ņem no 10 % dzīvnieku.

XIII. Trihinelozes un ehinokokozes profilakses un apkarošanas pasākumi viennadžu, mājas cūku un meža cūku kautproduktiem

109. Nokauto viennadžu, mājas cūku un meža cūku liemeņos laboratoriski pārbauda trihinelozes ierosinātāja (T.spiralis) klātbūtni. Mājas cūku un meža cūku kautproduktos ehinokokozes ierosinātāja (E.granulosus) klātbūtni pārbauda veterinārajā ekspertīzē.

110. Lai noteiktu trihinelozes ierosinātāja klātbūtni, paraugus ņem no diafragmas muskuļotās daļas, mēles muskuļa saknes daļas, starpribu muskulatūras vai no citas šķērssvītrotās muskulatūras, ja nav iespējas noņemt paraugus no iepriekš minētajām vietām.

111. Paraugus trihinelozes un ehinokokozes ierosinātāju klātbūtnes noteikšanai viennadžu un mājas cūku kautuvē ņem veterinārārsts vai viņa palīgs veterinārās ekspertīzes laikā. Paraugus no meža cūku kautproduktiem trihinelozes un ehinokokozes ierosinātāju klātbūtnes noteikšanai ņem dzīvnieka īpašnieks vai turētājs, vai, ja tie ir aizsūtīti uz pārstrādes uzņēmumu, – veterinārārsts.

112. Paraugus ehinokokozes ierosinātāja klātbūtnes izmeklēšanai ņem no iekšējiem orgāniem (aknām, nierēm).

113. Kautproduktus var izplatīt un izmantot turpmākai pārstrādei, ja laboratorisko izmeklējumu rezultāti par trihinelozes ierosinātāju un veterinārā ekspertīze par ehinokokozes ierosinātāju klātbūtni ir negatīva.

114. Ja laboratoriskajos izmeklējumos konstatē trihinelozes ierosinātāju, kautproduktus pēc termiskas apstrādes atdzesējot, kas iznīcina trihinelozes ierosinātāju, atļauts izmantot pārtikas produktu iegūšanai.

115. Ja veterinārajā ekspertīzē konstatē ehinokokozes ierosinātāju, parazītu skartos orgānus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu. Liemeni un pārējos kautproduktus var izmantot pārtikā tikai pēc to termiskas apstrādes, kas iznīcina ehinokokozes ierosinātāju.

116. Konstatējot trihinelozes vai ehinokokozes ierosinātājus, inspektors veic izmeklēšanu un noskaidro dzīvnieku izcelsmes novietni un invāzijas avotu.

117. Ar trihinelozi vai ehinokokozi inficētajā novietnē dzīvniekus var audzēt, ja tiem nenovēro saslimšanas pazīmes un tos pēc nobarošanas nosūta uz kautuvi.

118. Ja trihinelozes vai ehinokokozes ierosinātājus konstatē meža cūku kautproduktos, rīkojas saskaņā ar šo noteikumu 114. un 115.punktā noteikto kārtību.

XIV. Trakumsērgas profilakses pasākumi

119. Laboratorisko izmeklēšanu trakumsērgas noteikšanai veic šādos gadījumos:

119.1. ja ir aizdomas par to dzīvnieku saslimšanu, kuri uzņēmīgi pret trakumsērgas ierosinātāju (izņemot suņus, kaķus un mājas (istabas) seskus), vai tie ir klīniski slimi;

119.2. ja ir aizdomas par nomedītu savvaļas kažokzvēru un plēsēju saslimšanu ar trakumsērgu;

119.3. ja dzīvnieki, kuri uzņēmīgi pret trakumsērgas ierosinātāju (izņemot suņus, kaķus un mājas (istabas) seskus), ir bijuši kontaktā ar slimajiem dzīvniekiem, dzīvniekiem, kuri rada aizdomas par saslimšanu ar trakumsērgu, un dzīvniekiem, kuru pēcnāves laboratoriskie izmeklējumi ir pozitīvi;

119.4. ja tiek atrasti savvaļas dzīvnieku līķi un ir aizdomas, ka šie dzīvnieki ir bijuši slimi un nobeigušies ar trakumsērgu.

120. Pret trakumsērgu vakcinētus suņus, kaķus, mājas (istabas) seskus vakcinē atkārtoti, ja:

120.1. tos sakož ar trakumsērgu slims dzīvnieks vai dzīvnieks, par kuru ir aizdomas, ka tas ir slims ar trakumsērgu;

120.2. tie nonāk kontaktā ar dzīvniekiem, kuri ir klīniski slimi ar trakumsērgu vai rada aizdomas par saslimšanu ar trakumsērgu;

120.3. tie nonāk kontaktā ar dzīvniekiem, kuru pēcnāves laboratoriskie izmeklējumi par trakumsērgas ierosinātāja klātbūtni ir pozitīvi.

121. Dzīvniekus, kuri ir uzņēmīgi pret trakumsērgas ierosinātāju (izņemot suņus, kaķus, mājas (istabas) seskus), vakcinē pret trakumsērgu pirmajā, piektajā un divdesmit astotajā dienā vai saskaņā ar vakcīnas ražotājfirmas anotācijā noteikto kārtību, ja:

121.1. tos sakož ar trakumsērgu slims dzīvnieks vai dzīvnieks, par kuru ir aizdomas, ka tas ir slims ar trakumsērgu;

121.2. tie nonāk kontaktā ar dzīvniekiem, kuri ir klīniski slimi ar trakumsērgu vai rada aizdomas par saslimšanu ar trakumsērgu;

121.3. tie nonāk kontaktā ar dzīvniekiem, kuru pēcnāves laboratoriskie izmeklējumi par trakumsērgas ierosinātāja klātbūtni ir pozitīvi.

122. Pret trakumsērgu nevakcinētiem suņiem, kaķiem un mājas (istabas) seskiem, kuri bijuši kontaktā ar šo noteikumu 120.1., 120.2. vai 120.3.apakš­punktā minētajiem dzīvniekiem, piemēro vienu no šādiem pasākumiem:

122.1. ne mazāk kā 10 diennaktis tur izolācijā veterinārārsta uzraudzībā un pēc izolēšanas nogalina (eitanazē), līķi laboratoriski izmeklē un pēc izmeklēšanas iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punkta prasībām;

122.2. ne mazāk kā sešus mēnešus tur izolācijā veterinārārsta uzraudzībā. Mēnesi pirms karantīnas beigām dzīvniekus vakcinē, un karantīnas beigās veic imunitātes spraiguma kontroli, kas nedrīkst būt zemāka kā 0,5 IV vienā mililitrā asiņu. Ja laboratoriskajos izmeklējumos iegūst zemāku rezultātu, dzīvnieku vakcinē atkārtoti.

123. Profilaktiski pret trakumsērgu vakcinē:

123.1. kucēnus, kaķēnus un mājas (istabas) seskus – sākot ar triju mēnešu vecumu;

123.2. pieaugušos suņus, kaķus un mājas (istabas) seskus – katru gadu;

123.3. mājas apstākļos audzētus savvaļas dzīvniekus un savvaļas dzīvniekus – saskaņā ar trakumsērgas apkarošanas programmu.

XV. Trakumsērgas ierosinātāja apkarošanas pasākumi

124. Pārtikas un veterinārā dienesta direktors izveido darba grupu epizootoloģisko pētījumu veikšanai. Darba grupa apkopo šādu informāciju:

124.1. savvaļas plēsēju izplatība trakumsērgas skartajā teritorijā;

124.2. dzīvnieku veselības stāvoklis tuvumā esošajās novietnēs. Ja saslimšanu ar trakumsērgu konstatē (vai ir aizdomas par to) pilsētas teritorijā, dzīvnieku veselības stāvokli kontrolē arī zoonozes skartajai vietai blakus esošajos kvartālos;

124.3. sakostie dzīvnieki un cilvēki, kā arī tie, kuri ir bijuši saskarē ar iespējami slimu dzīvnieku.

125. Dzīvnieku līķus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu, ja:

125.1. dzīvnieki pirms nāves ir bijuši klīniski slimi;

125.2. ir konstatēti pozitīvi laboratoriskie izmeklējumi;

125.3. dzīvnieki ir nogalināti saskaņā ar šo noteikumu 122.1.apakšpunktā minētajām prasībām.

126. Ja pret trakumsērgas ierosinātāju uzņēmīgu dzīvnieku (izņemot suņus, kaķus un mājas (istabas) seskus) uzturēšanās vietā konstatē dzīvniekus, kurus ir sakodis ar trakumsērgu slims dzīvnieks, vai dzīvnieki bijuši kontaktā ar iespējami slimiem dzīvniekiem:

126.1. tos izolē un vakcinē saskaņā ar šo noteikumu 121.punktu;

126.2. visus uzņēmīgos dzīvniekus, kuri netiek izolēti, vakcinē saskaņā ar šo noteikumu 121.punktu;

126.3. veterinārārsts regulāri apmeklē zoonozes skarto novietni, novēro dzīvniekus un sastāda attiecīgu aktu;

126.4. dzīvnieku uzturēšanās vietu veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina trakumsērgas ierosinātāju;

126.5. veic epizootoloģiskos pētījumus saskaņā ar šo noteikumu 124.pun­ktu.

127. Dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus var izplatīt pēc termiskas apstrādes, kas iznīcina trakumsērgas vīrusu, ja tie iegūti:

127.1. novietnē, kurā bijuši ar trakumsērgu klīniski slimi dzīvnieki;

127.2. novietnē, kuras dzīvnieki ir bijuši kontaktā ar klīniski slimajiem dzīvniekiem vai dzīvniekiem, kuru pēcnāves laboratoriskie izmeklējumi ir pozitīvi;

127.3. no šo noteikumu 126.1.apakšpunktā minētajiem dzīvniekiem.

128. Trakumsērgas skartajai novietnei ierobežojumus atceļ, ja:

128.1. pēc mazgāšanas un dezinficēšanas iegūti labvēlīgi laboratoriskās kontroles rezultāti;

128.2. izolētie dzīvnieki ir novēroti ne mazāk kā 15 dienas;

128.3. uzņēmīgie dzīvnieki ir vakcinēti.

XVI. Liesas sērgas profilakses un apkarošanas pasākumi

129. Ja ir aizdomas par dzīvnieku saslimšanu ar liesas sērgu:

129.1. visus novietnē esošos dzīvniekus klīniski izmeklē;

129.2. dzīvniekus, kuri rada aizdomas par saslimšanu, izolē;

129.3. no līķiem vai piespiedu kārtā nokautiem dzīvniekiem ņem paraugus laboratoriskajiem izmeklējumiem;

129.4. saskaņā ar veterinārārsta norādījumiem pie novietnes izejas un ieejas novieto ar dezinfekcijas šķīdumu piesūcinātus paklājus;

129.5. ir aizliegta jebkura dzīvnieku pārvietošana, izņemot gadījumus, ja tos izolē.

130. Šo noteikumu 129.punktā minētos pasākumus atceļ, ja laborato­riskajos izmeklējumos par liesas sērgas ierosinātāju (B.anthracis) iegūti negatīvi rezultāti.

131. Ja ir aizdomas par liesas sērgu, dzīvnieku līķu un piespiedu kārtā nokauto dzīvnieku sekcija vai jebkāda sadalīšana ir aizliegta. Ja, veicot minētās darbības, rodas aizdomas par dzīvnieku saslimšanu ar liesas sērgu, tās pārtrauc un dezinficē apģērbu, apavus un rokas.

132. Ja laboratoriskajos izmeklējumos konstatē liesas sērgas ierosinātāju, zoonozes skartajā novietnē veic vienu no šādiem pasākumiem:

132.1. visus dzīvniekus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

132.2. pēc klīniski slimo vai aizdomīgo dzīvnieku iznīcināšanas saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu pārējos dzīvniekus vakcinē.

133. Liesas sērgas skartajā novietnē:

133.1. turpina veikt šo noteikumu 129. un 132.punktā minētos pasāku­mus;

133.2. ir aizliegta dzīvnieku kaušana, ķirurģiskas dabas manipulācijas, līķu sekcija, ādas novilkšana vai jebkura cita darbība, kuras dēļ asinis var nokļūt vidē;

133.3. dzīvnieku izcelsmes atkritumus, mēslus, dzīvnieku barību, inficēto inventāru, dzīvnieku izcelsmes produktus iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu;

133.4. vakcinētos dzīvniekus drīkst pārvietot ne agrāk kā 14 dienas pēc vakcinācijas;

133.5. ganības var izmantot, ja ir pabeigta dzīvnieku vakcinācija;

133.6. novietnes telpas, inventāru un aprīkojumu, kurš netika sadedzināts, veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina liesas sērgas ierosinātāju;

133.7. personas, kuras ir bijušas saskarē ar dzīvniekiem, dezinficē apģērbu, apavus un rokas. Personām, kurām ir brūces vai citi ādas bojājumi, aizliegts kontaktēties ar dzīvniekiem;

133.8. pēc dzīvnieku pārvadāšanas transportlīdzekļus, to aprīkojumu, pārejas un rampas veterinārārsta uzraudzībā tīra, mazgā un dezinficē ar līdzekļiem, kas iznīcina liesas sērgas ierosinātāju;

133.9. novietnē aizliegts iebraukt transportlīdzekļiem, izņemot dzīvnieku īpašnieka, turētāja un uzraudzības institūciju transportlīdzekļus;

133.10. novietnē aizliegta nepiederošu personu uzturēšanās;

133.11. aizliegta dzīvnieku dzirdināšana no dabiskām ūdenskrātuvēm;

133.12. ja ir konstatēti dzīvnieku nobeigšanās gadījumi, veterinārārsts paņem paraugus liesas sērgas ierosinātāja klātbūtnes laboratoriskajiem izmeklē­jumiem;

133.13. inspektors organizē epizootoloģiskos pētījumus par zoonozes izplatību uzraudzības teritorijā, izcelsmes avotu un iespējamiem zoonozes perēkļiem.

134. Ja ir konstatēts liesas sērgas uzliesmojums, dzīvnieku izcelsmes produktus, kuri no skartās novietnes tika izvesti ierosinātāja inkubācijas perioda laikā, iznīcina saskaņā ar šo noteikumu 10.punktu.

135. Šo noteikumu 133.punktā minētos pasākumus atceļ, ja:

135.1. dzīvnieki ir iznīcināti vai vakcinēti;

135.2. pēc novietnes tīrīšanas, mazgāšanas un dezinfekcijas iegūti labvēlīgi laboratoriskās kontroles rezultāti;

135.3. pēc dzīvnieku pēdējās nobeigšanās ir pagājušas ne mazāk kā 15 dienas.

136. Dzīvniekus zoonozes skartajā novietnē ievieto pēc ierobežojumu atcelšanas un ne agrāk kā 14 dienas pēc to vakcinācijas pret liesas sērgu.

137. Dzīvniekus liesas sērgas skartajā novietnē vakcinē katru gadu.

XVII. Noslēguma jautājums

138. Atzīt par spēku zaudējušiem Ministru kabineta 2002.gada 30.aprīļa noteikumus Nr.175 "Kārtība, kādā veic to infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, ar kurām slimo gan dzīvnieki, gan cilvēki" (Latvijas Vēstnesis, 2002, 67.nr.).

Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām

Noteikumos iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Padomes 1964.gada 26.jūnija Direktīvas 64/432/EEK par dzīvnieku veselības problēmām, kas ietekmē liellopu un cūku tirdzniecību Kopienā;

2) Padomes 1977.gada 17.maija Direktīvas 77/391/EEK, ar ko ievieš Kopienas pasākumus liellopu brucelozes, tuberkulozes un leikozes izskaušanai;

3) Padomes 1977.gada 13.decembra Direktīvas 78/52/EEK, kas ievieš Kopienas kritērijus valstu plāniem liellopu brucelozes, tuberkulozes un enzootiskās leikozes paātrinātai izskaušanai;

4) Padomes 1991.gada 28.janvāra Direktīvas 91/68/EEK par dzīvnieku veselības prasībām, kas ietekmē aitu un kazu tirdzniecību Kopienā;

5) Padomes 1997.gada 17.marta Direktīvas 97/12/EK, ar ko groza un atjaunina Direktīvu 64/432/EEK par veselības problēmām, kas ietekmē liellopu un cūku tirdzniecību Kopienā;

6) Padomes 1998.gada 24.jūnija Direktīvas 98/46/EK, ar ko groza Direktīvas 64/432/EEK A, D (I nodaļa) un F pielikumu par veterinārajām problēmām, kuras ietekmē Kopienas iekšējo tirdzniecību ar liellopiem un cūkām;

7) Padomes 1998.gada 14.decembra Direktīvas 98/99/EK, kas groza Direktīvu 97/12/EK, kura groza un atjaunina Direktīvu 64/432/EEK par veselības problēmām, kas ietekmē Kopienas iekšējo tirdzniecību ar liellopiem un cūkām;

8) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000.gada 16.maija Direktīvas 2000/20/EK, kas groza Padomes Direktīvu 64/432/EEK par veselības problēmām, kas ietekmē liellopu un cūku tirdzniecību Kopienā;

9) Padomes 2003.gada 11.jūnija Direktīvas 2003/50/EK, kas groza Direktīvu 91/68/EEK, kā arī pastiprina kontroli attiecībā uz aitu un kazu pārvietošanu.

Ministru prezidenta vietā – aizsardzības ministrs A.Slakteris

Zemkopības ministra vietā – vides ministrs R.Vējonis

Redakcijas piebilde: noteikumi stājas spēkā ar 2006.gada 22.aprīli.

Pielikums

Ministru kabineta

2006.gada 18.aprīļa noteikumiem Nr.298

Zoonožu saraksts

Nr. p.k.

Zoonozes nosaukums

 1.

Bruceloze (B.melitensis, B.abortus, B.suis)

 2.

Ehinokokoze (E.granulosus)

 3.

Kampilobakterioze (C.fetus)

 4.

Listerioze (L.monocytogenes)

 5.

Liesas sērga (B.anthracis)

 6.

Salmoneloze (S.pullorum, S.gallinarum, S.arizonae)

 7.

Tuberkuloze (M.bovis)

 8.

Trihineloze (T.spiralis)

 9.

Trakumsērga

Zemkopības ministra vietā – vides ministrs R.Vējonis

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!