• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Valsts prezidente: - Latvijas Radio vakar, 4.decembrī. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 5.12.2000., Nr. 438/439 https://www.vestnesis.lv/ta/id/13300

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amerika ir ieinteresēta nostiprināt attiecības ar Baltijas valstīm

Vēl šajā numurā

05.12.2000., Nr. 438/439

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Valsts prezidente:

— Latvijas Radio vakar, 4.decembrī

Z1.JPG (30686 BYTES) Intervija Latvijas Radio raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Siksnis

— Pirmdiena, 4.decembris, skan programma "Pusdiena", tās studijā ir Andris Siksnis, un turpmākajās minūtēs, kā bieži pirmdienās, uzstājas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Labdien!

V.Vīķe–Freiberga: — Labdien!

— Prezidentes kundze, mēs neesam tikušies tai laikā, kad jums bija dzimšanas diena, un gan Radio, gan klausītāju vārdā es vēlreiz gribu jūs apsveikt .

V.Vīķe–Freiberga: — Paldies!

— Bet, protams, turpmākās 20 minūtes mēs runāsim par lietām, kas notiek Latvijā un arī ārpus tās , arī jūs esat bijusi ārvalstu vizītēs. Un sākšu ar to, kas interesē mūs reizēm varbūt nedaudz piepacelti, tomēr ir ļoti būtiski, Eiropas Savienības valstu līderi šonedēļ pulcēsies Nicā, kur spriedīs gan par Savienības iekšējām reformām, gan par mūs varbūt visvairāk interesējošo — par organizācijas paplašināšanos. Jūs bijāt gan Briselē, kur runājāt gan ar NATO, gan Eiropas Savienības amatpersonām, gan arī Somijā, kur tikāties ar šīs valsts augstākajām amatpersonām. Tieši tā — kontekstā ar Nicu un Eiropas Savienību — kādas bija jūsu tikšanās, jo tās varētu būt vienas no pēdējām pirms Nicas un droši vien arī būtiski dialogi tajās notika?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, varētu teikt, ka tur bija labas ziņas un sliktas ziņas, tās labās ziņas ir tādas, ka Latvijas progress Eiropas Komisijas ziņojumā tomēr ir ticis atzīts. Svarīgākais ir tas , ka mēs esam spējuši uzrādīt progresu diezgan regulāri un vienmērīgi jau trīs gadu garumā. Tas nozīmē, ka pēc mūsu būtiskām spējām iekļauties Eiropas Savienībā, mums ir vislabākās izredzes apdzīt tās valstis, kas ir sākušas sarunas agrāk par mums, un būt to valstu starpā, kas pirmās tiks uzņemtas Eiropas Savienībā. Sliktās ziņas ir tādas, ka, lai šis paplašināšanās process varētu noritēt veiksmīgi un lai Eiropas Savienība pati būtu jau pilnībā gatava absorbēt šo jauno dalībvalstu vilni, lūk, tiek uzskatīts, ka tai ir jāpaveic zināmas iekšējās strukturālās reformas, un šie jautājumi, par kuriem Nicas samitā būtu jālemj, patlaban izraisa diezgan lielas bažas visu augstāko amatpersonu vidū, jo ir parādījušās diezgan nopietnas domstarpības starp Eiropas Savienības lielākām dalībvalstīm un mazākām, tā reducējot to visvienkāršākā līmenī. Ir vairākas citas pretrunas. Situācija ir diezgan sarežģīta, bet, teiksim, tā uzkrītošākā, kliedzošākā viedokļa atšķirība ir starp lielākām valstīm, kas vēlētos paturēt turpmāk savu īpatsvaru lēmuma pieņemšanā, kaut arī tas varētu notikt uz jauno jeb mazāko dalībvalstu rēķina. Un ir arī cits viedoklis, kuru aizstāv arī Latvija kā kandidātvalsts, tas attiecas uz komisāriem — ka katrai dalībvalstij vajadzētu būt pārstāvētai Eiropas Komisijā ar vienu komisāru, lai leģimitizētu visu to procesu. Tagad ir nopietnas bažas par to, vai šie lēmumi tiks pieņemti un viss tiks atrisināts Nicā, ja ne, tad tas radīs sarežģījumus Eiropas paplašināšanās procesam. Un, tā kā šis ir vēsturiski nozīmīgs pagrieziens visā Eiropas vēsturē, Prodi kungam šķiroties, teicu: izklausās, ka mums jāaizdedzina kāda svecīte un jānoskaita lūgšana. Viņš teica — tas nenāktu par sliktu.

— Tieši tā, Prodi kunga izteikumu un intervijas fragmentus itin kāri ir tvērusi arī mūsu prese, tiek citēts Prodi teiktais, ka Savienības paplašināšanās ir svarīgāka par institucionālajām jeb iekšējām reformām. Vai arī jūs tiekoties no viņa guvāt šādu akcentu, un cik, ja tā var teikt, Prodi viedoklis — šinī gadījumā Nicas sakarā — būs dominējošais?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņš izteicās, ka ļoti enerģiski izdarīšot spiedienu uz valstu vadītājiem, lai viņi tiešām nāktu pie slēdziena un pieņemtu šos lēmumus. Man bija arī vairākas sarunas ar paplašināšanās komisāru Ginteru Ferhoigenu, viņš arī uzskata, ka tie ir ļoti būtiski procesi un vajadzētu darīt visu, lai tos pavirzītu uz priekšu Nicā. Arī Moskovisi kungs, kas ir iesaistīts no Francijas kā prezidējošās valsts visos šajos procesos, izteicās, ka viņi Nicā darīs visu, kas ir iespējams, lai panāktu kādu slēdzienu, bet, protams, ja tas neizdodas, mums visiem jāturpina dzīvot arī pēc Nicas. Tā ka ir jāsāk jau arī domāt par to, kā rīkosies Eiropas Savienība no savas puses un mēs kā kandidātvalsts. Te nu man jāsaka, ka mums kā kandidātvalstij programma ir ļoti skaidra. Mums ir tā vai tā jāturpina veikt visas savas reformas, mums tā vai tā ir jāturpina uzrādīt progresu, mums tā vai tā ir jāpiestrādā, lai panāktu to līmeni, kuru mēs vēlamies sasniegt. Un mums vēl ir divi gadi priekšā, kuros daudz kas var notikt, ieskaitot arī pašu Eiropu. Tā ka tas tiešā veidā no šī viedokļa mūsu tuvāko divu gadu programmu nemaina.

Pie Rīgas pils sestdien, 2.decembrī: Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Ziemassvētku noskaņā kopā ar Lapzemes Salaveci un Latvijas bērniem Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Protams, prognozēšana tieši šādā gadījumā ir ārkārtīgi nepateicīga lieta, un tomēr — vai ir kas tāds, ko jūs kā prezidente un pilsone gaidāt no Nicas, es domāju, kādi plusi, mīnusi, viedokļi, vai verdikti paplašināšanās lietā?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, tā interesantā lieta ir tā, ka neviens jau nav pret paplašināšanos, par to jau nav runa, un tās ir tās labās ziņas. Ne tikai mūsu progress ir novērtēts, bet vispār tā doma, ka paplašināšanās ir nepieciešama, tomēr atklāti to jau neviens nenoraida. Jautājums ir — vai varbūt kāds vēlētos mazliet piebremzēt, tas ir kaut kas subtilāks, šī iekšējā reformu lieta varētu būt viens netiešs veids, kā to paplašināšanās procesu varbūt mazliet piebremzēt, protams, par to mēs nevaram būt droši. Bet dažādu apsvērumu dēļ, ko būtu grūti šeit izklāstīt, man tomēr ir diezgan lielas cerības, ka izdosies Nicā nonākt pie pozitīva lēmuma un sakārtot tās lietas. Bet nu redzēsim, tas ir tikai dažu dienu jautājums.

— Tieši tā. Jūs šajā laikā bijāt arī Somijā, tikāties ar savu kolēģi Tarju Halonenu. Varētu domāt, ka Eiropas Savienības paplašināšanās procesa kontekstā šī tikšanās nevarētu būt pati centrālākā; ko jūs runājāt, un varbūt arī kāds ir viņas un Somijas viedoklis attiecībā uz Baltiju un Latviju?

V.Vīķe–Freiberga: — Protams, mūsu divpusējās attiecības bija arī mūsu sarunu tēma, bija ļoti gara saruna ar Halonenas kundzi vairāku stundu garumā, kādas trīs stundas mēs bijām kopā gan formāli, gan neformāli. Tāpat ar Ministru prezidentu Liponena kungu mums bija runa gan par mūsu bilaterālajām attiecībām, gan par šo paplašināšanās procesu, par abiem šiem jautājumiem. Un Somijai jau tomēr ir bijusi ļoti īpaša loma paplašināšanās koncepcijas izstrādāšanā, Somija bija tas lielais paplašināšanās motors un aizstāvis Helsinku samita laikā, Somijas prezidentūras laikā Latvija tika uzaicināta par kandidātvalsti, ar mums tika sarunas uzsāktas. Tā ka Somijas atbalsts paplašināšanās procesam vēl arvien ir ļoti būtisks, jo viņi pēdējos gados ir bijuši ļoti aktīvi iesaistīti šajā procesā, viņiem ir liela specifiskā pieredze šajā ziņā. Kas attiecas uz mūsu bilaterālajām attiecībām, tad arī tur daudz kas ir mums diezgan aktuāls, tas attiecas uz Latviju kā investīcijām draudzīgu vidi, uz to tēlu, kādu Latvija veido, teiksim, ārzemju investoram par iespējamo turpmāko sadarbību. Somijā ir radusies interese par šo zemi, ar kuru viņiem nav tiešā robeža, kura ir mazliet tālāk, bet kur jau vairāki somu investori ir spējuši atrast vidi, kur labi darboties. Bet ir arī tādi, kam ir bijušas problēmas pat tiktāl, ka aizgājuši līdz starptautiskajai tiesai. Latvijai, man šķiet, nākamo divu gadu laikā ir ļoti nopietni jāpiestrādā gan pie savas likumdošanas, gan pie visas savas administratīvās procedūras kompleksas saskaņošanas un pārskatīšanas, lai par mūsu valsti neizietu pasaulē tāda slava, ka tā nav vieta, kur rādīties ārvalstu investoriem, jo viņiem tur vienkārši grūta dzīve un parāk daudz dažādu sarežģījumu. Tas būtu ļoti kaitīgi ne tikai Latvijas tēlam, bet arī mūsu saimnieciskām attiecībām nākotnē, un mēs vispār to nevaram atļauties. Es domāju, valdībai un visām iesaistītām iestādēm ir ļoti nopietni, strauji un operatīvi jāķeras pie darba, lai atrisinātu visas tās jomas, kurās var rasties šaubas par Latvijas spēju būt atvērtai brīvās konkurences tirgum, būt drošai un uzticamai valstij, kurā darboties pēc Rietumu un visā pasaulē pieņemtā stila.

— Jā, bet bēdīgi, ka tāds izteikts antipiemērs ir gadījies ar šo "slaveno" sagriezto zviedru kuģi. Jūs teicāt — investīcijām draudzīga vide, tas piemērs acīmredzot ir ārkārtīgi neveiksmīgs. Kāds ir jūsu viedoklis — vai tas ir tāds viens ārkārtīgi neveiksmīgs un kropls biznesa piemērs, vai tomēr daudz kas vairāk, būtībā greiza attieksme kaut kur augstāk, valdībā?

V.Vīķe–Freiberga: — Es uzskatu, ka šis incidents nav tikai netīšām noticis, ka tā nav tikai sagadīšanās, tur ir vesela ļoti gara un sarežģīta cēloņu sakarību ķēde, bet diemžēl gandrīz katrā no tās ķēdes posmiem ir redzama gan ļoti neveselīga un nepareiza attieksme, gan arī nesakārtotas likumdošanas un atbildības hierarhijas situācija. Es domāju, ka Latvija nevar atļauties radīt iespaidu par tādu zemi, kur labā roka nezina, ko kreisā dara, kur pašvaldība pieņem lēmumu vienā līmenī un tad cita atkal atsauc, kur valdība vai Ārlietu ministrija nereaģē uz starptautisko institūciju aicinājumu, un tā tālāk un tā tālāk. Es domāju, ka tur ir ļoti gara ķēde, kur gandrīz katrā solī ir ticis darīts kaut kas totāli nepieņemams, kas nākotnē nedrīkstētu atkārtoties, un ka vispār būtu kaut kāda sekas jānes par šo notikušo gadījumu, starp citu.

— Jā, ceram, ka tā arī notiks, un ceram, ka tomēr Latvija varbūt iegūs kādas iespējas izvairīties arī no naudas zaudējuma. Bet, atgriežoties Latvijā, — nesen kļuva zināms, ka jūsu kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars ir nolēmis aktīvi iesaistīties politikā, piedalīties "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un kandidēt pašvaldību vēlēšanās, līdz ar to arī izteiktas bažas par izteikti politizētu un arvien vairāk politizējušamies gaisotni ap jums, par tādu situāciju, kas var kaitēt arī jums kā neitrālai politiskai personai.

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet, man grūti stādīties priekšā, kādā nozīmē Valsts prezidenta kanceleja varētu politizēties. Valsts prezidenta kanceleja pamatā veic administratīvu darbu, kas atbalsta prezidenta darbošanos. Tā ka es neredzu, kādā veidā administratīvā funkcija, ko Bondara kungs ir veicis līdz šim, varētu mainīties, viņam iestājoties partijā. Viņš mani brīdināja, konsultēja par šo savu plānoto soli, un es neuzskatīju, ka tamdēļ vien, ka viņš darbojas Prezidenta kancelejā, man viņš kā jauns cilvēks būtu jāattur no vēlmes darboties politikā, īpaši gadījumā, ja viņš tiktu ievēlēts, tad viņš savu darbu kancelejā atstātu tā vai tā un pārietu strādāt Rīgas domē, ja netiek ievēlēts, tad viņš izvēlēsies, kā tālāk rīkoties. Bet viņa piederība vienai partijai nevarētu mainīt viņa darba stilu, vai manu darba stilu katrā ziņā tas nemainīs, tas ir vairāk nekā skaidrs. Jo es jau savus lēmumus pieņemu, neatkarīgi informējoties no visiem iespējamiem avotiem, un neatkarīgi no tā, vai kāds no kancelejas darbiniekiem ir vai nav partijas biedrs, es jau vienmēr ņemu vērā un saprotu viņa viedokļus, cenšos atšķirt jebkura cilvēka vai grupas personīgās intereses, noslieces no vispārējiem principiāliem jautājumiem, turpināšu to darīt arī uz priekšu, un es nedomāju, ka te kaut kas būtisks mainīsies.

— Vai jūs nesaņemat kādus politisko partiju līderu pārmetumus vai neapmierinātību ar šādu situāciju?

V.Vīķe–Freiberga: — Es neredzu ne kāda pamata, ja tur būtu kāds pamats, tad būtu par ko runāt.

— "Vajadzīga rīcība" — tieši tā sauca vēstuli, kas adresēta jums un publicēta sestdienas avīzē "Diena". Šai vēstulē Saldus rajona pašvaldību vadītāji, ļoti daudzas amatpersonas pauž rūpes un bažas par dažnedažādām korupcijas izpausmēm vai eventuāli iespējamiem šādiem skandāliem. Protams, ja nemaldos, arī zviedru kuģis un daudz kas cits ir minēts. Kāda ir jūsu reakcija, vai jūs esat šo lasījusi, un vai šāda korespondence jums ir bieži? Ko jūs no šīs vēstules esat guvusi?

V.Vīķe–Freiberga: — Korespondence man ir ļoti dažāda, šomēnes atkal mums ir 800 vēstules pienākušas, tā ka, ticiet man, tur jautājumu loks ir visai plašs. Šomēnes 250 no tām ir bijušas apsveikuma vēstules, tā ka tomēr vēl ir ievērojams skaits dažādu citu. Šī vēstule pienāca man uz mana galda šorīt, tai pašā laikā, kad tā jau lasāma presē. Mans komentārs būtu tāds: šie ļaudis savā ziņā atsaucas uz manu aicinājumu pašvaldībām aktīvi iesaistīties cīņā pret tiem procesiem, kas, kā visi piekrīt, ir negatīvi. Es gan vēlētos aicināt gan šīs vēstules autorus, gan latviešus vispār precizēt tieši to jomu, kurā viņi būtu gatavi ar konstruktīvu rīcību un ļoti skaidriem rīcības plāniem konkrēti iesaistīties un kaut ko darīt. Man ļoti gribētos cerēt, ka man nebūs jādzird tikai tādas, vārdu sakot, sūdzību vēstules, kur vienīgais kopējais elements ir negatīvās jūtas, ka cilvēki ir nelaimīgi par to vai citu, es to varu saprast kā cilvēks un kā psihologs, bet kā prezidentei man ir svarīgi no ļaudīm dzirdēt, ko jūs, pašvaldību priekšsēdētāji un vadītāji, savā kompetenču sfērā, savā darba laukā, savā pilsētā vai pašvaldībā konkrēti proponējat darīt , lai palīdzētu mūsu valstij atkopties; kas ir jūsu rīcības plānos nākamajiem trim, sešiem mēnešiem, nākamajiem 12 mēnešiem, ko jūs proponējat darīt, kur es kā prezidente jums varu palīdzēt. Es vēlētos dzirdēt konstruktīvus priekšlikumus un risinājumus.

— Tieši tā, zinot, ka šīs valdības vai valsts un pašvaldību funkcijas droši vien, daudzās jomās nemaz nevar tā nošķirt. Latvijā arvien samazinās nepilsoņu skaits, jo lēnām, bet pamatīgi notiek naturalizācija. Arī jūs šonedēļ piedalīsities svinīgā pasākumā, kurā notiks publiska uzticības solījuma došana. Kāds, jūsuprāt, ir iemesls šādai neapšaubāmi pozitīvai parādībai, varbūt tas ir kāds jūsu ieraudzīts argumentu kopums, kādēļ nepilsoņi arvien vairāk, it kā lēni, bet nepārtraukti izvēlas Latvijas pilsonību?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, man gribētos cerēt, ka tas ir gluži dabīgs process, kur ļaudis ir apraduši ar domu, ka patlaban viņi dzīvo pavisam citā pasaulē, nekā tā bija pirms desmit gadiem. Un ka, apraduši ar domu par neatkarīgu Latvijas valsti, viņi pierod arī pie domas par to, kāda būs vide, kurā viņi nākotnē dzīvos, un viņi nonāk pie lēmuma, kā tad viņi veidos savu dzīvi, savu nākotni, kādā veidā un stilā darbosies. Ir skaidrs, ka visefektīvākais veids, kā piedalīties sabiedrībā, būt tās pilntiesīgam loceklim, ir kļūt par pilsoni. Šādas iespējas Latvijas likumdošana atļauj, pieredze rāda, ka 95 procenti no visiem pretendentiem ir sekmīgi, tātad nav nekā, kas varētu ļaudis atbaidīt no šī procesa. Ieguldījums naudas ziņā ir ļoti pieticīgs, es domāju, tas nav kaut kas, kas būtiski atturētu ļaudis, un es priecājos par to, ka ļaudis izlemj kļūt par pilntiesīgiem pilsoņiem, piedalīties sabiedrībā — durvis ir vaļā, laipni lūdzu, lai viņi nāk pa tām iekšā. Lai pasvītrotu tieši šo, šo atvērtības klimatu, kas valda mūsu valstī, es arī nolēmu doties tieši personīgi apsveikt šo vienu grupu, kas šonedēļ kļūs par pilsoņiem, un turpināšu aicināt katru, kas nopietni ir gatavs būt lojāls Latvijas valstij, tad arī spert šo soli un pieprasīt pilsonību.

— Un vēl viena tāda pavisam negatīva informācija, proti, noslēdzas krīzes centra "Skalbes" telefonakcija par vardarbību pret sievieti. Šajā akcijā atklāti vairāki šokējoši vardarbības gadījumi ģimenē, un akcijas rīkotāji uzskata, ka sievietes neuzticas drošības iestādēm un par vardarbību ģimenē neziņo policijai, te arī minēta statistika , ka pagājušajā gadā ģimenēs nogalinātas 35 sievietes, bet 120 ir smagi piekautas. Man jāprasa jums kā dāmai — kādēļ tas tā var būt, ka ir šāda dramatiska statistika un arī šī neuzticēšanās vai neuzticība drošības iestādēm, jūsuprāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, redziet, te ir atkal vesela rinda dažādu problēmu. Pirmā par vardarbību pret sievieti. Jūs zināt, ka vispār pasaulē sievietei vislielākais risks tikt nogalinātai ir vai nu no sava vīra, vai no sava mīļākā, vai no sava eksmīļākā vai eksdrauga. Sievietēm vislielākā riska grupa ir tieši tie vīrieši, ar kuriem viņa nonāk intīmās attiecībās. Un tas ir vispār tāds, diemžēl, bēdīgs pasaulē konstatēts fakts. Tas, ka ģimenē notiek vardarbība pret sievietēm un pret bērniem, ir arī vispārzināms, un tāda vardarbība notiek ne tikai tā sauktajās nelabvēlīgajās sociālajās un nabadzīgās ģimenēs, bet nereti arī gluži pārtikušās un smalkās aprindās. Tomēr Latvijā īpašs faktors, kas veicina vardarbību gan pret sievietēm, gan pret bērniem, ir vīriešu alkoholisms, alkoholisms, kas vispār dramatiski samazina Latvijas vīriešu mūža ilgumu un kam ir arī ārkārtīgi negatīvs iespaids tieši ģimenes lokā. Es domāju — lai šo problēmu risinātu, visbūtiskākais ieguldījums būtu kontrolēt un cīnīties pret alkoholisma izplatību mūsu sabiedrībā, it īpaši labāk informēt jaunos cilvēkus, pie mums ļoti daudz jauno cilvēku jau kļūst par alkoholiķiem, kas, protams, vēl vairāk kaitē viņu pašu veselībai. Tas gan arī sociālas problēmas rada. Sievietēm, es domāju, būtu vajadzīgi atbalsta centri un dažāda cita veida psiholoģiskā palīdzība, lai viņām dotu drosmi gan pašām ko darīt sevis labā, gan arī savus bērnus aizstāvēt ne tikai pret fizisko, bet arī seksuālo izmantošanu. Un šīm sievietēm, protams, kaut kādā stadijā tajā brīdī, kad viņām ir pietiekama drosme griezties pie policijas, noteikti ir nepieciešams atbalsts un izpratne policijas iecirknī. Un tas nozīmē, ka mums policijas iecirkņos vajadzētu notikt mācībām, lai personāls tur saprastu labāk gan jautājumus, kas skar vardarbību pret bērniem, gan jautājumus, kas skar vardarbību pret ģimenēm, un it īpaši smaga problēma ir tāda, ka policijai bieži ir izpratne, ka noziegums ir tad, ja kāds, teiksim, ir pārlauzis durvis vai izsitis logu un kaut kur ielauzies, bet, kas notiek ģimenes lokā, starp ģimenes locekļiem, tas it kā nebūtu policijas kompetencē, taču ir. Ja notiek vardarbība pret indivīdu, tad tas ir policijas kompetencē un te, man šķiet, tiešām būtu nepieciešama izglītošanas un audzināšanas programma, lai policijas darbiniekiem tas būtu labāk izprotams.

— Jā, cerams, ka tā arī notiks un ka mēs, nākamreiz tiekoties, runāsim par ko gaišāku, proti, varēsim runāt par labvēlīgu Nicas iznākumu, varbūt arī priecāties tāpat kā šoreiz par nepilsoņu naturalizāciju. Lai jums veicas, un lai veicas Latvijai!

V.Vīķe–Freiberga: — Paldies, visu labu!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!