6.janvārī Reiterna namā notika Ainas Kalnciemas un Imanta Ziedoņa tradicionālais Zvaigznes dienas sarīkojums

Epifānijām bija atvēlēts Zvaigznes dienas muzikālā dzejas teātra otrais cēliens. Kopā ar Dieva dziesmu melodijām un Lūgšanām. Ievadīja šo sarīkojumu "Melanholiskais valsis" un saruna par gaismas cilvēkiem latviešu kultūrā, pieminot Emīlu Dārziņu, Jāni Poruku, Kārli Skalbi un Jāni Jaunsudrabiņu, pieminot Raini un Aspaziju, pieminot Annu Brigaderi, kas "jebkurai latviešu ģimenei, jebkurai dzimtai devusi trīs visderīgākos, visdarbīgākos un visgarīgākos vārdus — Dievs, Daba, Darbs", jo "tikai pastāvot šiem visiem trim komponentiem, var kaut kas notikt, kaut kas rasties".

Varbūt arī tāpēc, ka viņam šajā rudenī apritēs 130.dzimšanas diena, saruna tika sākta ar Jāni Poruku. Kā Imants Ziedonis sacīja — "sava laika romantisma virsotni, garīgās formācijas izteiksmīgāko cilvēku latviešu kultūrā". "Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, un, maigi dziedot, pulkstens skan..." — šīs rindiņas visi zinām, bet — vai daudzi zina autora vārdu? Savas kosmiskās izjūtas, domas lieluma ziņā Poruks bija salīdzināms ar Raini. Bet viņš bija bez Raiņa spēka. Un apkārtnes nepietiekamība viņu nokāva.

... Imants Ziedonis atkal un atkal citē Poruku. Un droši vien nenojauš, ka viņš atkal "sadraudzina kopā nesaliekamas lietas". (Nesaliekamas gan tikai ģeografiskā ziņā.) Jo, proti, viņš ar šo Poruka piemiņas svētbrīdi ir piepildījis sapni, ko Dzērbenes Lejniekos jau labu laiku lolo Cimdu Jetiņa. Neskatījusies ne bibliogrāfiskos rādītājos, nekur, viņa jau pērnvasar bija izdomājusi, ka būtu jāsvin "Baltā sniedziņa" jubileja, jo dzejolītim vajadzētu būt jau simt gadiem: "Visādiem lieliem vīriem atzīmē jubileju pēc jubilejas, bet vajadzētu godināt šo dzejolīti, ar kuru izaugušas jau tik daudzas paaudzes." Spēdama vien guļus stāvoklī valdīt adatas, Jete noadīja cimdu pāri, kam nosaukums nemaz nav līdzi jādod, tāpat katram redzams: "Balts sniedziņš snieg uz skujiņām..." Pašlaik Jetes Užānes cimdiņi ceļo pa Amerikas un Kanādas latviešu kultūras centriem. "Laimdota", "Lāčplēsis", "Spīdola"... pavisam 35 cimdu pāri, arī bērnudienu dzejolīša jubilejas cimdiņi. Jo, izrādās, tieši šajos Ziemassvētkos arī apritēja simt gadi kopš tās 1900.gada decembra dienas, kas "Mājas Viesa Mēnešrakstā" pirmoreiz tika publicēts Jāņa Poruka dzejolis "No baznīcas braucot Ziemassvētku vakarā".

Autora priekšvārdā savām epifānijām Rakstu trešajā sējumā Imants Ziedonis apraksta to apbrīnojamo mākslas dzimšanas brīdi, kad "viss ir tik paradoksāli skaists", ir tikai "žilbinoši sprādzieni, mirkļa gaismas, kas priecē sirdi" un "eksistencei nav cita attaisnojuma kā vienīgi izbrīns". Citiem gadiem dzejnieks par saviem izbrīna un pasaules apbrīnošanas mirkļiem lasīja citātus no dienasgrāmatas, kam viņš devis nosaukumu "No patikšanas uz patikšanu". Pērn viens no ierakstiem vēstīja par dzejnieces un valodnieces Lalitas Muižnieces (Rūtas Skujiņas un Jūlija Lāča meitas) aizraušanos ar puķu fotografēšanu. Imants Ziedonis par to runāja arī šajā vakarā: "Viņa gribēja kļūt gleznotāja, bet apstākļi tā sagadījās, ka par gleznotāju viņa nekļuva. Viņa sāka fotografēt puķes. Kalnos, lejās, visās malās. Cik pasaulē daudz skaistu puķu! Ko mēs zinām par pasauli..."

Ne mēs daudz ko zinām par pasauli, ne par puķēm. Bet kopā ar Ainu Kalnciemu un viņas klavesīnu un kopā ar Imantu Ziedoni un viņa dzejas vārdu allaž tomēr ko jaunu uzzinām.