Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas Atzinības Krusta ordenis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.11.2000., Nr. 426/429 https://www.vestnesis.lv/ta/id/13113

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvijas profesionālo teātru 1999./2000. gada sezonas jauniestudējumu skates laureāti

Vēl šajā numurā

28.11.2000., Nr. 426/429

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas Atzinības Krusta ordenis

Ordenis godaprāta ļaudīm

Triju Zvaigžņu ordeņa dome savā 2000. gada 4. oktobra sēdē izskatīja jautājumu par Latvijas valsts apbalvojumu sistēmas pilnveidošanu. Paredzēts atjaunot pirmās brīvvalsts laikā pastāvējušos apbalvojumus - Viestura ordeni un Atzinības Krusta ordeni. Vienlaikus dome apsprieda arī ierosinājumu iedibināt jaunu apbalvojumu, kas būtu piešķirams par nopelniem diplomātijā, izsludinot ordeņa koncepcijas priekšlikumu konkursu.

Tika ierosināts no 1938. līdz 1940. gadam ar Viestura ordeni un Atzinības Krusta ordeni apbalvoto personu sarakstu publicēt "Latvijas Vēstnesī", kura apgādā jau iznākusi grāmata divos sējumos - par Triju Zvaigžņu ordeni ar pilnīgu apbalvoto personu sarakstu kā pirmās brīvvalsts laikā, tā pēc šīs valsts augstākās atzinības zīmes atjaunošanas 1994. gadā. Par Viestura ordeni tika publicēts "Latvijas Vēstneša" šā gada 16. un 21. novembrī (Nr. 409/412. un Nr.418/420.). Šajā numurā tad - par Atzinības Krusta ordeni un tā nesējiem.

3OR.GIF (24700 BYTES) 1. zīm. 1938. gada Atzinības Krusta I un II šķiras krusts (lielais)

aversā, diametrs - 85 mm

1.burtnīca

Ordenis godaprāta ļaudīm

Pirms 62 gadiem ar Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa parakstīto likumu atkārtoti tika nodibināts kādreizējais Atzinības Krusts. Šī ordeņa priekšvēsture ir visai interesanta.

Kad 1698. gada sākumā nomira Kurzemes un Zemgales hercogistes valdnieka Jēkaba Ketlera dēls Frīdrihs Kazimirs, viņa dēlam un arī troņmantniekam Frīdriham Vilhelmam bija tikai nepilni seši gadi, bet pavaldonību uzņēmās tēva brālis Ferdinands. Glābjoties no Ziemeļu kara briesmām, hercogiene atraitne Elizabete Sofija ar bērniem atstāja Kurzemi un devās uz Berlīni pie sava brāļa, kas 1701. gadā bija kļuvis par Prūsijas karali Frīdrihu I. Hercogisti tolaik pārmaiņus pārstaigāja gan zviedru, gan krievu karaspēks. Hercogistes liktenis daudzējādā ziņā izšķīrās 1709. gada oktobrī Marienverderas pilsētiņā Austrumprūsijā, kur tika akceptēts Krievijas cara Pētera I nodoms apprecināt tikko par pilngadīgu atzīto septiņpadsmitgadīgo Frīdrihu Vilhelmu ar cara pusbrāļa Ivana jeb Ioanna meitu Annu. Tādējādi Kurzemes un Zemgales hercogiste nonāca Krievijas ietekmes sfērā.

1710. gada 13. maijā Liepājā, kad jaunais hercogs atgriezās uz hercogistes zemes, viņš tūdaļ paziņoja par jauna ordeņa - Atzinības ordeņa ( l'Ordre de la Reconnaissance ) - nodibināšanu atbilstoši visiem tolaik pastāvošajiem noteikumiem ar devīzi "Pour les honnźtes gens" ("Godaprāta ļaudīm"). Vēsturniece Mārīte Jakovļeva gan uzskata, ka pareizāk būtu šo ordeni dēvēt par Pateicības ordeni, jo ordeņa statūtos, kas sastāvēja no 13 punktiem, rakstīts, ka "tas tika dibināts pateicībā visvarenajam Dievam par Kurzemes atkalatgūšanu". Vēsturniece atgādina arī, ka jau pirms šī ordeņa nodibināšanas 1698. gadā Elizabete Sofija mirušā vīra Frīdriha Kazimira piemiņai nodibinājusi ordeni ar devīzi "Fidele, constant et sincere" ("Uzticams, pastāvīgs un atklāts"). Tā arī ir vienīgā vēsts par šo seno piemiņas zīmi, ko hercogiene izdalījusi saviem tuvākajiem.

Ierosinājumu dibināt ordeni Kurzemē jaunais hercogs bija guvis Prūsijā. Tur viņš bija liecinieks Melnā Ērgļa ordeņa dibināšanai 1701. gadā, un arī pats ar to tika apbalvots. To piešķīra par izciliem nopelniem civilā un militārā jomā, un tā saņēmēji ieguva mantojamu muižnieka titulu.

Atzinības ordenim bija tikai viena šķira. To nēsāja ap kaklu īkšķa platā gaiši sarkanā ( ponceau ) lentē ar sudraba maliņām. Ja kāds no ordeņa kavalieriem mira, pārējiem četras nedēļas ordenis bija jānēsā sudraba svītriņām ielokotā melnā lentē. Ordeņa nēsāšana bija obligāta. Tiem, kas tīši to neuzlika, kapituls varēja ordeni atņemt. Pēc kavaliera nāves viņa piederīgajiem ordenis bija jānodod atpakaļ.

Pati ordeņa nozīme bija balti emaljēts maltiešu krusts ar zelta bumbiņām visos astoņos stūros. Krusts karājās čūskas izskatā veidotā zelta gredzenā. Ordeņa priekšpusē ovālā vidus medaljonā - Kurzemes ģerbonis emaljā, dabiskās krāsās, un krusta galā uzraksts: pour les honnźtes gens . Ordeņa otrā pusē vidus medaljonā monogramma F.W.

Ordeņa kavalieru skaits bija ierobežots un nedrīkstēja pārsniegt 24. Šajā skaitā neietilpa valdnieki, kuriem ordeni varēja piešķirt bez ierobežojumiem, ordeņa kanclers un divi ordeņa padomnieki, kā arī visi četri Kurzemes virspadomnieki ( Oberräthe ) un abi Piltenes zemes padomnieki ( Landräthe ), kas saņēma ordeni, iestājoties amatā. Pusi no 24 ordeņa kavalieriem hercogs varēja izvēlēties no ārzemniekiem, bet otru pusi - tikai no kurzemniekiem. Ordeņa kancleru un padomniekus iecēla pats hercogs, kancleru uz visu mūžu, bet padomniekus tikai uz laiku, kamēr viņi bija hercoga dienestā. Pirmajam ordeņa padomniekam katrā ziņā bija jābūt Kurzemes muižniecības loceklim. Ordeņa kanclers saņēma kā atalgojumu gadā 500 dālderu, bet katrs padomnieks - 200. Kanclera un padomnieku pienākumos ietilpa tikai darbvedība, matrikulu sastādīšana un glabāšana, jo ordeņa piešķiršanas jautājumus izšķīra hercogs viens pats.

Ordeņa piešķiršana uzlika kavalierim par pienākumu dievbijīgi dzīvot un godīgi uzvesties; par sliktu uzvešanos, kas darītu kaunu visam ordenim, hercogs pēc kapitula lēmuma varēja vainīgajam ordeni atņemt. Saņemot ordeni no hercoga rokām, apbalvotajam vajadzēja svinīgi apsolīties arvien parādīt savam valdniekam cieņu un sadzīvot mierā un saticībā ar pārējiem ordeņa kavalieriem. Ja kādu no ordeņa kavalieriem piepeši piemeklētu nelaime vai posts vai viņš, būdams karavīrs, kristu gūstā, ordeņa pienākums bija sniegt viņam palīdzību un rūpēties par viņu. Ordeņa dibināšanas dienu pienācās atzīmēt ar labiem darbiem, piemēram, izdalot nabagiem dāvanas. Tai dienā ik gadus būtu jāsapulcējas ordeņa kapitulam. Hercogs bija nodomājis ordeņa vajadzībām ierīkot sevišķu zāli, kuras uzturēšanai katrs apbalvotais iemaksātu 25 dālderus, un vēl 12 dālderus par ordeņa sekretāra pūlēm, ierakstot kavaliera vārdu ordeņa matrikulā. Katram apbalvotajam sešu mēnešu laikā bija jāiesūta kapitulam savs portrets un ģerbonis ordeņa zāles izdaiļošanai. Bija paredzēts dibināt ordeņa brāļiem sevišķus pensiju fondus, bet neilgā ordeņa pastāvēšanas laika dēļ to nepaguva.

Hercogs Frīdrihs Vilhelms nomira jau 1711. gada 21. janvārī kādā pasta stacijā atceļā no Pēterburgas, kur divus mēnešus vērienīgi tika svinētas viņa kāzas ar Annu Ivanovnu jeb Ioanovnu. Īsajā valdīšanas laikā hercogs bija paspējis izdalīt tikai 18 ordeņus. Vēl 1937. gadā bija ziņas, ka viens no tiem atrodas Jelgavas provinces muzejā, bet šobrīd mūsu rīcībā diemžēl nav nekādas informācijas par kaut kur saglabājušos Kurzemes un Zemgales hercogistes Atzinības jeb Pateicības ordeni.

1938. gadā Latvijas valstī atjaunotais Atzinības Krusts tikai daļēji saglabāja savu seno formu. Valsts prezidenta sekretārs Jānis Grandaus rakstīja, ka šis "… nav jau precīzs vecā ordeņa restaurējums, bet reformēts vecais ordenis, jo ir vēl citi laikmetīgi grozījumi…".

 

Lūk, izraksts no 1938. gada 12. jūlija "Likuma par ordeņiem un goda zīmēm":

"V. Atzinības krusts.

26. Atzinības krusts ( Croix de la Reconnaissance ), kas nodibināts 1710. gadā Liepājā, atjaunots par piemiņu Kurzemes un Zemgales hercogistes slavas laikiem.

Atzinības krusta devize ir: Pour les honnźtes gens (Goda prāta ļaudīm).

27. Atzinības krustu piešķi® par izcilu tēvijas mīlestību un par nopelniem valsts, sabiedrības un kulturas darbā. Tie var izpausties uzticīgā un uzcītīgā valsts, pašvaldības un atklātības dienestā, katra godīga darba priekšzīmīgā izpildīšanā, ikvienā sabiedriskā kalpošanā, tautas gara, pašdarbības un saimniecisko spēku attīstīšanā un stiprināšanā.

28. Atzinības krustam ir piecas šķiras un četru pakāpju goda zīmes.

29. Ordeņa šķiras ir šādas:

I - lielkrusta komandieris,

II - lielvirsnieks,

III - komandieris,

IV - virsnieks,

V - kavalieris.

30. Atzinības krusta nozīme ir zelta aplokots baltas emaljas, galos šķelts krusts. Katrs stūris noslēdzas ar bumbiņu, bet saduras apvieno 8 gredzeni.

Krusta priekšpusē medaljonā ir valsts lielais ģerbonis un 1938. gads. Otrā pusē ir hercogistes ģerbonis un 1710. gads. Abi ģerboņi ir to heraldiskās krāsās.

Devize ierakstīta krusta sānos.

Krusta caurmērs ir: V un IV šķirām - 40 mm, III šķirai - 49 mm, I un II šķirām - 85 mm.

31. Ordeņa lenta ir sarkana ar sudraba iemalu.

32. Ordeņa V šķiras krustu nēsā 32 mm platā lentā krūšu kreisajā pusē, IV šķiras - tāpat ar rozeti, III šķiras - 32 mm platā lentā ap kaklu, II šķiras - tikai krustu krūšu labajā pusē un I šķiras - vidējo krustu 110 mm platā lentā pār labo plecu un vēl lielo krustu krūšu kreisajā pusē.

33. Atzinības krusta goda zīme ir apaļš vairogs, kura priekšpusē reljefi izcelts Atzinības krusta attēls, bet otrā pusē emblēma - vanadziņš ar gredzenu un uzrakstu "Domas un darbus Latvijai". Pirmās pakāpes goda zīmes vairoga caurmērs ir 46 mm, bet pārējo 36 mm. Pirmās un otrās pakāpes goda zīmes ir zeltītas, trešās - sudraba un ceturtās - bronzas.

34. Atzinības krusta otrās, trešas un ceturtās pakāpes goda zīmes nēsā lentas trīsstū®ainā salocījumā krūšu kreisajā pusē, bet pirmās pakāpes - lentā ap kaklu."

 

Bet 1940. gada 26. februārī šajā likumā tika izdarīti "pārgrozījumi":

"Likumā par ordeņiem un goda zīmēm (Lik. kr. 1938.g. 160 un 222) izdarīt sekojošos pārgrozījumus:

I. Likuma 28. pantu, 3. panta otro un trešo teikumu un 34. pantu izteikt tā:

28. Atzinības krustam ir piecas šķiras un trīs pakāpju goda zīmes, bez tam vēl sevišķā pirmā pakāpe.

33. .......... Goda zīmes vairoga caurmērs ir 36 mm, bet sevišķai pirmajai pakāpei - 46 vai 30 mm, ar ozola vītni augšējā malā. Pirmās pakāpes goda zīmes ir zeltītas, otrās - sudraba un trešās - bronzas.

34. Atzinības krusta goda zīmes nēsā ordeņa lentas trīsstūrainā salocījumā krūšu kreisajā pusē, bet sevišķās pirmās pakāpes goda zīmes - lentā ap kaklu.

II. Likuma 37. pantā svītrot vārdus: "katram ordenim"."

 

Kā pirmo 1938. gada 9. novembrī ar Atzinības Krusta I šķiru apbalvoja Latvijas Vēstures institūta direktoru profesoru Augustu Tenteli (1876-1942), turklāt uzaicinot viņu kļūt par Ordeņu kapitula locekli. 16. novembrī ar I šķiru apbalvoja arī ārlietu ministru Vilhelmu Munteru (1898-1967), profesoru Vilhelmu Purvīti (1872-1945) un profesoru Jāzepu Vītolu (1863-1948). Pēdējais ar I šķiras Atzinības Krustu apbalvotais ir aizsargu priekšnieks ģenerālis Kārlis Prauls (1895-1941) - 1940. gada 11. maijā ar nr.20. Ar II šķiras ordeni ir apbalvota 21 persona, to vidū - arhitekts profesors Eižens Laube (1880- 1967), dzejniece Aspazija (1865-1943), operdziedātājs Ādolfs Kaktiņš (1885-1965), profesors Kārlis Straubergs (1890-1962), pēdējais ar II šķiras ordeni apbalvotais ir publicists un sabiedriskais darbinieks Oto Nonācs (1880-1942) - 1940. gada 21. martā. Ar III šķiras Atzinības Krustu apbalvotas 110 personas, tostarp daudzi pazīstami mākslinieki, sabiedriskie un kultūras darbinieki: laikraksta "Valdības Vēstnesis" redaktors Jānis Ozols (1888- deportēts 1941.g.), gleznotājs Ludolfs Liberts (1895-1959), ārsts Pauls Stradiņš (1896-1958), operdziedātāja Milda Brehmane-Štengele (1893-1981), mākslinieks Burkards Dzenis (1879-1966). Ar IV šķiras ordeni apbalvota 341 persona, bet ar V šķiras ordeni - 1314 personas. Šo apbalvoto vidū ir ļoti dažādu profesiju pārstāvji - skolotāji, lauksaimnieki, galdnieka, friziera, podnieka, namdara vai kalēja amata meistari, melderi, fotogrāfi, drēbnieki, maiznieki u.c. - tātad patiešām godaprāta ļaudis.

Ar Atzinības Krusta goda zīmēm apbalvoto skaita sadalījums ir šāds: I pakāpe (arī sevišķā) - 303, II pakāpe - 730, III pakāpe - 763, IV pakāpe - 354 personām.

 

Ar dažiem izņēmumiem Latvijas valsts apbalvojumus 20. un 30. gados izgatavoja šeit pat uz vietas. Jau cariskās Krievijas laikā Rīgā bija izveidojušās dažādas gravieru, zeltkaļu un sudrabkaļu darbnīcas. Protams, katra ar savu stilu un gaumi. Daļa no tām turpināja darbību arī Latvijas brīvvalsts laikā.

Kā liecina meistara zīme uz Lāčplēša Kara ordeņa krusta reversa - "HB" - un Latvijas Republikas sudraba marķējums ar raudzi 875, šie ordeņi izgatavoti Rīgas zeltkaļu cunftes meistara Hermaņa Banka (1857-1927) meistardarbnīcā, kas atradās Gleznotāju ielā 12/14. Arī vēlāk, kad darbnīca bija atdota māsasdēlam un skolniekam B.Kortsam, Hermaņa Banka meistara zīme tika izmantota kā firmas emblēma. Firma izgatavoja arī sudraba servīzes un galda piederumus Latvijas sūtniecībām ārzemēs, etnogrāfiskās saktas, pokālus - sporta balvas utt.

Triju Zvaigžņu ordeņa izgatavošanai tika izraudzītas divas firmas: Artusa Bertrāna ( Arthus Bertrand ) firma Parīzē un Vilhelma Frīdriha Millera (1878 - repatriējies 1939. gadā, miršanas gads nav zināms) "Graviera un emaljēšanas darbnīca un veikals" Vaļņu ielā 15, vēlāk uzņēmums "Ordeņu un medaļu rūpnīca "V.F.Mūller"", kas atradās Z.Meierovica (tagadējā Basteja bulvārī) 10. 1939. gada novembrī uzņēmumu un veikalu V.F.Millers pārdevis S.Bercam. Šajā uzņēmumā izgatavoja arī daļu Viestura ordeņu.

Daļu Viestura ordeņu un Atzinības Krustu gatavoja gravieru amata meistara un sudrabkaļa Stefana Berca (1893-1961) mākslas gravieru darbnīcā. 1938. gadā viņš nopircis sudrabkaļa J.Bluna darbnīcu Grēcinieku ielā 5, bet 1939. gadā jau iepriekš minēto V.F.Millera ordeņu fabriku. Pēc Otrā pasaules kara atjaunojis darbību trimdā.

Atzinības Krustus gatavoja arī sudrabkaļa Jāņa Ridusa (1894-1973) sudraba kaltuvē Rīgā, ko viņš kopā ar brāli Leonīdu Ādolfu Ridusu atvēra 1930. gadā - "Metāla spiestuve un sudraba kaltuve L. un J.Ridusi". Pēc Otrā pasaules kara meistars darbību turpināja trimdā, sākumā bēgļu nometnēs mācīdams sudrabkaļa amatu, vēlāk strādājot Atlboro juvelieru firmā ASV.

Daži apbalvojumi (piemēram, Triju Zvaigžņu ordeņa ķēde un atsevišķu organizāciju) ir gatavoti arī Kārļa Vītoliņa (1872-?) graviera un zeltkaļa darbnīcās Berga bazārā un Lielajā Ņevas (tagad Blaumaņa) ielā 4.

 

Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir dokumentāras liecības par ordeņu gatavošanas izmaksām šajās darbnīcās. Piemēram, V.F.Millera darbnīca Viestura ordeni gatavoja pēc šādām cenām: I šķiras krustu par Ls 42, II šķiras - Ls 31, III šķiras - Ls 31, IV šķiras - Ls 24, V šķiras - Ls 24. S.Berca darbnīcā Viestura ordeņa I šķiras krusta un zvaigznes izgatavošana maksāja Ls 32,50, II šķiras krusta un zvaigznes - Ls 27,50, bet 1. pakāpes Viestura ordeņa sudraba zeltītās goda zīmes izgatavošana maksāja Ls 6,25, 2. pakāpes oksidētā sudraba - Ls 5,75, 3. pakāpes bronzas goda zīmes - Ls 1,50. Atzinības Krusta sevišķās pakāpes lielo goda zīmi S.Berca darbnīcā gatavoja par Ls 12,25, mazo sevišķo - par Ls 7,75, otrās pakāpes oksidētā sudraba - par Ls 6,50, bet trešās pakāpes bronzas goda zīmi - par Ls 1,75. Brāļu Ridusu darbnīcā Atzinības Krusta lielā krusta pagatavošana izmaksāja Ls 70, vidējā - Ls 30, bet mazā - Ls 20. Ir saglabājies arī dokuments, saskaņā ar kuru 1939. gada 22. decembrī Valsts prezidenta kanceleja Ridusa sudraba kaltuvei par 193 mazo un 1 vidējā Atzinības Krusta izgatavošanu ir samaksājusi 4179,50 latus.

Tāpat kā apbalvotajiem ar Triju Zvaigžņu ordeni, arī ar Viestura ordeni un Atzinības Krustu apbalvotajiem apbalvojums bija jāizpērk. Neizpirktais ordenis tika glabāts divus gadus, bet pēc tam anulēts. 1939. gada 8. martā Ordeņu kapituls (kanclers A.Gubens, sekretārs J.Grandaus) paziņoja, ka Valsts prezidents ir apstiprinājis šādas jaunizveidoto ordeņu cenas:

I šķira II šķira III šķira IV šķira V šķira
Viestura 100 70 40 30 28
Atzinības Krusts 135 80 40 25 24
 

Turpinot tradīciju, arī 1994. gadā atjaunotais Triju Zvaigžņu ordenis tiek gatavots Rīgā - zeltkaļu darbnīcā "Kalvis", ko vada tēlnieks, metālmākslinieks un rotkalis Jānis Mikāns (dz. 1947.g.). Darbnīcas "Kalvis" emblēma ir senlatviešu rota - pūcessakta - kā uzticības zīme senču mantojumam.

Ordeņa lentes gan visas ir pasūtītas ārzemēs: Lāčplēša Kara ordeņa lentes auda P.Aubī uzņēmums Parīzē, bet Triju Zvaigžņu ordeņa lentes sākumā firma "Maison Gustave Wolfers" Briselē. Turpmākajos gados TZO lentes tika pasūtītas A. Bertrāna firmā, kur gatavoja arī pašas Triju Zvaigžņu ordeņa zīmes.

Arī jaundibināto ordeņu lentes Ordeņu kapituls nolēma pasūtīt Parīzē. Interesanta ir Valsts prezidenta sekretāra Jāņa Grandaua sarakste ar Latvijas sūtni Francijā Oļģerdu Grosvaldu par ordeņu lenšu pasūtīšanu. 1938. gada 30. augustā O.Grosvalds nosūta septiņas parauga lapas un lenšu paraugus ar deviņām dažādām purpursarkanās krāsas niansēm, bet 5. septembrī O.Grosvalds nosūta vēl vienu krāsas paraugu. J.Grandaus atbild, ka Valsts prezidents saņemtos paraugus grib parādīt arī Ministru kabineta locekļiem. J. Grandaus lūdz pasūtīt šādus lenšu paraugus: Atzinības Krustam - lenti sarkanu ar sudraba iemalu, 32,0 mm platu, un likt pagatavot no laba zīda ar atzīmi - ponceau , bet Viestura ordenim purpursarkano pēc Nr.16490, Nr.16482 ( pourpre ). Izpildījuma tehnika - moirē (muarē).

J.Grandaus vēstulē arī piebilst, ka kungi esot bijuši pārsteigti par tik daudzajām purpursarkanās krāsas niansēm. 1938. gada 12. oktobrī J.Grandaus atkal raksta O.Grosvaldam, ka Viestura ordenim ir jāpasūta purpursarkana lente pēc pievienotā parauga, bet bez sudraba iemalām, pavisam tīra, 32,0 mm plata, savukārt Atzinības Krustam gaišsarkana ( ponceau ) ar sudraba maliņām 32,0 m platu, sudrabam esot jābūt maliņās kā noslēgumam. Vēstulē tiek lūgts izdarīt konkrētu pasūtījumu - pāris simt metru no katra un kādus desmit metrus lielo lenti ( Grand cordon ) 110 mm platumā. O.Grosvalds 18. oktobra vēstulē precizē pasūtījumu, paskaidrojot, ka lentes sudraba maliņu firma tehniski nevar atrisināt, ka šāda maliņa spurosies. J.Grandaus drīz vien ziņo, ka visi ar atsūtītajiem lenšu paraugiem ir apmierināti, un saņem rēķinu par ordeņa lenšu pagatavošanu Viestura ordenim par 2572,80 frankiem, bet Atzinības Krustam - par 5397,80 frankiem. 1938. gada 14. decembrī seko jauns pasūtījums, šoreiz jau visu šķiru ordeņu lentēm un rozetēm, par 82 860,75 frankiem.

Arhīva dokumenti liecina arī par kurioziem. Piemēram, 1939. gada 23. marta vēstulē O.Grosvalds atbild uz iepriekš saņemto aizrādījumu par sarkanās lentes krāsu nenoturību. Viņš lūdz šīs lentes atsūtīt atpakaļ, lai A.Bertrāna firma varētu papētīt kļūmes iemeslus, norādot, ka, pēc Bertrāna domām, vainīgi būšot sviedri, kuru iedarbībai uz lenšu krāsu būšot grūti atrast kādu pretlīdzekli. Acīmredzot šis pārpratums tika novērsts, un Bertrāna firma turpināja aust lentes Latvijas ordeņiem. Pēdējais maksājums ir izdarīts 1940. gada 27. jūnijā, bet 22. jūlijā J.Grandaus lūdza izbeigt pasūtījumu izpildi. Šis arī ir pēdējais dokuments ordeņu lietā Latvijas Valsts vēstures arhīvā.

Dr. hist. Kristīne Ducmane,  Valsts heraldikas komisijas locekle

Šeit, "Latvijas Vēstneša" laidienos, apbalvoto saraksti tiek publicēti no Latvijas Valsts vēstures arhīva, saglabājot oriģinālo,sava laika rakstību.

Saīsinājums L.k.o.k. tālāk sekojošajos sarakstos nozīmē - Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

2OR.GIF (61701 BYTES) 1OR.GIF (15487 BYTES) 5OR.GIF (18793 BYTES)

2. zīm.: 1938. gada Atzinības Krusta I šķiras pilns komplekts (lielais krusts, diametrs 85 mm; vidējais krusts, diametrs 49 mm; lielā sarkanā lente ar sudraba iemalu un pušķi, 110 mm plata). 3. zīm.: 1710. gadā nodibinātā Kurzemes un Zemgales hercogistes Atzinības jeb Pateicības ordeņa krusta reversa versija. 4. zīm.: 1938. gada Atzinības Krusta I un III šķiras krusts (vidējais) reversā, diametrs - 49 mm

6OR.GIF (32333 BYTES)

5. zīm.

7OR.GIF (15562 BYTES)

6. zīm.

8OR.GIF (22007 BYTES)

7. zīm.

9OR.GIF (21932 BYTES)

 

8. zīm.

4OR.GIF (13993 BYTES)

9. zīm.

10OR.GIF (8381 BYTES)

10. zīm.

5. zīm.: 1938. gada Atzinības Krusta IV - V šķiras krusts (mazais) aversā, diametrs - 40 mm, lentes platums 32 mm. 6. zīm.: 1938. gada Atzinības Krusta IV - V šķiras krusts (mazais) aversā (cits variants), kura diametrs - 40 mm. 7. zīm.:  Ordeņa goda zīme aversā, kura diametrs - 36 mm.

8. zīm.: Ordeņa goda zīme reversā, diametrs - 36 mm. 9. zīm.: Ordeņa medaljona reversa detaļa un ordeņa devīze uz jostas krusta galos. 10. zīm.: Ordeņa goda zīmes sevišķās pakāpes lentes stiprinājuma detaļa

Mākslinieces Ainas Alksnes-Alksnītes zīmējumi

no Latvijas Vēstures muzeja, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja un Valsts Ermitāžas Sanktpēterburgā krājuma oriģināliem

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!