Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Radio

Intervija Latvijas Radio 6. novembra raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Siksnis

— Ir programma "Pusdiena", un šīs programmas viešņa ir Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Labdien!

V.Vīķe–Freiberga: — Labdien!

— Pagājušo reizi, pirms divām nedēļām, mēs tikāmies šeit studijā īsi pirms jūsu došanās vizītē uz Lielbritāniju, un tad jūs šo braucienu nosaucāt tā piesardzīgi – par atgādinājumu britiem par Latviju un mūsu centieniem. Nu tagad droši var apgalvot, ka tas ir izdevies un daudz vairāk nekā atgādinājums — lietišķas tikšanās ar britu amatpersonām, diskusijas un arī intervijas. Interviju programmai "Hard Talk" jūs esat atzinusi par vienu no grūtākajām šajā nedēļā britu salās, un šo pārraidi redzēja, skatās tagad un vēl skatīsies vakarā arī Latvijas publika. Kādēļ un kas tieši bijis tas, ka jūs to nosaucat par visgrūtāko?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, tas ir attieksmes jautājums, jo šajā programmā vispār ir paradums, zināms stils, ko intervētājs ir attīstījis. Tas ir tāds agresīvs un uzbrūkošs stils, kas cenšas intervējamo nostādīt aizstāvības pozīcijā. Un, protams, būt aizstāvības pozīcijā ir ārkārtīgi neizdevīgi no taktiskā viedokļa. Bet es teikšu tā: es ceru, ka spēju atspēkot, kā man pašai šķiet, viņa pārmetumus, kā viņš tos no sākuma formulēja, Latvijai. Es centos parādīt, ka tie ir nepamatoti, un arī paust mūsu viedokli. Ņemot vērā, ka šāda veida pārmetumi itin bieži tiek dzirdēti vai nu rakstītā presē, vai arī televīzijā no ārvalstu mediju puses, šī izdevība bija vērtīga ar to, ka viņi man atļāva aizstāvēt Latvijas viedokli un censties šo jautājumu pacelt mazliet citādā, pozitīvākā plāksnē, lai nebūtu tikai vienpusīga informācija par mums, lai būtu iespēja arī mums pašiem paust savu viedokli. Un, kā jūs zināt, šo raidījumu noskatās ļoti daudzi miljoni, tātad tā pati par sevi bija nopietna izdevība. Vēl pārējās tikšanās. Man, starp citu, bija arī darba pusdienas ar aptuveni 20 citiem žurnālistiem. Viņu attieksme bija daudz miermīlīgāka un draudzīgāka, varētu teikt, visnotaļ draudzīga. Tur bija konkrēti jautājumi par dažādiem sadarbības plāniem nākotnē, tās bija pozitīvas sarunas, piemēram: viņi ļoti interesējās par tūrisma attīstību Latvijā, par Latviju kā tādu vietu, kas varbūt caurmēra britu iedzīvotājam nav tik labi pazīstama. Būti labi, ja mums būtu labāk attīstītas gan transporta iespējas, gan arī infrastruktūra, ka varētu uzņemt britu iedzīvotāju, kad viņš dodas atvaļinājumā un meklē ko jaunu, un tādā veidā varbūt varētu paaugstināt to Apvienotās Karalistes vēlētāju procentu, kas vispār būtu par labu Eiropas paplašināšanai. Jo viņi tomēr dzīvo uz savas salas, nejūtas varbūt tik dziļi iesaistīti tajā, kas notiek Austrumeiropā.

V.Vīķe–Freiberga: —Viņu politiķi toties ļoti labi izprot Eiropas situāciju un to, ka ir ļoti nozīmīgi Baltijas valstīm būt daļai no šīs jaunās Eiropas, kādu to iezīmē arī viņu ministru prezidents Tonijs Blērs savās nesenajās uzstāšanās reizēs Viduseiropas valstīs. Viņu ministrs, ārlietu ministrs un premjerministri tur ir uzstājušies, un man šķiet, ka politiskā līmenī mums ir ļoti nozīmīgs un svarīgs atbalsts no Lielbritānijas, jo tā ir viena no Eiropas Savienības pīlāriem un balstiem, arī viens no Eiropas Savienības paplašināšanās motoriem.

Bez tam britu atbalsts attiecībā uz NATO paplašināšanos ir arī fundamentāli svarīgs, jo viņi savā ziņā ir politiskais tilts šajā transatlantiskajā struktūrā starp Eiropu un Ameriku.

— Jā, neapšaubāmi mēs vēl, es ceru, atgriezīsimies pie tematikas — Eiropas Savienība un tāpat pie tikšanās reizēm ar citām amatpersonām. Bet, vēlreiz atgriežoties pie Sebastiana kunga vadītā šova, — jums bija iespēja droši vien arī atteikties, jūs, zinot šo tematikas ievirzi vai šo uzbrūkošo stilu, vai tematikas sašaurināto loku, jūs varētu arī nerunāt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas būtu bijis nepiedodami. Man šķiet, pirmo reizi Latvijas vēsturē bija kādam izdevība uzstāties tik daudziem miljoniem — 46 vai 64 miljoniem, man sajuka tie skaitļi. Sešreiz dienā tas tiks translēts dažādās laika zonās, tā ir unikāla iespēja aizstāvēt Latviju, prezentēt Latviju, stāstīt to, kas mēs esam un kurp mēs virzāmies, to nekādā ziņā nedrīkstēja palaist garām, lai arī, protams, tas ir ļoti liels risks, bet labāk sevi tomēr censties aizstāvēt nekā pazust lapās un vispār neko nedarīt.

— Jā, nu tiem, kas jau ir redzējuši, tas ir skaidrs, bet tie, kas vēl redzēs, tie pārliecināsies, ka jums ir izdevies tieši to arī izdarīt — pārliecināt. Bet kāda ir tīri personiski sajūta, jo, joprojām atgriežoties pie sarunas, ko mēs jau esam redzējuši šodien, — tā bija tāda fokusēta, tie nebija vienkārši jautājumi par Latviju vai vienkārši par jūsu personību, tie bija jautājumi par vēsturi, par ko arī mēs šeit mājās daudz runājam. Un kāda jums bija tīri personiskā sajūta, jo jums tomēr zināmā mērā pēc uzstādījuma būtu bijis jātaisnojas?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, tas ir tas, ko es it īpaši nevēlējos darīt, un arī varēja manīt, ka žurnālists ir ļoti veikls un profesionāls intervētājs, kas slavens ar savu savā ziņā agresīvo sarunu vešanas stilu, viņš ļoti centās mani sakaitināt un sadusmot, lai es paliktu dusmīga un nāktu ar kaut kādiem dusmīgiem apgalvojumiem. Tas prasīja, es teikšu, tiešām milzīgu pašsavaldīšanos un paškontroli, lai neļautos šādā intervijā sevi stumt un bīdīt tikai turp, kur intervētājs vēlas jūs, tā sakot, nobīdīt, bet pašam censties pēc iespējas paturēt arī savu viedokli un stāju.

— Paldies jums par šo interviju BBC. Jūs jau teicāt par tikšanos ar amatpersonām, ar premjeru Blēru, ar Robinu Kuku, to, cik nozīmīgas šīs tikšanās bija tai ziņā, ka neapšaubāmi Lielbritānijai ir liela loma un būs arvien lielāka loma Eiropas Savienības nākotnes būvē. Jūs jau minējāt par atbalstu, bet kā jūs varat šo atbalstu raksturot, kas ir noticis tieši jūsu sarunās, un kur britu amatpersonas redz Latvijas vietu vai laiku Eiropā?

V.Vīķe–Freiberga: — Mums bija ļoti svarīgi apstiprināt, ka briti atbalsta tā saukto regates principu Eiropas paplašināšanā, ka viņiem absolūti nav nekādu iebildumu pret ātru paplašināšanos, ja katra dalībvalsts tam ir gatava. Viņi ir par steidzīgām reformām, kas ir nepieciešamas pašai Eiropas Savienībai, arī par to, ka būtu jāvienojas par komisāru skaitu Eiropas Komisijā. Visos būtiskos jautājumos īstenībā viņu viedoklis sakrīt ar mūsu vēlmēm un centieniem. Bet, protams, viņi uzsver to, ka mums pašiem ir savi tā sauktie mājas darbi noteikti jādara, ka mums ir jāpierāda pašiem spēja tikt ar savām problēmām galā. Bet es saņēmu atkārtotus palīdzības piedāvājumus tīri konkrētās programmās, piemēram, tiekoties ar Britu padomes prezidenti lēdiju Helēnu Kenediju. Lēdija Helēna, mums pārrunājot zināmus jautājums, kā piemēram, mūsu tieslietu sistēmas uzlabošanās nepieciešamību, viņa teica tā: tas gan tā kā atbilst vairāk mūsu Augstākās tiesas priekšsēdētājam, es zinu, ka viņam ir zināmi līdzekļi personīgi pieejami pēc sava amata posteņa. Un lūk, mēs jau tūliņ varējām runāt par kādu konkrētu projektu. Es teicos te sazināties ar mūsu tieslietu ministru, kur varētu ar viņas personīgo atbalstu un personīgiem kontaktiem veidot tādus konkrētus sadarbības projektus, kas jau paredzamā nākotnē varētu nest rezultātus. Tā ka mēs nerunājām tikai abstraktā līmenī vien, bija jau arī runa par vairākiem konkrētiem projektiem.

— Jā, tiktāl par Eiropas Savienību. Neapšaubāmi viens no varbūt pat svarīgākajiem vai nozīmīgākajiem, jūsuprāt, mērķiem bija runāt par drošību, par drošības jautājumiem un tai skaitā arī par NATO. Ar ko un ko jūs tieši runājāt šai svarīgajā jautājumā?

V.Vīķe–Freiberga: — Šajā tikšanās reizē bija ļoti izdevīgi, jo man bija iespējams runāt ne tikai ar britu aizsardzības ministru un viņa bruņoto spēku virspavēlnieku, bet arī ar pašu lordu Robertsonu, kas ir NATO ģenerālsekretārs, un arī ar ģenerāli Rolsenu, kas ir patlabanējais Eiropas spēku virspavēlnieks, ar iepriekšējo virspavēlnieku ģenerāli Klārku. Tas notika sakarā ar šo izcilības akadēmiju, uz kuru ģenerālis Klārks bija mani ielūdzis un kurā viņš mani prezentēja kā jaunu locekli. Šīs akadēmijas pasākumu ietvaros man bija iespēja ļoti, varētu teikt, personīgām sarunām un ilgstošām sarunām gan ar lordu Robertsonu, gan arī ģenerāli Rolsonu, ar kuru sēdējām blakus pie pusdienu galda, un tas mums atļāva varbūt zināmus jautājumus noskaidrot un pārrunāt vēl izdevīgākā veidā, nekā tas notika kādas oficiālās vizītes laikā, kuras jau, protams, man arī bijušas pie lorda Robertsona, tikko viņš stājās amatā. Man ir bijusi izdevība ar viņu tikties Briselē.

— Jā, un, protams, vienmēr žurnālisti Latvijā jautās amatpersonām, tai skaitā arī jums, par iespējamām garantijām vai par solījumiem no šādām ārvalstu vizītēm. Kas tad ir bijis, vai ir kāds solis uz priekšu mūsu virzībā uz tādām institūcijām, vai arī bijušas kādas konkrētas lietas, par ko ir runāts, jo mēs arī šeit studijā esam runājuši gan par iekšzemes kopproduktu, it kā vajadzīgo cipariņu, kas ir vajadzīgs, lai mūsu aizsardzības sistēma būtu spēcīga un atbilstoša, vai arī citi mājas darbi šādās sarunās izkristalizējušies?

V.Vīķe–Freiberga: — Viens un tas pats visās sarunās vienmēr atgriežas — mums ir jāspēj parādīt, ka mums lietas virzās pozitīvi uz priekšu. Mums netiek uzstādīti kaut kādi arbitrāri skaitļi kaut kam, ka mums jābūt tik un tik karavīriem vai tik un tik lielam iekšzemes kopproduktam un tamlīdzīgi, mums netiek uzstādītas konkrētas prasības, mums uzstāda principiālas prasības, un šīs principiālās prasības, piemēram, aizsardzības laukā, tomēr ir tādas, ka valstij pašai ir par savu aizsardzību arī jārūpējas, jāgādā un nevar būt tā, ka aizsardzība paliek valsts budžetā pēdējā prioritāte vai ka tā atpaliek no savām kaimiņvalstīm. Piemēram, aizsardzības jomā ir vairāk nekā skaidrs, ka mums ir jābūt spējīgiem sadarboties ar saviem tiešajiem kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, bet mums ir arī jāpanāk līdz iestāšanās brīdim NATO šī savietojamība ar NATO spēkiem, tas ir tāds objektīvs kritērijs, mums ir jāspēj uzrādīt spēju apdraudētības jeb krīzes situācijā būt spējīgiem saņemt palīdzību. Kas attiecas uz Eiropas Savienību, tad tur mums ir jāpierāda, ka nebūsim par nastu šai kopienai, ka mēs neimportēsim viņiem neatrisināmas problēmas, ka mums nav sliktākas problēmas nekā jebkuram citam un ka — taisni otrādi – mēs esam gatavi nākt arī ar saviem risinājumiem, ar savu pieredzi. Mums ir jāatceras, ka arī Latvija, kas ir pārvarējusi daudzas grūtības, var daudz ko piedāvāt arī citām valstīm, zināmos jautājumos arī mums ir veiksmīgi risinājumi, varbūt veiksmīgāki nekā citiem, mums ir jāsāk domāt pozitīvi par to, ko arī mēs spējam paveikt un parādīt, bet, galvenais, visa šī jaunā struktūra jau ir tāda, ka mums jādomā par sadarbību, par sadarbošanos un kooperāciju ar citām valstīm.

— Jā, cerams, ka šiem jūsu kontaktiem būs turpinājums gan personiski, gan arī valstiski, es domāju tieši britu amatpersonas. Bet vēl interesanta tikšanās ir bijusi – Mihails Gorbačovs bija jūsu sarunu biedrs. Ko jūs runājāt ar viņu, un kas jums ir bijis runājams?

V.Vīķe–Freiberga: — Mums iznāca diezgan gara saruna tāpēc, ka mēs sēdējām pretī pie pusdienu galda parlamentā. Man šķiet, ka viņš saprot angļu valodu, bet viņam ir tulks, kas tulko krievu valodā, un mēs jokojām: es teicu, ka es krievu valodu mācos, bet viņš atzinās, ka viņš nu gan latviešu valodu netaisoties mācīties, viņš sevi tam uzskatot par vecu. Es uzskatīju, ka neesmu par vecu, lai mācītos krievu valodu. Es saprotu, ka viņam vajadzības pēc latviešu valodas nav, turpretim man tik tiešām ir šī vēlme krievu valodu iemācīties vismaz elementāri, lai es varētu saprast, ko cilvēki runā. Mums bija interesanta saruna dažādos līmeņos, mēs runājām par to periodu, kad sabruka Padomju Savienība, starp citu, tāpat kā es, arī Gorbačova kungs un agrākais Polijas prezidents Lehs Valensa tika prezentēts šajā akadēmijā; es biju rīta sesijā, viņi — pēcpusdienas sesijā, un tad bija ļoti interesanti, kā katrs no viņiem traktēja tos notikumus. Valensas kungam bija interesants formulējums: redziet, Gorbačova kungs centās remontēt komunismu, mans mērķis bija komunismu sagraut. Es tomēr vinnēju.

— Man šeit uz galda ir arī Latvijā krievu valodā iznākošā avīze "Čas", un tajā ir raksts par jums, tātad daidžesta formā minēts par jūsu vēlmēm un par nodomiem, krievu valodā " hočet vstreķitsa s Puķinim", grib tikties ar Putinu. Vai jūs esat plānojusi kaut ko pavisam konkrētu ar Krievijas prezidentu?

V.Vīķe–Freiberga: — Patlaban mums caur oficiāliem Ārlietu ministrijas kanāliem šādas tikšanās nav paredzētas. Mēs, protams, ceram uz mūsu starpvaldību komisijas darbības turpināšanu. Es ar nožēlu konstatēju, ka paredzētā sēde ir tikusi atcelta, taču es no Latvijas puses vienmēr esmu apliecinājusi mūsu gatavību iesaistīties sarunās, un katrā ziņā es kā prezidente būtu gatava sarunām ar Krievijas prezidentu jebkurā laikā, ja tāda izdevība parādītos.

— Un, ja mēs varam turpināt ar Latvijas aktualitātēm, ar parlamentu. Latvijas vēstniecībai Vašingtonā būs jauna ēka, jo Saeima pagājušā nedēļā nolēma šim pirkumam atvēlēt 2 miljonus latu, tai pašā laikā, protams, kā varēja gaidīt, opozīcija izteikusies, ka labāk šādu summu veltīt kam citam valsts iekšienē, kaut vai veselības aprūpei. Kāds ir jūsu viedoklis?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka tas bija pilnīgi nepieciešams lēmums, jo situācija Vašingtonā ir tiešām drūma un neadekvāta mūsu ārpolitikas centieniem. Latvijai pieder nams, visus gadus, kad Latvija bija okupēta, tur arī dzīvoja un strādāja mūsu diplomātiskais pārstāvis. Bet patlaban, kad Latvija ir neatkarīga valsts un tās nākotnes centienos ir tik ļoti svarīgs atbalsts no vienīgās lielvalsts visā pasaulē — Amerikas, tad elementāri mums ir vajadzīgas normālas reprezentācijas telpas Vašingtonā. Patlaban mums nav normālu vēstniecības jeb sūtniecības telpu, tā ir viena maza privātmāja tiešām ļoti nepiemērotā rajonā. Savā laikā tas ir bijis piemērots, bet nu vairs tāds nav. Latvijai ir absolūti nepieciešamas adekvātas pārstāvniecības telpas šajā zemē, Latvija ir jau nokavējusi, pirms dažiem gadiem bija izdevība kādam ļoti piemērotam pirkumam labā rajonā, kas jau toreiz līdzekļu trūkuma dēļ netika izmantots. Cenas Vašingtonā turpina kāpt, šis ieguldījums mums ir nepieciešams, un atcerēsimies, ka nopirktā vēstniecības ēka pēc dažiem gadiem sevi atmaksās, ietaupot uz īres naudu, tā ka tas nav luksus, tā ir nepieciešamība.

— Vēl viens it kā tehnisks jautājums arī no pagājušās nedēļas. Šā gada valsts budžeta grozījumos ir paredzēta nauda mobilo telefonu noklausīšanās iekārtas iegādei, tie ir apmēram 800 tūkstoši latu, tikai tagad ir runa par summu, bet, jau ilgi iepriekš tika runāts par šāda procesa nepieciešamību un arī iespējamo iedzīvotāju personiskās dzīves neaizskaramības pārkāpšanu. Kāds ir jūsu viedoklis — vai šis ir ļoti delikāts jautājums, vai tas ir pareizi risināts, ka institūcijas varēs tagad dot sankciju klausīties mobilās sarunas.

V.Vīķe–Freiberga: —Tas noteikti ir ļoti delikāts jautājums, un ļoti svarīgi ir, kādai institūcijai šīs iekārtas tiks dots pārvaldīt, un arī tas process, pēc kāda tiks izsniegtas atļaujas šīm noklausīšanām. Bet te gribētos atgādināt, ka demokrātiskās valstīs šādas iekārtas pastāv, jo tas ir viens no ievērojamiem darbarīkiem, lai cīnītos ar noziedzību, it īpaši ar organizēto noziedzību. Un Latvijai kā nākotnes Eiropas Savienības loceklei būs jāiesaistās starptautiskos pasākumos gan ar narkotirgoņu kontrolēšanu, nelegālās imigrācijas kontrolēšanu un it īpaši ar organizētās noziedzības starptautisko taustekļu izplatīšanos. Visos šajos jautājumos ļoti daudzas darbības notiek ar mobilo telefonu starpniecību, un bez šādu noklausīšanās ierīču tehnikas mūsu tiesībsargājošām instancēm ir burtiski neiespējami zināmos gadījumos iegūt pierādījumus par nodarījumiem, par noziegumiem. Tā ka, varētu teikt, ka tas ir viens no modernās tehnikas darbarīkiem cīņā pret noziegumiem. Tam katrā ziņā jābūt zem nopietnas kontroles ar visām atļaujām un darbības pārskatu, procesam ir jābūt stingri kontrolētam, bet nepieciešams tas ir.

— Vēl Latvijas aktualitāte, kas par tādu brīžiem kļūst, brīžiem tiek it kā piemirsta. Tā ir partiju finansēšana no valsts budžeta, un arvien vairāk partiju runā par nepieciešamību partijām saņemt naudu tieši no valsts budžeta, ir dažādas versijas par konkrētiem skaitļiem, par privāto ziedojumu ierobežošanu. Kāds ir jūsu viedoklis — vai mums ir vajadzīgas no valsts finansētas partijas, un kāds tad būtu īstais modelis?

V.Vīķe–Freiberga: — Daudzās valstīs tā ir, ka valsts vienkārši izsniedz, sadala līdzekļus partijām proporcionāli tam atbalstam, kādu viņi ieguvuši pēdējās vēlēšanās. Tas ir veids, kā nodrošināt vai censties mazināt dažādu privātu interešu iespaidu uz politiskiem procesiem. Protams, jūs saprotat, ka ļoti grūti ir apturēt ziedojumus, kas nāktu no ieinteresētām pusēm. Starp citu, Amerikā ir vesels process, ko sauc par lobēšanu, bet vispār lobēšana ir augstākā līmeņa kukuļdošana, tā brutāli izsakoties. Bet starpība ir tāda, ka process ir atklāts un zināms, tas ir tas galvenais mērķis. Un es domāju, nav tik svarīgi, ka līdzekļi partijām tiktu sadalīti no valsts budžeta vai no privātām personām, bet, galvenais, ir svarīgi, lai mēs zinātu, kas šie ziedojumi ir, lai tie būtu pēc iespējas atklāti, un būtu svarīgi, lai tādos gadījumos, ja partijas saņem neatļautus līdzekļus, tas kriminālkodeksā būtu kā noziegums, lai pēc tam par to varētu būt zināms sods. Mēs tikko redzējām, kas notika Vācijā ar ekskanclera Kola partiju. Ir vajadzīgas struktūras un likumdošana arī, kas nosaka, ka pāri zināmām robežām nav pieļaujams partijām saņemt līdzekļus un ka it īpaši nav atļaujams tām šos līdzekļus saņemt slepeni. To mēs redzējām Vācijā, un arī citur ir bijuši šāda veida skandāli, tie norāda, ka problēma pastāv, un risinājumi, varētu teikt, ir nemitīga cīņa, lai politisko procesu padarītu taisnīgāku un atklātāku.

— Tieši tā, par šo otro pusi jeb jūsu minēto sodāmību laikam patlaban runā vismazāk, bet tas arī ir saprotams. Jūs jau minējāt par Ameriku, protams, visa pasaule šajās dienās lūkojas tuvāk vai tālāk uz Ameriku — Džordžs Bušs vai Alberts Gors būs nākamais prezidents. Kādi ir jūsu vērojumi priekšvēlēšanu laikā, ar ko zīmīgs viens vai otrs, un, protams, it kā mazliet vienkāršoti, bet tomēr — kādas ir jūsu valstiskās simpātijas pret demokrātu vai liberāli?

V.Vīķe–Freiberga: — Paldies Dievam, mums nav jāraizējas par šo vēlēšanu iznākumu, nav jāsēž televizora priekšā un jāgrauž nagi aiz bailēm, ka, ja vienu ievēlēs, tas mums būtu ļoti slikti, vai cerībā — kaut tikai viens no viņiem būtu. No mūsu viedokļa abi divi kandidāti ir viens otram pielīdzināmi savos akcentos ārpolitikā. Ir skaidrs, ka kandidāts Bušs vienu laiku bija domājis varbūt iegūt vēlētāju labvēlību, vairāk akcentēdams iekšpolitiskos jautājumus un cenzdamies iegūt vēlētāju labvēlību ar to, ka, lūk, varbūt Amerika par daudz ir ieguldījusi savā ārpolitikā, varbūt izšķiedusi zināmus līdzekļus. Taču pēdējā laikā arī viņš bija spiests mazliet koriģēt savu viedokli un ir publiski deklarējis, ka Amerika atbalsta NATO paplašināšanos, atbalsta Baltijas valstu iekļaušanu, un tātad no abām divām partijām un viņu kandidātiem patlaban ir vienāds atbalsts attiecībā uz Baltijas valstīm un viņu iekļaušanu NATO savienībā, kas ir svarīgākais Amerikas ārvalstu politikas akcents. No mūsu viedokļa abi divi ir vienlīdzīgi, tā ka mēs varam mierīgi gaidīt iznākumu, un tad redzēsim, kā mēs tālāk sadarbosimies ar jauno administrāciju.

— Un, visbeidzot, mēs acīmredzot šeit "Pusdienas" studijā tiksimies jau gan pēc Lāčplēša dienas, gan pēc 18.novembra svētkiem. Kādi būs valsts proklamēšanas svētki šogad, kāds būs scenārijs, un ko darīsit jūs?

V.Vīķe–Freiberga: — Scenārijs pamatā būs līdzīgs tam, kāds bija iepriekšējā gadā, vienīgā nelaime, ka mums Brīvības piemineklis ir ietuntuļots šajās stalažās un tātad nav vairs piemērota vieta, lai notiktu tur pasākumi, kas parasti notiek 11.novembrī. Tas tagad ir pārcelts uz Doma laukumu. Tajā ziņā varētu teikt, ka neatkarīgās Latvijas zināmi varoņu piemiņas dienas pasākumi vēsturiski atgriežas Doma laukumā un savā ziņā Doma laukums tiek atkarots šajos nolūkos.

— Paldies. Tātad piedalīsimies visi svētkos un gaidīsim jūs atkal studijā.

V.Vīķe–Freiberga: — Visu labu!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā SAEIMĀ. NOZARĒS