Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas radio vakar, 2.novembrī

Intervija Latvijas radio 2. novembra raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Raidījumu vada žurnālists Aidis Tomsons

— Labdien vēlreiz visiem klausītājiem un labdien mūsu viesim — Ministru prezidentam Andrim Bērziņam!

— Labdien!

— Budžets — Saeimas šīsdienas aktualitāte. Es skatos, vismaz ziņu aģentūras ziņo — tam piešķirts, tam nav piešķirts, tam ir piešķirts, tam nav piešķirts, un deficīts atkal ir nedaudz pieaudzis.

Andris Bērziņš: — Jā, es gribētu pateikt, ka šodien tiešām ļoti veikli, raiti gāja budžeta pieņemšana. Šā gada budžeta grozījumi ir apstiprināti, un tas labais, ko var pateikt, ir, ka tur tika apstiprināts praktiski bez izmaiņām viss, kas attiecas uz skolotāju algu paaugstinājumu, tā ka skolotājiem šai gadā nekādu problēmu ar algas savlaicīgu saņemšanu nebūs, un tas ir izdarīts visiem — gan vispārizglītojošo skolu skolotājiem, gan mūzikas un mākslas skolu skolotājiem — visiem skolotājiem ar īpašu budžeta pielikumu tas ir izdarīts. Ir izpildīti arī tie solījumi, ko mēs devām attiecībā uz zemniekiem — par subsīdijām. Ir vēl vesela virkne dažādu labu lietu pieņemtas, akceptētas. Bija arī viens tāds nopietns jautājums, par kuru bija diezgan daudz diskusiju — tas bija Saeimas ierosināts jautājums par līdzekļu iedalīšanu vēstniecības mājas pirkšanai Vašingtonā, jo mūsu vēstniecības māja pašlaik ir tādā kvartālā, ko nu nevar nosaukt par diplomātiskai ēkai piemērotu vietu. Un Saeimas deputāti izšķīrās balsojumā par, kaut gan valdība pēc savas būtības bija teikusi, ka nedrīkst budžeta deficītu palielināt.

— Izklausās, ka jūs nedusmosities.

A.Bērziņš: — Mēs nevaram neko dusmoties vai nedusmoties — galu galā Saeima ir tā, kas nosaka, kā visam jānotiek. Katrā gadījumā es saprotu Saeimas deputātu motivāciju. Mūsu uzdevums bija, protams, panākt, lai valsts budžeta deficīts būtu iespējami mazāks, lai tas nekādā veidā nepārsniegtu trīs procentus.

— Un tomēr mēs pārsniegsim tos trīs procentus...

A.Bērziņš: — To gan es gribētu teikt, ka tas ir pārsniegts tikai uz šo brīdi. Jāsaka, ka pirmā pusgada tempi, kopbudžeta attīstības tempi ir labi, pat nedaudz augstāki, nekā bija prognozēts. Skatīsimies, kas notiks trešajā un ceturtajā ceturksnī. Tā analīze, kas ir mums pa mēnešiem, kā pildās budžeta ieņēmumu daļa, ir tāda, es gribētu teikt, optimistiska, mēs jau ceturto mēnesi pēc kārtas iedzīvotāju ienākumu nodoklī esam vidēji apmēram prognozētajā līmenī. Sociālais budžets mums arī salīdzinoši labi izskatās — pagājušajā mēnesī, piemēram, ir 1,4 miljonu deficīts, bet tas ir salīdzinoši maz, salīdzinot ar tiem 18 miljoniem, kas bija, teiksim, pirms gada šajā budžetā. No šī viedokļa ir tā, ka tad, kad būs beidzies pilns gads, ap 15.janvāri, mēs varēsim saskaitot reāli redzēt, vai budžeta deficīts ir pāri trim procentiem vai nav. Un mana iekšēja pārliecība ir, ka nebūs pāri.

— Ienākumi būs lielāki?

A.Bērziņš: — Tieši tā!

— Starp citu, runājot par budžetu, mums arī daudzi klausītāji jautājumus ir uzdevuši saistībā ar šīm naudām, mēģināsim uz tiem atbildēt. Piemēram, viens klausītājs zvanīja un teica, kāpēc, piemēram, Aglonas internātskolai ir atrasta nauda, bet citām, piemēram, Jelgavas invalīdu internātskolai nav.

A.Bērziņš: — Izglītības ministrija saliek šīs prioritātes, skatoties, kam un kā ir jānotiek. Un šai konkrētā situācijā Aglonā tiešām ir pietiekami sarežģīta situācija, bez tam jāņem vērā, ka internātģimnāzija — tā ir vieta, kur parasti dzīvo bērni bāreņi vai bērni no ļoti trūcīgām ģimenēm, kuri nevar iet citās skolās, un tā ir pilnībā valsts uzturēta iestāde. Tātad es saprotu Izglītības ministrijas rūpi par šo mācību iestādi.

— Starp citu, runājot par budžetu — tas īsti gan neskar šos grozījumus, un tomēr — , man vairāki klausītāji zvanīja nikni un teica: kāpēc šajā situācijā, kad saka, ka viss tiek taupīts, un vajag, cik vien var, taupīt, ietaupījumi deputātiem no budžeta tomēr rodas, un viņi var pacelt savas algas par 80 latiem, bet citiem nerodas ietaupījumi.

A.Bērziņš: — Nu, šajā konkrētajā situācijā es gribu teikt tā, ka likumā "Par budžetu un finansu vadību" rakstīts: Saeimas deputāti paši izlemj par to, cik liels budžets būs Saeimai, un valdība — mēs pat to nekomentējam — pieņem to tādu, kāds tas ir.

— Un te man jājautā, arī viens klausītājs zvanīja: kā tad izpaužas šī varas dalīšana starp valdību un Saeimu, jo galu galā tomēr vienas un tās pašas partijas vairākums spiež tās pogas.

A.Bērziņš: — Varas dalīšana — tā ir likumdevēja vara un izpildvara. Neviens Saeimas deputāts nav tiesīgs iejaukties izpildvarā, un, es gribētu teikt, neviens arī nemēģina to darīt. Savukārt mums nav tiesību pieņemt likumu, izņemot gadījumus, kad Saeima ir atvaļinājumā, tad mēs varam pieņemt 81.panta kārtībā noteikumus ar likuma spēku, bet arī tikai ļoti ierobežotu daudzumu, un par ierobežotu tematu. Piemēram, par budžetu un par nodokļiem, valdība nedrīkst vispār neko pieņemt. Tur tā varas dalīšana izpaužas.

— Bet tomēr — no jūsu partijas cilvēki ir spieduši tās podziņas un teikuši: mums, Saeimai, vajag tik un tik!

A.Bērziņš: — Jā, nu, man ir grūti ko komentēt, un es nekomentēšu, jo mēs tik tiešām Saeimas budžetu nekomentējam.

— Jūs esat viltīgs!

A.Bērziņš: — Es esmu piesardzīgs.

— Runājot par citām lietām un neapšaubāmi saistībā ar budžetu, viena no tām ir sociālais budžets, kuru jūs te minējāt, un pensionāru jautājums. Man vairāki strādājošie pensionāri zvanīja, un jautājums varētu būt formulēts tā: jūs tomēr solījāt, kad kļuvāt par premjeru, ka no februāra tiks atdotas pilnās pensijas. Viņi saka: nebija godīgi — jūs solāt un nepildāt.

A.Bērziņš: — Es vēlreiz gribētu atkārtot, ka es nekad neesmu teicis, nevienu konkrētu datumu nosaucis. Mums ir valdības deklarācijā ierakstīts, ka mēs to plānojam izdarīt 2001.gadā. Vai tas būs gada sākumā, gada vidū vai gada beigās — tas ir cits jautājums. Es vairākkārt esmu gan teicis, ka, visdrīzāk ticams, agrāk par gada vidu mēs pie šī jautājuma nevarēsim atgriezties, jo ir jāapskatās, kas notiek ar sociālo budžetu kopumā, kāds būs stāvoklis ar bezdarbu valstī, cik lielā mērā mums izdosies saskaņot viedokļus ar visiem sociālajiem partneriem par šī soļa iespējamību, jo nevar izdarīt tikai šo vienu lietu, kā jau vairākkārt esmu uzsvēris. Mūsu valdības deklarācijā ierakstīta šī lieta veselā kompleksā, un, no vienas puses, uz svaru kausiem ir šo strādājošo pensionāru pilna pensija, no otras puses, pensijas vecuma paaugstināšana un priekšlaicīgās pensionēšanās ierobežošana. Tā ir tā lieta, kas sver apmēram vienu un to pašu, jo pretējā gadījumā papildus vajag apmēram 14 miljonus sociālā budžeta izdevumu daļā. Un, ja mēs uz to izejam un neizdarām otru soli, tad tas faktiski nozīmē, ka mēs nevarēsim ne tik vien indeksēt pensijas, bet mums būs visu laiku jādzīvo uz parāda un visu laiku jāaizņemas nauda, lai izmaksātu esošās pensijas.

— Man te viena klausītāja teica: — tā ir tā lieta, ka pensionāri ir šajās kastās sadalīti pēc 1996.gada, pirms 1996.gada...

A.Bērziņš: — Jā, tā nu ir maksa par mūsu neatkarību, kad pēc būtības kaut kur šī robeža bija jānovelk, un tā likumdevējs ir nolēmis.

— Kāpēc pensionāriem tādā gadījumā, ja viņi strādā, vēl jāmaksā sociālais nodoklis, jo viņi jau tā nesaņem pilno pensiju?

A.Bērziņš: — Sociālais nodoklis jāmaksā par visiem ienākumiem, kuri ir attiecināmi uz tiešajiem ienākumiem patēriņam.

— Kaut arī viņi šo pensiju nemaz nesaņem?

A.Bērziņš : — Viņi samaksā sociālo nodokli tikai par to darba algu, kuru nopelna, un tas automātiski iet pie viņa uzkrājuma, viņa pensiju norēķina kontā, un, aizejot pensijā, protams, viņam tas viss tiek pārrēķināts.

— Tas nozīmē, ka pēc tam nāk atpakaļ viņam?

A.Bērziņš : — Protams! Tiek pārrēķināts; vai viss tur atnāk atpakaļ — tas ir cits jautājums. Ir internetā pašlaik šī pensionāru formula, katrs var ieiet par brīvu tur pārrēķināt vai aiziet uz savu rajona vai pilsētas bibliotēku, tur internets droši vien ir, vai uz skolu un palūgt, lai kāds klases bērns paņem un pārrēķina, kā tas izskatās — šī pensija tagad, pēc tam, ja vēl strādās tik daudz gadu vai kā citādāk.

— Runājot par šīm pensijām, man ir vēl viens jautājums, kurš atlicis no pagājušās reizes. Zvanīja no Jaungulbenes un teica: jūs nesaprotat, ka nevar atrast laukos darbu, cilvēki spiesti priekšlaikus pensionēties, jo nav citas iespējas!

A.Bērziņš: — Nu, lūk, tā jau ir tieši tā lieta, par kuru es runāju. Teiksim, tagad ir zināma daļa pensionāru, kuri strādā un saņem nepilnu pensiju, līdz ar to ir arī iespēja veselai virknei cilvēku priekšlaikus pensionēties. Tad man ir jautājums: vai tas sociālais spiediens kopumā uz valdību un uz sabiedrību, ja mēs liegsim šiem cilvēkiem iespēju priekšlaicīgi pensionēties, nebūs lielāks nekā tagad, kad tie cilvēki, kas strādā, nesaņem pilnu pensiju? Tas ir tas jautājums, par kuru ir ļoti, ļoti nopietni jārunā valdībā. Mēs to plānojam darīt, mēs plānojam to pārrunāt arī ar mūsu sociālajiem partneriem, ar Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību.

— Par šīm finansēm un visām pārējām lietām. Viena klausītāja atcerējās jūsu vakardienas runājumu par augsto kopprodukta pieaugumu un inflācijas zemo līmeni. Viņa saka: tas esot padomju kategorijās — tas domājams, jo viņa atceras, ka savulaik Padomju Savienībā bija visaugstākais darba ražīgums, bet problēma jau bija tā, ka salīdzināja ar to nulli, kāds bija 1913. gadā Krievijā, un šobrīd arī tas kopprodukta pieaugums ir no tā, ka mēs esam tik ļoti nabadzīgi un ka vispār kaut kas notiek.

A.Bērziņš: — Nē, es gribu teikt, ka tās gan ir divas dažādas lietas — ja mēs runājam par kopprodukta pieaugumu, tad mēs to salīdzinām nevis ar 1913. gadu, kā tas tiešām dažkārt bija Padomju Savienībā, bet gan ar iepriekšējo gadu — tātad skaitļi ir reāli pret iepriekšējo gadu. Un, protams, 1998. un daļēji arī 1999.gads, kad, teiksim, Krievijas krīzes ietekmē mums ražošana kritās, ir labdabīgs tam, lai mēs šodien varētu teikt, ka, lūk, pieaugums ir lielāks, un tā tālāk. Es tiešām gribu teikt, ka tā ir tendence, kas vērojama visās Eiropas Savienības valstīs. Jo tā jau nebija krīze, kas notika Latvijā vai tikai Krievijā, tā bija faktiski visas pasaules krīzes sastāvdaļa — mēs bijām ierauti šajā krīzē. Tātad no turienes arī secinājums, ka šīs lietas nav salīdzināmas, tieši tā. Es negribu teikt, ka kaut kas pārmērīgi liels notiek, bet, ja Eiropas Savienības valstīs vidējais kopprodukta pieaugums ir kaut kur nedaudz pāri par procentu pašlaik šai gadā, tad mums ir 5,1 pirmajā ceturksnī. Protams, viņiem ir daudz grūtāk panākt šo procentu pret viņu lielo ekonomisko apjomu, ne tā kā mums, teiksim, 10 procentus pret mūsu salīdzinoši mazo apjomu. Bet tās tādas lietas, kas pašas no sevis nerodas, kas ir procesā un pie kurām jāstrādā.

— Un, runājot par inflācijām, — radioklausītāji saka: mūsu cenas ir tik lielas...

A.Bērziņš : — Nu kas ir inflācija? Inflācija pēc būtības ir cenu pieaugums, kuru ļoti precīzi pēc speciālas metodoloģijas visā Eiropā, visā pasaulē rēķina vienādi. Un, ja mēs sakām, ka mums inflācija ir ārkārtīgi zema, tātad nepārsniedz tur divarpus procentus, tad tas nozīmē, ka mēs par to pašu naudu varam nopirkt to pašu preci; ka tā inflācija nenoēd mūsu algu — nav tā, kā bija 1994. gadā, kad mums inflācija bija 1470 procenti gada laikā. Tas nozīmē — man bija 1470 rubļu vai latu, bet gada laikā tas pārvērtās par vienu latu. Tāda bija inflācijas ietekme, teiksim, uz to līdzekļu esamību, kas bija mūsu kabatās. Šobrīd tā nav, un tas ir tas labākais, jo tad ir skaidrs, ka, lai arī, teiksim, tā aldziņa vai tā pensija nav tik liela, tev vismaz ir drošība un pārliecība, ka tu vari reāli plānot savu dzīvi, ka tu par to naudu varēsi arī pēc gada, pēc diviem iegādāties to preci, kāda tā ir, un tas rada arī pārliecību, tas nodrošina to, ka arī preču cenas pēc būtības neaug. Ja nav inflācijas, tad tā pati prece arī pēc diviem gadiem faktiski maksā to pašu; ja to nepērk, tad — taisni otrādi — paliek lētāka.

— Jā, kā ir ar to lētāk palikšanu? Es skatījos te rādīto filmu — atkal kārtējais sasniegums, atkal cenas zemākas. Vai mums arī kaut kas tāds varētu notikt, un vai tas būtu labi vispār?

A.Bērziņš : — Nu, bet mēs jau pirms Ziemassvētkiem, teiksim, regulāri redzam, ka visos veikalos ir izpārdošana, kur, ja var ticēt tirgotājiem, viņi līdz pat 50 procentiem dod cenu atlaides.

— Varbūt... Es nezinu, vai mēs varam viņiem ticēt. Starp citu, runājot par visām finansēm, man te zvanīja kāds klausītājs un nedaudz protestēja pret šo iespējamo partiju finansēšanu. Viņš saka: šajā situācijā, it sevišķi kad naudas nav un kad mēs nemaz neuzticamies partijām, tad partiju finansēšana, it sevišķi tām, kas ir pie varas...

A.Bērziņš : — Es jau vairākkārt esmu teicis, ka, teiksim, totalitārisms kopumā sabiedrībai droši vien izmaksā lētāk nekā demokrātija. Demokrātija — tas ir salīdzinoši dārgs prieks, bet visā sabiedrībā nekas labāks pagaidām par šo demokrātiju nav izdomāts. Un tieši tāpēc tas ir veids, kādā tiek saskaņoti viedokļi; tā ir metode, kādā veidā tiek pieņemti lēmumi; tur ir vairākuma princips, un partijas ir tie instrumenti, caur kuriem tas tiek realizēts. Ir pilnīgi saprotams, ka vienam ir simpātiska tā partija, otram — kāda cita, un šai konkrētā gadījumā es domāju, ka, kaut kādā veidā atrisinot partiju finansēšanu tieši caur budžetu, mēs nodrošināsim to, ka partijas vairs nebūs tik tieši atkarīgas no saviem dažādajiem sponsoriem un tās varēs paust neatkarīgāku un stabilāku viedokli attiecībā uz ļoti, ļoti daudzām valstī svarīgām lietām. Man liekas, lai arī sākotnē izskatās, ka izmaksās dārgāk, pēc tam — tomēr būs lētāk nekā tieša ietekme.

— Runājot par šīm pašām vēlēšanām, viena klausītāja tomēr teica: viņa skatās, ka deputāti ceļ tās algas, viņa vairs netic tām partijām — viņai šķiet, ka tomēr labāk būtu personiski vēlēt pazīstamus cilvēkus, par kuriem var domāt: tas ir godīgs, Bērziņš arī, šķiet, ir godīgs cilvēks — vēlēsim Bērziņu...!

A.Bērziņš : — Jā, paldies!

— Varbūt citi nav godīgi.

A.Bērziņš: — Nē, nu, protams, partijas jau nav nekāda amorfā lieta — partija ir ļoti konkrēts cilvēku kopums, un katram vēlētājam jāizšķiras par to, par kuru partiju viņš balsos, un, protams, savā veidā viņš, skatoties uz partiju, skatās arī, kas tie par cilvēkiem. Tagad tuvākās ir pašvaldību vēlēšanas, un es tiešām aicinātu ļoti nopietni paskatīties, kas tad tie būs par cilvēkiem, kuriem tagad cilvēki taisās pašvaldībās uzticēt sevis vadīšanu uz nākošajiem četriem gadiem.

— Starp citu — tomēr par šīm partijām — mani arī ieintriģēja tā ziņa, ko es dzirdēju — ka jūs varētu kandidēt uz "Latvijas ceļa" priekšsēža posteni.

A.Bērziņš: — Es neesmu pagaidām par šo jautājumu vispār nekur runājis un nekur neko teicis. Vienkārši žurnālisti mēģina visu laiku mani notvert un noskaidrot manu viedokli tikai tāpēc vien, ka mūsu partijas priekšsēdētājs par to ir izteicies publiski intervijā "Lauku Avīzē". Kaut gan es arī neizslēdzu, ka tā varētu notikt, bet es vēl neesmu pat par to nopietni sācis domāt, un mums partijas kongress būs kaut kad tikai decembra sākumā, tā ka laika vēl ir padaudz.

— Bet, kad jūs domāsit, tad mums arī pasakiet, lai mēs varētu pajautāt! Vēl viena lieta, ko es gribēju pajautāt. Beidzās tā sauktā lieta ap sporta namu "Daugava", kur Misas kungs cīnījās visu laiku. Es saprotu, ka Rīgas dome ir gatava ņemt to sporta namu. Jautājums: vai jūs esat gatavi viņu atdot? Izglītības ministrs saka, ka viņi ir gatavi to atdot. Kāds varētu būt jūsu viedoklis?

A.Bērziņš: — Jā, es toreiz biju Rīgas domes priekšsēdētājs, kad mēs skaidri un gaiši pasludinājām un teicām: mēs esam gatavi paņemt šo sporta namu un bijām gatavi — Rīgas pilsēta — toreiz ieguldīt tur apmēram divarpus līdz trīs miljonus latu, lai pārbūvētu vai kādu daļu vispār nojauktu un uzceltu pilnīgi jaunu modernu, lai tur varētu notikt starptautiski mači, jo tur no starptautisko maču viedokļa pašlaik pat šī zāle ir par mazu — no laukuma malas ir jābūt laikam divarpus metru starpai līdz tribīnei, tur laikam ir kāds pusmetrs tikai — tas no starptautisko maču drošības viedokļa; bet mēs bijām gatavi to paņemt. Es domāju, ka arī esošā Rīgas dome nav mainījusi savu viedokli; katrā gadījumā valdībā diezgan viennozīmīgi mēs par to lemsim, un es domāju, ka lēmums būs pozitīvs, jo, protams, daudz labāk ir atdot to Rīgas pilsētai, lai tad pilsēta sakārto to un kopīgi ar skolām apsaimnieko. Skolēniem būs kur iet; pilsētā būs kur sportot, savedīsim kārtībā tur beidzot visus tos baseinus, tur jau daļēji pilsēta faktiski par saviem līdzekļiem ir sapirkusi daudzas un dažādas lietas — modernos filtrus un vēl ko citu, kas kā skolu valdes īpašums pašlaik ir atdots baseinam.

— Nama vadība saka: ja jūs to ātri varētu lemt, varētu jau nākošā gada budžetā Rīgas dome to iekļaut, viņi cer, ka jau nākošā gada beigās tur varētu visi peldēties.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka peldēties tur varētu stipri agrāk, bet tur, protams, nepieciešams nopietns, es gribu uzsvērt — ļoti nopietns kapitālais remonts. Un valdībā mēs nekādi speciāli to nekavēsim, mēs saņemsim tagad Rīgas domes lēmumu, ko viņi tur nedaudz pagrozījuši, vēlreiz atkārtojuši par to, ka ir gatavi pārņemt savā īpašumā, un tad mēs valdībā skatīsim.

— Runājot par kompensācijas īpašuma sertifikātiem, viena klausītāja interesējās, vai par šiem sertifikātiem dos vai dod privatizācijas uzņēmumu akcijas — privatizējamo uzņēmumu akcijas.

A.Bērziņš: — Ļoti uzmanīgi ir jāseko līdzi visiem privatizācijas pieteikumiem. Gandrīz visos privatizācijas pieteikumos un piedāvājumos ir iekšā arī noteikta uzņēmuma daļa par šiem sertifikātiem, un labākais ir tas, ka arī sertifikātu derīguma termiņš tiek pagarināts līdz nākamā gada beigām — gan kompensācijas sertifikātu, gan parasto, par to ir izšķīrusies Saeima, koalīcijā tas ir atbalstīts. Bet es tomēr visus aicinātu atkal neatlikt visus darbus ar sertifikātiem uz nākamā gada pēdējām dienām, bet turpināt iet privatizēt savus dzīvokļus un lietot savus sertifikātus tā, lai nebūtu rindu un drūzmas nākošā gada beigās.

— Un te no Ventspils rajona zvanīja par to, kas notiek ar kolhoznieku pajām. Kolhozi sen likvidēti, bet esot kādreiz dzirdēts, ka tās varētu pārņemt Privatizācijas aģentūra — tās tomēr esot līdzvērtīgas sertifikātiem.

A.Bērziņš: — Es nedomāju, ka kolhoznieku pajas pārņems Privatizācijas aģentūra. Paju sabiedrībām, kuras ir nodibinājušās, visām bija manta, tā tika novērtēta, pret šo mantu tika izdotas pajas, tika ievēlēts paju sabiedrības vadītājs. Ja kāds grib pārdot savu paju, tad viņam noteikti jāiet atbilstoši paju sabiedrības statūtiem pie vadības...

— Un ja tas ir bankrotējis?

A.Bērziņš: — Un, ja tas ir bankrotējis, tad tas ir bankrotējis — tad var iet pie likvidatora un stāties rindā kā kreditors, kuram lūgt, teiksim, tad, kad būs pārdota un realizēta visa manta un kad sāks domāt par to, kā apmierināt kreditoru prasības, lai par to konkrēto paju iedod konkrētus kaut kādus līdzekļus.

— Jā, bet tie cilvēki daudz ko nezina un noteikti daudz ko ir nogulējuši. Starp citu, mums ir pāris ārpolitikas jautājumu, piemēram, uz Palestīnu brīvprātīgie grib braukt; kur varot pieteikties aizstāvēt arābus?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt tā, ka mūsu valstī ir ļoti konsekventa politika, mēs piedalāmies miera uzturēšanas operācijās caur Aizsardzības ministriju, un tas ir vienīgais veids, kā Latvijas valsts oficiāli darbojas šādos starptautiskos pasākumos. Es gribētu ieteikt nevienam nenodarboties ar šāda veida pašdarbību, jo tad nav pietiekami drošs garantiju līmenis par dzīvību, veselību, nodrošinājumu un tā tālāk.

— Starp citu, kāpēc Latvija nepievienojas — viens klausītājs jautā — vairumam valstu, kas nosoda Izraēlu? Vai tad Latvija atbalsta tādu cilvēku iznīcināšanu?

A.Bērziņš: — Es negribētu tagad novērtēt šo diezgan ilgo, pagaro konfliktu, kas norisinās šajā konkrētajā teritorijas daļā. Ja atceramies un paskatāmies atpakaļ vēsturē, tad tā ir gandrīz tūkstoš gadus ilga problēma. Man liekas, ka tieši tas, ka pašlaik šajā procesā ir iesaistījušās vadošās arābu valstis un, teiksim, Amerikas Savienotās Valstis, liecina par to, ka tur kaut kad vajadzētu nākt risinājumam, vajadzētu atrast jautājuma atrisinājumu gan starp Izraēlu, gan starp palestīniešiem attiecību uz tādu vai citu šīs teritorijas iekārtojumu.

— Un Latvijas lēmumā?

A.Bērziņš: — Latvija kā Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle piedalās visās šajās diskusijās par visām šīm lietām un aktīvi rīkojas.

— Kungi un dāmas, mums palika pāris jautājumu par Aviācijas universitāti un arī par namīpašniekiem — mēs tiem pievērsīsimies nākamajās reizēs. Paldies, ka zvanījāt! Studijā bija Ministru prezidents Andris Bērziņš. Uz tikšanos citreiz!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā