
Uzturoties vizītē Vācijā 15.–17.decembrī
Brēmenes Zinātnes namā pirms Hannas Ārentes balvas saņemšanas
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 16.decembrī teica runu simpozijā “Eiropas nākotne – politisku nāciju federācija vai supranacionāla kopiena?” (“Die Zukunft Europas – Föderation politischer Nationen oder supranationale Gemeinschaft?”) Brēmenes Zinātnes namā pirms filozofes Hannas Ārentes (Hannah-Ahrendt-Preis 2005) balvas saņemšanas, ko Latvijas prezidentei piešķīrusi starptautiska žūrija. Žūrijas pārstāvji atzina, ka balva pirmo reizi tiek piešķirta cilvēkam, kurš reizē ieņem arī valsts amatu. Balva piešķirta par Latvijas prezidentes ieguldījumu politikas filozofijā un par Eiropas vēstures atklātu uzrunāšanu. Balva ir novērtējums prezidentes ieguldījumam Eiropas debatēs par sarežģīto 20.gadsimta vēsturi, stāstot par Centrālās un Austrumeiropas likteņiem aiz dzelzs priekškara.
Prezidente savā runā pateicās par piešķirto augsto apbalvojumu, uzsverot, ka augstu vērtē Hannas Ārentes sacīto, ka politikas būtība ir brīvība un tās lauks ir darbība. Viņa atzīmēja, ka, vadot savu dzīvi trimdā, jo Latvija bija okupēta valsts, nekad viņai nav bijusi pat iespēja domāt par pilntiesīgu iesaisti Kanādas politiskajā darbībā, savukārt Latvija nebija brīva zeme, tādēļ nebija iespējams savu darbu ziedot Latvijai. Prezidente plaši stāstīja klātesošajai auditorijai par Latvijas vēstures sarežģītajām lappusēm 20.gadsimtā, par vairākkārtējām okupācijām gan no Staļina, gan Hitlera režīma puses, par deportācijām, ko pārdzīvoja Latvijas iedzīvotāji, un par draudiem vēlāk padomju laikos, kādi bija ikvienam, kurš atļāvās domāt brīvi un pret pastāvošo iekārtu. Runājot par Otrā pasaules kara laiku, ko viņai nācās pavadīt bēgļu nometnēs, viņa vienmēr ir atcerējusies psalmu, kas māca, ka miera zvani zvanīs, un bombardēšanas laikā vienmēr ir cerējusi, ka pasauli atkal pārņems miers un viņas zeme tiks atbrīvota. Viņa arī informēja, ka trimdā dzīvojošie latvieši centās darīt to, kas bija viņu spējās, lai pievērstu pasaules politiķu uzmanību Baltijas okupācijai un tās tiesībām uz brīvību un neatkarību.
Viņa minēja, ka arī Hanna Ārente ir rakstījusi par brīvību, ko trimda gan piedāvā, taču tajā pašā laikā par augsto cenu, kas nāk tai līdzi. H.Ārentes darbi lielā mērā veltīti tirānijas un totalitārisma izpētei nolūkā veicināt humānismu un demokrātiju. Prezidente dalījās pārdomās par 20. gadsimta tirāniju, Hitleru un Staļinu, kuru darbības dēļ miljoniem cilvēku Eiropā zaudēja dzīvību.
Valsts prezidenta preses dienests
Runa, saņemot Hannas Ārentes balvu Brēmenē 2005.gada 16.decembrī:
Manuprāt tas, ka es saņemu šādu balvu, zināmā mērā ir
paradokss. Kamēr Hanna Ārente (Hannah Arendt) uzskatīja, ka “der Sinn von
Politik Freiheit (ist)” (politikas jēga ir brīvībā) un politiskās pieredzes lauks
slēpjas darbībā, es lielāko savu dzīves daļu apzināti biju pagriezusi politikai
muguru. Es tai neredzēju ne jēgu, ne vietu savā turpmākajā dzīvē, ne arī saistīju
ar to kādas cerības, jo mana dzimtene bija zaudējusi valstisko neatkarību, bet savā
tā brīža mītnes zemē Kanādā man nekad nebūtu pilnībā pavērušās tādas
politiskās izredzes, kādas baudīja tajā valstī dzimušie pilsoņi. Tāpēc lielāko
savas dzīves daļu esmu bijusi zinātniece, pētniece un izglītības darbiniece, reizēm
iesaistoties darbības plānu izstrādē un pārvaldē, taču citādi galvenokārt
iegrimusi pārdomās un pat apcerē. Taču, kad mana valsts atkal kļuva brīva, man tika
dota liela privilēģija redzēt šo brīvību pārtopam politiskā rīcībā un
piedalīties politisku lēmumu pieņemšanā, kuru ietekme būs jūtama vēl ilgi un
sniedzas pat aiz manas valsts robežām.
Agrā bērnībā es pieredzēju, ka manu valsti Latviju sagrābj
svešas lielvaras – vispirms no austrumiem Padomju Savienība 1940.gadā, tad no
rietumiem nacistiskā Vācija 1941. gadā, un tad atkal no austrumiem 1944. un 1945.
gadā. Karš, invāzija, brutāla okupācija un bezierunu pakļaušana – tie bija
temati, par ko ap mani sačukstējās pieaugušie. Arī nostalģiskas atmiņas par
Latvijas zaudēto neatkarību. Ne zem gestapo, ne VDK varas politika nebija iespējama.
Cilvēki centās uzvesties pēc iespējas neuzkrītošāk un cerēja izdzīvot,
nekļūstot apzīmogotiem ne ar esošās sistēmas ienaidnieku, ne tās kolaborantu
zīmogu. Abos gadījumos viņi riskētu ar savām dzīvībām vai nu esošās, vai tai
sekojošās iekārtas pakļautībā. Iedzīvotāji ar šausmām un neticību vēroja
desmitiem tūkstošu mierīgo civiliedzīvotāju arestus, deportācijas, spīdzināšanas
vai nogalināšanas, un okupācijas spēki vairāk nekā 120 000 vīriešu un zēnu
nosūtīja uz fronti kā lielgabalu gaļu abām karojošajām pusēm.
Kamēr pār mūsu galvām svilpodamas krita bumbas, es ilgojos pēc
dienas, “kad skanēs miera zvani” ( “when the bells of peace are ringing”), kā es
atcerējos mūs dziedam psalmā baznīcā. Bet, kad miers patiešām atnāca, mana dzimtā
zeme bija zaudējusi savu neatkarību un mana tauta bija zaudējusi brīvību tāpat kā
pārējās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis. Eiropas rietumu puse varēja svinēt
savu atbrīvošanu no ārzemju okupācijas un priecāties par nacistisko un fašistisko
režīmu sagrāvi. Tā varēja pavērt jaunu lappusi un ķerties pie savas atjaunošanas.
Otra Eiropas puse palika komunistiskās tirānijas gūstā un tika turēta ieslodzījumā,
kā tas trāpīgi tika dēvēts, – aiz dzelzs priekškara.
Dāmas un kungi!
Politika ir sabiedrisks process, kurā nācija izmanto brīvību, lai
izvirzītu sev kolektīvus mērķus, brīvību izdarīt savas kolektīvas izvēles un
brīvību piedzīvot šo izvēļu sekas. Aktīvai dalībai politiskajos procesos jābūt
jebkuras brīvas, neatkarīgas un demokrātiskas valsts ikviena pilsoņa neatņemamām
tiesībām. Kad valsti okupē un pat anektē sveša vara, tautai tiek laupītas tās
pirmdzimtās tiesības. Svešinieku pārvaldītā valstī nav iespējama īsta politika,
tā ir tikai politikas imitācija. Arī tiem, kas pametuši šādu valsti, nevar būt
īstas politikas, jo viņiem vairs nav savas valsts, ko pārvaldīt vai vismaz ko
ietekmēt, vai pārveidot ar savu mūža darbu.
Kā jau dzejnieks Jānis Rainis rakstīja trimdā pēc 1905.gada
revolūcijas:
“Zeme, zeme, kas tā zeme,
Ja tev īstas brīves nav?
Brīve, brīve, kas tā brīve,
Ja tev savas zemes nav.”
Kad agrā bērnībā vecāki mani aizveda sev līdzi trimdā, tas bija
viņu protests pret ārvalsts militāro okupāciju un to, ka viss, kas viņiem bija
dārgs, tika nomelnots un vajāts. Viņi izvēlējās drošas briesmas, atsakoties no
cerībām uz drošību, jo cerību uz brīvību viņi vērtēja augstāk par drošu
apspiestību. Viņu izvēles rezultātā arī es zaudēju savu zemi, savu mantojumu un
savas dzimtenes pilsoņa pirmdzimtās politiskās tiesības. Latvijas tauta un tās
kaimiņi to visu zaudēja tālaika tirānu un milzeņu spēku mērošanās sacīkstēs,
kā arī viņu savstarpējo – pār mūsu galvām un aiz mūsu mugurām noslēgto –
darījumu rezultātā Teherānā un Jaltā.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, visi bēgļi no Austrumeiropas
drīzāk dzīvoja ar politiku, nekā runāja par to. Mēs bijām politiskie trimdinieki.
Jau mūsu atrašanos Rietumos mēs uztvērām kā komunisma nosodījumu un dzīvu protestu
pret mūsu valsts okupācijas pretlikumību. Mēs uzskatījām, ka ar savu rīcību un
savām dzīvēm izplatām ārkārtīgi svarīgu politisku paziņojumu. Pagāja ilgs laiks,
līdz sapratām, ka mūsu sludinātā vēsts nevienu patiesībā īsti neinteresē.
Hanna Ārente rakstīja par brīvību, ko sniedz trimda, kā arī par
tās ļoti augsto cenu. Uzaugot trimdā, es par savas dzīves izaicinājumu uzskatīju
maksimālu šīs brīvības sniegto priekšrocību izmantošanu un tās cenas
samazināšanu līdz minimumam. Tam pamatā bija mani vecāki un pirmie skolotāji, kuri
uzskatīja par savu morālo pienākumu saglabāt mūsu latvisko identitāti, neraugoties
uz to, vai apkārtnē ir citi latvieši, ar kuriem sazināties, neraugoties uz to, vai
mēs vispār vēl kādreiz atgriezīsimies Latvijā. Tas bija kā izaicinājums tām
varām, kas gribēja iznīcināt visu latviešiem raksturīgo. Maniem vecākiem tas bija
arī personiskā lepnuma jautājums. Atteikties no savas identitātes nozīmētu atzīt,
ka šī identitāte ir mazvērtīgāka par citām, tas nozīmētu neuzticību saviem
senčiem un sevis paša patiesajai būtībai. Šī paaudze mācīja saviem bērniem
patriotismu, ko viņi saprata kā savas zemes mīlēšanu no visas sirds un visas savas
dzīves veltīšanu tam, lai izdarītu ko labu savai tautai.
Pasaulē, kurā uzauga manas paaudzes eiropieši, nevaldīja saprāts,
taisnība un taisnīgums. Bija tikai armijas, rupjš spēks, nevērīga postīšana un
miljoniem dzīvju vienaldzīga mētāšana vējā, kā kritušas lapas vētrā. Pat
būdama mazs bērns, es redzēju, ka šādu pasauli kopā satur, pirmkārt, ieroču
spēks, otrkārt, baiļu un iebaidīšanas spēks un, treškārt, izdzīvošanas instinkts
un pielāgošanās spēja, kas ir mūsu bioloģiskā mantojuma daļa. Apstākļu spiesti,
cilvēki spēj pielāgoties gandrīz jebkam, jo citādi viņi iet bojā.
Satraucošais spēka kultūrā un kultā ir tā spēja samaitāt. Ir
satraucoši vērot, kādu baudu dažiem cilvēkiem sniedz viņu vara pār citiem. Tas ir
tik smagi, ka mēs bieži novēršam skatienu un izliekamies to neredzam. Skolas
kaušļiem tā ir izprieca. Viņi gūst patiesu prieku un gandarījumu no mazāku bērnu
iebiedēšanas un kaustīšanas. Vīri, kas sit savas sievas, gūst baudu no
piedzeršanās un savas neapmierinātības ar dzīvi izgāšanas ar dūrēm, nejūtot par
to vainu, jo skaidrā prātā viņi izliekas neko neatceramies. Tas ir pavisam kas cits
nekā tā ļaunuma banalitāte, ko Hanna Ārente saskatīja Eihmanī (Eichmann), lai gan
arī tā ir pietiekami baisa.
To var saskatīt it visur, vienkāršos ikdienišķos cilvēkos, –
tas ir tas patss, kas dažiem ļauj pārtapt tirānos, ja apstākļi tam ir labvēlīgi un
ja viņi ir pietiekami gudri šos apstākļus izmantot. Tā ir slidena nogāze, uz kuras
sadistiskais baudījums, ko sniedz ne tikai vara pār citiem, bet citu cilvēku tīša
sāpināšana, kļūst tik apreibinošs, ka tas var kļūt par tādu pašu atkarību kā
citi apreibināšanās veidi. Ir arī vēl vara pašas varas dēļ, ko kā balstu izmanto
nedroši un nabagi ego, ar lielummāniju sirgstošas dvēseles dziļais tumšais tukšums.
Šajā sakarā padomājiet arī par Nēronu un Kaligulu, ne tikai par Hitleru un Staļinu.
Un visbeidzot, pastāv arī galēji neprātīgas slāpes pēc varas, kas sagrābj
fanātisma un sev kalpojošu ideoloģiju eksaltētos. Šeit atkal jāmin Hitlers, tāpat
arī Torkvemada (Torquemada) un Savonarola, kā arī Osama bin Ladens un mūsdienu
teroristu grupas. Ar to es vēlos sacīt, ka terorisma iespējamība un tā rašanās
riski rodami dziļi cilvēka dvēselē, tie tur būs vienmēr. Tas nozīmē, ka
demokrātija ir trausla puķe, ko mums vienmēr rūpīgi ir jāsargā un jākopj, jo tā
ir briesmās. Šajā kontekstā svarīgi ir minēt arī to, ka daudzi intelektuāļi,
filozofi, rakstnieki, dzejnieki ļaunākos no tirāniem ir aizstāvējuši un
apbrīnojuši. Bet tas nu ir atkal citas tēmas jautājums.
Par laimi ir daudz arī tādu cilvēku, kuriem ir vara pār citiem, bet
kuriem tā sniedz gandarījumu kā iespēja paveikt darbus tā, kā tas ir pareizi pēc
viņu pārliecības. Tā ir mērķtiecīga, noderīga vara, kas ideālā gadījumā tiek
izmantota augstāka mērķa vai vērtības vārdā. Demokrātiskā sabiedrībā vara tiek
deleģēta, kas piedod tai likumību. Bez tam arī sabiedrībā tā tiek izvērsta tā,
lai nenotiktu tās koncentrēšanās vai sastrēgumi un lai no tās netiktu atstumti
plaši slāņi. Lai gan pastāv hierarhijas, tās balstās plašos horizontālos tīklos,
kuros cilvēkiem ir pilna atbildības vara savas kompetences jomā ar tik minimālu
iejaukšanos no augšas, cik to pieļauj sistēmas kopējās funkcionēšanas intereses.
Totalitārās sistēmās savukārt vara ir koncentrēta tirāna rokās.
Pārsteidzošais šādās sistēmās ir tas, ka tām izdodas būt tik stiprām un tik
bieži pastāvēt ļoti ilgi. Viens no izskaidrojumiem, manuprāt, ir tāds, ka daudziem
tirāniem piemīt patiešām ģeniālas spējas saviem sekotājiem izpilināt precīzi tik
daudz varas, privilēģiju un peļņas, lai viņa padotie katrs savā varas līmenī būtu
personīgi ieinteresēti, lai šis tirāns paliktu pie varas.
Nērons un Kaligula bija pietiekami šausminoši, taču viņu nodarīto
kaitējumu lielā mērā neitralizēja labi ieeļļotas impērijas juridiskās un
administratīvās struktūras, kas turpināja darboties par spīti imperatora neprātam.
Hitlers un Staļins pacēla tirāniju jaunos augstumos, pieliekot lielas pūles, lai
nojauktu sabiedrībā ikvienu cilvēcīguma aizsargmehānismu, kas būtu varējis bremzēt
viņu untumus un prasības. Staļinam tiek piedēvēta apokrifiska frāze, kas kodolīgi
raksturo viņa “politiku”: “Ir cilvēks – ir problēma; nav cilvēka – nav
problēmas.”
Tomēr šis domugrauds, kas tik labi raksturo vadoņa gribas
uzspiešanu tautai, galīgi nav attiecināms uz pašu vadoni. Tas būtu pārlieku
vienkāršoti, ja mēs teiktu: “Bija Hitlers – bija problēma, Hitlera vairs nav –
nav vairs problēmas.” Varbūt pēckara Vācijā tā arī likās, īpaši pēc naudas
reformas (“Wehrungsreform”) un milzīgā atbalsta Māršala plānam. Taču ne jau
Hitlera nāve bija tas, kas atbrīvoja Vāciju no ārprāta un tirānijas. Tā bija
sakāve karā, kas šo procesu uzsāka, tā bija nacistiskās partijas sagrāve, tās bija
Nirnbergas tiesas prāvas, tas bija visas pasaules nosodījums un nicinājums pret
nacionālsociālistisko ideoloģiju, kas reiz bija pats pamats, uz kura tika būvēts
Trešais reihs. Aiz pēckara Vācijas dūmiem un drupām salstoši, izsalkuši, bez
pajumtes palikuši, sakauti un pazemoti miljoniem vāciešu saskatīja savas rīcības
kļūdas, pavēra jaunu lappusi, sāka visu no sākuma un padarīja to labāk, nekā tas
jebkad bija bijis. Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs, gluži pretēji, vai
plīstot aiz lepnuma par Sabiedroto uzvaru pār fašismu, bija tikai un vienīgi triumfs
un pašapmierināta tīksmināšanās un asinskāras tirānijas tirāniskās cilpas
savilkšanās vēl ciešāk pār simtiem miljoniem cilvēku.
Astoņdesmito gadu beigās daži latviešu intelektuāļi
uzdrošinājās izdot izvilkumus no Ārentes darba “The Origins of Totalitarianism”,
lai tautai izpaustu totalitārisma būtību un veicinātu patiesu brīvības apziņu.
Tulkojuma kopijas tika nodotas no rokas rokā, jo Ārentes darbi tāpat kā citu Rietumu
domātāju grāmatas Padomju Savienībā netika izdotas. Domāju, ka tik efektīva, ātra
un plaša demokrātisko un filozofisko ideju “tautskola”, kāda bija Baltijā tajā
periodā, ir unikāla parādība.
Dāmas un kungi, Baltijas tautas, nevardarbīgā ceļā uzveicot
padomju totalitārismu, panāca arī vērtību uzvaru. Mūsu tautas pastāvēja par tām
pašām vērtībām, kas ir likušas Eiropas Savienībai no pašiem tās pirmsākumiem
apzināties, ka tā ir vērtību kopiena. Jau pirmajā Eiropas integratīvajā līgumā,
ar kuru 1951.gadā tika nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, dalībvalstis
apstiprināja savu apņēmību “pēc gadsimtiem ilgiem strīdiem vienoties par
būtiskākajām interesēm, kā pirmo pamatakmeni plašākai un dziļākai tautu kopienai
liekot saimniecisku kopienu, kas darbosies uz institucionāliem pamatiem un diskusijām,
lai kopš šā brīža kopīgi veidotu savu nākotni”.
Lai gan jaunā Eiropas konstitūcija tika noraidīta Francijā un
Nīderlandē, tās 1.pants satur izvērstu atsauci uz vairākām vērtībām, kuras ir
kopīgas visām Eiropas Savienības dalībvalstīm: respekts pret cilvēka cieņu,
brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums, cilvēktiesību un minoritāšu
tiesību ievērošana. Dalībvalstu sabiedrības raksturo: plurālisms, nediskriminācija,
iecietība, taisnīgums, sieviešu un vīriešu solidaritāte un līdztiesība.
Ar vērtību jautājumu cieši saistītajam jautājumam par kopīgu
Eiropas identitāti ir vismaz trīs gadu desmitus ilga vēsture. 1973.gadā Kopenhāgenas
Konferencē pirmoreiz darba kārtībā parādījās jautājums par kopīgu eiropeisku
identitāti. Taču priekšstati par to palika ļoti vispārīgā līmenī. Tikai desmit
gadus vēlāk tika formulēti politiski pasākumi, kas veicami, lai veidotu kopīgu
Eiropas identitāti. “Kopīga kultūras mantojuma apziņa” tika uzskatīta par
svarīgāko identitātes veidošanas sastāvdaļu. 1980.gados kopīgas identitātes
veidošana bija saistīta ar kopīgu Eiropas Kopienas izglītības politiku. Sākot ar
deviņdesmitajiem gadiem, kopīgas Eiropas identitātes jēdzienu sāka lietot, runājot
par kopīgas ārpolitikas un drošības politikas nepieciešamību.
Māstrihtas līgums runā par to, ka Eiropas identitātei un
savdabībai jāizpaužas starptautiskajā, pasaules politikas arēnā. To apstiprina arī
1996.gada Amsterdamas starpvaldību konference ES paplašināšanās priekšvakarā. No
deviņdesmitajiem gadiem identitātes tēma iegūst arvien lielāku nozīmi, atspoguļojot
bažas par arvien lielāku eiroskepses pieaugumu. To parāda socioloģiskās
aptaujas par pilsoņu piederības sajūtu reģionam, valstij, Eiropai.
Ideja par kopīgu Eiropas identitāti ir attīstījusies līdz ar pašu
Eiropas integrācijas procesu. Eiropas integrācijas sākumposmā, kad ES bija
saimnieciska, par kopīgas Eiropas identitātes tematiku bija tikai tīri zinātniska
interese, taču tagad, kad ES kļūst par politisku Savienību, ES politikai ir
nepieciešams arvien pieaugošs atbalsts un līdzdarbība no saviem pilsoņiem. Lēmumi,
kuri agrāk tika pieņemti nacionālā līmenī, arvien vairāk attīstoties
integrācijai, tiek pieņemti Eiropas līmenī.
Lai Eiropa kļūtu par rīcībspējīgu politisku vienību kā
iekšēji, tā arī savā ārpolitikā, tai ir vitāli nepieciešama tās pilsoņu
gatavība piedalīties integrācijas procesos, atzīstot un atbalstot Eiropas līmenī
pieņemtos lēmumus. Eiropas projekta sekmīgai tālākvirzībai būtu jāveidojas
identitātei, kura ir plašāka par kopīgu interešu izpratni. Kopīga identitāte ir
priekšnoteikums patiesi solidārai un demokrātiskai kopienai. Jauns etaps neapšaubāmi
būtu kāds konstitucionālais līgums.
Šodien esam spiesti konstatēt, ka ne viss iet labi Eiropā. Francijā
un Nīderlandē vēlētāji ir noraidījuši jauno Eiropas konstitūciju. Tas ir
apbēdinoši, un ir svarīgi saprast, kā mēs līdz šim rezultātam esam nonākuši.
Francijas un Nīderlandes “nē” nevar izskaidrot tikai ar neapmierinātību ar
nacionālajām valdībām. Daudzi Eiropas pilsoņi nav apmierināti arī ar Eiropu.
Francijā bieži atskan kritiskas balsis attiecībā uz to, ka Eiropa sekojot anglosakšu
ekonomiskajam modelim, un daudziem no tiem, kuri balsoja “nē” Eiropa šķiet pārāk
liberāla.
Nīderlandē “nē” noteica tādi jautājumi kā Turcijas
potenciālā dalība ES, imigrācija un Nīderlandes kontribūcija ES budžetam.
Neapšaubāmi, Francijas “nē” stipri ietekmēja Nīderlandes referenduma iznākumu.
Kādus secinājumus varam izdarīt no šiem negatīvajiem rezultātiem? Kā rāda
socioloģiskie pētījumi, ir ļoti liela atšķirība starp to, ko Eiropas pilsoņi domā
par integrāciju un ko par to domā politiķi.
Politiķi kā Briselē, tā arī citās Eiropas galvaspilsētās labi
apzinās, ka Eiropa ir nepieciešama, lai rastu atbildes uz izaicinājumiem, kurus rada
pasaules ekonomikas globalizācija. Ja balsojums par Eiropas Konstitucionālo līgumu
būtu noticis Francijas Nacionālajā asamblejā, 85% deputātu būtu balsojuši
“par”. Kā tad pārvarēt šo milzīgo Eiropas uztveres atšķirību starp politiķiem
un vēlētājiem? Kā veicināt kopīgu Eiropas identitāti, kas balstīta kopīgās
vērtībās? Kā veicināt eiropeisku pašapziņu, kura saliedē eiropiešus kā politisku
nāciju?
Broņislavs Geremeks reiz sacīja: “Mums ir Eiropa, tagad mums ir
vajadzīgi eiropieši”, kas ir Massimo d’Azeljo 1870. gadā par Itālijas
apvienošanās procesu teiktā “tagad, kad mēs esam radījuši Itāliju, mums ir
jārada itālieši” pārfrāzējums. Eiropa ir daļa no mūsu ikdienas un regulāra
tēma iekšpolitiskajās debatēs, taču ES iekšējās darba metodes, politikas
īstenošana ir palikusi nesaprotama pilsoņiem. Vairāk nekā 50 pastāvēšanas gados
radītā ES simbolika ir stipri pieticīga – karogs, himna un dažas priekšmetiskas
zīmes – pases, markas un informatīvas plāksnes uz robežām. Simbolu “deficīts”
saistīts ar vienotas politiskās koncepcijas trūkumu. Notiek pastāvīga konfrontācija
starp dažādām kultūras un politiskajām identitātēm. Šobrīd izpratne par to, kas
ir valsts, atšķiras. Ir liela atšķirība starp jakobīņu tradīcijām Francijā un
federatīvajām tradīcijām Vācijā, tāpat kā starp britu parlamentārismu un franču
prezidentālo sistēmu.
Vienlaikus 2004.gada jūlija Eirobarometra pētījums (par Eiropas
Parlamenta vēlēšanām) liecina, ka vairāk kā divas trešdaļas (69%) pilsoņu tomēr
jūtas piederīgi Eiropai un aptuveni tikpat daudz (66%) jūtas kā ES pilsoņi. Divas
trešdaļas eiropiešu atbalsta Kopējās ārējās un drošības politikas ideju, un
jaunajās dalībvalstīs vairāk nekā vecajās. Vēl lielāks pilsoņu atbalsts (80%) ir
kopīgajai aizsardzības politikai. Taču pagaidām tieši šajās jomās, lai pieņemtu
lēmumu, jāpanāk vienprātība. Vienprātības balsojums apgrūtina lēmumu
pieņemšanu, līdz ar to pastāv risks, ka politika nav efektīva un nespēj reaģēt
pietiekami ātri uz starptautiskiem notikumiem.
Pēdējos 60 gados Eiropa ir paveikusi milzīgu uzdevumu, tā ir devusi
eiropiešiem vēl Eiropas vēsturē nepieredzēti ilgu miera un stabilitātes periodu, tā
ir spējusi pārvarēt pusgadsimtu ilgušo Eiropas sašķeltību, apvienojot Austrumeiropu
un Rietumeiropu. Taču Eiropas celtniecība ir bijusi galvenokārt politiķu uzdevums, un
Eiropas pilsoņi ir klusībā samierinājušies ar šādu faktu.
Ņemot vērā tos uzdevumus, kādi patlaban ir jārisina Eiropai, ir
skaidrs, ka līdzšinējās Eiropas celtniecības metodes, atstājot to politiķu un
ierēdņu ziņā, vairs nav ne efektīvas, ne arī pieņemamas. Kolektīvas eiropeiskas
identitātes veidošanās ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem Eiropas politikas
mērķiem, jo tikai tā Eiropa spēs paveikt uzdevumus, ko no tās sagaida tās pilsoņi.
Eiropas Savienības vēsturē ir bijušas daudzas krīzes, un
eiropiešiem ir raksturīgi ar pesimismu lūkoties nākotnē. 1953.gadā Herolds Makmilans
(Harold Macmillan) sacīja: “Ar Eiropu ir cauri, tā mirst, ja es būtu jauns, tad
emigrētu uz Ameriku.” Es turpretim 1998.gadā to būtu formulējusi šādi: “Ar
Eiropu viss sākas no jauna, tā atdzimst, un, kaut neesmu vairs jauna, es repatriējos no
Amerikas.” Un arī šodien es gribētu beigt runu ar savu pārliecību, ka
paplašinātā Eiropas Savienība spēs rast radošas un efektīvas atbildes uz visiem
tiem izaicinājumiem, kas tai stāv priekšā. Sākot jau ar pašu pirmo – mūsu ticību
tam, ka kopējiem spēkiem mēs spēsim uzcelt Eiropas ēku kā mūsu kopējās mājas un
visiem kopā tajā sadzīvot taisnības, brālības, solidaritātes un citu Eiropas
humānisma vērtību garā.