Kārlis Greiškalns, izglītības un zinātnes ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Jūs reiz bijāt skolotājs. Skolotāji itin bieži un dedzīgi apspriež valdības rīkojumus, kas tieši skar viņus, un reizēm ieminas: ja man būtu teikšana… Vai jums skolotāja darba gados bija kāda ideja vai vīzija, ko nu, izglītības un zinātnes ministra postenī esot, ir iespējams vai pat izdevies īstenot?

— Savā darbā es nekad neesmu prātojis par to, kā būtu, ja būtu. Izņemot vienu domu — par administratīvi teritoriālo reformu. Strādājot ar dokumentiem rajona padomē, es iedomājos gan: ja es būtu Saeimā, tad šie jautājumi noteikti tiktu risināti ātrāk un efektīvāk. Bet, nonācis Saeimā, es sapratu, cik tas ir sarežģīti, jo lēmumu pieņemšanai ir vajadzīga vienota politiskā griba un ar atsevišķu cilvēku īpašu iniciatīvu un aktivitāti daudz nav paveicams. Šī politiskā griba, kas gadu desmitus tika slāpēta, ir jāizkopj un jāstiprina. Esmu nonācis pie secinājuma, ka politisku lēmumu pieņemšanai mūsu Latvija ir gandrīz vai par mazu, jo ikviena politiķa radu, draugu un paziņu loks ļoti būtiski iespaido viņa izvēli un balsojumu.

Uzskatu, ka labākais, ko man līdz šim ir izdevies paveikt savā darbā, ir skatāms Valmierā.

— Ņemot vērā, ka izglītība ir nozare, kurā rezultāti jūtami un redzami tikai pēc vairākiem gadiem, ko jūs uzsvērtu kā pēdējo gadu būtiskākos sasniegumus un pārmaiņas izglītības sistēmā?

— Vispirms es gribētu sagraut mītu: sabiedrībā runā par desmit pārmaiņu gadiem, skaitot laiku no Latvijas neatkarības atgūšanas. Patiesībā tas ir gandrīz uz pusi īsāks, jo līdz 1994. gadam notika pārmaiņu sagatavošanas darbi, konsultācijas ar ārvalstu ekspertiem. Ne vien izglītībā, bet arī citās nozarēs aktīvas darbības un attīstības laiks līdz ar to ir daudz īsāks nekā valsts neatkarības gadi.

Gribu uzsvērt, ka Tautas partija jau kopš tās dibināšanas izglītību ir pasludinājusi par galveno prioritāti. Kā būtiskāko veikumu pēdējo gadu laikā gribētu minēt skolotāju darba samaksas paaugstināšanas grafika izstrādi. Šogad valdības deklarācijā bija noteiktas trīs prioritātes — Eiropas Savienība, NATO un izglītība. Jāatzīst, ka vismaz finansiālā ziņā izglītība ir bijusi galvenā. Lai arī uzskata, ka algas faktiskais paaugstinājums par desmit līdz septiņpadsmit latiem ir neliels, kopumā tas valstij prasīja vairāk nekā vienpadsmit miljonus. Tas ir liels finansiālais ieguldījums.

Otrs panākums ir tas, ka šī valdība parakstīja dokumentu ar Pasaules banku par kredīta piešķiršanu skolu energoefektivitātes paaugstināšanai un renovācijai. Pirmo reizi Latvijas vēsturē tiek veikti tik vērienīgi skolu pārbūves darbi. Diemžēl jāatzīst, ka pārbūvēt nākas ne jau pagājušā gadsimtā celtas ēkas, bet pirms trīsdesmit, četrdesmit gadiem nekvalitatīvi būvētās.

Sabiedrībā ir visai nievājoša attieksme pret izglītību kā nozari. Tā jāmaina, akcentējot pozitīvo, stāstot par to, kas jādara un kas jau ir paveikts: mainīta izglītības nozares pārvaldes sistēma, uzlabota mācību kvalitāte, ieviesti centralizētie eksāmeni kā vienots pārbaudes mehānisms un tā tālāk. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka es biju pirmais izglītības un zinātnes ministrs, kurš garantēja visiem vidējo mācību iestāžu absolventiem vienādus apstākļus un iespējas kārtot centralizētos eksāmenus, pārceļot uz vēlāku laiku eksāmenu, par kura satura noplūdi mēs saņēmām informāciju. Nevarēja taču pieļaut, ka astoņdesmit kilometru rādiusā ap Rīgu skolēni zina eksāmena atbildes un tādējādi bez problēmām iestājas augstskolās, negodīgi no konkurentu loka izslēdzot pārējos. Centralizēto eksāmenu būtība ir ne vien objektīva un vienota kvalitātes noteikšana, bet arī diplomu salīdzināšanas iespēju sekmēšana, lai atvieglotu jaunietim ceļu uz augstāko mācību iestādi. Centralizēto eksāmenu kārtošanas un diplomu salīdzināšanas rezultātā ģimnāzistam jau no februāra nebūs jāsāk braukāt pa augstskolām, rakstot iestājeksāmenu darbus.

Šī gada februārī tika parakstīts līgums par izglītības kvalifikāciju akadēmisko atzīšanu Baltijas valstīs, kas paredz, ka kādā no Baltijas valstīm izsniegtais diploms dod vienlīdzīgas tiesības turpināt izglītību arī abās pārējās Baltijas valstīs.

— Kas visvairāk ir sekmējis izglītības sistēmas attīstību un kas kavējis paveikt iecerēto?

— Valdības attieksme jāmin kā svarīgākais sekmējošais faktors. Un arī visu izglītības un zinātnes ministru un citu kolēģu mērķtiecīgā darbība, virzot izglītības jautājumu izskatīšanu gan Ministru kabinetā, gan Saeimā. Nevar teikt, ka kaut kas būtu īpaši kavējis risināt izglītības problēmas, bet baudīt paveiktā augļus liedz īsais laika periods kopš reformu sākšanas.

Uzskatu, ka izglītības tīkls valstī ir jāsakārto vienlaikus ar administratīvi teritoriālo reformu, kuru ļoti atbalstu un kuras nepieciešamību esmu centies pierādīt vairākus gadus, piedāvājot arī risinājuma variantus. Šī reforma ļaus sakārtot arī medicīnas iestāžu tīklu Latvijā.

Pilnībā sakārtot izglītības sistēmu traucē arī tas, ka vēl joprojām vispārējās izglītības mācību iestādes atrodas četru ministriju pārziņā, bet augstākās izglītības mācību iestādes — septiņu. Mīts par to, ka katra ministrija atradīs papildu līdzekļus, ko iedot "savai" skolai, ir aplams. Sadrumstalotība kavē attīstību. Ir nepieciešama politiskā griba, lai mainītu tik ierasto kārtību. Katrai ministrijai ir jānodarbojas ar tai raksturīgām funkcijām, un tie laiki ir mainījušies, kad augstskolām vai arodapmācības iestādēm bija plašas palīgsaimniecības un tehnikas parki, kuru uzturēšanai un apgādei bija nepieciešama attiecīgās ministrijas kompetence. Tā bija cita sistēma. Bet, ja mēs pārejam uz eiropeisku sistēmu, tad arī šie priekšstati un atbildības sadalījums ir jāmaina.

Kā vēl vienu kavējošu faktoru varu minēt atsevišķu programmu izstrādes gausumu. Piemēram, joprojām nav apstiprināta "Izglītības attīstības programma". Dokuments bija jāsagatavo līdz šā gada maijam. Tie cilvēki, kas bija atbildīgi par programmas izstrādi, bet nebija šo uzdevumu veikuši, pēc Izglītības un zinātnes ministrijas departamentu reorganizācijas šeit vairs nestrādā. Masu medijos izskanēja skaļš sašutums par to, ka no darba atbrīvoti augstas klases speciālisti, diemžēl žurnālisti necentās iedziļināties, kādēļ tas notika. Kamēr konkursa kārtībā jaunpieņemtie darbinieki apguva veicamo, programmas izstrāde aizkavējās. Bet varu paziņot, ka dokuments ir kārtībā, atliek vien to saskaņot ar Pašvaldību savienību un arodbiedrību. Nav šaubu, ka drīzumā tas tiks apstiprināts.

Uzskatu, ka Izglītības un zinātnes ministrijas gada informācijai nav jābūt tikai atskaitei, ko iesniegt Finansu ministrijā. Labprāt vēlētos to redzēt ne vien bibliotēkās, bet arī, piemēram, lidmašīnās aiz sēdekļa, lai katrs interesents var iepazīties ar šo informāciju. Sabiedrībā ir visai maz informācijas par izglītības nozarē paveikto. Diemžēl jāatzīst, ka cilvēki vairāk interesējas par konfliktsituācijām.

Visbeidzot izglītības nozares attīstības gaitu bremzē tas, ka patlaban vadošā ir Finansu ministrija, kurai netieši ir pakļautas visas pārējās ministrijas. Manuprāt, primārajai būtu jābūt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, kas šobrīd galvenokārt veic vides aizsardzības funkcijas, novārtā atstājot reģionālo attīstību.

Ārvalstu ekspertiem, kuri ierodas Latvijā, neiedomājama liekas situācija, ka vairāk nekā pusei ministriju ir savi izglītības departamenti. Ik gadu, sastādot valsts budžetu nākamajam gadam, šāda situācija rada haosu un sarežģījumus. Valsts budžetā uz Izglītības un zinātnes ministrijas rēķina tiek palielināts finansējums citām ministrijām. Piemēram, nesen masu medijos bija informācija, ka izglītības budžets 2000.gadam samazināts par pieciem miljoniem latu. Kad apmeklēju rajonu skolas, gan skolotāji, gan pašvaldību darbinieki man, protams, satraukti jautāja: ko tas nozīmē, ka izglītības ministrs pieļauj šādu situāciju?

Izrādās, ka šie pieci miljoni ir algu paaugstinājums pedagogiem no citu ministriju pārziņā esošajām skolām. Būtībā izglītībai finansējums samazināts netiek, taču neizpratne sabiedrībā ir radīta.

Tādēļ vēlreiz gribu uzsvērt, ka šis dalītās atbildības un līdzekļu princips nav pareizs. Visiem izglītības jautājumiem, tai skaitā ar finansēm saistītajiem, būtu jābūt Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā.

— Vai izglītības nozares speciālistu pārstāvniecība Saeimā ir pietiekama?

— Domāju, ka jā. Izglītība ir joma, ar kuru tieši vai netieši ir saistīts katrs deputāts, ikvienam ir savs viedoklis par to, un diskusijās rodam optimālus problēmu risinājumus. Nav nekādu pretenziju arī pret Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas darbu. Tomēr viss ir atkarīgs no budžeta: ja naudas nav, tad pieņemt kādus lēmumus ir bezjēdzīgi.

— Plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka decembrī varētu aizkavēties pedagogu algu izmaksa, jo līdz galam nav atrisināts jautājums par darba samaksas paaugstināšanu. Vai ir pamats bažām

— Satraukumam nav nekāda pamata, jo uz spēles ir likta valdība, premjers un koalīcija. Deklarācijā par Ministru kabineta darbu ir minēts, ka skolotāju darba samaksas paaugstināšana tiks nodrošināta, līdz ar to nekādi nepatīkami pārsteigumi nav gaidāmi. Līdz 19. novembrim ir plānots pieņemt šā gada budžeta grozījumus, un tad jau līdz decembrim algu izmaksas jautājumu sakārtos. Bet, ja ne, tad valdība atradīs citu iespēju, kā atrisināt šo problēmu.

— Izglītības likuma sadaļā "Izglītības sistēmas finansu un materiālie līdzekļi" ir iestrādāts punkts par Izglītības inovāciju fondu. Vai tas ir izveidots?

— Dokuments par fonda izveidi ir izstrādāts, bet paša fonda vēl nav. Lai to izveidotu, ir jābūt finansējumam. Tādēļ jāapzina tās institūcijas, kas vēlētos ieguldīt līdzekļus šādā fondā. Es vēl precīzi nevaru pateikt, kad fonds sāks darboties.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

— Tomēr ļoti līdzīga nosaukuma fonds jau darbojas, proti, sabiedriska organizācija "Izglītības inovāciju attīstības fonds", kura valdes priekšsēdētājs ir Rīgas Pedagoģijas izglītības un vadības augstskolas (RPIVA) rektors Juris Stabiņš.

— Stabiņa kunga vadītais fonds ir tikai nosaukuma līdzinieks, kas nav nekādā saistībā ar Izglītības likumā minēto. Nosaukums apzināti ir izvēlēts tik līdzīgs, jo tas ir sabiedrībai zināms ar izglītības nozari saistīts vārdu savienojums. Šajā fondā ienāk līdzekļi, kas tiek iegūti, iekasējot mācību maksu no studentiem. Tiem gan likumā noteiktajā kārtībā būtu jānonāk valsts kasē, bet nauda ir ieskaitīta Stabiņa kunga dibinātajā fondā, ko viņš meistarīgi pielāgojis savām interesēm. Mācību maksa ir noformēta kā ziedojums, līdz ar to nav nekādas kontroles, cik students ir samaksājis un kur nauda palikusi.

9. oktobrī man bija tikšanās ar valsts kontrolieri Raitu Černaju, un mēs vienojāmies, ka Izglītības un zinātnes ministrijas Iekšējā audita departaments turpinās kādreizējā IZM Revīzijas departamenta pirms diviem gadiem uzsākto RPIVA pārbaudi. Jau tolaik tika konstatēti pārkāpumi un materiāli nosūtīti uz Ekonomikas policiju, bet saņēmām atbildi, ka neesot pamata sākt izmeklēšanu. Tagad pārbaudīsim augstskolu filiāles, kas pa šiem diviem gadiem izveidojušās vienpadsmit rajonos. Revīzijas komisijas un Iekšējā audita departamenta kopējo ziņojumu iesniegsim Valsts kontrolei, kas materiālus varēs nodot tālāk tiesībsargājošām institūcijām. Mums tādu tiesību nav.

— Ik gadu Saeimas Rudens sesijā visapjomīgākais, nozīmīgākais un laikietilpīgākais jautājums ir valsts līdzekļu sadale un pārdale. Kāds tad ir nākamā gada budžeta projektā paredzētais investīciju apjoms izglītības attīstībai kopumā un atsevišķām tās pozīcijām

— Kopējais investīciju apjoms 2001. gadam ir 5 206 000 latu un mērķdotācijas investīcijas pašvaldību skolām — 211 700 latu.

Informācija par pedagogu tālākizglītības pasākumiem un iespējām ir jācentralizē, lai to labāk varētu novadīt uz skolām. Nākamā gada budžetā kursu pasākumiem skolotājiem ir ieplānoti 103 254 lati, bet tālākizglītības fondam paredzēti 267 125 lati, kopā 370 379 lati.

Studiju kreditēšanai ieplānoti 346 800 lati, bet studējošo kreditēšanai — 3 230 803 lati. Lai gan visas augstskolas vēl nav iesniegušas informāciju par studiju kredītu pieteikumiem nākamajam gadam, saņemtās ziņas liecina, ka ar plānotajiem līdzekļiem pietiks. Patlaban ir saņemti 3220 studiju kredītu pieteikumi.

Ministru kabinetā ir izstrādāti noteikumi par studiju kreditēšanu no kredītiestādēm. Tie pašlaik atrodas Finansu ministrijā, kur speciālisti tos izvērtē. Galvenā problēma ir kredītu dzēšana. Koncepcijā ir iestrādāts arī kredītu dzēšanas mehānisms. Lai kredītu varētu izsniegt, kredītiestādei ir jābūt valsts galvojumam. Savukārt, saņemot kredītu, studentam ir jādabū vecāku un divu citu pieaugušo galvojums. Kredītdzēšana ir ļoti būtiska, lai varētu sagatavot valstij nepieciešamos speciālistus vajadzīgā skaitā.

Komercspecialitātēs studējošie — juristi, ekonomisti un citi - jau studiju laikā savāc informāciju un zina, kurā firmā strādās pēc augstskolas beigšanas. Nepārsniedzot 20 % no gada ienākumiem, viņi septiņos astoņos gados studiju kredītu valstij atmaksās.

Ministru kabinetā mēs apstiprinājām sarakstu, kuru profesiju pārstāvjiem studiju kredīts tiks dzēsts. Tomēr arī šāda sadale, piemēram, 120 pedagogi, 5 vides aizsardzības speciālisti un tā tālāk, neuzliek nekādu atbildību, jo netiek jau noteikts, kur tad šiem cilvēkiem pēc studijām būs jāstrādā. Ja augstskolas garantēs, ka absolvents nostrādās noteikto gadu skaitu tieši tajā iestādē, kur trūkst speciālista, tad varēsim runāt par normālu kredīta dzēšanu. Patlaban mēs tikai mācāmies rīkoties ar kredītiem, tādēļ ir pat labi, ka summas nav pārlieku lielas. Latviešu ģimenēs kredīta ņemšana saistās ar parāda apziņu, tādēļ cilvēki ir piesardzīgi un nelabprāt izmanto šo iespēju.

— Ja kredītdzēšanas sistēma ievirzīsies pareizās sliedēs, tad varbūt ir cerība, ka vismaz daļēji tiks atrisināts jauno kadru jautājums skolās.

— Negribētu pilnībā piekrist. Jaunie pedagogi uz skolām neiet strādāt arī tāpēc, ka masu mediji veido sabiedrībā nievājošu attieksmi pret pedagogu. Bet es varu pierādīt, ka vienīgā profesija pagastos un mazpilsētās, kurai ir garantēts ienākums, ir pedagogs un pašvaldības darbinieks. Ar šā gada pirmo septembri skolotājs ar augstāko izglītību un desmit gadu darba stāžu par likmi saņem 97 latus. Vidēji skolotājs strādā 1,3 līdz 1,5 slodzes. Kur gan vēl laukos ir tik liels un stabils ienākums kā skolotājam? Nekur.

— Oktobra sākumā Latvijā darba vizītē uzturējās Pasaules bankas misija, kas izvērtēja "Izglītības sitēmas attīstības projekta" ietvaros paveikto un apsprieda realizācijas plānu nākamajiem divpadsmit mēnešiem. Pasaules bankas misija bija apmierināta ar veikto darbu kvalitāti, turpretī jūs iepriekš esot konstatējis daudzas nepilnības skolu renovācijas projektos un to īstenošanā.

— Vispirms es izteicu savu neapmierinātību ar to, ka Pasaules bankas projekta grupa Latvijā tika pasludināta par kaut kādu absolūti neatkarīgu institūciju, kas ir galvenā rīkotāja un darītāja. Bet tā tas nav. Pasaules bankas misija deva man pilnīgu skaidrību, ka valsti, kura ņem kredītu, pārstāv Izglītības un zinātnes ministrija, kas atbildīga par projekta realizāciju. Stājoties amatā, konstatēju īpašu pasūtījuma izvietojumu. Konkursā bija uzvarējuši tie, kam pēc nolikuma nebūtu bijis jāuzvar. Kad to fiksēju, daudzi bija neapmierināti. Masu medijos mani lamāja par to, ka esmu atbrīvojis no darba labākos un gudrākos speciālistus, bet Pasaules bankas misija apliecināja, ka viņu darbā ir bijuši pārkāpumi.

Biju neapmierināts arī ar to, ka projektētājiem tiek noteikta konkrēta summa, par ko jāveic renovācija. Projektētājs domā tikai par šo summu, bet neredz skolas vīziju. Veicot apsekojumu, daudz kas ticis palaists garām, tādēļ celtniekiem rodas neieplānoti papildu izdevumi.

Nākamajā gadā tiks īstenota projekta otrā kārta, pārbūvējot trīsdesmit vienu skolu. Konkursu projektētājiem izsludināja pašvaldības, bet es saaicināju uz sanāksmi projekta grupu vadītājus, kuri uzvarēja šai konkursā. Viņiem es norādīju, ka, veidojot projektus, ir jāplāno taisno jumtu pārbūve uz divslīpajiem, kas ir daudz piemērotāki mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Bez tam ir jāparedz, kā tiks izmantota zem jumta jauniegūtā telpa. Tas līdz šim īstenots tikai Praulienas skolā. Bet kā negatīvu piemēru varu minēt Ķeguma skolu, kur uzbūvēja divslīpo jumtu, bet telpas vairāk nekā simt kvadrātmetru platībā palika neizmantotas, jo nav bijis projektētāju priekšlikumu, kā to darīt. Tagad iznāk tā, ka septiņi baloži tur var ielidot, bet, kā ielido astotais, tā skola sabrūk, jo netur apakšējās balsta konstrukcijas. Kopā ar Pasaules bankas misijas pārstāvjiem aizbraucis uz turieni, prasu — kā rīkosimies? Viņi saka: varbūt otrajā vai trešajā kārtā jāliek apakšas stāviem stiprinājumi. Bet kādēļ to nevarēja darīt uzreiz!? Gulbenes ģimnāzijā ventilācijas iekārtai izmantotas apaļās metāla caurules, kas aizpilda visu pagrabu. Tāda caurule iet pat caur mūzikas kabinetu, un nu direktoram ir jāmeklē skaņu izolējoši materiāli, ar ko notīt cauruli. Projektētājs nedrīkstēja stīvi turēties pie novecojušiem standartiem, viņam bija jārod mūsdienīgs risinājums. Par šādiem gadījumiem esmu paudis sašutumu un turpmāk rūpīgāk sekošu līdzi projektētāju piedāvājumiem.

— Septembrī jūsu vārds tika dažnedažādi locīts saistībā ar zināšanu vērtēšanas sistēmas maiņu skolās. Lieta tika nokārtota, runas aprima, bet varbūt jums ir vēl kas piebilstams par šo jautājumu.

— Īpaši gribu uzsvērt, ka rīkojuma izskaidrošana bija Izglītības satura un eksaminācijas centra uzdevums. Bet tas nav vienīgais, ko laikus nav paveikusi šī institūcija. Līdz 1999. gada 1. septembrim bija jābūt sagatavotiem pieciem standartiem: pamatizglītības, vispārējās vidējās, profesionālās, augstākās un akadēmiskās izglītības standartam. No tiem ir apstiprināts tikai viens — profesionālās izglītības standarts. Man ir jāveic tie darbi, kam bija jābūt padarītiem jau pirms diviem gadiem.

Zināšanu vērtēšanas sistēmas papildinājumi tika piedāvāti, lai novērstu bērna pātagošanu ar atzīmi, lai disciplīnas lietas nejauktu ar zināšanām, ieliekot vieninieku par to, ka bērns kaut ko aizmirsis iemācīties. Tad jāliek "neieskaitīts". Nākamajā reizē viņš būs iemācījies, un pozitīvas emocijas būs visiem: gan skolotājam, gan skolēnam, gan vecākiem. Ieskaišu sistēma netraumē arī tos bērnus, kuri mācību vielu apgūst lēnāk. Tādēļ tā ir atbalstāma. Vienīgi skumji, ka ap šo lietu tika radīta politiska ažiotāža.

— Šobrīd ir atlikta piecus līdz sešus gadus veco bērnu sagatavošana skolai un obligātā izglītības vecuma paaugstināšana līdz 18 gadiem, ja pamatizglītības ieguve kaut kādu iemeslu dēļ ir aizkavējusies. Kad un kādā veidā tiks atrisināti šie jautājumi?

— Deklarācijā par Ministru kabineta darbu ir pateikts, ka 7. Saeimas laikā šis jautājums ir jāatrisina. Es kā profesionāls pašvaldībnieks ar piecpadsmit gadu stāžu uzskatu, ka tas ir pašvaldību jautājums. Pašvaldībai ir jābūt noteicējai gan par bērnu sagatavošanu skolai, gan par interešu izglītību, jo uz vietas daudz labāk zināms, kā sadalīt līdzekļus.

Ja būtu veikta administratīvi teritoriālā reforma, es otrā dienā parakstītu rīkojumu, ka viss finansējums, kas attiecas uz bērnu un skolotāju, jānovirza attiecīgajai pašvaldībai. Pagaidām to vēl nevar, jo nav unificētas pašvaldības. Pašvaldībai ir jābūt ieinteresētai, lai skolas atrastos tās teritorijā, jo tās ir darba vietas, tas ir ienākuma nodoklis un tā tālāk. Finansējumam ir jānonāk pašvaldībās, lai tās, prasmīgi un brīvi rīkojoties ar līdzekļiem, spētu konkurēt ar kaimiņu skolām. Jo veiksmīgāk saimniekos pašvaldība, jo vairāk cilvēku pārcelsies uz dzīvi tās teritorijā, un skolas plauks. Latvijā nav nostūru, bet ir vairāk un mazāk aktīvi cilvēki. Konkurences cīņa arī noteiks mazo lauku skolu likteni. Pašvaldībās, kas aktīvi atbalsta uzņēmējdarbību, skolas dzīvos.

Uzskatu, ka pašvaldībām noteikti nav deleģēts par daudz funkciju izglītības jomā. Pašvaldībām taču pieder zeme, meži, īpašumi un cilvēku darbs, ja kārtīgs saimnieks šos resursus prot izmantot, tad jebkura mācību iestāde ir tikai ieguvums.

Arī skolotājiem ir jāprot pielāgoties jaunajiem konkurences apstākļiem. Nevienā valstī nav tā kā pie mums, ka uz deviņiem bērniem ir viens skolotājs, tādēļ arī izglītība pie mums ir dārga. Nu nebūs tā, ka skolotājs varēs dzīvot nelielā privātmāju pudurā, mācīt bērnus trīs apvienotajās klasēs vienlaikus un apmierināts saņemt pienācīgu atalgojumu. Valstij nav izdevīgi uzturēt mazās lauku skoliņas, jo, apvienotajās klasēs strādājot, tomēr cieš mācību kvalitāte. Vecāki savus bērnus tādēļ labprāt sūta uz lielākajām kaimiņu skolām vai pat ved uz rajonu centru pilsētu skolām. Jo viņi apzinās, ka no mācību kvalitātes skolā būs atkarīga viņu bērnu konkurētspēja, beidzot mācību iestādi un uzsākot patstāvīgu dzīvi.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore