Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lai izglītības vilciens neaizbrauc bez mums. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 31.10.2000., Nr. 384/385 https://www.vestnesis.lv/ta/id/12299

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par valsts budžetu 2001.gadam

Vēl šajā numurā

31.10.2000., Nr. 384/385

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Lai izglītības vilciens neaizbrauc bez mums

Jānis Čakste, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

I1.JPG (27975 BYTES) — Nu jau ilgu laiku augstākās izglītības un zinātnes telpu apzīmogojusi krīzes situācijas drūma apjausma. Arī Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga, saņemot Latvijas Universitātes Goda doktores diplomu, uzsvēra: "Šodien, stāvot uz jaunās tūkstošgades sliekšņa, nepilnus desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, augstākā izglītība un zinātne Latvijā ir nonākusi nopietnas krīzes situācijā." Kādēļ aizvien biežāk tiek dimdināts lielais krīzes zvans, piešķirot tam pat nolemtības pieskaņu?

— Tie zvani tiek dimdināti gandrīz jau par vēlu, jo akadēmiskā personāla vidējais vecums ir piecdesmit seši gadi — 41% profesoru ir 60 gadu un vecāki. Tie vairs nav jaunekļi, kas varētu gāzt kalnus. Nelaime ir tā, ka aiz viņiem ir tukšums, jo algas, ko saņem augstākajā izglītībā un zinātnē strādājošie, nav samērojamas ar citu nozaru speciālistu darba samaksu. Tādēļ cilvēki iet strādāt tur, kur maksā vairāk, kļūst par politiķiem, banku vai ārzemju firmu darbiniekiem. Augstskolās paliek strādāt tikai fanātiķi un tie, kas nav aktīvi, jo aktīvākie parasti atrod labāk apmaksātu darbu. Jaunieši, protams, apzinās augstākās izglītības apguves nepieciešamību, par to liecina aizvien pieaugošais reflektantu skaits, bet, ja kādam pēc tam piedāvā darbu augstskolā, viņš tā jocīgi pasmaida: kālab man strādāt augstskolā, ja es, vēl mācīdamies, nopelnīju vairāk nekā profesors, kurš lasīja man lekcijas.

Profesoriem gan ir samērā labas algas, mazākais četrsimt divdesmit latu. Bet nākamās pakāpes mācībspēkam — asociētajam profesoram — mēs nekādi neesam varējuši nodrošināt normālu algu, tā ir no simt piecdesmit līdz simt astoņdesmit latu. Par docentiem, lektoriem un asistentiem nemaz nerunāsim. Algu starpība ir ļoti liela, bet ja mēs vēlamies to samazināt, ir vai nu jāsamazina profesoru darba samaksa, vai arī jāpalielina pārējo mācībspēku algas. Otrajā gadījumā studentu izmaksas krasi pieaugs, jo tās galvenokārt ir atkarīgas no akadēmiskā personāla algu lieluma. Ārzemēs pasniedzēju algu daļa veido 85% no studentu izmaksām, pie mums — aptuveni 45%, tomēr arī tas ir pietiekami daudz. Ja augstskolas gaidīs papildu finansējumu tikai no valsts un nemeklēs citas līdzekļu ieguves iespējas, tad naudas darba samaksas paaugstināšanai nebūs. Nesen mēs tikāmies ar informātikas speciālistiem, kuri prasa trīskāršot šīs nozares speciālistu sagatavošanu Latvijā. Bet nav cilvēku, kas to darītu, jo informātikas nozares absolventi, strādājot privātfirmās, saņem četrreiz lielākas algas nekā viņu pasniedzēji. Ja darba samaksas jautājums netiks sakārtots, situācija neuzlabosies. Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis jau izteicies, ka ir ar mieru importēt ārzemju profesorus.

Kāda privātfirma piedāvāja nodrošināt Latvijas augstskolas ar Indijas profesoriem, kas mācīšot informātiku un pārkvalificēšot mūsu zinātniekus, kuru dažās nozarēs ir pārāk daudz, par datorspeciālistiem. Turienes speciālisti esot gatavi šo darbu veikt par visai zemu atalgojumu — diviem līdz trim tūkstošiem gadā. Arī šādas tendences liecina par krīzes situāciju augstākajā izglītībā.

Esam sagatavojuši jaunu augstākās izglītības finansēšanas koncepciju, kas diemžēl prasa valsts papildu finansējumu pat tad, ja no visiem studentiem tiks ņemta studiju dalības maksa, pret ko gan skaļi protestē studējošie. Domāju, ka mēs pie tā agri vai vēlu tomēr nonāksim, jo pat daudzās bagātās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, Austrijā, studiju līdzdalības maksa tiek ieviesta. Protams, salīdzinot ar valsts atbalstu studentiem, šī summa tur ir niecīga. Pie mums ir otrādi: valsts atbalsts ir neliels, un tas ir nepareizi. Runājot ar deputātiem un valdības pārstāvjiem katru atsevišķi, ikviens atzīst, ka izglītības un zinātnes attīstībā ir jāiegulda vairāk līdzekļu, bet, kad par to ir jāsāk balsot, "nostrādā" nezin kādi apsvērumi. Diemžēl augstākajai izglītībai un zinātnei nepietiek ar atvēlētajiem līdzekļiem, ko šā gada budžeta labojumos vēl paredzēts samazināt par 227 tūkstošiem latu. No tiem 160 tūkstoši tiek atņemti Latvijas Universitātei, turklāt tās kapitālieguldījumu daļai, kur tiek ieskaitītas studentu mācību maksas, nevis budžeta nauda. Jācer, ka šie grozījumi vēl tiks pārskatīti un laboti.

— Runājot par augstākās izglītības budžeta pieprasījumu nākamajam gadam, kādas ir galvenās pozīcijas, kurām tiek pieprasīts finansējums? Kādas zinātnes programmas ir paredzēts finansēt?

— Ir vajadzīgas normālas algas pasniedzējiem. Jo pretējā gadījumā augstskolās nestrādās labākie no labākajiem un līdz ar to cietīs mācību kvalitāte.

Ļoti sāpīgs ir bibliotēku jautājums, tur varētu ieguldīt samērā maz līdzekļu, lai pārietu uz jaunām, modernām mācīšanas metodēm, nevis ar krītu rakstīt uz tāfeles apgūstamo. Ārzemju investori mums pārmet neprasmi strādāt grupā un kolektīvā, šī prasme jāpilnīgo. Vairāk ir nepieciešams arī individuālais darbs, nevis lekcijas. Ar profesoru pārrunas jārīko pēc tam, kad students patstāvīgi ir apguvis literatūru.

Pagaidām saskaņā ar likumu "Par zinātnisko darbību" naudu programmu finansēšanai sadala Zinātnes padome. Pēdējā laikā esam centušies šo kārtību mainīt, jo pieredze rāda, ka sākumā padomes locekļi darbojās labi un aktīvi, bet nu jau sāk dominēt tā sauktais vēsturiskais princips: ja reiz šī nozare bija perspektīva, tad tā būs arī nākotnē. Tas ir saprotami, jo tikai tā nozare un zinātnieki, kuri saņem grantu finansējumu, veic zinātnisko darbu, un tādēļ pie nākamās grantu sadales viņiem ir vajadzīgie zinātniskie rādītāji jaunu grantu saņemšanai. Šāds princips vairs neder par atlases kritēriju. Ir vajadzīgs kāds cits. Gribējām pie Ministru kabineta izveidot īpašu komisiju, kas izskatītu zinātnieku priekšlikumus un sadalītu prioritātes, jo mūsu valsts nav tik bagāta, lai turpinātu fundamentālos pētījumus kā lielās valstis. Mums ir jāpāriet uz praktisko zinātni. Ir jāskatās, kas vajadzīgs valstij. Iestrādes šai virzienā jau ir, bet darbs jāturpina. Patlaban ļoti cīnās par prioritāti informātikas zinātnei, jo tur iespējams, ātri attīstoties, gūt diezgan lielu peļņu. Šajā nozarē arī visai mazi kapitālieguldījumi dod lielu pievienoto vērtību, kas ekonomiski ir ļoti izdevīgi. Diemžēl mēs neesam vienīgie, kas to sapratuši. Igauņi ir soli priekšā mums, arī Krievija gatavojas savu ekonomisko situāciju uzlabot ar informācijas tehnoloģiju un zinātņu attīstību. Līdzekļi ir jāiegulda ļoti ātri, ja varēsim izrauties, tad būsim ieguvēji, ja ne — vilciens ies tālāk bez mums.

Tikai tad, kad valstī būs izveidota inovatīvās politikas sistēma, katru zinātnieku projektu un priekšlikumu varēs izvērtēt izdevīguma un peļņas gūšanas iespēju aspektā, fundamentālās zinātnes atstājot galvenokārt augstskolās. Tad varēs runāt gandrīz vai par valsts pasūtījumu zinātnei.

— Bet kā ir ar studiju programmu piedāvājumu — vai to kaut kādā veidā nosaka valsts vai arī tas atkarīgs tikai no augstskolu pašu izvēles un iespējām?

— Likumā noteikts, ka budžeta studentu skaitu nosaka Augstākās izglītības padome . Izglītības un zinātnes ministrs apstiprina priekšlikumu, kurā teikts, cik studentu kādās studiju programmās ir jāuzņem. Diemžēl mums nav valsts ekonomiskās attīstības plānu tālai nākotnei, tādēļ atliek vien minēt, kādi rūpniecības un citu nozaru speciālisti būs vajadzīgi. Augstākās izglītības padome pēta ekonomiski attīstīto valstu pieredzi, secinot, kādas nozares tur ir pārsvarā un kādās proporcijās tiek sagatavoti speciālisti. Statistika liecina, ka šī proporcija mums jau tagad ir diezgan pareiza. Protams, jācenšas palielināt datorzinību speciālistu skaits. 11. oktobrī Ekonomikas ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji tikās ar lielāko informācijas tehnoloģiju sabiedrību pārstāvjiem un augstskolu profesoriem programminženierijas specialitātē. Mēs centāmies pierunāt firmu pārstāvjus, lai viņi augstskolās lasa B daļas lekcijas, kas ir šauri specializētas un prasa lektoru augsta līmeņa teorētisko un praktisko sagatavotību.

— Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns apgalvoja, ka studiju un studentu kreditēšanai piešķirtie līdzekļi nākamajam gadam ir pietiekami .

— Ja nemainās studējošo un studiju kredīta lielums, tad — jā. Tomēr jāatzīst, ka studējošo kredīts — 35 lati — ir daudz par mazu. Ar to iztikt nevar. Bet pat tad, ja kredītu palielinātu līdz 150 latiem mēnesī, daudzi studenti tāpat ietu strādāt, jo firmām trūkst kvalificētu darbinieku un tās tos atrod studējošo vidū. Daudzas firmas būtu ar mieru palielināt savu darbinieku skaitu pat trīskārt, bet nav jau atbilstošo speciālistu.

— Jūs minējāt, ka daudzas Eiropas valstis pamazām atsakās no dalījuma —budžeta un daļējas maksas studenti, ieviešot līdzdalības maksājumu. Ja Latvija reiz nonāktu pie šāda lēmuma, cik liela varētu būt studentu dalības maksa mūsu ekonomiskajos apstākļos ?

— Domāju, ka tas ir politisks lēmums. Līdzdalības maksai jābūt divdesmit procentiem no studenta izmaksām. Mazāk par desmit procentiem nav jēgas ieviest. Kaut gan pieļauju, ka arī simboliska naudas summa vairotu studenta apziņu, ka viņš ir tas, kurš maksā un pasūta kvalitāti. Maksas studentiem ir augstāka motivācija izvirzīt prasības un sekot līdzi to ievērošanai mācību procesā.

Lai, piemēram, Latvijas Universitāte pārietu uz daļēju maksu visiem studējošiem un nezaudētu to, ko tā saņem jau tagad no maksas studentiem, katram būtu jāmaksā 350 latu gadā. Rīgas Tehniskā universitāte iztiktu ar mazāku summu, jo tur patlaban ir mazāk maksas studentu, bet budžeta studenti jau tagad nedaudz maksā. Uzskatu, ka daļējās maksas ieviešana ir visnotaļ atbalstāma, protams, ja valsts dod papildu finansējumu. Pretējā gadījumā krasi samazināsies studējošo skaits.

Ministru kabinetā tika izveidota komisija, kurā darbojās visu ar augstāko izglītību saistīto ministriju pārstāvji, kas izstrādāja koncepcijas projektu "Par valsts atbalstu augstākās izglītības finansēšanā". Man bija tas gods vadīt šo komisiju. Neko jaunu pašreizējā budžeta ietvaros izdomāt nav iespējams. Ir divas iespējas: vai nu jāprasa dalības maksa no visiem studentiem, vai arī par budžeta studentiem valstij ir jāmaksā tik, cik lielas patiesībā ir studiju izmaksas. Komisija nobalsoja par to koncepcijas variantu, kurā teikts, ka optimāls finansējums nodrošināms, "katru gadu palielinot valsts budžeta dotāciju Augstākās izglītības padomes noteiktajam studiju vietu skaitam pilna laika pamatstudiju programmās, bet nenosakot studiju dalības maksu". Es saprotu, ka tas ir sava veida protests pret esošo finansējumu, bet man tomēr gribējās pievienot savu personīgo viedokli par dalības maksas ieviešanu. 80% LU studentu jau maksā, un agri vai vēlu pie tā nonāks visi.

Ja būs pilnībā dotētas valsts budžeta studiju vietas un pilnas maksas studiju vietas, tad zels korupcija.

— Saeimas 21. septembra plenārsēdes darba kārtībā bija paredzēts izskatīt likumprojektu "Grozījumi Augstskolu likumā" galīgajā lasījumā. Tas tomēr atkal tika atlikts. Kuri ir tie jautājumi, kas rada domstarpības un kavē likumprojekta pieņemšanu ?

— Vienīgais strīdīgais jautājums ir kanclera amata ieviešana. Mēs jau jūnijā rosinājām deputātus šo grozījumu izslēgt no likuma labojumiem. Kanclera amata ieviešanas ierosinājums ir deputātu reakcija pret augstskolu milzīgo autonomiju, ko mums demonstrēja daudzi rektori, izdarīdami " lāča pakalpojumu" augstākajai izglītībai.

Kanclera amats jau dažās augstskolās ir, varbūt tas vēlāk ieviesīsies arī citās. Kanclers varētu būt tas, kas vienotu valsts augstskolas ar privātajām, jo arī tajās ir cilvēks, kurš atbildīgs par finansēm.

Patlaban ir panākta politiska vienošanās starp deputātiem, ka kanclera amats no likuma grozījumiem tiks izslēgts, palielinot toties rektoru atbildību. Tagad būs skaidri uzrakstīts, ka par finansiālajām darbībām augstskolā atbild rektors personīgi, nevis senāts, kas var balsot visādi. Tās amata funkcijas, ko bija paredzēts uzticēt kancleram, nu nodos rektoram. Var gadīties, ka rektori būs visai sašutuši par to. Ja deputāti tam piekritīs, tiks vienkāršota arī rektoru atcelšanas kārtība. Tā ka rektoriem būs jākļūst krietni vien atbildīgākiem par to, ko dara. Tad rektors nevarēs tā kā Stabiņa kungs brīvi izvēlēties fondus, kur maksāt, kur nemaksāt. Iemesls, kādēļ radās šādi fondi, ir pavisam vienkāršs: augstskolai ir budžets un ir nauda, ko tā nopelna pati. Finansu ministrija uzskata, ka abas šīs daļas veido kopējo budžetu ar vienotu tāmi. Angļu speciālisti savukārt uzskata, ka nopelnītais ir atsevišķi izmantojams. Protams, augstskolām ir nepieciešams speciālais budžets, turklāt Augstskolu likumā tas arī ir ierakstīts. Ja deputāti to atstās nemainītu, tad radīsies sadure — likumā speciālais budžets ir paredzēts, bet Finansu ministrija iebilst pret to.

Lai netiktu veidoti dažādi fondi, ir vajadzīgs īpašs konts kaut vai valsts kasē, lai varētu to kontrolēt. Bet kopā ar valsts budžeta līdzekļiem šai kontā ienākušo naudu nedrīkstētu jaukt, lai gadījumā, ja, piemēram, pēkšņi sabojājas jumts, varētu tūlīt no konta izņemt naudu un operatīvi rīkoties. Izveidojot kādu slēpto fondu, ir nepieciešamas daudzas morālās un citas īpašības, lai kaut kas nepaslīdētu, jo dzīve ir dzīve. Stabiņa kungs gribēja dibināt savu privāto augstskolu, un šie fondi bija tās dibināšanas kapitāls. Par laimi, Stabiņa kungs dokumentus paņēma atpakaļ. Domāju, ka Rīgas Pedagoģijas izglītības un vadības augstskolas studentiem ir skaidrs, kur palika viņu iemaksātā nauda. Stabiņa kungs gan uzsver, ka līgumus ar studentiem apstiprinājis senāts. Bet nevar tā būt, ka valsts augstskolas rektors ir absolūti autonoms un ne par ko neatbild. Ja viņš redz nelikumības, tās ir jānovērš. Katrā ziņā Augstskolu likuma grozījumu pieņemšana būs garants rektoru pienākumu un atbildības palielināšanai.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!