Lai neaizmirstam: Jelgavas Pētera akadēmija ir pirmā zinātniskā institūcija Latvijā

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Referāts LZA un Jelgavas muzeja rīkotajā starptautiskajā konferencē " Academia Petrina — 225" 2000.gada 19. oktobrī Jelgavā

Par Academia Petrina Jelgavā zinātnes vēsturnieku auditorijā un Latvijas akadēmiskajās aprindās ir tik daudz runāts, ka grūti te piebilst kaut ko gluži jaunu. Taču šīs slavenās iestādes 225 gadu dibināšanas atcerē, saprotams, ir jāteic arī kādi vārdi tieši par pašu gaviļnieci. Pirms 25 gadiem šajās pašās telpās Academia Petrina 200 gadu jubileja tika atzīmēta ar vērienīgu 10. Baltijas zinātņu vēstures konferenci, kur man bija gods turēt pamatlekciju (paplašinātā veidā tā publicēta LZA izdotajā rakstu krājumā "Iz istoriji jestestvoznaņija i tehniki" V sējumā), mazliet vēlāk, ne bez toreizējā režīma mākslīgi radītām grūtībām, iznāca J. Stradiņa un H. Stroda grāmata "Jelgavas Pētera akadēmija", pie šīs ēkas tika atklāta piemiņas plāksne, kura neatkarības atjaunošanas peripetijās gan diemžēl ir nozudusi. Jāsaka, pēc šīm svinībām Jelgavas augstskolas jēdziens diezgan pamatīgi ienāca Latvijas kultūras apritē un Latvijas iedzīvotāju apziņā.

Tagad varbūt tomēr būtu jāatkārto dažas pamatpatiesības un arī jāpārdomā, vai 200 gadu jubilejas reizē netika sacītas kādas konjunktūras lietas, kuras šodien būtu pārvērtējamas. Pārskatot grāmatu, tādas īpaši neatrodu, gribu atzīmēt, ka jau toreiz grāmatu atzinīgi vērtēja ļoti erudītais un objektīvais rietumvācu kultūrvēsturnieks Heincs Išreits, taču par Jelgavas guberņas ģimnāzijas absolventiem ir daži noklusējumi un būtībā tendenciozi un tikai garāmejot pieminēti J. Čakste, F. Veinbergs, V. Olavs, A. Kviesis, L. Bērziņš, A. Niedra, šķiet, neminēts palicis Lietuvas prezidents A. Smetona, kurš arī mācījies Jelgavā. Būtībā tas tomēr neskar pašu Academia Petrina .

Taču pie dažām lietām varbūt būtu jāatgriežas, tajā skaitā arī pie jautājuma, vai Jelgavas Pētera akadēmija patiešām ir bijusi pirmā zinātniskā institūcija Latvijā. Te nu būtu jāatgādina, ka Jelgavas akadēmisko ģimnāziju, vispār runājot, nodibināja samērā vēlu, Apgaismības laikmetā, 1775. gadā. Rīgā jau daudz agrāk darbojās Rīgas Domskola (kā protestantiska mācību iestāde, arī būtībā ģimnāzija kopš 1528.gada, reorganizēta 1594. gadā), Rīgas jezuītu kolēģija (1583.–1621.g.), Rīgas akadēmiskā ģimnāzija (1631.–1656., 1678.–1710.g.) un Karaliskais Kārļa XI licejs Rīgā (1675.–1710.g., atjaunots 1733.g.). Vai šīs mācību iestādes varētu uzskatīt par augstskolas priekšpakāpi un par zinātnes centriem tālaika izpratnē, tādējādi laupot Pētera akadēmijai pirmtiesības? Neiedziļinoties detaļās, gribu sacīt, ka šos jautājumus esmu mēģinājis objektīvi aplūkot plašā rakstā par zinātnes un augstākās izglītības sākumiem Rīgā, kas iznāks nākamgad kā veltījums Rīgas 800 gadu jubilejai. Turpat dokumentēju apstiprinājumu faktam, ka kopš 1583. gada līdz pat 18.gs. sākumam aptuveni piecas reizes nav īstenojusies ideja par universitātes dibināšanu Rīgā vai par universitātes pārcelšanu uz Rīgu no Tērbatas, resp., Pērnavas. Patiešām, 16.18.gs. Rīgā (ne Jelgavā!) risinājās diezgan intensīva darbošanās zinātnes jomā, un gan Rīgas akadēmiskā ģimnāzija, gan Rīgas licejs varētu samērā nopietni konkurēt ar Jelgavas Academia Petrina , sacenšoties par pirmās zinātniskās institūcijas godu Latvijā.

Taču Rīgas akadēmiskā ģimnāzija, ko nodibināja 1631. gadā Rīgas rāte ar zviedru karaļa Gustava II Ādolfa atļauju (rīkojumu), darbojās samērā epizodiski, ar garākiem pārtraukumiem pēc Alekseja Mihailoviča iebrukuma un lielā mēra. Tā bija 3 klašu ģimnāzija, Rīgas Domskolas papildinājums, kuras pamatuzdevums bija gatavot jaunos rīdziniekus teoloģijas un jurisprudences studijām Vācijā. Galvenās darbīgās personas te bija teoloģijas profesori Hermanis Samsons un Johans Brēvers, kas vairāk bija ortodoksālās luterāņu baznīcas augsti funkcionāri, kurus tieši pētnieciskais darbs neinteresēja. Vienīgi pašā beigu posmā, neilgi pirms Ziemeļu kara, Rīgas akadēmiskajā ģimnāzijā darbojās jurisprudences un matemātikas profesors Johans Mellers, kas veica dažus astronomiskus novērojumus, arī Mēness aptumsuma novērojumus, tāpat ģimnāzijā notika disputācijas (arī par fizikas, astronomijas, filozofijas jautājumiem). Katrā ziņā Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas mācībspēki Samsons, Hēfelns bija pirmie, kas Latvijā nesa profesora nosaukumu. Arī zviedru valdības organizētais licejs, ko atjaunoja Annas Joanovnas laikā, bija samērā augsta ranga mācībiestāde, kur strādāja orientālists Johans Upendorfs, vēlāk — vēsturnieki Arnts un Broce, teologs Harders. Arī Rīgas Domskolas skolotāju vidū 18.gs. bija Linders, Šlēgelis, Snells, Zontāgs un leģendārais Herders (vairāki no viņiem kļuva par pazīstamiem profesoriem Vācijas universitātēs). Visi šie nosauktie cilvēki strādāja Rīgā pirms Jelgavas Pētera akadēmijas dibināšanas, viņu audzēkņu skaitā bija tādas izcilības kā Jānis Reiters, mediķis Johans Bernhards Fišers, Grindelis un Šērers, Garlībs Merķelis, Frīdrihs Parrots jaunākais, mediķis Justs Kristaps Loders, dabzinātnieks Antons Gildenštets, Nikolajs Himzelis u.c. Un tomēr — luterāņu ortodoksālos teologus Samsonu un Brēveru ar viņu "pētījumiem" par raganu dedzināšanas zinātniski teoloģisko pamatojumu neriskēju nosaukt ar zinātniekiem, ja nu vienīgi profesoru Viti. Rīgas akadēmisko mācībspēku darbs tomēr bija vairāk tīri pedagoģiski ievirzīts, arī dabas un eksaktajām zinātnēm te nepievērsa pārlieku uzmanību, tādēļ tēze par Jelgavas Academia Petrina kā pirmo zinātnisko institūciju Latvijas teritorijā —gan ar zināmām iebildēm un atrunām —mūsuprāt, varētu palikt nesatricināta.

Akadēmiskas ģimnāzijas dibināšana Kurzemes hercogvalstī nāca stipri novēloti, kā tas jau minēts mūsu 1975. gada grāmatā un kā to mēģināju vēl sīkāk pamatot savā nesenajā lekcijā Ventspils konferencē. Tas izrietēja no Kurzemes muižnieku nevēlēšanās ziedot līdzekļus ģimnāzijas dibināšanai un uzturēšanai, jo viņi sūtīja savus dēlus studēt Kēnigsbergā un citās Vācijas universitātēs, daļēji —arī Rīgas mācību iestādēs. Ja nebūtu hercoga Pētera iniciatīvas, viņa zinātnes un mākslas mecenātisma, nebūtu Pētera akadēmijas, kura tātad Pētera vārdu nes pavisam pelnīti. Šajā ziņā pēdējo Kurzemes hercogu Pēteri var salīdzināt ar pirmo Krievijas imperatoru Pēteri I, kurš nodibināja Ķeizarisko zinātņu akadēmiju Pēterburgā "no augšas", būtībā bez priekšnoteikumiem "no apakšas", bez vietējiem intelektuāliem resursiem. Pirmie Pētera akadēmijas profesori visi deviņi (izņemot trīs) bija "importēti" no Vācijas, Zviedrijas, Šveices, un akadēmiskās ģimnāzijas nolikumu sastādīja Berlīnes akadēmijas loceklis Johans Zulcers.

Visai pamatota liekas Neandera un Išreita tēze, ka Pētera akadēmijas dibināšanas ideja vispirms ir dzimusi Jelgavas un Kēnigsbergas brīvmūrnieku aprindās, to izvirzīja hercoga padomnieks Frīdrihs Vilhelms Rezons (hugenotu pēctecis). Šo domu apstiprina arī jaunais J.G. Herders 1769. gadā savās pārdomās par ideālu skolu Vidzemei, domās, ko viņš uzmetis jūras ceļojumā no Rīgas uz Franciju, kur minēts, ka Kurzemi no tumsonības izvedīšot brīvmūrnieki, kamēr Rīgā Herders vairāk teicās orientēties uz Bērensu pulciņu un izglītotajiem pilsētniekiem. Pētera akadēmija bija Eiropas "apgaismotā absolūtisma" un Pētera Bīrona mecenātisma garabērns.

Nav dokumentēta apstiprinājuma domai, ka hercogs būtu iecerējis dibināt Jelgavā pilna profila universitāti ar četrām fakultātēm, bet neesot to iedrošinājies, būdams katoliskās Polijas vasalis un zinādams, ka nesaņemšot attiecīgu bullu no Romas pāvesta (kaut arī tad notika jezuītu ordeņa likvidācija un pāreja uz laicīgu augstāko izglītību daudzās katoliskās valstīs). Hercogs ar Staņislava Poņatovska fundācijas akta apstiprinājumu varēja jaunajai mācību iestādei dāvāt Krakovas un Kēnigsbergas universitātes akadēmiskās brīvības un privilēģijas, nodibinot divas —literatūras un zinātņu — klases, katru — divgadīgu, taču protestantiskas universitātes dibināšanas tiesības palika ārpus viņa kompetences un iespējām.

Toties lieliska bija akadēmijai dāvātā ēka (pēc dāņa Severīna Jensena projekta), neparasti bagātā bibliotēka, no Vācijas ievestie fizikālie un astronomiskie instrumenti un, galvenais, profesori, kurus izvēlējās Zulcers. Tie nebija šauri provinciāļi vai zinātnē mazpazīstami cilvēki, bet izcili savu jomu profesionāļi. Tiesa, pats Zulcers atsacījās pārcelties no Berlīnes uz Jelgavu par akadēmijas vadītāju un, būdams Herdera idejiskais pretinieks un darbu kavētājs, ar savu negatīvismu aizkavēja Herdera aicināšanu uz Jelgavu par teoloģijas profesoru. Savukārt Imanuels Kants atteicās atstāt Kēnigsbergu un pārcelties par filozofijas profesoru Jelgavā.

Taču uzaicinātie ārzemju zinātnieki —matemātikas profesors Vilhelms Beitlers, dabzinātņu profesors Johans Jakobs Ferbers, filozofijas profesors G. Hartmanis, tiesību profesors (un pirmais prorektors) Johans Melhiors Gotlībs Bēzeke, kā arī grieķu valodas un literatūras profesors J. Koppe — bija pazīstami savu nozaru speciālisti, īpaši Ferbers. Mazāk pazīstams bija vēstures profesors H. Jēgers no Tībingenes. No vietējiem par retorikas profesoru bija aicināts Jelgavas reformātu mācītājs J. Tīlings, par teoloģijas profesoru — J.Švemšuhs, par latīņu valodas profesoru — M.Vatsons. Bez šaubām, šis prominentais profesoru sastāvs uzreiz pacēla Jelgavas Pētera akadēmiju pāri abām Rīgas arī toreiz izdaudzinātajām skolām. Daudzi Jelgavas profesoru zinātniskie darbi, piem., Ferbera raksti mineraloģijā, ģeoloģijā, kalnrūpniecībā, arī viņa postulētā "driftu teorija" ir saglabājuši savu nozīmi zinātnē. Beitlers palika piemiņā kā Jelgavas astronomiskās observatorijas dibinātājs, kurš tai piesaistīja talantīgo latviešu izcelsmes mehāniķi E.J. Bīnemani. Pēdējais konstruēja pirmos gaisa balonus (mongolfjē), pirmos zibensnovedējus Kurzemē. Bēzeke izcēlās ar savu ārkārtīgo daudzpusību, no jurisprudences un filozofijas līdz ornitoloģijas un infuzoriju pētniecībai. Interesanta ir arī viņa atstātā "transcendentālā ķīmija", kur viņš runā par elektrību kā daudzu dabas parādību pirmcēloni un kas, visai ticami, ir ietekmējusi arī jauno Teodoru Grothusu. Bēzeke ir sacerējis arī pirmo vispārējo dabaszinātņu vēsturi un embrioloģijas vēsturi. Šie trīs profesori devuši vērtīgus zinātniskus darbus, kuru aplūkojums lai paliek ārpus šīsdienas referāta ietvariem, tas dots manā grāmatā.

Beitlera nopelnu kontā ir arī Jelgavas kalendāru izdošana, kas bija Pētera akadēmijas privilēģija, ieskaitot latviešu kalendārus ("Jauna un veca latviešu laika grāmata, Liela Kunga Pētera Augstas skolas apgādāšanā"). Pētera akadēmijas profesori, īpaši Tīlings, aktīvi iesaistījās Jelgavas demokrātiskajā kustībā, arī t.s. melderu dumpī, par ko rakstījis M. Stepermanis "Lielās liesmas atblāzmā".

Jelgavas Academia Petrina goda profesors ekonomikā (ko par tādu gan negribēja atzīt viņa kolēģi!) bija pazīstamais apgaismotājs J.G. Eizens, gan visai neilgu laiku (1776). Viņš te izdeva hercogam Pēterim veltītu grāmatiņu "Filantrops", vērstu pret dzimtbūšanu. Dīvaini, bet ar Pētera akadēmiju nekādu sakaru (ja atskaita polemiku ar profesoru Bēzeki) nebija G.F. Stenderam, kurš tajā laikā dzīvoja Kurzemē, Sunākstē. Vispār, cik zināms, Pētera akadēmijai bija maza interese par latviešiem Kurzemes hercogvalstī, to valodu, tradīcijām, dzīves apstākļu uzlabošanu, un tas ir žēl.

Pētera akadēmijā vienlaikus mācījās 1740 studentu un 20 gadu laikā (līdz 1795.g.) pavisam tur ir mācījušies 241 students, tai skaitā 150 vidējo slāņu pārstāvju un 91 muižnieks. 11 Petrinas audzēkņi ieguva medicīnas doktora nosaukumu, tajā skaitā vēlākais Academia Petrina profesors Johans Gotlībs Groške, Baldones kūrorta pētnieks Karls Kristjāns Šīmanis (vācbaltiešu politiķa Paula Šīmaņa vecvectēvs), Otto Hūns, no absolventiem nāk izcilais bibliogrāfs un kultūras darbinieks Johans Frīdrihs Reke . Petrinas audzēkņu —latviešu skaitā bija jau minētais Ernsts Bīnemanis, tāpat N. Veselis, J.K. Krieviņš (profesora Grēvinka tēvs), L. Pērkūns, jau vēlāk — arī Karls Konstantīns Krauklings.

Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai Katrīna II uzdeva ģenerālgubernatoram Pēterim Pālenam izstrādāt priekšlikumus mācību iestādes tālākai attīstībai, tās pārvēršanai par universitāti. Pie plāna izstrādes ķērās profesors Bēzeke, taču ķeizarienes nāve pārtrauca šo darbu. Neīstenojās arī Pāvila I iecerētā Jelgavas universitāte, kas formāli pastāvēja 109 dienas (1801.g. martā – jūnijā), jo pēc Pāvila I nāves Aleksandrs I par jaundibināmās universitātes atrašanās vietu galīgi noteica Tērbatu. Šīs peripetijas sīkāk apcerētas gan mūsu grāmatā, gan jaunajā izdevumā "Latvija 19. gadsimtā. Vēstures apceres"(2000.), kur nodaļā par zinātni un augstskolām godpilna vieta ir ierādīta arī Jelgavas zinātniskajam centram — Jelgavas cildenajai ģimnāzijai, kas 1806. gadā veidojās uz Academia Petrina bāzes, gan ar ģimnāziju cieši saistītajai Kurzemes literatūras un mākslas biedrībai, pirmajai provinciālajai zinātņu akadēmijai Latvijā.

Jāatzīst, ka 19.gs. gan Jelgavas ģimnāzijas profesori (daži — kā Groške, Paukers, Krūze, Beitlers — bija šo nosaukumu saglabājuši), gan skolotāji līdztekus pedagoģiskajam veica arī zinātnisku darbu. Īpaši tas sakāms par Georgu Magnusu Paukeru, kura monumentālais 6 sējumu darbs par Krievijas un tās Baltijas guberņu metroloģiju izpelnījās Krievijas ZA Lielo Demidova prēmiju, bet pats Paukers tika ievēlēts par šīs akadēmijas korespondētājlocekli. Paukers sadarbojās ar V. Strūvi tā astronomiskajos mērījumos un bija Kurzemes literatūras un mākslas biedrības faktiskais dibinātājs. Atzīmējami ģimnāzijā veiktie darbi par mežkopību un kūdras ieguvi (A.Bode), par valodniecību (finougristikas izcils pārstāvis Frīdrihs Vīdemanis, lietuvju valodas normatīvu pamatlicējs Jons Jablonskis un latviešu valodas vārdnīcas sastādītājs Kārlis Mīlenbahs — visi viņi ir bijuši Jelgavas ģimnāzijas pasniedzēji un savas darbības laikā Jelgavā veikuši arī zinātnisku darbu). 1806.g. Academia Petrina vēl tika atzīta par "Jelgavas cildeno ģimnāziju" ar zinātniskas darbības elementiem, bet 1837.gadā Nikolajs I to galīgi pielīdzināja guberņas ģimnāzijai, laupot tai ekskluzīvo stāvokli.

No Jelgavas ģimnāzijas absolventiem vai audzēkņiem 19. gadsimtā atzīmējami izcili zinātnieki — ģeofiziķis un metrologs Ādolfs Kupfers, zoologs Eduards Eihvalds, fiziologs Fridrihs Biders, ķīmiķis Kārlis Šmits, inženieris Paukers, astronoms un metrologs Fricis Blumbahs, ķīmiķi Gustavs Vanags, Mārtiņš Straumanis, folklorists Ludis Bērziņš , tautsaimnieks Kārlis Balodis, medicīnas vēsturnieks Izidors Brensons, folklorists Kārlis Straubergs un viņa jaunākais brālis, senās Rīgas pētnieks Jānis Straubergs, Puzes "kukaiņu mācītājs" Johans Kavals, Podraga cementfabrikas dibinātājs Viktors Līvens, abi slavenie Šīmaņi — vēsturnieks Teodors Šīmanis un minoritāšu tiesību cīnītājs Pauls Šīmanis, farmaceits Eduards Svirlovskis, jurists Konstantīns Čakste, teologs Teodors Grīnbergs, konservatorijas profesors Pauls Šūberts un daudzi citi, no lietuvjiem —Petrs Avižonis, Antons Didžiūlis, — pazīstami mediķi, arī A.Smetona, M.Šļeževičs u.c. Īpaši minami izcili latviešu kultūras darbinieki Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Jānis Čakste, arī Juris (Georgs) Bārs, Frīdrihs Veinbergs, Kārlis Mīlenbahs, Kārlis Kundziņš seniors, Vilis Olavs. Tas liecina par ģimnāzijas augstu līmeni arī pēc tās izņēmuma stāvokļa atņemšanas. Daudzi, kurus dažkārt min kā Jelgavas guberņas ģimnāzijas audzēkņus, faktiski ir mācījušies Jelgavas reālskolā, bet arī citētais saraksts, kurš ietver tikai zinātniekus vai zinātnei tuvus cilvēkus, ir pietiekami reprezentatīvs.

1915. gadā, kā zināms, Jelgavas ģimnāziju evakuēja uz Iekškrieviju, kur tā darbojās Taganrogā un 1919. gadā tika pārveidota par Taganrogas darba skolu. Vēsturisko Academia Petrina ēku 1919. gadā nodedzināja bermontieši. Formāli ņemot, Taganrogā noslēdzās vēsturiskās Academia Petrina gandrīz 150 gadu ilgais vēsturiskais ceļš. 1919. gadā Jelgavas reālskolas ēkā Pasta ielā sanāca jaundibinātās Jelgavas latviešu ģimnāzijas pedagoģiskā padome, un ģimnāzija Jelgavā uzsāka darbu, sākumā kā reālģimnāzija, no kuras 1923. gadā izdalīja klasisko ģimnāziju. Šī ģimnāzija ieņēma atjaunoto Petrinas ēku un, 1934. gadā tai piešķīra hercoga Pētera vārdu. Savā laikā, rakstot grāmatu par Jelgavas Pētera akadēmiju, mēs ar prof. H. Strodu noraidījām viedokli, ka Jelgavas 1. ģimnāzija būtu tieša Academia Petrina pēctece. Šodien es uz šo lietu gribētu raudzīties mazliet iecietīgāk —kālab gan ne?

Ņemsim Rīgas 1. ģimnāziju, kura sevi uzlūko par Rīgas Domskolas tiešu pēcteci, arī te ir bijušas ļoti sarežģītas vēstures perturbācijas, gan pāreja no latīņu (katoļu) skolas uz luterāņu skolu, gan Rīgas liceja pārveidošana par ģimnāziju un Domskolas pārveidošana par apriņķa skolu, dažādas reorganizācijas 19.gs. gaitā, pāreja no vācu skolas uz latviešu skolu 1919. gadā. Tā ka tieša pēctecība dažbrīd šķiet mākslota un pat pēc Andreja Johansona ierosmes 1983. gadā iznākušajā grāmatā, tā sakot, viss ir pamatots nepilnīgi un nepārliecinoši, arī pats atzinums, ka skolu izglītība Rīgā sākas ar Domskolas dibināšanu 1211. gadā, ir tikai pieņēmums, jo Indriķis Šterns pareizi atzīst, ka nav tiešu dokumentu, kas to apliecinātu; 1211. gads ir Amelunga pieņēmums, loģisks, tomēr pieņēmums. Taču šī pēctecības atziņa iesakņojas un, mūsuprāt, tas nebūt nav peļami. Tādēļ arī ar līdzīgu — pat vēl lielāku — pārliecību varam runāt par ģimnāzijas pēctecību Jelgavā, ko droši vien sīkāk pamatos direktors E. Saknes kungs.

Gribētos arī minēt, ka Jelgavas ģimnāzijas pēctece savā ziņā ir arī Latvijas Lauksaimniecības universitāte, jo tieši Jelgavas ģimnāzijā 1835. gadā dibinātas pirmās meža klases. Katrā ziņā gribētos, lai ne Jelgavas Pētera akadēmija, ne pati Jelgava nebūtu "vēja zieds", kas nav atstājusi pēdas un tiešu pēctecību Latvijā un zinātnē. Tieši tradīcijās ir mūsu spēks, un tādēļ šodien mēs uzlūkojam Jelgavu ne tikai retrospekcijā, bet arī — zināmā mērā — nākotnes skatījumā. Latvijas zinātņu vēsturnieki nevarēs apiet ne šīs iestādes izcilo devumu, ne tās lomu vietējās zinātnes attīstībā. Lielos mērogos runājot, tā tomēr bija pirmā zinātnes institūcija, pirmā augstskola Latvijā.