Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga runājot par Latvijas attīstību ES kontekstā, kā vienu no būtiskākajiem valsts izaicinājumiem tālākajai attīstībai minēja nepieciešamību panākt izlīdzinājumu starp augstajiem valsts makroekonomiskajiem rādītājiem, iekšzemes kopprodukta līmeni un vidusmēra cilvēka dzīves kvalitāti. “Kopš esam 2004.gada pavasarī iestājušies ES, Latvijas ekonomika tiek minēta kā visātrāk augošā ES ietvaros, tomēr šie objektīvie rādītāji vēl īsti nav tikuši līdz vidusmēra iedzīvotāja dzīvei, un valstij ir būtiski panākt līdzsvaru šajā ziņā.”

Pēc V.Vīķes-Freibergas sacītā, žurnālisti bieži vaicā par to, kādu ekonomiskās attīstības modeli Latvijai un ES vajadzētu iet – tā dēvēto sociālās ekonomikas vai liberālās ekonomikas modeli. Prezidente atzīmēja, ka mūsdienu prasības drīzāk diktē nepieciešamību nevis pēc striktas izvēles, bet gan pēc modeļu pielāgošanas Eiropas mērķiem par konkurētspējīgu, pilsonisku, attīstītu kontinentu, kur paši svarīgākie dzīves standarta punkti tiek nodrošināti visiem. “Mums ir jāsaprot – vai patiesi tas, ka nemitīgi palielināsim šo cilvēka pamatvajadzību grozu, būtiski mainīs cilvēku attieksmi un piederības sajūtu Eiropai, vai viņi patiesi jutīsies apmierinātāki un laimīgāki ar savu dzīvi? Man šķiet, ka, tāpat kā Latvijai vajadzēja sasniegt abus prioritāros mērķus – ES un NATO, tāpat kā bērnam ir neiespējami izvēlēties, kurš no vecākiem ir mīļāks, tā arī Eiropai nevajadzētu iet pretstatījuma ceļu savā attīstībā, bet gan saskatīt nepieciešamo katrā no modeļiem,” sacīja V.Vīķe-Freiberga.

Prezidente runāja arī par zinātnes centieniem atrast kritērijus cilvēka apmierinātībai ar dzīvi: “Laimes un apmierinātības sajūta sakņojas bērnībā un pretstatījumā starp drošības sajūtu un vēlmi riskēt un sevi apliecināt. Mani ieinteresēja tas, ka dzīves kvalitātes pētījums rāda – 16% aptaujāto gribētu veltīt vairāk laika puķu kopšanai. Tas patiesībā nozīmē to, ka cilvēki vēlas izrādīt savas rūpes un mīlestību, gluži kā Mazais princis pret savu rozi. Es domāju, ka arī Eiropai ir jāatrod sava roze, jāatrod veids, kā gūt apmierinātību, tā, lai katrs eiropietis justu, ka viņa rūpes un darbs ir kādam nepieciešams, ka viņi ir piederīgi Eiropai, ka viņus valsts ievēro un ciena.”