Ziņu ieguve

Ir trīs galvenie visu iedzīvotāju kopumu raksturojošo ziņu ieguves veidi:
• tautas skaitīšana,
• iedzīvotāju saraksti un reģistri starpskaitīšanu laikā,
• pastāvīga t.s. demogrāfisko notikumu (dzimšanas, miršanas, laulību, šķiršanos, izbraukšanas un iebraukšanas gadījumu) uzskaite; tā raksturo iedzīvotāju dabisko kustību un pārvietošanos, kas dod iespēju operatīvi aprēķināt iedzīvotāju skaita un pēc galvenajām pazīmēm arī sastāva pārmaiņas mēneša vai gada laikā.
Latvijā notikušas 10 vispārējās tautskaites, to starpā laikposmā kopš Otrā pasaules kara beigām – piecas. Pirmā pēckara tautas skaitīšana notika tikai 1959.gadā, kad vairākums staļiniskās represijās izdzīvojušo upuru jau bija atgriezušies no ieslodzījuma un izsūtījuma vietām. Līdz tam izlīdzējās ar mājokļos pierakstīto sarakstiem.
Nākamās tautskaites notika ar 9 līdz 11 gadu atstarpi, kas atbilst ANO ieteiktajam intervālam un iespējami tuvu gadskaitļiem, kas beidzas ar “0”.
Padomju gados tika skaitīti kā pastāvīgie, tā klātesošie iedzīvotāji, apmeklējot visas vietas, kur dzīvoja vai varētu dzīvot cilvēki, ieskaitot kritiskajā momentā ceļā esošajos transportlīdzekļos. 2000.gadā skaitīja tikai pastāvīgos iedzīvotājus, apmeklējot pēc adresēm, kādas bija uzrādītas 90.gados izveidotajā iedzīvotāju reģistrā. Šoreiz nav zināms arī klātesošo skaits – ieskaitot tūristus un viesstrādniekus uz laiku līdz trim mēnešiem un atskaitot no Latvijas uz laiku izbraukušos.
Visās 20.gadsimta otrās puses tautskaitēs iedzīvotāju skaits Latvijā izrādījās par 1,5% – 2% mazāks, nekā tas bija aprēķināts atbilstoši dabiskajam (iedzīvotāju ataudzes) un migrācijas pieaugumam un redzams ik gadu publicētos statistikas datos. Tāpēc tautskaitei sekojošajā gadā iepriekš publicētie dati par iedzīvotāju skaitu starpskaitīšanu gados tika pārrēķināti, labojot mazāk ticamos datus par migrāciju.
Tādēļ dažādās publikācijās atrodami atšķirīgi skaitļi par iedzīvotāju skaitu un migrāciju vienā un tai pašā gadā (1. un 2. tab.). Iedzīvotāju skaita korekciju dēļ var atšķirties arī iepriekš publicētie rādītāji par iedzīvotāju kustības intensitāti, ko aprēķina uz 100 vai 1000 iedzīvotājiem.

Datu krājumi

Statistikas dati par iedzīvotāju skaitu un kustību ik gadu tiek publicēti datu krājumos par Latvijas (arī PSR) tautsaimniecības attīstību, taču tajos ir ļoti ierobežots datu klāsts. Pirmie speciālie demogrāfisko datu krājumi tika publicēti 1961.un 1966.gadā, bet tikai dienesta lietošanai. Šādi krājumi par iedzīvotāju kustību kopš 1972.gada, t.i., par 1971.gadu, tika izdoti ik gadu, bet tāpat ierobežotam lietotāju lokam.
Atklāti visiem lasītājiem padomju laikā izdeva tikai tautas skaitīšanas datus: 1962.gadā atsevišķos sējumos par katru savienoto republiku, bet par 1970.un 1979.gada tautskaitēm – par visām republikām kopā, izdalot katru tikai atsevišķās tabulās. Katrai republikai veltītie sējumi arī izdoti, bet dienesta lietošanai. 1989.gada tautskaites dati 1990.–1992. gadā atkal publicēti atklāti trīs sējumos atsevišķi par Latviju un pirmo reizi 20. gs. otrajā pusē – latviski (par 1970.gadu bija latviski un krieviski vienā sējumā).
Kopš 1990.gada arī ikgadējie datu krājumi par iedzīvotāju kustību iznāk latviski un bez lasītāju loka ierobežojumiem.

Tautība un valodu prasme

Visās pēckara tautskaitēs tika iekļauts jautājums par tautību, kā arī iepriekšējo dzīves vietu, dzīvošanas ilgumu tajā, izglītību, dzimto un otru PSRS tautu valodas prasmi. To rezultātā krājumos publicēts iedzīvotāju etniskais sastāvs gan valstī kopumā, gan atsevišķās administratīvās vienībās. Savukārt ikgadējos datu krājumos ievietoti dati par dzimušo skaitu pēc mātes tautības un dažādām tautībām piederīgo dabisko pieaugumu, kā arī gada laikā laulājušos un šķīrušos sadalījums pēc tautības. Kombinācijā ar dzimušo uzskaites datiem pēc mātes tautības tas deva iespēju aprēķināt pamattautas un cittautiešu lomu iedzīvotāju ataudzē un tās izredzes atkarībā no tālākām migrācijas pieauguma izmaiņām.
Tāpat kā gadījumā ar iedzīvotāju kopskaitu, arī ik gadu aprēķinātais katras tautības pārstāvju skaits atšķiras no nākamajā tautskaitē konstatētā (3.tab.). To izraisa metodikas atšķirības tautības noteikšanā, ko vēl apgrūtina etniskās piederības kritēriju trūkums. Dokumentos un ikgadējā dzimušo uzskaitē to ieraksta it kā pēc izcelsmes, ko apliecina tikai un vienīgi ieraksti vecāku personas dokumentos, bet jaukto ģimeņu bērniem, kad viņi 16 gadu vecumā saņem pasi, – pēc paša izvēles; tautskaitēs – pēc pašu (vecāku) nosauktās tautības.
Jaukto ģimeņu pēcteči, kurās viens no vecākiem ir latviešu izcelsmes, saņemot pasi, dod priekšroku šai tautībai – īpaši laukos, kur vide ir latviskāka.
Nākamā tautskaitē zināmas novirzes no iedzīvotāju kustības uzskaitē konstatētā varētu izraisīt varbūtējā asimilācija. Ir pamats cerēt, ka tā palīdzēs mazināt latviešu izmiršanas tempu, kas jau tā, pateicoties pamattautas vidū augstākai dzimstībai nekā mazākumtautību pārstāvjiem, paredzams lēnāks nekā visam valsts iedzīvotāju kopumam.

Latvijas iedzīvotāju skaita atšķirības atkarībā no uzskaites veida, tūkst.

Starprepubliku/starpvalstu migrācijas apjomi Latvijā pēc dažādos gados publicētiem statistikas datiem, tūkst. cilv.

Speckontingents – padomju armijā iesaukto un no tās atgriezušos, kā arī ieslodzīto un no ieslodzījuma atbrīvoto kustība

Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc tautības 2000.g. sākumā

(līdz 16 gadiem 2.-5. ailē – pēc mātes tautības, 6. ailē – pēc vecāku teiktā)

* Latvijas iedzīvotāju sastāvs 21. gadsimta sākumā. Rīga: LU Demogrāfijas centrs, 2004, 21. lpp.

Dr.habil.oec.
Pārsla Eglīte