Rīdziniekiem – gaismas sargātājiem

Rainis par Rīgu rakstīja – tik tiem, kas cēla tās stiprumu. Tagad jau domājam plašāk – visiem. Arī medicīnas un zinātnes filozofs profesors Ilmārs Lazovskis pirms tālās saules sasniegšanas rakstīja – galvenais apzināties, kas visiem cilvēkiem kopīgs. Mums šobrīd te, Latvijā un Rīgā, un mums visiem aiz trejdeviņiem kalniem ir kopīga Rīga, tāpat kā parīzietim Parīze, londonietim Londona un atēnietim Atēnas.
Mums ir kopīgas saknes – pagātnes, tagadnes un nākotnes mīlestība. Attīstāmies tik strauji, ka būt vieniem kopīgajā pasaules telpā drīz var nozīmēt arī nebūt.
Rīga ir viena no Eiropas metropolēm, Baltijas jūras un Daugavas ūdeņu svētīta, un Lielvārdes josta latviešu likteņupes krastos, tāpat kā jāņugunis vai Miķeļdienas gadatirgus Doma laukumā, ik gadus signalizē par tautas tradīciju dzīvīgumu. Un tieši tradīcijas ir viena no lielākajām kopības un garīgās izpausmes formām. Tās neļauj pazust lielajā unikālajā daudzveidībā, kad Mežaparka estrādē skan “Gaismas pils” vai “Pūt, vējiņi!”.
Vēl stiprāki mēs būtu, ja vairāk lasītu nerātnās tautasdziesmas. Mūsu vislielākā vērtība ir pašu pēcnācēji, kuru uzdevums pārveidot mūžsenos vārdus “godīgs un nabags” par “godīgs un bagāts”. Bagātība ir vislielākais pretmetu jēdziens – tā ir pārbaude mūsu prātam, dvēselei, sirdsapziņai.
Kam tad Rīgā visvairāk ir saglabātas piemiņas zīmes!? Vai lielajiem bagātniekiem? Jau viduslaikos Rīgā uzstādīja mazo un neaizsargāto ļaužu patrona Svētā Kristofora tēlu. Kopā ar bērniņu (austošo dienu), ko pārnesa pāri upei, tas simbolizēja gaismas sargāšanu. Vēlāk šis tēls folklorizējās par Lielo Kristapu, un to kā balvu tagad Rīgā saņem visradošākie gaismas nesēji kinomākslā. Un netālu no Lielā Kristapa Daugavmalā, pie Rīgas Doma stāv piemineklis vēl vienam izcilam rīdziniekam Johanam Gotfrīdam Herderam – apgaismības laikmeta rakstniekam un teologam, dziļāk Vecrīgā pie Evanģēliski luteriskās baznīcas konsistorijas ir piemiņas zīme izcilajam novadpētniekam un māksliniekam Johanam Kristofam Brocem. Rīgas centrā no saviem postamentiem uz mums noraugās Rainis, Krišjānis Barons, Vilhelms Ostvalds, Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Ulmanis, Janis Rozentāls, Alfrēds Kalniņš…
Laiks vienmēr saglabā tumsas un gaismas nesējus, arī tos, kas tiem palīdzējuši nepazust no vēstures lappusēm. Visvairāk zinām par svarīgāko – Rīgas centru, bet Aleksandra Čaka apdziedātās pilsētas nomales sevī slēpj ne mazāk interesantus un būtiskus stāstus. Teicienam, ka Rīga vēl nav gatava, varam pievienot – Rīga vēl nav izpētīta, arī pravietiskos vārdus: kas pagātni pētī, nākotni svētī.
Rīga nav aizmirsusi savus uzticamos sargus, iedibinot balvu, ko piešķir par izcilu veikumu tās pētniecībā un attīstībā. Rīgas balva ir jaunā mūsu kopības tradīcija – saglabāt Latvijas galvaspilsētu kā pasaules kultūras un dabas mantojuma daļu, tā apliecinot šīs vietas ārkārtējo un universālo kultūras vērtību, kas nebūtu radusies bez talantīgām personībām un mecenātiem. Tepat jau viņi ir, pārkāpuši 21.gadsimta slieksni, – Jānis Stradiņš, rūpēdamies, lai izcili rīdzinieki zinātnieki nepaliktu bez piemiņas zīmēm, Jānis Krastiņš – lai pasaule iepazītu Rīgu kā Eiropas jūgendstila metropoli, Ojārs Zanders – lai Rīga kā Hanzas pilsēta neaizmirstu savas senās saknes un sakarus, Klāra Radziņa – lai Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs būtu vislabākais gids ikvienam rīdziniekam un Rīgas viesim, Andris Caune – lai izpētīta būtu arī Rīga zem Rīgas, Ojārs Spārītis – lai rīdzinieki zinātu savas sakrālās, savas mākslas vērtības un to veidotājus, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga – lai Rīga būtu pilsēta, kuru apciemo pasaules ietekmīgāko valstu vadītāji.
Tā savas pilsētas tēlu veido vēl daudzi Rīgas balvas laureāti. Viņi visi paliek pilsētas vēsturē kā Rīgas godasargi.
Lai ne tikai laureātu, bet ikviena rīdzinieka ikdienas gaitas pavada doma, ka labi darbi pārdzīvo darītāju!

Helēna Grīnberga