"Pasaules atveseļotāji izjūt spiedienu"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.09.28.

Lai arī cik postošs nebūtu stāvoklis Viduseiropā un Autrumeiropā, SVF un Pasaules banku tas atstāj vienaldzīgus.

Runāts tika daudz: gandrīz neviens runātājs Starptautiskā valūtas fonda (SVF) un Pasaules bankas gada konferencē neaizgāja no runātāja pults, daiļrunīgi un sparīgi neapgalvojis, cik nepieciešami pastiprināti vērsties pret nabadzību pasaulē.

To var saprast, jo šajā punktā pasaules atveseļotāji izjūt spiedienu: lai gan viņi jau gadu desmitiem tautu ciešanas attīstības valstīs mēģina ārstēt ar identisku medicīnu, taču viņu terapija nekur nav devusi īstus rezultātus. Āfrikā turpinās agonija — astoņdesmitos gadus Melnajā kontinentā uzskata par "zaudēto desmitgadi". Daudz savādāk nav arī Latīņamerikā: arī tur lielākā iedzīvotāju daļa nedzīvo labāk kā pirms 25 gadiem. Čīlē, kas tiek uzskatīta par SVF "paraugskolnieci", cilvēki valsts lauku apvidos skumst pēc sešdesmito gadu veselības aprūpes. Vai arī Viduseiropas un Austrumeiropas reformvalstis: tur daudziem cilvēkiem šodien neklājas jūtami labāk kā pirms desmit gadiem, taču toreiz vēl bija komunistu virskundzība.

"Pēc sociālistiskā režīma sabrukuma mēs uz SVF un Pasaules banku likām lielas cerības," Prāgā teica viens no kritiski noskaņotajiem "banku novērotājiem" polis Tomašs Terleckis. Lai pēc tam konstatētu, ka tirgus ekonomikas institūcijas tikpat nešaubīgi ievēro tās ideoloģiju kā pirms tam "partija": "Tās Viduseiropā un Austrumeiropā nefunkcionē vispār." Tātad gan SVF, gan Pasaules bankā būtu daudz kas jāmaina. Tikai neviens neķeras klāt.

Šā gada konferences vieta bija tieši piemērota, lai debatētu par stāvokli reformvalstīs un tur kritiski zem lupas aplūkotu atveseļošanas institūciju politiku. Tieši par to SVF paziņoja Prāgas sarīkojuma sākumā. Taču tad pacēlās naftas cenas un nokritās eiro vērtība. Tās bija tēmas, kuras septiņām svarīgākajām industrijas nācijām — ASV, Kanādai un Japānai, kā arī nozīmīgākajām Rietumeiropas valstīm – šķita daudz aktuālākas nekā debates par reformām. Un, tā kā tās ir īstie kungi finansu organizācijās, bet tur ir spēkā princips: kas maksā, tas nosaka, tām nenācās grūti visu citu vairāk vai mazāk izņemt no dienas kārtības, tikai ne nabadzības apkarošanas tēmu.

Līdz ar to kļuva skaidrs: lai arī, cik postošs nebūtu stāvoklis Viduseiropā un Autrumeiropā, SVF un Pasaules banka atkal būt tikpat vienaldzīgas kā līdz šim. Gluži vienalga, vai dzīves līmenis Moldāvijā noslīd vēl zemāk, analfabētu procents paceļas vēl augstāk un bezdarbs arvien vairāk cilvēku piespiež atstāt mājas un saimniecības, lai savu labumu meklētu tālāk Rietumos.

Abas pasaules atveseļotājas, kuras domā, ka to rīcībā ir pareizās ekonomiskās attīstības un labklājības receptes, pašas cieš dēļ slimības, pret kuru tās pretlīdzekli vēl nav atradušas: dēļ milzīgās atšķirības starp vārdiem un darbiem. Gatavība īstenot nepieciešamās reformas, pārbaudīt aizdevumu sociālās un ekoloģiskās konsekvences, būt jūtīgākām pret nabadzību pasaulē — tas viss tehnokrātiem nāk viegli pāri lūpām un to visu var izlasīt dokumentu kalnos. Taču de facto nekas nemainās.

Kritizētājus dzen uz barikādēm tieši šī nespēja vai, pareizāk sakot, dominējošo industrijas nāciju gatavības trūkums novērst SVF un Pasaules bankas jau konstatētās vājās vietas. Jau gadiem viņi dzird vienu un to pašu veco dziesmu "viss kļūst labāk", kamēr viņiem ir jānoskatās, ka Pasaules banka un SVF ne par sprīdi nemaina savu politiku. Viņi jau sen vairs nepiekrīt optimismam, ar kādu Vācijas attīstības ministre Heidemarija Vičoreka – Coila domā, ka spēs institūcijas uzvest uz pareizā ceļa. Arī Prāgā ministrei vajadzēja atzīt, ka attiecībā uz Pasaules banku labā griba neko daudz nepalīdzēs, ja ASV politiķiem būs citādi uzskati.

Šajā punktā protesti viegli pāriet bezpalīdzīgās dusmās. Akmens sviedējs varētu teikt: kas gan ir pāris skatlogu Vāclava laukumā pret, piemēram, 400 iezemiešu dzīvībām, kurus nogalināja gvatemaliešu karavīri, jo viņi nepiekrita dambja celtniecībai, kas appludinātu viņu laukus. Toreizējā militārā diktatūra būtu no projekta atteikusies, ja vien Pasaules banka būtu ņēmusi vērā zemnieku intereses un nebūtu piešķīrusi naudu.

Tomēr izpratne par dusmām nav tas pats, kas tolerance pret postīšanu: mazas huligānu grupas ar vardarbīgām akcijām dibenplānā atbīda galvenokārt mierīgos un argumentētos protestus, kurus abām jau minētājām finansu organizācijām pretnostata daudzus gadus aktīvi, profesionāli un augstā līmenī strādājošā kustība. Un pamatoti, jo līdz šim maz kas ir mainījies.

Verners Balzens