Latvijas KP Centrālās komitejas sekretāram biedram J.E.Kalnbērziņam 

No PSRS Aizsardzības ministrijas un PSRS Augstākās padomes Prezidija kancelejas Latvijas KP Centrālajai komitejai tika pārsūtītas divas anonīmas sūdzības, kurās izteikti apvainojumi buržuāziskajā nacionālismā, svešu cilvēku atbalstīšanā un godīgo komunistu apspiešanā no vairāku Jēkabpils un Krustpils rajona vadošo darbinieku puses, tajā skaitā no rajonu partijas komiteju pirmo sekretāru b.b. Grāvīša un Sarguna, kā arī izvirzītas apsūdzības veselai rindai vadošo darbinieku, kuri agrāk strādāja Jēkabpils apriņķī un minētajos rajonos – b.b. Vittam, Kleinam, Vallim, Rjabiņinam u.c.
Kā zināms, līdzīgas sūdzības arī agrāk vairākkārt saņēma dažādas organizācijas no PSKP biedres Utkinas. Šīs sūdzības tika rūpīgi pārbaudītas un neapstiprinājās.
Ekspertīzē tika noskaidrots, ka arī šīs anonīmās vēstules, kurām bija klaji apmelojošs raksturs, bija uzrakstījusi b. Utkina. Sakarā ar to b. Utkina tika izsaukta uz sarunu Latvijas KP Centrālajā komitejā, kur viņai tika uzrādītas anonīmās vēstules. Sarunā ar b. Utkinu bez manis piedalījās partijas komisijas loceklis b. Buluševs un Latvijas KP CK instruktors b. Vasiļjevs.
Biedre Utkina savu autorību nenoliedza, taču pēc būtības viņas sūdzībās izteiktos apvainojumus pret vadošajiem darbiniekiem sakarīgi izskaidrot nevarēja. Turklāt viņa uzskata, ka viņu tur visu laiku ierobežoja un ierobežo, kaut arī nekādus konkrētus faktus neuzrāda.
Biedre Utkina arī atteicās dot rakstisku paskaidrojumu.
Uzskatu, ka abām sūdzībām no sākuma līdz beigām ir apmelojošs raksturs. Tā kā Utkina pēc nopietniem Latvijas KP CK brīdinājumiem nekādus secinājumus nav izdarījusi un turpina rakstīt savas melīgās sūdzības, ir jāizvirza jautājums par viņas partijisko atbildību.
Pievienoju sūdzības un ekspertīzes slēdzienu.*

daļas vadītājs A.Drozdovs

LVA, PA – 101.f., 19.apr., 111.l., 9.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

LKP CK sekretāra J.Kalnbērziņa paskaidrojums
par E.Berklava apsūdzību nacionālismā

PSKP CK savienoto republiku partijas orgānu daļas
vadītāja vietniekam biedram P.Pigaļevam

 Jūsu atsūtīto anonīmo vēstuli (Nr.211617), kurā partijas Rīgas pilsētas komitejas sekretārs b. Berklavs apvainots nacionālismā, Latvijas KP CK sekretariāts izskatīja 18 IX.
Latvijas KP CK sekretariāts uzskata, ka anonīmajā vēstulē izvirzītie apvainojumi, ka “atsevišķu nacionālistu grupu aktivizācija ir partijas pilsētas komitejas sekretāra Berklava īstenotās nacionālistiskās politikas rezultāts”, nav ne ar ko pamatoti un ir izdomājums. Partijas Rīgas pilsētas komiteja un tās sekretārs b. Berklavs īsteno nevis nacionālistisku, bet partijas politiku. Partijas pilsētas komitejas un arī b. Berklava darbā agrāk ir bijuši atsevišķi trūkumi un kļūdas. Latvijas KP CK tās palaboja, taču tas nedod pamatu pret b. Berklavu izvirzīt smagas politiskas apsūdzības. Par buržuāziskās Latvijas karoga uzvilkšanu bijušās radiostacijas mastā naktī uz 15.maiju PSKP CK tika laikus informēta. Šā fakta saistīšana ar b. Berklava darbību, kā to dara anonīmās vēstules autors, ir nelietīgs apmelojums.
Zināma buržuāziski nacionālistiskās pagrīdes atdzīvošanās pagājušā gada beigās un šā gada sākumā bija Ungārijas notikumu ietekmes rezultāts. Taču nacionālistiskās pagrīdes darbība neatrada un neatrod atbalstu darbaļaužu vidū.

Latvijas KP CK sekretārs J.Kalnbērziņš

LVA, PA – 101.f., 20.apr., 94.l., 4.lp. Oriģināls.

Maskavas apgabala iedzīvotājas R.Prohorovas
ziņojums Ņ.Hruščovam “Par Baltiju”

Man iznāca pabūt Rīgā, braucot uz Tallinu, 1949.gadā un 1956.gadā.
Rīgā man dzīvo radinieki, pateicoties viņiem, man radās iespēja būt daudzās latviešu ģimenēs, kuras pārstāv dažādus iedzīvotāju slāņus. Bieži iznāca sarunāties ar jauniešiem. Un, lūk, 1949.gadā es sastapos ar pārsteidzošu politisku aprobežotību, ar pilnīgu vienkāršo starptautisko notikumu neizpratni. Viņi nesaprata, ka mūsu valsts tik daudz ir cietusi, ka tā ir milzīga, ka pilnīgu materiālo labklājību uzreiz radīt nevar. Ņem un noliec viņiem, lai viss būtu lēti, utt., citādi vara ir slikta. Kā debesis un zeme bija mūsu skolēnu redzesloks un viņu.
Buržuāziskā psiholoģija ir daudziem viņu jauniešiem, nemaz nerunājot par vecāko paaudzi.
Atbraucot uz Latviju 1956.gadā, es pārliecinājos, ka daudz kas ir mainījies. Jaunieši ir sākuši stāties pionieros, komjaunatnē. Mainījušies arī vecīšu uzskati, taču ir arī daudz kapitālisma palieku, ar kurām, kā man šķiet, vajadzētu cīnīties nopietnāk.
Tādi iedzīvotāji, kādi ir tur, ļoti uzmanīgi seko trūkumiem tajā vai citā organizācijā. Naidīgie elementi izmanto katru kļūdu, katru dažkārt vadošo orgānu nediplomātisku pieeju, lai pret mums uzkurinātu nepatiku.
Man nācās būt Rīgā, kad iedzīvotāji varēja saņemt malku. Kārtības tur nav. Uz visu pilsētu dod 2–3 vagonus, un arī tad ne katru dienu. Gadās, ka, saņemot šo malku, notiek gandrīz vai kautiņi. Un dīvaini, ka kārtība ir tāda, ka katram cilvēkam dod 4m³ malkas neatkarīgi no platības. Vagoni pienāk nenoteiktā laikā, iznāk, ka strādnieks, kuram nav iespējas vagona pienākšanu vaktēt veselu dienu, paliek bez malkas.
Varētu nokārtot tā kā Maskavā – katra namu pārvalde izsniedz orderi uz malku un uz tādu daudzumu, kurš atbilst apsildāmajai platībai. Cilvēks iet uz noliktavu (nevis uz vagonu) un saņem. Ar tādu sistēmu arī izdevumi būs mazāki, vajag tikai malku laikā ievest noliktavā.
Bet tāds stāvoklis kā Rīgā rada sliktu atmosfēru, manā klātbūtnē vairāki šoferi, visiem dzirdot, izteica daudz pretpadomju repliku. Es mēģināju viņus pārliecināt, ka vainīgi ir vienkāršie cilvēki, tādi paši kā viņi, kuriem ar laikrakstu palīdzību var pastāstīt, kā izdarīt labāk, taču viņi par atbildi atmeta tikai ar roku.
Baltijā, bez šaubām, visam ir jābūt nevainojami, lai mūsu ienaidniekiem nedotu iemeslu radīt labvēlīgu augsni. Visādos veidos pie mums iesūta spiegus, diversantus – tas ir skaidrs. Nevar ar pārliecību teikt, ka sakaru dibināšanai ar viņiem tādu nebūtu uz Rīgu atbraukušo zviedru vidū. Bez šaubām, vajadzēja viņiem sekot, taču tas, ko darīja Rīgas pilsētas milicija, kā man šķiet, attiecībā pret iedzīvotājiem, nebija īsti diplomātiski. Vajadzēja izdomāt kaut ko citu.
Daudzi studenti, vecāko klašu meitenes vienkārši aiz ziņkārības, kas ir raksturīgi viņu vecumam, pastaigājās ar zviedru jūrniekiem pa pilsētu un pavadīja viņus uz kuģi.
Milicija visu acu priekšā piespiedu kārtībā daudzus no viņiem sasēdināja automašīnās, aizveda uz iecirkni, pierakstīja adreses un atlaida. Likās, nekā īpaša tur nav. Taču pēc tam man nācās dzirdēt no jauniešiem, pat no komjauniešiem, aizvainojuma pilnus vārdus, ka viņiem neuzticoties, daži sāka pat baidīties, ka viņus, kā viņi saka, saņemšot ciet utt.
Pat ja milicijai kaut kādu apsvērumu dēļ, par kuriem ne jau man spriest, vajadzēja tā rīkoties, tad vajadzēja kaut vai izskaidrot, nomierināt, paskaidrot, kādēļ tā vajag, citādi kāda meitene saka, ko viņai teicis milicis: “Mēs jums parādīsim, kā pastaigāties ar zviedriem. Vai jums ar mūsu puišiem ir par maz?”
Man šķiet, ka ar partijas organizāciju un komjaunatnes lielu darbu, ar lielām grūtībām, citu pēc cita iznīdējot vecos aizspriedumus, kuri palikuši no buržuāziskās Latvijas, daudzi jaunieši ir kļuvuši pavisam citādi, bet ar tādu neuzmanīgu rīcību, nepārdomātām replikām, kā, piemēram, šā miliča, mēs līdz zināmai robežai atgrūžam tos, kurus ar lielām grūtībām iekarojām.
Tie ir politiski jautājumi. Es neesmu partijas biedre. Varbūt man nav arī taisnība, taču nepadalīties ar saviem priekšlikumiem es arī nevaru. Tas viss mani uztrauc, man gribas, lai būtu labāk.
No politiskā jautājuma es atkal atgriezīšos pie ikdienas.
Liels darbs tiek veikts cīņā ar spekulāciju, ar pārdevēju negodīgo darbu, ar valsts izlaupītājiem utt.
Rīgā man pašai nācās pārliecināties, ka ir vēl daudz pārdevēju, kuri grib iedzīvoties uz valsts rēķina. Es biju kādās mājās, kur sieviete pārdevēja (es viņu nepazīstu, jo tur ar savu radinieci iegāju nejauši) lielījās, ka uz svētkiem miltus, kuri maksājot 2,60, esot pārdevusi par 4 rubļiem un 20 kapeikām un dienā nopelnījusi 5 tūkstošus rubļu. Es mēģināju uzzināt, kur viņa strādā, bet, uzzinājusi, ka es esmu no Maskavas, viņa mūs diplomātiski izvadīja. (..)
Es griežos pie Jums, Ņikita Sergejevič, kaut arī Jums ir ļoti daudz nopietnu lietu kā jau cilvēkam, kurš īsā laikā mūsu valstī daudz ko sakustināja un visus piespieda strādāt, kā nākas.
Es ilgi domāju, kamēr uzrakstīju Jums. Vienkārši sāp sirds, kad redzi trūkumus, un es nolēmu, ka nevaru neuzrakstīt par sasāpējušo. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pie mums ir tik daudz ārzemnieku, nākamā gada vasarā būs festivāls, un gribas, lai viss būtu labi. (..)
Es nezinu, vai partijas CK, partijas pilsētu komitejās vai pilsētu izpildkomitejās ir tāda iestāde, kura nodarbotos tikai ar kontroli pār to, kā tiek īstenoti visi likumi un lēmumi ministrijās. Ja viens cilvēks visu dienu veltītu tam, lai kādā jomā kontrolētu darbu (piemēram, skolās, tirdzniecībā, milicijā utt.), tad daudz ko var ieraudzīt, signalizēt un izlabot, bet, ja pilsētā, teiksim, tādu būs desmit, tad var izdarīt ļoti daudz. Es beidzu savu vēstuli, kuru daudz apdomāju un kura galvā iznāca labāka nekā uz papīra.

Maskavas apgabals, Perovo, 3. Pilsētas iela 14, dz. 15.

P.Prohorova

LVA, PA – 101.f., 19.apr., 518.l., 25., 26., 27., 28.lp.

Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.