Ar vislielāko atbildību ir izdarīts liels, rūpīgs darbs

Vakar, 19.oktobrī, Saeima 1.lasījumā pieņēma likumprojektu "Par valsts budžetu 2001.gadam" un 1.lasījumā kā steidzamu pieņēma likumprojektu "Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 2000.gadam""

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Finansu ministrs Gundars Bērziņš:

Runa Saeimā par 2001.gada budžeta projektu un 2000. gada budžeta grozījumiem 2000. gada 19. oktobrī

Saeimas priekšsēdētāja kungs, godājamie deputāti, kolēģi!

Latvijas Republikas valdība ir izstrādājusi grozījumus 2000. gada budžetā un budžetu 2001. gadam. Tas kā vienmēr ir tapis grūtās debatēs un smagās diskusijās.

Ekonomisko situāciju valstī, kura noteica šī budžeta izstrādes noteikumus, raksturoja divu globālu makroekonomisko procesu ietekme.

Pirmais faktors, kas tieši ir ietekmējis mūs un mūsu valsts budžetu pagājušā gadā, ietekmē šogad un ietekmēs arī nākamgad, ir naftas cenu straujais kāpums pasaules tirgū.

Latvijas valdība uz šo parādību reaģēja strauji un adekvāti — mēs samazinājām akcīzes nodokļa likmi, lai maksimāli mīkstinātu šī procesa ietekmi uz tautsaimniecību, tas ir, mēs izdarījām to, ko savām valdībām prasīja streikotāji visā Eiropā, taču šie soļi neglāba un arī nevarēja paglābt mūs no naftas produktu tirgus pieauguma samazināšanās.

Valdība un parlaments rīkojās gudri, reaģējot uz naftas krīzi, taču mēs, tāpat kā analītiķi Eiropā un Amerikā, nespējām paredzēt šo krīzi, kā rezultātā atsevišķas šī gada budžeta prognozes tagad izskatās pārāk optimistiskas, un mums ar to bija jārēķinās, gan labojot šī gada budžetu, gan sastādot šo jauno budžetu.

Otrs būtisks faktors, kas ietekmēja un droši vien vēl ietekmēs Latvijas tautsaimniecību, ir eiro kursa kritums.

Šis bija kārtējais trieciens Latvijas tautsaimniecībai, kas tikko sāka izķepuroties no Krievijas krīzes sekām, pārorientējot savu darbību uz daudz perspektīvākajiem un drošākajiem Eiropas tirgiem.

Latvijas ekonomika veiksmīgi tika galā ar Krievijas krīzi, taču, līdzko mēs guvām pirmos panākumus šajā virzienā, tā uzreiz šādi jauni pārbaudījumi jeb, precīzāk, jauni zaudējumi. Un tas tikai kārtējo reizi apliecina, ka mūsu valstij jāveido stabila un ilglaicīga finansu politika, jo katru gadu jārēķinās ar līdzīgiem satricinājumiem un pārbaudījumiem.

Eiro krīze mums norādīja: ja mēs būtu Eiropas Savienībā, šī krīze mūs neskartu, tas ir, tā kārtējo reizi mums atgādināja, ka pievienošanās Eiropas Savienībai dotu Latvijai arī milzīgu ekonomisko efektu un stabilitāti.

Vēl viens apstāklis, kas ietekmēja šī budžeta veidošanos, ir valdības maiņa tepat Latvijā, kā rezultātā budžeta process aizkavējās par gandrīz diviem mēnešiem, un bija nepieciešams vēl vairāk laika, lai jaunās komandas izpratni un ambīcijas jelkādā veidā saskaņotu ar realitāti.

Jā, protams, arī valdība sastāv tikai no cilvēkiem, un arī valdībā, strādājot pie budžeta, īpaši ja kāda valdība veido savu pirmo budžetu, nākas sadurties ar to, ko es saucu par valsts naudas pievilcības fenomenu. Valsts naudas pievilcības fenomens izpaužas cilvēku atšķirīgajā pieejā savai naudai vai kādu citu privātpersonu vai privātfirmu naudai un valsts naudai. Šī fenomena būtība ir tā, ka cilvēki, domājot par savu naudu un tērējot savu naudu, rīkojas pilnīgi citādi nekā tad, ja domā vai rīkojas ar valsts naudu.

Pamatatšķirība ir tā, ka, domājot par valsts naudu, cilvēki aizmirst vienu no pašām galvenajām naudas īpašībām — to, ka nauda ir kaut kas tāds, kā daudzums ir ierobežots. Domājot par savu naudu, cilvēku domāšanā šis aspekts savukārt dominē.

Tā veidojas konflikts starp privātpersonu un valsti — cilvēkam nauda vienmēr ir ierobežotā daudzumā, bet valstij — it kā neierobežotā daudzumā. Skaidrs, kas izriet no šādas domāšanas. Nākas secināt, ka mūsu domāšanā nereti eksistē it kā divas naudas — mana privātā nauda un tad valsts nauda.

Valsts naudas fenomens dzīvē izpaužas vispirms jau kā nepārvarama vēlme tērēt vairāk, nekā ir iespējams. Un kāpēc netērēt valsts naudu, jo tā taču atšķiras no manas naudas. Taču patiesībā valsts nauda ir tā pati mūsu nauda, un tā ir ierobežotā daudzumā. Tā ir nepievilcīgā patiesība, kuru tomēr nav iespējams apiet, veidojot budžetu.

Šis ir kompromisa budžets, taču saprātīga kompromisa budžets.

Saprātīgumam politikā ir viļņveida raksturs — tā ir sinusoīda, kura augstāko punktu sasniedz starp vēlēšanām, attiecīgi mēs esam kaut kur tuvu augstākajam punktam, un, manuprāt, to var redzēt arī budžetā. Kompromiss politikā savukārt nozīmē — sadarīt tik daudz nepatikšanu, cik vien var, izbēgot no pilnīgas katastrofas. Nu tāds arī manās acīs ir šis budžets. Varētu teikt — profesionāls un izsvērts. Mēs esam izstrādājuši labu budžetu jeb, citiem vārdiem, tādu, ar kuru neviens nav apmierināts. Pat skolotāji, kuri saņem šajā budžetā kopš neatkarības atjaunošanas nepieredzētu pieaugumu, ir neapmierināti. Es nerunāšu nemaz par mediķiem, policistiem un daudziem, daudziem citiem. Ar budžetu nav apmierināts satiksmes ministrs un labklājības ministrs, ar budžetu neesmu apmierināts arī es. Un ir pilnīgi skaidrs, ka ar budžetu nebūsit apmierināti arī jūs.

Es par to runāju tādēļ, ka vēlos lieku reizi vērst jūsu uzmanību uz to, lai, vērtējot šo budžetu, tāpat kā jebkuru tik atbildīgu valstisku lēmumu, mēs mācētu atrast īstos kritērijus, neiespaidojoties no tā, kas mums patīk vai ne, un, galvenais, lai mēs spētu būt godīgi. Godīgi pret sevi un godīgi pret saviem vēlētājiem. Nesolītu neiespējamo, neprasītu neiespējamo un nepasliktinātu valsts finansu stāvokli.

Es raksturotu šo budžetu kā maigu pavasari, kas iesilda bezdeficīta nākotni 2002. gadā. Jo mēs esam spējuši samazināt budžeta deficītu no 4,5% 1999. gadā līdz 3% šogad un ieplānojuši 1,7% nākamgad. Tā ir ļoti spēcīga un veselīga tendence.

Nākamā gada budžetā ir ietverta maksimālā kompromisu un labas gribas deva, nenonākot konfliktā ar veselo saprātu. Vienlaikus tas ir sasniegts, nepalielinot nodokļus un ar nodokļiem apliekamo bāzi.

Es zinu finansistus un politiķus, kas gribētu redzēt budžetu, kurā izdevumi ir samazināti vēl vairāk, es zinu profesionāļus, kas viegli pierādīs, ka sociālo izmaksu slogs ir pārāk smags, tāpat es zinu, cik neapmierināti ir tie daudzie un daudzie cilvēki, kuri šajā budžetā neatradīs vieglāku dzīvi nākamajā gadā. Es zinu visus, kam vēl gadu nāksies uzturēt pie dzīvības to, kas patiesībā jau sen ir sabrucis vai nelietojams, un reizēm te ir runa par veselu nozaru sabrukumu, taču budžets — tās ir vienmērīgi sadalītas ciešanas un daudziem arī vienmērīgi sadalīta vilšanās.

Kā finansu ministrs es varu rūpēties vienīgi par to, lai šis sadalījums būtu pēc iespējas taisnīgāks.

Šī gada taisnīgums ir bijis vairāk taisnīgs pret skolotājiem un pensionāriem, un lai man un visai valdībai šoreiz piedod visi pārējie, šoreiz būtiski pielikt mēs varējām tikai skolotājiem. Tas ir tā kā ģimenē, kad vienīgais un pēdējais iekrātais tiek atdots tam bērnam, kas dodas skolā. Un es izvairīšos te no citātiem no latviešu literatūras, no Poruka un Atraitnes dēla, tāpēc ka esmu pārliecināts — jūs saprotat, ko es domāju arī bez skaistām frāzēm, patētiskām metaforām.

Un, protams, kā būtisks kompromiss ir minimālās algas pielikums, kas mums nākamgad maksās 5,8 miljonus latu. Neskatoties uz starptautisko ekspertu iebildumiem par šī palielinājuma negatīvo ietekmi uz Latvijas konkurētspēju, mēs tomēr izšķīrāmies par šo soli. Es domāju, vismaz šeit mēs visi sen jau esam sapratuši, ka naudas ir tik, cik tās ir, — mūsu pienākums ir pielikt piepūli, būt godīgiem, gudriem un taisnīgiem, ar to apejoties. Šo mūsu piepūli sauc par budžetu, šī mūsu piepūle ir jūsu priekšā.

Andra Bērziņa valdība Latvijas politikā ir ienākusi ar savu īpatnēju stilu un savu savdabīgu politisko lēmumu pieņemšanas un veidošanas rokrakstu.

Neslēpšu, es ilgi nevarēju pie tās pierast. It kā nemitīga jautājumu atlikšana, it kā lēns temps, it kā nespēja nodefinēt stingru pozīciju.

Un tomēr neviens vairs nevarēs noliegt, ka šai valdībai izdodas nonākt pie sabalansētiem, sociāli izsvērtiem un prātīgiem lēmumiem. Tādiem kā šis budžets — bez brīnumiem, bez revolūcijām, bez lielām reformām, bez kaut kā, ar ko ļoti lielīties, un bez būtiskiem trūkumiem. It kā nedaudz garlaicīgi, it kā bez pipariņa, bet jāsaka, ar ļoti reālistisku un sabalansētu pieeju.

Arī man, protams, pietrūkst atraktīvisma, disciplīnas un enerģijas, kas strāvotu no Šķēles sastādīta budžeta. Tas būtu interesantāk, radikālāk, stingrāk un noteiktāk. Tur būtu daudz ko kritizēt un daudz ko celt debesīs. Varētu dalīties piekritēju un noliedzēju nometnēs, diskutēt un plēsties. Šeit nekā tāda nav — šis ir pelēks, reālistisks un savā ziņā garlaicīgs budžets, taču es gribu, lai visi zina, lai nonāktu pie šī it kā ne ar ko īpaši neievērojamā budžeta, valdība ir strādājusi daudzus un daudzus mēnešus, neskaitāmas reizes turpu un atpakaļ ejot cauri visiem iespējamiem un neiespējamiem variantiem.

Ir ieguldīts liels, rūpīgs un ar vislielāko atbildību darīts darbs. Un tajā nav ne vismazākās paviršības vai vienaldzības.

Cita lieta ir tā, ka vēl aizvien neskaitāmām mūsu problēmām — un medicīna vai zinātne ir tam vislabākie piemēri — mēs spējam tikai aplikt apkārt sastatnes kā šobrīd Brīvības piemineklim, nevis reāli saremontēt. Mēs atrodam naudu stutei, bet ne risinājumam.

Tāds ir mūsu Valsts kases stāvoklis. Un mūsu rokās ir tas, vai mēs to pasliktinām vai uzlabojam, lieki teikt, ka, labojot šo budžetu, mēs viegli varam izraisīt sekas, ka kāda stute arī vairs neiztur.

Finansu ministriem, nesot budžetu uz Saeimu, ir paticis mācīt deputātus vai arī draudēt ar visām tām briesmām, kuras deputāti it kā neapzinās.

Es šodien izlaidīšu ne tikai Atraitnes dēlu un citātus no literatūras, bet arī šo it kā obligāto finansu ministra runas sadaļu ar deputātu baidīšanu un biedēšanu.

Mēs visi šeit esam pieauguši un saprātīgi cilvēki. Mēs zinām, ko mēs darām, un mācāmies no savām kļūdām.

Godātā Saeima! Es lūdzu jūs atbalstīt LR Ministru kabineta izstrādātos grozījumus 2000. gada budžetā un budžeta projektu 2001. gadam.