Vispirms dažas vispārēja rakstura piezīmes.
Pirmā. Ā.Puriņš ne vienviet vien vīzdegunīgi, pat nicinoši izsakās par t.s. akadēmiskajiem vēsturniekiem, pēc būtības uzdodot vienīgi sevi par patieso šīs druvas kopēju. Tajā pašā laikā viņš cītīgi sekojis “akadēmiķu” darba tradīcijai – ja var ticēt, 30 (!) gadus uzcītīgi lasījis sava varoņa sacerējumus, bez tam strādājis arhīvos, iepazinies ar memuāriem un citu historiogrāfu publikācijām. Taču atšķirībā no Ā.Puriņa pulgotajiem kolēģiem viņš pārblīvējis savu tekstu ar vairāku dokumentu (piem., Latviešu zemnieku savienības programmas) un ne vienas vien vēstules publicēšanu pilnīgā veidā, ar daudziem citātiem vairāku lappušu garumā (piem., 31.–39., 113.–117., 131. – 135., 316. – 324. u.c.). Profesionāļi tā nedara.
Otrā. Ā.Puriņš nepelnīti pieskaita vēsturnieku cunftei arī mācītāju un rakstnieku A.Niedru. Pat vairāk – uzslavē viņu. Tā pētījums “Cēsu kaujas” (nodaļa 1943.gadā izdotajā grāmatā “Kā tās lietas tika darītas” – R.T.) esot līdz šim “plašākais un vislabāk argumentētais darbs par šiem vēsturiskajiem notikumiem”, “visdziļāk tvertais šo kauju atspoguļojums Latvijas vēstures literatūrā” (335., 489.lpp.). “Tautas nodevēja atmiņu” pirmajām divām grāmatām (Rīgā, 1923–1924) “vērojumu plašuma un materiālu bagātības ziņā diezin vai var stāties līdzās jebkura cita grāmata par Latvijas valsts tapšanu, lai arī kādā aspektā tā traktētu šos izcilos vēsturiskos notikumus”.
Trešā. Ā.Puriņš met kritikas šautras pa labi un pa kreisi. Latvijas nelaimēs vainīgi bijuši jaunstrāvnieki un sociāldemokrāti, K.Ulmanis un M.Valters, P.Stučka un F.Veinbergs. Tikai gandrīz nekad vācbaltieši un A.Niedra. Vienīgi, apgalvojot, ka tautiskā kustība ir izbeigusies un tās vietā stājusies šķiriskā kustība, A.Niedra pieļāva lielāko aplamību visā savā domātāja mūžā un nostājās līdzās tā laika (20.gs.sākuma – R.T.) latviešu “visprogresīvākajai” sociāldemokrātijai.
Ceturtā piezīme. Ā.Puriņš prasmīgi izmanto A.Niedras darbus, lai paustu savus uzskatus. Pat jautājumos, par kuriem viņa glorificētais politikānis nav ne rakstījis, ne izteicies. Pat par juridiskiem jautājumiem, kuros nu izdevuma autors galīgi nav speciālists.

1905.gada revolūcija – “biznesa plāns”?

Politika pret politiku

Pats par sevi saprotams, ka centrālo vietu grāmatā ieņem 200 lappušu lielā nodaļa “1919.gads. Politika pret politiku”. Tā sākas gan ar apskatu par Latviešu zemnieku savienības nodibināšanu 1917.gadā, aplam apgalvojot, it kā K.Ulmanis nolēmis pārdēvēt Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrību par politisku partiju. Var piekrist Ā.Puriņa vērtējumam, ka paredzētā muižu zemes atsavināšana padarīja savienības programmu agrārjautājumā par vienu no visradikālākajām programmām Eiropā. Taču nevar būt vienisprātis ar viņu A.Niedras lomas pārvērtēšanā šīs organizācijas programmas izstrādāšanā un darbībā. Bez jebkādiem pierādījumiem tiek apgalvots (184.lpp.), ka Kalsnavas un Vietalvas evanģēliski luteriskās draudzes mācītāja domubiedru pulks veidojis apmēram pusi no visa partijas sastāva. Ne jau viņa izveidotā paralēlā organizācija Zemturu padome, ne LZS līderi spēlēja 1917.gadā pirmo vijoli Vidzemes laukos. Tur saimniekoja latviešu lielinieki, kuri uzvarēja visās vēlēšanās.
Aplūkojot neatkarīgās Latvijas proklamēšanu, Ā.Puriņš pamatoti akcentē K.Ulmaņa lomu 1918.gada 18.novembra sagatavošanā un norisē. Tomēr viņam nav pa prātam Latviešu pagaidu nacionālās padomes aizvirzīšana otrā plānā un jaunas pārstāvniecības iestādes – Tautas padomes – izveidošana. Jo vairāk tālab, ka pēdējās sastāvā bija tikai politisko partiju pārstāvji. Autors pēc gandrīz 90 gadiem filozofē (210.–211.lpp.), kā tolaik būtu vajadzējis rīkoties K.Ulmanim. Toties Vācijas valdības ģenerālpilnvarotā Baltijā 1918.gadā A.Vinniga lomu šajā procesā viņš pārspīlē. Šā cilvēka ieguldījums Latvijas valsts dibināšanā diemžēl neesot “pietiekami novērtēts”. Ļoti iespējams esot, ka K.Ulmanis iepriekš esot vienojies ar A.Vinnigu par Latviešu pagaidu nacionālās padomes atbīdīšanu un partiju izvirzīšanu priekšplānā. “Neakadēmiskais” pētnieks uzliek punktu uz “i”, deklarējot (19.lpp.): “18.novembra Latvija bija savdabīgs politiskais hibrīds bez dziļām vēsturiskajām saknēm.” Tātad nonsenss! Viņš norāda, ka aizbilstamais A.Niedra gājis daudz tālāk. Pēdējā izpratnē, tie cilvēki, kas 18.novembrī patvarīgi, bez Krievijas piekrišanas pasludināja neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku, tādējādi atraujot no Krievijas daļu no tās teritorijas, iedzīvotāju un mantas, bija revolucionāri diktatori. “Viņš gribēja, lai Latvijas liktenis tiktu izšķirts pēc lielinieku sakāves atjaunotajā Krievijas satversmes sapulcē. Un pieļāva, ka Latvijai gan politiski, gan saimnieciski vispiemērotākais statuss būtu plaša, starptautiskas sabiedroto valstu uzraudzības garantēta autonomija demokrātiskas Krievijas ietvaros.” (448.lpp.)
Lai nu Ā.Puriņam šķiet, ka A.Niedra nav bijis provāciski tendēts (171.lpp.), viņa politiskā darbība, īpaši 1919.gadā, liecina par pretējo. Par to stāsta arī apskatāmais izdevums, kurā neskaitāmas lappuses veltītas vācbaltiešiem, viņu organizācijām, programmām, prasībām u.tml. un vai visur blakus jebšu aizmugurē tiem un tām redzams A.Niedras stāvs un vārds. Ar 1919.gada 16.aprīļa antilatvisko puču sākot un bermontiādi beidzot. Nemaz nerunājot par viņa mūža beigu daļu, kas tika pavadīta Vācijā un bija galā nekur citur kā nacistu okupētajā Latvijā.
A.Niedras “valdība” (liksim pēdiņās, jo Ā.Puriņam arī ļoti patīk ķepiņas), kā zināms, pastāvēja tikai 48 dienas (1919.10.05.–27.06.). Taču, Puriņaprāt, tā esot bijusi spējīga “ievadīt sekmīgu Latvijas atbrīvošanu no lielinieku invāzijas. Tas bija šīs valdības vēsturiskais (sic! – R.T.) nopelns”. K.Ulmaņa iecerētā plašā koalīcija gan esot sabrukusi kā kāršu namiņš. Tā neesot varējusi panākt “sociālo un politisko kompromisu, kas bija nepieciešams, lai pretotos lielinieku iebrukumam” (211.lpp.).

Vēstures tiesas priekšā

Ja šajā jautājumā ticēt A.Puriņam, par ko gan bija tiesāt A.Niedru un Co? Grāmatas pēdējā nodaļa tā arī saucas: “1924.gads. Jāiet tiesas priekšā”. Tajā atzīmēts, ka par šajā laikā notikušajām divām valsts nodevēju prāvām pirmo reizi plašāk rakstījis zvērināts advokāts A.Grūtups (“Tiesāšanās kā māksla”. – Rīga, 2001). Procesuālās norises viņa darbā esot “atspoguļotas nevainojami” un perfekti (359.lpp.). Bet tad vārdu ņem ne tiesībnieks, bet neakadēmiskais vēsturnieks, kas 9 (!) punktos “pierāda”, ka 1920.gadā izveidotās Satversmes sapulces Valsts nodevības izmeklēšanas komisijas tā paša gada 29.oktobra lēmums par sazvērestības lietu pret Latvijas Pagaidu valdību un valsts iekārtu ir “nekorekts ne tikai no Latvijas valsts tapšanas laikmetam raksturīgo politisko norišu un to kopsakarību, bet arī no faktoloģiskā viedokļa” (362.lpp.).
Kritiķa secinājums ir strikts: “Spriedumu pasludināšana (A.Niedram un T.Vankinam piesprieda ieslodzījumu cietoksnī uz 3 gadiem katram, J.Ansbergam – uz vienu gadu un 6 mēnešiem, bet, ievērojot Satversmes sapulces pieņemto amnestijas aktu, pēdējo no soda atbrīvoja – R.T.), balstoties uz divdomīgām, pretrunīgām un līdz galam nepārbaudītām liecībām un faktu konstatācijām, vienpusīgu un nepilnīgu apelāciju un kasāciju izskatīšana, ignorējot to iesniedzēju “smagākos” argumentus, tikai nosacīti ļauj runāt par šīm prāvām kā par klasiskiem tiesas procesiem.” (360.lpp.)
Valsts prezidents J.Čakste 1926.gada 29.martā pieņēma lēmumu atlaist A.Niedram soda neizciesto daļu ar noteikumu, ka “pēc atsvabināšanas no apcietinājuma viņam nekavējoties jāatstāj Latvijas valsts teritorija līdz turpmākam” (šis prezidenta akts radīja neapmierinātību plašos sabiedrības slāņos). Apžēlotais devās uz Vāczemi.
Taču A.Niedra nebūt nedomāja aiziet no politikas. Grāmatā var izlasīt, kā viņš, atrazdamies apcietinājumā, mēģināja kandidēt 2.Saeimas vēlēšanās 1925.gadā (likums to atļāva) Nacionālās zemnieku savienības sarakstā. To izjauca tikai pases neizsniegšana līdz listes nodošanas beigu termiņam. Šis saraksts, kura “lokomotīves”, domājot mūsdienīgi, bez A.Niedras bija viņa pušelnieki T.Vankins un J.Ansbergs, saņēma nieka divus tūkstošus balsu.
Izklausās neticami, bet, kā liecina Ā.Puriņa pētījums, A.Niedru interesējis un pat imponējis… fašisms Itālijā. Viņš 1923.gada 30.aprīļa vēstulē rakstīja J.Ansbergam (sekojot Ā.Puriņa piemēram, atļausimies pagarāku citātu no tās): “Vai man noiet no politiskās skatuves, vai nē? Es pats domāju, ka vēl nav jānoiet. Daudzas no tām domām, ko es esmu izdomājis līdz galam, Latvijā nule vēl mostas vai laiž saknes. Tātad manam domu virzienam liekas būt bijis dabisks pamats. Mana traģika pastāv iekš tam, ka es viņas domāju drusku par agru, un pirmajiem cīruļiem ir jāsalst. Itālijas fašisms taču ir puslīdz tāds pats virziens. Tur jau viņš ir uzvarējis. Kādēļ lai es noietu no darba, lauku apsējis, bet nenovācis? … Tu tici Antantes tālredzībai un varai. Es turu Musolīni par tālredzīgāku.” (411.–412.lpp.)
A.Niedra gan atgriezās 1942.gada aprīlī dzimtenē ne itāļu fašistu, bet vācu nacistu kara ratos. Repatriants aizgāja pa skuju taku tā paša gada 25.septembrī. Ā.Puriņš apgalvo (495.lpp.), ka “viņu apbedīja uz Latvijas tautas rēķina”. Kā to saprast? Ziedojumi šim mērķim okupētajā Latvijā taču netika vākti. Kangari – t.s. Latviešu pašpārvaldes vadītājs O.Dankers un advokāts V.Dāle, kas bija aizstāvējis aizgājēju 1924.gada procesā, Zemgales novada komisārs brīvkungs fon Medems, kuri runāja bērēs, – taču nepārstāvēja latviešu tautu, bet labākajā gadījumā sevi un niedristus.
Ā.Puriņa grāmatas kvintesence formulēta uz tās pēdējā vāka: “Andrievs Niedra nebūt nebija vienīgais, kas nekļūdīgi paredzēja tautas traģēdiju (acīmredzot domāts 1940.gads – R.T.). Viņa tiesāšana un izraidīšana vēl šodien met ēnu uz mūsu valsti un tās atbildības sajūtu pret savu pilsoni. Latvijas valsts nekad nav atcēlusi prezidenta Jāņa Čakstes aizliegumu Andrievam Niedram atgriezties dzimtenē un dziļdomīgi klusē pie viņa kapu kopas.”
Ā.Puriņš nav klusējis. Tas ir labi. Bet par viņa darba veiksmēm un neveiksmēm savukārt nav klusējis

prof. Dr.habil.hist.
Rihards Treijs