Argumenti

Pirmkārt, neviens latviešu valodnieks vai politiķis nekad nav apstrīdējis faktu, ka krievu skolas pirmskara Latvijā ir bijušas. Un tas nemaz nav pretrunā ar atziņu, ka lielais krievu skolu skaits Latvijā ir okupācijas sekas. Jo pirmskara Latvijā nedz krievu skaits, nedz krievu skolu skaits nebija tik liels kā tagad. Toreiz nebija arī krievu valodas pašpietiekamības, tātad bija nepieciešamība prast latviešu valodu, un tikai šī nepieciešamība nodrošināja latviešu valodas apgūšanu. Turklāt krievu skolas darbojās vienotas Latvijas izglītības sistēmas ietvaros (tas, ka minoritātēm bija tiesības uz izglītību dzimtajā valodā, nenozīmēja atšķirīgu izglītību), turpretim tagad vēl joprojām vienotu izglītības sistēmu ir grūti izveidot. Vienota izglītības sistēmas struktūra vēl nenozīmē vienotu izglītības sistēmas ideoloģiju. Taču vēsture atkārtojas – arī pirmās brīvvalsts laikā krievi bija tā Latvijas vēsturiskā minoritāte, kas salīdzinājumā ar citām Latvijas vēsturiskajām minoritātēm vissliktāk pratusi latviešu valodu, par ko liecina kaut vai 1930.gada tautas skaitīšanas dati – latviski prata tikai 18,85% krievu, pārējās tautības – 23,7% baltkrievu, 46,43% poļu, 62,46% ebreju un 81,95% vāciešu, bet Rīgā latviski prata 90% vāciešu, 70% ebreju, 50% krievu (L.Dribins. Etniskās un nacionālās minoritātes Eiropā. Vēsture un mūsdienas. Rīga, 2004., 208. lpp.).
Otrkārt, tas ir tiesa, ka padomju laikā visi bija teicami apguvuši krievu valodu, kaut gan latviešu skolas nav bijušas “pamatā” angļu vai krievu valodā. Krievu valodu nemācīja ar Krievu valodas apguves valsts programmas palīdzību, krievu valodas apguvei valsts netērēja īpaši lielus līdzekļus. Krievu valodu iemācījās tādēļ, ka daudzas profesijas pēc 1945. gada varēja apgūt tikai krievu valodā, ka valsts iestādēs tevi vienkārši neņēma darbā vai padzina no darba, ja neprati krievu valodu, proti, Latvijā krievu valoda funkcionēja kā valsts valoda bez juridiskā nostiprinājuma likumā. Pat PSRS Konstitūcijā krievu valoda, šķiet, kā valsts valoda netika minēta. Latvijā tā funkcionēja vienkārši kā okupētājvalsts administratīvais režīms resp. nepieciešamība.
Treškārt, okupācijas režīms patiesi bija “humāns”, jo latviešu valoda varēja brīvi funkcionēt tikai ģimenē, skolā un kultūrā. Šīs humānās sistēmas apstrīdēšana 1959.gadā noveda pie represijām pret nacionālkomunistiem, pret tādiem kā, piemēram, E.Berklavs.
Ceturtkārt, var piekrist dažiem rakstu autoriem, ka valodu var iemācīties, nemācoties priekšmetus šajā valodā, tomēr jāpiebilst – tikai tad, ja grib iemācīties. Pieredze rāda, ka pat 14 gadus, mācot latviešu valodu jau kā valsts valodu, latviešu valoda netiek apgūta pietiekami labi, turklāt publiskajā saskarsmē joprojām dominē krievu valoda. Kaut vai, piemēram, skolās – mācību stundas notiek latviešu vai lietuviešu valodā, “bet ir klases, kur starpbrīžos dominē krievu sarunvaloda”. Vai arī, piemēram, tādās elementārās situācijās – “Mūsu rados ir jauktā ģimene, kur sieva krieviete, vīrs lietuvietis. Arvien, kad satikāmies, viņu bērni, lai arī dzimuši Latvijā, runāja tikai krieviski. Es saku: “Labdien”, man pretī “Zdravstvujte” (I.Mūrniece “Divas valodas, abas – dzimtās” – “Latvijas Avīze”, 2005.g. 10.maijs). Un vaina nav nedz skolotājos, nedz cittautiešiem domātajās latviešu valodas mācību grāmatās, kuras sākotnēji balstījās uz Maskavas metodiskās skolas bāzes, ko izmantoja krievu valodas mācīšanai ārzemju studentiem un kas tika uzskatīta par vienu no labākajām metodikām pasaulē. Lielākoties vaina ir pašos cilvēkos, viņu motivācijā apgūt latviešu valodu, ko tik veiksmīgi cenšas graut abas krievvalodīgās avīzes, it īpaši izmetot ēsmu, ka tūlīt, tūlīt krievu valoda kļūs par oficiālo valodu Latvijā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc bija jāmeklē cita pieeja latviešu valodas apgūšanā.
Piektkārt, nepatiess ir laikrakstā “Čas” minētais apgalvojums, ka Izglītības likumā izglītības apguves valodu proporcijas mazākumtautību skolās ir pretrunā ar 7 starptautiskiem dokumentiem. Satversmes tiesas spriedumā par reformas tiesiskumu ir secināts, ka Izglītības likumā minētās izglītības apguves valodu proporcijas mazākumtautību skolās nav pretrunā ne ar vienu starptautisko dokumentu.
Sestkārt, mūsu valsts politiskais režīms noteikti nav atņēmis nevienai dzimtajai valodai tās statusu, ja nu krievu valodai, un nevis dzimtās valodas statusu, bet gan valsts valodas statusu Latvijā. Turklāt izglītība krievu valodā joprojām pastāv, pat vidusskolās, kaut arī ierobežotā veidā, un privātās uzņēmējdarbības sfērā neierobežoti.
Septītkārt, grūtāk saprast laikrakstos izteikto domu, ka jautājumi par izglītību krievu valodā nav risināmi pilnīgi atsevišķi, bet saistībā ar nepilsoņu institūtu. Šādu saistību var saskatīt tikai tad, ja tiek risināts krievu valodas valsts valodas statuss Latvijā, kas jau ir politikas, nevis izglītības jautājums.
Astotkārt, tas, ka kampaņā tiek ierauti skolēni, pat pirmklasnieki, nav tas labākais jautājumu risināšanas veids, kaut vai tādēļ, ka tā nav skolēnu kompetence – noteikt mācību stundu saturu un mācību priekšmetu kā valsts standarta izvēli. Tādējādi jāatzīst, ka skolēni apzināti tiek noskaņoti pret savu valsti un apzināti ierauti valsti destabilizējošā, pilsoniskā konfrontācijā. Tas attiecas arī uz tādiem skolotājiem, kas nepilda valsts skolās valsts likumus, aizbildinoties ar vārda brīvību, dezinformē skolēnus, kā iepriekš minētās skolas direktore. Valstij jādomā par to, vai valsts nedegradē savu valstiskumu, ļaujot skolās strādāt tādiem skolotājiem.
Devītkārt, reformas oponentu minētie 44,5% skolēnu, kas nevarot mācīties latviešu valodā, ja šis skaitlis atbilst patiesībai, iespējams, ir tieši tas rādītājs un viens no tiem argumentiem, kas visvairāk pamato reformas nepieciešamību. Ja skolēni, beidzot pamatskolu Latvijā un mācoties visus gadus šeit, nevar lietot valsts valodu tā, lai saprastu tekstus vēsturē resp. lasītu vienkāršus vēsturiskus tekstus, lasītu grāmatas, tad līdz šim eksistējošā latviešu valodas mācīšanas sistēma jāmaina. Tas nozīmē, ka šī reforma ir vitāli nepieciešama.
Tomēr arī šie skaitļi laikam ir jāapšauba, jo šā gada provizoriskie centralizēto eksāmenu skaitļi nebūt nav tik graujoši. Tā, piemēram, sliktākos novērtējumus centralizētajā valsts valodas eksāmenā mazākumtautību skolās saņēmuši 15,5% skolēnu, bet augstākos trīs līmeņus sasnieguši 60% skolēnu. 11,1% no devīto klašu skolēniem palikuši divos zemākajos līmeņos, bet divas trešdaļas šo skolēnu sasnieguši kādu no trim augstākajiem līmeņiem (I.Grīnuma “Pasliktinās jauniešu sekmes” – “Diena”, 2005.g. 3.augustā).
Desmitkārt, atziņa, ka skolēnu zināšanu līmenis ir pazeminājies pirmajā reformas gadā, varētu būt arī objektīva, lai gan “Dienas” iepriekš minētie skaitļi pagaidām par to neliecina. Neatkarīgi no tā, vai šobrīd zināšanu līmenis ir tomēr krities vai nav, otrajā reformas gadā tas jau nesīs zināmus augļus, protams, ja politiķi nemēģinās saglabāt ilūziju, ka krievu valodai noteikti piešķirs oficiālās valodas statusu, bet reforma tiks atcelta.
Vienpadsmitkārt, 16 gadus pēc pirmā valodas likuma pieņemšanas latviešu valodai opozīcijā esošie joprojām nevar samierināties ar to, ka latviešu valoda Latvijā ir valsts valoda un ka tā ir jāzina visiem attiecīgajās jomās strādājošiem. Tā ir aksioma. Un ir smieklīgi apgalvot, ka šī prasība pazemina profesionalitātes standartus. Dīvainā kārtā, ja kādā profesijā tiek prasīta papildu izglītošanās, tad to dēvē par kvalifikācijas paaugstināšanu. Acīm redzot, latviešu valoda ir tik nenozīmīga, tik nevērtīga, ka tās prašana papildus citiem profesionalitātes rādītājiem nozīmē kvalifikācijas pazemināšanu. Par to netieši liecina arī vēlme redzēt valsts un pašvaldību institūcijās amatpersonas, kas prot krievu valodu, lai arī turpmāk komunicētu ar latviešu valodas nepratējiem krievu valodā, bet minētās vēstules nosūtīšana valsts varas pārstāvim krievu valodā parāda elementāru necieņu pret latviešu valodu kā Latvijas valsts valodu.
Divpadsmitkārt, reforma ir nepieciešama arī tādēļ, ka latviešu valoda kā valsts valoda nevar pastāvēt labilā kvalitātes stāvoklī. Tieši valodas kvalitāte ir tā, kas atšķir valsts valodu no svešvalodas. Latvieši nevar pieļaut, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju runās nepietiekami labā valsts valodā. Nākotnē tas var radīt nopietnas valodas kvalitātes problēmas. Tas ir latviešu tautas un latviešu valodas kā valsts valodas prestižs.
Trīspadsmitkārt, apgalvojums, ka latviešu plašsaziņas līdzekļi apmaina strīdus objektu, kā uzskata minētie laikraksti, neiztur kritiku. Analizētie teksti pierāda pretējo. Jau paši šie laikraksti vārdos it kā gribētu vadīties pēc principa – latviešu valoda ir valsts valoda, un tā ir jāzina, bet …kāpēc piepūlēties, ja ir krievu valoda, kas pilnā mērā varētu veikt valsts vai varbūt – diplomātiskāk izsakoties – oficiālās valodas funkcijas.
Rūgti atzīt, tomēr vēsture atkārtojas. Arī Latvijas valsts rītausmā 1921. gadā dažas minoritātes (baltvācieši un ebreji) cīnījās pret latviešu valodu kā valsts valodu. Tāpat rīkoja mītiņus pret normu, ka pārvaldes darbā strādājošiem ir labi jāprot latviešu valoda un Rīgas domē un pašvaldībās lietojama latviešu valoda. Nodibināja pat vācu un ebreju politisko bloku, kas prasīja, lai pašvaldībās atstātu vācu valodas lietojuma tiesības lietvedībā. Tāpat kā tagad Eiropas Padomei, tā toreiz Tautu Savienībai tika sūtītas sūdzības par “minoritāšu diskrimināciju un izspiešanu no dalības pārvaldē” (L.Dribins. Etniskās un nacionālās minoritātes Eiropā. Vēsture un mūsdienas. Rīga, 2004., 56.lpp.).
Arī šobrīd abās krievu valodas avīzēs, manuprāt, notiek cīņa pret latviešu valodu, nesniedzot pilnībā objektīvu informāciju par valodas politiku Latvijā. Bet tas veido ideoloģisko pamatu krieviski lasošās sabiedrības un krievu jauniešu konfrontācijai ar latviešu sabiedrību.

Dr.philol.
Dzintra Hirša