Varoņgara skarto piemiņai

15. oktobrī aprit 90 gadi, kopš Ķeizarmeža smiltājā tika guldīti trīs kritušie latviešu strēlnieki, kuri Tīreļpurvā savas dzīvības bija atdevuši kaujā pret ķeizara vāciešiem. Latvijas brīvības cīnītāju atdusas vietā vēlākajos gados tika izveidoti Brāļu kapi. Nozīmīgais kultūrvēsturiskais memoriālais ansamblis kļuvis par latviešu tautas svētnīcu.

Brāļu kapi. 2005.gads Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.	Brāļu kapi. 1938.gads. Foto: Andra Kļaviņa arhīvs

Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonds (RBKF) 6. oktobrī Rīgas Latviešu biedrības namā informēja žurnālistus par Brāļu kapu 90.gadskārtas pasākumiem, ko fonds organizē sadarbībā ar Rīgas Latviešu biedrību un inteliģences pārstāvjiem. Preses konferenci ievadīja fonda prezidenta brigādes ģenerāļa Jura Vectirāna un valdes priekšsēdētājas Mirdzas Stirnas stāstījums par latviešu strēlnieku nozīmīgo lomu mūsu neatkarīgas valsts izveidē.

Atskats laikā

Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšana saistīta ar Krievijas valsts domnieka Jāņa Goldmaņa un vēlākā Latvijas apsardzības ministra Jāņa Zālīša vārdu. Sākoties Pirmajam pasaules karam, domnieks Jānis Goldmanis Krievijas Valsts domē teica dedzīgu runu: “Tagadējā laikā mums, latviešiem un igauņiem, par visu augstāk stāv viens mērķis – atsist kopējā ienaidnieka uzmākšanos. Lai šo mērķi sasniegtu, es šinī vēsturiskā brīdī latviešu tautas un igauņu deputātu uzdevumā, arī igauņu tautas vārdā, no šīs tribīnes svinīgi pasludinu, ka mēs, latvieši un igauņi, šajā svētajā un taisnajā cīņā iesim līdz galam kopā ar krievu tautu.” Diemžēl krievu armija negāja līdz galam, bet bēga no pāris desmit vīru lielas vācu izlūku vienības, atdodot ienaidniekam Kuldīgu, Aizputi, Jelgavu. Latviešu karavīri bija velti atdevuši savas dzīvības Augustovas mežos, kur nemākulības vai nodevības dēļ tika iznīcināts vesels krievu armijas korpuss, kurā apmēram puse bija latvieši. Zaudējuši ticību tādai karošanai, latvieši paši gribēja aizsargāt savu zemi, tāpēc Valsts domē tika iesniegts lūgums atļaut latviešu bataljonu formēšanu. 1915. gada 1. augustā domnieki Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis nāca klajā ar savu vēsturisko aicinājumu pulcēties latviešu strēlnieku bataljonos. Latviešu strēlnieku bataljoni bija jauns spēks uz pasaules cīņas skatuves, kas ar savu varonību dedzīgi pauda, ka šajā cīņā dalību ņem vēl maz pazīstamā latviešu tauta.
Atzīmējot latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas piekto gadadienu, “Ilustrēts Žurnāls” 1920. gadā publicē kāda zviedru tautības kapteiņa izteikumus par latviešu strēlniekiem: “Arī gara ziņā latviešu kareivis ir pilnā mērā ievērojams. Viņš ir dūšīgs līdz nāvei, bet nav vieglprātīgs, viņš ir uzmanīgs un piesardzīgs, bet, kad nāk vajadzīgais brīdis, kur spēks pret spēku jāliek, latviešu kareivis kā lauva iet cīņā pret ienaidnieku, un viņam svešas ir briesmas, pat nāve. Viņš ievēro disciplīnu un cienī priekšniecību, paturēdams savu personīgo brīvību, nekad nepalikdams prūsiski truls. Dziļa ir latviešu karavīra pieķeršanās savai tēvzemei, kurai viņš ir gatavs upurēt savu dzīvību. Šī mīlestība viņu vedusi cauri vissmagākajām kaujām, un tā arī turpmāk būs labākais Latvijas valsts neatkarības un brīvības sargs.”

Ar tautas manifestāciju

Pirmā strēlnieku sadursme ar pretinieku notika 1915. gada 25. oktobrī (12. oktobrī pēc vecā stila), kad 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona divas rotas Fridriha Brieža vadībā uzbruka vāciešiem Tīreļpurvā. Kaujā krita Jēkabs Voldemārs Timma, Andrejs Stūre un Jānis Gavenais (citos avotos – Gavenas). Kritušos kā varoņus no Rīgas Latviešu biedrības nama izvadīja uz atdusas vietām Ķeizarmežā, tolaik aristokrātiskajos Doma un Pētera baznīcas kapos. Tā nebija parasta bēru ceremonija, tā bija tautas manifestācija, kurā izpaudās kara plosīto dvēseļu sāpes. Varoņus pēdējā gaitā pavadīja tūkstošiem rīdzinieku, kā arī Kurzemes un Zemgales bēgļi.
Turpinājās smagas kaujas. Simti un tūkstoši krita Tīreļpurvā, Ložmetējkalnā, Nāves salā, pie Ķekavas un Olaines. Vācieši pielietoja arī indīgās gāzes. Milzīgus upurus prasīja Ziemassvētku kaujas. Daudzi kritušie strēlnieki tika apglabāti kauju vietās, citi Brāļu kapos.
1920. gadā nodibināja Brāļu kapu komiteju, kas uzdeva ainavu arhitektam Andrejam Zeidakam izveidot kapu plānojumu, to papildinot ar monumentāliem pieminekļiem. Tika izsludināti vairāki konkursi. 1923. gadā konkursa komisija par labāko atzina tēlnieka Kārļa Zāles metu. 1924. gadā lika Brāļu kapu pamatakmeni, bet 1936. gadā Rīgas Brāļu kapi tika iesvētīti. 1937. gadā uzstādīja no Itālijas travertīna darināto skulpturālo grupu “Divi brāļi”. Tās priekšā 1942. gadā tika apglabāts tēlnieks Kārlis Zāle. Pēc Otrā pasaules kara 1958. gadā uzsāka ansambļa restaurāciju, reizē izdarot dažādus impērijas ideoloģijai vēlamus “uzlabojumus”. Te sāka apbedīt arī padomju karavīrus. Tas ļāva okupantu varai Brāļu kapus izmantot savos rituālos.
Par to, kāda pēc neatkarības atgūšanas bijusi valsts varas iestāžu, Rīgas domes un sabiedrības attieksme pret mūsu tautas svētnīcu, liecina Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja Jura Dambja atzinums, ka jau pirms vairāk nekā desmit gadiem Brāļu kapu ansamblim bijusi nepieciešama restaurācija, bet tikai tagad tiek izstrādāta restaurācijas koncepcija.

Tā turpināties nedrīkst

Rīgas Brāļu kapu ansamblis ir unikāls tautas piemiņas simbols un kultūras piemineklis, kuram līdz šim pievērsts nepiedodami maz uzmanības. Nav atbildīga saimnieka, kas pienācīgi gādātu par Brāļu kapu apsaimniekošanu. To, ko līdz šim nav spējušas paveikt valstiskās organizācijas, turpmāk centīsies izdarīt pirms gada dibinātais Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonds, kura direktore ir Inita Marija Heislere. Valdē, ko vada Mirdza Stirna, darbojas vairāki sabiedrībā pazīstami kultūras un militārie darbinieki. Fonds cenšas pievērst sabiedrības uzmanību unikālā piemiņas ansambļa katastrofālajam stāvoklim, aktivizēt sabiedrību un vākt ziedojumus ansambļa atjaunošanai. Līdz šim savākti 3700 lati. Vērmaņdārzā sarīkotajā labdarības akcijā tika izsolītas ap simt dažādu mākslinieku gleznu. Savus darbus izsolē piekrita pārdot Džemma Skulme, Jānis Anmanis, Uldis Zemzaris, Gundega Rancāne, Jāzeps Pīgoznis, Aivars Zandbergs, Gunārs Ezernieks, Biruta Delle un daudzi citi mākslinieki. Par saziedotajiem līdzekļiem RBKF atjaunojis zālienu un žogu, šiem mērķiem izlietojot 8700 latu. Atvērti ziedojumu konti ārvalstīs. Apliecinot savu patriotisko stāju, iespēju robežās ziedojuši arī daudzi trūcīgie iedzīvotāji un invalīdi.

“Trīs zvaigznes ... Sākums”

Tā sauksies 15. oktobra pasākumi pirmo Brāļu kapos guldīto latviešu strēlnieku piemiņai. Jācer, ka tajos piedalīsies vēstures skolotāji kopā ar skolēniem, jaunatnes un studentu organizācijas, jaunsargi, skauti un vanadzēni. Šie pasākumi varētu modināt jaunās paaudzes interesi par Latvijas vēsturi un tiem pašaizliedzīgajiem vīriem, kas savas dzīvības ziedoja Latvijas brīvībai. Līdz šim Varoņu piemiņas dienā un citos atceres brīžos skolu jaunatni Brāļu kapos redz gaužām maz.
Piemiņas dienu ievadīs ekumeniskais dievkalpojums Rīgas Domā. Dziedās kamerkoris “Ave sol” Ulda Kokara vadībā. Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē notiks konference par latviešu strēlnieku nozīmi mūsu valsts tapšanā. Atceres pēcpusdienu Rīgas Brāļu kapos vadīs Imants Skrastiņš. Piedalīsies NBS štāba orķestris un RLB Latvijas nacionālais vīru koris. Vakarā Rīgas Latviešu biedrībā būs skatāms režisora Gunta Gailīša veidots teatralizēts koncertiestudējums “Vēlais viesis” pēc Aleksandra Čaka poēmas motīviem. Pirms 65 gadiem Aleksandrs Čaks par savu varoņepu “Mūžības skartie” RLB Baltajā zālē saņēma Annas Brigaderes prēmiju.
Parasti mums trīs zvaigznes asociējas ar Brīvības pieminekli, ar trim zvaigznēm Valsts ģerbonī. Šoreiz tās ir trīs pirmo kritušo strēlnieku sirdis.

Andris Kļaviņš