Par vēsturisko patiesību dokumentā un mākslā

Eduards Pāvuls par dokumentālo kino: “Kāpēc latviešu dokumentālistu darbus mēs skatāmies ar sajūsmu? Kāpēc tie mūs satricina līdz sirds dziļumiem? Tāpēc, ka tur nejūt lakojumu. Tur viss ir īsts. Ar sievu skatījāmies “Šķērsielu” un, kad filma beidzās, nevarējām viens otram pateikt ne vārda, tik pilni ar redzēto bijām!(..) Es taču zinu, ka tā ir dokumentālā filma, bet man liekas, ka tur spēlē ģeniāli aktieri. Tur nav neviena smuka cilvēka, tur ir skaisti cilvēki un sāpes par viņiem.”

Ar Eiropas naudas atbalstu

Kopā vēlreiz izdzīvot un izsāpēt tūkstoš likteņus nākas arī Latvijas Okupācijas muzeja darbiniekiem, kuri vāc liecības par okupācijas gadiem. Okupācijas muzeja Video un kinofonofoto krātuves vadītāja vietniece Lelde Neimane stāsta, ka muzejs īsteno Eiropas Komisijas apstiprinātu projektu, kura ietvaros tiek krātas okupācijas laika vēstures liecības, iemūžinot tās kino, video un fotofilmās dažādos žanros. Projekta mērķis ir veicināt precīzāku un dziļāku okupācijas laika vēstures izpratni, jo īpaši par deportācijām un tās izraisītajām sekām. Informācija par patieso situāciju Staļina režīma koncentrācijas nometnēs un nometinājuma vietās nav pietiekami dokumentēta arhīvos un faktiski iegūstama tikai no palikušajiem aculieciniekiem. Ierakstītais materiāls būs papildu izziņas avots ne tikai vēstures pētniekiem, bet arī sociālās antropoloģijas, psiholoģijas, socioloģijas un daudzu citu nozaru speciālistiem, strādājot pie cilvēku izdzīvošanas spēju un garīgā spēka robežu izpētes. Muzeja darbinieku paveiktais būs izmantojams mācību materiālu sagatavošanai skolām, dokumentālajām filmām un vēsturisku sižetu veidošanai dažādiem uzvedumiem. Pirmais šādu iespēju izmantojis režisors un dramaturgs Lauris Gundars lugā “Pieskaries baltajam lācim”, kura jau izrādīta Okupācijas muzejā.

Tūkstoš likteņu krātuve

Pēdējais lielākais pasākums, kurā strādāja muzeja videogrupa, bija rakstnieces Melānijas Vanagas piemiņas atzīmēšana Amatas pagastā sakarā ar viņas simto dzimšanas dienu. Melānija Vanaga bija represēta, un savulaik krātuves vadītājs Andrejs Feldmanis un Anda Līce bija ierakstījuši rakstnieces videoliecību. Pateicoties darbam, ko īsi pirms rakstnieces aiziešanas aizsaulē paveica A.Līce un A.Feldmanis, nākamajām paaudzēm paliks izcilās rakstnieces emocionālais stāstījums un videoportrets. Eiropas Savienības nauda ļauj ierakstīt lielāku skaitu represēto videoliecību. Šie līdzekļi arī nodrošina trešo filmēšanas darba grupu. Ar kamerām strādā profesionāli operatori Andrejs Feldmanis, Aivars Reinholds un Oļģerts Zālītis. Par Lielbritānijā dzīvojošo Daugavas vanagu saziedotajiem līdzekļiem 1997.gadā Andrejs Feldmanis ierakstīja filmā svešatnes latviešu dzīves stāstus Anglijā. Aculiecinieku stāstītais bieži vien ir galvenais avots patiesības meklējumos. Ir liecības, kas pierāda to, ko nevar atrast ne arhīva dokumentos, ne citos materiālos. Krātuvē ir vairāk nekā tūkstotis ierakstu. Tai savus kinomateriālus uzticējis kinooperators Mārtiņš Jurjāns. Pie muzeja darbojas arī videobibliotēka, kuru izmanto skolotāji un studenti.
Krātuves vadītājs Andrejs Edvīns Feldmanis uzskata, ka valsts notikumu vizuālajā hronoloģiskajā dokumentēšanā nav ieviesta sistēma. Viņš arī neatceras, ka kāda no amatpersonām būtu šo problēmu vai finanšu trūkumu vizuālajai dokumentēšanai “kārusi pie lielā zvana”. Latvijas Okupācijas muzeja Video un kinofonofoto krātuve ir privāta organizācija, kas pakļauta Likumam par muzejiem. Līdz šim ierakstīts vairāk nekā tūkstoš represēto personu videoliecību. Tās visas ir apzinātas, vadoties no izstrādātas sistēmas, kura savukārt ietver četrpadsmit pazīmes. Viss, kas attiecas uz okupācijas laika apzināšanu, ir sakārtots. Lai aptvertu citas jomas, piemēram, kultūras notikumu reportāžas, krātuves trim filmēšanas grupām nepietiek jaudas. Televīzija šodien veiksmīgi izmanto agrāko dokumentālistu darbus tādos sērijraidījumos kā “Ulmaņlaiki” un “Pēdējie simts”. Feldmanim ir jautājums, ko rādīs pēc piecdesmit gadiem, ja vajadzēs vēsturiski skatīt Latvijas tēlu pirmajos desmit, piecpadsmit gados pēc barikādēm? Vajadzētu veidot speciālistu grupu, varbūt līdzīgu rakstošo vēsturnieku grupai pie Valsts prezidentes, kas vadītu un sistematizētu šodienas Latvijas vizuālās vēstures dokumentēšanu.
A.Feldmanis uzskata: ja viņam būtu teikšana pie naudas dalīšanas, viņš tomēr vairāk naudas atvēlētu lielai nozīmīgai aktierfilmai, bet – ar noteikumu, ka valsts institūcija rīko konkursu, norādot tēmu un dodot tai līdzekļus uzņemšanai. Laba mākslas filma spēj iespaidīgāk parādīt Latvijas tēlu. Pašlaik uzņemtajām mākslas filmām nav kvalitātes, jo neviens nekontrolē pasūtījumu.
Dokumentālajā kino ir lielāka konkurence. Ar savu vārdu nāk jaunā skola, un radošais potenciāls ir spēcīgāks. To var redzēt arī Kultūras akadēmijā, cik no jaunajiem režisoriem orientējas uz dokumentālo kino, cik – uz mākslas filmām?

Patiesību arī aktierfilmās

Abi speciālisti nevēlas iesaistīties sarunā par diezgan piņķerīgu jautājumu, kā dokumentālais kino izmanto vēsturisku materiālu. Ja tā ir nopietna kādu laikmetu raksturojoša mākslas filma, režisori visā pasaulē tomēr cenšas saglabāt vēsturisko patiesību. Un A.Feldmanis atstāsta notikumus “Baigas vasaras” filmēšanas laikā, kad viņš bija pabeidzis savu pētījumu, kas vēlāk iznāca apjomīgā dokumentā grāmatas veidolā, par robežkonfliktu Masļenkos: “Filma, kas pretendēja uz Latvijai nozīmīga un traģiska laikposma atveidi, tapa bez konsultanta vēsturnieka. Rezultātā filmā redzam Masļenku kordonu ar ēku, kas celta no silikāta ķieģeļiem, kādus toreiz Latvijā neražoja. Patiesībā Masļenkos bija viena no desmit ar valsts finansēm projektētajām guļkoku ēkām, ko valsts pasūtīja tūlīt pēc neatkarīgas valsts nodibināšanas. Arhīvā var atrast pat plānus. Līdzīgi ar vēsturisko precizitāti ir kopumā labā sērijfilmā “Likteņa līdumnieki”. Filmē epizodi, kurā vācu laikā kāda sieviete spekulē ar ogām. Pie viņas piebrauc tam laikam ļoti grezna mašīna, kādā brauca tikai gauleiters vai augsti ģenerāļi. Pie stūres sēž nenosakāmā formā tērpts vīrs – ne ta kareivis, ne šucmanis. Vācu okupācijas laikā par odziņu pārdošanu nevienu neaizturēja. Par alkoholu vai gaļas nelegālu pārdošanu gan. Tādas epizodes top, kad filmām nav kompetentu konsultantu.”

Andris Kļaviņš