
|
|
Ar Eiropas naudas atbalstu
Kopā vēlreiz izdzīvot un izsāpēt tūkstoš likteņus nākas arī Latvijas Okupācijas muzeja darbiniekiem, kuri vāc liecības par okupācijas gadiem. Okupācijas muzeja Video un kinofonofoto krātuves vadītāja vietniece Lelde Neimane stāsta, ka muzejs īsteno Eiropas Komisijas apstiprinātu projektu, kura ietvaros tiek krātas okupācijas laika vēstures liecības, iemūžinot tās kino, video un fotofilmās dažādos žanros. Projekta mērķis ir veicināt precīzāku un dziļāku okupācijas laika vēstures izpratni, jo īpaši par deportācijām un tās izraisītajām sekām. Informācija par patieso situāciju Staļina režīma koncentrācijas nometnēs un nometinājuma vietās nav pietiekami dokumentēta arhīvos un faktiski iegūstama tikai no palikušajiem aculieciniekiem. Ierakstītais materiāls būs papildu izziņas avots ne tikai vēstures pētniekiem, bet arī sociālās antropoloģijas, psiholoģijas, socioloģijas un daudzu citu nozaru speciālistiem, strādājot pie cilvēku izdzīvošanas spēju un garīgā spēka robežu izpētes. Muzeja darbinieku paveiktais būs izmantojams mācību materiālu sagatavošanai skolām, dokumentālajām filmām un vēsturisku sižetu veidošanai dažādiem uzvedumiem. Pirmais šādu iespēju izmantojis režisors un dramaturgs Lauris Gundars lugā “Pieskaries baltajam lācim”, kura jau izrādīta Okupācijas muzejā.
Tūkstoš likteņu krātuve
Pēdējais lielākais pasākums, kurā strādāja muzeja videogrupa,
bija rakstnieces Melānijas Vanagas piemiņas atzīmēšana Amatas pagastā sakarā ar
viņas simto dzimšanas dienu. Melānija Vanaga bija represēta, un savulaik krātuves
vadītājs Andrejs Feldmanis un Anda Līce bija ierakstījuši rakstnieces videoliecību.
Pateicoties darbam, ko īsi pirms rakstnieces aiziešanas aizsaulē paveica A.Līce un
A.Feldmanis, nākamajām paaudzēm paliks izcilās rakstnieces emocionālais stāstījums
un videoportrets. Eiropas Savienības nauda ļauj ierakstīt lielāku skaitu represēto
videoliecību. Šie līdzekļi arī nodrošina trešo filmēšanas darba grupu. Ar
kamerām strādā profesionāli operatori Andrejs Feldmanis, Aivars Reinholds un Oļģerts
Zālītis. Par Lielbritānijā dzīvojošo Daugavas vanagu saziedotajiem līdzekļiem
1997.gadā Andrejs Feldmanis ierakstīja filmā svešatnes latviešu dzīves stāstus
Anglijā. Aculiecinieku stāstītais bieži vien ir galvenais avots patiesības
meklējumos. Ir liecības, kas pierāda to, ko nevar atrast ne arhīva dokumentos, ne
citos materiālos. Krātuvē ir vairāk nekā tūkstotis ierakstu. Tai savus
kinomateriālus uzticējis kinooperators Mārtiņš Jurjāns. Pie muzeja darbojas arī
videobibliotēka, kuru izmanto skolotāji un studenti.
Krātuves vadītājs Andrejs Edvīns Feldmanis uzskata, ka valsts notikumu vizuālajā
hronoloģiskajā dokumentēšanā nav ieviesta sistēma. Viņš arī neatceras, ka kāda
no amatpersonām būtu šo problēmu vai finanšu trūkumu vizuālajai dokumentēšanai
“kārusi pie lielā zvana”. Latvijas Okupācijas muzeja Video un kinofonofoto krātuve
ir privāta organizācija, kas pakļauta Likumam par muzejiem. Līdz šim ierakstīts
vairāk nekā tūkstoš represēto personu videoliecību. Tās visas ir apzinātas,
vadoties no izstrādātas sistēmas, kura savukārt ietver četrpadsmit pazīmes. Viss,
kas attiecas uz okupācijas laika apzināšanu, ir sakārtots. Lai aptvertu citas jomas,
piemēram, kultūras notikumu reportāžas, krātuves trim filmēšanas grupām nepietiek
jaudas. Televīzija šodien veiksmīgi izmanto agrāko dokumentālistu darbus tādos
sērijraidījumos kā “Ulmaņlaiki” un “Pēdējie simts”. Feldmanim ir jautājums,
ko rādīs pēc piecdesmit gadiem, ja vajadzēs vēsturiski skatīt Latvijas tēlu
pirmajos desmit, piecpadsmit gados pēc barikādēm? Vajadzētu veidot speciālistu grupu,
varbūt līdzīgu rakstošo vēsturnieku grupai pie Valsts prezidentes, kas vadītu un
sistematizētu šodienas Latvijas vizuālās vēstures dokumentēšanu.
A.Feldmanis uzskata: ja viņam būtu teikšana pie naudas dalīšanas, viņš tomēr
vairāk naudas atvēlētu lielai nozīmīgai aktierfilmai, bet – ar noteikumu, ka valsts
institūcija rīko konkursu, norādot tēmu un dodot tai līdzekļus uzņemšanai. Laba
mākslas filma spēj iespaidīgāk parādīt Latvijas tēlu. Pašlaik uzņemtajām
mākslas filmām nav kvalitātes, jo neviens nekontrolē pasūtījumu.
Dokumentālajā kino ir lielāka konkurence. Ar savu vārdu nāk jaunā skola, un
radošais potenciāls ir spēcīgāks. To var redzēt arī Kultūras akadēmijā, cik no
jaunajiem režisoriem orientējas uz dokumentālo kino, cik – uz mākslas filmām?
Patiesību arī aktierfilmās
Abi speciālisti nevēlas iesaistīties sarunā par diezgan piņķerīgu jautājumu, kā dokumentālais kino izmanto vēsturisku materiālu. Ja tā ir nopietna kādu laikmetu raksturojoša mākslas filma, režisori visā pasaulē tomēr cenšas saglabāt vēsturisko patiesību. Un A.Feldmanis atstāsta notikumus “Baigas vasaras” filmēšanas laikā, kad viņš bija pabeidzis savu pētījumu, kas vēlāk iznāca apjomīgā dokumentā grāmatas veidolā, par robežkonfliktu Masļenkos: “Filma, kas pretendēja uz Latvijai nozīmīga un traģiska laikposma atveidi, tapa bez konsultanta vēsturnieka. Rezultātā filmā redzam Masļenku kordonu ar ēku, kas celta no silikāta ķieģeļiem, kādus toreiz Latvijā neražoja. Patiesībā Masļenkos bija viena no desmit ar valsts finansēm projektētajām guļkoku ēkām, ko valsts pasūtīja tūlīt pēc neatkarīgas valsts nodibināšanas. Arhīvā var atrast pat plānus. Līdzīgi ar vēsturisko precizitāti ir kopumā labā sērijfilmā “Likteņa līdumnieki”. Filmē epizodi, kurā vācu laikā kāda sieviete spekulē ar ogām. Pie viņas piebrauc tam laikam ļoti grezna mašīna, kādā brauca tikai gauleiters vai augsti ģenerāļi. Pie stūres sēž nenosakāmā formā tērpts vīrs – ne ta kareivis, ne šucmanis. Vācu okupācijas laikā par odziņu pārdošanu nevienu neaizturēja. Par alkoholu vai gaļas nelegālu pārdošanu gan. Tādas epizodes top, kad filmām nav kompetentu konsultantu.”
Andris Kļaviņš