
|
|
Ārsti par paliatīvo aprūpi
Tūkstošiem iedzīvotāju ir nedziedināmi slimi ar dažādām kaitēm
un mokās sāpēs. Daļa ir vēža slimnieki. Tieši onkologi un onkoloģijas speciālisti
ir tie, kuri, kritiski reaģējot uz aicinājumu mūsu valstī sākt apsvērt varbūtību
par tā sauktās humānās nāves legalizēšanu, rosina ieskatīties patiesībai acīs un
izvērtēt, kādā stāvoklī atrodas daudzi smagi slimie iedzīvotāji un cik
ierobežotas ir iespējas viņiem palīdzēt un to atvieglot.
Tas arī rada augsni viedokļiem par labu eitanāzijai, uzsver
speciālisti. Ārsti ir pret eitanāziju, uzsver vairākas profesionāļu asociācijas.
Ārsti ir par to, lai tiktu pilnveidota paliatīvā aprūpe un visiem, kam tas vajadzīgs,
būtu pieejama mūsdienīga atsāpināšanas terapija.
Sniedzot adekvātu palīdzību nedziedināmi slimiem cilvēkiem un novēršot sāpes,
nebūs vajadzības diskutēt par eitanāziju, uzskata veselības aprūpes speciālisti.
Ārsti norāda, ka pacients par aiziešanu no dzīves sāk domāt tad, ja pietiekami
nefunkcionē kāda no paliatīvās aprūpes sadaļām – garīgā, fiziskā, sociālā
vai psihoemocionālā aprūpe.
“Ja viens no šiem balstiem sāk ļodzīties, parādīsies eitanāzijas problēma,”
spriež Latvijas Paliatīvās aprūpes asociācijas vadītājs, Onkoloģijas centra
Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs.
Sāpes spiež atteikties no dzīves
Oktobris pasaulē izsludināts par Pretsāpju mēnesi. Tas sakritis ar
laiku, kad Latvijā diskutē par eitanāziju. Arī pie mums iecerēta plaša pretsāpju
kampaņa, piemēram, 29 poliklīnikās būs bezmaksas konsultācijas pacientiem
onkoloģisko sāpju gadījumā.
Saslimstība ar ļaundabīgajiem audzējiem pieaug, atzīst Latvijas
Onkologu asociācijas vadītājs Viesturs Krūmiņš. Pērn pirmo reizi to pacientu
skaits, kam pirmreizēji konstatēts vēzis, bijis virs 10 000. Tas tādēļ, ka
uzlabojusies diagnostika, uzskata speciālists. Diemžēl joprojām puse pacientu
speciālistu redzeslokā nonāk ar ielaistu vēzi (III un IV stadijā).
Situācija ar vēža slimniekiem spilgti ilustrē trūkumus veselības aprūpē. To, cik
šis jautājums sasāpējis, atspoguļo Pretvēža apvienības pētījumi. Apvienības
prezidente, Latvijas Hematoloģijas centra vadītāja profesore Sandra Lejniece min
satraucošus datus – plašā aptaujā 57% respondentu atzinuši sāpes par neizturamām
un ilgstošām. Gandrīz 40% pacientu netiek atsāpināti, savukārt 18% atzinuši, ka
pielietotā terapija palīdz.
Diemžēl tā daudziem nav pieejama. Speciālisti lēš, ka Rīgā aktīva pretsāpju
terapija un paliatīvā aprūpe būtu nepieciešama ap 4000 onkoloģisko pacientu,
pārējā Latvijā – ap 6000. Taču, piemēram, Onkoloģijas centra Paliatīvās
aprūpes nodaļa gadā var uzņemt ap 700 pacientu, savukārt centra poliklīnikā, kas
izveidota, lai atslogotu nodaļas darbu, gadā iespējams konsultēt ap 1100 pacientu.
“Matemātika vienkārša – nepilni divi tūkstoši gadā saņem palīdzību, bet
pārējie ne,” secina nodaļas vadītājs.
Ja pacients nesaņem adekvātu atsāpināšanu, viņa personība pēc 6–10 mēnešiem
sāk sabrukt un cilvēks apsver aiziešanu no dzīves. Viņa mokās spiesti bezpalīdzīgi
noraudzīties līdzcilvēki. Speciālists atgādina, ka Latvija ir ceturtajā vietā
pasaulē pašnāvību izplatības ziņā. Viens no cēloņiem varētu būt tas, ka
slimniekiem netiek adekvāti palīdzēts, lai tie ilgstoši neciestu sāpes. Viņi mājās
lēnām mirst, nesagaidot palīdzību. V.Sosārs min kādu pacientu, kam ģimenes ārsts
bija izrakstījis tikai daļu no nepieciešamajiem pretsāpju līdzekļiem. Slimnieks
mocījās. Reiz, kad viņš bija palicis mājās viens, vīrietis nošāvās.
Ciešanas nav obligātas
Lēnām Latvijas reģionos sāk veidoties paliatīvās aprūpes tīkls,
bet kopumā ārpus Rīgas šī aprūpe ir vāja.
Patlaban to var saņemt Mazsalacas slimnīcā (7–10 gultasvietas), Līvānu slimnīcā
(20), Iecavas slimnīcā (aptuveni 10) un Irlavas slimnīcā (8–10). Īpašā nodaļa
top arī Ventspilī. Savukārt Liepājā nedziedināmi slimie un to radinieki var saņemt
ambulatorās konsultācijas paliatīvajā aprūpē. Interesi par šā ārstniecības
pakalpojuma sniegšanu izrādījušas arī Jēkabpils un Madonas ārstniecības iestādes.
Paliatīvās aprūpes pakalpojumi reģionos ir ļoti būtiski, lai pacients varētu
saņemt palīdzību iespējami tuvu dzīvesvietai un lai tam nav jāmokās, gaidot, kamēr
nodaļā Rīgā atbrīvojas kāda vieta, uzsver V.Sosārs.
Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām katrā valstī ir jābūt
aptuveni 50 paliatīvās aprūpes gultas vietām, rēķinot uz vienu miljonu
iedzīvotāju, līdz ar to Latvijā būtu jābūt aptuveni 125 gultas vietām. Veselības
ministrijas struktūrplāns paredz izveidot vien 39 gultas vietas uz miljonu iedzīvotāju
paliatīvajā aprūpē.
Sabiedrībā valda uzskats, ka vēža slimniekiem slimības beigu
stadijā jāizcieš lielas mokas. Bet tā tam nav jābūt, uzsver Paliatīvās aprūpes
asociācijas vadītājs.
Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs uzskata, ka par eitanāziju
cilvēki sāk domāt, uzzinot par diagnozi – ļaundabīgu audzēju, kā arī brīžos,
kad ārstēšana vairs nepalīdz un vienīgā palīdzība cilvēkam ir tikai
atsāpināšana. Ja šajos brīžos cilvēkiem tiks nodrošināta nepieciešamā
palīdzība, nebūs vajadzības domāt par eitanāziju, spriež V.Sosārs. Viņš
atgādina Austrālijas pieredzi – valsts piešķīra lielākus līdzekļus paliatīvajai
aprūpei, un plašās diskusijas par eitanāziju izsīka. Turklāt speciālists norāda
arī uz vairākām ar eitanāziju saistītām problēmām – par tās kandidātiem var
kļūt “nevēlamie” pacienti, tai skaitā veci cilvēki, no kuriem grib atbrīvoties
tuvinieki.
Uzziņai:
* Pretsāpju mēneša ietvaros visu Latvijas rajonu iedzīvotāji
šonedēļ (no 10. līdz 15.oktobrim 29 vietās visā Latvijas teritorijā) bez
maksas var saņemt onkologu, sāpju un paliatīvās aprūpes speciālistu konsultācijas
onkoloģisko sāpju gadījumos.
* Šomēnes darbosies arī bezmaksas konsultatīvais tālrunis 704212, pa kuru
piezvanot varēs uzzināt, kur meklēt palīdzību onkoloģisko sāpju gadījumā.
Fakti:
* Katru gadu gandrīz 10 000 cilvēku tiek atklāta
onkoloģiskā saslimšana.
* Aptuveni 52% vēzis tiek atklāts vēlīnā – III vai IV stadijā.
* Speciālisti lēš, ka Latvijā kopumā aptuveni 10 000 onkoloģisko pacientu
cieš sāpes un viņiem vajadzīga aktīva pretsāpju terapija un paliatīvā aprūpe.
Ilze Apine, “LV”