"Nākamais raunds — no politikas uz ekonomiku"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.10.06.

Ostu celtniecība Ziemeļrietumos ir diplomātisks Kremļa trumpis.

Krievijas savstarpējās attiecības ar jaunajām neatkarīgajām Baltijas valstīm Igauniju, Latviju un Lietuvu, liekas, iegājušas jaunā fāzē. Var mainīties diplomātiskā dinamika, kurai līdz šim bija statisks raksturs, līdz Baltijas kāpām. Par labu nāks pat neliela izkustēšanās, korekcija atšķirīgajās ārpolitiskajās līnijās. Spilgti izteiktais Rietumu kurss, kurš virzīts uz maksimāli ātru Baltijas integrāciju ģeopolitiskajā zonā, kurā dominē Ziemeļatlantijas alianse, liekas, nedod iespēju Maskavas diplomātiskajiem manevriem.

Atbildot uz Baltijas republiku izteikto vēlēšanos iestāties NATO, Krievijas politikā pret Baltijas valstīm parādījās uzticēšanās un drošības garantēšanas pasākumu piedāvājums Igaunijai, Latvijai un Lietuvai. Pirmo reizi prezidents Jeļcins par to ierunājās 1997.gada sākumā. Kā oficiāls dokuments šis priekšlikums tika iesniegts toreizējam Lietuvas prezidentam A.Brazauskam. Tas bija pats nopietnākais Krievijas diplomātijas arguments, lai traucētu NATO tuvošanos Krievijas robežām. Baltijas valstu reakcija bija prognozējama un ilgi nebija jāgaida. Trīs prezidentu tikšanās laikā Palangā (1997.g. decembris) tika paziņots, ka šis priekšlikums Baltijas valstīm nav pieņemams. Steidzami tika gatavots vēl viens dokuments — "Reģionālās drošības un stabilitātes pakts". Jauno vienošanos bija paredzēts izplatīt pa visu Ziemeļeiropu, lai garantijām piešķirtu vispusīgu raksturu. Arī otrais Krievijas diplomātijas gājiens izrādījās neveiksmīgs, jo pat zondāžas procesā to neatbalstīja Vācija, Šveice un Somija. Savukārt, lai apturētu Maskavas aktivitāti un paplašinātu sakarus ar Rietumiem, baltiešiem izdevās noslēgt Partnerības hartu starp ASV un Baltijas valstīm (1998.g.janvāris). Lai arī šajā dokumentā Vašingtona apņemas "palīdzēt Lietuvai, Latvijai un Igaunijai sagatavoties dalībai NATO", faktiski tā bija laika novilcināšana. Kremļa striktais "nē" bija nesis rezultātus, lai arī tas palielināja Baltijas praktisko virzību iestājai aliansē: nacionālo bruņotu spēku reformas pēc bloka standartiem, kopēju mācību rīkošana, infrastruktūras attīstība utt.

Dažas Maskavas aprindas pēdējā laikā uzskata, ka šo procesu varēs piebremzēt, ja dialogs no militāri politiskās sfēras tiks pārvests uz ekonomisko. Krievijas naftas eksporta tranzīta pieaugums caur Baltijas valstīm un etnisko krievu problēmas iekšpolitikā esot drošs pamats "savstarpēji izdevīgam tirgum", lai panāktu sapratni starp Krieviju un Baltiju. Liekas, ka Maskavai ir nopietni trumpji. Ienākumi par Krievijas naftas, gāzes, citu dabas resursu un preču tranzītu 90. gadu beigās Latvijas budžetā veidoja 25 procentus, Igaunijai un Lietuvai — aptuveni 15–20 procentu. Krievijas ārējās tirdzniecības tranzīts rada aptuveni 65 procentus kravu apgrozības Ventspils ostai. Tajā pašā laikā Rīgā tiekot runāts par ātru un veiksmīgu pārorientāciju Rietumu virzienā. Tirdzniecības apgrozījums ar Krieviju tikai pēdējā gadā vien samazinājies no 23 uz 9 procentiem. Turklāt Latvijā reģistrēti aptuveni 1100 uzņēmumi ar Krievijas kapitālu — aptuveni 100 miljoni USD jeb 8% visu ārzemju investīciju. Krievijai ir arī nozīmīga loma Baltijas valstu nodrošināšanā ar enerģijas avotiem.

Lai baltiešus pārliecinātu par savu nodomu nopietnību, Krievija sākusi naftas tranzīta ostas celtniecību Ļeņingradas apgabala Primorskā. Ar jauno naftas eksporta ceļu Maskavai radīsies iespēja manevrēt ar izejvielu plūsmām. Lai arī šajā projektā ir vairāk ekonomikas nekā politikas, tomēr tas var pastiprināt Krievijas iespaidu uz Baltijas valstīm un Ziemeļeiropu kopumā.

Baltijas valstīs situāciju vērtē pilnīgi savādāk. Pateicoties ekonomikas mazajiem mērogiem, vadošo lielvalstu atbalstam un savai diasporai, Baltijas valstu elites līdz 2003. gadam cer pievienoties ES kā pilntiesīgas locekles, kas atvēršot durvis uz dievināto NATO. Tomēr baltieši cer uz pilnīgu Eiropas finansiālu atbalstu, jo to ģeopolitiskajam izvietojumam ir svarīga loma Rietumu un Austrumu savstarpējās attiecībās. Lai arī ES vadība bārsta komplimentus, tā negrasās pārņemt savā balansā Baltijas valstu ekonomiku.

Cenšoties atrisināt vēsturisko uzdevumu atgriezties Eiropā, Baltijas valstu vadības ir gatavas ievērojamiem ekonomiskiem izdevumiem uz savu iedzīvotāju rēķina, jo tīši vai netīši, bet tās ignorē dažus objektīvus procesus un apstākļus, kas saistās ar integrāciju ES. Pirmkārt, palielinās Baltijas valstu saimnieciskās attīstības nestabilitāte, jo vajadzēs piemēroties ES augstajiem standartiem, bet būtībā tā ir nesaraujami saistīta ar Krieviju. Otrkārt, ja tiks realizēta ES prasība par Ignalīnas AES slēgšanu, tas var kardināli mainīt Baltijas reģiona enerģētisko karti. Treškārt, centieni panākt Krievijas vietā citus energoieguves avotus dos tikai citus spēles dalībniekus, kas ne vienmēr nozīmē cenu līmeņa krišanos.

Lai arī Baltijas valstu saimnieciskie rādītāji ir stabili, nav atrisināts galvenais uzdevums — ekonomiskā specializācija ne Eiropas reģionālajos, ne pasaules tirgus ietvaros. Pilnīgi nav skaidrs, kā viņi dzīvos tālāk. Atšķirībā no Latvijas un Lietuvas mazajai Igaunijai šis jautājums nav tik aktuāls. Šo problēmu risina "Nokia" telefonu montēšana. ES paplašināšanās un integrācijas padziļināšanās apstākļos saasinās konkurence par kravas plūsmām Baltijas jūras rajonā. Šajā situācijā Baltijas valstīm būtu jāmeklē sava niša starptautiskajā darba sadalē, ņemot vērā savu tuvību Austrumu tirgum. Šajā gadījumā nepieciešamas labvēlīgas vai vismaz korektas partnerattiecības, ko nevar teikt par tagadējām Krievijas un Baltijas attiecībām.

Spriežot pēc visa, Baltijā negrasās ņemt vērā Krievijas intereses, īpaši NATO un krievvalodīgo situācijas jautājumos. Bet Maskavai ir palicis trumpja dūzis — KF federālā likuma projekts "Par KF pasākumiem, lai novērstu Krievijas pilsoņu un krievu tautiešu pamattiesību un brīvību pārkāpumus Latvijas Republikā", kas jau divos lasījumos pieņemts VD. Ja šis likums tiks pieņemts, Krievijas tranzīta zaudēšana var radīt ieilgušu ekonomisko krīzi. Baltijas valstu un Krievijas biznesa aprindas pilnībā saprot tālāku ekonomisko attiecību līmeņa pazemināšanās neizdevīgumu un bezperspektīvu. Tā kā Baltijas valstu ekonomika ir cieši saistīta ar tranzītu, būs jārēķinās, ka jāveic darbības, lai nobremzētu integrāciju NATO un mīkstinātu likumdošanu, kas skar etniskos krievus.

Konstantīns Voronovs