LZA akadēmiķe, prof. Janīna Kursīte:

Tukšie – pilnie laiki folklorā un literatūrā gadsimteņu mijās

Referāts starptautiskajā zinātniskajā konferencē "Baltija gadsimtu mijā" Rīgā 2000. gada 29. septembrī

Par "tukšo laiku" bieži runā latviešu folkloristikā, to pretstatot piepildītam laikam, kas asociējas ar kosmizēto, sakārtoto un sakrālo, savukārt tukšais — ar neizveidoto, haotisko, bīstamo, tāpēc ar iznīcību saistīto.

Ļoti izteikti šis pretstatījums redzams debesu pusēs. Tukšumi latviešu folklorā ir ziemeļi, pilnumi — dienvidi, tāpēc tautas ticējumos teikts: "Kad pie aršanas, ecēšanas vai cita zemes darba zirgu jūdz, tad arklam vai ecēšai nebūs priekšu uz ziemeļu pusi atstāt. Šī puse ir tukša un, protams, arī laiks būs tukšs. Vislabāk griezt uz dienvidiem." (LTT, Nr.1056)

"Ja glabājamu, audzējamu kustoni kūtī ieliek tā, ka viņam nāk galva uz tukšumiem (ziemeļiem), tad viņš neaug." (LTT, Nr.17 852)

Šo īpatnību, proti, ka ziemeļi saistās ar iznīcību, plaši izmantoja tautas dziedniecībā — kad no kādas vainas, slimības vajadzēja tikt vaļā, to sūtīja uz tukšumiem, uz turieni, no kurienes — tautas uzskatos — slimība nākusi.

Tālākā ceļā (īpaši pavasarī, t.i., jaunās sezonas, gada sākumā) nedrīkstēja doties tukšā dūšā jeb kā agrāk teica — tukšā sirdī, jo baidījās, ka dzeguze var aizkūkot un tad būs jācieš trūkums. Bet arī vispār — kā uzskatīja — tad tam cilvēkam nekā neies, viņš uz gadu pārvērtīsies par tukšuma pārnēsātāju sevī:

"Kad pavasarī dzeguze tukšā sirdī aizkūko, tad pie kura priekšmeta pirmā pieduras, tas nokaltīs, vai tas būtu dzīvnieks, augs vai kas cits."(LTT, Nr.6363)

Folklorā iezīmēti īpaši tukšie laiki, kā diennakts ritējumā, kas ir naktī un dienā ap plkst. 12, tā arī plašāk — sezonu mijās, it īpaši Jāņos, Ziemassvētkos un Jaungadā, bet arī Meteņos, Ūsiņos jeb Jura dienā, Mārtiņos, kad varēja saredzēt nākotni un kad burvji un raganas kļuva aktīvi, tāpēc ikdienas cilvēkam šie bija bīstami laiki.

Cilvēki īpaši uzmanījās Jāņos, kas skaitījās visskaistākais un vienlaikus visbīstamākais pārejas laiks. Svētku tukšajā laikā it kā atveras ieeja viņāsaulē, — ja prata un zināja, kā atgriezties, ar spoguļa, ar raganas slotas starpniecību, pārvēršoties vilkacī, bet arī citādi šajā tukšajā brīdī varēja pabūt citā telpā un laikā un atgriezties atpakaļ:

"Veca gada naktī plkst. 12 jāsēd tukšā istabā pret spoguli (citi saka, ka spoguļam jābūt maizes cepamā krāsnī) un jāskatās viņā, ko tad viņā varēs redzēt, tas nākošā gadā notiks." (LTT, Nr.10816)

Gan ticējumos, gan buramvārdos īpaši daudz minēts pusnakts laiks — tad raganas un burvji, un lietuvēni nāk kaitēt. Retāk minēts, bet vienlīdz bīstams bija arī pusdienlaiks, ko tāpat kā pusnakti uzlūkoja par tukšo laiku:

"Raganas velējušās svētdienās pa dienas vidu purvu malās." (LTT, Nr.25 313)

Tautas burtniecībā eksistēja pilnie vārdi, kuru nolūks bija kaut ko vairot, atjaunot, spēcināt, un bija tukšie vārdi jeb lāsta vārdi, ar kuriem vēlēja iznīcību. Tā, piemēram, 18. gadsimta raganu nopratināšanas protokolos minēts, ka latvieši "..savās mākslās ir ļoti noslēpumaini /../ Nekas šejienes tautai neizklausās drausmīgāki par šādiem draudiem. Vissmagākie sodi neatstāj tik lielu iespaidu, kā šie tukšie vārdi. Kāds uztraukums un nemiers ir tad, ja tas, kam draudēts, vai kāds no viņa mājniekiem paliek slims, vai kaut kas no piedraudētā izpildās. Tad sūdzas muižā vai arī mēģina burvību ar burvību novērst."

Tukšie laiki saistīti arī ar mēness fāzēm — kad tukšs mēness, vairījās darīt ko radošu, jo ticēja, ka tad šim darbam nebūs panākumu.

Tukšo laiku izjūta literatūrā visspēcīgāk akcentēta romantiskā poētiskā tipa darbos, latviešiem visizteiktāk 19./20.gs. mijā un 20./21.gs. mijā. Pirmajā gadījumā tas saistīts ar modernisma, otrajā ar postmodernisma strāvojumu.

Rainis 1900. gadā uzrakstīja dzejoli "Jauna gadusimteņa domas", kurā gadsimtu mijas laiku uztver līdzīgi kā folklorā, — par tukšo, bīstamo, pārejas laiku:

No kurienes viņš nāk? — No tukšuma.

Kurp iet? Uz tukšumu — un neziņā

Viņš atkal pazudīs, kā atnācis.

(Rainis, I, 63)

Rainis šo pārejas laiku nosauc par bula laiku (dzejolis "Bula laiks" krājumā "Tālas noskaņas zilā vakarā"). Buls — laiks, kad savelkas draudīgi negaisa mākoņi. Pats vārds "buls" ir sens indoeiropiešu saknes vārds, kam pamatā sakne * bhel — ar nozīmi uztūkt, uzpūsties, uzblīst. Bula laiks un vienlaikus gadsimteņu mijas laiks ir iznīcinošu stihiju dominances, uzblīšanas laiks, kad kosmosa perspektīvām jāatkāpjas, it kā jāpazūd, jāpieplok, lai tās vispār paglābtos:

Lauks drūmi klust, bet debess dun jau spīvi,

Pie zemes bezdelīgas bikli plok.

(Rainis, I, 85)

Raiņa ilūzija 20.gs. sākumā bija, ka šo bula un stihiju pārejas laiku var iegrožot, var pagriezt pret visu sabiedrībā novecojušo — aizmēžot to projām un tā tuvinot jaunā laika atnākšanu. Rainis to nosauca par "Vētras sējas" laiku un dabas stihiju spēka pagāniskā pielūgsmē rakstīja:

Viss aizpūsts prom, viss noslaucīts nost!

Ā! O!

Tā bij! Tā bij! Ho! Tā vairs nav.

Laiks tapis liels, ej laukā, rau!

(Rainis, I, 174)

Taču ļoti ātri tapa redzams, ka pārejas laiks līdzās šķīstījošam, attīrošam no vecā, nes sev līdzi pašmērķīgi ārdošo un varbūt pats galvenais — visa seklumu:

Laiks ir sekls tā kā dīķis;

Pārplūstošais avots aizbērts.

Spainīšiem un biķerīšiem

Ūdeni nes vēlīns dzimums,

Sasmalsta no paltu paltīm,

Lūdz un zog no kaimiņmājām;

Pūlas dīķi pieliet pilnu

Un par jūru apdzied dīķi.

(Rainis, I, 358)

Pārejas brīžos rodas sajūta, ka laiks pazudis vispār, ka iestājies nelaiks, jeb kā Rainis raksta:

Laiks un cilvēki ir aizgājuši,

Riebjas redzēt tos, kas uznākuši.

(Rainis, I, 362)

Pārejas laika izjūta parasti saistīta ar bezcerības, strupceļa, bet vienlaicīgi arī ar cilvēkā mītošo stihiju — izdzīves, baudu, kaisles sakāpuma izjūtu, kas bija raksturīga kā 20.gs. sākumā, tā arī 20. un 21.gs. mijā.

Šis gadsimteņu, laikmetu griežu laiks rada traģiskas personības, kas it kā uzņem uz sevi laika smagumu, apzināti vai neapzināti veicot vienlaikus mediatora un upura lomu. Vienu laikmetu, gadsimtu no otra atdala kā neredzams loga stikls vai spogulis, pāriešana ir bīstama, — tam, kas iet pirmais. Dzejā un mītiskajā apziņā, kas parasti aktualizējas gadsimtu pārejās, dominē uzskats, ka visvieglāk var pārkļūt no viena gadsimta otrā, pārlidojot pāri laiku bezdibenim. Varbūt no tā gadsimteņu mijās tik sakāpināts putna un lidošanas motīvs un tēls. 19.gs. beigās šo pārejas ceļu ar pašuzupurēšanos mēģināja iziet Eduards Veidenbaums, kas 1892. gadā mira 25 gadu vecumā, 20.gs. beigās — dzejniece Ieva Roze, kas 1991. gadā mira 20 gadu vecumā. Neilgi pirms nāves viņa rakstīja:

Putns nositās pret stiklu

Bet viņam jau neviens nekad arī nebija prasījis

Vai viņš grib dzīvot

Un cik ilgi

("No vienas tumsības otrā")

Savukārt Eduardam Veidenbaumam šāds telpu un laika robežu pārkļūšanas tēls bija gulbis ("Kā gulbji balti padebeši iet,/Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet." utt.)

Šie pārejas laiku tukšumu izšķīdināt gribošie vai varošie cilvēki iznes smagumu, kas, sadalīts uz visiem, varbūt nebūtu tik smags. Bet kaut kā nekad nav gadījies redzēt, ka daudzi gribētu piedalīties un būt klāt lielu laikmeta smagumu nešanā. Sākot no Jēzus Kristus laikiem un beidzot ar šiem laikiem. Ja runā par 19. un 20.gs. miju, tad Eiropas kultūrā varbūt visspilgtākais šāds tukšā laika upuris ir Frīdrihs Nīče ar savu ideju par nākamā gadsimta cilvēku — pārcilvēku un ar šīs idejas nespēju realizēties un paša fizisko nāvi tieši gadsimtu robežpunktā 1900. gadā.

Gadsimtu mijās saasinās eshatoloģiskas bezcerības izjūtas sabiedrībā: šķiet, ka laiks kļūst arvien tukšāks un tukšāks,un tuvojas haosam. Bet — vismaz no iepriekšējo gadsimtu mijas pieredzes skatoties — cilvēks, krīzes brīdī iedziļinājies, vēl kādu laiku pēc tam nejūt, kā lēnām un šķietami nemanāmi pārejas laiks pazūd, stikla asumi nogludinās, vērtības palēnām atgriežas vai vismaz cilvēkiem sāk šķist, ka tās atgriežas. Un, kā Rainis, pats sevi un citus mierinot 1906. gadā rakstīja:

Kad atnāks tas laiks,

Kas nāk tikai vedams,

Tad lēni no cilvēkiem atkritīs zemums,

— Tad rokas nebūs asiem nagiem,

Būs pirksti mīksti glaudīt,

Būs acis maigas žēlot,

Būs vaigu panti gludi un glauni,

Un runa būs glāstoši glaima, —

Un maigas dziesmas tad dziedāšu jums,

Kad atnāks laiks.

(Rainis, I, 432)

Gadsimtu mijas tukšo un pilno laiku sadures situāciju labi raksturo arī krustceļu tēls. Krustceļi kopš folkloras simbolizē pozitīvo, negatīvo un neitrālo spēku saskari, tie ir pašas kustības un izmaiņu viduspunkts jeb spēcīgākais punkts, tāpēc ir vienlaikus kā bīstami, tā nepieciešami. Tie ir saistīti ar Lielo pirmmāti gan tās radošajā, gan iznīcinošajā veidolā, tāpēc tik svarīgi pasakās trešajam tēva dēlam vai bārenītei, nonākušiem krustceļos, attapt īsto virzienu un noticēt, ka izeja ir, kaut arī apkārt haoss un mūs aprīt gribošu zvēru bars. Un glābiņa šķietami nav. Taču, līdzko virziens uziets, krustceles pazūd līdz ar visiem briesmoņiem. Bet tā apbrīnojamā sajūta, kas bija pārņēmusi tukšo un pilno laiku krustceles brīdī, paliek un saglabājas kā sapnis vai kā dzeja. Šo laikmeta griežu situācijas izjūtu precīzi uztvērusi jaunās paaudzes latviešu dzejniece Maira Asare, rakstot:

Nu ciet ir Daugava,

Un tup uz ledus putni.

No dziļuma uz viņiem zivis skatās.

Drīz upe atkal vaļā atvērsies,

Viss savās vietās būs —

Būs putni augstu gaisā

Un zivis dzelmē dziļi.

Vien sapņos atcerēsies viņas

To brīdi dīvaino,

Kad putni

Tuvu bija.

-----------------------------------

Atsauces:

LTT — Latviešu tautas ticējumi. P.Šmita red. — R., 1940–1941

J. Rainis. Kopoti raksti, 1.sēj., R., 1977