Latviešu karavīrs ar ģenerāļa zīmotnēm

Ģenerālis – kuršu ķoniņu pēctecis

Cara armijā

Mārtiņš Peniķis ir kuršu ķoniņu pēctecis. Sauli sācis skatīt 1874.gada 6.novembrī Kuldīgas apriņķa Turlavas pagasta Atālmauļos zemnieka ģimenē. Vecāki, kuriem piederēja vidēja lieluma saimniecība, nevarēja izsūtīt sešus bērnus augstās skolās. Mārtiņš izvēlējās karavīra karjeru, kuru ejot varēja mācīties par brīvu un virsnieka rangā saņemt pieklājīgu algu. Beidzis Kuldīgas ministrijas skolu, jaunietis 1896.gada novembrī brīvprātīgi devās dienestā, kas sākās 133.kājnieku pulkā Simferopolē. Sekoja mācības Čugujevas junkurskolā (1900–1902) un straujš izaugsmes ceļš: podporučiks (1902), poručiks (1906), štābkapteinis (1910), kapteinis (1915), apakšpulkvedis un pulkvedis (1917). M.Peniķa 121.kājnieku pulks, kas dislocējās Harkovā, bija pirmā cariskās Krievijas armijas daļa, kas 1904.gada pavasarī aizbrauca uz Mandžūriju, lai karotu ar Japānu. Jaunais latviešu virsnieks, tāpat kā daudzi viņa tautasbrāļi, darīja to prasmīgi. Par kaujas nopelniem desmit kaujās viņš saņēma četrus Sv. Staņislava ordeņus.
Pirmo frontes kara skolu teicami pabeigušo M.Peniķi pēc atgriešanās Harkovā nozīmēja par lektoru podpraporščiku skolā (1907–1911), bet pats viņš izturēja lielu konkursu, 1913.gadā iestājoties katra impērijas virsnieka sapņu augstskolā – cara Nikolaja vārdā nosauktajā Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Mācīties gan iznāca tikai vienu gadu, jo bija sācies pirmais globālais tautu slaktiņš. M.Peniķis atceras: “Pretēji lielākai daļai krievu virsnieku, es uz kara iznākumu neskatījos tik rožaini, jo pārāk labi pazinu krievu armijas vājās puses no Mandžūrijas kara un zināju arī vācu armijas stiprās puses, pētot 1866. un 1870.gada karus. Tomēr savu pienākumu nolēmu godīgi izpildīt.”
Viņš rotas, pēc tam bataljona komandiera postenī piedalījās 9 kaujās ar Austroungārijas karaspēku Galīcijā, vairākkārt tika ievainots un kontuzēts. Par nopelniem cīniņos saņēma Sv. Annas un Sv. Jura ordeni, kā arī iepriekš minētās dienesta pakāpes.
Kā ikviens Latviju mīlošs virsnieks, arī M.Peniķis vēlējās iet strēlniekos. Taču priekšniecība negribēja lēti šķirties no drosmīgā komandiera, un tikai 1916.gada rudenī pulkvedim izdevās atgriezties dzimtenē, kur viņu 16.novembrī iecēla par 2.Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandieri. Drīz vien bija klāt Ziemassvētku kaujas. Ar 12.armijas (tās sastāvā karoja strēlnieki) 1917.gada 13.februāra pavēli M.Peniķi apbalvoja ar Jura zobenu “par to, ka 23.decembrī 1916.gada kaujās, kad viņam padotais pulks, pārraudams veselu rindu pretinieka stipru dzeloņdrāšu aizžogojumu un ieņemdams pirmo ienaidnieka ierakumu līniju, attīstīja savu uzbrukumu un saņēma ar sava pulka spēkiem 42” (collu – R.T.) smago vācu bateriju. Kad zem ienaidnieka pārspēka spiediena blakus daļas nodrebēja un sajuka, pulkvedis Peniķis, ar personīgu varonību un vīrišķību aizraudams kareivjus, organizēja no atkāpjošām daļām zem savas personīgās vadības pretuzbrukumu, noturēdams savu pozīciju un tādā kārtā dodams iespēju mūsu daļām mierīgi atkāpties. Savu pozīciju atstāja tikai uz pavēles pamata”. (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 4829.l., 56.lp.)
M.Peniķim nebija pieņemams lielinieku 1917.gada oktobra apvērsums un jaunais režīms, tāpēc viņš nedevās ar strēlniekiem kopā uz padomju Krieviju, bet palika Latvijā, kur vācu okupanti viņu kā gūstekni aizsūtīja uz Vāciju. No turienes izdevās atgriezties tikai 1918.gada novembra beigās.

Pirmie soļi nacionālajā karaspēkā

Pulkvedis iestājās brīvprātīgi savas valsts sargu rindās 1918.gada 8.decembrī un tika iecelts par Kurzemes kara iecirkņa priekšnieku ar galveno uzdevumu rekrutēt karavīrus veidojamajai Latvijas armijai. Tas nebija viegls pienākums, jo kurzemnieki gandrīz neko nezināja par jauno valsti un Kārļa Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību. Viņu vairākums vēlējās tikai vienu – ātrāk tikt brīviem no vācu okupantu jūga ar pašu zēnu palīdzību, kas nākot no Krievijas. M.Peniķis tomēr nenolaida rokas, bet enerģiski ķērās pie darba. Viņš Jelgavā saformēja apmēram 100 vīru brīvprātīgo rotu. Taču tā sastāvēja lielākoties no bezdarbniekiem, kas bija pateicīga augsne lielinieku aģitācijai. Tomēr rotai bija izdevies dabūt no vāciešiem ap 30 zirgu, un uz to pamata varēja vēlāk Liepājā saformēt latviešu atsevišķo jātnieku nodaļu, vienu no Kalpaka bataljona vienībām un pirmo nacionālo kavalērijas daļu. Liepājā paveicās izveidot divas – 1. un 2. apsardzības rotu. Taču tās bija trūcīgi apbruņotas. Neveicās ar karaspēka veidošanu Tukumā un Ventspilī.
Pagaidu valdības rokās 1919.gada sākumā paliekot tikai Lejaskurzemes “trīsstūrim”, kara iecirkņa štābu 6.janvārī izformēja. Akadēmiski izglītoto un pietiekami pulveri ostījušo M.Peniķi iesaistīja komisijā, kura izstrādāja topošās armijas iekārtu un štatus. 27.jūnijā viņu iecēla par Liepājas latviešu (tur joprojām atrodas arī vācu vienības) karaspēka priekšnieku ar divīzijas komandiera tiesībām. Bet jau 1.septembrī pulkvedi atsauca uz Rīgu, lai nozīmētu par kara mācību iestāžu priekšnieku. Karaskola sāka darbu 3.oktobrī, bet jau 12.oktobrī viņam atkal bija jākļūst par frontinieku, lai neveiksmīgā pulkveža Jorģa Zemitāna vietā, kas zaudēja pirmās kaujas ar bermontiešiem, komandētu Vidzemes divīziju cīņā pret Bermonta armiju.
Divīzija kopā ar papildvienībām ieņēma Daugavas labo krastu līdz Jaunjelgavai. Atbrīvojot Pārdaugavu 1919.gada novembra sākumā, galveno triecienu ienaidniekam deva Latgales divīzija. Uzmanības novēršanai uzbrukumā pārgāja arī vidzemnieki. Kad bermontieši Rīgā un pie pilsētas 11.novembrī bija sakauti, K.Ulmanis izteica valdības pateicību armijas virspavēlniekam pulkvedim Jānim Balodim, Latgales divīzijas komandierim pulkvedim Krišjānim Berķim, M.Peniķim un visiem latviešu karavīriem.
Vidzemes divīziju Latgales atbrīvošanā iesaistīja pakāpeniski. 6.Rīgas kājnieku pulks un viena baterija pēc bermontiešu padzīšanas pagaidām palika Palangas rajonā, uz kuru pretendēja Lietuva. 1920.gada janvāra vidū Austrumu frontē ieradās 4.Valmieras kājnieku pulks un tūdaļ iesaistījās cīņās Ziemeļlatgalē. Tā divi bataljoni sāka savu pirmo uzbrukumu 26.janvārī, vienā dienā padzenot ienaidnieku no 20 sādžām un ar kaujām pavirzoties uz priekšu 10–15 km divdesmit kilometru platā joslā. Tajā pašā dienā Latgales frontē sāka pienākt 5.Cēsu kājnieku pulka vienības. 17.janvārī Kārsavā ieradās Vidzemes divīzijas štābs ar M.Peniķi priekšgalā. Marta vidū uz Latgali pārdislocēja arī 6.Rīgas pulku. Nelielas sadursmes un izlūku gājieni Austrumu frontē turpinājās gandrīz līdz miera parakstīšanai ar padomju Krieviju 1920.gada augustā.

Divos augstos amatos vienlaikus

Šķiet, viens no bagātākajiem mēnešiem M.Peniķa garajā karavīra dzīvē bija 1920.gada augusts, kad pieredzējušo kaujas virsnieku paaugstināja par ģenerāli, apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni (ar otru 1927.gadā), iecēla par šā ordeņa domes locekli un armijas Galvenā štāba priekšnieku.
Atbrīvošanas karam beidzoties un bruņotajiem spēkiem pārejot uz miera laika statusu, valdība 1921.gada martā likvidēja armijas štābu un virspavēlnieka posteni, atbrīvojot no tā par ģenerāli paaugstināto J.Balodi. Viņa pienākumus netieši sāka pildīt M.Peniķis, kuram Apsardzības ministrija 1921.gada 26.aprīlī uzdeva izpildīt arī karaspēka inspektora pienākumus. Tas nebija pats veiksmīgākais lēmums.
Galvenā štāba pienākumu apjoms, kā teikts fundamentālajā grāmatā “Latvijas armija 20 gados” (Rīga – 1940, 242.lpp.), bija “ļoti plašs un vispusīgs. Lai gan kara darbībai beidzoties, atkrita tīri operatīvi pienākumi, tomēr Galvenā štāba priekšnieka pārziņā kādu laiku atradās visi jautājumi par karaspēka organizāciju, mobilizāciju, komplektēšanu, personāla dienesta gaitām, apmācību, dislokāciju, apgādi un sagatavošanu karam”.
Galvenais štābs 1920.gadā pieņēma vairākus nozīmīgus dokumentus vai izstrādāja to projektus: Lāčplēša Kara ordeņa statūtus, lauku reglamentu, garnizona reglamentu, karaklausības likumu u.c. Septiņi augstākie virsnieki – jau minētais M.Peniķis, P.Radziņš, K.Berķis u.c. – saņēma ordeni 1920.gada 13.augustā. Augsto apbalvojumu 31.augustā piešķīra vēl 26 karavīriem un lielākam cīnītāju skaitam – 288 – Lāčplēša dienā 11.novembrī. Ordeņa statūtus Satversmes sapulce gan apstiprināja tikai 1920.gada 18.septembrī. Augstākās atzinības zīmes devīze bija “Par Latviju”, un ordenim bija trīs šķiras. Pirmais ordeņa domes priekšsēdētājs bija Valsts prezidents Jānis Čakste. Ordeni pasniedza līdz 1929.gada 11.novembrim.
M.Peniķis Galvenā štāba priekšnieka statusā piedalījās divu nozīmīgu likumu izstrādāšanā un izpildes organizēšanā. Pirmais bija Satversmes sapulces apstiprinātais karaklausības likums, kuru J.Čakste izsludināja 1923.gada 20.jūlijā. Saskaņā ar šo aktu un vēlākiem papildinājumiem valsts aizsardzībā bija jāpiedalās visiem vīriešu kārtas 17–50 gadus veciem Latvijas pilsoņiem, bet virsniekiem un kara ierēdņiem – līdz 55 gadu vecumam. Kara laikā vajadzības gadījumā ar Valsts prezidenta pavēli varēja iesaukt karadienestā arī vecākus un jaunākus vīrus. Pilsoņi savus pienākumus veica aktīvā dienestā, atvaļinājumā līdz turpmākajam rīkojumam un rezervē. Dienesta ilgums bija 18 mēneši visās ieroču šķirās. M.Peniķis vairākos rakstos armijas avīzē “Latvijas Kareivis” kritizēja parlamenta kreisos deputātus, kuri iestājās par sešu mēnešu dienestu kājnieku daļās un līdz deviņiem mēnešiem tehniskajās daļās.
Vēl ciešāk ar ģenerāļa darbību bija saistīts kara disciplīnas reglaments, kuru Ministru kabinets Satversmes 81.panta kārtībā apstiprināja 1923.gada oktobrī. Tas prasīja “stingru kara likumu un noteikumu ievērošanu un dienesta pienākumu izpildīšanu pēc labākās apziņas”. Taču, uzliekot sodu, “nav pielaižama bardzība, kuru neattaisno dienesta prasības”. Reglamentā bija noteikti sodu veidi dažādu pakāpju karavīriem. Arī Latvijas armijā to nebija mazums.
M.Peniķim de facto sākot pildīt armijas komandiera pienākumus, valsts bruņotajos spēkos pēc demobilizācijas dienēja 1558 virsnieki un sanitārie virsnieki, 395 kara ierēdņi, 2,5 tūkstoši instruktoru un 15,8 tūkstoši kareivju. (Latvijas armija 20 gados, 410.lpp.) Viņš 1921.gada jūnijā noteica jaunus karaspēka daļu izvietojumus: Kurzemes divīzijai – Liepājas, Ventspils, Jelgavas, Bauskas, Tukuma, Talsu, Aizputes un Kuldīgas apriņķis; Vidzemes divīzijai – Rīgas, Cēsu un Valmieras apriņķis; Latgales divīzijai – Valkas, Rēzeknes un Ludzas apriņķis; Zemgales divīzijai – Daugavpils, Ilūkstes un Jaunjelgavas apriņķis. Šāda dislokācija ar nelielām izmaiņām saglabājās līdz 30.gadu beigām.
Armijas reorganizācijas procesā 1922.gada martā izformēja Latgales partizānu un 13.Tukuma (bij. landesvērs) kājnieku pulku. No abām vienībām sakomplektētos bataljonus pievienoja 9.Rēzeknes un 7.Siguldas kājnieku pulkam.
1922.gadā nodibināja īpašu tehnisko divīziju, kurā iekļāva sapieru bataljonu, autotanku divizionu, bruņuvilcienu divizionu un Daugavgrīvas artilēriju (pēdējās divas vienības nedaudz vēlāk pakļāva armijas artilērijas inspektoram). Divīziju 18 gadus komandēja ģenerālis Jānis Kurelis. (Pulkvedis Jānis Lavenieks bija bruņoto vilcienu diviziona (vēlāk pulka) komandieris pat 19 gadus.) Gandrīz visas divīzijas vienības bija koncentrētas Rīgā, bet atsevišķas eskadriļas un tanku vadi atradās arī citos garnizonos.
Aviācijas divizionu izveidoja 1921.gada martā likvidētā aviācijas parka vietā. Divizions dislocējās galvaspilsētā, tā aerodroms atradās Spilves pļavās, bet Kalnciemā bija izvietotas aviācijas darbnīcas. Vēl atbrīvošanas kara laikā nodibināja aviācijas skolu, kuru 1921.gada vasarā absolvēja pirmie lidotāji novērotāji. Taču nevar neatzīmēt, ka no 27 šā laika armijas lidaparātiem 19 bija novecojuši un pastāvīgi remontējami.
Sakarā ar karakuģu trūkumu 1921.gada pavasarī likvidēja armijas virspavēlnieka štāba jūras nodaļu, atvaļinot gandrīz visus kara jūrniekus (palika 15 virsnieki, 22 instruktori un 96 matroži). Viņi dienēja uz flagkuģa “Virsaitis” un dažiem kuteriem. Kara floti būtībā izveidoja tikai 20.gadu beigās.
Apsardzības ministrs Gustavs Zemgals (vēlāk Valsts prezidents) 1922.gada 9.janvārī apstiprināja karavīru svinīgā solījuma tekstu. Tajā bija teikts: “Kā Latvijas Republikas karavīrs es svinīgi apsolos sargāt Latvijas valsts drošību, neaizskaramību, Satversmi, likumus un iekārtu pret visiem, kas to apdraud, netaupot savus spēkus un dzīvību, būt uzticīgs tās likumīgai valdībai, izpildīt pēc sirdsapziņas savus pienākumus, padoties bez ierunām kara likumiem un disciplīnai un vienmēr paklausīt saviem likumīgi ieceltiem priekšniekiem. Šo svinīgo solījumu apliecinu ar savu parakstu.”
Visi Latvijas armijas karavīri pirmo svinīgo solījumu deva tā paša gada 24.janvārī.

Nobeigums sekos

Rihards Treijs,

Prof. Dr.habil.hist.