– ES ir vairākas institūcijas. Dažas no tām ir pazīstamākas, bet dažas ir mazāk zināmas. Institūcijas, par kurām dzirdam visvairāk, ir Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija, Eiropas Kopienu tiesa, Revīzijas tiesa. Sabiedrībai mazāk zināmās ES institūcijas ir Ekonomisko un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja. Abām komitejām ir vairāk konsultatīva funkcija. Tiešā veidā mēs nepiedalāmies lēmumu pieņemšanā, iespējams, tāpēc par mums arī mazāk dzird. Tomēr mūsu uzdevums ir ļoti svarīgs – pārstāvēt reģionu, pilsētu, pašvaldību viedokli un ieviest to ES politikā likumdošanas procesā. Mēs gribam, lai pašvaldību un reģionu teiktais tiktu ņemts vērā, izstrādājot kādu jaunu tiesību aktu.
Šobrīd Reģionu komitejā darbojas 317 dalībnieki. Reģionu komiteja pilnā sastāvā sanāk uz plenārsēdēm. Dažādus jautājumus detalizētāk skata attiecīgās nozaru komisijas.
Visi 317 Reģionu komitejas locekļi ir katrā ES dalībvalstī iedzīvotāju ievēlēti, proti, bieži vien tie ir pašvaldību vadītāji, deputāti vai arī federālo pavalstu vadītāji (piemēram, no Vācijas – red.).
Kad Eiropas Komisija ir sagatavojusi kādu likumdošanas aktu, tas tiek atsūtīts uz Reģionu komiteju. Mēs skatāmies, kā tā pieņemšana varētu ietekmēt reģionus, pilsētas, to iedzīvotājus, un izsakām savu viedokli. Pēc tam sakām Eiropas Komisijai, kas mūs apmierina un ko gribam mainīt likumdošanas akta projektā. Tomēr jāsaka, ka Eiropas Komisijai noteikti nav jāuzklausa mūsu viedoklis. Bet, ja mūsu priekšlikumi tiek noraidīti, Komisijai jāsniedz rakstisks paskaidrojums, kāpēc tā mūsu ieteikumus neņem vērā.

– Mēs jau desmit gadus strādājam pie tāda jautājuma kā lielāka reģionu, pilsētu un pašvaldību kompetence un lielāka valstu vietējās pārvaldes iesaistīšana ES politikā. Līdz šim jautājums vairāk risināts valstu līmenī. Bet šobrīd jaunajā konstitucionālajā līgumā ES atzīst nacionālo valstu strukturālo uzbūvi, kas atļauj dažādus uzdevumus un kompetences nodot izlemt tieši reģioniem, pilsētām un pašvaldībām. (Reģionu komiteja piedalījās konstitucionālā līguma izstrādāšanā. Tai bija dots novērotāja statuss – red.) Tas ir ļoti liels sasniegums.
Tāpat konstitucionālajā līgumā ir atrunāts, ka Reģionu komitejai ir piešķirtas tiesības uzsākt tiesvedību Eiropas Kopienu tiesā, ja Reģionu komiteja uzskata, ka normatīvais akts ir ieviests, nerespektējot reģionālo vai vietējo varas iestāžu pilnvaras. Ja reģionu intereses netiek ņemtas vērā, tas uzskatāms par subsidiaritātes principa pārkāpumu. Tā ir lieta, ko Reģionu komiteja ir panākusi. Par to mēs esam cīnījušies ilgu laiku.
Treškārt, Eiropas Komisijas atbalsta programmas līdz šim tika novirzītas centralizēti caur nacionālajām valstīm. Šobrīd viņi ir atzinuši, ka labāk atbalsta programmas pa tiešo piesaistīt reģioniem, pilsētām un pašvaldībām. Tāpēc Eiropas Komisija atbalsta piecu reģionu radīšanu Latvijā, kuriem varēs piešķirt līdzekļus. Tad reģioni paši varēs strādāt un īstenot savas programmas. Mēs uzskatām, ka tas ir ļoti liels panākums.
Šie uzlabojumi ES likumdošanā notikuši, pateicoties Reģionu komitejas darbam un sadarbībai ar Eiropas Komisiju. Es domāju, ka arī Eiropas Komisija novērtē mūsu lomu – ar Reģionu komitejas palīdzību vietējo reģionu vēlmes var tikt iestrādātas ES politikā.

Latvija nav caurs maiss

– Bieži tiek runāts, ka paplašināšanās nesusi daudz jaunumu ES, pat jaunu izpratni par atsevišķiem jautājumiem. Vai paplašināšanās nesusi arī jaunu izpratni par to, ko nozīmē reģions un kāda ir tā loma?

– Vispirms jāsaka, ka pēdējā paplašināšanās un desmit jauno dalībvalstu uzņemšana ES ir pārrāvusi ilggadēju sašķeltības un atšķirtības periodu Eiropā. Šobrīd ES valstis ir vienotas, un tā tam arī ir jābūt. Mēs, vecās ES dalībvalstis, solidarizējamies un palīdzam, sniedzot finansiālu atbalstu jaunajām dalībvalstīm, lai tās ekonomiski attīstītos. Tomēr mēs neuzskatām, ka jaunās dalībvalstis ir kā caurs maiss, kurā tikai tiek bērts iekšā un nekas tur nepaliek. Mēs esam pārliecināti, ka pēc kāda laika no jaunajām dalībvalstīm arī kaut ko sagaidīsim atpakaļ. Es to redzu kā lielisku iespēju valsts un reģionu attīstībai.
Jaunās dalībvalstis savā dziļākajā būtībā ir ES un Eiropas valstis. Cits jautājums, ja mēs runājam par Turcijas iespējamo dalību ES, jo ar šo valsti ir saistīti daudzi aizspriedumi. Pirmkārt, šī valsts jau pēc savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas un mentālās attīstības nepieder pie Eiropas. Šādas valsts pievienošanās ES nozīmētu finansiālu pārslodzi esošajām dalībvalstīm. Bet attiecībā uz desmit jaunajām dalībvalstīm es neredzu nekādus aizspiedumus no veco dalībnieču puses.

– Nav vienkārši pateikt, ko nozīmē sasniegt tagadējo ES dalībvalstu līmeni. Arī veco dalībvalstu vidū ir ekonomiski attīstītākas un tādas, kuras attīstībā nedaudz atpaliek no veco ES vidējās ekonomiskās attīstības. Turklāt to dalībvalstu ekonomiskā izaugsme, kurām daudz palīdzēts no ES strukturālajiem fondiem, notikusi gadiem ilgi. Tomēr, ja gribat, lai minu aptuvenu skaitli, es teiktu, ka vajadzēs 12–15 gadus, lai jaunās valstis sasniegtu vidējo ES ekonomiskās attīstības līmeni. Tas ir pietiekami ilgs laika posms, lai jaunās valstis līdzvērtīgi varētu nostāties līdzās vecajām dalībvalstīm. Tomēr jāpiebilst, ka Baltijas valstis varētu attīstīties ātrāk nekā citas jaunās dalībvalstis.

– Es gribu uzsvērt to, ka ES vienīgā interese ir reģionu līdzsvarota attīstība. Šādu, ja tā var teikt, pārmetumu varbūt varēja izteikt agrāk. Tomēr tagad, iepazīstoties ar jauno Konstitucionālo līgumu, jūs redzēsit izmaiņas, jo atbalsts tagad vairāk tiks novirzīts uz reģioniem, pilsētām un pašvaldībām. Galvenā Eiropas interese ir, lai katrs reģions attīstītos pēc iespējas ātrāk un līdzsvarotāk, saskaņā ar konkrētās valsts attīstību. Tas, cik ātra būs katra reģiona ekonomiskā attīstība, ir atkarīgs no katra reģiona iniciatīvas un radošā potenciāla. Katra reģiona paša rokās ir atklāt savas stiprās puses un tās izmantot.

Finansējums reģioniem ir pietiekams

– Uzskatu, ka finanšu sadalījums – 50 procenti struktūrfondu naudas vecajām dalībvalstīm un 50 procenti jaunajām – ir labs. Jaunajām dalībvalstīm bieži vien pietrūkst kapacitātes, lai miljonus un miljardus apgūtu.
Par piemēru var minēt situāciju pēc Vācijas apvienošanās. Arī tad rietumi daudz naudas atvēlēja austrumu attīstībai. Bet valsts austrumu daļā nebija pietiekami efektīvas struktūras, lai šo naudu efektīvi izmantotu, sadalītu un apgūtu. Rezultātā nauda tika sadalīta haotiski. Uzskatu, ka šobrīd struktūrfondu naudas plūsma ir pareiza un ka mums nevajag atkārtot Vācijas kļūdas.

– Tātad nākamais finansēšanas periods sākas ar 2007.gadu. Tas nozīmē, ka programmām, lai tās sāktu strādāt noteiktā laikā, jābūt sastādītām jau 2006.gada sākumā. Ja nebūs programmu, tad nebūs arī līdzekļu.
Jā, protams, visi gaidīja, ka tiks akceptēti Lielbritānijas premjera Tonija Blēra priekšlikumi. Pamatojums noraidīšanai bija sliktā ekonomiskā attīstība dažās ES valstīs. Jāskatās, kas vēl notiks. Līdz gada beigām T.Blēram vēl ir laiks sagatavot jaunu priekšlikumu. Ja tas netiks izdarīts, tad vienīgā cerība ir uz Austrijas prezidentūras laiku 2006.gada pirmajā pusgadā.
Ja vienošanās netiks panākta, tad tiks ņemti vērā iepriekšējā gada skaitļi. Tas, protams, reģioniem nav labvēlīgākais risinājums. Mēs ceram uz saprāta uzvaru.

Latvija ir uz pareizā ceļa

– Es domāju, ka Latvija ir uz pareizā ceļa – ir jāveido lielākas pašvaldības, jo mazās nevar pilnvērtīgi uzņemties visus uzdevumus. Nevajag baidīties no tā, ka lielāku pašvaldību veidošana varētu attālināt to no pilsoņa. Tieši otrādi, ja pašvaldība ir lielāka un tai ir doti vairāki uzdevumi, pilsonim šķitīs, ka pašvaldībā var nokārtot arvien vairāk jautājumu. Vācijā pašvaldības tiek veidotas, sākot no vienībām, kurās ir vismaz seši tūkstoši iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka struktūrvienībai ir lielāka kapacitāte un tā var vairāk paveikt.

– Kopējā tendence ir tāda, ka galvaspilsētās ir vairāk notikumu, vairāk iestāžu, tāpēc arī tur pulcējas vairāk cilvēku. Tomēr pieredze liecina, ka, veidojot mazāk aktīvu centru, notiek tā saucamā decentralizācija un izlīdzināšanās. Cilvēki, protams, iet tur, kur dzīve pulsē.
Eiropā aizvien vairāk jūtama tendence, ka cilvēki labprātāk dzīvo ārpus lielajām pilsētām.

Uzziņai:

Reģionu komiteja skaitļos:
* 317 pilntiesīgi locekļi, kas pārstāv vietējās un reģionālās iestādes, kā arī 317 aizvietotāji;
* 25 valstu delegācijas, kas katra apvieno vienas valsts pārstāvjus;
* 4 politiskās grupas;
* 6 tematiskās komisijas
– COTER – Teritoriālās kohēzijas politikas komisija;
– ECOS – Ekonomikas un sociālās politikas komisija;
– DEVE – Noturīgas attīstības komisija;
– EDUC – Kultūras un izglītības komisija;
– CONST – Konstitucionālo lietu komisija;
– RELEX – Ārējo sakaru komisija.