Kā latu nomainīs eiro

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Vai lata nomaiņa ar eiro nenozīmēs pāreju uz cenu līmeni, kas raksturīgs līdzšinējām eiro zonas valstīm?
Atbilde: 12 eiro zonas valstīm nav vienota cenu līmeņa. Portugālē, Spānijā, Grieķijā cenas vidēji ir zemākas nekā Somijā, Vācijā, Francijā. Pat vienas valsts ietvaros dažādos reģionos cenas ir atšķirīgas, tāpat lielpilsētās un lauku rajonos. Minēsim piemēru. Portugālē tūlīt pēc pārejas uz eiro 2002.gada sākumā 500 g baltmaizes kukulis maksāja 0,61 eiro, Somijā – 2,06 eiro, Vācijā – 1,84 eiro, Francijā – 1,30 eiro. Ir arī pretēji piemēri: “Kellogs corn Flakes” 375 g Portugālē varēja nopirkt par 2,42 eiro, Somijā – par 1,83 eiro, Vācijā – par 1,92 eiro, Francijā – par 1,56 eiro (vidējās cenas).
Visumā cenu līmenis cieši saistīts ar iedzīvotāju neto ienākuma līmeni. Latvijā neto ienākums uz vienu iedzīvotāju ir krietni zemāks nekā vidēji eiro zonas valstīs; atbilstošs ir arī patēriņa preču cenu līmenis. Pārejot uz eiro, ienākumu un cenu samērs paliks iepriekšējais. Kamēr apgrozās lats, ienākumu un cenu atšķirības Latvijā un konkrētās eiro zonas valstīs ir aizplīvurotas, pārejot uz eiro. Minētās atšķirības (it sevišķi cenu jomā) kļūs skaidri redzamas. Lata aizstāšana ar eiro ne par centu netuvinās Latvijas cenu līmeni eiro zonas valstu vidējam cenu līmenim.
Cenu izlīdzināšana nākotnes eiro zonā ir pakāpenisks un ilgstošs process, kas skars ne tikai Latviju, bet arī citas ES dalībvalstis. Šā procesa pamatu pamats ir IKP uz vienu iedzīvotāju pietiekami straujais pieaugums. Turklāt iedzīvotāju ienākumiem jāaug ievērojami straujāk nekā cenām. Cenu aptuvens salīdzinājums eiro zonā nekādā gadījumā nav pašmērķis, bet ekonomiskā progresa, iedzīvotāju dzīves līmeņa kāpinājumu pavadošs rezultāts (process).

Jautājums: Vai lata nomaiņa ar eiro pasargās Latvijas tautsaimniecību no inflācijas?
Atbilde: Uz šo jautājumu nav vienas atbildes. Pirmkārt, ECB eiro zīmju emisija ikvienai EMS dalībvalstij dod iespēju stingri kon trolēt skaidrās naudas daudzumu apgrozībā, nepieļaujot pieprasījuma inflāciju. Tomēr ECB nav visspēcīga. Valsts budžeta politika, banku sistēmas kredītpolitika, arodbiedrību spiediens darba apmaksas jomā var sekmēt apgrozībā esošās skaidrās naudas daudzuma nesamērīgu pieaugumu, salīdzinot ar piedāvājuma pieaugumu. Otrkārt, pāreja uz eiro nespēj nepieļaut izmaksu inflāciju, piemēram, ražošanas izmaksu pieaugumu sakarā ar naftas cenu “augstlēkšanas” arvien jauniem rekordiem. Īpaša problēma ir valūtas kursa iedarbība uz importēto resursu un patēriņa preču cenām. Imports eiro zonas valstīm tieši tiek apmaksāts vienīgi eiro un ir droši pasargāts no valūtas maiņas kursa svārstībām. Cita lieta ir imports, kas apmaksājams citās valūtās, piemēram, ASV dolāros (USD). Šodien neviens nevar ticami prognozēt, kā mainīsies 1 eiro apmaiņas kurss pret USD. Vispārējā likumsakarība ir šāda: ja šis kurss pieaugs un eiro kļūs smagāks, attiecīgais imports kļūs lētāks; toties, ja šis kurss mazināsies un eiro kļūs vieglāks, attiecīgā importa cenas visām eiro zonas valstīm pieaugs. Tieši dārgāks kļūs imports, kas apmaksājams ASV dolāros (arī citās brīvi konvertējamās valūtās), pastarpināti – imports no eiro zonas. Tādējādi eiro kursa pazeminājums pret USD ir viens no faktoriem, kas spēj sekmēt izmaksu inflāciju. No šādas situācijas pasaules valūtas tirgū Latvijas ekonomika nebūs pasargāta.