Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Divu gadu ieskrējiens uz drošāku dzīvi ... pēc gadiem desmit. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.09.2005., Nr. 143 https://www.vestnesis.lv/ta/id/116066

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Varēšana. Latvijā un pasaulē

Vēl šajā numurā

08.09.2005., Nr. 143

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Divu gadu ieskrējiens uz drošāku dzīvi ...
pēc gadiem desmit

Valsts probācijas dienests (VPD) – jauna, nosaukumā esošā svešvārda pēc joprojām daudzviet neatpazīta, Tieslietu ministrijas padotībā esoša iestāde ar divu gadu darbības stāžu un šobrīd desmit teritoriālajām struktūrvienībām Latvijas rajonos. Tā ir iestāde, kas rūpējas par sabiedrības drošību, strādā ar cilvēkiem, kuri izcieš kriminālsodu sabiedrībā, jo sodīti nosacīti un strādā piespiedu darbus. VPD palīdz bijušajiem ieslodzītajiem atgriezties normālā dzīvē sabiedrībā.
Apliecinājumam, ka sabiedrības informētība par šā dienesta darbu ir neliela, VPD vadītājs Aleksandrs Dementjevs sarunas sākumā izstāsta kuriozu. Uz sludinājumu par vakanto darbinieka vietu VPD atsaucies kāds vīrietis, kas varējis uzrādīt augstāko izglītību apliecinošu diplomu smaržu degustatora specialitātē. Mēģinājums iestādes nosaukumu latviskot pagaidām ir atlikts.

Aleksandrs Dementjevs, VPD vadītājs, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

DEMENTJEVS.JPG (11934 bytes)
Aleksandrs Dementjevs
Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

− Pirms diviem gadiem, kad Probācijas dienestu veidoja, bija zināma pretestība – ka mākslīgi tiek radīta vēl viena struktūra, kas nodarbosies ar jau citu struktūru starpā sadalītiem pienākumiem. Vai divu gadu pieredze ļauj apgalvot, ka dienesta izveide sevi ir attaisnojusi? Ja tā, tad kas par to liecina?

− Jā, uzskatu, ka VPD izveide ir attaisnojusies un nākotnē attaisnosies vēl vairāk. Mēs esam palīdzības un uzraudzības dienests noteiktam klientu lokam. Darbinieki ir motivēti pieņemt, ka pirmām kārtām mūsu uzdevums ir palīdzēt tiem, kas šo palīdzību lūdz, un sekot, lai palīdzību neizmantotu negodīgi.
VPD palīdzību lūdz ne vien klienti, bet arī tiesneši un prokurori. Tas nozīmē, ka VPD gatavo izvērtēšanas ziņojumus par tiesās nonākušām personām. Tie ieteikuma formā palīdz tiesnešiem pieņemt pareizo lēmumu, kāds soda mērs piemērojams. Vienkāršāk sakot, mēs dodam atzinumu, vai konkrētā persona ir sabiedrībai bīstama. Ziņojumus sagatavo pēc izstrādātas sistēmas. To pamatā ir sarunas ar iespējami daudz cilvēkiem, kas sodāmo personu pazīst. Šogad pirmajā pusgadā VPD tiesu darbiniekiem ir nosūtījis vairāk nekā 300 izvērtēšanas ziņojumus.
Dienests savu darbību izvērš. Tāpat kā citviet pasaulē, arī Latvijā ir izveidotas pirmās sociālās uzvedības korekcijas programmas. Ir zinātniski pamatotas metodes arī pieauguša cilvēka audzināšanai.  

− Kāda bijusi dienesta noslodze? Kādas funkcijas nācies veikt vairāk?

− Tur jau tas joks, ka VPD pamatā asociējas ar palīdzības iestādi bijušajiem ieslodzītajiem. Taču tā ir tikai viena no deviņām funkcijām. Turklāt, ja runājam par bijušajiem ieslodzītajiem, strādāt var tikai ar tiem, kas VPD paši meklējuši palīdzību. Tā nosacīti ir viena trešdaļa no visiem, kas atbrīvoti no ieslodzījuma vietām. Uz šodienu (6.09.2005.) tādi, kas lūdza palīdzību, jau ir 558.

Zudis vai atgriežams?

− Sabiedrības neiecietība un distancēšanās no personām, kas atgriezušās no cietumiem vai, tā sauktajām, kolonijām, nav mazinājusies. Un tam ir savi argumenti. Vai jūs ticat, ka cilvēks, kam dzīves bagāžā ir vairākas sodāmības, var mainīties, pat ja pats izsaka tādu vēlēšanos?

− Es esmu optimists un ticu. Bet iesākumā vēlos precizēt, ko nozīmē palīdzība bijušajiem ieslodzītajiem. Bieži tā ir personu apliecinošu dokumentu sagādāšana. Palīdzam nodibināt saikni ar konkrētas pašvaldības sociālās palīdzības dienestu, palīdzam atrast dzīvesvietu un arī darba vietu. Man nav pamata teikt, ka divu gadu laikā kāds no klientiem būtu palīdzību izmantojis negodīgi. Bez tam, ne jau visi, kas patlaban atrodas ieslodzījumā, ir uz noziedzības ceļa no bērna kājas. Mūsu klients nupat bija kāds skolotājs, kas bija notiesāts par to, ka sabraucis bērnu. Protams, šis cilvēks sabiedrībai nav zudis, un viņš veiksmīgi pusgada laikā arī savu dzīvi ievirzīja normālās sliedēs. Nevar noliegt, ka mūsu dienests ir iestāde, kas cīnās ar sekām. Un tas attiecināms uz cilvēkiem, kurus jūs minējāt, – vairākkārt sodītie. Mūsu uzdevums ir dot viņiem iespēju, ja reiz viņiem ir apņēmība savu dzīvi mainīt.

− Kā sabiedrība reģionos reaģē uz dienesta atvēršanu?

Dažādi. Es pats, piemāram, biju skeptiski noskaņots, ka VPD varētu pieteikties strādāt brīvprātīgie. Taču 2004.gadā dienestā bija ap 30 šādu cilvēku. Mākslinieki pieteicās, piemēram, apgleznot ēkas sienu Cēsu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē. Un ne tikai mākslinieki ar VPD brīvprātīgi sadarbojas. Cēsu ieslodzījuma vietā VPD uzsācis vairākas programmas, tai skaitā ieslodzīto tikšanās ar brīvībā esošiem cilvēkiem.
Jāmin arī VPD tuvākās nākotnes projekts noziedzības novēršanai jeb preventīvajām darbībām. VPD slēgs sadarbības līgumu ar Rīgas domi par deviņus līdz desmit gadus vecu bērnu izglītošanu.

− Tas nozīmē, ka notiks sarunas skolās par to, ko nozīmē būt noziedzniekam?

− Jā.

− Tas ir audzinoši, taču jāatceras, ka Latvijā ir apmēram 5% skolas vecuma bērnu, kas skolā neiet un ir uzskatāmi par potenciāliem sodāmajiem nākotnē.

− Esmu bijis skolas direktors un atceros, ka mans pienākums bija apzināt visus skolas vecuma bērnus savā administratīvajā teritorijā. Šodien skolu vadītājiem tāda pienākuma nav. Jūsu minētie dati liecina, ka to neveic arī neviena cita struktūra.

− VPD koordinē piespriestā kriminālsoda – piespiedu darbu − izpildi. Kādas ir sadarbības iestādes, un vai šis soda mērs ir efektīvs?

− Uzskatu, ka piespiedu darbs ir laba alternatīva cietumam. Tas valstij izmaksā lētāk nekā cilvēka uzturēšanās ieslodzījumā. Pieredze liecina, ka persona šo sodu uztver psiholoģiski daudz smagāk. Jo piespiedu darbu strādājošo redz apkārtējie, īpaši, ja sodītā persona dzīvo laukos vai mazpilsētā. Visbeidzot, tas ir bezmaksas darbs sabiedrības labā. Likumā noteikts, ka piespiedu darbu sodītais veic ārpus sava tiešā darba laika, ne vairāk kā divas stundas dienā. Latvijā visbiežāk piemēro 120 stundu piespiedu darbu. Tātad cilvēks trīs mēnešus katru dienu divas stundas bez maksas atstrādā piespriesto sodu. Iepriekš piespiedu darbus koordinēja pašvaldības, par to nesaņemot samaksu. Tagad VPD par darba ierādīšanu vienam sodītajam samaksā pašvaldībai 53,8 latus. Deviņos rajonos piespiedu darbu organizācija ir VPD pārziņā, tur darba devējus un kontroli pār izpildi nodrošinām saviem spēkiem. Ja sodītais no piespiedu darba izvairās vai piespriestās stundas nenostrādā, tās aizstāj ar brīvības atņemšanu. Aizvadītajā gadā piespiedu darbu piemēroja 1524 sodāmajiem. Ja gada laikā valstī kopumā notiesā apmēram 10 tūkstošus, var teikt, ka šo soda mēru piespriež bieži un ar laiku to piemēros arvien biežāk. Visbiežāk personām, kas noziegumu izdarījušas, būdamas pie stūres alkohola vai narkotisko vielu reibumā.

− Diskusijā par automašīnu konfiskāciju, ja šoferis pie stūres sēdies reibumā, izskanēja arī VPD vārds, nododot procesu VPD pārraudzībā.

− VPD kompetencē ir krimināltiesības un sodi, nevis administratīvās tiesības un administratīvā procesa likums. Tādēļ tā nav VPD pārraudzībā esoša joma, tomēr diskusijas vēl notiek. Uzskatu, ka mūsu valstī administratīvo sodu sistēma ir neefektīva. Par to liecina iekasētās soda naudas – trīs līdz četri tūkstoši latu gadā.

− VPD funkcija ir iespējamā izlīguma panākšana starp strīdīgajām pusēm, pirms lietu izskata tiesā.

− Tas ir kas jauns, lai gan nosacīti ar to tiesās nodarbojas prokurori. Zinot tiesu noslogotību, panākt izlīgumu pirms tiesas sēdes ir laba prakse. Sadarbojamies ar policiju, jo tās pienākums ir noskaidrot lietas apstākļus, atrast vainīgo. Izlīgumu cietušajai un vainīgajai pusei piedāvā policija, ja ir abpusēja piekrišana, VPD noformē izlīguma procesa dokumentus. Pieredze vēl ir neliela, taču ir gadījumi, kad noziedzīgais nodarījums nav tik nopietns un liels, lai to skatītu tiesa. Visbiežāk izlīguma gadījumā cietušais pieprasa kompensāciju naudā.

Cik augstu celt prasību latiņu?

− Cik lielas ir VPD reģionālās struktūras?

− Reģionālos dienestus veido un strādājošo skaitu nosaka, balstoties uz kriminogēno statistiku. Vislielākais dienests ir Rīgā, jo puse ieslodzīto ir galvaspilsētas iedzīvotāji. Rīgas VPD strādā 38 cilvēki, savukārt reģionālajās nodaļās – pieci līdz septiņi darbinieki. Kopumā VPD strādā ap 250 darbinieku, tiek plānots nākamgad skaitu palielināt vēl par 180.

− Valsts pārvaldē strādājošo algas, kā zināms, nekonkurē ar privātā sektorā ar atbilstošu izglītību nodarbināto atalgojumu. Arī cilvēkresursu trūkumu arvien skaudrāk izjūt reģioni. VPD tīkls Latvijā tikai veidojas. Vai spēsiet nodrošināties ar darbiniekiem?

− Darbiniekiem izvirzītais prasību standarts ir ļoti augsts – tikai augstākā izglītība. Ne visur izdodas atrast cilvēkus, kam ir ieteicamā specializācija – jurists, sociālais darbinieks, sociālais pedagogs, psihologs. Nevar teikt, ka problēmas atrast darbiniekus ir tikai tā sauktajos ekonomiski vājāk attīstītajos rajonos, kadru trūkst arī Bauskā.

− Divu gadu pieredze noteikti jums ļāvusi saskatīt arī trūkumus, nepilnības, nepieciešamos uzlabojumus. Kur tādus saskatāt?

− Sadarbībā ar Tieslietu ministriju, Saeimas Juridisko un Aizsardzības un iekšlietu komisiju esam rosinājuši izmaiņas saistošajos likumos − un priekšlikumi ir akceptēti. Problēmas VPD sekmīgai attīstībai saredzu sociālās uzvedības korekcijas programmu ieviešanā. Mums trūkst pieredzes, otrkārt, ārvalstu pieredzi, ieviešot kādā valstī aprobētu programmu, izmantot būtu netālredzīgi. Skaidrs, ka katrā valstī ir cita situācija, tādēļ pārņemt kaut ko “viens pret viens” ir nelietderīgi, jo konkrētā programma nav universāla. Latvija ir pārņēmusi un sekmīgi darbojas alkohola, narkotisko vielu atkarības ārstēšanas programmas, taču sociālās uzvedības korekcijas programma ir kas cits. Mēģinām pirmās programmas veidot paši, taču ir otra problēma – nav institūcijas, kuras pienākumos būtu šādu programmu izvērtēšana un akreditēšana.

− Lūdzu, raksturojiet kādu no programmām!

− Ieslodzījuma vietās esam ieviesuši programmu “Dzīves skola”. Tā palīdz ieslodzītajam apjaust izmaiņas sabiedrībā un noskaidrot, kādas tiesības, pienākumi un iespējas viņu sagaida aiz cietuma vārtiem. Kā iegūt dokumentus, kā nokārtot bezdarbnieka statusu.
Otra programma ir “Dusmu menedžments” – kā tikt galā ar dusmām, emocijām, kas likumsakarīgi ir sakrājušās notiesātajos. Nākamgad plānojam izstrādāt un ieviest vēl četras programmas.

− Kad Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājam Aleksejam Loskutovam jautāja, kas būs darba prioritāte – korupcijas apkarošana vai novēršana, viņš nešauboties atbildēja, ka novēršana. Kā ir ar jūsu vadīto dienestu?

− Oficiālās frāzes par drošības palielināšanu skan nepārliecinoši. Mūsu uzdevums ir rīkoties tā, lai cilvēki pēc iespējas retāk nokļūtu ieslodzījuma vietās, lai sīko noziedzīgo nodarījumu lietas nenonāktu līdz tiesai, lai noritētu piespiedu darbi un sabiedrībā no ieslodzījuma atgrieztos nevis degradējušās personas, bet normāli sabiedrības locekļi. Tad būs pamats atzīt, ka drošība sabiedrībā palēnām pieaug. Tas nenotiks strauji, jārēķinās ar vismaz desmit gadiem. Probācijas dienests nav un nekad nebūs vienīgais glābšanas riņķis. Taču šo dienestu lomu kā pozitīvu apliecina pasaules prakse.

Zaida Kalniņa, “LV”

zaida.kalnina@vestnesis.lv

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!