Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1991.gada 17.aprīļa sēdes stenogramma Rīta sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.09.2005., Nr. 143 https://www.vestnesis.lv/ta/id/116037

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

1991.gada 17.aprīļa sēdes stenogramma
Vakara sēdē

Vēl šajā numurā

08.09.2005., Nr. 143

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1991.gada 17.aprīļa sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Dūma tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Labrīt, cienījamie kolēģi! Ieņemsim vietas. Ir jau četras minūtes pāri desmitiem. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 139 deputāti ir reģistrējušies, bet domāju, ka vēlāk būs vēl.

Godājamie kolēģi, vakardienas darba kārtību esam izskatījuši, arī šodienas darba kārtības 5.punktu mēs vakar pabeidzām izskatīt. Tātad pirmais jautājums, kuru šodien izskatām, ir likumprojekts par kooperatīvajām sabiedrībām, bet, pirms sākam darbu, ir rakstisks pieteikums, kurā deputāts Lagzdiņš lūdz vārdu paziņojumam sakarā ar darba kārtības iepriekšējo punktu, pēc tam vārds arī deputātam Aleksejevam, un arī deputāts Birkavs vēlas kaut ko paziņot. Lūdzu, pie trešā mikrofona.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Vakar vienlaikus ar jautājumu uzdošanu tika izteikti priekšlikumi sakarā ar likumprojektu “Par administratīvajām teritorijām un apdzīvotajām vietām”. Godātie kolēģi! Reglamentā paredzētajā kārtībā es lūdzu jūs iesniegt rakstveidā priekšlikumus otrajam lasījumam, lai varētu kvalitatīvi nedēļas laikā uzlabot šo likumprojektu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Aleksejeva kungs, pie trešā mikrofona, pēc tam deputāts Birkavs.

A.Aleksejevs: */Cienījamie deputāti! Vakar notika, manuprāt, ārkārtējs notikums: Dobeļa kungs man izsniedza vēstuļu paketi, to skaitā vēstules, kuras Augstākā padome saņēmusi un reģistrējusi vēl janvārī, arī vēstules par februāri un martu. Turklāt šā gada 9.aprīlī es saņēmu atbildi no Finansu ministrijas uz savu pieprasījumu Augstākajai padomei. Šo vēstuli es centos atrast. Dobeļa kungs teica, ka tās neesot. Šodien es uzzināju, ka šī vēstule 9.datumā nodota, lai izsniegtu man. Tādas mūsu sekretariāta darbības rezultātā man vakar nebija iespējams piedalīties finansu ministra referāta apspriešanā. Tāpēc es lūdzu, lai Dobeļa kungs tomēr atbildētu deputātiem un informētu par to, kādā veidā deputātu sarakste tiek, tā sakot, šķirota./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Birkava kungs!

V.Birkavs: Es lūdzu ietvert darba kārtībā jautājumu par dažām izmaiņām likumā “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību”, proti, svītrot normu, kas prasa parakstu notariālo apliecinājumu. Manā rīcībā ir republikas notāru padomes kopējās sanāksmes protokols un dati par stāvokļa analīzi, kas izveidojies republikas notariāta kantoros. Jautājums steidzīgi jāatrisina sakarā ar uzņēmumu reģistrāciju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai dokumenti ir sagatavoti?

V.Birkavs: Jā, dokumenti jau ir iesniegti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, pie otrā mikrofona.

O.Kehris: Es piekrītu, ka jautājums ir steidzīgi jāatrisina, un tieši tāpēc tas pirms tam ir noteikti jāizskata komisijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Aleksejeva kunga pieprasījums attiecas uz viņam adresētajām vēstulēm, tāpēc es domāju, ka šo jautājumu nokārtos Dobeļa kungs kā sekretariāta vadītājs. Jo prakse tiešām ir tāda, ka tikai tos jautājumus, kuri skar deputātus un visas sesijas intereses, mēs apspriežam plenārsēdē, bet šinī gadījumā, es domāju, Dobeļa kungs ar Aleksejeva kungu atrisinās šo jautājumu darba kārtībā. Lūdzu, pie trešā mikrofona.

J.Biezais: Man ir lūgums deputātiem izlabot 636.dokumentu “Par valsts kontroles dienestu”, savukārt 569.dokuments ir vecais, sagatavots ir 582.dokuments.

Priekšsēdētājs: Deputāti ņems vērā. Lūdzu, pie otrā mikrofona.

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Es lūdzu šodienas darba kārtībā iekļaut lēmumu, kas ir paredzēts rīt (629.dokuments), jo ir radies visai liels apjukums sakarā ar to, ka gandrīz puse no preses izdevumiem nav reģistrēti Tieslietu ministrijā, un tāpēc šīs reģistrācijas termiņš ir jāpagarina par vienu mēnesi. Tas ir īss lēmums, tas jums vakar tika izdalīts. Objektīvu iemeslu dēļ to pārcelsim uz šodienas sēdi, jo jūs zināt, kāda situācija mums ir ar presi. Laikus publicēts nebija arī likums par presi un par šā likuma spēkā stāšanās kārtību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mums ir divi balsojumi. Pirmkārt, par Birkava kunga ierosinājumu iekļaut šodienas darba kārtībā izmaiņas likumā “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību” un, otrkārt, iekļaut šodienas darba kārtībā rītdien paredzēto 629.dokumentu– likuma par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem spēkā stāšanās kārtību.

Balsošanas režīmu! Vispirms balsojam par Birkava kunga ierosinājumu. Lūdzu rezultātu. Par– 82, tas ir vairākums. Jautājums iekļauts darba kārtībā. Otrais balsojums ir par deputāta Beļska ierosinājumu iekļaut šodienas darba kārtībā 629.dokumenta izskatīšanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Paldies. Rezultātu! Par– 82, tas ir vairākums, esam iekļāvuši darba kārtībā.

Bet tagad sāksim izskatīt likumprojektu “Par kooperatīvajām sabiedrībām”. Ziņo sagatavošanas darba grupas vadītāja Kokinas kundze, lūdzu. Godājamie kolēģi, būsim uzmanīgi, klausīsimies ziņojumu. Lūdzu.

M.Kokina, Patērētāju biedrību savienības juridiskās daļas priekšniece: Augsti godātie deputāti! Jūsu izskatīšanai tiek nodots likumprojekts “Par kooperatīvajām sabiedrībām”. Atbilstoši līdz šim spēkā esošajai likumdošanai ar nosaukumu “kooperatīvs”, kā jūs zināt, saprata dažādas formas uzņēmumus– uzņēmējsabiedrības. Taču autori, izstrādājot likumprojektu par kooperatīvajām sabiedrībām, par savu galveno mērķi uzskatīja izveidot likumu, kas ietvertu klasiskās kooperācijas pamatus.

Kooperatīvās sabiedrības mērķis ir nevis gūt peļņu, bet gan uzlabot savu biedru ekonomisko un sociālo stāvokli, izmantojot uzņēmumus, kas veidoti pēc savstarpējās palīdzības principa. Primārais ir konkrētu vajadzību apmierināšana, nevis peļņas gūšana. Uzņēmums saskaņā ar likumu “Par uzņēmējdarbību” tiek veidots peļņas gūšanai. Kooperatīvā sabiedrība savas darbības rezultātā, protams, var gūt peļņu, taču tā nepieciešama stabilas sabiedrības darbības nodrošināšanai un attīstīšanai. Bez tam kooperāciju kā sociālu kustību raksturo mainīgs biedru skaits un mainīgs kapitāls, tāpēc tās statūtos nevar paredzēt noteikumus, kas ierobežotu biedru daudzumu vai apgrūtinātu biedru izstāšanos. Savā būtībā kooperatīvā sabiedrība ir sabiedriski saimnieciska organizācija, kas pēc saimnieciskās un tiesiski organizatoriskās formas atrodas starp, ja tā varētu teikt, uzņēmējsabiedrību un bezpeļņas organizāciju, ņemot vērā mērķus, kāpēc tā veidota, un darbības principus.
Piederībai pie kooperatīvās sabiedrības jābūt brīvprātīgai un pieejamai bez mākslīgiem ierobežojumiem un diskriminācijas visām personām, kuras grib izmantot šīs sabiedrības pakalpojumus un ir ar mieru uzņemties atbildību, kas ir ar to saistīta. Kooperatīvā sabiedrība ir demokrātiska organizācija, tās darbība jāvada personām, kuras ir vēlētas un atbildīgas biedru priekšā. Kooperatīvās sabiedrības biedriem ir vienādas balsstiesības. Ne pajas lielums, ne citi apstākļi nerada privilēģijas pārvaldei. Kooperatīvās organizācijas, kuras nav pirmatnējas, pārvalda demokrātiski, statūtos noteiktajās formās. Procentam uz paju kapitāla, ja tāds ir noteikts, jābūt stingri ierobežotam, bet šāds procents var arī nebūt aprēķināts, jo galvenais ir mērķa sasniegšana, nevis peļņa. Ekonomiskie rezultāti, kuri rodas sabiedrības darbības rezultātā, pieder sabiedrības biedriem, un tie jāsadala tā, lai nepieļautu iespēju vienam biedram kļūt bagātam uz cita biedra rēķina. Šo sadali veic biedru kopsapulce šādā kārtībā: pirmkārt, atskaitījumi kooperatīvās darbības paplašināšanai, kas ir galvenais un pareizais virziens peļņas sadalē, otrkārt, atskaitījumi sabiedriskiem mērķiem un, treškārt, sadale starp biedriem proporcionāli to ieguldījumiem. Šīs sadales formas var būt dažādas. Piemēram, patērētāju kooperācijas pasaules praksē ņem vērā biedru pirkuma summu gadā attiecībā pret pārdoto preču vai veikto pakalpojumu summu un tā rezultātā gūto peļņu. Bez tam kooperatīvās sabiedrības piedalās savu biedru un iedzīvotāju izglītošanā, sadarbojas savā starpā. Ir ļoti svarīgi, mūsuprāt, lai likums un turpmākā kooperatīvu sabiedrību darbība ietvertu pamatprincipus, kuri formulēti starptautiskās kooperatīvās alianses kongresā Vīnē, jo saskaņā ar starptautiskās kooperatīvās alianses statūtiem piederēt pie alianses var tikai tad, ja kooperatīvā sabiedrība atzīst un ievēro šos principus.

Cienījamie deputāti! Likumprojekta izstrādāšanas sākumstadijā mūs konsultēja Sprūdža kungs no Kanādas un Kapša kungs no Austrālijas, kuri faktiski visu savu mūžu ir veltījuši kooperācijai un darbojušies Latvijas Republikas tautsaimniecībā. Viņi pievērsa sevišķu uzmanību, lai šie principi tiktu ievēroti kooperatīvu turpmākajā darbībā. Autori likumprojekta 1.pantā koncentrēti ietvēra minētos principus. Vēlreiz atļaušos atkārtot, ka kooperatīvā sabiedrībā biedri iegūst paju ne ar mērķi gūt peļņu, bet apmierināt konkrētas intereses.

Kāds varētu būt esošo un turpmāko kooperatīvu loks mūsu zemē? Visos tajos gadījumos, kad personas apvienosies ar mērķi nodrošināt un apmierināt savas intereses, piemēram, apdrošināšanas sabiedrības, kredītsabiedrības, mūsuprāt, arī laukos zemniekam ir jādod pilnīga brīvība izlemt, vai lauksaimniecības tehnika tiek apkopta paju sabiedrībā, kura darbojas kā uzņēmējsabiedrība, vai arī tiks veidots kooperatīvs vārda vistiešākajā nozīmē. Otrkārt, tās ir patērētāju biedrības. Faktiski kooperatīvā kustība pasaulē sākās ar šāda veida kooperatīvajām sabiedrībām, kuras bija kā alternatīva privāttirdzniecībai. Pirmais patērētāju kooperatīvs tika izveidots Anglijā, un uz šiem principiem balstās arī daudzi principi starptautiskajā kooperatīvajā aliansē, un tas tiek novērtēts, iestājoties tajā. Runājot par garāžu, dzīvokļu, vasarnīcu kooperatīviem, mūsuprāt, būtu jāievēro tas, ka uzceltā garāža, dzīvoklis, vasarnīca ir pilsoņa īpašums, ar kuru viņš var brīvi rīkoties civilās likumdošanas ietvaros, bet vienlaikus pats celtniecības process var būt veidots uz kooperācijas principiem. Tālākajā posmā kooperatīvs veidojas arī apkalpojošajā komunikācijā, kas ir kopēja visiem biedriem. Šīs attiecības īpašuma jautājumos, kas pieder katrai personai kā sabiedrībai kopumā, būtu jāatrisina, to pilnīgi reorganizējot.

Cienījamie deputāti! Pieņemot šajā zālē likumus, kas attiecas uz zemes reformu, pirmais solis, runājot par dzīvokļu, garāžu un vasarnīcu kooperatīviem, jau ir sperts, tas ir, jautājumā par to, kas pieprasa zemi attiecīgi katrā kooperatīvā, ko pieprasa kooperatīvs kopumā, ko– katrs pilsonis, kas ir faktiskais šīs vasarnīcas vai garāžas īpašnieks. Dzīvokļa fonda apkopei, uzturēšanai var veidoties kooperatīvs dzīvokļu fondā, kurš attiecīgi tiks nodots īpašumā.

Runājot par likumprojekta saturu, vēlētos atzīmēt nedaudzus jautājumus. Projekta izstrādāšanas autori vadījās pēc apsvēruma, ka savā būtībā, kā jau es teicu, kooperatīvā sabiedrība ir sabiedriski saimnieciska organizācija, un centās ietvert divus galvenos reglamentācijas virzienus. Pirmais– sabiedrības attiecības ar valsti, otrais– dibināšanas, statūtveidošanas un darbības pamatvirzienu noteikumi, kuri obligāti jāievēro kooperatīvajai sabiedrībai. Tāpēc likumprojekts ir ļoti demokrātisks un lakonisks. 1.pantā ir formulēti kooperācijas principi– brīvprātība, mainīgs biedru sastāvs un kapitāls, kā arī mērķis– apmierināt biedru saimnieciskās un sadzīves vajadzības, veicināt sabiedrisko darbību, materiālās labklājības un kultūras līmeņa celšanos. Šis projektā norādītais mērķis ne tikai norobežo šo kooperatīvo sabiedrību no citiem saimnieciskajiem uzņēmumiem, bet arī nosaka zināmus ietvarus visām šīm kooperatīva operācijām.

Var izvirzīties jautājums– vai arī peļņas gūšana nav atzīstama par mērķi? Peļņa taču ir viens no saimnieciskās labklājības veidiem. Ja uz šo jautājumu atbildētu “jā”, tad ar to tiktu iznīcināta būtiskā atšķirība starp kooperatīvu un uzņēmējsabiedrību, tāpēc gan 1.panta otrajā daļā, gan 9.pantā ir konkrēti noteikts, ka paju kapitāla dividendei jābūt stingri ierobežotai. Pirmskara laika Latvijas likumdošanā pat likumā bija konkrēti noteikts procents šai dividendei, kādu ir iespējams izmaksāt kooperatīvās sabiedrības biedriem. Te, mūsuprāt, skaidri izpaužas mērķis, kāds var būt noteikts dividendei sabiedrībā. Kooperatīvās sabiedrības dibināšana notiek uz statūtu pamata. Sabiedrība skaitās nodibināta un iegūst juridiskās personas tiesības brīdī, kad tā tiek reģistrēta Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā. Šā jautājuma izstrādāšanas procesā bija vairāki viedokļi: atstāt reģistrāciju izpildkomitejām tāpat kā līdz šim; otrais– ņemot vērā, ka, no vienas puses, sabiedrība ir sabiedriska organizācija, nodot šīs funkcijas Tieslietu ministrijai, un trešais, projektā ietvertais, ka reģistrāciju veic Uzņēmumu reģistrā.

Dibinātāju skaits– ne mazāks par pieciem. Kāpēc tieši pieci? Šajā jautājumā autori faktiski vadījās pēc apsvēruma, ka pirmskara Latvijas likumos paredzētais skaits bija septiņi, kas arī pašlaik figurē dažu citu valstu likumos. Statūtos obligāti jānosaka darbības priekšmets un mērķis. Un, mūsuprāt, tieši šai sadaļai statūtos jābūt ļoti stingri izstrādātai un pārbaudāmai, gan sabiedrību reģistrējot, gan darbības laikā, lai tā pilnībā atbilstu 1.pantā noteiktajiem jēdzieniem un darbības pamatprincipiem. Bez tam statūtos jānorāda sabiedrības biedru uzņemšanas, izstāšanās un izslēgšanas noteikumi, viņu tiesības un pienākumi, kā arī atbildība, pārvaldes un kontroles institūciju izveidošanas kārtība un kompetence, kapitālu nodibināšanas nosacījumi un kārtība, paju lielums un visi citi noteikumi, kas ir saistīti ar paju, peļņas sadales un zaudējumu segšanas kārtību, darba tiesisko attiecību regulējumu, sabiedrības reorganizācijas un darbības izbeigšanas kārtību, kā arī attiecības ar valsti, kuras reglamentē likums, kontrole pār šo likumu ievērošanu; sabiedrība maksā nodokļus un citus likumā noteiktos maksājumus, ievēro likumus.

8.pants nosaka sabiedrības pamatkapitāla veidošanās principu, kapitāla veidošanas kārtību. Obligāts priekšnosacījums ir rezerves fonds, tas ir, kapitāls, kas jāizveido kooperatīvajai sabiedrībai. Bez tāda sabiedrību nevar izveidot. Likumprojektā noteiktā peļņas sadale ir pilnīgi identiska ar starptautiskās kooperatīvās alianses formulējumiem. 9.pants reglamentē biedru paju, ievērojot jau iepriekšminētos noteikumus, un 10.pants faktiski papildina 8. un 9.pantu, reglamentējot jau darbojošās kooperatīvās sabiedrības ekonomisko pamatu. Kooperatīvā sabiedrība savas darbības organizēšanai un nodrošināšanai izveido uzņēmumus. Gribētu atzīmēt, ka dažos likumos pamanījām tādu formulējumu, kurā “uzņēmums” un “uzņēmuma izveidošana” jau ir pašas kooperatīvās sabiedrības jēdzienā. Šajā likumprojektā mēs to ietveram atsevišķi.

Trešā nodaļa veltīta sabiedrības biedru tiesībām un pienākumiem un sabiedrības pārvaldīšanai. Par biedru var kļūt jebkura fiziskā persona, kas sasniegusi 16 gadu vecumu, jo uzskatām, ka šī vecuma robeža ir pietiekama, lai pilsonis pilnībā varētu veikt pienākumus pret sabiedrību un pilntiesīgi izmantot savas tiesības. Jā, tā ir zemāka nekā likumdošanā noteiktā pilngadība rīcībspējā un tiesībspējā, bet, kā jau teicu, pilnīgi pieņemama. Bez tam šāds pazemināts vecuma cenzs bija noteikts arī Latvijas pirmskara likumdošanā. 1919.gada noteikumos, kā arī 1937.gada Ulmaņa likumā vecuma cenzs bija no 17 līdz 21 gadam, tādējādi statūtos varēja noteikt, ka tādi pilsoņi var iestāties un būt biedri. Bez tam, atgriežoties pie vēstures, jāmin tāda interesanta forma kā skolēnu sabiedrības, kuras 1939.gadā un 1940.gada pirmajā pusē sekmīgi funkcionēja. Šīs skolēnu kopdarbības sabiedrības sāka funkcionēt jau no 1919.gada, un, pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām, 1939.gadā tajās bija vairāk nekā 17,3 tūkstoši biedru– skolēnu. Tā ir interesanta kooperatīvo sabiedrību forma jaunatnes sabiedriskās un saimnieciskās aktivitātes palielināšanai.

12. un 13.pantā ir noteiktas biedru obligātās tiesības un pienākumi, neizslēdzot iespēju statūtos paredzēt arī citus, kas nav pretrunā likumam.

Kooperatīvās sabiedrības augstākā pārvaldes institūcija ir kopsapulce, bet lielās sabiedrībās tā var būt pilnvaroto sapulce. Pārvaldes princips neizriet no mantiskās līdzdalības principa, bet katram biedram ir tikai viena balss. Tiek ievēlētas izpildinstitūcijas, sabiedrības valde un arī revīzijas komisija vai revidents. Izpildinstitūcijas darbojas likumā un statūtos noteiktajā kārtībā, ir atbildīgas biedriem un atskaitās to priekšā. Sabiedrībā ir noteikta šāda atbildība: biedri atbild par kooperatīvās sabiedrības saistībām tikai ar savu ieguldījumu paju kapitālā, kooperatīvā sabiedrība par savām saistībām atbild ar visu mantu. Savienības veido kooperatīvās sabiedrības uz brīvprātības pamata. To uzdevums– kooperatīvo sabiedrību interešu aizsardzība un pilnīgāka statūtos noteikto uzdevumu veikšana. Kooperatīvo sabiedrību savienības funkcijas nosaka statūtos, kurus pieņem sabiedrības delegātu kongress vai sapulce. Kooperatīvās sabiedrības un savienības atbildībai jābūt stingri norobežotai.

Beidzot gribu teikt, ka likuma sākotnējā variantā bija paredzēts minēt šajā likumā visas tās kooperatīvās sabiedrības un sfēras, uz kurām attieksies šis likums; tā izstrādes gaitā konsultējoties šis kooperatīvo sabiedrību un sfēru uzskaitījums tika izsvītrots no šā likumprojekta, taču, izskatot likumprojektu Augstākās padomes komisijās, atkal šis jautājums izvirzījās. Lai stingrāk noteiktu valsts garantijas un valsts kontroli kooperatīvo sabiedrību darbībā, lai kāds negodīgs cilvēks šo likumu nevarētu izmantot savtīgos nolūkos, autoru kolektīvs pilnīgi piekrīt deputātu izteiktajai domai, ka vai nu pašā likumā, vai lēmumā par tā stāšanos spēkā būtu jāmin visas darbības sfēras, uz ko attiecas likums par kooperatīvajām sabiedrībām. Liels paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu jautājumus ziņotājai Kokinas kundzei. Vai sekretariātā jautājumi ir iesniegti? Sekretariātā ir saraksts. Paldies. Četri deputāti jau ir pieteikušies, un pārējos lūdzu pierakstīties, tikai tā mēs šo taisnību un principu varam ievērot. Pirmais ir pierakstījies deputāts Ēlerts, gatavojas deputāts Buls.

I.Ēlerts: Cienījamo autor, man no likumprojekta nav skaidra kooperatīvo sabiedrību dibināšana. Es nesaprotu, kā var dibināt sabiedrību uz statūtu pamata, ja, dibinot sabiedrību, tikai statūti tiks pieņemti. To, ka ir pieci dibinātāji, es uzzināju no referāta, nevis no likuma. Likumā ir teikts, ka statūti jāparaksta vismaz pieciem cilvēkiem. Kā te ir domāts? Vai jūs nevarat paskaidrot sīkāk?

M.Kokina: Domāts ir tā, ka nepieciešams, lai būtu pieci obligāti dibinātāji, kas pieņem šos statūtus un attiecīgi paraksta tos. Tāds ir šis process. Dibināšanas sapulces obligāts noteikums– pieci dibinātāji. Bet es piekrītu, ka šo jautājumu var redakcionāli precizēt.

I.Ēlerts: Un vēl viens jautājums par statūtu fondu. Ja būs pieci dibinātāji, tad statūtu fonds nebūs ne tuvu paredzētajam. Kā ir domāts rīkoties? Vai dibināšanas brīdī statūtu fonds var būt ļoti mazs?

M.Kokina: Jā, dibināšanas brīdī statūtu fonds var būt mazs. To, kas attiecas uz jūsu otru jautājumu, varētu atrisināt divos veidos, paredzot statūtu fonda izmaiņas tālākā darbībā. Tas ir viens no risinājumiem. Otrs risinājums ir tad, ja paredz saimniecisko darbību. Tātad šā fonda papildināšanas pamats ir saimnieciskā darbība.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Buls, gatavojas deputāts Grūtups.

A.Buls: Kokinas kundze, mums ir “jumta” likums par uzņēmējdarbību. Tur šādas kooperatīvās sabiedrības nav. Spriežot pēc likumprojekta, te ir trīs dokumenti, uz ko balstās likums, tas ir, statūti, ierobežota atbildība un pajas. Visi šie momenti– gan pajas, gan ierobežota atbildība, gan statūti– jau ir ietverti esošajos likumos vai likumprojektos, proti, par paju sabiedrību, par sabiedrību ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrību. Sakiet, kāpēc vajadzīgs šis likums? Un, ja ir vajadzīgs, tad uz kādām tautsaimniecības darbības sfērām šis likums attieksies?

M.Kokina: Cienījamais deputāt, uz jūsu jautājumu es varētu atbildēt viennozīmīgi, ka sava ziņojuma sākumdaļā centos izskaidrot šīs kooperatīvās sabiedrības mērķi. Uzņēmēja sabiedrība saskaņā ar likumu par uzņēmējdarbību tiek veidota ar mērķi gūt peļņu. Šis uzņēmums netiek veidots ar mērķi gūt peļņu, bet gan ar mērķi apmierināt konkrētas vajadzības. Tā arī ir būtiskā atšķirība no uzņēmējsabiedrības.

Otrs moments– kādas attiecīgās nozares skar šīs sabiedrības. Pirmkārt, tā ir patērētāju kooperācija. Otrkārt, visas vasarnīcas, garāžas, visas kopējās apsargu teritorijas. Treškārt, ļoti vajadzīgs šis likums ir attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar savstarpējo apdrošināšanos, ar savstarpējo kreditēšanu, lai būtu likuma pamats šādai darbībai. Arī lauku rajonos, kā jau es teicu, zemniekam būtu jāizvēlas, vai viņš labos savu tehniku uzņēmējsabiedrībā vai šajā kooperatīvā, no kura viņš negaida peļņu, bet gaida to, lai viņa traktors vai kombains būtu laikā salabots.

A.Buls: Paldies. Mani ne sevišķi apmierina jūsu atbilde. 1.pantā skaidri un gaiši ir runāts par peļņu. Otrkārt, varbūt būtu lietderīgi norādīt jau pašā likumā šo darbības sfēru.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Grūtups, gatavojas deputāts Lagzdiņš.

A.Grūtups: Man jautājums par ceturto nodaļu, 22.pantu, kurā ir sacīts, ka kooperatīvās sabiedrības var brīvprātīgi apvienoties savienībā. Šeit acīmredzot ir domāta jaunu savienību dibināšana un tā tālāk. Bet man ir zināms, ka arī Latvijas Patērētāju kooperācijas savienībā pastāv decentralizācijas tendences, jo gan pati savienība, gan arī atsevišķi uzņēmumi tiecas uz patstāvību. Kā jūs uzskatāt, vai šajā likumā vai arī lēmumā par šā likuma piemērošanu nevajadzētu arī paredzēt, kādā veidā no savienības izstājas sabiedrības un kādā no sabiedrības izstājas uzņēmumi, ja jau mēs runājam par patērētāju kooperāciju. Lai nebūtu tā, ka šis likums nostiprina tikai esošo struktūru, bet neko neparedz, kā var veidoties atsevišķi uzņēmumi. Mēs zinām, ka patērētāju kooperācija šobrīd ir visai nosacīti saucama par kooperāciju. Tā jau sen ir novirzījusies no kooperatīviem pamatiem un nepavisam nerealizē tos uzdevumus, ko jūs esat izvirzījuši 1.pantā. Tāpat faktiski kooperācija ir fikcija, kas šobrīd eksistē. Tāds ir jautājums, uz kuru es gribētu dzirdēt precīzu atbildi.

M.Kokina: Es sapratu jūsu jautājumu, Grūtupa kungs. Es jums pilnīgi piekrītu, ka attiecībā uz Latvijā esošajām kooperatīvajām sabiedrības formām lēmuma projektā par likuma stāšanos spēkā būtu jāparedz termiņi un arī kārtība, kā tās reorganizējamas, vai jāpieņem pilnīgi jauna normatīvā bāze, jauni statūti, jauni izpildorgāni un tā tālāk. Tātad faktiski lēmuma projektā par likuma stāšanos spēkā šis jautājums būtu jāatrisina.

Otrs jautājums ir par to, cik sīki lai reglamentē šobrīd Latvijas Patērētāju biedrību savienību, jo jūs pareizi atzīmējāt, ka tiek veikts diezgan liels darbs īpašuma un citu attiecību reglamentēšanā. Visi šie jautājumi nav ietverami vienā likumprojektā. Tas mehānisms ir diezgan sarežģīts. Bet, ka tas būtu jāparedz lēmumam, tam es jums pilnīgi piekrītu.

A.Grūtups: Paldies. Varbūt līdz tam laikam, kad mēs skatīsim otrajā lasījumā, jūs varētu piestrādāt pie šā lēmuma, lai mēs varētu apspriest. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lagzdiņš, gatavojas deputāte Zeltkalne.

J.Lagzdiņš: Neatkarīgajā Latvijā kooperatīvo sabiedrību jeb– kā tolaik sauca– kopdarbības sabiedrību darbību, izveidošanas kārtību un likvidācijas kārtību regulēja likums, kurš sastāvēja no 240 pantiem, jums likums sastāv no 25 pantiem. Bez tam neatkarīgajā Latvijā katru no astoņiem kopdarbības un sabiedrību veidiem regulēja vēl tā sauk­tie normālstatūti vai, kā mēs tagad sakām, paraugstatūti. Vai nebūtu lietderīgi arī mums atgriezties pie šīs paraugstatūtu kārtības un uzdot Ministru padomei izstrādāt katram kooperatīvo sabiedrību veidam atbilstošus paraugstatūtus, lai man kā juristam praktiķim, advokātam nebūtu bezgalīgi daudz darba un neskaidrību.

M.Kokina: Es atbalstu šo domu un piekrītu deputāta izteiktajam priekšlikumam, ka tādiem paraugstatūtiem būtu jābūt. Šīs jūsu piezīmes ir pilnīgi pamatotas. Man tikai bažas rada tas, vai mēs varēsim izstrādāt visiem esošajiem kooperatīvu sabiedrību veidiem šos paraugstatūtus. Šobrīd vismaz es nevaru pateikt, cik plaša būs šī sfēra un vai nevajadzēs ik pa brīdim atgriezties pie šo paraugstatūtu papildiz­strādāšanas. Arī 1937.gada Ulmaņa likums nosauc tās sfēras, kur šie četri normālstatūti bija obligāti, un paredzēja arī gadījumus, kuros šie normālstatūti var arī nebūt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Zeltkalne! Gatavojas deputāts Kide.

B.Zeltkalne: Jūs minējāt dzīvokļu, garāžu un dārzu kooperatīvus. Sakiet, lūdzu, vai šis jaunais likums neļaus reorganizēt esošo dzīvokļu celtniecības kooperatīvu? Pieci cilvēki no valdes var pārreģistrēt kooperatīvu, iesniedzot statūtus, un tādā veidā atjaunot šā pastāvošā dzīvokļu celtniecības kooperatīva darbību?

Un otrs jautājums– vai šis likums pavērs iespēju celt arī dzīvojamās mājas?

M.Kokina: Atbildot uz pirmo jautājumu, cienījamā deputātes kundze, varētu pateikt tā, vai nebūtu tāds gadījums, ka attiecīga valde piecu cilvēku sastāvā ir it kā pilnīgi jauna kooperatīva dibinātāji, kurš ir saistīts ar dzīvokļu celtniecību. Jo faktiski šī māja ir uzcelta, tātad par tās apkopi un kopējām komunikācijām varētu rūpēties kooperācija, un šī sadaļa par reorganizāciju jāparedz lēmumā par likuma stāšanos spēkā. Šis jautājums noteikti jāizsver. Visi šobrīd pastāvošā attiecīgā dzīvokļu kooperatīva biedri pieņem lēmumu par tā reorganizāciju un nosaka tās sfēras, par kurām turpmāk rūpēsies šis kooperatīvs.

Atbildot uz otro jautājumu, jāteic, ka ir iespējama dzīvokļu celtniecība, bet kooperatīvs ir saistīts ar šo dzīvokļu celtniecības procesu.

B.Zeltkalne: Bet tādā gadījumā vēl papildu jautājums. Kā tad būs ar zemi un visu pārējo? Vai tas būs tik vienkārši, ka pieci cilvēki reģistrēs statūtus, pieprasīs zemi un teiks, ka grib celt māju, nevis lai gūtu peļņu, bet atrisinātu dzīvokļu jautājumu. Vai to nevajadzētu reglamentēt un noteikt?

M.Kokina: Es domāju, ka tas būtu reglamentējoši nosakāms, kaut vai tā iemesla dēļ, ka diemžēl esošās iespējas mūsu republikā ir tādas, ka mēs nevaram pilnībā runāt par dzīvokļu celtniecību un vadīties pēc principa par brīvu pieejamību visiem, kas vēlas iestāties šinī kooperatīvajā sabiedrībā, kas saistīta ar celtniecību. Tāpēc, manuprāt, būtu attiecīgi jāatrunā šis specifiskais, ar celtniecību saistītais jautājums.

B.Zeltkalne: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kide, gatavojas deputāts Zatuliviters.

E.Kide: Cienījamā autore, man ir šāds jautājums. Vai jūsu likumā ietverts mehānisms pret nozaru monopolizāciju ar kooperāciju savienībām? Es konkrēti kā piemēru varētu nosaukt tieši patērētāju kooperāciju. Ja kādreiz likvidē Tirdzniecības ministriju un veido kooperācijas savienības, tad veidojas absolūts tirdzniecības monopols, kas diktē visu. Es neredzu, ka šajā likumā būtu paredzēts mehānisms cīņā pret monopolu. Tas ir citā kontekstā nekā Grūtupa kunga jautājums par šā pašreizējā monopola demonopolizāciju.

M.Kokina: Es uzskatu, ka pretmonopolu likumdošana jau tiek izstrādāta, tātad pretmonopola likumam ir jāaptver visas sfēras, kas saistītas ar saimniecisko darbību. Tas ir pirmais jautājums. Mūsuprāt, nav iespējams katrā likumā paredzēt visas šīs nianses. Tātad ir likums pret monopolu, un tas arī reglamentēs un stingri ierobežos šo monopolu kā tādu. Tas ir viens. Otrs jautājums faktiski ir saistīts ar reorganizāciju, un šie reorganizācijas principi būs ietverti lēmumā par šā likuma stāšanos spēkā.

E.Kide: Sakiet, lūdzu, vai tas likums par monopolu pēc tam nesagraus jūsu likumu, jo šis ir ļoti monopolizēts likums.

M.Kokina: Es nekādā gadījumā nepiekrītu, ka tas ir monopolizēts likums. Gluži pretēji, tas ir ļoti demokrātisks likums, jo tikai šīs pašas kooperatīvās sabiedrības runās un lems par to, vai izveidot savienību vai ne. Un varēs brīvprātīgi arī izstāties no šīs savienības kā tādas.

Atbildot uz otru jautājumu, jāteic, ka, attīstoties privāttirdzniecībai, jebkurā gadījumā radīsies alternatīva. Bet tirgus apstākļos jautājums par patērētāju kooperācijas monopolu, manuprāt, nokārtosies pats par sevi.

E.Kide: Otrs jautājums, ja drīkst. Sakiet, lūdzu, ko jūs saprotat ar terminu “kooperatīvā izglītība”. Izglītības likumā šāds termins nefigurē.

M.Kokina: Es saprotu, ka attiecīgā daļa no līdzekļiem tieši tiek novirzīta izglītībai, varētu teikt, tiek veidoti attiecīgi institūti vai attiecīgās skolas par šo kooperatīvu sabiedrību līdzekļiem. Tas ir viens. Un šajās skolās izglīto tieši tādās specialitātēs, kuras nepieciešamas darbībai kooperatīvajās sabiedrībās. Tā ir ekonomija, tā ir grāmatvedība, tās ir visas nozares, kuras specifiskas darbībai tieši attiecīgajā kooperatīvajā sfērā. Visā pasaulē šāds kooperatīvo izglītības institūtu tīkls ir ļoti plaši izplatīts.

E.Kide: Par terminu derētu padomāt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zatuliviter! Gatavojas deputāts Kinna.

V.Zatuliviters: */Man jums ir divi jautājumi. Pirmais jautājums. Savā runā jūs teicāt, ka šīs sabiedrības mērķis ir sabiedrisko prasību apmierināšana. Jūs to atkārtojāt divas reizes, pareizāk sakot, fiksējāt to, bet 1.panta pirmajā rindkopā rakstīts gluži cits. Es gribētu precizēt, kas galu galā ir šīs sabiedrības mērķis?/

M.Kokina: */Šīs sabiedrības mērķis ir apmierināt saimnieciskās, sabiedriskās un sadzīves vajadzības konkrētiem cilvēkiem, kuri apvienojušies šajā kooperatīvajā organizācijā, sabiedrībā. To, ko es teicu, varbūt es izteicu tik īsi kontekstā par šo jautājumu. Tā tas bija./

V.Zatuliviters: */Saprotams. Vispār saprotams. Kaut arī neesmu apmierināts, bet skaidrs. Paldies.

Otrais jautājums. Man radās iespaids, ka šis likumprojekts rakstīts kādai abstraktai kooperatīvai sabiedrībai. Kāpēc es to apgalvoju? Jūs, lūdzu, palīdziet man noskaidrot. Ir taču laikam un var parādīties kooperatīvās sabiedrības, kuras pastāv uz konkrēta rūpniecības, bet varbūt uz lauksaimniecības uzņēmuma bāzes vai šī uzņēmuma ietvaros. Tad, lūk, mani interesē, vai tas patiešām ir rakstīts kādai abstraktai, pilnīgi patstāvīgai sabiedrībai vai arī tajā skaitā tādām sabiedrībām, par kurām es runāju jautājuma otrajā daļā?/

M.Kokina: */Jūsu jautājums attiecas uz ražošanas kooperatīviem?/

V.Zatuliviters: */Nē, neattiecas uz ražošanas kooperatīviem. Ņemsim konkrētu piemēru. Piemēram, “Rīgas audums”. Tur pastāv kaut kāda dārzu un mazdārziņu sabiedrība. Mani interesē– vai šis likumprojekts attiecas arī uz sabiedrību, kura darbojas pie šī rūpniecības uzņēmuma, vai ne?/

M.Kokina: */Uz “Rīgas audumu” tas neattiecas, bet uz “Rīgas audumā” strādājošajiem un šajā kooperatīvā esošajiem attiecas./

V.Zatuliviters: */Paldies. Tad man rodas trešais jautājums. 13.pants, ceturtā rindkopa. Te vispār, piedodiet, ar šo variantu, par ko es jautāju, rodas zināmas pretrunas. Ja tas ir “Rīgas auduma” strādnieks un ir sabiedrības loceklis, tad viņš laikam ir arodbiedrības biedrs. Tur ir arodkomiteja, arodorganizācija. Bet pēc 13.panta pietiek ar valdes lēmumu, lai izslēgtu no sabiedrības. Atvainojiet, te jau ir pretruna. Jāpaskatās. Jūs nesaskatāt šeit pretrunu?/

M.Kokina: */Es nesaskatu./

V.Zatuliviters: */Nu, paldies. Tad mēs redzam dažādi. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kinna! Gatavojas deputāts Eglājs.

J.Kinna: Es gribētu saņemt pārliecinošu atbildi, ka šis likums tiešām atbilst klasiskajiem kooperācijas pamatprincipiem. Kāpēc pašreiz ir nesagraujama patērētāju biedrība? Tieši tāpēc, ka ir paredzēts arī šajā likumā, ka visa peļņa, kas gūta no tirdzniecības, ir ieskaitīta uzņēmuma fondos, pajas ir palikušas smieklīgi mazā līmenī, un šobrīd faktiski var uzskatīt, ka viss patērētāju biedrības vai patērētāju savienības īpašums pieder mistiskai patērētāju savienības pārvaldei. Izstājoties no patērētāju biedrības, es varu pretendēt uz saviem 10 rubļiem un vairāk ne uz ko. Šādu pašu mehānismu jūs ietverat arī likumā, jo paredzat, ka es varu saņemt savu par pajām iemaksāto naudu. Es nekādā veidā nevaru pretendēt uz to īpašuma daļu, kas ir radusies saskaņā ar šā likumprojekta 8.pantā rakstīto, ka sabiedrības darbības nodrošināšanai jāievēro šajā pantā noteikto fondu kapitālveidošanās kārtība.

Turklāt šajā pantā jūs atsaucaties uz šo pašu pantu, bet tur nekādas fondu veidošanās kārtības un tiesības šiem fondiem nav atrunātas. Es saprotu, ka šis likums šobrīd ir uzrakstīts klasiskā veidā patērētāju biedrības saglabāšanai.

M.Kokina: Atbildot uz jūsu jautājumu, es diemžēl, deputāta kungs, jums negribētu piekrist, jo likumā ir skaidri noteikts, ka peļņa pieder attiecīgās sabiedrības biedriem. Tātad jautājums par to, ka pieder visiem un ne vienam, tiks noņemts no dienas kārtības. Jautājums par to, ka izstāšanās gadījumā ir jāizmaksā paja, ieskaitot peļņas daļu vai attiecīgi noņemot zaudējumus, protams, ir risināms. Bet šis likumprojekts ietver tieši to, ka peļņa pieder biedriem.

J.Kinna: Es atvainojos, kuru peļņas daļu? Vai konkrētā gadā iegūto peļņas daļu vai vispār uzņēmuma pastāvēšanas vēsturē iegūto peļņas daļu?

M.Kokina: Reorganizējot un pārveidojot patērētāju kooperāciju, pamatojoties uz jauno likumdošanu, tiks izstrādāta arī tā daļa, kas pieder paju biedriem. Un šis likums būs kā tālākā bāze, lai šie principi normāli darbotos, lai piederētu tieši konkrētiem patērētāju biedrības biedriem attiecīgā patērētāju biedrībā, lai viņi būtu īpašnieki un šo jautājumu lēmēji.

J.Kinna: Tādā gadījumā es nesapratu, kurā likumā tad šīs normas tiks atrunātas, ja ne šajā?

M.Kokina: Cienījamo deputāt, ir atrunāts, es vismaz tā uzskatu. Jo likumā ir noteikts tas, ka peļņa pieder biedriem.

J.Kinna: Peļņa pieder, bet peļņa pēc sadalīšanas iemiesojas konkrētā kapitālā, un absolūti nav atrunāts, kam pieder šis kapitāls pēc peļņas sadales.

M.Kokina: Tādā gadījumā šis jautājums, cienījamais deputāt, ir pārdomājams.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Eglāj! Gatavojas deputāts Silārs.

V.Eglājs: Man arī ir jautājums sakarā ar mantiskajām attiecībām. Es saprotu, ka šis likums būtu attiecināms arī uz dzīvokļu kooperatīviem, garāžu kooperatīviem un tamlīdzīgiem kooperatīviem, kuri tiešām ir veidoti nevis peļņas gūšanai, bet tieši tādā nolūkā, kā tika teikts ziņojumā. Šiem kooperatīviem ir nekustamais īpašums– mājas un garāžas. Šis īpašums, tā vērtība divdesmit gadu laikā droši vien ir četrkāršojusies: ja dzīvoklis maksāja 5000, tad tagad tas maksā 50 000. Kāda tad ir tā vērtība? Jo nav vis gūta peļņa, bet nekustamā īpašuma vērtība ir pieaugusi. Kā tas ir?

M.Kokina: Jautājumi, kas saistās ar vērtību pieaugumu, manuprāt, cienījamais deputāt, jārisina vienlaikus ar patērētāju kooperācijas reorganizāciju, kā es jau teicu savā ziņojumā. Un, protams, jāņem vērā– vasarnīca un garāža pieder konkrētam pilsonim, nevis visai šai kooperatīvajai biedrībai. Tas ir jānovērtē.

V.Eglājs: Un šinī sakarībā ir rakstīts, ka kooperatīvā sabiedrība ir atbildīga par savām saistībām ar visu tai piederošo mantu. Tagad ir jautājums– vai tie dzīvokļi un tās garāžas ir sabiedrības īpašums vai nav, vai tā sabiedrība var izlikt no viņa paša dzīvokļa un atņemt to garāžu?

M.Kokina: Nē, cienījamais deputāta kungs! Šis likums ir vērsts uz to, lai stingri norobežotu, ka konkrētais dzīvoklis un garāža ir pilsoņa īpašums, bet kooperatīvs turpmākā darbībā saistīsies ar kopīgām komunikācijām, ar kopīgo ceļu apkopi, elektrības uzturēšanu un citiem jautājumiem, kas ir kopīgi visiem kooperatīviem. Jo faktiski pēc spēkā esošās likumdošanas, no vienas puses, šīs vasarnīcas bija kā īpašuma subjekts, bet, no otras puses, faktiskā likumdošana, manuprāt, radīja tādu stingru piesaistību kooperatīvam bez tiesībām rīkoties ar šo vasarnīcu. Un tas, mūsuprāt, nekādā gadījumā nav pareizi.

Priekšsēdētājs: Deputāts Silārs, gatavojas deputāts Bojārs.

I.Silārs: Cienījamā referente, atbildot deputātam Bulam, jūs sacījāt, ka šīs paju sabiedrības no akciju sabiedrībām atšķirsies ar to, ka tās nebūs peļņas sabiedrības, bet, kā jūs pati saprotat no visiem līdzšinējiem jautājumiem, runa nepārtraukti ir par peļņu, bet mans jautājums attieksies uz 1.pantu.

Mani mulsina šī jaukā, brīnišķā frāze, jo es varu to uzskatīt tikai par frāzi, ka šī sabiedrība ir fizisko personu apvienība, kuras mērķis ir veicināt kultūras līmeņa celšanos. Izskatot šo likumu, es neredzu nevienu pantu, kurā bez atrunātajām peļņām būtu runa par kultūras līmeņa celšanu. Ja tā nav tikai skaista frāze, tad paskaidrojiet, kurā pantā ir runāts par kultūras līmeņa celšanu?

M.Kokina: Konkrēti nevienā pantā tas atrunāts nav. Bet jebkura kooperatīvā sabiedrība, kā es jau teicu, nenodarbojas tikai ar saimniecisko uzņēmumu veidošanu. Arī 1937.gada Ulmaņa likumā un 1919.gada noteikumos kā viens no mērķiem bija paredzēta garīgās labklājības celšana. Šī kultūrlīmeņa celšanās var izpausties dažādās formās kooperatīvās sabiedrības darbībā. Ja mēs runājam par tām pašām skolēnu kooperatīvajām sabiedrībām, kuras es minēju savā ziņojumā, tad jāteic, ka viena no darbības formām bija dažādu sabiedrisku, kopīgu jautājumu risināšana, kuri attiecās tieši uz skolēniem, kas bija šajās skolēnu kooperatīvās kopdarbības sabiedrībās. Jautājums par kultūras līmeņa celšanu ir saistīts arī ar plašu kooperatīvās izglītības sistēmas attīstīšanu.

I.Silārs: Es tomēr nesaprotu, jo arī līdzšinējā izglītība, piemēram, marksisms, ateisms, nevienam cilvēkam nav garantējis kultūras līmeņa celšanos. Likumā jau pašā sākumā jūs esat uzskatījuši par vajadzīgu ietvert tādu formulējumu. Es visnotaļ to atbalstītu, bet tad tam jābūt garantētam likumā, jo izglītība nav tas pats, kas kultūra.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Bojārs, un jautājumu uzdošanu noslēdz deputāts Ziediņš.

J.Bojārs: Es tā arī nedzirdēju atbildi uz mana cienījamā kolēģa Lagzdiņa jautājumu, kāpēc jūs izšķīrāties par šādu īsu kooperatīva reglamentēšanu salīdzinājumā ar pirmskara Latvijas reglamentējumu. Tas ir pirmais jautājums.

Otrkārt, kādu valstu kooperatīvo likumdošanu jūs ņēmāt vērā, sagatavojot šo variantu?

M.Kokina: Atbildot uz pirmo jautājumu, varu teikt, ka 1937.gada Ulmaņa izdoto likumu par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām mēs faktiski atteicāmies izmantot ar nodomu, jo, pirmkārt, šajā likumā bija paredzēts, ka kopdarbības sabiedrības dibināšanai bija vajadzīga atļauja, tātad obligāta atļauja. Otrkārt, šajā likumā bija paredzēts, ka kopdarbības sabiedrībām obligāti jāsastāv savienībās. Autori uzskatīja, ka šis 1937.gada likums nav demokrātisks, tāpat kā likumi, kurus šobrīd pieņem Latvijas Republikā. Tas ir viens jautājums.

Otrs jautājums. Ļoti sīka reglamentācija, ietverot pat visus tos jautājumus, kuri attiecas uz revīzijas komisijas darbu un tā tālāk, mūsuprāt, nav vajadzīga. Tas ir viens. Kādu likumdošanu mēs izmantojām? Pamatā izmantojām Latvijas Republikas likumdošanu, kas izstrādāta līdz 1937.gadam, kā arī pasaules praksi, faktiski monogrāfijas, iepazināmies ar Ungārijas un Polijas likumdošanu šajā jomā un arī ar Dānijas likumdošanu.

J.Bojārs: Skaidrs. Izskatot visus šos sabiedrības likumus, kas cits aiz cita tiek izstrādāti sakarā ar privatizāciju, saskaros ar vienu kopīgu likumsakarību, tas ir, ar ļoti zemu atbildības reglamentācijas līmeni, un tas ārkārtīgi uztrauc mūs, juristus. Šeit ir minētas biedru tiesības, biedru pienākumi, biedru atbildība. Bet skatīsimies tālāk. Sabiedrības valdes jautājums ir reglamentēts vienā ļoti īsā pantā, nav kārtīgi pateikts, kā valde konstruējas, nav pateikts, kas valdi vada, ka vispār ir priekšsēdētājs, un absolūti nav skarts jautājums par valdes atbildību. Tātad kooperatīva biedriem ir noteikta atbildība, bet par valdes biedriem un priekšsēdētāju nav pateikts nekas, lai gan vajadzēja ļoti detalizēti noteikt viņu kompetenci un atbildību. Kāpēc tas tā?

M.Kokina: Šajā gadījumā es Bojāra kungam pilnīgi piekrītu, šajā sadaļā likumprojekts ir jāpapildina.

J.Bojārs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošanu noslēdz deputāts Ziediņš. Pārējos deputātus lūdzu pierakstīties debatēs.

Z.Ziediņš: Patērētāju biedrību savienības saskaņā ar Latvijas Republikas likumu par Uzņēmumu reģistru ir jāreorganizē vai jālikvidē līdz 1.jūlijam. Tātad jūs aizvadāt savas darbības pēdējos mēnešus, un uzslavējama ir jūsu aktivitāte. Taču mūsu kolēģiem absolūti nav skaidrs, kāpēc ir vajadzīga šādas “jumta likumā” neesošas jaunas sistēmas izveide un kāpēc jūs tiešām nevarējāt šo reorganizāciju vai likvidāciju izdarīt saskaņā ar jau apstiprinātiem likumiem, konkrēti, izmantojot likumu par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību? Manuprāt, jūsu argumentācija par peļņu un citiem faktoriem nav pamatota. Kāpēc jūs nesagatavojāt šo likumu pēc jau esošās likumdošanas modeļiem?

M.Kokina: Cienījamo deputāt, es jau vairākas reizes atkārtoju, kāds bija mūsu mērķis, izstrādājot šo likumprojektu. Autoru kolektīvs gribēja, lai mums Latvijas Republikā būtu likums, pēc kura kooperatīvos varētu apvienoties cilvēki ar kādu konkrētu mērķi. Varbūt es patiešām nevarēju pamatot līdz galam šo domu, bet mērķis nav gūt peļņu. Tas ir viens.

Runājot par patērētāju kooperāciju kā tādu, es domāju, ka mums visiem ir jāsaprot viens jautājums– vai nu mēs Latvijas Republikā faktiski likvidējam patērētāju kooperāciju un visas Latvijas Patērētāju biedrību savienības organizācijas pārveidojam par uzņēmējsabiedrībām, kuru galvenais mērķis būs tirgot un gūt peļņu, vai šie mūsu kooperatīva paju biedri būs īstenie mūsu īpašuma saimnieki.

Z.Ziediņš: Paldies. Jūs ļoti precīzi atbildējāt. Tātad likuma mērķis ir saglabāt Latvijas patērētāju biedrību kooperāciju, ietērpjot to dzeltenos spārniņos. Jūs to pateicāt, paldies jums. Un man vēl ir konkrēts jautājums par 20.pantu. Kooperatīvas sabiedrības organizāciju un tās darbību izbeidz ar tās kopsapulces lēmumu vai arī ar tiesas lēmumu. Man nav skaidrs, kā vienas nelielas pilsētiņas vai neliela rajona desu cehs, konditorejas cehs vai kāds cits uzņēmums, kas grib sākt saimniekot patstāvīgi, var no jums atdalīties, nevelkot līdzi visu šo kolosālo mašinēriju, visu šo līdzbūvi, ko jūs esat izveidojuši savā sistēmā. Kā to var izdarīt? Tas ir likums, lai saglabātu esošo statusu, un man tas nav pieņemams.

M.Kokina: Es varu atbildēt, cienījamais deputāt, ka jau pēc spēkā esošajiem Patērētāju biedrību savienības statūtiem ir noteikts, ka patērētāju biedrības biedriem ir tiesības savā kopsapulcē vai iecirkņa sapulcē izstāties no šīs patērētāju biedrības, likvidēt to vai reorganizēt. Jau pēc spēkā esošās likumdošanas tas nav nekas nelikumīgs.

Runājot par turpmāko, šis jautājums ir viennozīmīgs: cilvēki brīvprātīgi apvienojas un brīvprātīgi izlemj, vai viņi darbosies vai nedarbosies šajā kooperatīvajā sabiedrībā.

Z.Ziediņš: Bet 20.pantā tā nav uzrakstīts.

M.Kokina: 20.panta sākumā teikts, ka pēc kopsapulces lēmuma.

Z.Ziediņš: Pareizi, bet kopsapulces lēmums taču ir kopsapulce. Tas ir tāpat, kā mēs no Padomju Savienības nevaram izstāties ar Padomju Savienības referenduma palīdzību.

M.Kokina: Bet ar kopsapulces lēmumu šī sabiedrība veidojas. Kopsapulce ir augstākā attiecīgās biedrības institūcija.

Z.Ziediņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies Kokinas kundzei par ziņojumu un atbildēm uz jautājumiem. Uzsākam debates jautājumā par kooperatīvajām sabiedrībām. Pirmais Ekonomikas komisijas vārdā runās Špoģa kungs. Lūdzu. Gatavojas deputāts Buls.

K.Špoģis: Godājamie kolēģi! Ekonomikas komisija pēc Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas iniciatīvas, kura ir vadošā jeb kuratorkomisija šā likumprojekta izstrādē, izskatīja šo likumprojektu no tāda aspekta, vai tas ir vajadzīgs, vai tas ir vietā, vai tas ir nepieciešams, ņemot vērā ieilgušo diskusiju tieši par šīm problēmām, kura aizsākās vairāk nekā pirms pusgada, jau pagājušajā gadā, kad mēs sākām veidot uzņēmējdarbības likumprojektu bloku.

Kā jūs atceraties, arī vēlāk, kad mēs izskatījām likumprojektu par paju sabiedrībām pirmajā lasījumā, šī diskusija atkal saasinājās un turpinājās darba grupās un komisijās. Visu šo diskusiju rezultātā mēs nācām pie slēdziena, ka šis likumprojekts tomēr ir vajadzīgs un ka ir nepieciešams atbalstīt Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas vairāku darba grupu priekšlikumu. Un kāpēc? Kā jūs atceraties, sākumā paju sabiedrības likumā bija iestrādāts viss, kas saistīts ar kooperatīvajām sabiedrībām. Pēc pirmā lasījuma, intensīvi strādājot visu šo ilgo laika posmu, kurš pagāja līdz otram lasījumam, un pilnveidojot likumprojektu par paju sabiedrībām otrajam lasījumam, mēs ņēmām vērā to, ka paralēli veidojas šis likumprojekts. Tā ka iespējamā dublēšanās vai atkārtošanās zināmā mērā ir novērsta– no tā likumprojekta attiecīgās normas ir izsvītrotas. Šajā sakarībā mēs uzskatām, ka tāda patērētāju savienība, piedodiet, nevis patērētāju savienība, bet patērētāju kooperācija, kāda tā ir šobrīd, nav saglabājama. Kad mēs konstatējām, ka šis likumprojekts prasa kapitālu pārstrādāšanu, mūsu komisija ļoti intensīvi izvirzīja jautājumus tā autoriem. Strautiņa kungs arī ir tā noskaņots, ka jāatjauno tāda patērētāju kooperācija, kāda tā bija tad, kad tika veidota un dibināta. Manas paaudzes kolēģi ļoti labi atceras, kā tā strādāja pašā sākumā, kādi bija darbības principi un tā tālāk. Tā balstījās uz patiesi demokrātiskiem pamatiem. Un tāpēc nebūtu lietderīgi, ka tirdzniecības kooperācijas un visas šīs biedrības, kuras būs diezgan masveidīgas, meklētu savu vietu un savas normas paju sabiedrības kopējā likumā, jo tam paredzēts ārkārtīgi plašs darbības lauks dažās citās tautsaimniecības nozarēs un visā lauksaimniecībā. Sakarā ar to arī mēs to atbalstījām.

Tam, kas attiecas uz peļņas gūšanu un peļņas sadali, mēs, protams, nepiekrītam, īpaši tam, ko Ekonomikas komisija akcentēja; tā nav peļņas gūšana, peļņai ir jābūt, tā vienmēr ir bijusi un būs. Bet peļņas sadalē demokrātiskie principi būs jāatjauno. Kādreiz maksāja dividendes un paju biedri paši brīvprātīgi nolēma, kādu daļu atstāt konkrētajai vajadzībai, ar vārdu sakot, apvienot līdzekļus kaut kādam pirkumam vai būvniecībai. Tie principi būs jāatjauno, tāpat kā tie, kuri attiecas uz ieguldītās daļas peļņas mantisko statusu.

Dažus kolēģus un arī mūs acīmredzot sākumā mulsināja šā likuma nelielais apjoms, jo šis likums nav tik biezs, kā mēs esam pieraduši. Mēs tomēr atbalstījām šādu variantu. Šā likumprojekta autoru kolektīvs strādā ļoti ilgi, šis jau ir kāds piektais vai sestais variants. Mūsu rokās ir nonākuši arī visi iepriekšējie varianti, kuri vairākkārt tika pārstrādāti. Šis variants ir diezgan veiksmīgs, pateicoties kolektīva, to darbinieku pūlēm, jo viņiem ir izdevies šajā nelielajā likumprojektā ļoti blīvi ietilpināt visu minimāli nepieciešamo, kas vajadzīgs. Tāpēc mēs arī neuzstājām, lai to atjaunotu tajā apjomā, par kuru šeit runāja, tas ir, vecā likuma apjomā, pēc kura kādreiz dibināja patērētāju kooperāciju. Bet ir tiešām divi ļoti svarīgi nosacījumi, kurus Ekonomikas komisija kategoriski uzskata par vērā ņemamiem. Pirmkārt,– par to jau runāja kolēģi, uzdodot jautājumus,– obligāti nepieciešami normālstatūti visām tām formām un tām darbības sfērām, kur tie tiks lietoti. Lai ļoti konkrētus un mērķtiecīgus normālstatūtus varētu izstrādāt un apstiprināt, likumprojekta ievadā nepieciešams precīzi noteikt arī citas darbības sfēras, bez patērētāju kooperācijas, uz kurām šis likums attiecināms.

Un šo darbības sfēru ierobežojumam jābūt diezgan stingram, jo likums ir diezgan vilinošs un it kā vaļīgs. Jānosaka atbildība, jo nedrīkst pieļaut, ka to izmanto tur, kur nepienākas, vārdu sakot, lai ļaunprātīgi nevarētu to izmantot nepareizos virzienos. Un vēl par tiem pantiem, kur bija divi varianti. Mums šķiet, ka 15.pantā pieņemamāks ir otrais variants, jo tajā pilnīgāk un precīzāk noteikta valdes būtība un tās pamatfunkcijas. Un no 16.panta otrā varianta jāizveido pants par remisiju. Pašreizējā redakcija nav pieņemama. Ekonomikas komisija aicina pieņemt likumprojektu pirmajā lasījumā, būdama pārliecībā, ka tas tiks veidots, līdz sasniegs nepieciešamo pilnību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds debatēs deputātam Bulam, un gatavojas deputāts Čepānis.

A.Buls: Godātie deputāti! Godātais priekšsēdi! Šos pamatprincipus– brīvprātība un pieejamība visām personām, demokrātiska pārvalde, peļņa, tās piederība biedriem, ierobežotas dividendes, izglītība un sadarbība– mēs pazīstam. Tie visi jau ir iestrādāti likumos par uzņēmējdarbību, nekā jauna te nav. Ja izstrādāts jauns likums, ir jāzina, ar ko tad tas atšķirsies, ar ko šī institūcija, šī jaunā organizācija, saukta par kooperatīvo sabiedrību, atšķirsies no jau esošām.
Es, vadoties pēc šiem pamatpincipiem, nekādu atšķirību neredzu. Autore atbildēja, ka atšķirība galvenokārt ir bezpeļņas ražošana, tātad cilvēku labklājības nodrošināšana. Nebūt ne! Peļņa te pastāv, turklāt mistiska peļņa, kas ir nevis kā peļņa, bet peļņas piederība visiem biedriem. Tā kā taisām biznesu un sadalām peļņu uz galviņām. Tālāk parādās vēl dividende, turklāt ierobežota dividende. Tas varētu būt. Bet kā saskaņot šo peļņas sadalījumu katram un vēl dividenžu izmaksu? Es to nekādi nesaprotu no ekonomiskā viedokļa. No kā tad mēs maksāsim dividendes, ja peļņa sadalīta?

Ja jau šis likums ir vajadzīgs, lai aizstāvētu veco patērētāju kooperāciju, dzīvojamo māju un garāžu kooperatīvus, tad pirmā un galvenā prasība ir, lai šis likums precīzi noteiktu sfēru, uz kuru tas attieksies pilnīgi pa punktiem. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Pašreiz vēl pastāvošie nelikvidētie kooperatīvi, kuri pirms trijiem gadiem kā sēnes pēc lietus izauga un varbūt deva zināmu pieredzi uzņēmējdarbībā, vērtējami ar plusa zīmi, bet tie radīja arī daudz ļauna. Šie kooperatīvi, kuri pašreiz cenšas ieiet pareizā uzņēmējdarbībā atbilstoši mūsu likumiem, pamodīsies, atradīs šo izeju un līdīs atpakaļ kooperācijā. No tā es visvairāk baidos. Lai tas nenotiktu, es lūdzu iestrādāt, ja tik tiešām šis likums ir vajadzīgs, tajā stingru ierobežojumu, kas notiktu, uz ko tas attiecas.

Mēs dzirdējām, ka šis likums par patērētāju kooperāciju izveidos jaunu patērētāju kooperāciju. Lasot šo likumu, es diemžēl neredzu, ka esošā patērētāju kooperācija var veidoties par kaut ko jaunu, balstoties uz šo likumu. Te ir jāparāda pat jauni principi un jāietver šajā likumā jaunas domas, lai tā jaunā patērētāju kooperācija rastos.

Un, visbeidzot, par statūtiem. Šajā pašā likumā noteikti jābūt atsau­cei, norādei, ka obligāti ir normālstatūti jeb paraugstatūti. Tie ir divi galvenie principi, kuri konceptuāli jāiestrādā pirmajā lasījumā, bez tiem nevar pieņemt likumu pirmajā lasījumā. Stingri jānosaka sfēra, uz kuru attiecas šis likums un normālstatūti.

Priekšsēdētājs: Paldies, Bula kungs. Vārds deputātam Čepānim, pirmais pēc pārtraukuma runās deputāts Kide.

A.Čepānis: Cienījami kolēģi! Kā jau te tika ziņots, Tirdzniecības un pakalpojumu komisija kopā ar Augstākās padomes Ekonomikas komisiju un Likumdošanas jautājumu komisiju, kā arī citas ieinteresētās komisijas ir izskatījušas šo iesniegto likumprojektu, un kopumā tas tomēr ir guvis atbalstu. No šodien uzdotajiem jautājumiem un no to deputātu runām, kuri jau paspējuši uzstāties, es saprotu, ka šaubas izraisa galvenokārt viens jautājums– vai iesniegtais likumprojekts nav paredzēts tikai un vienīgi pašreiz pastāvošās Latvijas Patērētāju biedrību savienības, respektīvi, pašreizējās struktūras, saglabāšanai, nostiprināšanai un, kā viens otrs izteicās, dzīvības vilkšanai. Par šīs sistēmas nesagraujamību runāja deputāts Kinna; līdzīgā variantā, tikai mazliet citādi tas tika izteikts arī deputāta Ziediņa runā, bet es domāju, ka neviena šeit, Latvijas Republikas Augstākajā padomē, izstrādātā likumprojekta mērķis nav kaut ko sagraut, bet kaut ko radīt. Latvijas Republikas Patērētāju biedrību savienības rīcībā pašlaik ir pamatlīdzekļi vairāk nekā 400 miljonu rubļu vērtībā. Tajā izziņā, kura šorīt deputātiem tika izsniegta, īsajā Patērētāju biedrību savienības darbības raksturojumā, ir teikts, ka visās šajās patērētāju biedrības agrākajās pastāvēšanas formās, kā arī tajās, kuras pastāvēja padomju laikā, šis īpašums ir nevis izvazāts un izsaimniekots, bet pavairots, un kaut kāds labums lauku iedzīvotājiem un zvejniekiem ir bijis.

Tāpēc mūsu komisija uzskata, ka likumprojekts ir pieņemams. Arī deputātu teiktais, pirmām kārtām deputāta Lagzdiņa ierosinājums par paraugstatūtu izstrādāšanu, tāpat kā deputāta Bula izteiktais priekšlikums par paraugstatūtu vai normālstatūtu izstrādāšanu, ir vērā ņemams. Es domāju, ka ļoti būtiski ir deputāta Grūtupa un deputāta Bojāra ieteiktie priekšlikumi, lai būtu noteiktas ne tikai kooperatīvo sabiedrību biedru tiesības un pienākumi, bet arī vadošo orgānu, tas ir, valdes un citu vadītāju, tiesības un galvenokārt pienākumi, lai tie būtu likumā fiksēti.

Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas vārdā es aicinu deputātus balsot par šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā. Un, manuprāt, baidīties no tā, ka mēs gribam kaut kādu stagnācijas laika veidojumu saglabāt un pagarināt tā mūžu, nevajadzētu, jo pati dzīve attiecībā uz Patērētāju biedrību savienību un tās darbību liecina, ka šādu kooperatīvo sabiedrību veidošanās republikā ir realitāte. Kaut gan daudzos lauku rajonos patiešām ir ārkārtīgi liela pretestība un tiek kritizēta pastāvošā struktūra, tomēr nevienā rajonā patērētāju biedrību kooperācijas sistēma pēc detalizētas apspriešanas ar deputātiem un visiem cilvēkiem, kas par šo jautājumu interesējas, šī struktūra nav sagrauta, jo pašreizējais saimnieciskais mehānisms šajā tirdzniecības organizācijā liecina par to, ka šādas kooperatīvo biedrību savienības gan rajona mērogā, gan republikā ir vajadzīgas.

Priekšsēdētājs: Paldies, Čepāņa kungs. Godājamie deputāti, līdz pārtraukumam mums ir atlikušas astoņas minūtes. Vai deputāts Kide astoņās minūtēs iekļausies? Var. Lūdzu, deputāt Kide, un pēc pārtraukuma runās Patērētāju biedrību savienības valdes priekšsēdētājs Strautiņa kungs.

E.Kide: Cienījamie deputāti! Mēs runājam par jaunu kooperācijas likumu. Faktiski mēs tikko kā nolikvidējām vienu kooperācijas likumu, kas gan de facto, gan psiholoģiski bija ļoti kaitīgs mūsu sabiedrībai, maigi izsakoties. Patlaban mēs pieņemam ļoti plaša spektra likumu, kas ietekmēs ļoti daudzas dzīves sfēras. Es domāju, šeit mums vajadzētu pieiet ārkārtīgi nopietni, jo uzskatu, ka pēc pirmās kooperācijas izgāšanās, ja tā var teikt, šis ir politisks jautājums, un to vajadzēja apspriest arī frakcijā, bet frakcijā mēs neesam šo kooperācijas likumu apskatījuši. Kooperācijas likums, kā es jau teicu, paredz ārkārtīgi plašus mērķus. Te ietverta gan izglītība un kultūra, gan saimniecība, dzīvokļi, garāžas– viss, ar ko vien var taisīt naudu. Šaubos tikai, vai Latvijas labā,– šķiet, ka tikai savā. Es nezinu, cik komisijās šis likums ir izskatīts. Izglītības komisija nav skatījusi šo likumu, kaut gan ir runa par izglītības kooperāciju. Mēs zinām, ka haltūras veidā, piedodiet, arī patlaban tā darbojas, un tas izglītībai nodara lielu ļaunumu. Procentuāli nav ievērota likuma sasaistīšana.

Un vēl– tik plaša spektra likuma autors ir patērētāju savienība, tikai patērētāju savienība. Un tas liek domāt, ka, piedodiet par izteicienu, tiek šūts mētelis sev. Izlasot beigās, ka patērētāju kooperācijas savienības daļa pielikta klāt, man tiešām tā liekas. Un informāciju ar komentāriem pie likuma mēs neesam saņēmuši, kaut gan vajadzēja būt plašam skaidrojošam komentāram, kas izsniegts katram deputātam, lai varētu izprast, kā šis kooperācijas likums darbosies. Bet mēs šodien piecas minūtes pirms plenārsēdes sākuma saņemam paskaidrojumu, ka mēs zinām, kas ir patērētāju kooperācija.

Dažus vārdus gribu teikt par monopolu šajā sabiedrībā. Es piedalījos vienā no patērētāju kooperācijas pilnvaroto sapulcēm, un tika skaidri pateikts– virzības uz privatizāciju mums nav; ja gribat, celiet jaunus veikalus, lauksaimnieki, bet šo daļu mēs nedalīsim. Es domāju, ka nostādne nav pareiza. Kooperācija jāsāk no apakšas, vispirms veidojot mazas saimniecības, tad dabiskā veidā tās atkooperējot. Un es uzskatu, ka monopols, īpaši lauksaimniecības jomā, pašlaik ir patērētāju savienībai. Lauksaimnieki netiek ar savu produkciju tik viegli iekšā ne jūsu sagādē, ne arī tajos veikalos. Tāpēc mums vispirms būtu jādomā, kā Bula kungs teica, par likumu, kas reorganizē šo lielo monstru, tas jāsadala un tad jāveido jauns.

Vēl viens moments, Strautiņa kungs, rada ļoti lielas bažas. Jūsu īpašums, kas sauksies par kooperāciju un kas saucās par kooperāciju, piederēs kooperatīviem, un nekāda valsts vairs klāt netiks. Un man ir bailes, ka šie kooperatīvi sadalīs to uzkrāto monopolu, privāti, oligarhiski, un par to mums jādomā nākamajā likumā. Piedodiet, ka es tik bargi izsakos. Man nav saprotams, piedodiet par izteicienu, vinegretiskais likums. Kā Bula kungs teica, te ir ietvertas gan biedru naudas, gan pajas, gan viss cits. Bet tas viss koncentrējas, un pēc tam izdalīt gandrīz vai nevar. Tāpat kā šodien paju biedri ir tikai nosacīti biedri ar grāmatiņu, lai varētu preci nopirkt. Tas nav paju biedrs, te viss no sākuma līdz galam ir jāpārtaisa.

Tā kā nav ievēroti procedūras jautājumi, es lieku priekšā tik plaša spektra likumu tomēr nepieņemt pirmajā lasījumā. Tas vispirms ir jāizskata komisijās, jāpieaicina eksperti un jāizveido likums, kas reorganizētu savienību, jo šī tirdzniecības monopola konversija nav mazāk sarežģīta kā lauksaimniecībā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Biezā kungs pirms pārtraukuma sniegs paziņojumu. Bet es gribētu paziņot, ka šodien pulksten 14.30 Baltajā zālē pulcēsies Prezidija locekļi. Vārds Biezā kungam.

J.Biezais: Cienītie kolēģi, lūdzu Konversijas komisijas locekļus un Grūtupa, Birkava un Edmunda Krastiņa kungu uz dažām minūtēm šeit pat sapulcēties.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums 30 minūtes, tas ir, līdz pulksten 12.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Deputāti, lūdzu, ieņemsim vietas, pulkstenis ir 12.00, laiks atsākt plenārsēdi. Vārds debatēs jautājumā par kooperatīvajām sabiedrībām Patērētāju biedrību savienības valdes priekšsēdētājam Strautiņa kungam. Gatavojas deputāts Eglājs.

I.Strautiņš, Patērētāju biedrību savienības valdes priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Esmu jūs jau vairākkārt informējis, kā dzīvo un strādā patērētāju kooperācija, un atskaitījies. Bet tas gan bija attiecībā uz tirdzniecības jautājumiem.

Pašreiz mēs esam krustcelēs, jauna ceļa sākumā, un es gribu jūs informēt par to koncepciju, kuru ir izstrādājusi patērētāju kooperācija. Tikko ir beigušās visu rajonu pilnvaroto un iecirkņu sapulces, un es varu jūs informēt par to, ko domā lauku ļaudis, ko domā lauku iedzīvotāji šajā ekonomiskajā katastrofā, kādā mēs dzīvojam. Pirmkārt, es gribu atgādināt kungiem, ka Patērētāju biedrību savienība un valde nav likumprojekta autors, bet likumprojekta autors ir Ekonomikas ministrija un Tieslietu ministrija. Mēs piedalījāmies tikai likumprojekta izstrādē.

Un tagad mazliet no vēstures. Es saprotu, ka visi mēs dzīvojam, iegrožoti zināmos ietvaros. Un šādos varmācīgos ietvaros dzīvoja un strādāja arī patērētāju kooperācija. Deputāti pareizi teica, ka tās bija simboliskas pajas– 10 rubļu apjomā. Un es atzinīgus vārdus gribu veltīt tiem kooperācijas veterāniem un komersantiem, kam bija vēl Latvijas Universitātē un arī ārzemēs gūta izglītība. Ar visu šo naudu pareizi operēja, un tā tika pareizi izmantota. Tā tika ieguldīta ražošanā, kas deva peļņu, tika ieguldīta zvērsaimniecībās, kas katru gadu mums dod trīs miljonus peļņu. Koncentrējot naudu, mēs gadu no gada attīstījām nekustamā īpašuma celtniecību, cēlām veikalus, noliktavas un arī izglītības iestādes. Velti mums pārmet, ka mēs nerūpējamies par izglītību. Mums ir trīs skolas, kas tiek uzturētas par kooperācijas līdzekļiem, un viens tehnikums– kooperatīvais tehnikums, kas darbojās jau Ulmaņa laikā un kuram ir laba slava līdz pat šai dienai, jo tas sagatavo kvalificētus kadrus, kuri strādā kooperācijā. Mūsu materiāli tehniskā bāze, kā norādīja Čepāņa kungs, ir 400 miljoni.

Attiecībā uz tirdzniecības un kooperācijas attīstības koncepciju es no šīs tribīnes jums paziņoju, ka mēs strikti iestājamies par vienu– vispirms jābūt likumiem un tad rīcībai. Rīcība nedrīkst apsteigt likumus. Un tikai tāpēc, ka tika pieņemts nekvalitatīvs likums, izveidojās kooperatīvi, kas nodarīja lielu ļaunumu tautsaimniecībai. Paju biedri un kooperācijā strādājošie 45 tūkstoši cilvēku negrib nodarīt ne savai tautai, ne savai zemei, ne saviem iedzīvotājiem ļaunumu. Un tādēļ mēs strikti izstrādājām mehānismu, kā atdot katram paju biedram gadu gaitā uzkrāto, jo nav noslēpums, ka paju biedri pilnvaroto sapulcēs katrs savu dividendi parasti nobalsoja materiāli tehniskajai attīstībai un kādu veikalu celtniecībai. Rezultātā mums ir nekustamais īpašums 460 miljonu apjomā, tas ir sarūpēts.

Un es vēlreiz gribu pateikt, cienījamo deputāt, tas nav ne izvazāts, ne izpārdots, ne izsaimniekots. Tā ir mūsu Latvijas tautas bagātība, ar kuru var tālāk strādāt un saimniekot, lai apmierinātu iedzīvotāju vajadzības. Jā, mēs bijām pret pārdošanu, un mēs, kooperatori, jo­projām kategoriski iestājamies pret nekustamā īpašuma izpārdošanu, kamēr jūs nebūsit pieņēmuši likumu par pilsonību un kamēr nebūs atrisināts jautājums, ka apgrozījumā būs pilnvērtīga nauda. Es esmu pret to, ka mēs par nepilnvērtīgu naudu atdosim dārgāko, kas pieder latviešu tautai, tas ir, nekustamo īpašumu.

Kā mēs gribam spert tālāko soli pilnīgā demokratizācijā? Tātad 440 miljoni tiks sadalīti atbilstoši paju biedru skaitam. Diemžēl man jāteic, ka šai koncepcijai ir savs mīnuss. Mēs varam piemērot tikai nulles variantu un katrā paju grāmatiņā uz vienu pajas rubli ierakstīt 50 rubļu nekustamā īpašuma. Un šis darbs praktiski ir paveikts. Nekustamā īpašuma inventarizācija ir pabeigta. Un, ja mēs turpināsim strādāt, arī tad katrā paju grāmatiņā tiks ierakstīts, ka paju biedrs ir 500 rubļu nekustamā īpašuma īpašnieks. Tā ir nauda, ko viņš jebkurā brīdī varēs saņemt atpakaļ. Protams, mēs pieiesim diferencēti. Paju biedrs ar 30 gadu stāžu saņem 1000 rubļu, bet tā paju biedra, kurš tikko iestājies, ieguldījums, protams, būs nulle. Tas ir viens variants.

Lai varētu pastāvēt, kā es jūs jau informēju, mēs attīstījām pārstrādi un lielus starprajonu uzņēmumus. Kā jau es teicu, mums ir četras zvērsaimniecības, vairumtirdzniecības bāzes, konservu cehi, maizes kombināti, kas bieži vien apkalpo ne tikai sava rajona paju biedrus, tā ka nevar runāt tikai par rajona paju biedru īpašumu. Piemērojot mūsu izstrādāto likumu par uzņēmējdarbību un par akciju sabiedrībām, šie uzņēmumi tiks pārveidoti par akcionāru uzņēmumiem un katram rajonam tiks iedota viena akcija, jo visi šie uzņēmumi tika celti par kopējo republikā nopelnīto paju biedru naudu. Katru gadu no šā uzņēmuma peļņas daļas atskaitījumiem katra rajona paju biedri savās dividendēs varēs pieskaitīt šo daļu peļņas.

Atbildot uz jautājumu, vai patērētāju kooperācija darbojās kultūras jomā, es varu jums oficiāli ziņot, ka mēs pārskaitījām baznīcām naudu tad, kad to nedrīkstēja darīt. Mēs izdalījām celtniecības materiālus baznīcu remontam tad, kad to nedrīkstēja darīt, un mēs turpinām to darīt. Un katru gadu katrā rajonā pilnvaroto sapulce vai nu nolemj skolai nopirkt iekārtas, vai piešķirt naudas līdzekļus. Un tas ir mūsu ieguldījums kultūras vajadzībām.

Daudz kas ir neatrisināts un samilzis mūsu zemē, bet es domāju, ka nevajadzētu salauzt patlaban pastāvošo patērētāju kooperāciju sistēmu, to vajag pilnveidot un demokratizēt, piemērojot jau spēkā esošos likumus par uzņēmējdarbību, par akciju sabiedrībām, par paju sabiedrībām, kā arī šo likumu, kurš jāpilnveido, ievērojot jūsu izteiktos būtiskos aizrādījumus un ieteikumus. Variējot šīs formas, mums ir jāpilnveido un jādemokratizē sava saimniecība. Nevaram atgriezties pie primitīvās privatizācijas, pie mazajiem veikaliņiem, jo visā pasaulē šī primitīvā privātīpašnieku darbības sfēra aptver apmēram piecus procentus. Es gribu atgādināt, ka ir 20.gadsimts ar lielražošanu. Tas nozīmē, ka katrā rajonā preces tiek piegādātas gan dzelzceļa vagonos, gan lieltonnāžas automašīnās, gan konteineros. Vai maziņš veikaliņš būs spējīgs pieņemt šīs apjomīgās kravas, apstrādāt un rūpēties par sortimentu? Vai katra veikaliņa pārstāvis varēs braukt uz rūpnīcu un slēgt līgumus vai viņam nāksies deleģēt speciālistus, kurus viņš pilnvaros slēgt šos līgumus?

Un, visbeidzot, protams, mums ir jāatgriežas arī starptautiskajā aliansē un mūsu tautai jāizmanto visas tās iespējas. Mēs esam maza republika un maza tauta, un mums ir jāizmanto visas apsaimniekošanas iespējas, arī tās, ko dod Centrālā patērētāju biedrību savienība Maskavā, tās un kooperatīvās saiknes, saimnieciskās un cilvēciskās, kas mums ir izveidojušās ar citām republikām, piemēram, ar Ukrainu, ar Kazahiju, ar Kaukāza republikām. Šie saimnieciskie sakari joprojām pastāv varbūt tieši tāpēc, ka to pamatā ir stabilas kooperatīvas, gadiem izveidotas saimnieciskas saiknes.

Un beidzot pavisam godprātīgi gribu teikt, ka patērētāju kooperācijas savienība ir depolitizējusies, tā strādā savai tautai, savam parlamentam un jūsu ieceltās valdības vadībā un tās interesēs. Un tā mēs savu darbu arī turpināsim.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Eglājam, gatavojas deputāts Kirjušins.

V.Eglājs: Cienījamie deputāti, cienījamais priekšsēdētāj! Pēc iepriekšējā runātāja runas noklausīšanās man tiešām šis tas kļuva skaidrāks. Man ir priekšlikums šo likumu pārveidot, jo tas principā attiecas nevis uz kooperatīvajām sabiedrībām, kā bija domāts, bet gan uz patērētāju savienībām. Tātad mums jāveido likums par patērētāju biedrībām, par patērētāju biedrību savienību, jo uzņēmējdarbība un tieši tas, kas saistīts ar tirdzniecību, ir tomēr ļoti būtiski. Bet es runāšu tieši par to, kas, manuprāt, attiecas uz kooperatīvajām sabiedrībām.

Pirmajā teikumā ir sacīts, ka šīs kooperatīvu sabiedrības ir savu biedru saimniecisko, sadzīves un visādu vajadzību apmierināšanai. Un tiešām tādu kooperācijas formu ir ļoti daudz, lai apmierinātu savu biedru saimnieciskās un kultūras vajadzības. Par to, protams, ir jāmaksā, un tas ir normāli, ka, piemēram, ir kaut kāds zemnieku kooperatīvs un ka kaut kādas mašīnas viņi izmanto kopīgi, kā arī kopīgi sedz izdevumus, kuri saistīti ar šīs mašīnas izmantošanu, un kopīgi organizē tās izmantošanu. Piensaimnieku kooperatīvam var būt krejotava, kuru kopīgi izmanto, bet katrs lietotājs tieši peļņu negūst, taču katrs apmaksā šīs kopējās mantas ekspluatāciju. Ja ir viens dzirnavnieks, viņš prasa, ko viņš grib, un diktē savus noteikumus; ja tās ir kooperatīvas dzirnavas, tad kooperatīva locekļi kopīgi vienojas, kā ekspluatēt šīs dzirnavas, un katrs sedz šo ekspluatāciju. Dzīvokļu kooperatīvi, garāžu kooperatīvi un tiem līdzīgi tiešām nav peļņas gūšanai, katrs šāda kooperatīva biedrs sedz izmaksas un saņem tos pakalpojumus, kādam nolūkam šis kooperatīvs ir organizēts. Un tas ir vērsts tieši pret monopolismu. Ja, piemēram, uzrodas viens privātuzņēmējs, kas piedāvā šos pakalpojumus, cilvēki spiesti maksāt tik, cik prasa, jo citas izejas nav.

Lūk, tā ir šo kooperatīvo sabiedrību jēga un principā atšķirība no uzņēmējdarbības, jo šeit tiešām nav peļņas gūšana, kooperatīvi apmierina kaut kādas saimnieciskas vajadzības. Un par šiem pakalpojumiem kooperatīva biedri maksā. Es domāju, ka šeit mums ir stingri jānodala, ja tas ir likums par patērētāju biedrībām un par to, kā apsaim­niekot šos nekustamos īpašumus, kuri ir 400 miljonu rubļu vērtībā. Tā arī ir problēma, jo šie īpašumi, tāpat kā partijas un arodbiedrību īpašumi, radušies tieši monopolstāvokļa dēļ, jo uz laukiem citu iespēju nebija, kā vien iesaistīties patērētāju biedrībā. Ja tu nebiji biedrs, tad tu nevarēji ne to audumu dabūt, ne tās kurpes dabūt, ne to cukuru dabūt. Tas ir tas pats, kas arodbiedrība. Ja tu nebiji biedrs, nevarēji nekur sprukt, jo slimības pabalstus maksāja arodbiedrība, ceļazīmes uz sanatorijām– arodbiedrība. Mēs izveidojām citu sistēmu, tagad ir sociālais nodoklis, kas nodrošina pensijas. Tas pats sakāms par partiju, jo bija noteikts līmenis, kuram vajadzēja sastāvēt partijā, bija viena partija, un tāpēc tā varēja būt.

Un galvenais ir tas, ka šī monopola sistēma ir novedusi pie anonīma īpašuma, un tagad nav īsti saprotams, kam tas galu galā pieder. Tie, kas ir pie vadības, rīkojas ar to kā ar savu īpašumu. Politbirojs uzskata, ka Preses nams un visas izdevniecības ir politbiroja īpašums. Tāpat ir izveidojies arodbiedrību īpašums un patērētāju savienības īpašums. Tas, ka šis īpašums ir nodalīts, protams, ir labi, bet šādas anonīmas īpašuma formas tomēr neved ne pie kā cita kā vien pie monopola. Tāpēc ir jābūt speciālam likumam, lai tiešām to pozitīvo, kas ir šajās patērētāju biedrībās, saglabātu un regulētu to darbību. Mums ir jāizveido tādas patērētāju biedrības, kādas mums tiešām ir vajadzīgas, bet zem viena jumta un zem vienas izkārtnes ar kooperāciju. Nevar salikt visu kopā, jo nenosegts gabals uzņēmējdarbībā ir tas gabals, kur ir uzņēmējdarbības otra puse– nevis iegūst peļņu, bet visi kopā maksā. Un es, paldies Dievam, 25 gadus dzīvoju kooperatīvā dzīvoklī, un mēs absolūti visi maksājam. Nekad nav izvirzījies jautājums, ka būtu kāda peļņa. Katru gadu izrēķina, kādi būs kārtējie maksājumi. Un tur ir jābūt savam likumam, jo tas īpašums nav normāli nokārtots. Un tāpēc man ir ierosinājums šo likumprojektu konceptuāli nepieņemt. Es domāju, ka mums ir jākārto patērētāju biedrību lieta un likumprojekts ir tomēr jāizstrādā, lai būtu normāls likums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Kirjušinam. Debates noslēgs deputāts Edmunds Krastiņš.

J.Kirjušins: */Cienījamie kolēģi! Es pārstāvu lauku vēlēšanu apgabalu, un mani vēlētāji, lauku darbaļaudis, lauku iedzīvotāji, visu savu dzīvi bijuši saistīti ar patērētāju kooperāciju. Tā viņus vismaz līdz šim laikam dzirdinājusi, barojusi, apāvusi, apģērbusi, palīdzējusi realizēt produkciju, palīdzējusi to pārstrādāt. Jautājums, protams, strīdīgs, vai tas darīts labi vai slikti. Bet mēs šodien esam šeit, lai mūsu dzīvi tomēr padarītu labāku un laikam arī patērētāju kooperāciju padarītu labāku. Patērētāju kooperācija, iedrošinos atgādināt, – tā ir ne tikai tirdzniecība, bet, kā jau es teicu, arī pārstrāde, sagāde un ražošana. Tā ir vesela sfēra.

Šodien galvenais jautājums– vai saglabāt veco patērētāju kooperācijas sistēmu? Un ir aizdomas, ka likums radīts, lai saglabātu šo sistēmu. Es domāju, ka, neizskatot šo likumu, nepieņemot to pirmajā lasījumā, mēs tieši nostiprināsim stāvokli un tieši saglabāsim šo veco sistēmu. Tāpēc šodien tas ir jāizskata un jāpieņem. Te ir daudz strīdīgu momentu, šeit izskanēja visai pamatotas piezīmes par to vai citu formulējumu, par peļņu, par dividendēm. Strīdēties var, bet laikam šis likums ir jāizskata. Tam ir jādod ceļš, lai kaut ko darītu, pārveidotu un reorganizētu šo patērētāju kooperāciju. Lauku darba cilvēkam jādod lielāka brīvība.

Pēdējā laikā bieži nācies būt klāt pilnvaroto sapulcēs un uzklausīt pamatotus pārmetumus, pamatotu kritiku patērētāju kooperācijai par tās neoperativitāti, neizveicību, par tiem vai citiem trūkumiem. Tās ir pilnīgi pareizas un pamatotas piezīmes, un, šodien neizskatot šo likumu, noraidot to pašos pamatos, mēs neļaujam spert tālākos soļus brīvas uzņēmējdarbības attīstībā. Bet lauku darbaļaudis gaida patērētāju kooperācijas darba uzlabošanos preču apgādē, savas produkcijas realizēšanā.

Es aicinu deputātus nopietni izturēties pret šo jautājumu, nenoraidīt pamatos to, ko mēs izskatījām, kaut arī pamatotu piezīmju, strīdīgu momentu vēl daudz, un projektu vajag izstrādāt līdz galam. Mums laiks vēl ir, bet mēs, noraidot šo likumu, velkam laiku, mēs apmierinām savas ambīcijas, bet lauku darbaļaudis paliek aizmirstībā. Bet viņi taču gaida no mums enerģisku un ātru darbību. Tāpēc es vēlreiz aicinu jūs tomēr izskatīt šo likumu, pieņemt to pirmajā lasījumā un balsot par./

Priekšsēdētājs: Debates beidz deputāts Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Es pārstāvu Tirdzniecības un pakalpojumu pastāvīgo komisiju, kura likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniedza šo likumprojektu. Lai arī mēs neesam tā autori, gribu pamatot, kāpēc izšķīrāmies par šādu lēmumu.

Tuvojas 1.jūlijs. Tas ir Augstākās padomes noteiktais termiņš, no kura pastāvošajiem uzņēmumiem jāpārorganizējas saskaņā ar likumā par uzņēmējdarbību noteiktajām organizatoriskajām formām. Jau tad, kad mēs pieņēmām šo likumu, bija redzams, ka ir daļa uzņēmumu un organizāciju, kuras veic saimniecisko darbību un kuras tomēr nav izteiktas uzņēmēju organizācijas. Tuvojoties 1.jūlijam un pieņemot attiecīgos likumus gan par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, gan par paju sabiedrībām, gan par akciju sabiedrībām, ir redzams, ka liela daļa organizāciju šajos ietvaros tomēr iekļauties nevar. Un tāpēc arī mēs nolēmām, ka ir jāatbalsta šis likumprojekts. Lai gan tam ir daudz nepilnību, tas tomēr aizpilda šo robu starp uzņēmējorganizācijām un sabiedriskajām organizācijām. Tās ir savā ziņā sabiedriski saimnieciskas organizācijas. Nevar teikt, ka tās būtu bezpeļņas organizācijas, par kurām ir paredzēts pieņemt īpašu likumu. Peļņa šeit var veidoties, un atsevišķos gadījumos tā noteikti arī veidosies. Šīs sabiedrības nevar strādāt ar zaudējumiem. Dažas no tām darbojas tādā veidā, ka sedz savus izdevumus, taču ir arī tādas, kuras var gūt peļņu, tātad šeit ir zināma līdzība ar uzņēmējdarbību. No otras puses, tie demokrātiskie principi, kas tiek likti šo organizāciju pamatā, lielā mērā tās pielīdzina sabiedriskajām organizācijām. Tātad šim likumam vajadzētu būt par tiltu starp uzņēmējdarbību reglamentējošiem likumiem un likumiem, kas reglamentē sabiedrisko organizāciju darbību. Šeit arī vairākas reizes tika pieminēts Latvijas Republikas 1937.gada likums, kura kopija, pateicoties deputātam Lagzdiņam, ir arī man pieejama.

Dažos vārdos pakavēšos pie šā likuma. Deputāti it īpaši uzsvēra šā likuma garumu salīdzinājumā ar mūsu piedāvātā likumprojekta īsumu. Ieskatoties uzmanīgi tā likuma tekstā, varētu arī saprast, kāpēc tas tik garš. Pirmām kārtām šeit ir fiksētas daudzas tādas normas, kuras mēs esam iekļāvuši citos likumos, piemēram, likumā par Uzņēmumu reģistru ir noteikta kārtība, kādā tiek reģistrēti uzņēmumi un organizācijas, bet toreizējā likuma 17.pantā ir noteikts, ka par sabiedrības reģistrāciju izsludina apgabaltiesā un “Valdības Vēstnesī”. Bet mēs šīs publikācijas normas esam noteikuši likumā par Uzņēmumu reģistru. Un, runājot par 1937.gada likumu, tomēr jāņem vērā, ka tas ir autoritāras valsts likums, kas daudz ko reglamentēja īpašās stingrās formās. Bet mēs tomēr veidojam pilnīgi citu likumdošanas sistēmu, kas atbilst demokrātiskas valsts principiem. Tā, likuma 7.pants noteica, ka lūgums, lai atļauj nodibināt lauksaimnieciska rakstura kopdarbības sabiedrību, iesniedzams zemkopības ministram. Es gan nedomāju, ka mēs vēlētos ieviest savā valstī šādu kārtību, ka piensaimniecības biedrības izveidošanai būtu jāiesniedz lūgums lauksaimniecības ministram. Domāju, ka lauksaimnieki pret to iebilstu. Toreizējā likumā ir diezgan daudz reglamentācijas par atsevišķiem kopdarbības sabiedrību veidiem, piemēram, runājot par krājaizdevumu sabiedrībām, ir detalizēti reglamentēts, kā tās darbojas, kādi ir šie noteikumi. Domāju, ka mūsu likumā, kas būtu šis vispārīgais likums, tādas normas nevajadzētu dublēt, kaut arī piekrītu, ka šā likuma teksts, pieņemot to pirmajā lasījumā, noteikti ir jāpieskaņo tam likumdošanas stilam, kas mums ir izveidojies, izstrādājot likumus par uzņēmējdarbību, kā arī precīzāk jāreglamentē daudzi punkti, kuri skar mantiskās attiecības. Bet galvenais, kas izskanēja arī vairāku deputātu runās un kas jāiekļauj jau kā konceptuāla prasība šajā likumā, ir tādas normas, kas šo kooperatīvo sabiedrību formā neļautu veikt tīro uzņēmējdarbību, lai tie uzņēmēji, kuriem jāveic sava darbība akciju sabiedrību, paju sabiedrību, sabiedrību ar ierobežotu atbildību, līgumsabiedrību vai privātu uzņēmumu formā, neizmantotu šo kooperatīvo sabiedrību darbības formu, maskējot uzņēmējdarbību. Manuprāt, šajā likumā noteikti jāiekļauj pants, kas precīzi noteiktu kooperatīvo sabiedrību veidus. Tās varētu būt sabiedrības lauksaimniecības un zvejsaimniecības ražojumu kopīgai pārstrādei un pārdošanai, piemēram, piensaimnieku biedrība un zivju pārstrādes sabiedrības.

Patērētāju sabiedrības kā jau esošs veids acīmredzot tādā vai citādā formā ir saglabājamas. Sabiedrības kopīgai tehnikas lietošanai, kas nedarbotos uz uzņēmējdarbības principiem, tātad mašīnu izmantošanas sabiedrības, protams, pastāvošās dzīvokļu un garāžu celtniecības sabiedrības, dārzkopības sabiedrības. Šāds precīzs uzskaitījums lielā mērā novērstu iespējas izmantot šo darbības formu ļaunprātīgi, turklāt katrai sabiedrībai jāizstrādā normālstatūti vai paraugstatūti, kā tas bija paredzēts arī Latvijas Republikā, kuros diezgan stingri būtu noteikti tie ietvari, kādos katra no šīm konkrētajām sabiedrībām darbojas.

Un vēl viena norma, kas būtu iekļaujama pretēji tam, kas šeit ir rakstīts,– valsts neiejaucas šajā darbībā. Būtu tomēr kādai valsts institūcijai jāuzliek par pienākumu sekot līdzi, vai attiecīgā organizācija darbojas stingrā saskaņā ar likumu “Par kooperatīvajām sabiedrībām” un attiecīgajiem paraugstatūtiem. Un šai institūcijai ir jādod tiesības pārkāpumu gadījumā tiesas ceļā pārtraukt šādas kooperatīvās sabiedrības darbību un to likvidēt.

Ļoti daudz deputātu, cik es saprotu, saskata aiz šā likuma pašu patērētāju kooperāciju un ārkārtīgi asi vērsās ne tik daudz pret šo likumprojektu kā pret patērētāju kooperāciju. Es domāju, ka mēs varam un mums vajag saistīt šā likumprojekta pieņemšanu ar patērētāju kooperācijas reorganizāciju. Kā jūs jau dzirdējāt, patērētāju kooperācija ir uzsākusi šo reorganizāciju. Taču, pieņemot lēmumu par likuma stāšanos spēkā, acīmredzot arī jāparedz kārtība, kādā patērētāju kooperācija sāk darboties pēc jaunā likuma. Un, protams, patērētāju kooperācijai jāatceras, ka pārkārtojoties tai būs jādomā gan par nacionalizēto īpašumu atdošanu, kurus tā ir pārņēmusi savā ziņā, gan arī, ņemot vērā mūsu likumu par konversiju, jāpārskata jautājumi par atsevišķu valsts īpašumu daļu nodošanu tās rīcībā. Ļoti nopietni būs jādomā arī par privātā kapitāla iesaistīšanu, atsevišķus savus uzņēmumus pārveidojot par akciju sabiedrību, lai tādā akciju sabiedrību formā uzlabotu darbību.

To visu rezumējot, es aicinu deputātus atbalstīt šo likumprojektu, jo tas būs vajadzīgs ne tikai patērētāju sabiedrībām, bet arī topošo zemnieku kooperatīvu darbībai. Protams, priekšā stāv liels darbs, sagatavojot likumprojektu otrajam lasījumam. Es domāju, pirmajā lasījumā mums jāapstiprina princips, ka šādas principiāli atšķirīgas saimnieciskās darbības formas ir vajadzīgas, tām jābūt, tāpat kā nepieciešams likums, kas reglamentē to darbību. Darbs labāk virzīsies uz priekšu, ja šis likums būs akceptēts pirmajā lasījumā. Varbūt jābalso par manis izteikto priekšlikumu, ka likumā noteikti jāiekļauj precīzs kooperatīvo sabiedrību uzskaitījums un ka, reģistrējot šīs kooperatīvās sabiedrības, ir nepieciešami Tieslietu ministrijas apstiprināti paraugstatūti vai normālstatūti. Un vēl tā norma, ka Tieslietu ministrija vai kāda cita institūcija ir tiesīga tiesas ceļā pārtraukt šādu kooperatīvo sabiedrību darbību, ja tās nedarbojas saskaņā ar tām noteiktajiem principiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ziņotāja Kokinas kundze vēlas noslēgumā teikt kādus vārdus? Paldies. Tā kā mēs esam noklausījušies visus par un pret viedokļus, tad varam balsot par šo jautājumu. Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Par balsošanas motīviem. Man ir viens ierosinājums. Noklausoties Krastiņa kunga priekšlikumus un atceroties tos iebildumus, kas tika izteikti par šo likumprojektu Ekonomikas komisijas sēdē, es, runājot par balsošanas motīviem, aicinu tomēr nepieņemt šo likumu šobrīd, līdz nav pieņemts kapitālāks likums par bezpeļņas organizācijām, jo Krastiņa kungs piekrita ievietot šajā likumā tādus ar bezpeļņas organizācijām saistītus jautājumus kā dažādus kooperācijas veidus, piemēram, dzīvokļu un garāžu celtniecības kooperatīvus. Un es aicinu nevis noraidīt šo likumu, bet balsot par tādu motīvu kā atdot to komisijām pilnveidošanai, bet nepieņemt pirmajā lasījumā. Pretējā gadījumā mums var izveidoties tāda situācija, ka likums būs tik kapitāli pārveidots, ka faktiski pirmajam balsojumam nebūs nekādas juridiskas nozīmes.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, trešais mikrofons.

J.Lagzdiņš: Par procedūru. Godātie kolēģi! Es piekrītu iepriek­šējam runātājam, ka būtu liela kļūda, ja mēs šodien pieņemtu šo likumu pirmajā lasījumā, bet tāpat būtu kļūda, ja mēs to šodien noraidītu pirmajā lasījumā. Jo šāda veida organizāciju darbību ir nepieciešams precīzi regulēt. Piedāvātais likumprojekts ir ļoti neprecīzs, un nepilnīgi izstrādāts tiesiskais regulējums. Godātie kolēģi, ņemot vērā visu debatētāju izteiktos konceptuālos ierosinājumus, balsosim par to, lai atdotu komisijai to pārstrādāt un sagatavot vēlreiz izskatīšanai pirmajā lasījumā. Tāds ir mans priekšlikums.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad mums ir divi balsojumi. Viens balsojums ir par akceptēšanu pirmajā lasījumā. Vai nu mēs akceptējam, vai neakceptējam. Un otrs balsojums ir par atdošanu komisijai pārstrādāt, lai pēc tam no jauna varētu to izskatīt pirmajā lasījumā, jo, nobalsojot par neakceptēšanu, mēs šo likumprojektu noraidām. Tas, kurš no šiem diviem balsojumiem iegūs relatīvo vairākumu, arī paliks spēkā. Vai citu priekšlikumu nav? Nav. Paldies. Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 130 deputāti ir reģistrējušies. Paldies.

Tātad pirmais balsojums par šā likumprojekta akceptēšanu vai, loģiski, neakceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu. Tātad par– 47, pret– 47 un atturas– 20. Paldies. Lūdzu dzēst šo balsojumu.

Otrs balsojums ir par šā likumprojekta neakceptēšanu pirmajā lasījumā un tā nodošanu komisijai pārstrādāšanai, lai varētu no jauna izskatīt pirmajā lasījumā. Tātad otrais balsojums. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim. Lūdzu rezultātu. Par– 86, pret– 15, atturas– 17. Vairākumu ieguvis otrs balsojums. Tātad šis likumprojekts tiek nodots atpakaļ komisijai, lai tā sagatavo izskatīšanai no jauna pirmajā lasījumā. Lūdzu, otrais mikrofons.

E.Krastiņš: Es vienīgi gribētu zināt, kā tas ir saskaņā ar mūsu reglamentu. Vai šie kolēģi– Lagzdiņa kungs, Muciņa kungs un vēl citi kungi, kuri tik dedzīgi aicināja atdot komisijai,– iesniegs arī konkrētus priekšlikumus uzlabošanai, vai arī tas tiek atstāts tāpat sagatavošanai, un tad vēlreiz paskatīsies, kas būs. Bet saskaņā ar reglamentu pēc pirmā lasījuma tiek iesniegti priekšlikumi. Diemžēl stenogramma nav nekāds dokuments, lai uz tās pamata izstrādātu kaut kādas normas likumā. Šeit ir vajadzīgi konkrēti formulējumi. Precīzi formulējumi. Uz stenogrammas pamata strādāt nevarēs.

Priekšsēdētājs: Pēc deputātu Lagzdiņa un Muciņa sejas izteiksmes var noprast, ka viņi iesniegs šādus priekšlikumus. Beigu beigās tas ir deputātu ētikas jautājums. Laikam ne visu var reglamentēt. Bet es domāju, ka strādās arī kolēģi, kuri tik aktīvi iesaistījās debatēs. Paldies. Šis darba kārtības jautājums ir izskatīts.

Nākamais– likumprojekts “Par sabiedriskajiem fondiem” pirmajā lasījumā. 469. un 568.dokuments. Lūdzu, Laķa kungs!

P.Laķis: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Izskatīšanai tiek iesniegts likums par sabiedriskajiem fondiem. Likuma autors ir mūsu Kultūras fonds, to iesniedz Tautas izglītības, kultūras un zinātnes komisija.

Uzreiz pateikšu, ka nepieciešamības gadījumā uz jūsu jautājumiem atbildēt varam mēs trīs, jo zālē atrodas arī ieinteresētās personas– Kultūras fonda priekšsēdētāja vietniece Ramona Umblijas kundze un mūsu Bērnu fonda prezidents Andris Bērziņa kungs.

Vispirms es sniegšu konceptuāla rakstura informāciju, kuru, manuprāt, veido pieci pamatpunkti. Pirmais konceptuāla rakstura jautājums ir attiecības ar iespējamo likumprojektu par sabiedriskajām organizācijām vispār. Mēs tomēr izšķīrāmies par nepieciešamību veidot atsevišķu likumprojektu šādu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, nav noliedzams, ka sabiedriskajiem fondiem šodien Rietumu pasaulē ir īpaša vieta kultūras, izglītības un arī atsevišķu sociālo sfēru organizācijā. Šīs likumsakarības arī nosaka sabiedrisko fondu neapšaubāmo specifiku.

Otrkārt, mūsu pieejas konceptuālais pamats ir tas, ko komisija gatavojas veidot šādā empīriskā ceļā, pieņemot likumprojektus, kas aptver dažādas kultūras darbības sfēras, kuras netiek ietvertas citos likumdošanas aktos, lai noslēgtu šo darbību ar vienu “jumta” likumu, kurš vairāk vai mazāk aptvertu tās sfēras, kuras mēs saistām ar kultūru vai, pareizāk sakot, ar kultūras sociālās infrastruktūras un infrastruktūras determināciju vispār.

Nedrīkstam aizmirst arī vēsturisko tradīciju. Ikviens kolēģis var iepazīties ar profesora Šildes viedokli, orientāciju un empīriskiem datiem, kuri attiecas ne vien uz Kultūras fonda, bet arī Morberga fonda un citu fondu darbību Latvijas laikā. Es to pieminēju ne vien tādēļ, ka tā ir kaut kāda vēsturiska tradīcija un vēsturiski principi, bet faktiski cita iemesla dēļ. Ja mēs virzāmies uz normālu pilsonisku demokrātisku sabiedrību, tad jārēķinās ar to, ka vairākas svarīgas garīgās darbības sfēras un infrastruktūra jāveido nevis ar valstisku, bet ar sabiedrisku institūciju palīdzību, tādu institūciju, kuras vairāk vai mazāk apkalpo pilsonisku sabiedrību. Un piemēra pēc es atgādināšu kaut vai divus momentus, kuri mums ir jāņem vērā. Vispirms ir jautājums par to, ka Latvijas kultūra laukos pakāpeniski ir jābalsta uz sabiedrisku organizāciju darbību, nevis uz klaji valstisku institūciju determināciju. Jā, mums ir pārejas periods, bet ir jāvirzās uz šāda tipa organizāciju. Un otrs jautājums attiecas uz daudzām organizācijām, kuras šodien viennozīmīgi uztveram kā valsts organizācijas, bet kuras pēc savas dabas ir sabiedriskas organizācijas, kaut vai tā pati Latvijas Zinātņu akadēmija.

Trešais moments, kas jāņem vērā, ir tas, ka, veidojot šo likumdošanas aktu, protams, var izvirzīties jau no viduslaikiem labi pazīstamais Okama šķēru princips– bez vajadzības nepalielināt būtību skaitu, šajā gadījumā likumdošanas projektu skaitu. Tomēr šī prasība kā empīriski, tā teorētiski neiztur kritiku. Empīriski tādēļ, ka šobrīd mūsu likumdošana acīm redzami pavairo šo būtību skaitu pilnīgi bez jebkādiem kritērijiem, un mēģināt pēkšņi atrast šo kritēriju ir samērā vieglprātīga attieksme pret kultūras un sociālās darbības sfēru. Teorētiski atbilde, ka šis kritērijs nav pielietojams, jau figurēja pirms tam, kad mēs sākām veidot šo kultūras likumdošanu.

Nevar noliegt to, ka valsts ir ieinteresēta šādu fondu veidošanā. Un šī ieinteresētība var parādīties ne tikai ar nodokļu politikas organizēšanu, bet arī ar citām darbībām, jo skaidrs ir viens: mēs saprotam, ka valsts ir nabadzīga. Turpinoties ekonomiskajai krīzei un visām citām mūsu nelaimēm, mēs ļoti labi redzam, ka kultūrai, izglītībai, humanitārajām zinātnēm, kurām nav tik praktiska, tieša lietojuma, kā arī veselai virknei sociālo jautājumu valsts arvien mazāk sāk atlicināt līdzekļus. Vakar mēs visi radošo darbinieku simpozijā dzirdējām premjera atzinumu, ka Latvijas Republikā 2,2–2,5 procenti no budžeta tiek izlietoti kultūras vajadzībām. Ņemot vērā situāciju, kādā atrodas mūsu kultūra, necerot, ka budžets pieaugs kaut vai līdz Jeļcina solītajiem septiņiem procentiem Krievijai, kurš kaut cik varētu līdzēt, mēs ļoti labi saprotam, ka mums ir jāmeklē blakusceļš, mums ir jāmeklē arī citi principi, mēs šos pašus pamatus varam šobrīd saglabāt. Un vienlaikus šie fondi ir sabiedriskas organizācijas. Valsts var pabalstīt, valsts var ieinteresēt, bet valsts neiejaucas šo fondu darbībā.

Nākamais moments, kas saistās ar empīrisko pusi, ir jautājums par pašiem fondiem un par šo fondu sarakstu. Ne velti jūs redzat 2.pantā ieliktu normu, ka republikas nozīmes fondu sarakstu apstiprina un šos fondus reģistrē Latvijas Republikas Augstākā padome, nosakot to statusu un finansēšanas kārtību. Protams, var diskutēt par reģistrācijas principu. Jā, es pieļauju, ka reģistrēt tos fondus var arī Tieslietu ministrija– te nav principiālas atšķirības –, bet tikai pēc tam, kad šis saraksts ir izskatīts Augstākās padomes plenārsēdē. Taču vispirms šo fondu statuss ir jānosaka attiecīgo nozaru komisijām, respektīvi, Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijai, Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijai un visām pārējām ieinteresētajām komisijām tajā vai citā sfērā. Un šīm komisijām jāuzņemas morāla atbildība par savu ieteikumu. Mēs jau esam saņēmuši Ministru padomes piedāvāto sarakstu, un es negribu slēpt, ka ļoti daudz kas pirmajā mirklī izraisa, maigi izsakoties, aizdomas un pretenzijas. Es domāju, ka šis saraksts būtiski jāīsina, kritiski aplūkojot, un tikai pēc tam mēs varēsim šo sarakstu piedāvāt cienījamai plenārsēdei izskatīšanai. Es domāju, ka visoptimālākais variants būtu tāds: ja šis likumprojekts tiks pieņemts pirmajā lasījumā, tad, izskatot to otrajā lasījumā, mēs pirmo reizi varētu apspriest šo fondu sarakstu.

Un, visbeidzot, nenoliedzami ir tas, ka mazliet jāprecizē attiecības ar valsti. Jau manis minētie piemēri, manuprāt, liecina par to, ka mums šobrīd ir visai grūti strikti nodalīt valsts un sabiedriskās institūcijas, ja mēs negribam vadīties pēc formāliem kritērijiem. Tas nav vienkāršs jautājums. Ne tikai Zinātņu akadēmija, bet arī citas lielas un nozīmīgas organizācijas republikā atrodas šādā visai īpatnējā labilā situācijā, jo formāli juridiski mēs varam nodalīt, bet, ņemot vērā to sociālo nozīmi, šie kritēriji būtībā zūd. Tā ka šīs attiecības ar valsi nenoliedzami ir vienas no būtiskākajām. Un es piekrītu tam, ko vakar radošo darbinieku simpozija noslēgumā teica Knuts Skujenieks, jo principā mums ir jārēķinās, ka ar šo fondu palīdzību tuvākajā nākotnē tiks īstenota valsts kultūras politika, valsts izglītības politika un atsevišķās sfērās daļēji arī valsts sociālā politika. Tā ir realitāte. Es nerunāšu par konkrētiem pantiem. Likumprojekts nav liels, un, kam bija vēlēšanās, tas varēja iepazīties.

Priekšsēdētājs: Paldies, Laķa kungs. Kas ir pierakstījies sekretariātā jautājumu uzdošanai? Lūdzu arī pārējos jautātājus pierakstīties sekretariātā. Pirmais jautā deputāts Birkavs. Lūdzu, pirmais mikrofons. Gatavojas deputāts Ivars Krastiņš.

V.Birkavs: Man ir divi jautājumi. Mums ir izsniegts saraksts, kas saistīts ar atvieglojumiem peļņas nodoklī. Te ir 25 fondi. Vai šis saraksts attiecas uz šo likumu?

P.Laķis: Šis saraksts pašlaik tiek veidots. Mēs esam saņēmuši šo– Ministru padomes izveidoto. Kā jau es teicu, kolēģi, šo sarakstu varēs izskatīt vienlaikus ar otro lasījumu. Patlaban var izteikt, manuprāt, ļoti pamatotu empīrisku hipotēzi, ka tas būs stipri jāīsina, jo prasības republikas nozīmes sabiedriskajam fondam ir pietiekami augstas.

V.Birkavs: Otrs jautājums. Fondam ir dotas tiesības veikt uzņēmējdarbību. Bet atšķirībā no uzņēmējdarbības pašreizējās reģistrācijas kārtības te ir cita kārtība. Vai jūs neuzskatāt par lietderīgu tomēr vadīties pēc iepriekš noteiktās kārtības?

P.Laķis: Tas ir diskutabls jautājums.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ivars Krastiņš, gatavojas deputāts Lagzdiņš.

I.Krastiņš: Laķa kungs, mani interesē, cik lielā mērā un kādā veidā šis likumprojekts varētu atrisināt pretrunu starp utopisko ideālu un praktisko realitāti? No vienas puses, ir skaidrs, ka šajā likumprojektā izpaužas utopiskais ideāls par sabiedriskajiem fondiem. Praktiskā realitāte ir gluži cita. Jūs teicāt, ka kultūras, izglītības un sociālo politiku varēs realizēt ar esošajiem fondiem. Taču jūsu pieminētais bijušais Ļeņina Bērnu fonds nu nekādi neatbilst 1.panta definīcijai. Saskaņā ar 1.panta definīciju– jo šo fondu neizveidoja kā pašiniciatīvas un paš­pārvaldīšanas pamatu, tas bija valsts veidojums– to vajadzētu klapēt ciet. Pret to neko lielu arī iebilst nevarētu. Tad kā šo pretrunu mēs varētu atrisināt?

P.Laķis: Pirmām kārtām es nesaprotu šo pretrunu starp utopisko ideālismu un realitāti, cienījamais kolēģi. Mēs šodien vispār dzīvojam sfērā, kur ir nemitīgs pretstats starp utopisku priekšstatu un realitāti, šī pretruna ir visā sabiedrībā. Komisija nav tik pašpārliecināta, lai domātu, ka ir izveidots likumprojekts, kurā šī pretruna tiek atrisināta. Attiecībā uz Bērnu fondu es jau teicu, ka zālē atrodas šā fonda prezidents, un es ceru, ka viņš debatēs izvērsti atbildēs, Krastiņa kungs, uz jūsu jautājumu, lai nebūtu nekādu domstarpību. Es ceru, Bērziņa kungs neiebildīs. Šo atšķirību starp utopiju un realitāti es saskatu vienā apstāklī. Mēs saprotam, ka optimālais variants kultūras finansēšanā bija, lai cik to nepatīkami arī būtu atzīt, pēc 1935.gada, pēc Kultūras fonda finansiālās darbības nopietnās reorganizācijas, jo divdesmito gadu beigas mēs nevaram salīdzināt ar 1939.gadu. Un tas nav saistīts tikai ar valsts bagātību, tās ir principiālas fonda statusa izmaiņas. Nenoliedzot to, ko Kultūras fonds ir pozitīvu līdz šim brīdim izdomājis, mēs ļoti labi saprotam, ka ceļš līdz tam statusam, kāds bija pēc 1935.gada, vēl ir pietiekami garš. Tā ka tas ir pats par sevi saprotams. Turklāt mums ir vājas cerības, ka mums radīsies tāds Morberga fonds, kurš Universitātei lielā mērā nodrošināja uzplaukumu, it sevišķi 1937.–1938.gadā.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Lagzdiņš, un gatavojas deputāts Muciņš.

J.Lagzdiņš: Likumprojekta 10.pantā ir runa par atbrīvošanu no nodokļiem un nodevām, respektīvi, par sabiedriskajos fondos ietilpstošo uzņēmumu pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no nodokļiem un nodevām. Ja šā likumprojekta 10.pants tiks pieņemts šādā redakcijā, vai neradīsies veikli darboņi, uzņēmēji, kuri šos fondus izmantos par izkārtni, lai uz viņiem tiktu attiecināti atbilstošie atvieglojumi, bet faktiski dibinās un veidos uzņēmumus. Paskaidrojiet, lūdzu, detalizēti, cik lielā mērā šie uzņēmumi varētu tikt atbrīvoti no nodokļiem un nodevām?

P.Laķis: Cienījamais kolēģi, aizsargmehānisms, pamataizsargmehānisms likumdošanas līmenī ir atrodams jau manis pieminētajā 2.pantā. Tātad runa ir par šo fondu apstiprināšanu. Ja mēs apstiprinām šo fondu sarakstu, tad acīmredzot mums būs vienošanās,
vai mēs to darām vienreiz vai divreiz gadā un tikai pēc tam, kad tos būs izskatījušas komisijas. Es pieļauju, ka tas jebkurā variācijā ir jā­skata divās komisijās– Likumdošanas komisijā un attiecīgās nozares komisijā. Tikai pēc šo komisiju slēdziena un pēc šo uzņēmumu saraksta demonstrēšanas mēs varam runāt par republikas nozīmes sabiedrisko fondu. Ja kāds pasludina, ka ir nodibinājis fondu, tad tas acīmredzot ir blēdis, kas attiecīgā ceļā jālikvidē. Es domāju, ka kārtība būs ļoti stingra. Tāpēc mēs arī ļoti nopietni izskatīsim šo sarakstu, kritiski pieejot minētajām organizācijām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muciņ! Gatavojas deputāts Ozols.

L.Muciņš: Man ir jautājums par 8.panta diviem ierakstiem. Jau kolēģis Birkavs vērsa uz to uzmanību, bet jūs teicāt, ka par to ir jādiskutē. Vai par to ir jādiskutē, ka fondam ir tiesības veikt uzņēmējdarbību? Kāds ir jūsu viedoklis?

P.Laķis: Es nesaprotu jūsu jautājumu.

L.Muciņš: Jūs atbildējāt uz kolēģa Birkava jautājumu, ka likumā ir ierakstītas tiesības fondam veikt uzņēmējdarbību. Vai mums nevajadzētu tomēr ievērot spēkā esošo likumu, kurš šo jautājumu regulē mazliet citādi? Jūs atbildējāt, ka par to var diskutēt. Vai tad arī par to ir jādiskutē?

P.Laķis: Te ir ierakstīts, ka fondam var būt jebkuri saimnieciski veidojumi, kuri darbojas, pamatojoties uz Latvijas Republikas likumiem par uzņēmējdarbību un Uzņēmumu reģistru.

L.Muciņš: Vai jūs dibināt uzņēmumus, kas veic uzņēmējdarbību, vai arī pats fonds veic uzņēmējdarbību? To es saprotu, un otrais– dibinām uzņēmumus, kuri tātad veic…

P.Laķis: Jā, jā…

L.Muciņš: Tas mazliet jākoriģē. Un man nav arī skaidrs turpat 8.pantā rakstītais– “izlaist akcijas, obligācijas un citus vērtspapīrus, darboties vērtspapīru tirgū”. Vai mēs tā klaji ierakstīsim, vai arī dibinās attiecīgas akciju sabiedrības, kuras izlaidīs un tā tālāk? Vai jūs nākat klajā ar jaunu koncepciju? Varbūt juridiskajā aspektā ir jāprecizē?

P.Laķis: Jā, tas ir jāprecizē, es pieļauju.

L.Muciņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ozols, un gatavojas deputāts Ēlerts.

I.Ozols: Cienītais Laķa kungs! Atbilstoši mūsu pieņemtajam likumam par peļņas nodokli un īpašuma nodokli Latvijas Republikas Ministru padome iesniegusi izskatīšanai Apvienotajā budžeta komisijā lēmumu par peļņas un īpašuma nodokļa maksājumu atvieglinājumiem sabiedriskajām organizācijām, fondiem, programmām, pasākumiem un uzņēmumiem Latvijas Republikā. Vai jūs neuzskatāt, ka Ministru padome priekšlaikus ir iesniegusi mums šo lēmuma projektu pirms šā likuma pieņemšanas un fondu saraksta apstiprināšanas?

P.Laķis: Jā, es uzskatu to par priekšlaicīgu, jo mūsu komisijas viedoklis ir tāds, ka šo fondu apstiprinājums ir ārkārtīgi nozīmīgs un tas jāveic Augstākajai padomei pēc izskatīšanas komisijās un pēc plenārsēdes akcepta. Tādēļ arī mēs šo sarakstu gatavojamies izskatīt atbilstoši komisiju specifikai. Rakstnieku savienība acīmredzot ietilpst mūsu kompetencē, bet lielākā daļa būs Krastiņa kunga un mūsu komisijas kopīgi skatāms jautājums. Jā, arī es domāju, ka tas bija priekšlaicīgi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ēlert! Gatavojas deputāte Zeile.

I.Ēlerts: Cienījamie kolēģi, man ir jautājums par sabiedriskā fonda likvidāciju. Jūsu likumprojektā ir teikts, ka manta, kas paliek pēc parāda nokārtošanas, ir sadalāma saskaņā ar statūtiem, taču fondi ir sabiedriski veidojumi. Ja statūtos būs ierakstīts, ka sadalāms starp dibinātājiem, tad tas ir gandrīz vai, pēc manas saprašanas, nepamatotu ienākumu gūšana, jo ziedotāji taču savu naudu atpakaļ nedabūs. Tā ir ļoti, ļoti slidena vieta.

P.Laķis: Tas ir statūtu jautājums. Bet, tā kā mēs gatavojamies šo fondu sarakstu apstiprināt, tad arī ar statūtiem iepazīsimies. Citas izejas, kolēģi, nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Zeile! Vairāk neviena sarakstā nav.

V.Zeile: Man ir kolēģim jautājums attiecībā uz 14.pantu par sabiedrisko fondu darbības izbeigšanu. Šeit nav precizēti un pat nav minēti motīvi, kādēļ tiek izbeigta sabiedrisko fondu darbība. Ļoti izplūdis ir pēdējais teikums, kurā runāts par to, kam paliek manta pēc fonda likvidācijas. Iznāk taču tā, ka vispirms mēs veidojam fondus, ziedojam, pēc tam kongresā nolemjam, ka likvidējamies, un sadalām dibinātājiem.

P.Laķis: Par noslēgumu es piekrītu,– tas ir precizējams. Bet par jautājuma pirmo pusi godīgi jāteic, ka mēs neredzam nepieciešamību fiksēt likumprojektā motīvus, kādēļ darbība izbeidzas, lai gan to, protams, var fiksēt. Te var būt dažādi iemesli, piemēram, izpildīta attiecīgā mērķprogramma, jo fonds var būt dibināts, teiksim, globālas programmas realizēšanai. Tas ir viens no apstākļiem, bet šādu apstākļu var būt ļoti daudz. Es domāju, ka ar likumdošanas aktu ir diezgan grūti uzskaitīt šo motivāciju. Ja jūs domājat likumpārkāpumus, tad tā ir cita lieta.

V.Zeile: Sakiet, lūdzu, vai tādā gadījumā tas tiks reglamentēts statūtos?

P.Laķis: Protams, tā ir obligāta prasība.

Priekšsēdētājs: Deputāts Kodoliņš uzdod jautājumu. Cik es saprotu, deputātam Biezajam ir replika. Bet mēs pagaidām uzdodam jautājumus. Lūdzu, deputāt Kodoliņ, pēc tam, kad jautājumi būs pabeigti, Biezā kungs...

A.Kodoliņš: Pašreiz spēkā ir Ministru padomes lēmumi, sakarā ar kuriem fondi var faktiski ņemt sava veida nodevas. Žurnālistu savienība ņem nodevu no autorhonorāriem, Mūzikas fonds ņem sava veida nodevas no visiem izpildītājiem, kas atskaņo kaut kādus skaņdarbus. Kā turpmāk tiks risināts šis jautājums? Vai to reglamentēs šis likums? Varbūt tā nav jūsu funkcija?

P.Laķis: Kodoliņa kungs, es saprotu, tā tomēr ir cita likumdošanas akta kompetence, tas pirmām kārtām ir jautājums par autortiesībām. Tas ir komplekss jautājums, un mēs varam vienīgi aicināt citus kolēģus nākt mums palīgā izstrādāt šo komplekso likumprojektu. Šī sfēra neietilpst šajā kompetencē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Biezais,– trešais mikrofons!

J.Biezais: Kolēģi jautāja par Ministru padomes sastādīto fondu sarakstu attiecībā uz nodokļu atvieglojumu. Bet atbilde uz to nebija precīza, ka tas ir priekšlaicīgs. Šādu sarakstu pie peļņas un īpašuma nodokļa mēs pieprasījām ar saviem lēmumiem, tā ka Ministru padome vienīgi izpildīja mūsu lēmumu.

P.Laķis: Var arī tā precizēt, mēs vienīgi varam teikt, ka šajā gadījumā acīmredzot tas ir priekšlaicīgs salīdzinājumā ar mūsu darbību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Laķa kungs! Vērojot to, kā vienā brīdī atdzīvojās mūsu preses pārstāvji, varbūt vajadzētu izskaidrot par to blēžu likvidāciju, ka tas nav domāts ļoti radikāli. Vērojot mūsu preses pārstāvju reakciju, es domāju, ka tas varētu izpelnīties attiecīgus komentārus presē.

P.Laķis: Es pārstāvu kultūru, izglītību, zinātni, un mūsu rīcībā nav bruņotu veidojumu. Runājot par likvidāciju, es nedomāju viņus ne apšaut, ne iekaustīt, ne arī citādi fiziski represēt. Es gluži vienkārši domāju pārtraukt viņu blēžveidīgo darbību ar Latvijas Republikas rīcībā esošo tiesībsargāšanas orgānu palīdzību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Laķa kungs! Sākam debates šajā jautājumā. Līdz pusdienas pārtraukumam mums ir 24 minūtes.

Pirmajai vārds deputātei Zeilei, un gatavojas deputāts Buka.

V.Zeile: Cienītie kolēģi deputāti un visi klātesošie! Piekritīsim tam faktam, ka šis ir viens no tiem pirmajiem likumiem, ar kuriem mēs cenšamies līdzsvarot attiecības sabiedrībā starp izteikti pragmatiskiem ekonomiskiem jautājumiem un to attiecību reglamentēšanu un sabiedrības humanitāro vajadzību un mērķu realizācijai izveidoto likumu izstrādāšanu. No šā viedokļa raugoties, bez šaubām, tāds likums par sabiedriskajiem fondiem ir ļoti vajadzīgs un visādi atbalstāms. Mums visiem no Latvijas brīvvalsts laikiem kaut cik atmiņā ir saglabājies tas labais, ko sabiedrībai, iedzīvotājiem, kultūrai un izglītībai deva tajā laikā pastāvošie sabiedriskie fondi. Bet otrs moments, kas jāņem vērā, ir tas, ka mums šie sabiedriskie fondi šobrīd veidojas ārkārtīgi sarežģītā ekonomiskā, sociālā un, es pat teiktu, arī politiskā situācijā. Tāpēc, lai pareizi tiesiski reglamentētu šīs attiecības, mums ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem, izstrādājot šo likumu. Man nav absolūti nekādu iebildumu pret šo fondu nepieciešamību un pret to, kā tādējādi, lūk, varētu veikt šo humanitāro un kultūrizglītojošo darbību Latvijā, bet mani baida tikai viena lieta– cik precīzi mēs reglamentēsim attiecības starp humanitāro darbību un uzņēmējdarbību. Un pieredze jau rāda, ka dažādi saimnieciskie uzņēmumi un organizācijas parādījušas ļoti lielu ieinteresētību veidot savu darbību tā, lai to pēc iespējas mazāk kontrolētu un pakļautu finansu attiecībām un nodokļiem. No šā viedokļa man pilnīgi nav skaidri daudzi punkti, kas ir šajā likumā, piemēram, 4.pantā par sabiedrisko fondu attiecībām ar valsti ir teikts, ka valsts var piedalīties atsevišķu fondu dibināšanā un finansēšanā. Gribētu dzirdēt no likuma izstrādātājiem, kas tiek saprasts ar jēdzienu “valsts”.

Otrs jautājums ir par pašu 1.pantu, kurā ir runa par to, ka jāiesaista fiziskās un juridiskās personas sabiedrībai nozīmīgu jautājumu risināšanā. Vismaz lielos vilcienos ar trim četriem jēdzieniem vajadzētu precizēt šo humāno darbību.

2.pants. Republikas sabiedriskie fondi kalpo visai Latvijas tautai sevišķi nozīmīgu mērķu sasniegšanai. Šos sevišķi nozīmīgos mērķus– kaut vai divus trīs– vajadzētu precizēt.

Nākamais jautājums ir par 5.pantu– par sabiedrisko fondu dibināšanas kārtību. Es tiešām nesaprotu, kas ir domāts ar teikumu “dibinātājs ar fondu var slēgt līgumu mērķprogrammu realizēšanai”. Ja piedalās dibinātāji, tad taču tie veido šo fondu un tas kļūst par juridisko personu.

6.pantā sabiedrisko fondu tiesiskais statuss ir ļoti uzmanīgi jāizskata, jo šeit pilnīgi saplūst humanitārā darbība un saimnieciskā uzņēmējdarbība. Arī tur, kur ir runa par sabiedriskā fonda statūtiem un par to, kādas ziņas ir jāsniedz, es domāju, ka noteikti nepieciešams ieviest vēl vienu prasību– jāuzrāda dibinātāju iemaksa vai dibinātāju kapitāla apjoms, lai zinātu, kas ir dibinātājs un ar kādu kapitālu šo fondu dibināšanā piedalās.

10.pants par sabiedrisko fondu attiecībām ar valsts budžetu šādā formulējumā Apvienotajai budžeta komisijai nav pieņemams. Es ceru, ka citi kolēģi arī par to runās. Šajā jautājumā jābalstās uz citiem līdz šim pieņemtajiem likumiem par nodokļiem un nodevām, par valsts budžeta tiesībām, un tas reglamentēs visas attiecības arī ar sabiedriskajiem fondiem. Republikas sabiedriskā fonda īpašās attiecības ar Latvijas Republikas budžetu nosaka Latvijas Republikas Augstākā padome vai Ministru padome. Kādas tad vēl īpašas attiecības var būt ar fondu?

Un, kā jau es teicu, pilnīgi nekas nav teikts par šo fondu darbības kontroli, arī par humanitārās un saimnieciski finansiālās darbības kontroli. Ja jau tiem ir dots tik liels statuss, tad jābūt arī tiesībām šos fondus kontrolēt. Šo fondu saimnieciski finansiālo darbību var kontrolēt finansu inspekcija vai arī kāds cits jaunizveidots orgāns. Tas nebūt nenozīmē, ka kādas institūcijas iejauksies šo fondu darbā.

Šos priekšlikumus vajadzētu apspriest komisijās un ņemt vērā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Buka, un gatavojas Ramona Umblijas kundze no Latvijas Kultūras fonda.

S.Buka: */Cienījamie kolēģi deputāti! Nepieciešamība pieņemt likumu par labdarības fondiem ir acīm redzama. Pirmām kārtām tādēļ, ka jau agrāk pastāvēja, pastāv un rodas jauni sabiedriskie un labdarības fondi, un, es ceru, radīsies arī turpmāk. Fondu daudzums un to darbības līmenis ir viens no tirgus ekonomikas funkcionēšanas rādītājiem un sabiedrības sociālās veselības rādītājiem. Jo vairāk fondu, jo tie bagātāki un lielāka to ietekme uz katra pilsoņa dzīvi– jo attīstītāka tirgus sabiedrība. Bet mēs, atsaukdamies uz pasaules pieredzi, atkal cenšamies iet savu atsevišķo ceļu, radot likumu, kurā galvenā uzmanība piešķirta fondu sadalei un vadībai, turklāt uzdodot to dažādām birokrātiskām organizācijām.

Izrādās, ka galvenais nav fonda darbības virzieni un mērķi, bet iekļūšana ilgotajā nodokļu atlaižu un no īpašuma nodokļa atbrīvoto sarakstā, galvenais– iekļūt šajā sarakstā, un tad var dzīvot mierīgi. Tas, bez šaubām, ir birokrātiskas valsts recidīvs, un tas ir atražots šajā likumprojektā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vairākums veco fondu radās pagājušajos laikos. Mēs zinām, kā tie radās, mēs zinām, kas un kā pārvaldīja šos fondus daudzos gadījumos. Un vairāki no šiem fondiem šodien cīnās par savu gaišo nākotni. Mēs atkal cenšamies sadalīt fondus pēc līmeņiem– republikāniskajos un vietējos fondos, pie reizes arī vadot šos fondus, aizmirsdami, ka tas piemērojams tikai tiem fondiem, kurus radījuši attiecīgie pārvaldes orgāni– vai nu republikāniskie orgāni, vai arī vietējā pašvaldība, bet nekādi nav piemērojams fondiem, kurus veido juridiskās vai fiziskās personas, kā teikts šā likumprojekta 3.pantā. Bet mums ļoti gribas cenzora varu. Mēs pamanījāmies šajā projektā pierakstīt šādas funkcijas Augstākajai padomei. Šos fondus reģistrēs Latvijas Republikas Augstākā padome.

Saskaņā ar 2.pantu mums parādās jauna funkcija. Vai nav tiesa? Un kā rokās būs šī funkcija? Kas nodarbosies ar to, pie reizes nosakot šo fondu statusu un to finansēšanas kārtību un bez tam slēdzot tos fondus, kuri kādam no mums nepatiks? Apmēram tādā pašā veidā tiek ierosināts 10.pantā noteikt sevišķo attieksmi. Man ārkārtīgi patika šis teiciens: “Republikāniskā sabiedriskā fonda sevišķās attiecības ar Latvijas Republikas budžetu”. Patiešām, tās būs sevišķas attiecības. Tās noteiks vai nu Augstākā padome– pirmais variants, vai Ministru padome– otrais. Bet pasaulē taču līdzīgas prakses nav, tieši tāpat, kā praktiski nepastāv likumdošana par sabiedriskajiem fondiem, bet pastāv likumdošana par labdarības fondiem, kurus izveido kā privātpersonas, tā arī firmas, tai skaitā arī valsts vai citas struktūras. Un, galvenais, tur nav noteikts, kas tos radījis, kas tos dibinājis, un ne jau tas nosaka līmeni– republikānisko, Savienības vai Amerikas Savienoto Valstu –, bet līdzekļu daudzums, ziedotāji, darbības virziens un tas, kā tiek izmantoti šie līdzekļi, vai telpu noformēšanai un dārgas aparatūras un mēbeļu iegādei, ārzemju braucieniem, vai vēl kaut kam. Galvenais– jābūt mērķim. Un vienīgajam kontrolējošajam orgānam ir jābūt vai nu finansu, vai nodokļu inspekcijai, kura kontrolē, kas pārskaitījis līdzekļus, vai tā vai cita biedrība, firma, uzņēmums vai privātpersona pareizi atbrīvota no nodokļiem vai nepareizi, kur fonds izlieto šos līdzekļus. Tā dara visā pasaulē. Kāpēc mēs atkal gribam radīt barotavu no apstiprināmajiem valsts fondiem, kuru skaitā, bez šaubām, ir arī normāli strādājoši, radīt barotavu, pie kuras sēdīsies jaunie birokrāti, bet mēs pacentīsimies maksāt viņiem no nodokļu maksātāju kabatas. Tikai viens pants likumā par aplikšanu ar peļņas nodokli izmaksās 5 miljonus rubļu šā gada laikā. Tādu skaitli Finansu ministrija nosauca Ekonomikas komisijā. Bet patiesībā šo skaitli vajag dubultot vai trīskāršot, jo tajā nav iekļautas no nodokļiem atbrīvojamās summas, bet tiek paredzētas divkāršā apmērā.

Tāpēc es uzskatu, ka mums šis likums ir jānostrādā līdz galam, jāpieņem tas nevis kā likums par sabiedriskajiem fondiem, bet kā likums par Latvijas Republikas labdarības fondiem, jāparedz kā šo fondu iespējamā finansēšana, tā arī nepieciešamā kontrole, tai pašā laikā atbrīvojot tos no nevajadzīgiem birokrātiskiem šķēršļiem, kas saglabājušies kā pagājušo laiku mantojums./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Umblijas kundzei. Es domāju, ka ar to mēs arī rīta sēdi beigsim. Pēc pārtraukuma pirmajam vārds būs deputātam Gavrilovam.

R.Umblija, Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētāja vietniece: Godājamie deputāti! Es gribu pateikt dažus vārdus par to, kādēļ tik ārkārtīgi svarīgs ir šis likums, kuru mēs šodien apspriežam. Tika pieminēts arī pirmās Latvijas Republikas laiks un Kultūras fonds, kas darbojās šajā laikā.

Ja parlamentā tiek izskatīts šis jautājums un tiek fiksēti šādi sabiedrisko un labdarības fondu statūti, tad tas jau pirmām kārtām ir ļoti būtisks jautājums, tas ir jautājums par šo fondu prestižu. Un jautājums ir tāds: vai mūsu valdības politikā pašreiz jāpievērš uzmanība kultūrai un tās prestižam. Runājot tieši no Kultūras fonda interešu viedokļa, es jums varu pateikt, ka katru nedēļu pie mums Kultūras fondā ierodas pašvaldību pārstāvji– ciemu un pagastu deputāti un priekšsēdētāji, kas lūdz lielākas vai mazākas naudas summas savu kultūras iniciatīvu realizēšanai.
Mēs ļoti labi zinām, kāds patlaban ir republikas budžets un cik daudz tas var dot republikas kultūrai. Taču paralēli visām šīm oficiālajām iestādēm, tas ir, teātriem, bibliotēkām, muzejiem un visām pārējām kultūras iestādēm, darbojas ļoti daudz cilvēku, kuri nāk ar savām aktivitātēm no tautas, un šobrīd republikā nav institūciju, kas būtu līdzētspējīgas morāli un finansiāli tās atbalstīt. Es esmu daudz runājusi tieši ar šiem cilvēkiem, ar tautfrontiešiem, kas ir tagad ievēlēti par pašvaldību vadītājiem. Viņi uzskata par goda lietu un savu pienākumu atjaunot baznīcas un veikt citus pasākumus. Ir piedzimušas vairākas bērnu paaudzes, kuras ir redzējušas tikai drupas un nesakoptas kapsētas. Daudzi cilvēki ir ļoti ieinteresēti un nāk ar savu ierosmi kā patrioti, kā entuziasti, viņi var strādāt ar savām rokām, bet viņi nevar dabūt par velti ķieģeļus. Un tad nu iznāk, ka šis Kultūras fonds kļūst par patriotisma un entuziasma aizstāvi. Un tādu faktu ir diezgan daudz. Pie mums nāk cilvēki no Vietalvas un nepārtraukti lūdz. Man ir ļoti neērti un grūti viņiem atbildēt– zināt, tas ir skaidrs, ka jūs gribat atjaunot to baznīcu, bet 25000 rubļu, ko ziedot ķieģeļiem, jums nav. Tieši šobrīd ar šā likuma pieņemšanu vai noraidīšanu izšķiras šādu iniciatīvu aizstāvēšana. Tas ir viens princips.

Pēteris Laķis jau pieminēja Morberga fondu, kas savā laikā darbojās republikā. Tas ir sponsoru jautājums, tas ir mecenātisms, kas diemžēl mūsu sabiedrībā ir miris. Bet mecenātisms tieši ir tas, kas altruistiski ir devis līdzekļus kultūrai, izglītībai un veselības aizsardzībai. Mecenāti ir bijuši ne tikai latviešu izcelsmes cilvēki. Kāds anglis, būdams mecenāts, savā laikā ir uzcēlis bērnu slimnīcu Rīgā. Mums vajadzētu celt godā šīs mecenātisma idejas. Un mums ir jādomā par to, lai sponsoriem, lai valsts organizācijām, kuras pārskaita naudu Kultūras fondam, Bērnu fondam vai kādam citam fondam, tā būtu prestiža lieta, lai attiecīgās firmas pārstāvis vai direktors saprastu, ka, pārskaitīdams naudu šajā republikai būtiski svarīgā kultūras vai kādā citā programmā, viņš ir spēris ētisku soli. Jo tas tieši šobrīd, kad aizvien vairāk sarežģās mūsu ekonomiskā un saimnieciskā situācija, ir ļoti svarīgi. Tādēļ es aicinu deputātus šajā likumā saskatīt divas ļoti nozīmīgas lietas. Tā ir statusa un prestiža piešķiršana šīm organizācijām, kuras šeit tiktu apstiprinātas, un tā ir šī finansiālā bāze, jo patiešām šie fondi ir gan sabiedriskas, gan valstiskas organizācijas. Tā varētu teikt, jo principā šo fondu pašpārvalde ir sabiedriska, tos pārstāv vēlēts prezidijs vai valde.

Un otrs jautājums, kuru arī Zeiles kundze pieminēja, ir kontrole. Tas ir pats par sevi saprotams: ja jau reiz ir fondi, tad ir finansētājas organizācijas un šos finansu fondus kontrolē valsts. Tā jau nevar būt nekāda problēma, lai gan mums pašiem ir savas revīzijas komisijas, kas kontrolē mūsu finansu stāvokli.

Es gribēju pateikt arī to, ka patlaban Kultūras fonda ietvaros darbojas vairākas programmas, par kurām jūs esat dzirdējuši, jo tās jau pastāv trīs gadus. Daugavas programma šobrīd varētu kļūt par nacionālu programmu. Pašreiz kopā ar Vides aizsardzības komiteju tiek apspriests jautājums, kā visā Daugavas baseinā rūpēties par kultūrvidi. Šī programma bija ļoti plaša un saistoša dažādām zinātniskām organizācijām. Mēs esam vienojušies, ka pēc pāris nedēļām sanāksim kopā Zinātņu akadēmijas prezidijā, lai apspriestu šo programmu zinātnisko pamatojumu. Bet, lai šīs programmas tiešām reāli varētu īstenot, lai mēs varētu tos līgumus, ko pašreiz slēdzam ar pašvaldībām rajona vadību līmenī, pildīt, lai mēs varētu palīdzēt tai pašai Aizkraukles pilij un Kokneses pilsdrupām, lai varētu tās restaurēt un iekonservēt, ir vajadzīgi ļoti lieli naudas līdzekļi. Un pašpārvaldes ir ieinteresētas nākt pretī, bet ir vajadzīgs gan šis morālais, gan finansiālais atbalsts.

Kultūras fonds un pārējie sabiedriskie fondi ir spējīgi sniegt gan šo morālo un ētisko gandarījumu, gan arī finansiālo palīdzību. Tādēļ es vēlreiz lūdzu jūs saprast, cik nozīmīgs ir šis likums. Pieņemot jaunos likumus par nodokļiem, tiek likta uz kārts šo sabiedrisko labdarības fondu eksistence, jo šis likums, kurš tiek apspriests, principā izšķirs šo fondu pastāvēšanu, tāpēc ka no privātpersonām ziedojumi, kā tas bija agrāk, vairs nevar ienākt, un to jūs saprotat, kādu iemeslu dēļ tie vairs nevar ienākt. Tātad šis jautājums ir jāatrisina nodokļu līmenī. Un, ja tas atrisināts netiek, tad šie sabiedriskie fondi zaudē savu finansiālo bāzi un beidz pastāvēt.

Tātad šis likums izlems šo labdarības un sabiedrisko fondu pastāvēšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Mums līdz pārtraukumam palicis mazliet vairāk par divām minūtēm. Tātad Gavrilova kungs runās tūlīt pēc pārtraukuma, pulksten 15.00. Paldies. Neaizmirsīsim, ka pulksten 14.30 Prezidija locekļiem jāpulcējas Baltajā zālē.

(Pārtraukums)

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!