Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1991.gada 17.aprīļa sēdes stenogramma Vakara sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.09.2005., Nr. 143 https://www.vestnesis.lv/ta/id/116036

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kopsavilkumā

Vēl šajā numurā

08.09.2005., Nr. 143

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1991.gada 17.aprīļa sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos savā un Prezidija locekļu vārdā, jo aizkavējās Prezidija sēde. Sākam pēcpusdienas plenārsēdi. Un, kā bija iepriekš norunāts, debatēs uzstājas deputāts Gavrilovs. Lūdzu.

M.Gavrilovs: */Cienījamie kolēģi! Cienījamais priekšsēdētāj! Jautājums, protams, ir ļoti svarīgs. Es pat teiktu, ka attieksme pret labdarību raksturo sabiedrības morālo stāvokli. Un šeit, protams, nepieciešams pieņemt attiecīgos likumus. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, es gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka parādās jauni likumi un, saprotiet, rodas kaut kāds masas uzkrāšanās efekts. Viegli bija pieņemt pirmos likumus. Bet, kad mēs pieņemam 10, 40, 50 likumus, tad rodas ļoti sarežģīta problēma saskaņot šos likumprojektus ar iepriekšējiem. Turklāt šāda saskaņošana reizēm prasa atgriezties pie iepriekšējiem likumiem un atbildēt uz jautājumu: “Bet vai mēs visu esam izdarījuši pareizi?” Es uzskatu, ka šis likumprojekts pieder pie tāda veida dokumentiem, kuri prasa izskatīt ne tikai pašu dokumentu, bet arī ar to saistītos likumprojektus. Par ko ir runa? Šis likumprojekts ļoti cieši ir saistīts ar mūsu pieņemtajiem Latvijas Republikas likumiem par peļņas nodokli un par īpašuma nodokli. Tie ir attiecīgi likuma “Par peļņas nodokli” 33. un 23.pants un likuma “Par īpašuma nodokli” 4.panta 6.punkts. Par ko ir runa? Tagad pāreju pie teksta. Koordinācijas labad jāpievērš uzmanība šādiem pantiem.

Pirmkārt, 10.pants. Te ir runa par republikāniskajiem un vietējiem fondiem un, es pasvītroju, par to uzņēmumiem.

Tālāk. 3.panta trešā rindkopa: “Fondam var piederēt jebkuri saimnieciskie veidojumi, kuri darbojas uz Latvijas Republikas likumu par uzņēmējdarbību pamata, Uzņēmumu reģistrā”. Tas ir ļoti pareizs ieraksts. Bet ir arī 6.pants. Trešā rindkopa: “Sabiedriskie fondi ir juridiskas personas. Sabiedriskajiem fondiem ir tiesības veikt uzņēmējdarbību” un tālāk: “…izlaiž akcijas un tā tālāk.” Vispār: “veikt uzņēmējdarbību”.

Lūk, šeit, cienījamie deputāti, mēs sākam pārkāpt ļoti svarīgu robežu, kura atšķir normālu tirgus ekonomiku, uz kuru mēs cenšamies virzīties, no ārpustirgus ekonomikas. Es gribu pasvītrot, ka tirgus ekonomika pamatojas tikai uz visu tirgus attiecību subjektu līdztiesību. Jebkura ārpustirgus ekonomika sākas ar to, ka kādiem tirgus attiecību subjektiem tiek piešķirtas kaut kādas privilēģijas. Un, lūk, 1.punkts: “un to uzņēmumi”. Lūk, šeit mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Viena lieta ir paši sabiedriskie un labdarības fondi. Neapstrīdami. Bet, kad rodas “un to uzņēmumi”, tad mēs šeit pienākam pie ļoti bīstamas robežas. Es biju Ekonomikas komisijas sēdē, kā arī mani kolēģi. Es varu iesniegt visgarāko uzņēmumu sarakstu. Mums to sola uz otro lasījumu. Un es konsultējos ar banku darbiniekiem. Viņi ķer pie galvas. Viņi vienkārši zina savus klientus. Un pēc 23.panta šie sabiedrisko fondu un organizāciju uzņēmumi vispār tiek atbrīvoti no aplikšanas ar nodokļiem. Tā ir ļoti bīstama tendence, un mēs nedrīkstam to neievērot. Mēs runājam par tirgu, mēs pieņēmām likumu “Par uzņēmējdarbību” un teicām, ka tur galvenais stimuls– peļņa. Un šeit jau sākas izņēmumi.

Es runāju ar ministrijas atbildīgiem cilvēkiem, viņiem ir milzum daudz iesniegumu. Es pat piegāju pie šī darbinieka un teicu, ka laikam mūsu Ekonomikas komisija drīz pārvērtīsies par labdarības komisiju, jo mums nākas izlemt, kuram dot šīs tiesības un kuram nedot. Es jums teikšu, atnāca republikā ļoti cienījami cilvēki, un man vienkārši bija neveikli viņu priekšā, kad viņi atnāca lūgt to, kas vispār visās valstīs pienākas vienkārši saskaņā ar likumu. Izveidojas fonds, un ir likums. Līdzekļi jānovirza saskaņā ar fonda statūtiem, un nekādai administrācijai nav tiesību likt kaut kādus šķēršļus, dot atļaujas vai nedot. Mēs nonākam pie kaut kāda absurda un nostādām cienījamus cilvēku tik pazemojošā stāvoklī. Un vai visiem būs jāiziet tā procedūra? Nē. Fondi rodas. Tāpēc arī ir jāpieņem šis likums un skaidri jāatrunā: ja fonds izveidojies, lūdzu. Tā jau ir pašu ziedotāju lieta.

Turklāt likumā “Par peļņas nodokli” teikts, ka tas, kurš ziedo, par tādu summu tiek atbrīvots no aplikšanas ar nodokli. Tā ir forma, kura pamatojas uz pašu cilvēku gribas izpausmi, uz viņu sirdsapziņu, uz viņu žēlsirdību. Un nekādi nedrīkst to pārvērst atkal, es teikšu tieši, par barotavu ierēdņiem. Jūs taču skaidri varat iedomāties: tikko pie šīm biedrībām parādīsies uzņēmumi, tiks apgānīta pati žēlsirdības ideja. Kategoriski nedrīkst uz to iet, tāpēc man šķiet, ka koncepcija ir jāpārskata. Mēs nevaram tā vienkārši šo dokumentu parakstīt.

Atgriezīsimies pie 23.panta. Tur rakstīts, es vēlreiz vēršu jūsu uzmanību uz formulējumiem, kurus mēs pieņēmām: “No peļņas nodokļa nomaksas tiek atbrīvoti labdarības fondu un cita veida fondu uzņēmumi pēc Ministru padomes sastādītā saraksta un tā tālāk.” Nu, ka invalīdus atbrīvo– saprotams, ka medicīniska rakstura– saprotams. Tā jādara. Varbūt vēl kaut ko, ja ir acīm redzams, ka kaut kādu apstākļu dēļ cilvēki nevar dzīvot un strādāt sabiedrībā ar pilnu spēku. Tas ir jāparedz likumā. Bet, kad papildina, ka kāds izlems atbrīvot kaut kādus uzņēmumus no nodokļiem, tad iznāks, ka mums būs divi trīs simti uzņēmumu, kuri pie mums jau pašlaik atrodas faktiski zem nežēlīga nodokļu sloga,– un mēs šeit ne vienreiz vien esam apsprieduši šo jautājumu –, bet kaut kādi uzņēmumi vispār netiks aplikti ar nodokļiem. Nu, un pie kā mēs nonāksim? Un kā tas viss beigsies? Atkal izrādīsies, ka mums būs mazasinīgs budžets, stimula ražot peļņu nebūs ne tiem, kuri saņēma tādus atvieglojumus, ne tiem, kuri izrādījās nodokļu nospiesti. Tad mēs nekad netiksim ārā no šī apburtā loka.

Es vēlreiz gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka šie likuma panti obligāti ir jāpārskata. Tā ir ļoti bīstama lieta. Arī pie tās prakses, kāda jau pašlaik ir. Un, ja mēs ejam uz tirgus ekonomiku, tad sekosim nepārkāpjamam principam, ka tirgū visi, tāpat kā Dieva priekšā, ir vienādi. Viss jāizlemj tirgum. Citādi mēs tirgus likteni un mūsu likteni atkal atdosim ierēdņu rokās. Mēs to pieļaut nevaram Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds debatēs finansu inspekcijas pārstāvim– Ostaškova kungam. Gatavojas deputāts Kide.

J.Ostaškovs, Galvenās valsts finansu inspekcijas priekšnieka vietnieks: Godājamie deputāti! Galvenās valsts finansu inspekcijas vārdā, kuras uzdevumos ietilpst ne tikai nodokļu maksājumu akumulēšana budžetā atbilstoši jūsu pieņemtajiem likumiem, bet arī kontrole pār šo akumulēto valsts līdzekļu izlietošanas likumību, atļaujiet izteikt savu viedokli par apspriežamo likumprojektu.

Projekts paredz, ka sabiedriskie fondi nodarbosies ar uzņēmējdarbību. Par to ir runāts 6.panta 3.rindkopā, 8.panta 2.rindkopā un arī citur. Vienlaikus 8.panta 3.rindkopa nosaka, ka fondam var būt jebkuri saimnieciski veidojumi, kas darbojas saskaņā ar likumu par uzņēmējdarbību. Kā vienā, tā otrā gadījumā tas skar gan fondu, gan saimniecisko veidojumu kā juridisko personu attiecības ar valsts budžetu, un, pēc mūsu domām, tam jābūt noteiktam nodokļu likumos, nevis likumā par sabiedriskajiem fondiem, kur akcents likts tieši uz maksājumu atvieglojumiem 10.panta pirmajā rindkopā.

Mūsuprāt, nevar būt runa par atbrīvošanu no valsts nodevas ņemšanas un maksāšanas budžetā. Jo nodeva ir nevis nodoklis, bet gan maksājums budžetā par valsts institūciju sniegtajiem pakalpojumiem, un attiecīgi atvieglojumi, kādi būtu lietderīgi, jāparedz likumā par valsts nodevu.

Domājam, ka nav pamata (ja iepriekš tas ir likumā fiksēts) sabiedriskajiem fondiem noteikt kaut kādas īpašas attiecības ar budžetu, kā tas ir teikts 10.panta otrajā rindkopā. Gan šis, gan arī projekta 11.pantā fiksētie atvieglojumi jāparedz attiecīgajos nodokļu likumos, un tā tas jau arī pašreiz šajos likumos būtībā ir.

Ņemot vērā iepriekš teikto, uzskatām, ka 10. un 11.pants apvienojams vienā pantā un izsakāms šādā redakcijā: “Sabiedrisko fondu attiecības ar budžetu nosaka Latvijas Republikas likumi par nodokļiem un nodevām un par budžeta tiesībām.”

2.pantā paredzēts, ka Augstākā padome nosaka fondu finansēšanas kārtību, tātad, domājams, arī noteiktus finansēšanas parametrus, tas ir, finansēšanas apjomus. Šajā sakarībā, atgriežoties pie atvieglojumiem, jāteic, ka lietderīgi būtu, mūsuprāt, likumā paredzēt, kam ir tiesības noteikt atvieglojumu kritēriju, konkrēti pēc kādiem kritērijiem jāvadās, izlemjot, vai saskaņā ar nodokļu likumiem attiecīgais atvieglojums piešķirams vai ne. Noteicošajam te vajadzētu būt līdzekļu izlietošanas mērķim. Un mūsu valsts finansu inspekcijas funkcija, vadoties pēc iepriekš teiktā, būtu attiecīgo atvieglojumu apmēru robežās kontrole pār līdzekļu izlietojumu atbilstoši tiem konkrētajiem mērķiem, kādiem šie atvieglojumi piešķirti.

Mūsuprāt, par atvieglojumiem nodokļu maksājumu daļai, kas paredzēta vietējos budžetos, izlemt var tikai pašvaldības. Tas ir arī saistībā ar sarakstiem, par kuriem te tika runāts un kurus Ministru padome ir iesniegusi Augstākajai padomei izskatīšanai saskaņā ar peļņas nodokļa likumu. Mūsu viedoklis ir tāds, ka par nodokļu maksājuma atbrīvošanu runa šeit, Augstākajā padomē, varētu būt tikai par republikas valsts budžeta daļu, bet vietējām pašvaldībām sava daļa jāsaņem vai arī pašām jāizlemj atbrīvot vai ne.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Kidem, un gatavojas Bērnu fonda prezidents Bērziņa kungs.

E.Kide: Cienījamie deputāti! Šis likumprojekts, manuprāt, ir civilizētās sabiedrības ceļš uz sabiedriski nozīmīgu mērķu realizēšanu, civilizētā ceļā atkāpjoties no totalitārisma metodēm, tādēļ tas patiešām ir aktuāls. Gan Kultūras fonds, gan citi fondi jau sevi ir autoritatīvi parādījuši, un laikam arī tādēļ Augstākās padomes Apvienotā budžeta komisija saņēmusi, kā jau Gavrilova kungs teica, ļoti plašu sarakstu par jaunu fondu dzimšanu.

Mūsu Budžeta komisijas un arī Augstākās padomes uzdevums, kā teica Laķa kungs,– atsijāt no tā garum garā saraksta fondus un programmas, kuriem ir tā saucamā labdarīguma iezīme, ko nosaka likuma “Par peļņas nodokli” 23. un 33.pants, no tiem, kuriem ir pašmērķa iezīme. Un iepriekšējais runātājs– finansu inspekcijas pārstāvis– arī uzsvēra, ka jābūt skaidrībai par kritērijiem. Mums šajā sabiedrisko fondu likumā nav formulēts labdarīguma kritērijs. Un tāpēc mūsu komisijai bija zināmas grūtības tautsaimnieciski nozīmīgu mērķi atšķirt no labdarīguma mērķa. Šeit vajadzētu ieviest skaidrību un precizitāti.

Man šķiet, ka likuma “Par fondiem” Ahileja papēdis ir paša fonda un uzņēmuma būtība, ka fonds ir juridiskā persona un tā uzņēmumi arī ir juridiskās personas horizontālā līmenī. Šeit patiešām, kā Birkava kungs pareizi teica, juristiem vajadzētu padomāt par arbitrāžas lietām, par juridiskās atbildības pārdalīšanas jautājumiem konfliktu situāciju gadījumos. Un arī par to, kurš tad galu galā būs noteicējs. Un vai daudzi uzņēmumi nesāks nelietīgi izmantot fonda aizsegu.

Es piekrītu arī izteiktajai domai par reģistru, nevajadzētu mainīt un nevajadzētu novirzīt uz Augstāko padomi, bet atstāt tā, kā tas ir pieņemts, un tā, kā tas jau ir. Un Augstākajai padomei tikai uzticēt šo sarakstu izskatīšanu attiecībā gan uz vietējās nozīmes fondu, gan arī republikas nozīmes fondu.

Ļoti liela nozīme taisnīguma principa ievērošanai sabiedriskajos fondos ir finansu inspekcijai. It īpaši tas sakāms par 23. un 33.pantu. Bet pašā nodokļa likumā ir labi un pamatoti uzrakstīts, ka jāizšķir, vai visa peļņa ir atbrīvojama no šā nodokļa vai nav. Un domāju, ka finansu inspekcijas to izpildīs.

Iepriekšējais runātājs jau minēja 10. un 11.pantu, kuros ir formulētas fondu attiecības ar budžetu. Mēs pilnīgi piekrītam Bula kunga formulētajam priekšlikumam, tāpēc Budžeta komisijas analoģisku priekšlikumu nelasīšu, lai netērētu laiku. 11.pantu mēs ierosinām anulēt, jo tas konsekventi atkārto peļņas nodokļa tēzes.

Un vēl viena lieta. No 2.panta formulējumu par iespējamo fonda slēgšanu ar Augstākās padomes lēmumu vajadzētu pārcelt uz 14.pantu, kur ir runa par likvidāciju.

Un vēl juristiem vajadzētu padomāt, vai Augstākajai padomei ir tiesības slēgt. Bet kas tad slēgs vietējos fondus? Un vai vajadzētu tādu slēgšanu vispār paredzēt? Varbūt lai tas fonds pašlikvidējas, ja to ir nepieciešams likvidēt. Jāpadomā par jautājuma juridisko un morālo pusi, lai tas viss būtu ētiski un morāli.

Deputātiem ir izdalīts arī otrs likumprojekts par sabiedriskajām organizācijām un apvienībām. Un šim likumprojektam ir diezgan cieša saskare ar likumprojektu par sabiedriskajiem fondiem. Manuprāt, izskatot otru likumprojektu Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijā, mēs mācēsim tiem abiem atrast kopsaucēju, un tas nebūs par šķērsli šodien likumu pieņemt pirmajā lasījumā. Tādēļ es aicinu deputātus pieņemt šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Līdz izskatīšanai otrajā lasījumā mums, Apvienotajai budžeta komisijai, jau būs pieredze, kā labdarīgos fondus atšķirt no nelabdarīgiem. Varbūt mēs otrajam lasījumam varēsim arī iesniegt vēl kādus precizējumus šai diezgan delikātajā likumprojektā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Bērziņa kungam. Gatavojas deputāts Buls.

A.Bērziņš, Latvijas Bērnu fonda prezidents: Cienījamie deputāti! Mūsu kolēģe Ramona Umblija no Kultūras fonda ļoti pamatīgi izklāstīja Kultūras fonda problēmas, un mūsu problēmas savijas ar Kultūras fonda problēmām, tikai mērķi mums ir dažādi. Bērnu fonds darbojas pēc piecām programmām: veselība, ģimene, bārenis, talants un pirmsākumi. Es negribu sīkāk pakavēties pie tām, jo tas būtu pārāk ilgi. Minēšu vienu piemēru.

Latvijas Bērnu fonda ienākumu veido ziedojumi, kuri ir minimāli, jo patlaban rūpnīcu un uzņēmumu ziedojumi ir stipri samazinājušies. Otru ienākumu daļu veido mūsu pašu dibinātie uzņēmumi un firmiņas. Pagājušo gadu mēs nopelnījām 250 tūkstošus rubļu, kuri tika ieguldīti šo programmu realizēšanā. Minēšu konkrētus datus, lai jūs zinātu, kur tā naudiņa aiziet. Pašlaik pie mums ir 50 smagi slimi bērni, kuriem ir leikoze un onkoloģiskas slimības. Mēs esam vienojušies ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispasaules bērnu fondu, arī šī amerikāņu mācītāja ģimene, kas dzīvo pie mums, ir paņēmusi dokumentus, lai atrastu sponsorus ārzemēs. Viena tāda operācija, mediķi to labi zina, maksā no 50 000–100 000 dolāru. Protams, mēs tādas summas apmaksāt nevaram. Mēs cenšamies vismaz apmaksāt ceļanaudu, lai šie cilvēki varētu aizbraukt uz ārzemēm, lai viņi varētu iegādāties biļetes. Bērnu fonds patlaban iegulda to nopelnīto naudu, kas ir 70 tūkstoši rubļu, Kronenberga mājā, lai Jūrmalā izveidotu memoriālo muzeju. Visu šo programmu realizēšanai neapšaubāmi ir vajadzīgas finanses. Tāpēc arī mēs neprasām no valsts. Mēs paši esam izveidojuši šos uzņēmumus, bet mēs lūdzam jūs, deputātus, nākt mums pretim un atļaut, lai uzņēmumu peļņa tiktu pārskaitīta fondā. Un mēs to izmantosim šīm programmām. Jo, redziet, mēs pat papildus dodam klāt. Viena firma ir “Rūķītis”, kas izdod grāmatas. Mēs ražojam grāmatas. Mēs gūstam peļņu, kuru ieguldām tajās programmās, kas ir norādītas Latvijas Bērnu fondā.

Es lūdzu jūs atbalstīt šo likumprojektu, kuru ir izstrādājis un kuras iniciators ir bijis Kultūras fonds. Tas nāks par labu visiem fondiem, kas ir mūsu republikā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Buls, un gatavojas deputāts Kodoliņš.

A.Buls: Godātie deputāti! Man šoreiz uzdevums ir ļoti viegls, jo, kad es gatavojos runāt, es domāju, ka to, ko es gribēju teikt par 10. un 11.pantu, pateica finansu inspekcijas pārstāvis. Arī es domāju, ka tas teksts, kas tika nolasīts 10.pantā palikušo divu pantu vietā, ir identisks tam, ko es vakar biju iesniedzis. Tātad par tiem es nerunāšu. Es runāšu par 4.pantu un par likumu, kas korespondē ar šo likumu, proti, par peļņas nodokļa 33.pantu.

Es gribu aicināt jūs, kolēģi, mazliet padomāt par vienu 33.panta normu, tas ir, to normu, kas saka: “ir”. Divkārt samazinās tā peļņas daļa, ko uzņēmums pārskaita labdarības mērķiem. Es ar konkrētu piemēru mēģināšu izskaidrot un runāt no uzņēmēja pozīcijām. Tātad, ja mēs ņemam vienu miljonu peļņas, kas ir līdz aplikšanai ar nodokli, bet pirms pārskaitīšanas labdarības mērķiem, tad no šīs peļņas labdarības fondiem atskaita maksimālos 20 procentus, kas ir 200 000 rubļu. Mūsu rīcībā paliek ar nodokli apliekamā peļņa, tātad 600 000 rubļu. Tātad 200 000 reiz 2 ir 400 000. Viens miljons mīnus 400 000 ir 600 000. No 600 000 aprēķinot 35 procentus, redzam, ka uzņēmējam viņa rīcībā tīrā peļņa paliek 590 000. Pieņemsim, ka viņš nedod labdarības mērķiem un maksā pilnu nodokli no visa miljona. Tad viņa rīcībā paliek 650 000. Protams, mecenātisms un sponsorisms ir laba lieta, bet jāskatās arī uz uzņēmēju. Vai daudz būs tādu uzņēmēju, kuri, maksājot fondiem un ziedojot šim labdarības cēlajam mērķim, neskatīsies uz savu kabatu. Tāpēc padomāsim par šīs normas mainīšanu nevis divkārt, bet trīskārt. Pie trīskāršas atvieglošanas normas šī starpība zūd un paliek vienādas summas no atlikušās tīrās peļņas. No tā paša miljona, maksājot maksimālos 200 tūkstošus, pāri paliek 800 000, bet 200 reiz 3 ir 600. Tātad miljons mīnus 600 000 ir 400 000, tātad atlikusī peļņa– 660, bet, ja apliek ar nodokli– 650. Tātad summas ir vienādas.

Kāpēc es šo jautājumu vēlreiz saasinu? Protams, tas nav galīgais variants, bet tāds pārdomu variants ieteikuma līmenī. Šādas pārdomas man radās, tiekoties ar cilvēkiem no fondiem, konkrēti ar kinodarbiniekiem. Viņi teica tā, ka uzņēmējs labprāt viņiem dotu to naudu, bet tikai ar nosacījumu, ja viņš pats nekā nezaudētu. Vai nu viņš maksājot nodokli par visu, vai arī došot mums. Tāpēc ir pārdomu vērta šīs normas maiņa peļņas nodokļa 33.pantā. Bet kādus atsvarus es liktu pretī? Uzreiz būtu jākoriģē šā likumprojekta 4.pants. Nekādā gadījumā nedrīkst palikt tā forma, kura nosaka, ka valsts var finansēt. Valsts... tas ir valsts budžets. Šī norma būtu jāsvītro. No budžeta nekādas izmaksas šiem fondiem nevajadzētu būt. Tāpēc šī norma ir jāsvītro. Nekāda finansēšana no valsts, lai finansē, lūk, šie uzņēmēji ar šādiem manis ieteiktiem noteikumiem. Un vēl vajadzētu samazināt peļņas nodokļa 33.panta normu līdz kādiem 10 vai 20 procentiem. Paldies, ka klausījāties!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Kodoliņ! Gatavojas deputāts Ozols.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi, jautājumu par fondiem mēs, bez šaubām, varam skatīt no dažādiem aspektiem. Es arī gribu pieskarties tikai vienai šā jautājuma pusei, proti, jautājumam par attiecībām starp fondu un valsts budžetu, un nodokļu jautājumu. Es uzskatu, ka visi šie autori saprot, ka fondi ir nepieciešami, bet šie jautājumi tomēr ir jānokārto. Un patlaban mums veidojas situācija, ka fondi aug kā sēnes pēc lietus. Un es nebūt neesmu pārliecināts, ka šāda situācija, ka fondu ir daudz vai maz, ir tā labākā situācija. Kaut vai tas pats saraksts, kuru jau vairāki runātāji pieminēja. 31 fonds lūdz sevi iekļaut tajā sarakstā, kurā mums būs šie nodokļu atvieglinājumi, tajā skaitā, piemēram, ir tāds fonds kā Nacionālās operas rekonstrukcijas un restaurācijas fonds, kas varētu, manuprāt, būt Kultūras fonda sastāvā, un arī Nacionālais celtniecības fonds. Es nemaz nerunāju par tādu fondu kā Lauksaimnieciskās mašīnbūves padomes fonds vai arī par Ventspils pilsētas izpildkomitejas nabadzības fondu.

Es saprotu, ka visi šie fondi ir iecerēti ļoti labi, bet tāpēc, ka šo fondu ir daudz un sīki, veidojas tāda situācija, ka tie ir mazefektīvi, tā kā šīs naudas tiem ir maz, tā burtiski guļ neizmantota, jo tik un tā nepietiek nekādiem reāliem pasākumiem. Manuprāt, mums ir jācenšas, lai šo fondu būtu mazāk, bet lai tos izlietotu. Viņiem ir jābūt pietiekami solīdiem un reprezentabliem.

Bez šaubām, otrs svarīgs jautājums ir jautājums par fondiem un uzņēmumiem. Arī tas saraksts, kas ir iesniegts, ir, ja tā kritiski vērtējam, nekonkrēts. Mēs nezinām, kādas ir īstās attiecības starp šo fondu un uzņēmumu. Tās var būt tiešām ļoti normālas, ļoti principiāli pareizas, bet var būt situācija, ka uzņēmums pārskaita fondam un fonds atkal sniedz palīdzību uzņēmumam. Vienu vārdu sakot, meklē izeju, kā novērst tā nodokļa smagumu, kas gulstas uz uzņēmumiem. Bez tam es zinu, ka vairāki uzņēmumi ir centušies maksāt fondiem mazākas summas nekā valsts nodokli, citiem vārdiem sakot, izmanto šo fondu. Fondam arī tas ir izdevīgi, bet uzņēmums faktiski izvairās no šā nodokļa maksāšanas.

Un trešais, manuprāt, smagākais, jautājums ir tas, ka līdzšinējā prakse ir tāda, ka fondi ņem savus nodokļus. Mums bez valsts nodokļa un bez valsts nodevām, bez vietējām nodevām faktiski ir vēl kāda nodeva– fonda nodeva. Par šo jautājumu jau tagad diskutē arī presē, un mēs to vairs atlikt nevaram, un, manuprāt, šis jautājums ir jāatrisina šajā likumā. Šis jautājums ir sarežģīts tāpēc, ka nodevas tiek ņemtas ne tikai no tām biedrībām, kas dibinājušas fondu, piemēram, Komponistu savienības dibinātais Mūzikas fonds praktiski ņem nodevas no visiem muzikantiem– gan no tiem, kuri ir Komponistu savienības biedri, gan no tiem, kuri nav šīs savienības biedri. Veidojas situācija, ka tie, kas nav Komponistu savienības biedri, un varbūt arī daļa no tiem, kas ir Komponistu savienības biedri, var nemaksāt šo nodevu Mūzikas fondam, bet attiecīgie Ministru padomes lēmumi, kas reglamentē Mūzikas fondu, nav atcelti. Tas pats ir ar Žurnālistu savienības fondu, kurā tiek atskaitīts par publikācijām presē ne tikai no Žurnālistu savienības biedriem, bet arī no visiem pārējiem, kas publicējas laikrakstos un žurnālos.

Vēl kāds būtisks jautājums ir tas, kā šie fonda līdzekļi tiek izmantoti. Mani, piemēram, interesē, vai Teātra fonds ir pārskaitījis kaut vai tai pašai Operas nama rekonstrukcijai kaut rubli. Vai viņi šo naudu cenšas izmantot dzīvojamo māju celtniecībai? Vai šo naudu izmanto aktieru sadzīves apstākļu uzlabošanai, kas, bez šaubām, pati par sevi arī ir smaga problēma. Citiem vārdiem sakot, pieņemot likumu par sabiedriskajiem fondiem, mums ir jāatrisina vesela rinda jautājumu, kuri ir palikuši ārpus šā likuma ietvariem. Viens no šo jautājumu atrisināšanas ceļiem būtu tas, ka jāpadomā tomēr par tiem lielajiem fondiem, kurus mēs atbrīvojam no nodokļiem. Vai atļaujam viņiem ņemt kaut kādas savas nodevas? Manuprāt, par katru no šiem fondiem būtu jāpieņem savs likums.

Savā laikā bija Latvijas Republikas likums par Kultūras fondu, kas precīzi reglamentēja visas attiecības, kādas ir Kultūras fondam ar sabiedrību, ar valsts institūcijām un tamlīdzīgi. Nevienam jau nevar aizliegt dibināt fondus, bet, ja fonds pretendē uz tādu lietu kā savs uzņēmums, kas visu peļņu atdod šim fondam, un ja fonds pretendē uz sava veida nodevām, tad, manuprāt, šis attiecīgais fonds nonāk citā rangā, un tādu fondu tomēr vajadzētu reglamentēt nevis ar kaut kādiem īsiem Ministru padomes lēmumiem, bet gan ar likumu, kurā būtu precīzi noteikts, kuros gadījumos un kādas nodevas var ņemt, kā fonds veido šo uzņēmumu, kādas ir fonda attiecības ar šo uzņēmumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Ozol! Gatavojas deputāts Lagzdiņš.

I.Ozols: Cienītie kolēģi! Iepriekšējie runātāji un it sevišķi kolēģis Kodoliņa kungs ļoti izsmeļoši izskaidroja tos momentus, par kuriem es gribēju izteikties, un tāpēc viņi ir atvieglojuši manu uzdevumu un arī saīsinājuši manu uzstāšanās laiku. Es tikai gribu akcentēt vienu momentu: mums iesniegtais likumprojekts, faktiski neatspoguļojot un nereglamentējot attiecības starp fondu un uzņēmumu, kas darbojas zem fonda paspārnes, paver iespēju, vismaz teorētiski, izvērst ļoti liela mēroga uzņēmējdarbību savtīgos nolūkos. Un šā likumprojekta pirmajā lasījumā jau acīmredzot vajag konceptuāli viennozīmīgi noteikt– ja mēs atstājam šo normu –, kuriem fondiem ir atļauta sava uzņēmējdarbība, kā regulēt likuma ceļā kontrolējamu uzņēmējdarbības attieksmi pret fondu un otrādi. Tas ir pirmais. Bet šajā apspriežamajā likumprojektā es patlaban neredzu, skatoties no Galvenās finansu inspekcijas pozīcijām, šādas kontroles iespējas. Un vakar, Apvienotās budžeta komisijas sēdē izskatot piecu fondu iesniegumus par atvieglojumiem, mēs redzējām, ka katram šā fonda turētājam ir tīri individuāla attieksme pret mūsu peļņas nodokļa 23. un 33.panta pielietojumu attiecībā uz savu fondu. Un es domāju, ka tas katrā gadījumā ir jānovērš jau mūsu apspriežamajā likumprojektā par sabiedriskajiem fondiem.

Visnotaļ atbalstot pirmajā lasījumā mums iesniegto likumprojektu, es domāju, ka vadītāju komisijai kopā ar Ekonomikas komisiju un Budžeta komisiju ir jāizstrādā konceptuālās normas, kas reglamentētu šo darbību, kas nepieļautu dažādi traktēt šīs finansiāli ekonomiskās un saimnieciskās attiecības starp uzņēmumiem un to fondiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Lagzdiņš, debates beigs deputāts Šteins.

J.Lagzdiņš: Godājamo priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Es kāpu tribīnē, lai runātu par šo jautājumu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka es pārstāvu Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisiju, jo sabiedrisko organizāciju izveidošana, darbība un darbības izbeigšana ietilpst arī šīs komisijas kompetencē, un, otrkārt, tāpēc, ka es 1990.gadā pats esmu piedalījies viena sabiedriskā fonda dibināšanā, izstrādājis tā statūtus un arī šobrīd piedalos tā vadīšanā. Runa ir par Liepājas pilsētas Tautas frontes izveidoto Tēvzemes gaismas fondu, tātad es par šo jautājumu varu runāt, vērtējot situāciju no iekšpuses. Tātad vispirms es runāšu par to, kāds īsti ir sabiedrisko fondu tiesiskais statuss.

Manuprāt, sabiedriskie fondi ir viens no sabiedrisko organizāciju specifiskajiem paveidiem, viens no daudziem sabiedrisko organizāciju veidiem. Tas ir tāds sabiedrisko organizāciju veids, kur fiziskās un juridiskās personas apvienojas kopējai sabiedriski derīgai darbībai, lai sniegtu pabalstus, stimulētu un piedalītos, kā šeit izteicās kolēģis Buka, labdarības kustībā. Šajā sakarā man absolūti nav pieņemama likumprojekta 1.panta redakcija. Kāda šai jautājumā ir neatkarīgās Latvijas pieredze? Godātie kolēģi, es citēšu viena sabiedriskā fonda, proti, “Latgaliešu studenta” fonda statūtu 1.pantu. Šie statūti izstrādāti latgaliešu valodā, bet es atļaušos nolasīt latviešu valodā: ““Latgaliešu studenta” fonda mērķis ir pabalstīt trūcīgus un centīgus studentus latgaliešus ar materiāliem līdzekļiem, izsniedzot tiem pabalstus, stipendijas, piešķirt prēmijas un tā tālāk.” Kolēģi, neatkarīgajā Latvijā šis fondu jautājums tika risināts tā, ka visi fondi tika uzskatīti par biedrībām, par bezpeļņas organizācijām. Tas ir konceptuāls jautājums, un tā to risināja neatkarīgajā Latvijā. Man izdevās iepazīties arī ar Latvijas Sporta fonda statūtiem, kuru 1.pantā ir noteikts, ka fonds ir sabiedriska, neatkarīga organizācija.

Šā likumprojekta 2.pantā autori ir paredzējuši, ka republikas fondus reģistrē Augstākā padome, tātad mēs. Savukārt vietējos fondus reģistrē pašvaldības. Kolēģi, šāda koncepcija absolūti neiet kopā ar to koncepciju, kāda ir iestrādāta likumprojektos par sabiedriski politiskajām organizācijām un partijām, kā arī likumprojektā par sabiedriskajām organizācijām. Tieslietu ministrijā ir izveidota institūcija, kura centralizēti reģistrē un arī turpmāk reģistrēs visas sabiedriskās organizācijas. Manuprāt, likumprojekta 2.pants jākoriģē, lai mēs neveidotu liekas institūcijas, tas ir, nevis liekas institūcijas, bet neapkrautu Augstāko padomi ar liekiem darbiem, dažādojot likumprojektu identās normas.

2.pants arī nosaka, ka republikas fondu un vietējo fondu finansēšanas kārtību nosaka Augstākā padome un pašvaldības. Tas ir absurds, kolēģi! Fondu finansēšanas kārtība, līdzekļu iegūšanas avoti jānosaka šajā likumā, tas mums ir jānosaka šajā likumā. To teica arī kolēģis no finansu inspekcijas. 2.pantā ir noteikts, ka Augstākā padome pieņem lēmumu par fondu slēgšanu. Tā kā nepareiza ir koncepcija, ka Augstākā padome pieņem, tātad reģistrē, sabiedriskos fondus vai sabiedriskās organizācijas, tad nepareiza ir tēze, ka Augstākajai padomei jāpieņem lēmums par fondu slēgšanu. Saskaņā ar koncepciju, kura iestrādāta likumos par sabiedriski politiskajām organizācijām un partijām, arī par sabiedriskajām organizācijām, lēmumu par sabiedriskā fonda slēgšanu pieņem augstākā lēmējinstitūcija, proti, sabiedriskā fonda sapulce, kopsapulce, biedru kopsapulce, konference vai kongress, kā arī Augstākā tiesa, gadījumos, ja fonds neievēro spēkā esošo likumdošanu.

Likumprojekta 6.pantā ir iestrādāta tēze, ka sabiedriskie fondi ir juridiskās personas. No paša pieredzes, izstrādājot Liepājas Tautas frontes izveidoto sabiedrisko fondu statūtus, es zinu, ka atsevišķos gadījumos, veidojot tādus šaurus, reģionālus fondus ar noteiktu specifisku darbības jomu un noteiktiem mērķiem, vienkārši lietderības dēļ nav nepieciešams fondam piešķirt juridiskās personas tiesības– atvērt atsevišķu rēķinu un pieņemt algotus darbiniekus. Piemēram, mums Liepājā visas administratīvās funkcijas pilnībā veic Liepājas pilsētas Tautas frontes nodaļas algotie darbinieki, un mēs nemaz nevēlētos, lai mūsu fonds, kura līdzekļi ir 40 000 rubļu, iegūtu juridiskās personas tiesības. Mums tas absolūti nav nepieciešams. Arī, starp citu, neatkarīgās Latvijas laikā Universitātes Juridiskajā fakultātē bija tāds pulkvežleitnanta Mucenieka fonds, kurš pabalstīja trūcīgus Juridiskās fakultātes studentus; tam nebija juridiskās personas tiesību. Tātad šeit jāvadās no lietderības principa.

10.pantā ir runa par atbrīvošanu no nodokļiem. Arī šeit, kolēģi, mums jāiestrādā tāda koncepcija, lai aiz šiem fondiem neslēptos vai pie šiem fondiem neizveidotos uzņēmumi, kuri faktiski grib izvairīties no nodokļu maksāšanas. Tas ir visupirmais uzdevums.

Jautājums par to, vai ziedojumu summas, ko fiziskās personas iemaksā sabiedrisko fondu līdzekļos, ir apliekamas vai nav apliekamas ar ienākuma nodokli. Kolēģi, lūdzu, parādiet man mehānismu, ar kuru šis jautājums praksē reāli var tikt regulēts. Atnāk uz Liepājas pilsētas Tautas fronti kāds ziedotājs iemaksāt 500 rubļus, pensionārs vai arī strādājošais. Mēs viņam izsniegsim izziņu, ka viņš ir iemaksājis, un viņš griezīsies savā darba vietā, iesniegdams šo izziņu kā pierādījumu, ka viņš ir iemaksājis šo naudas summu, lai tiktu atbrīvots no ienākuma nodokļa. Šeit ir ļoti sarežģīts mehānisms. Manuprāt, šis pants nedarbosies. Kā advokāts praktiķis, kā jurists praktiķis varu teikt tā: man ir skaidrs, kā jārīkojas Liepājas pilsētas Tautas frontes nodaļai, ja šis likums tiktu pieņemts, lai pilnībā izvairītos no nodokļu maksāšanas. Mēs visi, mūsu algotie darbinieki pāries uz fondu, mēs izveidosim šo fondu kā juridisko personu, un Liepājas pilsētas Tautas frontes nodaļa pilnībā izvairīsies no nodokļu maksāšanas. Es mazliet sabiezinu krāsas, tā droši vien nebūs. Bet, kolēģi, es paredzu, ka šis likums diemžēl veicinās nelikumīgu rīcību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Debates noslēdz deputāts Šteins.

V.Šteins: Cienījamie kolēģi! Es pieteicos runāt par šo likumprojektu tāpēc, ka, varbūt jūs visi nezināt, jau vairāk nekā pirms gada man bija tāds grēks uz sirds, kā saka, jo es 1990.gada 10.martā nodibināju Latvijas Jaunsaimnieku palīdzības fondu un pagājušā gada augustā– Sociālās labdarības fondu. Un līdz šim laikam arī vadu šo fondu darbu. Tā ka es uz šo likumu skatījos tādā aspektā, vai tas ir pret mani vai man palīdz, un no kāda viedokļa tas traucē labdarības pasākumiem.

Patlaban Latvijā izvēršas divu veidu fondu darbība. Vieni ir fondi, kuri veic uzņēmējdarbību, vai tādi, zem kuru vārda ir paslēpušies uzņēmēji, un otri patiešām ir labdarības fondi. Jaunsaimnieku palīdzības fonds un Sociālās labdarības fonds ne ar kādu saimniecisko darbību nenodarbojas un negrasās nodarboties. Tie ir izteikti labdarības fondi. Un tāpēc varbūt arī tāda cīņa izvēršas par 10.pantu, kur parādās attiecības ar nodokļiem un nodevām. Un, ja fonds nodarbojas ar saim­niecisko darbību, tad skaidrs, ka jāparādās šādiem pantiem par nodokļiem un tamlīdzīgi. Bet, ja fonds nodarbojas tikai ar labdarību un ienākumi ir tikai no ziedojumiem, un no ziedojumiem valsts vēl ņem nodokli, tad tā vienkārši ir nekulturāla sabiedrība.

Kas ir fonds? Kāpēc rodas fonds? Kāda ir fonda būtība? Manuprāt, fonds rodas tur, kur valsts netiek galā, un tad, kad sabiedrība iet palīgā savai tautai, ko valsts nespēj izdarīt. Mums vajag palīdzību slimiem bērniem– rodas Bērnu fonds, kurš palīdzēs. Tas būtu jādara valstij. Valstij ir jārūpējas par šo slimo bērnu veselību. Kāpēc radās Jaunsaimnieku palīdzības fonds? Valsts netika galā ar šiem jautājumiem. Tajā pašā laikā tajā pašā datumā– 10.martā– nodibinājās Zemniecības fonds. Atšķirībā no mūsu Jaunsaimnieku palīdzības fonda, Zemniecības fondam valsts pārskaitīja 500 000 rubļus. Tāda starpība bija. Tā ka starta moments bija ārkārtīgi atšķirīgs. Un te es pilnīgi piekrītu tam, ko iepriekš teica deputāts Gavrilovs un deputāts Buka. Mēs skatāmies tālāk– republikas un vietējie sabiedriskie fondi. Te rodas kaut kādas asociācijas ar vissavienības, republikas un vietējas nozīmes fondiem. Nevar būt republikas fonds, tad būtu jāsaka– valsts mēroga fonds. Fonds ir fonds, un tā lielums noteiks tā rocību un darbības sfēru. Tādā sakarībā 2.pants būtu pilnīgi jāpārraksta.

Kāda šobrīd ir situācija ar šiem fondiem? Fondi nekur nebija jāpiereģistrē. Lai saņemtu zīmogu un atvērtu rēķinu bankā, bija nepieciešami statūti un dibināšanas protokols. Tāda šobrīd ir kārtība. Abiem šiem fondiem, par kuriem es runāju, ir juridiskās personas statuss, un tie ir piereģistrēti. Es piekrītu tam, ka fonds būtu jāpiereģistrē Tieslietu ministrijā, un, ja tas ir pret likumdošanu, tad ministrija noraida reģistrāciju. Bet nevar būt tā, kā šeit ir paredzēts, ka Augstākā padome nosaka fondu statusu un finansēšanas kārtību. Nekādas finansēšanas kārtības nav! Fondi darbojas, balstoties uz sabiedrības savāktajiem līdzekļiem. Ar finansēšanu saistās 4.pants, kas paredz, ka valsts var piedalīties atsevišķu sabiedrisko fondu dibināšanā un finansēšanā. Valsts nepiedalās fondu dibināšanā un finansēšanā, valstij ir jārūpējas. Valstij ir nevis fondi jādibina, bet normāli jāstrādā, un sabiedrība valsts kļūdas izlabo ar fondiem.

Es nepiekrītu Artūra Kodoliņa teiktajam– jo mazāk būs fondu, jo labāk. Lielbritānijā ir vairāk nekā 10 000 labdarības fondu, un sabiedrība palīdz, kā vien var, un palīdz arī ārpus savas valsts robežām. Augstākā padome nevar pieņemt lēmumu par slēgšanu. Ja fonds ir pārkāpis statūtus, tad tā ir tiesas lieta, te es pievienojos deputātam Lagzdiņam, kurš teica– tiesas lieta, ja fonds ir pārkāpis pats savus statūtus, kurus Tieslietu ministrija ir piereģistrējusi.

Kā fonds izbeidz savu darbību? Katra fonda statūtos ir ierakstīts, kā tas izbeidz savu darbību. Izņēmums ir gadījumā, ja runa ir par tiesas ceļu. Projektā parādās formulējums par sabiedrisko fondu pārvaldi. Es ierosinu atstāt tikai teikuma pirmo daļu: “Sabiedrisko fondu pārvalde tiek realizēta statūtos noteiktajā kārtībā.” Un atkal likums! Statūti nosaka šo kārtību, nevis mēs reglamentēsim, kādi būs šie iekšējie nosacījumi. Kas šobrīd ir nepieciešams fondiem un kā var palīdzēt? Runa ir par to, ka ziedojumi– vai tie ir lauksaimniecības tehnikas ziedojumi vai arī kādi citi materiālie un finansiālie ziedojumi no ārzemēm– atbrīvojami no nodokļiem, muitas nodokļiem un nodevām, lai būtu patiešām šis “zaļais ceļš” tai palīdzībai, kuru mums sniedz, un lai nebūtu tādas situācijas, ka kāds palīdzības sūtījums aiziet vārda tiešajā nozīmē bojā kaut kur muitā vai pirms muitas. Tā ka acīmredzot mums vajadzētu turpināt diskusiju par pašu koncepciju, jo šodien mēs pārliecinājāmies, ka šajā likumā ir daudz neskaidrību.

Priekšsēdētājs: Laķa kungs laikam vēlas teikt galavārdu. Lūdzu. Un izlemsim jautājumu par šo likumprojektu.

P.Laķis: Es gribētu izdarīt dažus precizējumus, lai nebūtu neskaidrību. Domāju, ka tas ir nepieciešams, tāpēc ka formulējumi nav bijuši pietiekami precīzi.

Pirmām kārtām nevienam netiek aizliegts dibināt fondu, jo tāda aizlieguma vispār nav. Runa būtībā ir par pretenzijām uz nodokļa atvieglojumu. Ja jūs vēlaties dibināt fondu vai divus, vai pat trīs, jūs to varat darīt, bet ir jautājums par nodokļu atvieglojumiem. Es piekrītu, ka no ziedojumiem ņemt nodokli ir nekulturāli. Bet šajā sakarībā es tikai gribētu uzsvērt vienu. Es nepiekrītu tam, ka tirgus ekonomika nepieļauj iespēju dot kādam arī zināmas privilēģijas, kā tas tika teikts. Redziet, tajā pašā Rietumu praksē, tajā pašā Vācijā, fonda paspārnē eksistē uzņēmums ar privilēģijām, konkrēts uzņēmums, kas gatavo protēzes un medicīnisko aparatūru un pārskaita peļņu fondā. Tas ir reāls fakts, un atsevišķi tādi gadījumi eksistē arī Rietumu praksē. Tas nebūt neizslēdz tirgus ekonomiku, ja valstij ir iespēja dot zināmus atvieglojumus. Tas ir fakts, un diez vai varēs apgalvot, ka Lielbritānijā un Vācijā nav tirgus ekonomikas. Arī Zviedrijā ir šāda tipa atvieglojumi.

Otrkārt. Cerēt, ka kaut kāds fonds šodien mūsu sistēmā varēs eksis­tēt tikai ar ziedojumiem vien, ir liels naivums. Ja mēs pieņemsim, ka Kultūras fonds mums turpinās eksistēt ar ziedojumiem, tad es domāju, ka Ramona Umblija man piekritīs, ka fonds šā gada laikā beigs pastāvēt. Tas ir fakts. Nebūs vairāk, un viss. Tas pats sakāms par Bērnu fondu un pārējiem fondiem. Mēs visi ļoti labi zinām, kādā finansiālā stāvoklī atradīsies šie fondi, ja tie dzīvos tikai no ziedojumiem. Ja mēs gribam panākt to, lai tie beidz pastāvēt, tad atstāsim tos uz plikiem ziedojumiem. Tas ir visvieglākais ceļš, kā izbeigt jebkuras šādas institūcijas pastāvēšanu. Ar to ir jārēķinās.

Bez tam neaizmirsīsim, ka šie fondi darbojas tajās jomās, kurās valsts vara nav spējīga darboties vai nu mūsu pašu bezdarbības dēļ, vai netiek darīts tas, kas ir nepieciešams. Tas attiecas uz kultūru. Un, ja Kultūras fonds nepiedalīsies šo baznīcu restaurācijā, tad skaidrs, ka tās sabruks, jo vietējās pašvaldības nav spējīgas šodien to izdarīt.

Es domāju tā: rezumējot visu, jāteic, ka mēs ņemsim vērā šos ieteikumus, jo uzskatām, ka ļoti būtisks ir jautājums par fondu attiecībām ar to uzņēmumiem un par kārtību, kādā tiek izņemta peļņa no šā uzņēmuma un nodota fonda rīcībā, kā arī par sabiedrisko kontroli, kādu realizē pār fonda darbību. Bet koncepcija ir tāda, ka šobrīd mēs nevaram atļauties lielu skaitu fondu. Ar to ir jārēķinās, lai tiešām mums nesavairojas zem fonda paslēpušās blēžu kompānijas. Runa var būt par tiem fondiem, par kuru darbību mēs varam būt puslīdz pārliecināti. Un, lai gan neatkarīgajā Latvijā bija liels skaits fondu, visu ievirzi jau deva trīs, maksimums četri, fondi, kuri noteica šo situāciju. Līdz Lielbritānijai mēs arī varētu nonākt, bet Lielbritānijā nav iespējas visādām blēžu organizācijām darboties zem fondu karoga. Tiklīdz mums būs 85 fondi, tā būs apmēram 125 blēžu organizācijas, kas tur enerģiski darbosies. Ar to ir jārēķinās. Un tāpēc var piekrist tam un padomāt, kā fiksēt šo noteikto fondu skaitu šeit, turpmāk šo skaitu, protams, varētu papildināt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Endziņš vēlējās informēt par šo jautājumu. Lūdzu. Par mūsu apskatāmās problēmas juridiskajām niansēm.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Man ir jāatvainojas par to, ka es nebiju visu laiku zālē, kamēr noritēja šā jautājuma apspriešana. Es gribu informēt, ka par šo likumprojektu ir arī Juridiskās pārvaldes atzinums, kura būtība ir šāda. Šā gada 8.aprīlī Augstākās padomes Prezidijs ir saņēmis un nodevis attiecīgajām pastāvīgajām komisijām deputāta Lagzdiņa likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniegtu likumprojektu par sabiedriskajām organizācijām un apvienībām. Šajā likumprojektā par sabiedriskajiem fondiem, kaut arī paši likumprojekta autori tieši nenosauc sabiedriskos fondus par sabiedriskām organizācijām, būtībā figurē sabiedriskas organizācijas. Un, ja pastāvīgās komisijas un Augstākā padome pieņems Lagzdiņa piedāvāto likumprojektu par sabiedriskajām organizācijām un apvienībām, tad šis likumprojekts, protams, pilnībā ietvertu sevī arī šo likumprojektu par sabiedriskajiem fondiem. Acīmredzot mums nav nepieciešams sadrumstalot, tas, protams, ir diskutējams jautājums.

Es domāju, ka šinī gadījumā varētu būt runa par to, ka neviens neiebilst pret šādiem sabiedriskiem fondiem, bet, gatavojot likumprojektu otrajam lasījumam, vajadzētu tomēr šo jautājumu sabalansēt ar likumprojektu par sabiedriskajām organizācijām un apvienībām, kur šajā likumprojektā varētu arī būt, lūk, šī sadaļa, lai mums nav desmitiem un simtiem likumdošanas aktu, bet ir unificēts akts, kas visus šos jautājumus arī risina.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, reģistrēsimies. Šajā sakarībā deputāti tiek lūgti ieņemt savas vietas. Vai visi deputāti ir reģistrējušies? Paldies. Lūdzu rezultātu. 107 deputāti reģistrējušies. Paldies.

Pirmais mikrofons– deputāts Eglājs. Vai jūs runāsit par balsošanas motīviem?

V.Eglājs: Man ir kas sakāms par procedūru. Es gribu atgādināt, ka pirmajā lasījumā pieņem koncepciju, bet te izskanēja ļoti daudz tīri konceptuālu variantu, iebildumu un tamlīdzīgi. Es tomēr liktu priekšā organizēt balsošanu tā, lai izkristalizētos kaut kāda ievirze un, tālāk strādājot, varētu to pieņemt. Ja ir izteikti pretēji viedokļi, tad saskaņā ar mūsu procedūru par katru no tiem ir jābalso.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka mēs tieši ar to tagad nodarbosimies, jo diemžēl rakstiski nav iesniegtas nekādas citas alternatīvas koncepcijas. Var pieņemt piedāvāto vai nepieņemt.

Lūdzu, pirmais mikrofons.

M.Gavrilovs: */Vispirms par balsošanas motīviem. Man gribētos tomēr aizstāvēt mūsu nelaimīgo tirgus ekonomiku, cienījamais Laķa kungs! Pilnīgi acīm redzams, ka šeit neviens neuzstājas pret invalīdu biedrību uzņēmumu, medicīniska rakstura uzņēmumu atbrīvošanu no nodokļiem; tas taču pilnīgi acīm redzami un absolūti nerunā pretī tirgus ekonomikai, kā jūs to pareizi teicāt. Bet to neviens arī neapstrīdēja. Strīdamies mēs par to, ka ir arī citas biedrības, bet tādu var būt daudz, un pie tām var parādīties ļoti daudz uzņēmumu. Lūk, tad tā vairs nebūs tirgus ekonomika. Tas ir principiāls punkts. Un sakarā ar to man gribētos atzīmēt, ka 6.pantā ir rindiņa, kurā teikts: “veikt uzņēmējdarbību”. Pēc tam 8.pants: “Sabiedriskie fondi var veikt izdevniecību darbību un citādu uzņēmējdarbību.” Lūk, šie panti par to, ka fondi var nodarboties ar labdarību, ar uzņēmējdarbību, ir konceptuāli. Bet šeit ne reizi vien runājām par to. Tas ir jāizslēdz. Ja mēs pārkāpsim visus noteikumus un kārtību un atļausim fondiem nodarboties ar uzņēmējdarbību, tad pie mums sāksies vienkārši likumdošanas haoss. Mums šodien tomēr šis jautājums ir jāatrisina.

Un pēdējais. Pilnīgi acīm redzama nepieciešamība ir izņemt 10.pantu. Tātad 8.panta otro rindkopu nepieciešams izņemt, tāpat 6.panta rindkopu, kurā ir runa par uzņēmējdarbību, un visu 10.pantu. Tas ir konceptuāli. Es saprotu, varbūt kāds domā, ka to ir viegli noregulēt komisijās. Bet es jau biju tādā komisijā. Kad pie mums atnāca ļoti cienījami cilvēki un mēs nebijām spējīgi novērtēt šos fondus, izlemt finansu un pārējos jautājumus. Ja mēs pieļausim, ka mums parādīsies uzņēmumi, mēs visus– sevi un viņus– nostādīsim neveiklā situācijā. Es domāju, ka tas būs strupceļš./

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Gavrilovs ierosina atsevišķi balsot par 6.pantu, 8.panta otro daļu un 10.pantu.

M.Gavrilovs: Sesto, astoto un desmito.

Priekšsēdētājs: 6., 8. un 10., jā. Es tā arī pierakstīju. Lūdzu, par balsošanas motīviem. Laķa kungs bija pirmais pie mikrofona.

P.Laķis: Jā, es gribēju tikai dažus vārdus pateikt īsai uzziņai. Es domāju, ka gandrīz visi tie priekšlikumi ar retiem izņēmumiem, par kuriem es runāju, nav pretrunā ar šo orientāciju un gandrīz visi tie tādā vai citādā variantā var tikt pieņemti. Tā ka es nesaskatu radikālas konceptuālas atšķirības. Runa ir tikai par atsevišķiem punktiem. Es vienīgi gribu vēlreiz precizēt jautājumu. Es lūdzu kolēģus saprast vienu lietu: mēs varam gatavot atsevišķu likumu par Kultūras fondu un atsevišķus likumus par citiem fondiem, bet mums šodien nav citas izejas, kā vien atzīt to, ka Kultūras fondam ir nepieciešama “Daiļrade”. Ja mēs negribam– es atkārtoju vēlreiz– likvidēt šo organizāciju, tad acīmredzot šajā likumā mums ir jāparedz noteikti izņēmumi– kādi trīs, četri vai pieci fondi, kur tas ir pieļaujams. Citas izejas nav. Ne ar kādiem ziedojumiem un rubļu vākšanas pasākumiem mēs neko principā šeit izdarīt nevaram. Tas ir skaidri jāapzinās.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, otrais mikrofons.

V.Šteins: Man ir priekšlikums tikai par 2.pantu, jo tas būtībā nosaka fondu hierarhiju. Es ierosinu šo pantu svītrot no likumprojekta.

Priekšsēdētājs: Deputāts Šteins ierosina par 2.pantu kā konceptuālu balsot atsevišķi. Lūdzu, pirmais mikrofons.

Dz.Ābiķis: Es varētu teorētiski piekrist Gavrilova kungam, bet es tomēr atbalstu Laķa kunga tikko teikto. Ilustrācijai minēšu piemēru. Cienījamie deputāti, jūs visi ļoti labi zināt, ka Kultūras fonds– to nevar noliegt– ir stimulējis kultūras attīstību Latvijā. Ja Kultūras fondam nebūtu “Daiļrades”, tad nebūtu arī Kultūras fonda.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

L.Muciņš: Noklausoties deputāta Gavrilova priekšlikumus, es visumā tos atbalstu. Pārtraukumā, konsultējoties ar godājamo komisijas priekšsēdētāju Laķa kungu, es sapratu, ka arī viņš piekrīt Gavrilova priekšlikumiem, tikai viņš šobrīd neredz jēgu šiem balsojumiem, jo pirmām kārtām šim likumam jāsaskan ar likumu par uzņēmējdarbību, un šeit nekādu domstarpību ar Gavrilova kungu mums nevar būt. Vienīgi es varu piekrist, ka šeit tas nav pietiekami precīzi norādīts. Bet tas nav konceptuāls jautājums. Gatavojot otro lasījumu, tas vienkārši jāņem vērā. Un es sapratu, ka Laķa kungs piekrīt– likumprojekts jāpieslīpē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vēlreiz pirmais mikrofons.

M.Gavrilovs: */Paldies, Mucenieka kungs, par piezīmi, tā likvidē daudzus pārpratumus. Viena piezīme šeit par “Daiļradi”. Es runāju ar finansu inspekcijas pārstāvi. Tas, protams, ir ļoti specifisks gadījums. Katrā ziņā šeit pastāv problēmas, bet nedrīkst vienu specifisku gadījumu padarīt par kopīgu visiem. Protams, tur “Daiļrades” apgrozījuma nodoklis gāja uzreiz Kultūras fondā. Bet pašreizējos apstākļos to mēs šeit nevaram izlemt, tas jādara privatizācijas komisijai. “Daiļrade” ir jānodod biedrības īpašumā, un tad jau, dabiski, visa peļņa automātiski ieies Kultūras fondā. Saskaņā ar jauno likumu mums ir plašāks un civilizētāks veids, kā atrisināt šo problēmu, bet tam nevajag aizšķērsot ceļu. Paldies./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, trešais mikrofons.

E.Kide: Ņemot vērā Endziņa kunga priekšlikumu– integrēt šo sabiedrisko organizāciju un apvienību likumu kā iedaļu likumā, pie kura juristi strādās, es pašlaik neredzu jēgu balsot, jo nekādu konceptuālu atšķirību nav, visu to var iestrādāt. Es šajā ziņā piekrītu arī Laķa kungam. Bet nebalsojam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, mums ir vairāki procedūras rakstura balsojumi. Lai mēs atrisinātu šīs domstarpības, vispirms ir jābalso, vai mēs konceptuāli balsosim par Gavrilova kunga piedāvātajiem pantiem. Ja nobalsosim un atzīsim, ka mums šie konceptuālie balsojumi ir vajadzīgi, pēc tam balsosim atsevišķi par Šteina kunga izvirzīto jautājumu par 2.pantu un Gavrilova izvirzīto jautājumu par 6.pantu, 8.panta otro daļu un 10.pantu, bet es personiski tomēr piedāvātu atsevišķi balsot par šo komisijas iesniegto labojumu, respektīvi, par 568.dokumentu. Lai mēs jau pirmajā lasījumā, kad spriežam par konceptuāliem jautājumiem, jau nobalsotu par šo vienu uzņēmumu. Kaut gan nav noliedzams, ka laikam vismaz šim jautājumam pamatā bija Kultūras fonds un “Daiļrade”. Bet vispirms balsosim, vai mēs vispār konceptuāli balsojam par atsevišķiem pantiem. Ja nobalsosim pozitīvi, tad balsosim par šiem pantiem. Jo izskanēja arī tāda doma, ka mums nav vajadzīgi balsojumi par atsevišķiem pantiem. Izšķirsim visu balsojot.

Lūdzu balsošanas režīmu, un balsosim par to, vai mums ir nepieciešami konceptuāli balsojumi par atsevišķiem pantiem. Lūdzu rezultātu. Par– 37, pret– 37 un atturas– 22. Līdz ar to vairākumu nav guvis ierosinājums– balsot konceptuāli pa pantiem. Mēs balsojam kopumā par visu likumprojektu. Paldies. Lūdzu dzēst šo rezultātu. Balsošanas režīmu! Balsosim kopumā par likumprojekta akceptēšanu vai neakceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu, balsosim. Lūdzu rezultātu. Par– 65, pret– 9, atturas– 29. Esam akceptējuši pirmajā lasījumā. Paldies.

Godājamie kolēģi, līdz pārtraukumam atlikušas sešas minūtes. Laķa kungs vēlas teikt dažus vārdus.

P.Laķis: Mēs lūdzam iesniegt labojumus komisijā līdz 24.aprīlim, lai varam tos iekļaut otrajā lasījumā, kas būs 14.maijā.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Lagzdiņam paziņojumam.

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Daži vārdi par procedūras ierosinājumu, kuru izteica Laķa kungs. Šis likumprojekts risina vienu specifisku sabiedrisko organizāciju darbības veidu. Joprojām nav pieņemts tā sauktais jumta likums, kas regulētu kopumā visu sabiedrisko organizāciju izveidošanos, darbības, darbības likvidēšanas vai pārtraukšanas vispārējo kārtību. Tāds likumprojekts ir iesniegts. Es lūgtu nesteigties, nosakot konkrētu datumu šā likumprojekta par sabiedriskajiem fondiem izskatīšanai otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Es domāju, ka to mēs atrisināsim ļoti vienkārši– nebalsosim par šā otrā lasījuma laiku, bet iesim pārtraukumā. Paldies.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti, ieņemsim vietas! Pulkstenis ir 15.00. Pirms sākam izskatīt kārtējo darba kārtības jautājumu, vārds paziņojumam deputātam Repšam. Lūdzu, trešais mikrofons.

R.Repša: Es gribētu informēt jūs, cienījamie kolēģi, ka ekskursija uz sakaru nozares objektiem, par kuru es ziņoju pirms pāris dienām, startē rīt pulksten 9.00 no sakaru ministra Pētera Videnieka kabineta. Pusdienas paredzētas VEF sabiedriskās ēdināšanas kompleksā. Ja kāds grib pieteikties, tad to var izdarīt.

Priekšsēdētājs: Atgādinu, ka rīt ir arī plenārsēde.

R.Repša: Diemžēl neko mainīt vairs nebija iespējams.

Priekšsēdētājs: Godājamie deputāti, mums ir jāizskata darba kārtības trešais jautājums: grozījumi nolikumā “Par Latvijas Republikas tautas deputātu darbības materiālo nodrošināšanu”. Jums ir izsniegts pamatdokuments, respektīvi, 634.dokuments, kā arī divi šodien papildus izdalītie dokumenti. Tie ir frakcijas “Līdztiesība” un deputāta Rešetņikova ieteiktie papildinājumi un labojumi, kas abi ir 642.dokumentā. Ir arī latviešu valodā, vismaz man priekšā ir, es ceru, ka pašlaik tiek dalīts. Ja es pareizi atceros, tad par šo jautājumu ziņos deputāts Endziņš.

Lūdzu, Endziņa kungs! Deputātus lūdzu pierakstīties jautājumu uzdošanai un debatēm.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Jums visiem ir izsniegts ļoti daudz dokumentu. Pamatdokuments ir 634.dokuments. Tas ir lēmuma projekts “Par papildinājumiem un grozījumiem nolikumā “Par Latvijas Republikas tautas deputātu darbības materiālo nodrošināšanu””. Un šeit es uzreiz gribētu teikt to, ka acīmredzot jau pats nosaukums ir jāprecizē, ka runa ir par nolikumu, kas apstiprināts ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990.gada 25.jūnija lēmumu. Mēs jums vairākkārt esam šo nolikumu skatījuši, un šinī sakarībā acīmredzot būs vajadzīgs arī vēl viens papildu punkts, lai gan, raugoties tikai no juridiskā viedokļa, tas nebūtu īsti vajadzīgs, jo jauns lēmums jau pats par sevi atceļ iepriekšējo, bet juridiskās skaidrības labad būtu vēlams arī vēl papildināt ar nobeigumu, ka “atzīt par spēku zaudējušu 1990.gada 29.maija un 1990.gada 5.jūnija lēmumu”.

Kāpēc šāds priekšlikums par grozījumiem un papildinājumiem nolikumā par Latvijas Republikas tautas deputātu darbības materiālo nodrošināšanu radās? Prezidijā tika saņemts Tirdzniecības komisijas priekšsēdētāja priekšlikums par izmaiņām nolikumā sakarā ar to, ka ir valdības lēmums par kompensāciju sakarā ar cenu celšanos. Kompensācijas kopsumma ir 90 rubļi. Turpmāk tā tiek iekļauta strādājošo darba algā, tātad tiek atvilkti arī nodokļi. Mēs esam uzticējuši risināt jautājumu, kas saistīts ar patērētāju groza veidošanu un cenu indeksāciju, kura ik ceturksni var tikt pārskatīta. Turpmākās algu izmaiņas būs saistītas ar šo te iztikas minimuma indeksēšanu. Lai mums nebūtu katru reizi jāgroza šis nolikums, attiecīgi vajag normalizēt šo pamatlikmi, lai turpmāk vairs nevajadzētu atgriezties pie šā jautājuma, jo tad jau tiktu indeksēts tas minimums no šīs summas un par tādu attiecīgi tad arī alga pieaugtu.

Bet lieta vēl ir tāda, ka pie mums Likumdošanas jautājumu komisijā jau griezās daļa deputātu, kuri savieno deputāta pienākumus ar darbu ražošanā, un izteica pretenzijas, ka tā instrukcija, kuru Ministru padomes uzdevumā izstrādājusi Finansu ministrija, ir ļoti sarežģījusi situāciju. Šie deputāti, kuri savieno darbu ar deputāta pienākumiem, saņem atalgojumu par tām dienām, ko viņi pavadījuši Augstākās padomes plenārsēdēs vai Augstākās padomes institūciju sēdēs. Jo patlaban izveidojusies tāda sistēma, ka tie deputāti, kuri nestrādā pastāvīgā darbā Augstākajā padomē, šeit Augstākajā padomē saņem tos 10 rubļus par piedalīšanos plenārsēžu vai komisiju darbā, bet, teiksim, pārējais, atkarībā no vidējās darba algas, viņiem būtu jāsaņem jau kā kompensācija darbavietā. Un tāpēc viņiem ir jāraksta iesniegums rajona finansu nodaļai, tā atkal iet tālāk, un rezultātā gandrīz vai par šo gadu šie deputāti apmaksu nav saņēmuši. Tāpēc ir panākta vienošanās ar Augstākās padomes grāmatvedību, ka būtu jārada tāda sistēma, ka šie deputāti, kuri savieno darbu Augstākajā padomē un darbu ražošanā, par to laiku, ko viņi pavada šeit, pildot Augstākās padomes uzdevumus, saņem atalgojumu šeit uz vietas, nevis savās darbavietās, jo tik un tā šo atalgojumu sedz no valsts budžeta. Tāpēc arī, lūk, ir izstrādāti šie priekšlikumi.

Pirmām kārtām, par nepieciešamību izmainīt nolikuma 4.punktu, formulējot to citā redakcijā, proti, 4.punktā vienkārši norādīt, ka deputātam, kas nav iesaistīts pastāvīgā darbā Augstākajā padomē vai tās institūcijās, par laiku, kad viņš pilda deputāta pienākumus, izmaksāt deputāta algu. Iepriekšējā redakcijā bija norādīts, ka tiek izmaksāta deputāta alga 500 rubļu mēnesī un ka Augstākās padomes Lietu pārvalde ieskaita šo summu attiecīgā uzņēmuma, iestādes vai organizācijas darba algas fondā, un pamats darba algas izmaksai ir deputāta rakstisks iesniegums darba vietai. Tātad otrā daļa tiktu atcelta, un paliktu redakcija, kas būtu cieši saistīta ar nolikuma 10.punkta pirmo daļu, kur mēs noteiktu, ka algoto deputātu pamatalga ir 590 rubļu mēnesī, tātad arī alga deputātam, kurš nav pastāvīgā darbā Augstākajā padomē, tiktu aprēķināta proporcionāli nostrādāto dienu skaitam šeit, ņemot par pamatu 590 rubļus lielu atalgojumu mēnesī.

Izmaiņas ir arī nolikuma 6.punktā, kur ir runa par atlīdzību, kad deputāts izbrauc komandējumā. Šeit ir pirmām kārtām ieviesusies kļūda, ka ir nepieciešams 20 rubļu dienā, nevis ieskaitot samaksu par viesnīcu, bet neieskaitot samaksu par viesnīcu. Jo cenas pašreiz ir tā pieaugušas, ka viesnīcas Maskavā, Tallinā vai Viļņā maksā 15 rubļu un vairāk. Tātad šeit jau vairs nekādas iztikas naudas nepaliek, un tā būtu jāsedz uz sava rēķina.

Vēl 4.punkts, kā jūs redzat, ir citā redakcijā. Nolikumā bija tāds teksts: “Ar deputāta darbību saistītos uzdevumus, kas paredzēti šā nolikuma 4., 6., 7.punktā...”. Šeit 4.punkts ir saistīts ar apmaksas kārtību, ka deputātam jāraksta iesniegums, jo to reglamentē šī Finansu ministrijas izstrādātā instrukcija. Ja mēs šo 4.punktu svītrojam, tad deputātiem tiek radītas iespējas, ka viņiem apmaksa tiek nokārtota tepat uz vietas, Augstākajā padomē.

Jums izsniegtajā pirmajā pielikumā pie šā dokumenta ir precizēta nolikuma 10.punkta pirmā un otrā daļa. Tātad jaunā redakcija ir šāda: 590 rubļu mēnesī algota deputāta pamatalga. Pamatdokumentu izstrādājot, atklāti sakot, tika aizmirstas Augstākās padomes amatpersonas un viņu attiecīgās likmes, jo viņu darba alga nav saistīta ar šo deputātu pamatalgu– 500 vai 590 rubļiem mēnesī, ja mēs šādas izmaiņas pieņemsim. Tie ir priekšlikumi, kurus jūsu izskatīšanai iesniedza Likumdošanas jautājumu komisija.

Vienlaikus jūs esat saņēmuši vēl papildu priekšlikumus, kurus ir iesniegusi frakcija “Līdztiesība”. Vēl vajadzēja būt arī deputāta Preinberga priekšlikumam. Vai tas tika izdalīts? Ir izdalīts? Diemžēl es pats to neesmu saņēmis, bet lietas būtību zinu. Es gribētu mazliet komentēt šos priekšlikumus.

Pirmām kārtām, frakcijas “Līdztiesība” pirmais priekšlikums ir mūsu lēmuma projekta 5.punktu papildināt ar teikumu, ka frakcijas ir Augstākās padomes institūcijas, līdz ar to ir mēģināts attaisnot nākamos priekšlikumus par darba algas un dienas naudas izmaksu un tabulas sastādīšanu, kuru parakstītu frakciju un pastāvīgo komisiju sekretāri un arī priekšsēdētāji, un pēc tam tā tiktu iesniegta Augstākās padomes grāmatvedībā. Šobrīd mums ir divas frakcijas. Ja rīt vai parīt mums būs piecas vai desmit frakcijas, tad, atzīstot tās par Augstākās padomes institūcijām, mēs sarežģītu situāciju, jo, lūk, uz šīs tabulas vajadzēs piecus, desmit parakstus vai pat vēl vairāk, ņemot vērā, ka paraksta sekretāri un priekšsēdētāji. Diezin vai nolikumā par deputātu materiālo atlīdzību ietverto jautājumu par Augstākās padomes institūcijām tā varētu risināt. Tādā gadījumā jau būtu jārunā par citiem likumdošanas aktiem, vajadzētu būt tādiem priekšlikumiem vai nu par pastāvīgajām komisijām, vai par Augstākās padomes institūcijām. Ja deputāti tādu jautājumu atrisina, tad varētu risināties tālāk jautājums par izmaiņām nolikumā par deputātu materiālo atlīdzību. Manuprāt, pašreiz risināt šo jautājumu nebūtu juridiski pareizi.

Frakcija “Līdztiesība” ierosina arī papildināt 5.punktu ar teikumu, ka izņēmuma gadījumā darba algu un dienasnaudu deputātiem aprēķina pēc Augstākās padomes priekšsēdētāja rīkojuma. Kas tie par izņēmuma gadījumiem? Acīmredzot te ir domāta situācija, kāda izveidojās pēc janvāra notikumiem, kad frakcijas “Līdztiesība” vadība bija iesniegusi apmaksai ar Augstākās padomes priekšsēdētāja sankciju savu dokumentu, ignorējot mūsu lēmumu par grozījumiem nolikumā par Latvijas Republikas tautas deputātu darbības materiālo nodrošināšanu, ko mēs ar jums pieņēmām jau ilgi pirms tam, kad izveidojās šāda konfliktsituācija, tas ir, pagājušā gada 3.oktobrī. Šajā dokumentā skaidri un gaiši rakstīts, ka tiek papildināta šā nolikuma 5.panta otrā daļa un fiksēta tādā redakcijā, ka deputātam dienasnaudu izmaksā, pamatojoties uz sarakstu, kas apstiprina faktiski nostrādātās dienas Augstākajā padomē vai tās institūcijās, un šie saraksti, kurus sastāda pastāvīgo komisiju sekretāri un kurus paraksta to priekšsēdētāji, ir jāiesniedz Augstākās padomes kancelejā. Un tālāk sekoja norādījums arī par iespējamām sankcijām. Jūs visi ļoti labi atceraties, ka šīs izmaiņas nolikumā par Latvijas Republikas tautas deputātu darbības materiālo nodrošināšanu nebūt nebija saistītas ar kaut kādām politiskām konfliktsituācijām, bet šie grozījumi, kurus deputāti ierosināja, bija vērsti uz to, lai mēģinātu kaut vai ar šādu materiālo sankciju palīdzību nostiprināt mūsu visu kopīgo disciplīnu, proti, lai mēs pildītu savus deputāta pienākumus, un, ja mēs tos nepildām tā, kā nākas, tad mūs var ietekmēt materiāli.

Un vēl. 10.punktā ir izteikts priekšlikums, ka deputātu nepiedalīšanos plenārsēdē un komisiju darbā, ja par to bijis iepriekšējs paziņojums un ja tas noticis sakarā ar politisko situāciju, deputātu interešu aizstāvēšanu un tā tālāk, neuzskatīt par neattaisnotu kavējumu. Tātad ar šādu nolikumu mēs būtībā gribam grozīt gan Konstitūciju, kura patlaban ir spēkā un nav pretrunā ar 4.maija Deklarāciju par deputāta pienākumiem, kā arī mūsu pašu pieņemto likumu “Par Latvijas Republikas tautas deputāta statusu”. Tātad tas atkal ir mēģinājums ar nolikumu grozīt likumu. Es personīgi esmu pret šādiem priekšlikumiem.

Vēl ir saņemts deputāta Rešetņikova priekšlikums, kurā viņš ierosina papildināt nolikuma 10.punkta pirmo daļu ar tekstu, ka sekretariāta vadītāja alga ir 500+50+90=640. Varbūt pats deputāts Rešetņikovs paskaidros savu ideju, bet, atklāti sakot, šī ideja nav skaidra. Bez tam viņš ierosina papildināt nolikuma 5.punktu ar teikumu, ka uzskaites tabulas par deputāta Gorbunova, Daudiša, Īvāna un Krastiņa piedalīšanos plenārsēdēs aizpilda un paraksta sekretariāta vadītājs. Ja šāda ideja būtu apspriežama un diskutējama, es katrā ziņā iebilstu pret izteikto priekšlikumu, ka kaut kādā normatīva rakstura aktā figurētu deputātu uzvārdi. Šodien ir Gorbunovs, Daudišs, Īvāns un Krastiņš. Vai viņi būs rīt un parīt? Un tad mums atkal būs speciāli jāizdara grozījumi, jo, lūk, varbūt viena vai otra vietā būs cits deputāts. Es domāju, ka šāda juridiska dokumenta sastādīšana nekādā ziņā nav pieņemama.

Un, visbeidzot, deputāta Preinberga priekšlikums: papildināt lēmuma projekta 5.punktu ar šādu redakciju: noteikt, ka pastāvīgi strādājošie algotie Latvijas Republikas deputāti, kuriem uz deputātu pilnvaru laiku piešķirts dzīvokli Rīgā, Lubānas ielā 123, kārto maksājumus par komunālajiem pakalpojumiem pēc spēkā esošajiem noteikumiem, izņemot telefonu. Minētos maksājumus ietur no attiecīgā deputāta darba algas. Manuprāt, ka deputātiem vajadzētu kopīgi pārdomāt un paanalizēt, vai nepieciešams šāds labojums, jo nolikuma 8.punkts paredz, ka algotajam deputātam pēc viņa vēlēšanās apmaksā viesnīcu vai uz attiecīgo laiku piešķir kopā ar ģimeni Rīgā dienesta dzīvojamo platību, ko līdz ar komunālajiem pakalpojumiem apmaksā deputāts. Tātad tas, ka deputāts to apmaksā, jau ir ierakstīts. Deputāts un viņa ģimenes locekļi pastāvīgajā dzīvesvietā aizņemtās telpas uz šo laiku nodrosē, bet deputātam, kurš pastāvīgi nestrādā Augstākajā padomē, deputāta pienākumu pildīšanas laikā apmaksā viesnīcu. Šeit tātad ir vienīgā atruna, ka netiek apmaksāts telefons, jo pārējie maksājumi pa to laiku ir jāsedz tā un tā. Un es pat nezinu, vai tas, ietur no deputāta darba algas vai viņš pats samaksā krājkasē, būtu fiksējams šinī dokumentā. Cik es sapratu no sarunas ar deputātu Preinbergu, ka problēma ir cita, tikai, manuprāt, tā nav šeit ietverta. Kā es sapratu, runa ir par to, ka deputāti, kuri pastāvīgi strādā Augstākajā padomē un kuriem pa deputāta pienākumu pildīšanas laiku dzīvoklis tiek nodrosēts, maksā gan šeit, gan arī tur, tātad viņiem iznāk vairāk maksāt nekā vienkāršam mirstīgam cilvēkam, kuram ir tikai viens dzīvoklis. Tā kā tā problēma ir mazliet savādāka, varbūt šis jautājums ir jāprecizē. Es ceru, ka deputāts Preinbergs pats paskaidros šo būtību, un mēs pie kaut kāda kopsaucēja varēsim nonākt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirmais jautājumu uzdod deputāts Caune, gatavojas deputāts Gerasimovs.

I.Caune: Endziņa kungs, lūdzu, precizējiet par tiem 90 rubļiem. Ministru padome ir pieņēmusi lēmumu, un es saprotu, ka visiem, pamatojoties uz šo Ministru padomes lēmumu, tie 90 rubļi tiks izmaksāti. Vai arī par pārējiem Augstākā padome lems attiecībā uz tiem 90 rubļiem vai tikai par deputātiem? Vai vajag tautā palaist tādu domu, ka nu deputāti atkal sev it kā palielinās algu, tā ir tikai kompensācija. Vai to vajag šeit ietvert, ja jau Ministru padomes lēmumā ir paredzēts, ka visiem tagad būs kompensācija 90 rubļi.

A.Endziņš: Līdz šim tā bija kompensācija. Bet ir Ministru padomes lēmums, kas nosaka to, ka, sākot ar 1.aprīli, šie 90 rubļi tiek ietverti darba algā.

I.Caune: Bet tas lēmums jau ir. Kādēļ tad mums vēl ir vajadzīgs Augstākās padomes lēmums? Ministru padomes lēmums taču attiecas uz visiem.

A.Endziņš: Es vēlreiz atkārtoju, to nepieciešams fiksēt kā deputāta darba algu tāpēc, ka tālāk tiks veidots šis patērētāju grozs un cenu indeksācija. Pašreiz ir noteikti 190 rubļi, kurus neapliek ar nodokli, vēlāk varbūt būs 200 vai 250 un tad, pamatojoties uz šo summu, automātiski nāks klāt. Saprotiet?

I.Caune: Es visu to saprotu, bet…

A.Endziņš: Pašreiz mums ir šie 90 rubļi, vispirms bija 66, pēc tam tie 24 vēl tika piemaksāti atsevišķi, bet pamatalga ir 500 rubļi. Bet vajag, lai tas ir fiksēts lielums, jo turpmāk šī te minimuma daļa, kas tiek indeksēta, automātiski mainīsies.

I.Caune: Bet vai tad Augstākā padome pieņems lēmumu arī par visiem strādājošiem, arī par Augstākās padomes aparāta darbiniekiem? Vai viņiem maksās, pamatojoties uz Ministru padomes lēmumu?

A.Endziņš: Es domāju, ka tik un tā ir vajadzīgs juridisks dokuments.

I.Caune: Bet tad vajag pierakstīt, ka tā ir tā kompensācija, lai cilvēki nedomātu, ka tiek vienkārši paaugstināta darba alga.

A.Endziņš: Redziet, kas par lietu. Kaut arī ir Ministru padomes lēmums, visās organizācijās, uzņēmumos un iestādēs tik un tā būs administrācijas pavēle par attiecīgajām izmaiņām. Šinī gadījumā mums ir nolikums, kas to regulē, tāpēc arī mums šīs izmaiņas ir jāizdara. Attiecībā uz aparātu būs Augstākās padomes Prezidija lēmums, kaut kur citur būs institūta vai rūpnīcas direktora pavēle.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Gerasimov! Gatavojas deputāts Geidāns.

V.Gerasimovs: */Man ir jautājums vai ierosinājums, nezinu, kā to labāk nosaukt. Lieta tā, ka es nodarbojos ar aritmētiku un dabūju šādus rezultātus. Cenu un tā tālāk paaugstinājums jākompensē ar 90 rubļu pielikumu pie algas. Tomēr, kad es ņēmu darba algu, ņēmu ienākuma nodokli no šīs darba algas, tad, Anatolij Valerianovič, iznāca pavisam 11 rubļi. Cienījamais priekšsēdētājs saņem 13 rubļus, deputāti saņem 17 rubļus 70 kapeikas, tas ir, 24 rubļus, kas noteikti kā kompensācija valdības lēmumā, deputāti nesaņem. Tāpēc man ir priekšlikums: noteikt darba algu Augstākās padomes priekšsēdētājam 1010 rubļus, deputātiem– 600 rubļus. Tad tā atbildīs kompensācijai pie darba algas– 90 rubļiem./

Priekšsēdētājs: Paldies par ierosinājumu, vienīgais lūgums Gerasimova kungam to iesniegt rakstiski, lai varētu apspriest. Lūdzu, deputāt Geidān! Gatavojas deputāts Silārs.

I.Geidāns: Cienījamais Endziņa kungs! Vai nebūtu labāk, ja mēs tajā 6.punktā, kuru mēs labojām un ierakstījām: “…neieskaitot samaksu par viesnīcu– 20 rubļi”, ierakstītu nevis 20 rubļi, bet 30 rubļi. Kaut gan es atsaucu savu jautājumu, jo kolēģi man paskaidro, ka viesnīcu cenas celsies vēl augstāk, tā ka mēs tik un tā netiksim galā.

A.Endziņš: Jā, viesnīcu cenas celsies, tur jau ir tā lieta.

I.Geidāns: Es atsaucu savu jautājumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Un turklāt vēl ņemot vērā, ka Geidāna kungs neuzdeva jautājumu, bet izteica priekšlikumu, kas ir jāizsaka debatēs. Lūdzu, deputāt Silār! Gatavojas deputāts Šteins.

I.Silārs: Es gribētu šo to noskaidrot attiecībā uz komandējumiem. Ja es pareizi saprotu, tad vārds “komandējums” nereglamentē, uz kuru zemi es braucu un cik tālu es braucu. Komandējums ir uz Ameriku, komandējums ir uz Liepāju, komandējums ir uz Maskavu. Vai jums nešķiet, ka būtu tomēr jāreglamentē arī ārzemju komandējumi, jo nevar būt tā, ka par ārzemju komandējumiem maksā kaut kā citādāk, ja mums ir pieņemts Augstākās padomes lēmums par komandējumu apmaksu– 20 rubļi dienā. Tad tas nozīmē, ka nekādā gadījumā nekad nevar maksāt dolārus, var maksāt tikai 20 rubļus dienā. Ja paliek šāda redakcija, ka izbraucot saņem 20 rubļus dienā, neieskaitot samaksu par viesnīcu, tad šis klāt pieliktais punkts liek saprast, ka par viesnīcu nesaņem neko. Manuprāt, te būtu jāpapildina ar palīgteikumu: “…ko atmaksā pēc atgriešanās no komandējuma”. Ja tas šeit nav minēts, tad paliek tikai dienas nauda un attiecībā uz samaksu par viesnīcu ir skaidri pateikts, ka tās tur nav, un viss.

A.Endziņš: Ja ir attiecīgi dokumenti iesniegti– un tagad pēc Ministru padomes lēmuma arī nekāds dokuments nav vajadzīgs– tiek noteikta apmaksa 15 rubļu ietvaros par viesnīcu. Attiecībā uz ārzemju komandējumiem varbūt varētu precizēt Ārlietu komisijas pārstāvji. Es precīzi nevaru pateikt, vai te pamatā bija Augstākās padomes Prezidija lēmums. Mēs nevaram ierakstīt ne dolārus, ne markas, ne kronas, ne arī citu valūtu, jo pirmām kārtām mums tās nav. Deputāts Budovskis ir izstrādājis priekšlikumu, pamatojoties uz normatīviem, kādi ir noteikti ārzemju komandējumiem atkarībā no tā, kas brauc un kur brauc; tā sauktos akomodācijas izdevumus laikam gan šajā dokumentā reglamentēt nevajag. Cita lieta ir tā, es, atklāti sakot, varu kļūdīties, cik precīzi šis jautājums ir atrisināts dokumentāli. To deputāts Budovskis varēs labāk paskaidrot.

I.Silārs: Es kā deputāts, kuram ir jāpiedalās Augstākās padomes lēmumu pieņemšanā, neesmu informēts par kaut kādiem citiem dokumentiem. Jūs tagad sakāt, ka Prezidijs ir kaut ko pieņēmis. Kas tad ir augstāks– vai Augstākās padomes lēmums vai Prezidija lēmums? Un kā es, nebūdams informēts, varu pieņemt lēmumu, ja ir vēl kāds cits normatīvs akts, par kuru es nekā nezinu.

A.Endziņš: Šeit runa ir par komandējumiem no Augstākās padomes. Komandējumi uz ārzemēm mēdz būt ļoti dažādi. Bieži vien visus komandējuma izdevumus sedz tā puse, kas ir ielūgusi. Tad, kad Augstākās padomes delegācijas diezgan lielā skaitā devās uz Zviedriju, Somiju vai Norvēģiju, ielūdzošā puse sedza visus komandējuma izdevumus, reizēm pat ceļa izdevumus. Un šinī gadījumā ir skaidrs, ka nepienākas ne komandējuma nauda, ne arī kādi akomodācijas izdevumi. Bet par šiem akomodācijas izdevumiem, vēlreiz atkārtoju, es diemžēl neesmu kompetents. Es nezinu, vai šeit ir pamatā Ministru padomes lēmums par normām, un kas un kādos gadījumos tiek reglamentēts. Es tikai zinu to un atceros skaidri, ka deputāts Budovskis gatavoja šādus priekšlikumus, bet kādā līmenī– to es precīzi pateikt patlaban nevaru.

I.Silārs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Šteins uzdod jautājumu, gatavojas deputāts Bresis.

V.Šteins: Vai drīkst uzdot divus jautājumus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu.

V.Šteins: Pirmais ir tāds vispārīgākas dabas jautājums: “Kas ir augstāka varas institūcija– deputāti vai ministri?”

A.Endziņš: Augstāka institūcija?

V.Šteins: Jā, varas vai kā lai saka...

A.Endziņš: Deputāts jau nav institūcija. Ministru padome varētu būt institūcija.

Priekšsēdētājs: Amatpersona?

V.Šteins: Jā, amatpersona.

A.Endziņš: Amatpersona– deputāts vai ministrs?

V.Šteins: Jā.

A.Endziņš: Jūsu informācijai varu pateikt, ka tad, kad mēs strādājām pie Konstitūcijas projekta, deputāts Bojārs lika priekšā ietvert Konstitūcijā apmēram šādus rangus. Mums acīmredzot šis jautājums ir jārisina, ir jābūt likumam par valsts dienestu, kurā varētu būt runa par kaut kādām valsts kalpotāju kategorijām. Saskaņā ar mūsu pašreizējo Konstitūciju ir amatpersonas. Augstākā amatpersona ir Augstākās padomes priekšsēdētājs. Bet par šādu rangu tabulu, kas ir augstāks– deputāts vai ministrs, es esmu dzirdējis, ka deputāts pēc šā statusa tiek pielīdzināts ministram. Varbūt ministrs deputātam– to gan es skaidri nezinu. Juridiski regulēts tas nekur nav.

V.Šteins: Tad uzreiz man rodas papildu jautājums, vai alga arī tiek pielīdzināta?

A.Endziņš: Ministra alga ar deputāta algu?

V.Šteins: Jā.

A.Endziņš: Man liekas, ka nē.

V.Šteins: Un otrs jautājums. Lēmuma projektā ir runa par komandējuma apliecībām. Vai tas nav kaut kāds atavisms? Nekur pasaulē es neesmu saskāries ar kaut ko tādu, ka parlamenta deputāti skraidītu ar kaut kādu lapu, meklētu zīmogu un lūgtu, lai apzīmogo. Man liekas, ka tas ir palicis no kādiem vēsturiskiem laikiem.

A.Endziņš: Droši vien tas ir palicis no tiem laikiem, bet cilvēki rīkojas dažādi. Varbūt mēs nonāksim līdz tam, ka varēsim iztikt vienkārši ar goda vārdu. Patlaban tas ir grāmatvedības uzskaites dokuments, uz tā pamata cilvēkam tiek izmaksāta alga. Varbūt ar to, ka tiek apzīmogota šī apliecība, jūsu brauciens tiek akceptēts. Citādi ikvienam no mums var ienākt prātā doties uz visām četrām debess pusēm, un pēc tam nostādīt Augstāko padomi fakta priekšā, ka, lūk, es biju tur un tur un sedziet manus komandējuma izdevumus. Diemžēl apmēram tā pie mums bieži vien notiek, ka Prezidiju nostāda fakta priekšā.

V.Šteins: Latvijas teritorijā Augstākās padomes deputāts ir pats augstākās varas nesējs, un zīmogs viņam nav jāmeklē. Nevienā ārvalstī šādas apliecības nav vajadzīgas. Vienīgā ārvalsts, kur mēs varam apzīmogot šādu apliecību, ir PSRS. Es domāju, ka šo PSRS gadījumu vajadzētu izsvītrot.

A.Endziņš: Bet arī, braucot uz ārzemēm, šī komandējuma apliecība ir pamats, lai segtu izdevumus, kas radušies pa to laiku, kamēr jūs atrodaties ceļā. Pagaidām mūsu sistēma vēl nav tik tālu tikusi, ka mēs ar goda vārdu varētu šos jautājumus risināt. Bez tam Augstākajai padomei tāpat kā jebkurai organizācijai ir kaut kāda noteikta līdzekļu summa, kas ir paredzēta komandējumiem. Un zināmā mērā ir arī tāda kā kontrole. Diemžēl es varu pateikt tikai to, ka mēs nevaram šodien uzreiz radīt kaut ko ideālu.

V.Šteins: Es atvainojos, uz ārzemēm braucot, mums nav šādas komandējuma apliecības, vienīgi braucot uz PSRS.

A.Endziņš: Kāpēc? Tā var arī būt. Es atkārtoju vēlreiz– šīs komandējuma apliecības jums ir šeit. Ja jūs dodaties komandējumā, bet jums nav iespēja taisnā ceļā braukt no Rīgas, un jūs braucat caur Maskavu vai caur Ļeņingradu, vai caur kādu citu pilsētu, tad, lūk, par šo laiku jums arī tiek apmaksāts. Deputātiem varbūt ir citādāk, es zinu, kāda tā sistēma līdz šim bija, piemēram, augstākajās mācību iestādēs, it sevišķi tajos gadījumos, kas ir saistīti ar studentu apmaiņu.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Bresis, un gatavojas deputāts Cupruns.

V.Bresis: Godātais Endziņa kungs! Es ļoti atvainojos, ja es esmu kaut ko pārpratis, bet es sapratu, ka neatbrīvotajiem deputātiem tātad maksās algu divās vietās: par nostrādātajām dienām Augstākajā padomē– šeit un par tām dienām, kad viņš ir strādājis savā darbavietā,– tur.
Es domāju– un ļoti lūdzu ņemt vērā manus argumentus –, ka tāda sistēma nav pieņemama, jo tā radīs zināmu haosu samaksas sistēmā. Līdztekus tam, ka mūs uzskaita šeit, mēs būsim spiesti katrs savā darbavietā arī ieviest konkrētu uzskaites sistēmu, un dubultgrāmatvedība radīsies ne tikai šeit, Augstākajā padomē, bet arī pārējās darbavietās. Un diez vai grāmatvedības būs ar mieru tādu uzskaiti kārtot. Un otrs moments. Es domāju, ka šāds lēmums nebūs visai taisnīgs, jo daudzi deputāti– es nerunāju tikai par sevi, bet par daudziem deputātiem– savās darbavietās saņem lielāku samaksu. Faktiski šāda kārtība novedīs pie to deputātu darba algas samazinājuma, un līdz ar to viņi centīsies nākt nevis uz parlamentu strādāt, bet gan strādāt tur, kur viņiem maksā vairāk. Mēs pasliktināsim parlamenta apmeklētību.

Un pēdējais. Tas nebūs taisnīgi arī tāpēc, ka tie cilvēki, nostrādājot parlamenta darba dienu šeit, savā brīvajā laikā, nosacīti brīvajā, gan arī sestdienās mēģina padarīt to darbu, kas viņiem ir jāpaveic pamatdarba vietā. Es domāju, ka šis jautājums ir nopietni jāpārdomā. Mūsu iepriekšējā, respektīvi, patlaban pastāvošā, apmaksas kārtība neatbrīvotajiem deputātiem ir jau iegājusies un ir, tā sakot, visiem pieņemama. Man būtu priekšlikums tomēr šo kārtību negrozīt.

A.Endziņš: Iepriekšējā kārtība bija tāda, ka par to laiku, kamēr jūs strādājāt Augstākajā padomē, jums tāpat tika aprēķināta alga, izejot no 500 rubļiem, tātad no deputāta pamatalgas. Tagad šī pamatalga ir 590 rubļi atbilstoši šai kompensācijai kā tādai. Jūs sakāt, ka tas pasliktina, jā, neapšaubāmi. Mums ir deputāti, kuriem vidējā alga pārsniedz 1,5, divas reizes, vienam otram saņemot pat vairākus tūkstošus rubļu. Jūs sakāt, ka tā būs netaisnīgi pret viņiem, bet tikpat netaisnīgi tas ir attiecībā pret tiem deputātiem, kuri ir piekrituši strādāt šeit, Augstākajā padomē, pastāvīgi un saņem divreiz vai trīsreiz mazāk nekā tas deputāts, kurš šeit ierodas pa brīžam, pagodinot ar savu klātbūtni. Un šī norma, kas toreiz tika ietverta, kad mēs šo nolikumu pieņēmām, būtībā ir vērsta uz to, lai pakāpeniski visi deputāti būtu pastāvīgi strādājošie deputāti. Tā ir kļūda, bet tā nav mūsu kļūda, proti, tam likumam vajadzēja būt skaidram, pirms mēs devām piekrišanu balotēties. Un acīmredzot nākamreiz būs skaidri un gaiši zināms, kāds ir deputātu atalgojums, un, ja cilvēkam vidējā alga ir divi vai 10 tūkstoši rubļu mēnesī, tad viņš vienkārši nepiekritīs balotēties. Ja piekritīs, tad tā ir viņa darīšana.

Priekšsēdētājs: Deputāts Cupruns uzdod jautājumu, un gatavojas deputāts Movels.

I.Cupruns: Endziņa kungs, es uzskatu, ka 4.punkts, bez šaubām, ir labojams, bet tomēr vajadzētu atstāt otro daļu: “Augstākās padomes Lietu pārvalde ieskaita šo summu attiecīgā uzņēmuma, iestādes vai organizācijas darba algas fondā.” Kādēļ? Tādēļ, ka no Augstākās padomes ieskaitītās summas ir arī pamats tabulas sastādīšanai darbavietās, jo divas apmaksas sistēmas absolūti nevienā vietā nesaskaras. Šeit ir pamats dažādām, es negribētu teikt– apzinātām, varbūt– neapzinātām, kombinācijām. Ir jābūt kaut kādai kontrolei. Līdzekļi, kas ir ieskaitīti no Augstākās padomes darbavietā, ļauj kontrolēt, cik dienu deputāts ir bijis šeit, cik– pamatdarba vietā. Šo daļu nevajag ņemt ārā, tā ir jāatstāj, vadoties no elementāras darba likumdošanas viedokļa. Kaut kur šīm apmaksas sistēmām ir jāiet kopā. Tas ir viens.

Otrs moments. Jūs, runājot par to 90 kompensācijas rubļu aplikšanu ar nodokli, teicāt, ka tagad tie 90 rubļi tiks aplikti ar nodokli. Es gribētu jautāt– vai jūs nekļūdījāties?

A.Endziņš: Jūs varbūt kaut ko pārpratāt?

I.Cupruns: Jūs tā teicāt.

A.Endziņš: Ar nodokli tiek aplikta tā pārējā summa. Šī summa– 190 rubļi– netiek aplikta ar nodokli, bet tas, kas paliek pāri tas tiek aplikts.

I.Cupruns: Tad es gribētu jautāt, faktiski nevis jautāt, bet paskaidrot. Tātad nav nekāda pamata ne Gorbunova kungam pārrēķināt algu, ne Krastiņa kungam. Jo 190 rubļi ar Ministru padomes lēmumu netiek aplikti ar nodokli, un tie 90 rubļi akurāt ir tajos 190 rubļos. Tā varbūt ir jūsu atbilde Gerasimova kungam, vai ne? Tā taču ir?

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, jautājumu uzdod Movela kungs, bet es tomēr gribētu aizrādīt, ka pēdējie četri jautātāji diemžēl nevis jautāja, bet uzstājās debatēs. Es domāju, ka viņi būs tik korekti un debatēs vairs nepierakstīsies.

Lūdzu, trešais mikrofons. Deputāts Movels uzdod jautājumu, un gatavojas deputāts Aleksejevs.

I.Movels: Es sakarā ar Rešetņikova papildinājumu 5.punktam. Jūs teicāt, ka jūs principā varat piekrist šādam papildinājumam, ja tikai tur netiek minēti konkrēti uzvārdi. Bet vai jums neliekas, ka šis papildinājums ir ļoti viltīgs? Balsojot par šo papildinājumu, mēs faktiski balsosim par uzticību vai neuzticību mūsu vadītājiem. Ja es nevaru uzticēties kādam no Augstākās padomes vadītājiem un domāju, ka viņš nodarbojas nevis ar valsts lietām, bet sauļojas Jūrmalā, tad es viņam arī lielākās lietās nevaru uzticēties. Vai jums neliekas, ka tāds papildinājums nav tomēr pieņemams, jo ir pazemojošs?

A.Endziņš: Es tikai teicu, ka tas ir diskutējams jautājums, bet nekādā gadījumā nevar būt runa par uzvārdiem. Ja jau mēs tā izvirzām jautājumu, ka neuzticamies Gorbunovam, Daudišam, tad tikpat labi deputāts Movels var teikt, ka viņš arī man neuzticas. Es arī esmu deputāts, un arī man kā komisijas priekšsēdētājam un citam deputātam kā sekretāram ir jāparaksta.

Priekšsēdētājs: Deputāts Aleksejevs uzdod jautājumu, un gatavojas deputāts Ščipcovs.

A.Aleksejevs: */Es gribētu atgriezties pie jautājuma par ārzemju komandējumiem. Vakar Ārējo ekonomisko sakaru departamenta direktors informēja mūs par to, ka mums ir ieplānoti 61 tūkstoši dolāru komandējumiem. 100 tūkstoši, lūdzu piedošanu. Tāpēc es uzskatu, ka izdevumi ārzemju komandējumiem jābūt reglamentētiem. Kas attiecas uz jūsu paziņojumu, ka mēs braukājam vai deputāti braukā, tā sakot, pa labdarības līniju, tad šeit, protams, nedrīkst reglamentēt, uzaicinātājam ir tiesības iztērēt, cik viņš grib, bet gadījumos, kad brauc uz Augstākās padomes rēķina, šis jautājums ir jāreglamentē.

Un otrais jautājums. Es uzskatu, ka laikam nevajag iejusties mūsu stāvoklī, lai vienotos par to, ka tajā informācijā, kuru mēs saņemam par Prezidija sēdēm, tiktu minēti tie deputāti, kuri ir komandējumos, uz kurieni viņi komandēti, ar kādu mērķi un uz kādu laiku./

A.Endziņš: */Bet tas taču nav jautājums par nolikumu– vismaz jūsu jautājuma pēdējā daļa. Tas ir ierosinājums, tā ir cita lieta./

Priekšsēdētājs: Es priecājos, ka mums debašu laiks saīsināsies, jo arī deputāts Aleksejevs uzstājās debatēs. Deputāts Ščipcovs uzdod jautājumu, un gatavojas deputāts Ozols.

O.Ščipcovs: */Cienījamais Endziņa kungs! Manu jautājumu izraisīja pats pirmais jautājums, kuru uzdeva deputāts Caune. Vai jums nešķiet, ka dzīve piespiedīs mūs ne vienu reizi vien labot 3.punktu par deputātu darba algu sakarā ar dzīves dārdzības pieaugumu un tā tālāk? Un vai jums nešķiet sakarā ar šo, ka varbūt jāatstāj pamatalga 500 rubļi plus pielikumi uz indeksācijas rēķina, kura, teiksim, netiek aplikta ar nodokli un tā tālāk? Te būtu juridiski jānoformulē, tas ir, jāatstāj tie paši 500 rubļi, kā bija, plus tas un tas. Vai nebūtu labāk izdarīt tā, lai mums katru reizi nevajadzētu pie šā jautājuma atgriezties. Un patiešām tautai nerastos aizdomas, nesāktu “smaržot pēc cepta”./

A.Endziņš: */Redziet, kāda lieta. Es vēlreiz paskaidrošu, varbūt es maldos, nezinu. Līdz šim bija 500 rubļi, pēc tam bija kompensācija 66 rubļi. Jūs saņēmāt to papildus, tā? Tagad vēl 24 rubļi, kopā iznāk 90 rubļi. Ir Ministru padomes lēmums par to, ka turpmāk tas tiek iekļauts pamat­algā, darba algā, un attiecīgi no šejienes tālāk iet arī nodokļu politika, saprotiet? Un turpmāk ar indeksāciju, ar šo patēriņa grozu un tā tālāk jau tiks indeksēts iztikas minimums, kurš tiks noteikts, tas ir, teiksim, tas augs un attiecīgi augs arī šī mēnešalga. Lūk, tāpēc tika izteikts ierosinājums. Ja tāds lēmums ir, mēs to izdarīsim, noteiksim šo pamatalgu, bet tālāk jau darbosies indeksi un mums vairs pie šā jautājuma nenāksies atgriezties./

Priekšsēdētājs: Vai deputāts Ozols uzdos jautājumu? Paldies. Tādā gadījumā deputāts Kurdjumovs uzdod jautājumu. Vairs neviens nav pierakstījies jautājumu uzdošanai.

L.Kurdjumovs: */Es lūdzu mani atvainot. Šeit, 1.punktā tiek izklāstīts 4.punkts: “Deputātiem, kuri nav iesaistīti pastāvīgā darbā Augstākajā padomē vai tās orgānos, par deputāta pilnvaru pildīšanas laiku tiek izmaksāta deputāta alga.” Kāda deputāta?/

A.Endziņš: */Pastāvīgi strādājošā deputāta mēnešalga./

L.Kurdjumovs: */Kāda mēnešalga? Agrāk bija rakstīts: “500 rubļi.” Bija rakstīts skaitlis. Tātad atbrīvotajam jūs devāt 590 rubļus, neatbrīvotajam– nav zināms, cik. No kādas summas tiks aprēķināta šī mēnešalga? Kāpēc šeit nav nosaukta konkrēta summa?/

A.Endziņš: */Vienkārši tas ir lieki, jo tālāk runa ir par deputāta pamatalgu. Lūk, no šejienes ir atkārtošanās./

L.Kurdjumovs: */Es lūdzu mani atvainot. Te taču ne vienkārši deputāta pamatalga, bet pastāvīgi strādājošā Augstākajā padomē deputāta pamatalga, tas ir, atbrīvotā, bet mums ir neatbrīvotie deputāti./

A.Endziņš: */Ja šeit ir runa par to, ka par to laiku, kamēr jūs atrodaties šeit, tiek izmaksāta deputāta darba alga, tad skaidrs, ka runa ir par pastāvīgi strādājošā deputāta algu. Tas, manuprāt, ir lieki, ko jūs ierosināt./

L.Kurdjumovs: */Es uzskatu tā: kad mēs rakstām Augstākās padomes lēmumu, nekas nevar būt lieks, ja šis liekais precizē jēdzienu. Es domāju, būtu loģiski, ja šeit būtu rakstīts: “tiek izmaksāta deputāta darba alga, skaitot no atbrīvotajam deputātam noteiktajiem 590 rubļiem”. Citādi var domāt, ka 4.punkts nav ticis mainīts, salīdzinot ar lēmumu, uz kura pamata mēs strādājam līdz šai dienai./

A.Endziņš: */Ja rodas tāds jautājums, to var izdarīt. Tas tika izņemts vienkārši, lai lieku reizi neatkārtotu, tas taču skaidrs arī tā./

Priekšsēdētājs: Paldies Endziņa kungam par atbildēm un ziņojumu šajā visai sarežģītajā jautājumā.

Sākam debates. Debatēs pierakstījušies daudzi deputāti, arī deputāts Geidāns, kurš jau debatēja jautājumu uzdošanas laikā. Pirmajam debatēs vārds deputātam Ozolam, un gatavojas deputāts Preinbergs.

I.Ozols: Cienījamie deputāti! Es, būdams iniciatīvas līdzautors, gribu nedaudz paskaidrot 4.punkta redakciju un atbildēt arī Breša kungam, kurš izteica viedokli, ka pastāvīgajā darbavietā deputāti saņem darba algu par faktiski nostrādāto laiku Augstākajā padomē un tas ir apstiprinājums un attaisnojošs dokuments par laiku, kas nav nostrādāts pamatdarba vietā.

Pašreizējā redakcijā 4.punktā formulētā norma nenosaka to, ka neatbrīvotajiem deputātiem darba alga obligāti būtu jāsaņem Augstākajā padomē. Šī norma dod iespēju izvēlēties, vai saņemt darba algu Augstākajā padomē kopā ar dienas algu, ko mēs šeit saņemam, vai arī pēc individuāla iesnieguma lūgt Lietu pārvaldei pārskaitīt darba algu, kā tas bija līdz 31.decembrim, uz savu pamatdarba vietu. Bet es gribētu paskaidrot, ka attaisnojums par to laiku, ko es neesmu nostrādājis pamatdarba vietā, nav man pārskaitītā nauda, bet gan mūsu grāmatvedības izziņa, par cik konkrētām darba dienām man nauda pārskaitīta, un šis konkrētais darba dienu skaits ir tas, ko man neaprēķina pamatdarba vietā. Ja es izvēlos, ka saņemu kā neatbrīvots deputāts darba algu Augstākajā padomē, tad man ir jāiesniedz savā grāmatvedībā tieši tāda pati izziņa, par cik darba dienām es esmu saņēmis naturālo kompensāciju Augstākajā padomē, lai mana grāmatvedība varētu objektīvi aprēķināt manu darba algu. Te ir vienkārši dota izvēles iespēja. Kad bija viennozīmīgi noteikts, ka, pamatojoties uz finansu inspekcijas instrukciju un Ministru padomes noteiktajā kārtībā, Ministru padome uzdeva Finansu ministrijai izstrādāt instrukciju. Tā bija tāda, ka summārā darba ietilpības minimums bija piecas reizes lielāks nekā pie šīs pašreizējās normas.

Kas bija galvenais iemesls, kāpēc Finansu ministrija savā instrukcijā paredzēja šādu sarežģītu kārtību, lai vietējo pašvaldību finansu nodaļa gada beigās pārskaita finansu nodaļām visu naudu, kas izmaksāta un tā tālāk? Un regulāri mums tās pašas izziņas “piestāda” no Augstākās padomes. Iemesls bija tas, ka ļoti sarežģījās Augstākās padomes ikmēneša grāmatvedības un arī kases darbs, jo bija jāizdara vairāk nekā 60 naudas pārvedumu. Tā bija zināma noslodze arī bankai. Pastāvot šai sistēmai, tie neatbrīvotie deputāti, kuri uzskatīs, ka administrācijas prasības ir piestādīt šīs ziņas un darba algu saņemt pamatdarba vietā, varēs tā rīkoties, šī norma to atļauj. Es aprunājos ar vairāk nekā 20 neatbrīvotajiem deputātiem, un viņi uzskatīja, ka viņiem ērtāk saņemt darba algu šeit kopā ar dienas izmaksām. Tā ka te nav absolūti nekādas pretrunas salīdzinājumā ar iepriekšējo kārtību. Es negribētu izteikties par turpinājuma punktiem, jo tie tagad ir parādījušies tikai kā papildinājums. Pamatdoma bija tā, kā atrisināt jautājumu par neatbrīvoto deputātu darba algas saņemšanu, jo mēs no 1.janvāra faktiski darba algu vairs nesaņemam neviens. Spēkā bija Finansu ministrijas noteiktā kārtība, bet mēs laika trūkuma dēļ nebijām spējīgi nokārtot šo jautājumu vietējo pašvaldību finansu nodaļās. Tajā pašā laikā uzskatīja, ka uz vietām jābūt budžeta līdzekļiem, lai varētu avansēt darba algas, bet pie mūsu saspringtās finansiālās situācijas budžeta iestādēm faktiski tādu iespēju nav.

Un vēl viens moments, kas varētu izsaukt pārdomas attiecībā uz aprēķinu no 590 rubļu darba algas atbrīvotajiem deputātiem. Ja deputāts nostrādā savā pamatdarba vietā tikai ceturtdaļu mēneša algas fondu, tas ir, piecas dienas, pieņemot par normu 20 dienas, un 15 dienas viņš strādā šeit, tad, aprēķinot no pašreizējās darba algas viņam kompensāciju, faktiski deputāts savā pamatdarba vietā kompensāciju saņem tikai 25 procentu apmērā. Bet katram mūsu republikas iedzīvotājam ar valdības garantiju ir jāsaņem pilna darba algas kompensācija 90 rubļu apmērā. Tātad arī šī norma ir atbalstāma, lai būtu faktiski garantēta šī kompensācijas izmaksa 100 procenti, tas ir, 90 rubļu apmērā.

Neatrisināts paliek jautājums– un acīmredzot mums, deputātiem un neatbrīvotajiem deputātiem, pašiem jāuzņemas atbildība par tiem deputātiem, kuriem vidējā izpeļņa ir augstāka nekā deputāta darba alga, izejot no 590 rubļu aprēķina. Ja mēs nostrādājam pusmēnesi šeit, Augstākajā padomē, un saņemam pusmēneša darba algu, tad mūsu vidējā izpeļņa acīm redzami cieš. Un mēs saslimšanas gadījumā vidējo izpeļņas aprēķinu zaudējam, mēs zaudējam arī pamatdarba vietā sava atvaļinājuma vidējo izmaksu salīdzinājumā ar vidējo darba algu, ko mēs saņemtu, strādājot tikai pamatdarba vietā. Es uzskatu, ka tas ir pilnīgi normāli, jo balotēdamies mēs esam bijuši tam gatavi, tāpat kā tie deputāti, kuri no augstākām darba algām pārnāca pamatdarbā par Augstākās padomes deputātiem. Viņi rēķinājās ar to, ka cietīs materiāli, un arī mēs uzskatām, ka neatbrīvotie deputāti nevar izteikt nekādas pretenzijas.

Un tāpēc es uzaicinu atbalstīt šo 4.punktu, jo vairāk nekā 67 vai 69 deputāti nav saņēmuši darba algu no šā gada 1.janvāra. Un arī 6.punktu vajadzētu atbalstīt tādā redakcijā, kādā tas mums ir iesniegts, jo Ministru padomes lēmums, kas ir spēkā mūsu republikā, neattiecas uz ārzemju komandējumiem, jo bez šā lēmuma ir vēl citi normatīvi Ministru padomes dokumenti. Un varbūt šo jautājumu vajadzētu risināt atsevišķā Augstākās padomes lēmumā, nejaucot to iekšā šajā lēmumā par republikas tautas deputāta darbības materiālo nodrošināšanu. Tāds ir mans viedoklis.

Tas, kas tika teikts attiecībā uz Padomju Savienību, pašreizējā brīdī ir diskutabls jautājums; ir vienota finansu sistēma un vienota nauda.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Es aicinātu konstruktīvāk un nopietnāk strādāt, jo, vērojot mūsu plenārsēdes apmeklētību, es ar pilnu garantiju varu teikt, ka mēs ne par vienu no lēmuma projekta variantiem plenārsēdes beigās nobalsot nevarēsim.

Vārds debatēs deputātam Preinbergam.

A.Felss: Es gribēju pateikt dažus vārdus par procedūru.

Priekšsēdētājs: Mums pašlaik notiek debates. Varbūt deputāts Preinbergs atvainos. Lūdzu, deputāt Felss, pēc tam izteiksies deputāts Ābiķis, un tad mēs turpināsim debates. Lūdzu.

A.Felss: Es uzskatu, ka šis jautājums ir pietiekami skaidri formulēts mums izsniegtajā lēmumā. Es ierosinu pārtraukt debates šajā jautājumā un balsot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ābiķi!

Dz.Ābiķis: Varbūt tas nav visai ētiski, ja viens deputāts ir uzstājies un izmantojis paredzēto laiku, bet es uzskatu, ka vajadzētu debatēm atvēlēt trīs, maksimums piecas minūtes.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Ir dots vārds deputātam Preinbergam. Vispirms lai viņš izsakās, un pēc tam mēs varam balsot, pirmkārt, par debašu pārtraukšanu, tas bija pirmais variants, un, ja nenobalsosim, tad par deputāta Ābiķa ierosinājumu– samazināt debašu laiku līdz trim vai piecām minūtēm. Bet tagad vārds deputātam Preinbergam. Lūdzu.

G.Preinbergs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījami kolēģi! Viens no nepatīkamākajiem apspriežamajiem jautājumiem vienmēr ir bijis un laikam arī būs jautājums par deputātu materiālo nodrošināšanu. Jebkurā gadījumā cilvēki to sapratīs tikai un vienīgi pa savam prātam, neiedziļinoties lietas būtībā. Un šajā sakarībā es apzinos, ka uzņemu gan savu kolēģu, gan, iespējams, preses kritikas bultas.

Es negribētu runāt par algas paaugstinājumu, jo tās faktiskais apmērs nav sevišķi liels, un diez vai par to vispār jārunā, jo mums ir atsevišķi normatīvie akti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka lielai daļai mūsu kolēģu savās bijušajās darbavietās ir lielākas algas par Augstākās padomes deputātu darba algām.

Es gribētu runāt par Lubānas ielā dzīvojošo deputātu dzīvokļu īres maksu. Lieta būtībā ir tāda. 1990.gadā 25.jūnijā Augstākā padome apstiprināja lēmumu par deputātu materiālo nodrošināšanu. Šajā sakarībā apstiprināts attiecīgs nolikums, taču interesanti ir tas, ka nolikuma daļa, kas attiecas uz dzīvokļiem, vispār parlamentā nav pārrunāta, pat ne vienu reizi, kaut gan mēs Augstākajā padomē septiņas reizes spriedām par deputātu materiālo nodrošināšanu. Par to liecina šo sēžu stenogrammas. Oktobrī un novembrī, kad dzīvokļu piešķiršana kļuva reāla, dzīvokļu pretendentu sanāksmē runa bija par to, ka īri maksās Augstākā padome, bet visus komunālos pakalpojumus segs paši deputāti. Šā gada 14.februārī 25.jūnija nolikuma nostādnes apstiprināja Augstākās padomes Prezidija lēmums. Šeit arī rodas virkne nesaprotamā. Vai tiešām dzīve šajos piecos gados kopā ar ģimeni ir kāda izcila priekšrocība vai privilēģija? Vai tā nav gluži normāla cilvēciska parādība? Bet, ja tā ir privilēģija, ko tad darīt ar deputātu rīdzinieku ģimenēm? Varbūt tās uz šiem pieciem gadiem aizkomandēt uz kādu rajona pilsētiņu, lai Rīgas deputāts netraucēti, kā saka, varētu strādāt. Bet tas lai paliek katra ziņā.

Cik zināms, Ministru padomes kooperatīvs “Rosme” aprēķinājis īres maksu, ieskaitot komunālos pakalpojumus, ap 100 rubļiem mēnesī. Turklāt Lubānas ielā dzīvojošiem deputātiem jāmaksā arī par drosēto dzīvokli iepriekšējās dzīvesvietās. Tajā pašā laikā vairāki deputāti gluži nesen, iespējams, ka vēl tagad, dzīvo viesnīcā “Rīga”, kur vienvietīgs numurs diennaktī izmaksā 20 rubļu. Par to Augstākā padome mēnesī maksā ap 600 rubļiem, kaut gan šeit, Valdemāra ielas viesnīcā, deputāti faktiski nemaksā neko. Protams, neskaužot savus kolēģus, tomēr vēlos pasvītrot sociālā taisnīguma paradoksu šajā augstajā namā. Nevainojot Augstākās padomes aparāta darbiniekus, tomēr jāteic, ka mēs Lubānas ielas namā dzīvojam jau trīs mēnešus, bet, cik īsti būs jāmaksā, to mēs nezinām. Tā kā īre tiks ieturēta no deputātu darba algas, var pienākt mirklis, kad mums pēc tās nemaz nebūs jāiet, jo nebūs jau ko saņemt.

Sakarā ar visu minēto lieku priekšā lēmumu papildināt ar 5.punktu. Atšķirība no nolikuma un arī no Augstākās padomes Prezidija apstiprinātā lēmuma ir tā, ka mēs maksājam komunālos pakalpojumus, bet īri un telefonus maksā Augstākā padome, jo, dzīvojot ģimenē, mums nevajag zvanīt privātās darīšanās, mēs faktiski telefonu izmantojam tikai dienesta vajadzībām.

Atgriežoties pie jautājuma par deputātu darba algām, tomēr gribu atgādināt kolēģes Seiles kundzes ar ironiju intervijā teikto, ka drīz vien Augstākajai padomei vajadzēs iegādāties 10 deputātiem vienu zābaku pāri, lai katrs no viņiem varētu vismaz vienu reizi 10 dienās ierasties darbā šeit, augstajā namā. Perversā un pārprastā cīņa pret deputātu privilēģijām Augstākajā padomē radījusi pilnīgi neizprotamu situāciju. Tas attiecas gan uz atteikšanos izsniegt benzīna talonus, ko saņem visa tauta, tikai nezin kāpēc mēs nevaram tos saņemt. Vai tiešām mums jāpērk tikai no komerctirgotājiem vai arī jākrīt zagļu un spekulantu apkampienos. Augstākā padome patvaļīgi samazinājusi kompensāciju par personīgo automašīnu izmantošanu darba vajadzībām, kaut gan ir normatīvie akti, kas nosaka par katru mašīnas marku saņemamo kompensāciju.

Visa tā rezultātā no rūpēm par deputātu labklājību maz kas paliek pāri. Tāpēc vēlos atkārtot priekšlikumu, ko vēl nesen izteica kolēģis Simsona kungs, ka mums ir nepieciešama sava saimnieciskā komisija. Ļoti negribētos, ka ļaudis, no kuriem ir atkarīga deputātu labklājība, aizmirst, ka deputāti arī ir cilvēki, kas tāpat kā visa tauta pakļauta pašreizējām ekonomiskajām viesuļvētrām. Latvijas Republikas deputātu korpusa loceklim tik tiešām nav vajadzīgas iepriekšējo sasaukumu deputātu privilēģijas, bet deputātam nedrīkst atņemt tās tiesības, kas ir visiem republikas iedzīvotājiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Un tagad lemsim. Lūdzu, reģistrēsimies. Un lūgums sekretariātam tomēr zvanīt, jo varbūt šajā vēlajā vakara stundā daži deputāti atrodas kaut kur šajās telpās.

Lūdzu rezultātu. 97 deputāti. Pārējie piereģistrēsies atnākšanas kārtībā. Bet mums tik un tā vajadzēs pārreģistrēties, jo, atsaucoties uz kolēģa Ozola sirsnīgo aicinājumu, ir ieradusies liela deputātu grupa. Budžeta komisija kā labo pārstāvi ir atsūtījusi Karlsona kungu. Kamēr ierodas pārējie Budžeta komisijas locekļi, Dīmaņa kungam varētu dot vārdu. Viņš laikam vēlas izteikties par motīviem, jo mums tuvojas balsošana. Lūdzu, pirmais mikrofons.

S.Dīmanis: Neatkarīgi no tā, kādi būs vēlēšanu rezultāti, es gribētu frakcijas vārdā tomēr pamatot mūsu dokumentu sakarā ar darba apmaksu.

Priekšsēdētājs: Paldies. To mēs lemsim. Godājamie kolēģi, tā ir laika kavēšana, bet man ir jālūdz pārreģistrēties. Lūdzu visus deputātus, kas atrodas Augstākās padomes telpās, ierasties plenārsēžu zālē, lai reģistrētos. Es domāju, ka Zeltkalnes kundze arī varētu reģistrēties. Pagaidīsim vēl kādu mirkli. Deputāti, kas ierodas zālē, var vēl reģistrēties, tāda iespēja tiek dota. Liekas, ka vairāk neviens uz mūsu aicinājumu neatsauksies. Lūdzu rezultātu. 108 deputāti ir reģistrējušies.

Vispirms balsosim par priekšlikumu, kuru izteica deputāts Felss,– par debašu pārtraukšanu šajā jautājumā. Ja debates netiks pārtrauktas, būs otrs balsojums par deputāta Ābiķa ierosināto priekšlikumu– debates turpināt, bet samazināt debašu ilgumu līdz trim vai piecām minūtēm. Un trešais, neatkarīgi no šiem diviem balsojumiem, ir deputāta Dīmaņa ierosinātais– dot viņam vārdu, lai viņš frakcijas vārdā pamatotu un komentētu savu pozīciju attiecībā uz iesniegtajiem dokumentiem.

Pirmais balsojums ir par visradikālāko priekšlikumu– pārtraukt debates, tātad deputāta Felsa ierosinājums. Lūdzu balsošanas režīmu, balsosim. Lūdzu rezultātu. Tā kā deputāts Šteins pieprasīja izdruku, visi varēs iepazīties. Pārliecinošs vairākums ir par debašu pārtraukšanu. Tā kā debates tiek pārtrauktas, tad līdz ar to par deputāta Ābiķa ierosinājumu mēs nebalsojam.

Tā kā mēs debates esam pārtraukuši, atliek balsot par to, vai mēs dodam ārpus debatēm vārdu, jo tas jau ir izlemts, ka mēs pārtraucam debates. Tātad Dīmaņa kungam un arī citiem deputātiem būs iespēja, apspriežot pa pantiem, aizstāvēt savu pozīciju.

S.Dīmanis: Jebkurā gadījumā frakcijai ir tiesības izteikties. Tā ir vienmēr.

Priekšsēdētājs: Jā, tas arī būs, apspriežot šo jautājumu.

S.Dīmanis: Nē, nē, nē. Tieši no tribīnes.

Priekšsēdētājs: Jā, no tribīnes. Kāpēc gan ne? Lūdzu, no tribīnes. Mēs tūlīt sāksim apspriest šo dokumentu– katru punktu atsevišķi un no tribīnes. Tādu iespēju nevienam deputātam nevar liegt.

Tātad, godājamie kolēģi, līdz mūsu darbadienas beigām ir atlikušas 17 minūtes. Par turpmāko apspriešanas kārtību mums jāaicina Endziņa kungs tribīnē ar visiem dokumentiem un jāizskata pa punktiem, un jābalso.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Acīmredzot man kā juristam laikam tomēr ir jāprecizē. Daži deputāti bija konsultējušies grāmatvedībā. Komisijai tomēr vajadzēs vēl atgriezties pie jautājuma, vai mums tiešām ir nepieciešamība labot tos 500 rubļus uz 590 rubļiem vai ne. Vai lietas būtība mainās vai ne. Mani tagad sāk mākt šaubas. Tā ir viena lieta, ja mēs tagad balsosim.

Otra lieta ir tie priekšlikumi, kas ir iesniegti rakstveidā. Tos visus es viens tagad izvērtēt nevaru. Ja mēs tos liksim vienkārši uz balsošanu bez sagatavošanas, man liekas, ka mums atkal iznāks tāds bēdīgs dokuments, par kuru mēs paši pēc tam kautrēsimies runāt.

Man ir tāds priekšlikums– ja vēl ir kādi konkrēti priekšlikumi, lūdzu, iesniedziet, lai komisija, strādājot pie šā dokumenta, varētu ar tiem iepazīties. Jo es, atklāti sakot, šaubos, vai tagad būtu nepieciešamība balsot, pirms šie priekšlikumi un papildinājumi nav izskatīti un izvērtēti. Runa ir arī par deputāta Geidāna papildinājumu ar tekstu: “izņemot maksu par īri un telefonsarunām”. Acīmredzot tie deputāti, kuri dzīvo Rīgā mājās vai dzīvo Liepājā un brauc pa brīžam šeit, teiks, kāpēc man ir jāmaksā par savām sarunām no sava dzīvokļa telefona. Tās tomēr ir diezgan nopietnas lietas, tāpēc, manuprāt, nebūtu pareizi uzreiz balsot.

Priekšsēdētājs: Paldies, Endziņa kungs. Tā kā arī ziņotājs uzskata, ka pašlaik galīgo lēmumu nevar pieņemt, mums atliek tikai nobalsot, ka šā jautājuma izlemšanu atliekam, nododot visus ierosinājumus komisijā. Visi deputāti un, protams, arī frakciju pārstāvji, kas ir ieinteresēti tādā vai citādā šā jautājuma izlemšanā, piedalās komisijas darbā. Un Endziņa kungs vai nu Prezidija laikā, vai nākamajā plenārsēdē ziņos, kad komisija ir gatava nākt klajā ar apkopotu dokumentu, lai mēs to izlemtu. Uz nākamo šā jautājuma izskatīšanu plenārsēdē laikam vajadzētu uzaicināt kompetentu mūsu Lietu pārvaldes vai tieši grāmatvedības pārstāvi, kas varētu skaitliski izskaidrot, kā tas viss izskatās.

Vai mums jābalso par to, ka atliekam šā jautājuma izskatīšanu? Vienbalsīgi.

Līdz plenārsēdes beigām atlikušas 14 minūtes. Vienu mirklīti, Caunes kungs. Mums ir palicis vēl viens darba kārtības jautājums, bet diemžēl laikam to mēs nevarēsim izskatīt. Tas ir jautājums par kontroles dienestu. Esam saņēmuši iesniegumu no deputāta Biezā, kas vada šā jautājuma sagatavošanu. Viņš izsaka pamatotu sašutumu par to, ka šis jautājums jau piekto reizi tiek atlikts un ka mēs nekādi nevaram to izskatīt. Bet tā mēs diemžēl strādājam.

Lūdzu, Caunes kungs, trešais mikrofons!

I.Caune: Es tieši par šo pašu jautājumu. No oktobra mēs nevaram izskatīt valsts kontroles jautājumu, tādēļ man sakarā ar to, ka rītdienas ziņotājs ir aizņemts ar konversijas komisiju un pārējiem citiem jautājumiem, ir priekšlikums šo jautājumu pārcelt uz otrdienu un izskatīt kā pirmo jautājumu, jo vienmēr tas ir paredzēts kā pēdējais un vienmēr tam pietrūkst laika.

Priekšsēdētājs: To izspriedīs plenārsēde, otrdien apspriežot darba kārtību, jo šis jautājums automātiski pāriet nākamās nedēļas darba kārtībā. Tāda kārtība mums vienmēr ir bijusi. Plenārsēde nospriedīs, kuru pēc kārtas to izskatīs. Arī Prezidijs rīt to lems.

Godājamie kolēģi, paldies. Tiksimies rīt pulksten 10.00 Es atgādinu, ka rīt ir plenārsēžu diena.

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi, mēs šodien pieņēmām īsu lēmumu par to, ka darba kārtībā jāiekļauj jautājums par termiņa pagarināšanu preses izdevumu reģistrācijai. To vajadzētu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Deputāts Beļskis ļoti pamatoti atgādina, ka mēs dienas sākumā esam nolēmuši iekļaut darba kārtībā īsu lēmuma projektu par preses reģistrācijas pagarināšanu. Vai to nevar atstāt uz rītrītu? Es redzu, ka vienkārši nav darba atmosfēras, un es šaubos, vai mēs sekmīgi varēsim tikt galā ar šo lēmumu. Norunāsim, ka rīt no rīta pulksten 10.00 deputāts Beļskis stāv tribīnē, un mēs šo lēmumu pieņemsim.

Paldies. Uz redzēšanos.

(Sēdes beigas)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!