Valsts sekretāru 2005.gada 1.septembra sanāksmē

Ekonomikas ministrija

– pieteica noteikumu projektu “Kārtība, kādā preču ražotājs, izplatītājs vai pakalpojuma sniedzējs informē tirgus uzraudzības iestādi par precēm vai pakalpojumiem, kas neatbilst vispārējām drošuma prasībām”.
Kā norāda Ekonomikas ministrija, Preču un pakalpojumu drošuma likums nosaka, ka ražotājam, izplatītājam vai pakalpojumu sniedzējam ir jāinformē attiecīgās valsts uzraudzības kontroles iestādes, ja prece vai pakalpojums rada risku, kas nav savienojams ar vispārējām drošuma prasībām. Noteikumu projekts izstrādāts, pamatojoties uz Preču un pakalpojumu drošuma likumā noteikto deleģējumu, kas deleģē Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā preču ražotājs, izplatītājs vai pakalpojuma sniedzējs informē attiecīgo tirgus uzraudzības iestādi, ja viņam kļuvis zināms vai viņam kā lietpratējam vajadzēja zināt, ka prece vai pakalpojums rada risku, kas nav savienojams ar vispārējām drošuma prasībām.
Projekts nosaka, ka ražotājs, izplatītājs vai pakalpojumu sniedzējs informē attiecīgo tirgus uzraudzības iestādi par preci, ko viņš laidis apgrozībā, vai sniegto pakalpojumu, ja tas neatbilst vispārējām drošuma prasībām. Šie noteikumi neattiecas uz zālēm, medicīniskām ierīcēm, medicīniskām precēm, in vitro diagnostikas medicīniskām ierīcēm un pārtiku.
Ražotājs, izplatītājs vai pakalpojumu sniedzējs par preci, ko viņš laidis apgrozībā, vai sniegto pakalpojumu, kas neatbilst vispārējām drošuma prasībām, informē Valsts vides dienestu, ja prece vai pakalpojums var radīt risku ne tikai patērētāja veselībai un drošumam, bet arī videi.
Ražotājam, izplatītājam vai pakalpojuma sniedzējam par preci vai pakalpojumu nav jāziņo tirgus uzraudzības iestādēm šādos gadījumos: risks, kas padara preci nedrošu, ir sastopams tikai skaidri noteiktās ražošanas partijās, un ražotājs attiecīgās ražošanas partijas ir izņēmis no apgrozības vai veicis nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka prece vai pakalpojums atbilst vispārējām drošuma prasībām; prece vai pakalpojums neatbilst līguma noteikumiem, bet atbilst vispārējām drošuma prasībām; ražotājs, izplatītājs vai pakalpojumu sniedzējs zina, ka attiecīgā tirgus uzraudzības iestāde jau ir informēta par preci vai pakalpojumu, kas neatbilst vispārējām drošuma prasībām.
Lai noteiktu preces vai pakalpojuma atbilstību vispārējām drošuma prasībām, ražotājs, izplatītājs vai pakalpojumu sniedzējs veic riska novērtējumu atbilstoši normatīvajos aktos par preču un pakalpojumu drošumu noteiktajam. Papildus var izmantot nozares labas prakses vadlīnijas un Eiropas Komisijas 2004.gada 14.decembra lēmumā Nr.2004/905/EC, ar ko nosaka pamatnostādnes, lai ražotāji un izplatītāji dalībvalstu kompetentajām iestādēm ziņotu par bīstamiem patēriņa produktiem saskaņā ar direktīvas 2001/95/EK 5.panta 3.punktu, noteikto metodisko pamatsistēmu.
Ja preces ražotājam vai pakalpojumu sniedzējam pirmajam ir informācija par preci vai pakalpojumu, kas neatbilst vispārējām drošuma prasībām, tas nekavējoties informē attiecīgo tirgus uzraudzības iestādi, aizpildot šo Ministru kabineta noteikumu pielikumā pievienoto paziņojuma veidlapu un iesniedz informācijas materiāla kopiju izplatītājiem.
Ja izplatītājam pirmajam ir informācija par preci vai pakalpojumu, kas neatbilst vispārējām drošuma prasībām, tas nekavējoties informē attiecīgo tirgus uzraudzības iestādi, aizpildot šo Ministru kabineta noteikumu pielikumā pievienoto paziņojuma veidlapu un iesniedz informācijas materiāla kopiju ražotājam.
Ražotājs, kas no izplatītāja saņem informāciju par preci, kas neatbilst vispārējām drošuma prasībām, nepieciešamības gadījumā sniedz attiecīgajai tirgus uzraudzības iestādei papildu informāciju par konkrēto preci, jo īpaši nosaucot citus preces izplatītājus, lai nodrošinātu tās izsekojamību.
Noteikumu projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Bērnu un ģimenes lietu, Labklājības, Satiksmes, Veselības, Vides, Zemkopības ministrijā, Latvijas Pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā, Patērētāju interešu aizsardzības asociācijā;

– pieteica noteikumu projektu “Kārtība, kādā tirgus uzraudzības iestādes informē Patērētāju tiesību aizsardzības centru par veiktajiem pasākumiem, kas ierobežo vai liedz preču laišanu apgrozībā, un kārtība, kādā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs saņemto informāciju nosūta Eiropas Komisijai un rīkojas ar informāciju, kas saņemta no Eiropas Komisijas”.
Kā norāda Ekonomikas ministrija, Direktīva 2001/95/EK par vispārējo preču drošumu paredz Kopienas Informācijas ātrās apmaiņas sistēmu (RAPEX) starp dalībvalstīm un Komisiju, lai apmainītos ar informāciju par veiktajiem pasākumiem un darbībām attiecībā uz patēriņa precēm, kas rada nopietnu risku patērētāju veselībai un drošumam, regulējot tiesiskās attiecības Kopienas likumdošanas jomās, kurās regulēšanu neveic speciālās tiesību normas ar tādu pašu mērķi. Atbilstoši direktīvai 2001/95/EK Par vispārējo preču drošumu Latvija kā ES dalībvalsts no 2004.gada 1.maija darbojas RAPEX sistēmā.
Noteikumu projekts izstrādāts, pamatojoties uz Preču un pakalpojumu drošuma likumu. Projekts nosaka kārtību, kādā tirgus uzraudzības iestādes informē Patērētāju tiesību aizsardzības centru (Kontaktpunktu) par veiktajiem pasākumiem, kas ierobežo vai liedz preču laišanu apgrozībā un kārtību, kādā Kontaktpunkts saņemto informāciju nosūta Eiropas Komisijai un rīkojas ar informāciju, kas saņemta no tās, kā arī paplašina tirgus uzraudzības iestāžu funkcijas.
Noteikumu projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ārlietu, Bērnu un ģimenes lietu, Labklājības, Satiksmes, Veselības, Vides, Zemkopības ministrijā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā, Patērētāju interešu aizsardzības asociācijā.

Iekšlietu ministrija

– pieteica likumprojektu “Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums”.
Likumprojekta mērķis ir reglamentēt vienotu Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitu – obligātās prasības dienestam, pieņemšanu dienestā un iecelšanu amatā, amatpersonu darbības un tās rezultātu novērtēšanu, kvalifikācijas paaugstināšanu, dienesta pakāpes un to piešķiršanas kārtību, darba laika organizāciju, sociālo garantiju loku, atvaļināšanu no dienesta, kā arī citus ar dienestu Iekšlietu ministrijas sistēmā un Ieslodzījuma vietu pārvaldē saistītus jautājumus.
Kā norāda Iekšlietu ministrija, šobrīd Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitu reglamentē vairāki normatīvie akti, kas gan daļēji dublē cits citu, gan arī atsevišķos gadījumos paredz dažādu regulējumu (piemēram, speciālo dienesta pakāpju piešķiršana robežsargiem). Šobrīd spēkā ir šādi minēto amatpersonu dienesta gaitu reglamentējoši normatīvie akti: likums “Par policiju”; Robežsardzes likums; Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likums; Ieslodzījuma vietu pārvaldes likums; Ministru kabineta 2005.gada 1.februāra noteikumi Nr.72 “Specializētā valsts civildienesta ierēdņu – policijas darbinieku, robežsargu un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā dienējošo – dienesta gaitas reglaments”; Ministru kabineta 2003.gada 15.jūlija instrukcija Nr.4 “Ieslodzījuma vietu pārvaldes specializētā valsts civildienesta ierēdņu dienesta gaitas reglaments”.
Ņemot vērā to, ka minētās Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu amatpersonas veido vienotu Iekšlietu ministrijas padotībā esošo iestāžu dienestu, bet dienesta gaita Ieslodzījuma vietu pārvaldē gandrīz neatšķiras no dienesta Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs, nav pamata noteikt atšķirīgus nosacījumus attiecībā uz amatpersonām, kas ieņem amatus dažādās iestādēs. Turklāt nav arī lietderīgi vienas un tās pašas ar dienesta gaitu saistītas normas paredzēt vairākos normatīvajos aktos.
Stājoties spēkā Valsts civildienesta likumam, minētajām amatpersonām tika piešķirts specializētā valsts civildienesta ierēdņu statuss. Iekļaujot minētās amatpersonas valsts civildienesta sistēmā, netika pilnībā izvērtēta to veicamo funkciju atbilstība ierēdņu funkcijām, kā arī īpašā loma sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanas jomā. Piemērojot Valsts civildienesta likumu attiecīgajām amatpersonām, kas vienlaikus ir arī specializētā valsts civildienesta ierēdņi, praksē radās dažādas normatīvo aktu interpretācijas problēmas, jo lielākā daļa likuma normu uz specializētā valsts civildienesta ierēdņiem attiecas tiktāl, ciktāl to nenosaka speciālie likumi. Tāda pati situācija izveidojusies arī ar Darba likuma piemērošanu.
Ministru kabinetā apstiprināta koncepcija “Par Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm specializētajā valsts civildienestā”, kurā paredzēta Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm izslēgšana no valsts civildienesta.
Turklāt, ņemot vērā to, ka amatpersonu, kas ieņem amatus Drošības policijā, darbību reglamentē arī Valsts drošības iestāžu likums, tās likumprojekta normas, ko neregulē Valsts drošības iestāžu likums, tiek attiecinātas uz Drošības policijas amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm.
Vienlaikus sagatavoti grozījumi likumprojektos: “Grozījumi likumā “Par policiju””; “Grozījumi Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likumā”; “Grozījumi Robežsardzes likumā”; “Grozījumi Valsts civildienesta likumā”; “Grozījumi likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu””; “Grozījums likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā””; “Grozījums Militārā dienesta likumā”.
Likumprojekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ārlietu, Bērnu un ģimenes lietu, Labklājības, Veselības ministrijā, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā, Valsts kancelejā.

– pieteica likumprojektu “Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplinārās atbildības likums”.
Likumprojekta mērķis ir nodrošināt Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm savlaicīgu, pilnīgu, vispusīgu un objektīvu disciplinārpārkāpumu noskaidrošanu un taisnīga lēmuma pieņemšanu.
Likumprojekts izstrādāts, ņemot par pamatu valsts pārvaldes un Administratīvā procesa principus.
Likumprojekts paredz, ka minētajām amatpersonām varēs piemērot šādus disciplinārsodus: piezīmi; rājienu; mēneša amatalgas samazināšanu līdz divdesmit procentiem no mēneša amatalgas, nosakot soda izpildi uz laiku no viena mēneša līdz sešiem mēnešiem; brīdinājumu par neatbilstību amatam, nosakot soda izpildi uz laiku no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam; pazemināšanu dienesta pakāpē par vienu pakāpi, nosakot soda izpildi uz laiku no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam; pazemināšanu amatā, nosakot soda izpildi uz laiku no viena gada līdz diviem gadiem; atvaļināšanu no dienesta.
Ņemot vērā to, ka valsts drošības iestāžu amatpersonām disciplinārsodi noteikti Valsts drošības iestāžu likumā, attiecībā uz Drošības policijas amatpersonām būs piemērojami minētajā likumā noteiktie disciplinārsodi.
Likumprojekts reglamentē arī jautājumus, kas saistīti ar disciplinārlietas ierosināšanu, amatpersonas atstādināšanu no amata pienākumu pildīšanas uz disciplinārlietas izmeklēšanas laiku, disciplinārlietas izmeklēšanu un lēmuma pieņemšanu, lēmuma par amatpersonas saukšanu pie disciplinārās atbildības spēkā stāšanos, lēmuma par amatpersonas saukšanu pie disciplinārās atbildības apstrīdēšanu, kā arī minētā lēmuma piemērošanu un izpildi.
Likumprojekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ārlietu, Bērnu un ģimenes lietu, Labklājības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Veselības ministrijā, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā, Valsts kancelejā;

– pieteica programmas projektu “Organizētās noziedzības novēršanas, apkarošanas un samazināšanas valsts programma 2005.–2009.gadam”.
Kā norāda Iekšlietu ministrija, valstij nodokļos nesamaksātās naudas summas, prostitūcijā un narkotiku lietošanā iesaistīti jaunieši, sprāgstvielu un šaujamieroču lietošanas upuri, korumpētas amatpersonas ir organizētās noziedzības grupējumu rīcības sekas. Var uzskatīt, ka organizētā noziedzība ir pastāvīgi funkcionējošu, vadāmu noziedznieku apvienības, kas ar noziedzību nodarbojas kā ar biznesu, un ar korupcijas, kā arī vardarbības palīdzību veido aizsardzības sistēmu pret sociālo kontroli. Tā ir alternatīva, paralēli valstiskiem veidojumiem funkcionējoša parādība, kas veidojas no organizētu noziedzīgu un citu struktūru darbības, kuru mērķis ir iegūt vai arī realizēt nelegālus ienākumus.
Eiropas Savienības valstīs organizētās noziedzības apkarošana ir galvenā prioritāte noziedzības apkarošanā, jo, cīnoties pret to, kompleksi tiek apkarots noziedzības kodols, tādējādi novēršot cilvēku dzīvības un veselības apdraudējumus, valsts, kā arī sabiedrības aplaupīšanu. Diemžēl Latvijā visbiežāk tiek atklāti konkrēti noziedzīgi nodarījumi un notiesāti tā tiešie izdarītāji, bet reti kad izdodas pierādīt vienota organizētās noziedzības grupējuma vainu par daudziem visdažādākajās sfērās izdarītiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Par to liecina arī statistika: 2004.gadā par organizētā grupā izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem ierosinātas 38 krimināllietas, 133 personām uzrādīta apsūdzība. Savukārt par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu organizētā grupā notiesātas 29 personas. Turklāt jāņem vērā, ka terminu “organizēta grupa” var piemērot arī pret citām ar organizēto noziedzību nesaistītām noziedznieku grupām (piemēram, dzīvokļu apzadzējiem).
Cīņu ar organizēto noziedzību apgrūtina:
– nepilnības likumdošanā, t.sk. tas, ka Krimināllikuma normas nav pietiekami efektīvas tieši organizētās noziedzības grupējumu apkarošanai;
– vienotas izpratnes trūkums valstī par to, kas ir organizētā noziedzība;
– nepietiekama koordinācija un sadarbība tiesību aizsardzības iestāžu starpā – iestādes strādā katra par sevi, vadoties no savām prioritātēm, bet, apkarojot organizēto noziedzību, nepieciešama kompleksa cīņa visās sfērās;
– sarežģīta, bieži pat neiespējama, organizētās noziedzības rīcībā esošo līdzekļu atņemšana;
– nepietiekams tiesību aizsardzības iestāžu finanšu, materiāltehniskais nodrošinājums, kvalificētu kadru trūkums u.c.
Lai mazinātu organizētās noziedzības ietekmi uz valsts ekonomiku un novērstu pastāvīgos draudus cilvēku dzīvībai, veselībai un mantiskajām interesēm, nepieciešama efektīva, valdības atbalstīta programma organizētās noziedzības novēršanai, apkarošanai un samazināšanai. PHARE projekta “Organizētās noziedzības novēršana, apkarošana un samazināšana” ietvaros izstrādāts “Organizētās noziedzības novēršanas, apkarošanas un samazināšanas valsts programmas 2005.–2009.gadam” projekts. Programmas mērķis ir radīt apstākļus efektīvai organizētās noziedzības novēršanai, apkarošanai un samazināšanai, veidojot vienotu (kompleksu) tiesību aizsardzības iestāžu darbības mehānismu, pilnveidojot likumdošanu un gūstot sabiedrības atbalstu šajā cīņā.
Programmā iekļauti šādi rīcības virzieni:
– organizētās noziedzības fenomena Latvijā apzināšana, cīņas ar to kā prioritātes izvirzīšana, Krimināllikuma normu precizēšana efektīvākai organizētās noziedzības grupējumu apkarošanai;
– operatīvās darbības un pirmstiesas izmeklēšanas pilnveidošana, radot efektīvu tiesību aizsardzības iestāžu sadarbības un koordinācijas modeli;
– efektīvas informācijas aprites un analīzes sistēmas radīšana, izveidojot analītiskās vienības, padarot operatīvu un kvalitatīvu informācijas apriti;
– noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršana un konfiskācijas nodrošināšana, sakārtojot likumdošanu, palielinot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju apkarojošo darbinieku skaitu un Valsts policijā izveidojot specializētu finanšu analīzes un aresta nodrošināšanas vienību;
– organizēto noziedzību apkarojošo darbinieku profesionālās kvalifikācijas paaugstināšana un priekšnosacījumu radīšana starptautiskās sadarbības uzlabošanai;
– personu speciālās aizsardzības pilnveidošana;
– tiesību aizsardzības iestāžu sadarbības uzlabošana ar nevalstiskajām organizācijām, valsts pārvaldes un pašvaldību iestādēm, kā arī sabiedrības atbalsta iegūšana organizētās noziedzības apkarošanai.
2005.gadā ministrijas un institūcijas īsteno programmu pieejamo budžeta līdzekļu ietvaros. Sākot ar 2006.gadu, par programmu atbildīgās institūcijas ir aprēķinājušas arī papildus nepieciešamo finansējumu programmā paredzētajām aktivitātēm. Pēc valdības lēmuma par papildu finansējuma piešķiršanu vai nepiešķiršanu attiecīgajam gadam atbildīgās institūcijas varēs koriģēt programmas ieviešanas plāna īstenošanu.
Programmas projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, Ģenerālprokuratūrā, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, Valsts kancelejā.

Kultūras ministrija

– pieteica likumprojektu “Grozījums Profesionālās izglītības likumā”.
Ievērojot valsts nekustamā īpašuma apsaimniekošanas mehānismu attīstības tendences ar mērķi nodrošināt racionālu finanšu, materiālo un darbaspēka resursu izmantošanu un atbrīvot valsts pārvaldes iestādes no tām neraksturīgu funkciju veikšanas, kā arī lai panāktu kultūras nozares infrastruktūras optimizāciju un uzlabotu valsts nekustamā īpašuma pārvaldīšanas un apsaimniekošanas mehānismu, tā darbības principus un realizācijas nodrošinājumu, ir pieņemts rīkojums “Par Kultūras ministrijas un tās padotības iestāžu valdījumā esošu valsts nekustamo īpašumu nodošanu Finanšu ministrijas valdījumā”, kurā noteikts, ka Finanšu ministrijai līdz 2005.gada 31.decembrim jāpārņem valdījumā Kultūras ministrijas un tās padotības iestāžu valdījumā esošie valsts nekustamie īpašumi. Lai nodrošinātu minēto nekustamo īpašumu pārņemšanu Finanšu ministrijas valdījumā, Finanšu ministrijai uzdots sagatavot un finanšu ministram līdz 2005.gada 1.novembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā attiecīgus tiesību aktu projektus.
Likumprojekts paredz noteikt, ja valsts profesionālās izglītības iestāde izvietota valsts nekustamajā īpašumā, šo īpašumu var reģistrēt zemesgrāmatā uz valsts vārda tās ministrijas personā, kuras padotībā ir attiecīgā izglītības iestāde.
Likumprojekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu, Ārlietu, Bērnu un ģimenes lietu, Ekonomikas, Iekšlietu, Labklājības, Izglītības un zinātnes, Satiksmes, Veselības ministrijā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā.

Satiksmes ministrija

– pieteica noteikumu projektu “Kārtība, kādā tiek aprēķināti valsts kapitālsabiedrību, kurās Satiksmes ministrija ir valsts kapitāla daļu turētāja, publisko maksas pakalpojumu izcenojumi”.
Noteikumi paredzēs kārtību, kādā tiek aprēķināti valsts kapitālsabiedrību, kurās Satiksmes ministrija ir valsts kapitāla daļu turētāja, publisko maksas pakalpojumu izcenojumi, ja nozares likumā ministram deleģēts pienākums noteikt šādu pakalpojumu maksas apmēru.
Publiskā maksas pakalpojuma izcenojums ietver visas izmaksas, kuras rodas valsts kapitālsabiedrībai, izpildot valsts uzdotas funkcijas ar konkrēto pakalpojumu saistītajās jomās (sniedzot pakalpojumu, nodrošinot pakalpojuma pieejamību un veicot citus darbus (ja tie nepārsniedz 10% no kopējā darba laika), kas uzdoti kā tiešie darba pienākumi personām, kas iesaistītas pakalpojuma sniegšanā).
Izcenojuma noteikšanas metodika neattiecas uz tādu publisko pakalpojumu, par kura sniegšanu ir noteikta valsts nodeva (piemēram, speciālu atļauju (licenču) izsniegšana) vai par kuru maksa ir noteikta likumā vai citos Ministru kabineta noteikumos.
Izcenojumu nosaka kā publiskā maksas pakalpojuma veida izcenojumu vai kā pakalpojuma sniegšanai patērētās darba stundas izcenojumu. Publiskā maksas pakalpojuma izcenojums ir pamats publiskā maksas pakalpojuma bāzes cenas (tarifa) noteikšanai.
Šādi Ministru kabineta noteikumi ir nepieciešami, jo esošais tiesiskais regulējums, kas izriet no Likuma par budžetu un finanšu vadību un Publisko aģentūru likuma, nav attiecināms uz valsts kapitālsabiedrībām.
Noteikumu projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Tieslietu ministrijā, Latvijas pašvaldību savienībā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā.

Tieslietu ministrija

– pieteica noteikumu projektu “Noteikumi par arodbiedrību reģistrācijas valsts nodevu, tās samaksas kārtību un atvieglojumiem”.
Noteikumu projekts paredz noteikt valsts nodevas apmēru par arodbiedrības reģistrēšanu, statūtu grozījumu un citu izmaiņu reģistrēšanu, arodbiedrības izslēgšanu no arodbiedrību reģistra un reģistrācijas apliecības dublikāta izsniegšanu, kā arī valsts nodevas samaksas kārtību un atvieglojumus.
Valsts nodevas apmēri ir šādi: arodbiedrības reģistrēšana – 8 lati; statūtu grozījumu reģistrēšana – 6 lati; citu izmaiņu reģistrēšana – 4 lati; arodbiedrības izslēgšana no arodbiedrību reģistra – 4 lati; reģistrācijas apliecības dublikāta izsniegšana – 2 lati. Valsts nodevu maksā pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas. Valsts nodevu ieskaita valsts pamatbudžetā.
Ja Uzņēmumu reģistra valsts notārs ir pieņēmis lēmumu par atteikumu reģistrēt arodbiedrību, statūtu grozījumus vai citas izmaiņas vai izslēgt arodbiedrību no arodbiedrību reģistra, valsts nodevu neatmaksā. Ja pieteikuma iesniedzējs divu mēnešu laikā no dienas, kad Uzņēmumu reģistra valsts notārs pieņēmis šo lēmumu, ir novērsis lēmumā norādītos trūkumus un atkārtoti pieteicis arodbiedrības, statūtu grozījumu vai citu izmaiņu reģistrāciju, valsts nodeva vēlreiz nav jāmaksā.
Valsts nodevu nemaksā: par tādu grozījumu izdarīšanu, kas ir saistīti ar administratīvo teritoriju pārveidošanu, robežu vai nosaukuma maiņu, kā arī ielas nosaukuma vai ēkas numerācijas maiņu; par faktu reģistrāciju, pamatojoties uz valsts iestādes lēmumu vai tiesas nolēmumu.
Par spēku zaudējušiem atzīti Ministru kabineta 2004.gada 10.augusta noteikumi Nr.701 “Noteikumi par arodbiedrību reģistrācijas valsts nodevu”.
Noteikumu projekts nodots saskaņošanai Finanšu, Bērnu un ģimenes lietu, Ekonomikas, Labklājības, Veselības ministrijā, Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, Valsts kancelejā.

Aivis Freidenfelds, Ministru kabineta preses sekretārs